Par anonīmām anketām un vārda brīvību

2014. gada augustā es savā blogā publicēju rakstu par anonīmām anketām – toreiz vēl samērā jaunu parādību Latvijā.[1] Ir pagājuši seši gadi, un tas, par ko es toreiz brīdināju, ir kļuvis par mūsu šodienas realitāti. Anonīmās anketas augstskolās tagad ir ideoloģiskās cenzūras un vārda brīvības apkarošanas instruments. Mani toreizējie vārdi izrādījās pravietiski, un 2019. gadā es zaudēju darbu Latvijas Kultūras akadēmijā, pateicoties kareivīgu studenšu anonīmām sūdzībām. Augstskolas vadība bez pārrunām un bez brīdinājuma pārtrauca ar mani darba attiecības. Septembra sākumā es atnācu uz darbu un uzzināju, ka Kultūras akadēmijā vairs nestrādāju.

Tātad piepildījās tas, par ko es savulaik rakstīju: pasniedzēju automātiski atzina par vainīgu un represēja bez lietas noskaidrošanas. Šim stāstam ir turpinājums: pērnā gada izskaņā līdzīga rakstura ideoloģiskas, anonīmas sūdzības parādījās arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes elektroniskajā sistēmā. Arī šoreiz galvenais uzbrukums nāca no kareivīga feminisma pozīcijām, kam pievienojās pāris citas apsūdzības politkorektuma dogmu pārkāpšanā. Tātad tā ir tendence un jauna parādība, kura prasa uzmanību un liek man atgriezties pie jautājuma par anonīmajām anketām, šoreiz jau vārda brīvības tēmas kontekstā.

Vispirms vajadzētu saprast tagadējās tendences cēloņus. Kas ir izraisījis vērienīgos uzbrukumus vārda brīvībai, arī ar anonīmo anketu starpniecību, lai gan šāda anketu sistēma tiek lietota jau vairākus gadus? Šķiet, ka tam, kā vienmēr, ir vairāki iemesli. Kā pirmo varētu nosaukt audzināšanas deficītu. Lai rakstītu anonīmas sūdzības par pasniedzēju, kurš nav izdarījis neko sliktu, bet ir paudis savu personīgo – atšķirīgu viedokli, ir jābūt cilvēkam ar zemu kultūras līmeni, cilvēkam, kuram ir sveši priekšstati par godu un kuram nav ne pašcieņas, ne cieņas pret citiem. Acīmredzot šodien šādu cilvēku ir savairojies pietiekami daudz. Tas nav brīnums, jo tradicionālā audzināšana jau de facto ir atcelta – pateicoties ideoloģiskai nostājai, kas ikvienu piespiešanu vai prasību interpretē kā vardarbību pret bērnu. Visatļautības atmosfērā auguši bērni ļoti bieži veidojas par bezkaunīgiem un bezatbildīgiem mežoņiem, kuriem nav cieņas ne pret vienu un ne pret ko. Par laimi, ne visi vecāki pieļauj šādu “audzināšanu”, taču problēma jau ir labi redzama. Vienlaikus liberālā ideoloģija, kura apkaro patieso audzināšanu, proti, morāles un ētisko normu, kultūras, attīstīta intelekta un pieklājības audzināšanu, piedāvā vien politkorektuma surogātu un hipertrofētu pašvērtības apziņu. Tā viegli pāraug augstprātībā un lielās ambīcijās bez atbilstošām spējām un nopelniem. No pašas mazotnes bērniem iepotē viņu svarīguma apziņu. Skolotājam ir jārespektē un jāapjūsmo katra muļķība, ko skolēns saka, jo ikvienu viedokli pasludina par vērtīgu. Viena īsa videofilma, kura pirms pāris gadiem klīda sociālajos tīklos, rāda, līdz kādam absurdam tas noved. Tā ir satīriska fantāzija par to, kā kāda amerikāņu skola represē un atlaiž no darba matemātikas skolotāju, kura atļāvusies netoleranti uzspiest “savu” viedokli, ka divreiz divi ir četri, nevis divdesmit divi, kā bija iedomājies kāds skolnieks.[2] Šodien šis sižets vairs nešķiet smieklīgs. Šodien šādi skolēni reāli apdraud reālus skolotājus. Šādā situācijā vairs nav pārsteidzoši, ka vienā otrā indivīdā ideoloģiskās dogmas viegli izspiež elementāru cilvēcību. Par to liecina nesens notikums. ASV bērni nodeva varai savus vecākus, kuri atbalstīja prezidentu Trampu un piedalījās Kapitolija šturmēšanā.[3] Savukārt Kanādā meitene, kura gribēja mainīt dzimumu, iesūdzēja tiesā tēvu, kurš turpināja saukt viņu par meitu. Tiesa to kvalificēja kā vardarbību pret bērnu, un rezultātā tēvam draud pieci gadi cietumā.[4] Ideoloģijas apsēstie, kuri spēj nodot un pazudināt paši savus vecākus, daudz vieglāk var nodot, apsūdzēt un apmelot savus pasniedzējus, kuri atļāvušies pateikt kaut ko, kas tiem nav pa prātam. Kam nav morāles, nav arī sirdsapziņas. Tāds ir ideoloģiskās “audzināšanas” rezultāts.

Cilvēkam, kurš nevienu neciena, nav un nevar būt nekādu autoritāšu. Turklāt valdošā ideoloģija cītīgi nodarbojas ar pagātnes autoritāšu “dekonstrukciju”, tādējādi graujot kultūras pamatus. Savukārt izglītības sistēmas “reformas” un skolotāju sociālais stāvoklis principā noliedz iespēju runāt par skolotāja autoritāti, kā rezultātā arvien biežāk skolotāji cieš no bērnu rupjības un agresijas. Taču līdz šim visos laikos un visur skolotāja un skolnieka attiecības veidojās, sekojot hierarhijas un cieņas principiem, un tas bija katras kultūras tradīcijas pamatā. Šīs tradīcijas sagrāve no vienas puses atspoguļo izglītības degradāciju, bet no otras puses tā iezīmē ceļu uz sabiedrības barbarizāciju. Spāņu domātājs Hosē Ortega i Gasets rakstīja, ka pūļa cilvēku jeb plebeju raksturo nevēlēšanās atzīt nekādu cita cilvēka pārākumu. Grūti noticēt, ka tas ir bijis aktuāli jau 20. gadsimta pirmajā ceturksnī, bet šodien jau skaidri redzams, ka plebeju gars ir nācis pie varas. Taču plebejs, kā savulaik teica Arnolds Toinbijs, ir nevis sociāls statuss, bet gan dvēseles stāvoklis. Var secināt, ka šodien ideoloģija, skola un masu kultūra kopīgiem spēkiem audzina plebejus.

Otrs minētās problēmas cēlonis ir fakts, ka kreisais liberālisms pēdējā laikā arvien agresīvāk uzspiež savas dogmas un kļūst arvien neiecietīgāks un vardarbīgāks pret citiem viedokļiem un to paudējiem. Ne tikai Sniegbaltīte un Otello ir atzīti par politnekorektiem un rasistiskiem tēliem, bet arī matemātika, klasiskā mūzika un antīkā vēsture ir pasludinātas par rasistiskām izpausmēm, un ir sākusies virzība uz to, lai aizliegtu vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis” un “sieviete”. “Izslēgšanas kultūra”[5] represē citādi domājošos, par cenzūru medijos nemaz nerunājot. Kā ironiski izteicās Alvis Hermanis, šodien izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Šo parādību varētu nosaukt par mūsu laikmeta paradoksu: liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš kādreiz cīnījās par dažāda veida brīvībām, ietverot vārda brīvību, ir pārvērties par totalitāru ideoloģiju, kura apkaro jebkāda veida brīvdomību. Faktiski kreisais liberālisms ir kļuvis par surogātisku pseidoreliģiju bez metafizikas jeb “pilsonisko reliģiju”. Tā ir ļoti agresīva kvazireliģija, kura necieš citus skatījumus. Šādas totālas neiecietības apstākļos liekas dabiski, ka cīņā pret citādi domājošiem tiek iesaistītas arī anonīmās anketas augstskolās, kuras pirms tam vairākus gadus nelika sevi manīt. Bumba ar laika degli sprāgst, šautene, kas karājas pie sienas, šauj. Tas arī bija sagaidāms, jo anonīmās anketas savā būtībā ir ideoloģiskās kontroles un represiju instruments. Tas nozīmē, ka ir pienācis kritiskais brīdis, kad cilvēkiem, kuri apveltīti ar veselo saprātu, ir jāiestājas par vārda brīvību. Cīņā par to Latvijā šobrīd iezīmējas divas frontes līnijas: mākslas jomā, kuru visskaļāk pārstāv Alvis Hermanis, un izglītības jomā, kur nepieciešama spēku konsolidācija – līdzīgi kā Vācijā, kur nupat ir nodibināta zinātnieku apvienība ar mērķi pasargāt mācībspēkus no “izslēgšanas kultūras” agresijas.[6]

Rezumējot vēlreiz jāsaka, kādēļ anonīmās anketas nav pieņemamas. Pirmkārt, tādēļ, ka tās paredz un provocē amorālu rīcību. Vairums cilvēku pret to jau izsenis izturas negatīvi un raksturo ar tādiem vārdiem kā “stučīšana” un “kļauzu rakstīšana”. Šādas anketas dod iespēju ikvienam nekrietnam studentam atriebties pasniedzējam, kurš viņam ir aizrādījis par kavējumiem vai nepiedienīgu uzvedību auditorijā, vai kurš viņam vienkārši nepatīk. Un, protams, kā tas tagad notiek, tā ir iespēja izrēķināties ar “ideoloģiskajiem pretiniekiem”, kuru uzskati pašam šķiet nepareizi.  

Vienīgā morāli pieņemamā rīcība būtu godīga un atklāta saruna, kurā katrs atbildētu par saviem vārdiem. Un nevajag stāstīt, ka students nevar to izdarīt tādēļ, ka viņam ir bail no pasniedzēja atriebības. Gadījumā, ja pastāv reāla problēma ar pasniedzēju, studentiem ir vairāki veidi, kā viņi var to risināt. Pastāv studentu pašpārvalde un pārstāvniecība augstskolu koleģiālajās institūcijās. Studenti var runāt ar vadību arī tiešā veidā gan individuāli, gan kolektīvi. Ja kādam ir psiholoģiskas problēmas, tam vajadzētu pašam prast tās risināt, nevis atriebties pasniedzējam. Vispār studentam, kā ikvienam cilvēkam, būtu jāapgūst elementāras pieklājības norma: spēja pieņemt, ka citam var būt atšķirīgs, pat pretējs viedoklis, un spēja vienkārši uzklausīt, to neapkarojot.    

Kā vēl vienu argumentu anonīmo anketu aizstāvji min atgriezeniskās saites nodrošināšanu. Arī tas nav korekti. Kā jau teikts, katrā augstskolā studentiem ir vārda un balss tiesības un katra administrācija uzmanīgi ieklausās studentu vārdos. Turklāt pastāv arī anonīmo reitingu sistēma, kad studenti pēc noteiktiem kritērijiem ar atzīmēm vērtē noklausītos kursus. Šajā gadījumā var rasties jautājums par studentu kompetenci izdarīt šādu vērtējumu. Tas atgādina slaveno stāstu par olu, kas māca vistu, bet vismaz no morālā viedokļa tas nav nepieņemami. Ņemot vērā pašreizējās izglītības sistēmas koncepciju, kurai sekojot augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet gan apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci. Tā pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem, un nožēlojami ir studenti, kuri to pieprasa. Taču tas ir cits jautājums.

Otrkārt, anonīmās anketas nav pieņemamas tādēļ, ka tajās ierakstītās sūdzības nav iespējams verificēt, t.i., pārbaudīt to patiesumu. Attiecīgi pasniedzējam nav iespēju pierādīt savu nevainīgumu. Prakse rāda, ka studenti mēdz pārprast vai ačgārni interpretēt pasniedzēja vārdus un dažreiz arī piefantazēt. Tātad ne no morālā, ne juridiskā viedokļa anonīmās anketas nav izmantojamas. Taču tās pastāv un ne tikai pastāv, bet augstskolu administrācija uzskata par savu pienākumu uz tām reaģēt, pat nepārbaudot tās. Kā rāda dzīve, reakcijai ir plašs diapazons: no aizrādījuma līdz atlaišanai no darba. Tādā veidā tiek pārkāpts galvenais taisnīguma princips: audiatur et altera pars, proti, “lai top uzklausīta arī otra puse”. Te slēpjas vēl viena netaisnība: parasti vadība “neredz” pozitīvus, celsmīgus un jūsmīgus ierakstus tajās pašās anonīmajās anketās, lai cik daudz to būtu, toties tā labi redz pāris sūdzību, kuru patiesumu tā nevēlas pārbaudīt.

Treškārt, anonīmās anketas grauj uzticēšanos un atklātību pasniedzēja attiecībās ar auditoriju. Tās bojā morālo klimatu kursa biedru vidū un sēj neuzticēšanās sēklu. Faktiski šis iestādījums liek pasniedzējam baidīties no auditorijas un iekšēji viņu sasaista. Tas nevar neatstāt iespaidu uz pasniegšanas kvalitāti. Studiju procesā vienmēr milzīgu lomu ir spēlējusi un spēlē pasniedzēja personība, viņa dzīves pieredze un skatījums uz lietām. Jebkurš īsts pasniedzējs savu vielu pasniedz, “izlaižot caur sevi”; tā nereti ir galvenā viņa lekciju “sāls”. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad sausu faktoloģisku informāciju ikviens var atrast tīmeklī. Taču anonīmu anketu dēļ un dažu ideoloģisku fanātiķu dēļ šis pats galvenais studiju procesa aspekts ir apdraudēts. Iespiests politkorektuma dogmu Prokrusta gultā un baidīdamies no anonīmām kļauzām, pasniedzējs neizbēgami pārvērtīsies par faktu atstāstīšanas mašīnu, kuras nepieciešamība tīmekļa laikmetā kļūs arvien apšaubāmāka. Šeit nāk prātā filma Brave New World, uzņemta tālajā 1988. gadā pēc Oldesa Hakslija romāna ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir stāsts par tālu totalitāru nākotni. Vienā epizodē parādīts, kā skolotāja vada stundu, lasot tekstu no mācību grāmatas, bet skolēni uzmanīgi seko un ziņo skolas vadībai, kad skolotāja atļaujas atkāpties no mācību grāmatas teksta. Izskatās, ka esam uzņēmuši kursu uz šo “brīnišķīgo jauno pasauli”, lai gan, ja saglabāsies tagadējā tendence, digitalizētajā nākotnē dzīva skolotāja klasē, visticamāk, vairs nebūs. Mums vajadzētu aizdomāties par to, kādu nākotni mēs gribam saviem bērniem un mazbērniem. Jautājums par vārda brīvību un anonīmām anketām ir viens no ķieģelīšiem, no kuriem šī nākotne tiek būvēta.

Šajā sakarā nevajadzētu ignorēt faktu, ka anonīmu sūdzību izmantošana ir totalitāru sistēmu iecienīts līdzeklis. To ļoti labprāt izmantoja gan nacisti, gan komunisti. Jāatzīst, ka tie, kuri tagad raksta anonīmas sūdzības, principā ne ar ko neatšķiras no tiem, kuri sadarbojās ar čeku padomju laikā. Daži fakti liecina, ka šodien ziņošana jeb “stučīšana” tiek apzināti veicināta. Pagājušā vasarā, braucot ar vilcienu uz Daugavpili, man neskaitāmas reizes uz vagonā iebūvētiem ekrāniem rādīja sociālo reklāmu ar aicinājumu ziņot par visu, kas liekas “nepareizs” un aizdomīgs. Tas liek domāt, ka anonīmās anketas ir viens elements kādā lielākā sistēmā. Rodas iespaids, ka mūs pārveido par stukaču tautu – pēc jauniem paraugiem no “lielās pasaules”. Jau redzam, kā Amerikā ir izaudzināti jauni pavļiki morozovi, kuri ideoloģijas vārdā ir gatavi nodot savu tēvu un māti. Taču mēs jau esam gājuši tam cauri un zinām, kas ir totalitārisms un vajāšana par domas un vārda brīvību. Mūsu sabiedrībā veselais saprāts vēl dominē pār ideoloģisko apmātību. Tomēr jaunā tendence ir jau skaidri iezīmējusies, un tas liek domāt par to, uz kurieni virzāmies, ja mūsu dzīvē ienāk totalitāras tehnoloģijas. Vai nebūtu laiks apturēt šo virzību?

Nobeigumā izteikšu savu viedokli par to, kas būtu jādara šajā situācijā. Pirmkārt, ir jāaizstāv vārda brīvība publiskajā telpā – mākslā, literatūrā, izglītībā, zinātnē, literatūrā un visur, kur vien tas ir iespējams. Pietiek jau ar cenzūru plašsaziņas līdzekļos. Esam jau samierinājušies, ka mediji paši filtrē savu telpu un nedod vārdu tiem, kuru nostāja nesakrīt ar viņu veidotā vairākuma “pareizajiem” viedokļiem. Tagad ir jācīnās par to, lai netiktu pieļauta citādi domājošo vajāšana. Tādēļ, otrkārt, vajadzētu panākt anonīmo anketu atcelšanu. Iespējams, ka tas būtu izdarāms tikai valsts līmenī, kas nozīmētu, ka lokālā mērogā tā jau ir neatrisināma problēma. Tādā gadījumā, treškārt, visiem saprātīgiem un godprātīgiem cilvēkiem vajadzētu sabotēt anonīmās anketas. Godprātīgiem studentiem tas nozīmētu vienkārši neaizpildīt tās, ja tas ir iespējams, bet, ja nav iespējams, rakstīt par visiem pasniedzējiem tikai labas atsauksmes. Tas laupītu šim uzspiestajam iestādījumam jebkādu jēgu. Zinu, ka daudzi studenti tā arī dara: visiem pasniedzējiem ieraksta vienādi labas atsauksmes. Un tas ir pareizi. Savukārt godprātīgiem administrācijas pārstāvjiem tas nozīmētu ignorēt pret personālu vērstas anonīmas sūdzības, atstājot tās bez ievērības.   


[1] https://blogi.lu.lv/harijs/2014/08/26/par-anktesanu/

[2] https://www.youtube.com/watch?v=Zh3Yz3PiXZw

[3] CNN Live: https://www.youtube.com/watch?v=mvYtktsIsBo

[4] https://www1.cbn.com/cbnnews/us/2021/march/canadian-father-jailed-for-speaking-out-against-biological-daughter-rsquo-s-gender-transition?fbclid=IwAR3AXvaFH_rrSG7c6kHevV3VDezk6NvtfAmKrWvIsKtVzYl-oFu7BibnJ20

[5] https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-vanags-elinas-didrihsones-tests.d?id=52957469&fbclid=IwAR1LY5Io8oc_MEM7pRBZFdQSZbqvrt-QnoXRY-J58DOLc1APneGs21otpx4

[6] https://www.faz.net/aktuell/feuilleton/debatten/cancel-culture-in-der-wissenschaft-ausbruch-aus-der-tabuzone-17179746.html?fbclid=IwAR3IKbLLUetrebkmuBOPTP42tCnufkMIN-1E1eF0J9ec0392ObJyz5_DK00

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: