Pusdienas – astoņdesmitie gadi

Ātrajā ēdnīcā ir silti. Gaisā klusa murdoņa un kairinošs aromāts. Linda pārskrien ar acīm galdiņiem. Vietas ir. Jāsteidzas. Rinda virzās lēnām. Ātrāk! Ātrāk! Kā nu velkas! Beidzot viss uz paplātes. Linda skābi pasmaida – kāds paziņa to sauc par “padeguni”, jo, rau, krieviski tā dēvējas “podnos”. Nu, lūk, arī galdiņš brīvs. Viņa steigšus atbrīvo paplāti un aiznes. Ir jau arī kāds labums tajās stāvamajās ēdnīcās. Ātrums. Un viņa steidzas pie sava galiņa. Bet kā?! Tūkstošiem sīku adatiņu ieduras galvā. Jā. Tur stāv afrikānis un loka iekšā viņas pusdienas. Ēd, acu nemirkšķinādams. Mierīgi. Ar pašcieņu. Kā tā var? Lindā viss sagriežas. Viņa savāc otro ēdienu, tad saldo. Kaut kā pieķērusi kefīru, balansē pie cita galdiņa. Kā tā var?! Ārzemnieks un šitā izrīkojas. To viņa nespēj aptvert. Bet melnais cilvēks viņai raugās nopakaļ ilgi, mulsi, it kā juzdamies vainīgs.
Linda ēd. Protams, pirmais jau pagalam. Svešais novicojis. Bet viņai nav laika skaidrot attiecības. Galvā tāds juceklis. Un ārzemnieks! Un šitā! Nē, to Linda nevar saprast.
Nu tā. Kārtībā. Viss. Lindai jāsteidzas. Bet kur somiņa? Viņa ķer zem galda. Tukšs. Tā tikai vēl trūka! Bet kur tad somiņa, kur nauda? Lindai atkal sametas jocīgi. Viņa paveras apkārt. Kur somiņa? Lūk, lūk, tā! Pie blakus galdiņa. Urā! Jā, bet… Bet. Uz blakus galdiņa kūp šķīvji. Pirmais. Otrais. Trešais. Viņas pusdienas.

Tikai mieru

Kāds iekrekstējās. Tad atskanēja bargs: “Mužščina!”[1] Gunārs pagriezās. Aiz lodziņa sēdēja resna sieviete un iekasēja piecpadsmit kapeikas. Balts halāts ar mokām aptvēra vairs ne jauno augumu. Ā, tualetes maksa – Rīgas stacijā. Gunārs pastūma naudu.
Priekštelpā kalsna sieviete melnā halātā apkopa izlietnes. Gaiši. Tīri. Gunārs iegāja nākošajā telpā.
Arī gaiši. Nesmako. Vīri čurā pisuāros. Tikmēr kalsnā sieviete ienākusi virza pret griestiem dezodorantu. No vienas puses uz otru, no vienas uz otru. Tuvāk. Tuvāk. Gandrīz kā parādība.

Lelle

Sešdesmito gadu otrā puse. Darbadienas rīts. Trolejbusi pārpildīti. Līdz nākošajai pieturai uz tā paša trolejbusa bufera. Līdz darba sākumam vēl desmit minūtes. Paspēs.
Mediķos Gunārs neiekļuva. Gadu vēlāk atkārtos, bet šobrīd viņš ieskatās pulkstenī. Paspēs. Tumšs. Līst.
Slimnīca uzvēdī raksturīgu smaržu kokteili. Sākumā kaitināja. Nu pierasts. Atvērtās lifta durvis uz sienas izgaismo spilgtu taisnstūri. Turpat vecais īgņa liftnieks.
– “Labrīt!”
Vīrs kaut ko noburkšķ pretī, un lifta durvis grabēdamas aizcērtas. Iekaucas motors.
Tikmēr aiz Gunāra aizveras ķirurģijas nodaļas durvis. Pie veļas skapja darbojas māsa – saimniece. Pagriežas. Jauneklī veras mierīgas, labestīgas acis.
– “Sveiks, sveiks,” viņa atņem laburītu. “Līst?”
– “Jā.”
Gunārs nopurina mēteli. Uzvelk baltu halātu. Uzliek laiviņu. Astoņi. Dežūrmāsa jau gaida. Jāved slimniece uz procedūrām. Ratiņi veikli ieripo grabošajā liftā. Procedūras lejā, pagrabstāvā. Kamēr slimnieci ārstē, puisis aizsnaudies. Procedūru māsa viegli sapurina. Pēc mirkļa slimniece jau palātā. No sterilizācijas telpas, kas pagrabā, viņš uznes pārsienamo materiālu spīdīgā, apaļā metāla kārbā. Tad ved slimnieku uz rentgena kabinetu. Pēc tam aicina ķirurgs un ģipšu māsa. Steidzamie darbi paveikti. Jāuzspodrina gaitenis. Tad jādala pusdienas.
Ap četriem, kad tuvojas vakars, sanitārs, paņēmis tualetes atkritumu spaiņus, dodas uz lielo kaudzi pagalmā blakus kurtuvei. Izgāž vienu. Otru. Vējš aiznes pieķēzītās avīžu skrandas. Uz kurpēm birst pēdējie atkritumi. Gunārs paraujas malā. Tad viņš pie kājām ierauga lelli. Rociņas atmestas sāņus. Galviņa uz nedabīgi tievā kakliņa dīvaini sagāzta. Kaila, nevajadzīga lelle. Tā viņam šķita. Sadedzināšanai.

Dubultu stacijā

Stacijas perons kā dvīnis izliecās gar Lielupes krastu. No vadītāja kabīnes pēdējā vagona durvis nebija redzamas. Lai pārbaudītu, vai pasažieri vilcienā sakāpuši, vadītāja palīgs arvien devās pāri stacijas pusē esošajam sliežu ceļam. Ja viss bija kārtībā, viņš pamāja un durvis, raksturīgi šņākdamas, aizvērās. Saslēdzās kā ešafots. Bet reizēm gadījās, ka pēdējā brīdī kāds vēl ielēca.
Gunārs ceļā uz darbu snauda. Dubultos vilciens piestāja, atvēra, pagaidīja un vēra ciet. Te pēkšņi kāds iekliedzās. Gunārs atmodās, kā saņēmis pliķi, un drāzās uz durvīm. Kāds iespiests. Lejā durvju ešafotā rēgojās kāda puisēna iespiestā galva. Tūlīt vilciens aties. Gunārs iegāzās durvju spraugā, mēģinādams tās atspiest. Nekā. Tikmēr, paldies Dievam, atskrējis vēl kāds vīrietis. Divatā viņiem tas izdodas. Puika ierāpjas. Paspēja.

Pārkāpums

Ir tūkstoš deviņi simti astoņdesmit ceturtā gada februāris. Jūrmalas elektrovilciens. Personu apliecinoša dokumenta sievietei nav.
– “Jūs nāksiet mums līdzi,” saka jauneklīgs dzelzceļa kontrolieris ar tumšām ūsiņām. “Uz jūsu biļetes rakstīts: “Derīga, uzrādot personu apliecinošu dokumentu.” Maksājiet soda naudu!”
– “Es nemaksāšu,” sieviete pretojas. “Biļete man taču ir.”
– “Jaunais cilvēk,” ieteicas vecāka dāma pie loga, “bet nekur taču nav teikts, ka obligāti jāņem līdz personas apliecība. Likums to neprasa.”
– “Klausieties,” puisis iekarst, “es nevaru atbildēt, ja katra tantiņa man runā savā ausī. Uzrakstiet vārdu, uzvārdu, tēva vārdu. Pielīmējiet bildīti. Uzsitiet zīmogu. Un pasi Jums nevajadzēs.”
– “Jauki,” dāma pie loga iebilst. “Es, pedagoģe ar četrdesmit gadu stāžu, uzskatu Jūsu toni par nepiedienīgu.”
– “Ejam!” puisis ņem pirmo sievieti pie rokas. “Kāpsim ārā.”
Sieviete bēg – tāds kauns! Kontrolieris ar palīdzi skrien viņai nopakaļ. Vagons atdzīvojas. Kāds izvelk fotoaparātu. Cits grābj tvarstītāju aiz formas šineļa stērbeles. Dūšīgs vīrs ar zīmuli un papīru cenšas noskaidrot kontroliera uzvārdu. Viss velti. Sieviete noķerta. Četras rokas tur stingri.  
Pēkšņi kāds pieceļas un tuvojas epicentram. Sniedz kontrolierim trīs rubļu soda naudu. Tad, pretī saņēmis kvīti, atgriežas pie loga. Bet viena balstiņa pāris rindas aiz muguras nošņāc: “Kāds muļķis samaksāja.”

Ceptuvē

Papīra maiss ar tukšajām pudelēm nograbēja uz ietves. Garš vīrs atslēja muguru taras punkta slēgtajās durvīs un pievērsās kādam zildegunim.
– “Plānais! Klausies, Plānais!” garais pacēla balsi. “Griša smagi norāvies.”
Un spēra noliktavas durvīs. Klusums. Plānais, kurš tikko atnācis, žagodamies pasvērās uz priekšu. Tad, līdzsvaru atguvis, zvēlās atpakaļ, it kā gribētu apsēsties. Noturējās. Garais, izvilcis no kabatas aiztaupītu cigaretes galu, piešāva uguni. Atkrēpojās. Tūlīt varēs – nospļāvās – stāstīt.  
Griša bija uzrāvies maizes fabrikā. Pirms mēneša zagtās džīnas nodzertas. Jādabū nauda. Nakts aizsegā, pārlēcis maizes fabrikas žogam, Griša ielavījies vīriešu ģērbtuvē. To nemēdza slēgt. Arī skapīšiem slēdzeņu nebija. Daži strādnieki gan piekāruši. Kāds atstiepis klēts atslēgu.
Pietiks ar vaļā atstātajiem. Griša ķeras pie darba. Skapītī pa labi pieklājīgas bikses. Nākošajā – sporta jaka. Tālāk piecdesmit rubļu. Klondaika, ne ģērbtuve. Grišam acis iezibas. Sagrūdis mantas zem džempera, puisis dodas ārā caur maizes glabātavu. Ļaudis baltos halātos pie krāsnīm. Neievēro. Nav laika skatīties apkārt. Mīkla precīzām devām krīt formās. Tās liek uz rotējošiem plauktiem krāsnīs. Vīriem slapjas muguras.
Strādnieku nepietiek. Uz maizes fabriku sūta gan inženierus, gan kinomehāniķus, gan ceļamkrānu vadītājus. Kadru daļa nopietni strādā, lai katru mēnesi nodrošinātu jaunu brigādi.
Vīrs pie citas krāsns rauj ārā karstās formas. Kūpoši, brūni ķieģelīši birst uz transportiera lentas. Pusstundā krāsni atbrīvo un piekrauj no jauna. Tikmēr Grišam jābeidz. Ar pastāvīgo krāvēju par mantu iznešanu sarunāts. Tikai jānoglabā pie loga zem gatavās maizes kastēm. Noslēpis pamet skatu apkārt. Ģērbtuvē palika forša jaķele. Būs jāpaķer. Nu viņš dodas cauri pazīstamajam ceham pretējā virzienā. Dūc motori. Maisītāju spožie pirksti jauc mīklu. Krāsnīs čīkst plaukti. Top maize. 
Grišu pieķēra, izejot no ģērbtuves. Pamanīja kāda no ceptuves darbiniecēm. Trīs vīri metās nopakaļ, kad viņš rāpās cauri logam. Zagli noķēra pagalmā zem rudenīgās nakts melnajām debesīm. Pakrūtē ietriecās dūre.
Kad Grišu aizvilka uz ģērbtuvi, puisis atcerējās teātri, kas reiz bija līdzējis. Viņš aurodams rāva nost drēbes un meta kaudzē. Arī tās bija zagtas. Ādama kostīmā viņš pārgāja uz nākošo pakāpi. Sievietes bailēs izmetās laukā. Bet Griša kaukdams metas ar galvu skapīša durvīs. Vīri skatās. Cirks. Tad viņš nogāžas uz grīdas. Tetovētais ķermenis raustās krampjos. Iespējams, ka sekotu vēl kāds triks, bet ienāk milicijas patruļa. Beigas. Jāģērbjas.
“Vot tā vot, čomiņ,” noteic Garais un iesper pudeļu maisam.
“Bet maizes fabrikā labi maksā,” izmoka zildegunis.

Zasulauks – Majori

Gunārs, beidzis darbu televīzijas gaismotāju cehā, naksnīgajā Zasulauka stacijā kāpj elektriskajā vilcienā. Uz Asariem. Pa kreisi pie loga brīva vieta. Ar skatu Rīgas virzienā. Pretējā virzienā mazs puisēns. Slēpotāju cepurīte ar pušķi. Viens. Uz ceļiem burtnīca. Gunārs apsēžas. Mazais pasmaida. Vilciens salecies izkustas no vietas.
– “Ko tu rēķini, mazais?”
Neatbildējis uz jautājumu, zēns atteic:
– “Eh, braucu mājās. Bet jūs strādājat kinostudijā?”
Gandrīz trāpījis. Bet kā viņš tā varēja? Pēc džempera uzminējis?
– “Nē,” Gunārs atbild. “Televīzijā. Vai tev palīdzēt?”
– “Parasti man palīdz tētis vai mammīte, ja ko nesaprotu.”
Rēķini ar daļskaitļiem nav sarežģīti. Zēns apķērīgs. Laiks rit. Drīz uzdevums atrisināts. Burtnīca ieslīd somā. Zēnam patīk runāties. Mazā sirds tā vien līst pāri malām. Gunārs ir pārsteigts un aizkustināts. Dunot aiz muguras pagaist Lielupes tilts.
– “Bet mans tētis ir teātra režisors.”
Valodas raisās kā līdzīgam ar līdzīgu. Mazais brālis – ziķeris! Tuvojas Majori. Zēnam jāizkāpj. Ceļ somu plecos. Pasniedzis rociņu, saka:
– “Man ar jums bija ļoti labi. Ar labvakaru.”  
Durvis aizveras, raksturīgi šņākdamas.

Skrējiens

Vecam tēvam pretī veras jauna, slaida, tumšmataina sieviete. Svešā pasmaida kā toreiz, pirms daudziem gadiem. Nav šaubu, tā ir mazā paziņa Agate.
Tūkstoš deviņi simti astoņdesmit otrajā gadā pirmā Rīgas masu skrējiena starts ir Daugavmalā. Sporta skolas audzēkņi nostājas pie līnijas. Šāviens. Agate skrien. Priekšā kustas meiteņu un zēnu muguras. Sirds klauvē kā mazs veserītis – ātri, ātri. Ieelpa, izelpa. Ieelpa, izelpa. Garām slīd mājas un parki. Pēc divdesmit minūšu skrējiena meitene izstājas. Skatītāju siena pašķiras, un viņa stāv uz ietves. Reibst galva.
Vecais tēvs pie “Bērnu pasaules” gaida tramvaju. Vēl jāiegriežas Viļa Lāča bibliotēkā.
– “Vai Jums, lūdzu, nav taloniņa?” kāds pavelk viņu aiz piedurknes.
No lejas tramīgi raugās tumšu acu pāris. Melnā, plānā treniņtērpā ģērbusies, pret auksto oktobra vēju muguru pagriezusi, drebinās meitene.
– “Vai Jums, lūdzu, nav taloniņa?”
Pieaugušais bija vērojis tūkstošiem skrējēju, daudz meiteņu un zēnu. Arī pats bija skriešanas entuziasts un kalnos kāpējs. Izpratis kļūmīgo situāciju, vecais tēvs dod meitenei taloniņu.
– “Paldies,” meitene uzpūš nosalušajām plaukstām elpu.
– “Kur tavējie gaidīs?”
– “Pie autoostas, kur izkāpām.”
– “Braucam,” vecais tēvs noteic.
Pie autoostas neviena nav. Tepat kaut kur viņiem jābūt. Mazā pateicas, atvadās un aiziet. “Bet šitā putnēns pazudīs,” vecajam tēvam iešaujas prātā. Pēc brīža viņš meiteni sazīmējis. Viņa stāv kanāla malā un skatās pēc savējiem. Neviena. Lielais cilvēks pieskaras mazā cilvēka plecam. Jāmeklē. Bērns uzvelk žaketi, kas daudz par lielu, taču silta. Nu viņi brauc pretējā virzienā līdz sporta namam. Starp mākoņiem pavīd vakara saule. Beidz līņāt. Lūk, jauns, atlētisks cilvēks – treneris. Gaida. Gaida Agati. Treneris pasniedz jaku. Netālu autobuss. Ātri siltumā!
– “Ātri uz mašīnu. Saķersi vēl plaušu karsoni,” saka vecais tēvs. “Kad būsi Ikšķilē, atnāc.”
– “Atnākšu,” viņa pirmo reizi pasmaida. “Paldies!”

Vilcienā pēc uzdzīves

Asinis pulsē. Nakts. Klaboši riteņi. Mirgojošas gaismas. Haotiskas domas. Skaļruņa pīkstoņa. Bremžu svilpoņa. Durvju čīkstoņa. Inerce. Pretējā vilciena ziboņa. Gaiša svītra debesīs. Ziboši stabi. Pārbrauktuve. Stacija. Krustām pārmestas kājas. Bikšu vīles. Melns portfelis blakus. Priekšā sols. Šņācošas durvis. Apnikums. Nakts. Miegs. Sievas acis. Darbs.

[1] “Vīrieti!” (krievu val.).