Par kopīgo labumu, utilitārismu un vakcīnu

Rakstīt šīs pārdomas mani iedvesmoja kāds priesteris, kurš, cita starpā piesaucot tuvākmīlestību un “upuri par brāļiem” (Hostia pro fratribus – godināmā latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna devīze), visus ļoti uzstājīgi aicina vakcinēties, kā arī kāds draugs, kurš reiz ieminējās: “Bet kā tad tur īsti bija ar individuālā un kopīgā labuma attiecībām Baznīcas sociālajā mācībā?”

Lai arī valda sekulārisms, reliģiskais plurālisms un esam tālu no tās skaidrības par indivīda un sabiedrības mērķiem, kādi bija viduslaiku kristīgās civilizācijas (Societas Christiana) sabiedrības modelī, šeit spriedīšu no katoliskās perspektīvas, īpaši pievēršoties tiem, kuri nepieņem vakcīnu pret Covid-19 sirdsapziņas un individuālā labuma dēļ.

Saskaņā ar Romas katoliskās Baznīcas mācību Dieva attēls ir katrā cilvēkā, bet visā spožumā tas atklājas cilvēku vienotībā, kas līdzinās Svētās Trīsvienības dievišķo Personu vienotībai.[1] Tādējādi arī cilvēks, radīts pēc Dieva attēla un līdzības (Rad 1, 26), ir būtne relācijā jeb attiecībās. Dievs jau Vecajā Derībā izvēlēja tautu, kas bija Baznīcas pirmtēls, tā paužot savu gribu atpestīt cilvēkus kopā, nevis pa vienam. Turklāt tuvošanās Dievam likumsakarīgi cilvēkus tuvina citu citam un palīdz mainīt pasaules skatījumu no “es” uz “mēs”. Līdz ar to kopīgais labums (bonum commune), tuvākmīlestība un upurgatavība ir ļoti svarīgi kristietības principi. Tomēr būtiskais jautājums ir, vai esošajos apstākļos atteikšanās pieņemt vakcīnu pret Covid-19 nepieciešami nozīmē pretošanos šiem principiem. 

Sekot sirdsapziņai brīvībā

Daļa sabiedrības atsakās pieņemt vakcīnas morālu apsvērumu dēļ, jo to ražošanā vai testēšanā ir izmantotas abortos iegūto augļu šūnu līnijas.[2] Tāpat kā dabiskais likums[3] ietver objektīvas un vispārējas morālā labā normas, sirdsapziņa ir šī likuma attiecinājums katrā konkrētā gadījumā, tātad ikvienam ir pienākums darīt to, ko sirdsapziņa pazīst kā labo šeit un tagad.[4] Saskaņā ar vienu no visu laiku ievērojamākajiem Baznīcas doktoriem un filozofiem, Akvīnas Tomu, ikviens sirdsapziņas spriedums, vai tas būtu pareizs vai nepareizs, vai tas būtu ļauns vai morāli neitrāls, ir obligāts tādā ziņā, ka tas, kurš rīkojas pretēji savai sirdsapziņai, vienmēr grēko. Tā arī ir Baznīcas oficiālā mācība – cilvēkam vienmēr jāpaklausa savas sirdsapziņas drošam spriedumam, un, ja viņš no brīvas gribas rīkotos pret to, tad pazudinātu pats sevi.[5]

Tomēr, rīkojoties saskaņā ar savu sirdsapziņu tādā gadījumā, ja tā ir maldīga, var veikt objektīvi nepareizu rīcību, jo rīcības saskanība ar sirdsapziņu objektīvi ļaunas lietas nepadarīs labas. Tomēr nav pieļaujams spiest kādu citu rīkoties pret viņa sirdsapziņu, liekot darīt to, ko viņš pats saprot kā morāli ļaunu – pat ja esi drošs, ka tas nav morālā nozīmē ļauni. Pats viszinošais un visvarošais Dievs devis cilvēkiem iespēju izvēlēties, tātad arī kļūdīties, jo bez brīvās gribas cilvēki arī nevarētu Viņu patiesi mīlēt. Līdz ar to tiesības uz brīvu rīcību nav šķiramas no cilvēka personas cieņas. Un morālā atbildība par savu rīcību ir proporcionāla tam, cik šī rīcība ir brīvprātīga. Piemēram, atbildība par kādu rīcību var tikt samazināta vai pat atcelta nezināšanas, neuzmanības, varmācības, baiļu vai citu psihisku un sociālu faktoru dēļ.[6]

Sirdsapziņa, atšķirībā no Dieva un Baznīcas baušļiem, ir subjektīva norma, tāpēc būtiski arī piebilst, ka sirdsapziņa kļūst vainojami maldīga, ja tāda ir cilvēka paša vainas dēļ, proti, tad, ja cilvēks apzināti nemeklē patieso un labo, bet sirdsapziņa grēcīga ieraduma dēļ kļuvusi akla.[7] Taisnas sirdsapziņas veidošanā kristiešiem ļoti palīdz Baznīca un Maģistērijs.[8] Šeit jāatzīmē, ka Baznīca ne tikai vienmēr ir uzsvērusi, ka vakcinācijai jābūt brīvprātīgai, bet arī jau iepriekš paredzējusi, ka būs cilvēki, kuri sirdsapziņas apsvērumu dēļ to nedarīs, un viņus arī iedrošinājusi sekot savai sirdsapziņai.[9] Zīmīgi, ka tajā pašā attiecīgās Ticības Mācības kongregācijas notas 5. punktā, kas runā par sirdsapziņas apsvērumiem kā iespējamu kavēkli vakcīnas saņemšanai, vakcinācija noteiktos apstākļos tiek pieļauta kā iespējams kopīgais labums. Tomēr saskaņā ar šīm vadlīnijām skaidri noprotams, ka kopīgā labuma un sirdsapziņas apsvērumu sadursmes gadījumā ticīgie ir aicināti rīkoties atbilstoši sirdsapziņai.

Lai varētu pazīt, kāda ir Dieva griba, kas ir labs, Dievam patīkams un pilnīgs (Rom 12, 2), Dieva baušļu zināšana ir nepieciešama, tomēr nav pietiekama. Vajadzīga arī sava veida cilvēka viendabība (connaturalitas) ar patieso un labo.[10] Šī viendabība sakņojas teoloģiskajos tikumos – ticībā, cerībā, mīlestībā –, kā arī kardinālajos tikumos. Tātad sirdsapziņas nemaldīgums lielā mērā ir saistīts arī ar personas tikumību.  

Kopīgā un individuālā labuma savstarpējās attiecības  

Jau Aristotels rakstīja, ka cilvēks kļūst par to, ko dara, kā arī, ka tikumiska dzīve ir laimes avots, jo tas nodrošina līdzsvaru un saskaņu pašam ar sevi un citiem. Šos principus lielā mērā pārņēma arī Baznīca, kad Akvīnas Toms cilvēka saprātīgumā balstītos Aristotela apsvērumus papildināja ar pārdabisko dimensiju, t. i., ņēma vērā arī Dieva žēlastības nepieciešamo darbību. Cilvēka griba ir dabiski vērsta uz Labo, griba vienmēr meklē materiālus vai cita veida labumus. Ikviens tiecas pēc tā, ko saprot kā labu, bet nezināšana un nepareiza izpratne dažkārt liek lielāka labuma vietā izvēlēties mazāku. Nav šaubu, ka cilvēks nemaz nevar vēlēties neko tādu, ko nesaprot kā labumu sev, un viņš to meklē arī sabiedrībā. Piemēram, dažus no tikumiem cilvēks var iemantot, tikai dzīvojot sabiedrībā. Tādējādi pastāv personas labums un arī sabiedrības labums, kas ir savstarpēji saistīti.

Baznīca māca, ka kopīgais labums nav nosakāms nekā citādi kā tikai saistībā ar cilvēku kā personu[11] un kopīgais labums vienmēr ir vērsts uz katras atsevišķās personas pilnveidi.[12] Tātad teikt, ka sabiedrība sastāv no personām, nozīmē teikt, ka sabiedrība ir veselums, kas sastāv no veselumiem.[13] Atbilstoši Baznīcas mācībai viena cilvēka dvēsele ir vērtīgāka par visu materiālo labumu kopumu Visumā. Nav nekā augstāka par nemirstīgo dvēseli, izņemot Dievu. Visu saprātīgo būtņu personīgais kontakts ar Dievu, kā arī viņu personīgā pakļautība Dievam nekādā gadījumā nedrīkst tikt traucētas. Visam pārējam – katrai sociālajai institūcijai – galu galā ir jākalpo šim nolūkam. Visam ir jāveicina, jāstiprina un jāaizsargā katras dvēseles vienotība ar Dievu.[14]

Akvīnas Toms uzskatīja, ka valsts pastāv ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu mieru, drošību, aizsardzību, bet galvenokārt tādēļ, lai visi varētu kopīgi dzīvot tikumisku dzīvi. Tādējādi valsts likumu uzdevums ir mācīt pilsoņiem, kā būt labiem. Būtiska atšķirība starp Akvīnas Toma mācību un “mūsdienu”[15] kopīgā labuma izpratni slēpjas tajā, ka Baznīcas izpratnē kopīgo labumu nemazina cilvēki, kuri to bauda (tātad tas nekādi neattiecas, piemēram, uz privātīpašumtiesību apšaubīšanu), turklāt Augstākais Labums ir pats Dievs. Sabiedrības kopīgais labums ir kopīgs visiem tās locekļiem, bet tas nav individuālo labumu matemātiska summa.[16] Kopīgais labums ir labums visiem, tomēr Akvīnas Toma izpratnē to nebūtu pareizi iedomāties kā pīrāgu, kur, kādam paņemot gabaliņu, citiem paliek mazāk. Drīzāk tas līdzinās komandas uzvarai sporta spēlē  – visa komanda to svin kopā, nevis katrs svin tikai daļu no uzvaras. Tā kā labums ir kopīgs, tas nevar būt labums tikai dažiem – pat ne lielākajai daļai; tas ir visu un vienlaikus katra labums.

Neviena valsts nekad nav nav pašmērķis pati par sevi, un, kad tā sāk rīkoties tā, it kā tāda būtu, rodas nopietnas problēmas. Kādā katehisma komentārā tam sniegta trāpīga ilustrācija: “Atgriežoties pie sporta spēļu analoģijas – kas notiek, ja komanda pieņem uzstādījumu “uzvarēt par katru cenu”? Mēs zinām, kas notiek. Pirmkārt, veselīgais sāncensības gars tiek iznīcināts, bieži vien graujot pašas spēles integritāti. Otrkārt, komandas indivīdi un viņu cieņa tiek nežēlīgi upurēta mērķa sasniegšanai.”[17] Sabiedriskajai kārtībai ir jābūt tādai, ka lietas tiek pakļautas personām, nevis otrādi,[18] tāpēc tai vienmēr jādarbojas cilvēka labā. Uz to norādīja pats Kristus, sacīdams, ka sabats ir radīts cilvēka dēļ, nevis cilvēks – sabata dēļ (Mk 2, 27). Tātad, saskaņā ar Akvīnas Tomu, tikumiskas dzīves mērķis ir pieaugt Dieva pazīšanā un mīlēšanā, bet politiskas kopienas mērķis ir kopīgais labums, pie kā noved tikumiska dzīve, – pats Dievs.

Sakārtota mīlestība

Daļa sabiedrības ir pārliecināta par to, ka vakcīna viņiem individuālu labumu var tikai laupīt, nevis sniegt. Turklāt jāpiemin, ka šī sabiedrības daļa lielākoties ir pārliecināta, ka vakcinēšanās nevairos arī sabiedrības labumu. Tomēr tā vietā, lai šos cilvēkus uzklausītu, mēģinātu racionāli pārliecināt un kliedēt viņu bažas, viņi tiek vai nu piespiesti vakcinēties ar varu (tā var apgalvot attiecībā uz “brīvprātīgo” vakcināciju, ja pieņem, ka izdzīvošanai ir nepieciešami iztikas līdzekļi, ko savukārt var iegūt, strādājot algotu darbu), vai arī manipulatīvi apelējot pie kristīgā tuvākmīlestības principa.

Katoliskās morālteoloģijas mācība par mīlestības kārtību ir šāda. Vispirms vairāk par visu ir jāmīl Dievs, jo bezgalīgais Dieva labums savā vērtībā pārspēj visas radības. Otrā vieta tiek ierādīta mīlestībai uz sevi pašu, bet trešo vietu ieņem mīlestība uz tuvāko.[19] Kā var mīlēt tuvāko, ja tas jāmīl kā sevi pašu (Mk 12, 30-31), bet sevi nemīli? Mīlēt nozīmē vēlēt otram patiesu labumu. Rīkoties pret savu sirdsapziņu vai pakļaut sevi kam tādam, ko neredzi kā labumu, noteikti neatbilst patiesajam labumam attiecībā uz sevi. Uzskats, ka darīt to, kas ir nepatīkami un sāp, pats par sevi ir labums, nav savietojams ar kristietību, vismaz ne ar tās tradicionālo formu – katolicismu. Katoļi nav puritāņi, kas priecāšanos un baudas gūšanu pašu par sevi uzskata par apkarojamu un grēcīgu.

Dievs pats ir Augstākais Labums, viss cits tikai, pastāvot Viņā, ir labs tiktāl, ciktāl atbilst Dieva nodomam. Līdz ar to loģiski izrietoša kristieša dzīves nostāja ir vienmēr meklēt un izvēlēties lielāko labumu. Svētie, ticības liecinieki, kas mira kā mocekļi, to nedarīja tādēļ, ka viņiem gribētos ciest, bet gan tādēļ, ka viņi ar Dieva žēlastību patiešām saprata, ka tādējādi izvēlas lielāko Labumu. Tātad par svētajiem viņus padara un no pārējiem atšķir visupirms šī pārdabiskā izpratne, nevis vienkārši liela paškontrole, pašsavaldība un spēja izturēt sāpes. Vēl vairāk – daudzi svētie, ejot nāvē kā mocekļi ticības dēļ, saskaņā ar liecībām gāja ar prieku, pēdējās mocībās pat nejuta agoniju, jo bija pilnībā aizgrābti, jau skatot To, kura dēļ atdeva visu, pat savu dzīvību (Ap.d. 7, 55-56).

Centieni sabiedrības acīs padarīt kristiešus par ciest kāriem mazohistiem ar slēptām pašiznīcināšanās tieksmēm nozīmē diskreditēt kristietību. Tieši tāpēc esmu neizpratnē, ka šādu izpratni sāk veicināt paši ticīgo gani, piemēram, vakcīnas pieņemšanu salīdzinot ar latviešu godināmā ticības mocekļa bīskapa Boļeslava Sloskāna nopelniem, kas turklāt šķiet zaimojoši triviāli. Divi dominikāņu mūki, kas pēc leģendas 15. gadsmitā Rīgā ļāva sevi iemūrēt sv. Jāņa baznīcas sienā,[20] lai tiktu iecelti svēto kārtā, šādu godu tomēr nesaņēma, kaut arī, domājams, patiešām pirms nāves stipri cieta.

Fokusa zaudēšana un Baznīcas nosodītais utilitārisms

Šķiet, izveidojusies situācija, kurā lielākā daļa jau vakcinētās sabiedrības kā visu problēmu tūlītēju un pilnīgu atrisinājumu saredz atlikušās sabiedrības daļas pēc iespējas ātrāku vakcinēšanos. Neiedziļinoties šādas nostājas pamatotībā, rodas jautājums, vai tas, ko saucam par kopīgo labumu, šajā gadījumā nebūtu drīzāk uzskatāms par Baznīcas nosodīto utilitāro pieeju.

Utilitārisma jeb derīguma ētikas galvenais princips ir šāds: darbības pareizību nosaka tās ieguldījums cilvēku vairākuma labklājībā, laimē vai apmierinājumā. Taču paliek atklāts jautājums, kurš izlemj, kas ir “derīgs”. Parasti to izlemj pie varas esošie. Tas nozīmē, ka utilitārisms riskē kļūt par veidu, kā vara var uzspiest savu gribu, to pamatojot šādas filozofijas atziņās. Turklāt utilitārisms nesniedz atbildi uz jautājumu, vai rīcības ētiskā pareizība ir atkarīga tikai no pieaugušās labklājības, kā arī, vai kopīgo laimes daudzumu vispār var izmērīt.[21] Utilitārisma galvenā problēma slēpjas tajā, ka, konsekventi sekojot tā principiem, nonākam pie slēdziena: dažkārt ir pareizi izvēlēties ļaunus līdzekļus, lai sasniegtu labu rezultātu. Tam pretmets ir katoliskā morālteoloģija, kurā rīcības ētiskumu vērtē pēc rīcības mērķa (finis operis), nodoma (finis operandis) un apstākļiem,[22] nevis gala rezultāta.

Uzticība utilitārisma principiem liek izdarīt secinājumus, kas ne tikai ir pretrunā Baznīcas sociālajai mācībai, bet arī šķistu šokējoši ikvienam. Piemēram, rūpes par saviem ģimenes locekļiem bieži vien nāktos vērtēt kā morāli nepareizas, jo tās nenes vislielāko iespējamo labumu vislielākajam cilvēku skaitam.[23] Baznīca vairākkārt nosodījusi utilitārismu. Svētais Krēsls utilitārismu saista gan ar patēriņa kultūru, kas vērsta uz individuālismu,[24] gan ar efektitivitātes un produktivitātes kultu[25] un pat ar dekristianizāciju, morāles pagrimumu, subjektīvismu un morālo relatīvismu.[26] Baznīca uzsver, ka utilitārisma ietekmē tās vērtības, kas izpauž tieksmi uz tūlītēju apmierinājumu, apgrūtina cilvēka eksistences patieso vērtību hierarhijas atpazīšanu un ievērošanu,[27] kā arī atgādina, ka evaņģēliskā mīlestība “nekaulējas par labumu”.[28]

Utilitārisms un pragmatisms cilvēku darbību morāliskumu vērtē bez jebkādas atsauces uz cilvēka patieso un galīgo mērķi. Ja kristietībā galamērķis ir Dievs, vienotība ar Viņu, tad utilitārisms novirza uzmanību no Dieva un padara cilvēku pašu par rīcības galamērķi un mērauklu.[29] Pāvests Jānis Pāvils II savulaik atzina, ka cilvēku attiecībās notiek patiesības krīze, un tīri utilitāras attiecības starp indivīdiem noved pie autentiskas kopīgā labuma sajūtas zaudēšanas un atsvešināšanās, kas savukārt nereti noved pat līdz dehumanizācijai.[30]

Nobeigums

Baznīca uzsver cilvēka augsto cieņu un brīvās gribas vērtību. Svētais Akvīnas Toms atzina, ka cilvēks ir viscildenākais un vispilnīgākais visā dabā. Tāpēc viņš māca, ka ikvienam, kurš mīl Dievu, jāmīl sevi Dieva dēļ, t. i., jāmīl sava dvēsele un ķermenis ar labdarības mīlestību.[31] Lai arī “individuālais labums” bieži sadzīviskā izpratnē asociējas ar egoismu un savtīgumu, katoliskā izpratne ir gluži cita – patiess indivīda labums ir labums visai sabiedrībai un otrādi, tātad tie ir neatraujami savstarpēji saistīti un nemaz neparedz pretnostādīšanu. Līdz ar to esošā situācija, kurā sabiedrības vairākums vēlas, lai vakcīnšaubīgie, kas stingri iebilst, tomēr pieņemtu vakcīnu, nav saistīta ar kopīgo labumu tā klasiskajā katoliskajā izpratnē, bet drīzāk ar utilitāro pieeju, kas neatbilst Baznīcas mācībai un kuru Svētais Krēsls vairākkārt ir nosodījis.

Saskaņā ar Baznīcas mācību, kopīgais labums nav atraujams no tikumiskas dzīves. Savukārt tikumiska dzīve – no paklausības sirdsapziņai. Tātad kopīgais labums ir saistīts ar indivīdu paklausību viņu sirdsapziņai. Cilvēks nav vientuļa sala, un viņa dzīve sabiedrībā ietekmē visus pārējos. Tāpat kā viena Baznīcas locekļa svētums nes labumu visiem ticīgajiem, tā arī ikviena grēks ievaino visu Baznīcu.

Upurgatavība ir cildināma, bet, lai no līdzjūtību izraisošas situācijas upura kļūtu par varoni, ir jāizpildās vairākiem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, izvēlei ir jābūt brīvai (jo rīcības morāliskā vērtība ir proporcionāla izvēles brīvības pakāpei). Otrkārt, ir jābūt pilnīgai pārliecībai, ka ciešanas ir jēgpilnas, t. i., tās nesīs labumu sev un citiem (jo ciest pašu ciešanu dēļ ir muļķības vai psihisku noviržu, nevis cēluma un gara diženuma rādītājs). Pašreizējos apstākļos tiem, kas nav pieņēmuši vakcīnu sirdsapziņas apsvērumu vai šaubu dēļ, ir liegts kā viens, tā otrs no minētajiem priekšnosacījumiem. Viņus spiež ar varu, nevis uzklausa un racionāli pārliecina.

Rīkošanās pret sirdsapziņu, utilitārisms un individuālā labuma apspiešana “sabiedrības vārdā”, kas savā galējā formā iegūst totalitārisma vaibstus, noteikti netuvina Dievam. Bet kopīgais labums katoliskajā izpratnē nevar būt nekas tāds, kas attālina no Dieva. Tādā mērā, kādā sabiedrība cenšas sevi atbrīvot no šīs padotības un pasludināt pati sevi par augstāko labumu, tā sagroza kopīgā labuma dabu un to iznīcina.[32]



[1] Katoliskās Baznīcas katehisms (1992). Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 2000, 1702 (turpmāk: KBK).

[2] D. Prentice, Update: COVID-19 Vaccine Candidates and Abortion-Derived Cell Lines. Pieejams tiešsaistē: https://lozierinstitute.org/update-covid-19-vaccine-candidates-and-abortion-derived-cell-lines/

[3] Saskaņā ar Akvīnas Tomu ir trīs likumu (leges) slāņi. Mūžīgais likums ir visu likumu avots Dievā, tas tieši izsaka Dieva nodomus un valda pār pasauli, izpaužoties, piemēram, fizikas likumos un dzīvnieku instinktos, tāpēc to burtiski nav iespējams pārkāpt. Dabiskais likums sastāv no pamatnormu kopuma, ko var atvasināt no saprāta vai Atklāsmes (t. i., Svētajiem Rakstiem) un kas ir pašsaprotams cilvēkiem it visur. Teiksim, ikvienā kultūrā slepkavība, laulības pārkāpšana vai zādzība ir slikta rīcība. Akvīnas Toms uzsvēra, ka dabiskais likums ir nemainīgs un universāls. Civilie un Baznīcas likumi, kas nosaka turpmākus aizliegumus, precīzas nodarījumu definīcijas un īpašus sodu un kompensāciju mehānismus, ir leģitīmi tikai tiktāl, ciktāl tie saskan ar mūžīgo un dabisko likumu.

[4] John Paul II. Veritatis Splendor, 59. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_06081993_veritatis-splendor.html

[5] KBK 1790.

[6] KBK 1735.

[7] Vatikāna II koncils. Gaudium et Spes, 16. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/archive/hist_councils/ii_vatican_council/documents/vat-ii_const_19651207_gaudium-et-spes_en.html

[8] Vatikāna II koncils. Dignitatis humanae, 14. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/archive/hist_councils/ii_vatican_council/documents/vat-ii_decl_19651207_dignitatis-humanae_en.html

[9] Congregation for the Doctrine of the Faith, Note on the Morality of Using Some Anti-Covid-19 Vaccines, 5: “Tiem, kuri tomēr sirdsapziņas apsvērumu dēļ atsakās no vakcīnām, kas ražotas ar šūnu līnijām no abortētiem augļiem, jādara viss iespējamais, lai ar citiem profilaktiskiem līdzekļiem un atbilstošu uzvedību izvairītos no kļūšanas par infekcijas izraisītāja pārnesējiem.” Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/roman_curia/congregations/cfaith/documents/rc_con_cfaith_doc_20201221_nota-vaccini-anticovid_en.html

[10] Sal. Thomas Aquinas, Summa Theologiae, II-II, q. 45, a. 2.

[11] KBK 1905.

[12] KBK 1912.

[13] J. Maritain, The Person and the Common Good (1947). Notre Dame Press, 1994, p. 440.

[14] Ibid., p. 421.

[15] Piemēram, 2020. gada jūnijā 154 pasaules līderi, arī Nobela prēmijas laureāti un citas ievērojamas personas, parakstīja vēstuli, aicinot starptautiskās organizācijas un valstu valdības pasludināt Covid-19 vakcīnas par globālu kopīgo labumu un īstenot pasākumus to pieejamības uzlabošanai. Skat. https://www.vaccinecommongood.org/

Papildus jāatzīmē, ka agresīva vakcīnu kā kopīgā labuma reklamēšana rada nereālas cerības un palielina politisko spiedienu. Tādējādi kā prioritāte tiek izvirzīta pārmērīga valsts līdzekļu investīcija tikai privātajā sektorā, t. i., farmācijas nozarē uz citu krīzes mazināšanai būtisku pasākumu rēķina. Paliek novārtā īpašu ārstēšanas veidu meklēšana un efektīvas veselības aprūpes nodrošināšana pacientiem. Skat. N. Ernoult, “Are COVID-19 Vaccines Really a Common Good for Humanity?”, pieejams tiešsaistē: https://www.iris-france.org/152113-are-covid-19-vaccines-really-a-common-good-for-humanity/

[16] A. Argandoña, The Common Good. Pieejams tiešsaistē: https://media.iese.edu/research/pdfs/DI-0937-E.pdf

[17] D. Cloutier, Catechism Commentary: The Common Good. Pieejams tiešsaistē: https://catholicmoraltheology.com/catechism-commentary-the-common-good/

[18] Vatikāna II koncils. Gaudium et Spes, 26.

[19] V. Penjušs, Dieva baušļu izklāsts, Mariāņu kongregācija, Viļāni, 2004, 64. lpp.

[20] J. Zīrups, Dievnams uz bīskapa pils mūriem. Iegūts no: https://www.janabaznica.lv/par-mums/vesture/

[21] J. P. Colosi, John Paul II and Christian Personalism vs. Peter Singer and Utilitarianism: Two Radically Opposed Conceptions of the Nature and Meaning of Suffering. Pieejams tiešsaistē: https://digitalcommons.salve.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1065&context=fac_staff_pub

[22] KBK 1750.

[23] Piemēram, austrāliešu utilitārisma tradīcijas filozofs Pīters Singers, kad viņa paša māte vecumā saslima, nolīga veselu veselības aprūpes komandu, lai viņu koptu. Tādējādi viņš iztērēja desmitiem tūkstošus dolāru, kas gan neatbilda mērķim “palielināt labklājību vislielākajam skaitam cilvēku”. Vēlāk, kad viņam lūdza to komentēt, Singers atbildēja, ka tas, iespējams, nebija pats labākais viņa naudas izlietojums, un atzina, ka ievērot paša aizstāvētos utilitārisma principus ir daudz grūtāk, nekā viņš iepriekš domājis, “jo tas ir citādāk, ja tā ir tava māte.” J. P. Colosi, op. cit.

[24] Benedict XVI. Apostolic Journey to Madrid on the Occasion of the 26th World Youth Day 18-21 August 2011, Meeting with Young University Professors. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/benedict-xvi/en/speeches/2011/august/documents/hf_ben-xvi_spe_20110819_docenti-el-escorial.html

[25] Pope Francis. Encyclical Letter Laudato Si’: On the Care For Our Common Home, 159; 210; 219. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/francesco/en/encyclicals/documents/papa-francesco_20150524_enciclica-laudato-si.html; Benedict XVI. Caritas In Veritate, 34; 42. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/benedict-xvi/en/encyclicals/documents/hf_ben-xvi_enc_20090629_caritas-in-veritate.html

[26] John Paul II. Veritatis Splendor, 106; John Paul II. The Presentation of the Letters Accrediting New Ambassadors to the Holy See* Thursday, 12 December 1996. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/speeches/1996/december/documents/hf_jp-ii_spe_19961212_ambassadors.html.

[27] John Paul II, Centesimus Annus. Encyclical Letter on the Hundreth Anniversary of Rerum Novarum, 2. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_01051991_centesimus-annus.html

[28] Pope Francis, Morning Meditation in the Chapel of the Domus Sanctae Marthae What is a Bishop’s Joy? Monday, 3 November 2014. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/francesco/en/cotidie/2014/documents/papa-francesco-cotidie_20141103_what-is-a-bishop-s-joy.html

[29] John Paul II, Veritatis Splendor, 74.

[30] John Paul II, Dives in Misericordia, 12. Pieejams tiešsaistē: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_30111980_dives-in-misericordia.html

[31] J. Maritain, op. cit., p. 443.

[32] Ibid., p. 443.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: