Par ļaunumu un otru vaigu

Uzruna Viljamsas koledžas absolventiem Viljamstaunā, Masačūsetsā, ASV, 1984. gadā.

Dāmas un kungi no 1984. gada kursa!

Neatkarīgi no tā, cik drosmīgi vai piesardzīgi jūs būsiet, savas dzīves laikā jūs neizbēgami nonāksiet tiešā fiziskā kontaktā ar to, ko mēdz dēvēt par Ļaunumu. Ar “Ļaunumu” es te domāju nevis gotiskā romāna atmosfēru, bet, kā minimums, taustāmu sociālo realitāti, kuru jūs nekādi nespējat kontrolēt. Šo sastapšanos nenovērsīs ne jūsu dabiskā labsirdība, ne viltīga izvairīšanās. Patiesībā, jo lielāki aprēķinātāji jūs būsiet un jo piesardzīgāki jūs būsiet, jo lielāka būs šīs tikšanās varbūtība un jo smagāks tās trieciens. Dzīve ir tā iekārtota, ka tas, ko mēs uzskatām par Ļaunumu, spēj būt klātesošs gandrīz visur jau tikai tāpēc, ka tam ir tieksme parādīties kā labajam. Jūs nekad nepiedzīvosiet, ka tas pārkāpj jūsu slieksnim ar vārdiem: “Sveiki, es esmu Ļaunums!” Tas, protams, norāda uz Ļaunuma divējādo dabu, taču mierinājumu, ko varētu sniegt šis novērojums, stipri notrulina tā biežums.

Tāpēc būtu saprātīgi pakļaut savus priekšstatus par labo pēc iespējas rūpīgākai pārbaudei – tā teikt, izrevidēt visu savu garderobi, lai pārbaudītu, kuri no apģērba gabaliem derētu svešiniekam. Šāda revidēšana, protams, var kļūt par pilna laika nodarbošanos, un tas arī ir labi. Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, cik daudz apģērba gabalu, kurus uzskatījāt par saviem un labiem, bez lielām korekcijām var derēt jūsu ienaidniekam. Jūs pat varat sākt šaubīties, vai jūsu ienaidnieks galu galā nav jūsu spoguļattēls, jo pati interesantākā Ļaunuma īpašība ir tāda, ka tas ir caurcaurēm cilvēcīgs. Saudzīgi izsakoties, neko nav iespējams tik viegli apgriezt un valkāt ar oderi uz āru kā savu priekšstatu par sociālo taisnīgumu, sabiedrības sirdsapziņu, labāku nākotni un tamlīdzīgi. Viena no drošākajām bīstamības pazīmēm ir tas, ka tik daudzi piekrīt jūsu uzskatiem – ne tikai tāpēc, ka vienprātībai ir tendence deģenerēties līdz vienveidībai, bet jo īpaši tāpēc, ka pastāv liela varbūtība – nenovēršama daudzskaitlīgā piekrišanā –, ka cēlās jūtas ir falšas.

Līdzīgi visdrošākā aizsardzība pret Ļaunumu ir galējs individuālisms, domāšanas oriģinalitāte, nepieradinātība un pat – ja vēlaties – ekscentriskums. Proti, kaut kas tāds, ko nevar notēlot, nevar viltot, nevar atdarināt; kaut kas tāds, ar ko netiktu galā pat rūdīts viltvārdis. Kaut kas tāds, ko ne ar vienu nevar dalīt, gluži kā savu ādu, – pat ne ar minoritāti. Ļaunumam patīk monolītums. Tas vienmēr meklē lielus skaitļus, masīva granīta bluķus, ideoloģisko tīrību, armiju kaujas gatavībā un finanšu atskaites lapas. Ļaunuma labpatika uz šādam lietām, domājams, ir saistīta ar tā iedzimto nedrošību, taču, kad Ļaunums triumfē, šī atziņa atkal ir tikai mazs mierinājums.

Un Ļaunums arī triumfē – daudzviet pasaulē un mūsos pašos. Ņemot vērā Ļaunuma apmērus un intensitāti un jo īpaši ņemot vērā to, cik noguruši ir tie, kuri tam pretojas, Ļaunumu šodien var uzskatīt nevis par ētisku kategoriju, bet gan par fizisku parādību, ko nevis mēra daļiņās, bet gan kartē ģeogrāfiski. Tāpēc iemesls, kāpēc es ar jums par to visu runāju, nav saistīts ar to, ka jūs esat jauni, svaigi un iesoļosiet tīrā pasaulē. Nē, pasaule ir netīrumiem apķepusi, un ir grūti ticēt jūsu spējai un gribai to notīrīt. Manas runas mērķis vienkārši ir ieteikt jums vienu pretošanās veidu, kas kādudien var jums noderēt. Šis pretošanās veids var jums palīdzēt izkļūt no sastapšanās ar Ļaunumu varbūt mazāk aptraipītiem, lai gan ne obligāti lielākiem uzvarētājiem nekā jūsu priekšgājēji. Te es, protams, runāju par slaveno otra vaiga pagriešanu.

Pieņemu, ka tā vai citādi jūs esat dzirdējuši par šī Kalna sprediķa panta interpretācijām, kuras snieguši Ļevs Tolstojs, Mahatma Gandijs, Mārtins Luters Kings un daudzi citi. Citiem vārdiem sakot, pieņemu, ka esat pazīstami ar nevardarbīgās jeb pasīvās pretošanās teoriju, kuras galvenais princips ir atdarīt ļaunu ar labu, proti, neatbildēt ar to pašu. Fakts, ka pasaule šodien ir tāda, kāda tā ir, liecina par to, ka šī teorija ne tuvu nav vispāratzīta. Tās popularitātes trūkuma iemesli ir divi. Pirmkārt, lai šo teoriju varētu īstenot praksē, ir nepieciešama vismaz kaut kāda demokrātija. Taču tieši tās pietrūkst 86 procentiem pasaules iedzīvotāju. Otrkārt, teorijas nepopularitātes iemesls ir veselais saprāts, kas saka cietušajam, ka viņa vienīgais ieguvums, pagriežot otru vaigu un neatbildot ar to pašu, labākajā gadījumā sniegs morālu uzvaru, t. i., būs materiāli nenozīmīgs. Dabisko nevēlēšanos pakļaut sitienam vēl vienu sava ķermeņa daļu attaisno aizdomas, ka šāda rīcība tikai satracinās un pastiprinās Ļaunumu; ka morālo uzvaru pretinieks var saprast kā savu nesodāmību.

Ir arī citi, nopietnāki iemesli aizdomām. Ja pirmais sitiens nav izsitis visu saprātu no cietušā galvas, viņš var atskārst, ka otra vaiga pagriešana līdzinās manipulācijai ar likumpārkāpēja vainas apziņu, nemaz nerunājot par viņa “karmu”. Pati morālā uzvara galu galā var nebūt īpaši morāla ne tikai tāpēc, ka ciešanās nereti ir kaut kas narcistisks, bet arī tāpēc, ka tās padara upuri pārāku, proti, labāku par savu ienaidnieku. Tomēr, lai cik ļauns būtu jūsu ienaidnieks, svarīgākais ir, ka viņš ir cilvēks; un, lai gan mēs nespējam mīlēt otru kā sevi pašu, mēs tomēr zinām, ka ļaunums izplatās tad, kad viens cilvēks sāk domāt, ka viņš ir labāks par citiem. (Tieši tāpēc jau jūs saņēmāt sitienu pa labo vaigu.) Tāpēc labākais, ko varat iegūt, pagriežot ienaidniekam otru vaigu, ir gandarījums par viņam doto zīmi, ka viņa rīcība ir bezjēdzīga. “Paskaties,” saka otrs vaigs, “tas, ko tu sit, ir tikai miesa. Tas neesmu es. Tu nevari salauzt manu dvēseli.” Problēma, protams, ar šādu attieksmi ir tāda, ka ienaidnieks var vienkārši pieņemt izaicinājumu.

Pirms divdesmit gadiem vienā no daudzajiem Krievijas ziemeļu cietumu pagalmiem norisinājās šāda aina. Pulksten septiņos no rīta kādas kameras durvis tika atvērtas un uz sliekšņa stāvēja cietuma uzraugs, kurš uzrunāja ieslodzītos: “Pilsoņi! Cietuma apsargu kolektīvs aicina jūs, ieslodzītie, uz sociālistiskām sacensībām, lai sazāģētu mūsu cietuma pagalmā savāktos kokmateriālus!” Šajos ziemeļu nostūros nav centrālās apkures, un vietējā policija vienkārši visiem tuvumā esošajiem kokrūpniecības uzņēmumiem uzliek nodokli – desmito daļu no saražotās produkcijas. Tobrīd cietuma pagalms izskatījās pēc īstas kokmateriālu noliktavas: kaudzes bija divus līdz trīs stāvus augstas un paša cietuma vienstāva ēkai lika izskatīties pēc būdiņas. Koku saciršanas nepieciešamība bija acīmredzama, lai gan šāda veida sociālistiskās sacensības bija notikušas arī agrāk. “Un kas notiks, ja es atteikšos piedalīties?” jautāja viens no ieslodzītajiem. “Tādā gadījumā paliksi bez ēdiena,” atbildēja uzraugs.

Tad ieslodzītajiem tika izsniegti cirvji, un sākās ciršana. Gan ieslodzītie, gan apsargi strādāja cītīgi, un līdz pusdienlaikam visi, jo īpaši ieslodzītie, kas nekad nebija pietiekami paēduši, bija pārguruši. Tika izsludināts pārtraukums, un cilvēki apsēdās paēst – izņemot to cietumnieku, kurš bija uzdevis jautājumu. Viņš turpināja vicināt cirvi. Ieslodzītie un apsargi pamētāja jokus par šo tipu – kaut ko par to, ka ebrejus parasti uzskata par gudriem cilvēkiem, bet šis konkrētais… un tā tālāk. Pēc pārtraukuma viņi atsāka darbu, lai gan mazliet gausāk. Pulksten četros apsargi pārtrauca darbu, jo viņiem beidzās maiņa; nedaudz vēlāk pārtrauca arī ieslodzītie. Vīrieša cirvis joprojām kapāja. Vairākas reizes kā vieni, tā otri viņu mudināja apstāties, bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Šķita, ka viņš bija iegājis noteiktā ritmā, ko negribēja pārtraukt; vai arī tas bija ritms, kas viņu bija pārņēmis savā varā?

Domāju, ka puisis to spēja paveikt – divpadsmit stundas nepārtrauktas ciršanas –, jo tolaik viņš bija diezgan jauns. Patiesībā viņam tolaik bija divdesmit četri gadi. Tikai nedaudz vairāk nekā jums. Tomēr uzskatu, ka viņa uzvedībai todien varēja būt arī cits izskaidrojums. Pilnīgi iespējams, ka jaunietis – tieši tāpēc, ka bija jauns, – Kalna sprediķa tekstu atcerējās labāk nekā Tolstojs un Gandijs. Tā kā Cilvēka dēlam bija ieradums runāt trīsrindēs, jaunietis, iespējams, atcerējās, ka attiecīgais pants nebeidzas ar:

Ja kāds tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru.”

Tas turpinās bez punkta vai komata:

Un, kas grib ar tevi tiesāties un ņemt tavu kreklu, tam atdod arī mēteli.

Un, ja kāds tevi spiež iet vienu jūdzi, paej ar to divas.[1]

Kad citējam šīs rindas pilnībā, redzam, ka patiesībā tām ir maz sakara ar nevardarbīgu vai pasīvu pretošanos – ar principu neatmaksāt ar to pašu, bet atmaksāt ļaunu ar labu. Šo rindu jēga nepavisam nav pamudinājums uz pasivitāti, jo Cilvēka dēls te liek domāt, ka ļaunumu var padarīt absurdu pārspīlējot; viņš aicina ļaunumu novest līdz absurdam, padarot smieklīgas tā prasības tieši ar pārspīlētu pakļaušanos, tādējādi kaitējumu it kā padarot nenozīmīgu. Šāda rīcība upuri nostāda ļoti aktīvā stāvoklī – būtībā garīgā uzbrucēja stāvoklī. Uzvara, kas šādā gadījumā ir iespējama, nav morāla uzvara – tā ir eksistenciāla uzvara. Otra vaiga pagriešana šeit nevis apelē pie ienaidnieka vainas apziņas (kuru viņš lieliski māk apspiest), bet gan pakļauj viņa spējas un maņas visas šīs kaitniecības bezjēdzīgumam: tā, kā to dara ikviena masveida ražošanas forma.

Ļaujiet man atgādināt, ka mēs šeit nerunājam par godīgas cīņas situāciju. Mēs runājam par situāciju, kad jūs jau pašā sākumā esat nonācis bezcerīgi sliktākā stāvoklī, kad jums nav nekādu iespēju cīnīties pretī, kad jūsu izredzes ir tuvu nullei. Citiem vārdiem sakot, mēs runājam par ļoti tumšām jūsu dzīves stundām, kad jūsu morālā pārākuma sajūta pār ienaidnieku vairs nesniedz nekādu mierinājumu, kad ienaidnieks jums jau ir tik tālu priekšā, ka vairs nav iespējams viņu nokaunināt vai likt viņam izjust nostalģiju par sirdsapziņas pārmetumu trūkumu; un kad jūsu rīcībā ir vairs tikai jūsu seja, krekls, mētelis un divas kājas, kas vēl spēj noiet jūdzi vai divas.

Šādā stāvoklī taktiskās manevrēšanas iespēju ir ļoti maz. Tāpēc otra vaiga pagriešanai ir jābūt jūsu apzinātam, aukstasinīgam, mērķtiecīgam lēmumam. Jūsu izredzes uzvarēt, lai cik drūmas tās nebūtu, ir atkarīgas no tā, vai jūs zināt, ko darāt. Kad izvirzāt uz priekšu savu seju ar vaigu pret ienaidnieku, jums jāzina, ka tas ir tikai jūsu pārbaudījumu sākums un arī tikai panta sākums – un jums vajadzēs spēt tikt cauri visai notikumu secībai, visiem trim Kalna sprediķa pantiem. Pretējā gadījumā no konteksta izrauta rindiņa jūs tikai sakropļos.

Balstīt ētiku kļūdaini citētā pantā nozīmē pakļaut sevi bojāejai vai arī kļūt par mentālu buržuju, kurš tikai bauda augstākās ērtības – savas pārliecības sniegtās ērtības. Abos gadījumos (no kuriem otrais, ar savu piederību labi domātu saukļu virzītām kustībām un bezpeļņas organizācijām, ir nebaudāmāks par pirmo) iznākums ir piekāpšanās Ļaunumam, novilcinot izpratni par tā vājajām vietām. Jo Ļaunums, atgādināšu, ir tikai cilvēcisks.

Ētika, kas balstās šajā kļūdaini citētajā pantā, Indijā pēc Gandija nāves neko nav mainījusi, izņemot tās administrācijas ādaskrāsu. Tomēr, raugoties no izsalkuša cilvēka viedokļa, nav svarīgi, kas tieši viņu padara izsalkušu. Es pat sacītu, ka viņš pie sava stāvokļa var labprātāk vainot baltos cilvēkus, kaut vai tikai tāpēc, ka šādi sociālais ļaunums var izskatīties nākam no citurienes un var likties vieglāk paciešams nekā tad, ja tā cēlonis būtu viņa paša līdztautieši. Ja vaininieks ir svešzemnieks, joprojām ir vieta cerībām un fantāzijām.

Līdzīgi Krievijā laikā pēc Tolstoja ētikas, kas balstījās šajā nepareizi citētajā pantā, lielā mērā tika iedragāta tautas apņēmība stāties pretī policejiskai valstij. Sekojošie notikumi ir ļoti labi zināmi: sešas desmitgades otra vaiga griešanas tautas seju ir pārvērtušas par vienu vienīgu zilumu, tā ka šodien Krievijas valsts, pati nogurusi no savas vardarbības, šajā sejā vienkārši spļauj. Tāpat tā spļauj arī pasaules sejā. Citiem vārdiem sakot, ja vēlaties sekularizēt kristietību, ja vēlaties Kristus mācību pārtulkot politiskos terminos, jums nepietiks ar moderno politisko vervelēšanu un muldēšanu. Jums nāksies atsaukties uz oriģinālu – vismaz jūsu prātā, ja tas nav atradis vietu jūsu sirdī. Tā kā Viņš bija ne tik daudz labs cilvēks, kā dievišķs gars, tā ir liktenīga kļūda – uzsvērt Viņa labestību, tai upurējot Viņa metafiziku.

Man jāatzīst, ka jūtos nedaudz neērti, runājot par šīm lietām. Jo otra vaiga pagriešana vai nepagriešana galu galā ir ārkārtīgi intīms lēmums. Sadursme vienmēr notiek attiecībās viens pret vienu. Tā vienmēr ir jūsu āda, jūsu krekls un jūsu mētelis, un tieši jūsu kājas ir tās, kurām nāksies noiet tās jūdzes. Kādam ieteikt – nemaz nerunājot par mudināšanu – izmantot šīs personīgi piederošās lietas noteiktā veidā ir, ja ne gluži nepareizi, tad vismaz nepiedienīgi. Vienīgais, ko vēlos šeit darīt, ir atbrīvot jūsu prātu no klišejas, kas tik daudziem nodarījusi gauži un tik maz devusi. Es arī gribētu jūsos iedvest pārliecību, ka, kamēr vien jums ir jūsu āda, krekls, mētelis un ķermeņa locekļi, jūs vēl neesat sakauts, lai cik sliktas būtu jūsu izredzes.

Tomēr ir vēl kāds, nozīmīgāks iemesls, kāpēc ir tik neērti publiski debatēt par šiem jautājumiem; un tas nav tāpēc, ka jūs, jauni cilvēki, izjūtat dabisku pretestību uzskatīt sevi par potenciāliem upuriem. Nē, tas drīzāk ir aukstasinīgs vērtējums, kas ļauj paredzēt, ka arī jūsu starpā var gadīties kāds ļaundaris, un tāpēc izpaust pretestības noslēpumus potenciālajam ienaidniekam ir slikta stratēģija. No apsūdzības nodevībā vai, vēl ļaunāk, taktiskā status quo projicēšanā nākotnē, mūs varbūt atbrīvo tieši cerība, ka upuris vienmēr izrādīsies attapīgāks, oriģinālāks savā domāšanā un uzņēmīgāks nekā ļaundaris. Tas arī ļauj cerēt, ka upuris galu galā triumfēs.  


Tulkoja Agnese Irbe no izdevuma: Joseph Brodsky, “A Commencement Address”, Less Than One. Selected Essays, New York: Ferrar, Straus, Giroux, 1986, pp. 384–392.


[1] Mateja ev., 5:39-41.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: