Par politikas mērķi, tiesisku valsti, pozitīvismu un dabiskajām tiesībām

Uzruna Vācijas Federatīvās Republikas Bundestāgā, Berlīnē, 2011. gada 22. Septembrī.

Valsts prezidenta kungs,
Bundestāga priekšsēdētāja kungs,
Federālās kancleres kundze,
Bundesrāta priekšsēdētājas kundze,
Cienījamās deputātes, godājamie deputāti,

Man ir liels gods un prieks uzrunāt šo Augsto Namu, šo manas vācu Tēvzemes parlamentu, kuŗš kā demokrātiski ievēlēts tautas pārstāvniecības orgāns šeit pulcējas, lai strādātu Vācijas Federatīvās Republikas labā. Es vēlos pateikties Bundestāga priekšsēdētāja kungam par viņa aicinājumu teikt šo uzrunu, kā arī par laipnajiem sveicieniem un atzinības vārdiem, ar kuŗiem viņš mani sagaidīja. Šobrīd es vēršos pie jums, dāmas un kungi, arī kā jūsu tautietis, kuŗš visu mūžu jūtas saistīts ar savām saknēm un ar interesi seko savas vācu Tēvzemes attīstībai. Taču aicinājums teikt šo uzrunu tika adresēts man kā pāvestam, kā Romas bīskapam, uz kuŗa pleciem gulstas visaugstākā atbildība par katolisko kristietību. Tādējādi jūs atzīstat Svētā Krēsla kā partneŗa lomu tautu un valstu kopienas ietvaros. Pamatojoties uz maniem starptautiskajiem pienākumiem, es vēlētos piedāvāt dažas pārdomas par brīvas tiesiskas valsts pamatiem.

Atļaujiet man sākt savas pārdomas par tiesību pamatiem ar nelielu stāstiņu no Svētajiem Rakstiem. Pirmā Ķēniņu grāmata vēsta, ka Dievs piedāvāja jaunajam ķēniņam Zālamanam, kuŗš nupat bija kāpis tronī, izteikt kādu lūgumu. Ko tad nu šajā brīdī lūgs jaunais valdnieks? Vai veiksmi, bagātību, ilgu dzīvi, savu ienaidnieku iznīcināšanu? Nē, neko tamlīdzīgu viņš nelūdza. Bet, lūk, ko viņš lūdza: “Dod savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu” (1.Ķēn., 3:9). Ar šo stāstu Bībele mums rāda, kam tad galu galā ir jābūt svarīgam politiķa acīs. Viņa darbības visaugstākais kritērijs un viņa kā politiķa darba motivācija nedrīkst būt nedz veiksme, nedz – vēl jo mazāk – materiālo labumu gūšana. Politikai ir jābūt cīņai par taisnīgumu un līdz ar to jāveido apstākļi miera nodibināšanai.

Protams, politiķis meklē arī veiksmi, bez kuŗas viņam nebūtu nekādas iespējas efektīvi darboties politikā! Taču veiksmei ir jābūt pakārtotai taisnīguma kritērijam, gatavībai piemērot tiesības un tiesību izpratnei. Veiksme var izrādīties arī par kārdinājumu, un tad tā var pavērt ceļu tiesību ļaunprātīgai sagrozīšanai un taisnīguma iznīcināšanai. “Atņem tiesības – un kas tad atšķirs valsti no lielas laupītāju bandas?”, reiz jautāja svētais Augustīns.[1] Mēs, vācieši, paši pēc savas pieredzes zinām, ka šie vārdi nav tukša iedoma. Mums bija šāda pieredze, kad vara tika atdalīta no tiesībām, kad vara tika pretstatīta tiesībām, kad tiesības tika mīdītas kājām, – un tā rezultātā valsts kļuva par ļoti labi organizētu laupītāju bandu, kas spēja apdraudēt visu pasauli un nogŗūst to uz bezdibeņa malas. Kalpot tiesībām un cīnīties pret netaisnības kundzību – tāds ir un paliek politiķa pamatuzdevums.

Mūsu vēsturiskajā laikmetā, kad cilvēks ir ieguvis līdz šim neiedomājamu varu, šis uzdevums ir kļuvis īpaši svarīgs. Cilvēks spēj iznīcināt pasauli. Viņš var manipulēt pats ar sevi. Viņš spēj, ja tā var teikt, radīt cilvēciskas būtnes un liegt citām cilvēciskām būtnēm cilvēka statusu. Kā lai mēs atpazīstam, kas ir taisnīgi? Kā lai mēs spējam izšķirt starp labo un ļauno, starp īstām tiesībām un iluzorām tiesībām? Zālamana lūgums vēl joprojām paliek izšķiŗošais jautājums, kuŗa priekšā politiķis un politika atrodas arī šodien.

Lielā daļā juridiski noregulējamu jautājumu var pietikt ar vairākuma kritēriju. Taču ir acīmredzami, ka tajos tiesību pamatjautājumos, kuŗos uz spēles tiek likta cilvēka un visas cilvēces cieņa, vairākuma princips nav pietiekams: tiesību veidošanas procesā katrai atbildīgajai personai ir pašai jāmeklē kritēriji, pēc kuŗiem orientēties. Trešajā gadsimtā dižais teologs Origēns šādi pamatoja kristiešu pretošanos dažiem toreiz spēkā esošiem normatīvajiem tiesību aktiem: “Ja kāds atrastos pie skitiem, kuŗiem ir bezdievīgi likumi, un būtu spiests dzīvot viņu starpā [..], tad viņš, bez šaubām, rīkotos ļoti prātīgi, ja viņš patiesības likuma vārdā – kuŗš pie skitiem būtu tieši pretlikumīgs – veidotu kopā ar citiem domubiedriem apvienības pret spēkā esošo likumu [..]”.[2]

Pamatojoties uz šo pārliecību, pretošanās kustību dalībnieki cīnījās pret nacistisko režīmu un pret citiem totalitārajiem režīmiem, tādējādi izdarot pakalpojumu gan tiesībām, gan visai cilvēcei. Šiem cilvēkiem bija neapšaubāmi skaidrs, ka toreiz spēkā esošās tiesību normas īstenībā bija prettiesiskas. Taču demokrātiska politiķa lēmumos atbilde uz jautājumu par to, kas šodien atbilst patiesības likumam, kas ir patiesi taisnīgs un drīkst kļūt par likumu, nav tik acīmredzama. Kas, atsaucoties uz antropoloģijas pamatjautājumiem, ir taisnīgs un tādēļ drīkst kļūt par spēkā esošu tiesību normu, – tas šodien vairs nemaz nav tik acīmredzams. Nekad nav bijis viegli atrast atbildi uz jautājumu, kā var atpazīt to, kas ir patiesi taisnīgs, tādējādi sekojot taisnīgumam likumdošanas procesā; un šodien, ievērojot mūsu zināšanu un mūsu spēju plašumu, šis jautājums ir kļuvis vēl daudz sarežģītāks.

Kā lai atpazīst, kas ir taisnīgi? Vēstures gaitā tiesības ir gandrīz vienmēr bijušas reliģiski motivētas: pamatojoties ar atsauci uz dievību, tika lemts, kas cilvēku starpā ir taisnīgi. Pretēji citām lielajām reliģijām, kristietība nekad nav uzspiedusi valstij un sabiedrībai tiesības kā atklāsmi, t. i., tiesību normas, kas tieši balstītos uz dievišķo atklāsmi. Gluži otrādi, tā norādīja uz dabu un prātu kā īstajiem tiesību avotiem; tā norādīja uz objektīvā un subjektīvā prāta harmoniju – harmoniju, kas tomēr pamatojas uz atziņu par šīm divām jomām kā Dieva radošā prāta veidotām. Šajā ziņā kristīgie teologi pievienojās filozofiskam un juridiskam strāvojumam, kuŗš bija radies, sākot ar otro gadsimtu pirms Kristus. Pirmskristīgās ēras otrā gadsimta sākumā izveidojās simbioze starp filozofu – stoiķu izstrādāto sabiedrisko dabisko tiesību koncepciju un ietekmīgiem romiešu tiesību skolotājiem.[3] No šīs satikšanās radās Rietumu pasaules tiesību kultūra, kas bija un vēl joprojām ir noteicošā visas cilvēces tiesību kultūrā. No šīs pirmskristīgās saiknes starp tiesībām un filozofiju sākās ceļš, kuŗš caur kristīgajiem viduslaikiem un caur apgaismības laikmeta juridisko domu noveda pie Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas un pie mūsu 1949. gada Vācijas Pamatlikuma, kuŗā mūsu tauta atzina “neaizskaŗamas un neatņemamas cilvēka tiesības kā ikvienas cilvēku sabiedrības, miera un taisnīguma pamatu visā pasaulē”.

Tiesību attīstībai un cilvēces attīstībai kļuva izšķiŗošs fakts, ka kristīgie teologi iestājās pret reliģiskām tiesībām, kas sakņojas ticībā dažādām dievībām, un nostājās filozofijas pusē, atzīstot prāta un dabas kopsakarību par visiem cilvēkiem piemērojamu tiesību avotu. Šo izvēli izdarīja jau svētais apustulis Pāvils, paziņodams savā vēstulē Romiešiem: “Ja pagāni, kam nav bauslības likuma [t. i., Israēla Toras], sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi [..] paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi [..]“ (Rom., 2:14-15). Šeit parādās divi pamatjēdzieni: daba un sirdsapziņa, kur “sirdsapziņa” nav nekas cits kā Zālamana “gaišais sirdsprāts” – prāts, kas atvērts un gatavs uzklausīt esības teikto.

Ja no tiem laikiem līdz apgaismības laikmetam un no Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas pēc Otrā Pasaules kaŗa līdz pat mūsu Pamatlikuma izstrādāšanai likumdošanas pamats likās skaidrs, tad pēdējā pusgadsimta laikā stāvoklis ir dramatiski mainījies. Dabisko tiesību ideja šodien tiek uztverta kā viena šaura un īpatnēja katoliska doktrīna, par kuŗu neesot nemaz vērts diskutēt ārpus katoļu aprindām, – tā, ka dažreiz ir gandrīz kauns pat pieminēt šo jēdzienu. Es vēlētos īsumā paskaidrot, kā šāda situācija ir izveidojusies. Vispirms jāsaka, ka tās pamatā ir fundamentāla tēze par nepārvaramu bezdibeni, kas it kā atdalot esību (Sein) no jābūtības (Sollen). No esības tātad nevarot rasties nekāds pienākums, jo šīs divas jomas esot pilnīgi dažādas. Šī viedokļa pamatā ir dabas pozitīviska uztvere, kas šodien ir gandrīz vispārpieņemta. Ja mēs uztveŗam dabu – Hansa Kelzena vārdiem sakot – kā “objektīvu datu agregātu, kas savstarpēji saistīts cēloņu un seku veidā”, tad no tās reāli nevar izrietēt nekāda ētiskas dabas norāde.[4] Pozitīviska dabas uztvere, kas izprot dabu tīri funkcionālā veidā, kā to redz dabaszinātnes, nespēj izbūvēt tiltu uz ētosu un tiesībām; tā var tikai sniegt jaunas funkcionālas atbildes. Taču tas pats attiecas arī uz pozitīvisko skatījumu uz prātu, ko daudzi cilvēki uztver kā vienīgo zinātnisko skatījumu. Šajā skatījumā viss, kas nav verificējams vai falsificējams, strikti raugoties, neietilpst “prāta” jomā. Tādēļ ētoss un reliģija tiek nobīdīti subjektīvo viedokļu jomā un atrodas ārpus prāta jomas šī vārda tiešajā nozīmē. Tur, kur ekskluzīvi dominē pozitīviskais prāts – un tā tas lielā mērā ir ar mūsu sabiedrisko apziņu – klasiskie ētosa un tiesību izziņas avoti tiek izslēgti no spēles. Tā ir dramatiska situācija, kas skaŗ mūs visus un par kuŗu publiski jādiskutē, un šīs manas uzrunas būtiskākais mērķis ir steidzamā kārtā aicināt uz šo diskusiju.

Kopumā raugoties, dabas un prāta pozitīviskā koncepcija, pozitīviskais pasaules skatījums ir svarīga cilvēces zināšanu un spēju daļa, no kuŗas mums nekādā gadījumā nav jāatsakās. Tomēr tā visā tās kopumā neveido tādu kultūru, kas būtu atbilstoša un pietiekama cilvēkam, lai viņš būtu cilvēks visā tā pilnībā. Ja pozitīviskais prāts uzskata sevi par vienīgo pietiekamo kultūru, noreducējot visas pārējās kultūras realitātes līdz subkultūras statusam, tad tas reducē arī pašu cilvēku vai pat apdraud viņa cilvēciskumu. Es to saku, domājot tieši par Eiropu, kur plašas aprindas cenšas atzīt par kopīgu kultūru un par kopīgu pamatu tiesību veidošanai tikai un vienīgi pozitīvismu, kamēr visas pārējās pārliecības un pārējās mūsu sabiedrības vērtības tiek reducētas līdz subkultūras līmenim. Šādā veidā Eiropa citu pasaules kultūru priekšā nostāda sevi bezkultūras stāvoklī, vienlaicīgi radot augsni ekstrēmistiskiem un radikāliem strāvojumiem. Pozitīviskais prāts, kas vēlas būt ekskluzīvs un nespēj neko saskatīt ārpus tīri funkcionālā, atgādina dzelzsbetona ēku bez logiem, kuŗā mēs paši veidojam klimatu un gaismu, un vairs nevēlamies saņemt šīs abas lietas no plašās Dieva pasaules. Taču mēs pat nevaram iedomāties, ka šajā pašuzceltajā pasaulītē mēs paslepus pasmeļamies arī no Dieva “resursiem”, kuŗus pārveidojam par mūsu pašu ražojumiem. Ir no jauna plaši jāatveŗ logi; mums no jauna ir jāsaredz pasaules plašums, debesis un zeme, un jāiemācās to visu taisnīgi izmantot.

Bet kā to izdarīt? Kā lai mēs atrodam ieeju visā plašajā kopumā? Kā prāts var atgūt savu diženumu, nenoslīdot līdz iracionalitātes stāvoklim? Kā daba var atkal parādīties mums savā īstajā dziļumā, ar savām prasībām un savām norādēm? Es atgādināšu vienu nesenās politiskās vēstures procesu; ceru, ka mani nepārpratīs un ka es neizraisīšu pārāk daudz vienpusējas polemikas. Es teiktu, ka ekoloģiskās kustības parādīšanās Vācijas politikā, sākot ar septiņdesmitajiem gadiem – kaut arī tā varbūt neatvēra logus pietiekami plaši, tomēr bija un vēl joprojām paliek kliedziens pēc svaiga gaisa – kliedziens, kuŗu nevar nedz ignorēt, nedz atmest kā pārāk iracionālu. Gados jauni cilvēki atskārta, ka kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās ar dabu; ka matērija nav tikai izejviela mūsu darbībai, bet ka pati zeme ir apveltīta ar savu īpašu cieņu, un ka mums ir jāseko tās norādījumiem. Protams, es tagad nepropagandēju nevienu konkrētu politisku partiju – nekas nav man svešāks par šādu propagandu. Bet, kad mūsu attiecībās ar realitāti kaut kas nav kārtībā, tad mums visiem ir nopietni jāpārdomā lietas visā to kopumā, un tas savukārt mūs noved pie jautājumu par pašiem mūsu kultūras pamatiem.

Atļaujiet man vēl nedaudz pakavēties pie šā jautājuma. Ekoloģijas nozīmi šodien neviens nenoliedz. Mums ir jāuzklausa dabas teiktais un sakarīgi uz to jāatbild. Taču es gribētu ļoti spēcīgi uzsvērt vienu atziņu, kas šodien, tāpat kā vakar, manuprāt, ir pamesta dziļā novārtā: proti, pastāv arī cilvēka ekoloģija. Arī cilvēkam piemīt daba, kas viņam ir jāciena un ar kuŗu viņš nedrīkst manipulēt pēc savas vēlēšanās. Cilvēks nav tikai pati sevi radoša brīvība. Cilvēks pats sevi nerada. Viņš ir gars un griba, bet viņš ir arī daba; un viņa griba ir taisnīga, ja viņš respektē dabu, un klausa to; un atzīst, kas viņš ir, un pieņem sevi kā tādu; un atzīst, ka viņš pats sevi nav radījis. Tieši tā un tikai tā izpaužas īsta cilvēka brīvība.

Atgriezīsimies pie dabas un prāta pamatjēdzieniem, no kuŗiem mēs sākumā izgājām. Lielais tiesību pozitīvisma teorētiķis Kelzens 84 gadu vecumā – 1965. gadā – atteicās no esības un jābūtības duālisma. (Mani mierina tas fakts, ka 84 gadu vecumā vēl ir iespējams prātīgi spriest…). Pirms tam viņš bija teicis, ka normas varot izrietēt tikai no gribas. Tātad, viņš piebilda, daba varētu ietvert sevī normas tikai tad, ja kāda griba tās būtu tur ielikusi. No otras puses, viņš teica, tas nozīmētu, ka ir Dievs – Radītājs, kuŗa griba ir atspoguļota dabā. “Spriest par šīs ticības patiesumu ir pilnīgi bezjēdzīgi”, viņš piezīmēja šajā sakarā.[5] Es gribētu vaicāt: “Vai patiešām?” Vai patiešām ir bezjēdzīgi domāt un mēģināt atbildēt uz jautājumu, vai dabā izpaustais objektīvais prāts nenozīmē radoša Prāta jeb Creator Spiritus klātbūtni?

Šajā brīdī mums var nākt palīgā Eiropas kultūras mantojums. Balstoties pārliecībā par Dieva – Radītāja eksistenci, ir attīstījusies ideja par cilvēktiesībām, ideja par visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā, izpratne par cilvēciskās cieņas neaizskaŗamību katrā personā un izpratne par cilvēku atbildību par savu rīcību. Šīs prāta zināšanas veido mūsu kultūras atmiņu. Ignorēt tās vai uzskatīt par vienkārši pagātni nozīmētu amputēt mūsu kultūru visā tās kopumā un atņemt tai tās pilnību. Eiropas kultūra ir dzimusi, satiekoties Jeruzālemei, Atēnām un Romai – satiekoties ticībai uz Israēla Dievu, grieķu filozofiskajam prātam un romiešu juridiskajai domai. Šī trīskāršā satikšanās veido Eiropas dziļāko identitāti. Apzinoties cilvēka atbildību Dieva priekšā, atzīstot cilvēka – ikviena cilvēka! – neatņemamo cieņu, šī satikšanās ir noteikusi tiesību kritērijus, un aizsargāt tos ir mūsu uzdevums šajā vēsturiskajā brīdī.

Jaunā ķēniņa Zālamana lūgums, kuŗu viņš bija izteicis varas grožu pārņemšanas brīdī, tika izpildīts. Kas būtu, ja arī mums, mūsdienu likumdevējiem, tiktu piedāvāts nākt priekšā ar kādu lūgumu? Ko mēs lūgtu? Galu galā es domāju, ka arī šodien mēs nevarētu lūgt neko citu, kā gaišu sirdsprātu – spēju atšķirt labo no ļaunā un tādējādi noteikt īstenas tiesības, kalpojot taisnīgumam un mieram. Paldies par uzmanību.



[1] De civitate Dei, IV, 4, 1.

[2] Contra Celsum GCS Orig. 428 (Koetschau), skat. A. Fürst, “Monotheismus und Monarchie. Zum Zusammenhang von Heil und Herrschaft in der Antike”, Theol. Phil. 81 (2006), pp. 321–338; cit. 336. Skat. arī J. Ratzinger, Die Einheit der Nationen. Eine Vision der Kirchenväter, Salzburg-München, 1971, p. 60.  

[3] Skat. W. Waldstein, Ins Herz geschrieben. Das Naturrecht als Fundament einer menschlichen Gesellschaft, Augsburg, 2010, pp. 11ss, pp. 31–61.

[4] Skat. W. Waldstein, op. cit., pp. 15–21.

[5] Skat. W. Waldstein, op. cit., p. 19.

Publicēts ar Vatikāna valsts izdevniecības (Libreria Editrice Vaticana) atļauju. Visas tiesības aizsargātas. No vācu valodas tulkojis Juris Rudevskis. Tulkotāja izcēlumi. Oriģinālteksts un tulkojumi vairākās citās valodās atrodami Vatikāna mājas lapā: www.vatican.va.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: