Nesen es satikos ar draugu bariņu, lai iedzertu alu mūsu vecajā Oksfordas pabā. Sarunas pievērsās ģimenes jautājumiem. Puse no grupiņas bija jaunie tēvi. Viens no viņiem savu bērnu izglītoja tikai mājās, bet pārējie centās papildus skolai vai bērnudārzam izmantot mājmācību. Un viņi nebija vienīgie: “Arī tiem tagad ir mājmācība”, “Mūsu baznīca vada mācību grupu”, “Biju pārsteigts, cik daudz bērnu tajā dienā ieradās uz pasākumu” un tā tālāk.
Šiem vīriešiem un viņu ģimenēm ir maz kopīga ar vecajiem, rutinētajiem aizspriedumiem par mājmācību, kas 1980. gados valdīja Amerikā. Tos jūs droši vien labi zināt: pasaules gala gaidītāji pusanalfabēti, kas saviem ar konserviem barotajiem bērniem māca būvēt bunkurus, eļļot bises un gatavoties Trešajam pasaules karam. Mani draugi ir cilvēki, kuriem patīk pavadīt laiku dabā, bet viņi arī daudz lasa grāmatas un viņiem nevarētu gluži pārmest centienus atgriezties pirmsindustriālajā laikmetā.
Protams, Oksforda ir burbulis, tropu māja, kurā mīt visdažādākās eksotiskās būtnes, kas citur nav sastopamas. Tāpēc varētu domāt, ka tipiskais britu mājmācības praktizētājs ir vēl viens rets putns no “sapņojošo smaiļu pilsētas”. Bet, kā izrādās, mājmācība ir parādība, kas izplatās gandrīz visur Lielbritānijā: Skotijā un Devonā, Londonā un Lankašīrā. Lai gan mūsdienu kustības saknes ir meklējamas Amerikā, interese par to strauji pieaug arī ārpus anglofonās pasaules. No Portugāles līdz Latvijai – visur, kur vien šī prakse ir legāla, tā pieņemas spēkā.
Skaitļi ir satriecoši. 2000. gadu beigās mājizglītotu bērnu skaits Eiropā statistiski bija niecīgs. Francijā un Anglijā tādu bērnu bija aptuveni 10 000, kas ir mazāk par 1% no skolēniem. Polijā viņu bija vēl mazāk – oficiāli mājās mācījās tikai 50 bērni. Taču 2025.–2026. mācību gadā Polijā mājās mācās 54 000, bet Anglijā –130 000.
Francijas gadījums ir īpaši pamācošs. Mājmācības kustība sāka pieņemties spēkā, un 2021. gadā mājās mācījās 73 000 bērnu. Makrona režīms, acīmredzami satraukts, paziņoja, ka mājmācība tagad vairs nav tiesības, tā ir privilēģija, kuru piešķir tikai smagu veselības traucējumu gadījumos vai lai sasniegtu olimpiskos mērķus sportā. Makronam izdevās samazināt šo skaitli līdz 30 000, bet lēš, ka aptuveni 100 000 franču bērnu šogad mācītos mājās, ja vien tas būtu atļauts. Šādas ģimenes cīnās par izglītību ar Francijas valsti kopš 1800. gadiem un noteikti pārdzīvos Makrona režīmu.
Tik liels skaitļu pieaugums, kuru veicināja, bet noteikti neizraisīja Covid-19, būtu iespaidīgs jebkurā jomā. Un jo īpaši izglītības sektorā, kas pazīstams ar savu tūļīgumu un inerci. Mājmācības aizstāvju motivācija ir līdzīga visās valstīs. Zināmu lomu tajā spēlē drošība. Amerikas stila apšaudes un franču islāmistu stila rīkles pārgriešanas, protams, neveicina īpašu uzticēšanos skolām, bet ikdienas līmenī pietiek ar hroniski dezorganizētajām klasēm, disciplīnas trūkumu un mobingu, lai liktu daudziem vecākiem nosliekties par labu mājmācībai.
Vēl svarīgāks motivējošs faktors ir valsts skolu nespēja jebkur Eiropas kontinentā izpildīt trīs galvenos izglītības solījumus: rakstura veidošanu, intelektuālo spēju attīstīšanu un kultūras tālāknodošanu. Ja trūkst viena no tiem, vecāki atradīs veidu, kā to risināt. Ja trūkst divu vai visu trīs, ir daudz vieglāk izšķirties par labu radikālam solim un ar to saistītām grūtībām un personīgiem upuriem.
Pirmkārt, mileniāļu un Z-paaudzei piederoši vecāki no savas pieredzes zina, ka skolas mūsdienās veicina īgnumu un ieraušanos sevī, cinismu un pašnicinājumu, augstprātību un uzstāšanu uz savām tiesībām. Šīs rakstura iezīmes parasti tiek ieaudzinātas ar mācību programmu, pedagoģijas metodēm un vienaudžu vidē izplatīto dehumanizējoša mediju satura palīdzību. Otrkārt, šie vecāki dažkārt izlasa kādu grāmatu, kas sarakstīta pirms 1930. gada, un ir šokēti, cik skaidra tajā ir autora doma un izteiksme. Salīdzinājumā viņi jūtas kā intelektuāli invalīdi. Viennozīmīgi, kaut kas ir nogājis greizi un stāvoklis tiešām ir nopietns. Treškārt, kultūras ziņā daudzi atzīst, ka jūtas atšķelti no sava literatūras un mākslas mantojuma vai ir mācīti to nicināt un izsmiet. Viņu saskarsme ar savas valsts pagātni skolā nav bijusi tāda saskarsme, kas “ņem vērā arī negatīvo”, bet drīzāk tāda, kas “ņem vērā tikai negatīvo”.
Šie bērnu vecāki ir pietiekami ilgi dzīvojuši esošajā sistēmā, lai redzētu, ka skolā mācītās materiālisma un libertīnisma “patiesības” ved pie sabrukuma gan personīgajā dzīvē, gan sabiedrībā. Viņi neredz iemeslu, kāpēc viņu bērniem būtu jāizcieš tāds pats 13 000 stundu garš sods, kādu izcieta viņi paši. PISA rezultāti, ikdienas mijiedarbība un skandalozi ziņojumi no mūsu cienījamajām mācību iestādēm šo iespaidu pastiprina. Tūkstošiem cilvēku, kas tīmeklī runā par izglītību, norāda, ka skolu popularizētais abstrakto un iluzoro “pārnesamo prasmju” efekts ir apbēdinošs, un šīs prasmes īstenībā nav nekādā sakarā ne ar bagāto un apguvē prasīgo humanitāro un dabaszinātņu tradīciju, ne ar reālo meistara un mācekļa praksi tajās nozarēs, kur tiešām ir jāapgūst amats. Tad šos vecākus pārņem antibirokrātiskais “mēs varam paši” gars, mīlestība uz savu dzimteni un rūpes par tās nākotni, un viņi meklē alternatīvas. Ļoti bieži šo procesu pavada lūgšanas.
Acīmredzami, to cilvēku, kas lielās līnijās piekrīt šai kritikai, ir vairāk nekā to, kas pieņem radikālu lēmumu mācīt savus bērnus mājās. Tas vienmēr ir liels izaicinājums un prasa upurus, kurus daudziem nav iespējams nest. Tiesa, šī gandrīz aizmirstā prakse, kas savulaik bija pieejama vienīgi aristokrātu bērniem, tagad ir daudz pieejamāka, tāpēc daži no tās dedzīgākajiem atbalstītājiem ienākumu ziņā pieder pie zemā vai vidējā slāņa. Bet mājmācība nekad nekļūs par standartu vairumam cilvēku.
Un tomēr, tā ir svarīga mums visiem, neatkarīgi no tā, vai esam vecāki un vai mācām savus bērnus mājās. Un mums tā ir jāsargā no paternālistiskas valsts iejaukšanās. Kāpēc tā? Labākā analoģija, kas man nāk prātā, ir tumša lappuse no Amerikas vēstures, kuru pazīst kā Sausā likuma ēru.
Līdz 1920. gadam Amerikā bija neskaitāmas mazās alus darītavas un krogi, kas turpināja vecās angļu, īru un vācu tradīcijas. Daudzas ģimenes alu vai vīnu taisīja mājās. Tad, nepareizi mēģinot cīnīties ar dažām masveida urbanizācijas un industrializācijas izraisītajām antisociālajām sekām, aktīvisti, kas atbalstīja 18. konstitūcijas grozījumu, īsā laikā iznīcināja šo plaukstošo ekosistēmu. Spēja izdzīvot tikai tās alus darītavas, kas bija darbojušās rūpnieciskā mērogā un tagad varēja, piemēram, pārbūvēt savas iekārtas tā, lai ražotu ķimikālijas.
Trīspadsmit gadus pēc Sausā likuma pieņemšanas valdība atzina, ka cietusi izgāšanos. Taču mazajiem uzņēmējiem nebija kapitāla, lai atjaunotu savas mazās alus darītavas. Lielajiem ražotājiem kapitāls bija un tagad viņiem nebija konkurentu. Attiecīgi dominējošā stāvoklī nonāca gadsimta vidus bēdīgi slavenie aldari – viduvējības, tādi kā “Bud”, “Coors” un citi. Šiem ūdeņaino, bezgaršīgo un bezdvēselīgo dziru ražotājiem varam pateikties par Amerikas kā nedzerama alus tirgotāja slikto slavu.
Savukārt alus darīšana mājās gadu desmitiem ilgi bija pakļauta bargām sodanaudām, tāpēc praktiski vairs nepastāvēja. Tikai 1978. gadā (un tas varbūt bija lielākais prezidenta Kārtera administrācijas sasniegums) tā tika atbrīvota no sodiem federālā līmenī. Lēmumam sekoja arī pavalstis. Nākamo divdesmit gadu laikā izveidojās mājas alus darīšanas subkultūra kā protesta forma pret valdības atbalstīto aldaru karteli. Mājturības un vaļasprieku preču veikali sāka pārdot nepieciešamo aprīkojumu. Ar laiku sāka parādīties piegādātāji, kas specializējās vienīgi alus brūvēšanas aprīkojumā. Čārlija Papāziana ekscentriskā grāmata “Mājas alus brūvēšanas prieks” (Complete Joy of Home Brewing, 1984, tagad jau ceturtajā izdevumā) kļuva par mājbrūvēšanas Bībeli. Brūvēšana bija pat izsmalcināts hobijs universitātes studentiem, kuriem bija apnikušas studentu korporāciju muciņas ar “Natty Ice” – dziru, kas bieži bija lētāka par ūdeni un garšas ziņā no tā atpalika.
Mājbrūvēšana nekad nav bijusi masu parādība. Mājas alus darītāji neveidoja pat būtisku minoritāti starp amerikāņu alus dzērājiem. Taču, eksperimentējot, kļūdoties un labojot kļūdas, un arvien biežāk iepriecinot savas ģimenes un draugus, daudzi no šiem dūšīgajiem pionieriem spēja radīt dažus kvalitatīvus alus paveidus. Virkne amerikāņu pirmo reizi atklāja, ka alus var būt cienījams un garšīgs dzēriens. 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā notika kaut kas vēl interesantāks. Daudzi mājbrūvētāji nolēma pamest savu ikdienas nodarbošanos un pievērsties alum profesionāli. Mikrobrūvētavu un alus krogu straujā izaugsme pēdējo divdesmit piecu gadu laikā ir tiešas sekas iepriekšējā posmā atgūtajai brīvībai. Tagad daudziem amerikāņiem, kuri nekad nav bijuši saistīti ar mājbrūvēšanu, ir savu iecienīti alus veidi, kas brūvēti kādas privātpersonas pagrabā. Lai gan bezgaršīgie aldaru giganti joprojām dominē, tie ir zaudējuši vairāk nekā desmito daļu tirgus. Lielveikali un alkoholisko dzērienu veikali ir pilni ar šķietami nebeidzamu vietējo un amatnieku alus šķirņu klāstu. Nozarē notika revolūcija.
Pateicoties mājbrūvēšanai, jeņķu dzīves baudītājs tagad var remdēt slāpes ar kaut ko citu, nevis pliekanu rūpniecisku novadūdeni; pateicoties mājmācībai, viņš var mācīt saviem bērniem kaut ko citu, nevis pliekanu pedagoģisku novadūdeni. Viņš var izvēlēties dažāda veida arodalu, trapistu eilu, IPA, lambiku, lāgeri; saviem bērniem viņš var izvēlēties privātskolu, lepnu un pašapzinīgu reliģisko skolu, sekulāru hartas skolu, mājmācību, mājskološanas kooperatīvu vai, ja vēlas, valsts skolu.
Amerikāņu mājmācības stāsts gandrīz precīzi atbilst alus mājbrūvēšanas stāstam. 19. un 20. gadsimta sākumā likumi, kas pavalsts līmenī noteica obligātu pamatizglītību, kā arī apmierinoši standarti gan valsts, gan privātajās skolās de facto noveda pie mājmācības Sausā likuma. Sākot ar 1950. gadiem, likumus liberalizēja – tieši īstajā brīdī, lai savāktu disidentus no skolu sistēmas, kas 1970. gadu beigās jau acīmredzami vairs nebija savu uzdevumu augstumos.
1980. gados mājmācībā bija tikai pavisam neliela daļiņa Amerikas bērnu. Taču ar to pietika, lai sekmētu skolu un mācību kooperatīvu dibināšanu visā valstī. Marginālais izglītības plurālisms izrādījās plašāku reformu virzītājspēks. 1990. gadu sākumā parādījās jauna kategorija – hartas skolas (kas savukārt iedvesmoja Maikla Gouva brīvskolas). Tajā desmitgadē mājmācītu skolēnu skaits sasniedza 1 %, un šī sliekšņa pārkāpšana izrādījās pagrieziena punkts. Ekosistēma bija pietiekami liela, lai sāktu uzturēt vairākus mācību programmu izstrādātājus, konferences un vietējās atbalsta grupas. Kopš tā laika ir nodibinātas arī vairāk nekā tūkstoš jaunas privātskolas, no kurām daudzas mēģina atjaunot senāko “klasisko izglītību”. Simtiem katoļu skolu, kas ilgu laiku bija sekojušas pamatstraumes tendencei, tagad, protestantu konkurences un arī katoļu mājmācības skolēnu iedvesmotas, sāka no jauna atgūt savus izglītības mērķus. Nu jau to varētu saukt par kustību.
Tāpat kā alus mājbrūvēšanas apvērsums, mājmācība nekad nav bijusi domāta vairākumam, un tas arī nav bijis nepieciešams. Tai pat nevajadzēja būt nozīmīgai minoritātei. Tai vienkārši vajadzēja atļaut eksistēt. Nedaudzajiem pārdrošajiem vai drosmīgajiem, trakajiem vai tālredzīgajiem vecākiem, kuri to uzņēmās, vajadzēja brīvību to darīt – brīvību ņemt izglītību savās rokās, atsavinot to no viduvējā valsts monopola vai privātā sektora karteļa, kas bija pievīlis viņu bērnus. Viņiem vajadzēja iespēju mums atgādināt, kā izskatās izcilība. Varbūt viņu radikālā liecība atgādināja citiem par subsidiaritātes principu – vecākiem ir tiesības un privilēģija izglītot savus bērnus. Viņi var uzticēt šo uzdevumu skolai un tādējādi to deleģēt, bet šī deleģēšana nav atteikšanās no atbildības. Šķiet, ka drosme izrādījās pietiekami lipīga, lai mainītu miljonu vecāku un skolotāju pieeju izglītībai tradicionālajās skolās.
Protams, ne visiem vecākiem, kas izvēlas mācīt bērnus mājās, tas izdodas. Brīvība būt izcilam nozīmē arī brīvību izgāzties. Tāds risks pastāv. Bet daudziem izdodas. Turklāt izdodas lieliski. Mājmācīti bērni tagad regulāri uzvar konkursos par apmaksātām mācībām universitātē un iegūst stipendijas bakalaura un maģistra grādu iegūšanai. Daudzas universitātes šodien sūta savus kandidātu meklētājus uz mājmācības konferencēm. Savulaik marginālā kustība ir pietiekami nobriedusi, lai piesaistītu miljoniem skolēnu. Šodien gandrīz 7 % amerikāņu bērnu mācās mājās. Tas ir divreiz vairāk nekā skolēnu skaits katoļu skolās un gandrīz tikpat daudz kā skolēnu skaits jebkāda veida privātajās skolās. Citiem vārdiem sakot, tas ir milzīgs.
Eiropa, kur vidējā akadēmiskā snieguma kritums sākās vairākas desmitgades vēlāk nekā Amerikā, tālu neatpaliek. Tādas zemes kā Anglija, Francija un Polija jau ir sasniegušas 1 % slieksni, kuru Amerika sasniedza klusā pagrieziena punktā 1990. gados. Droši var teikt, ka mājmācības kustība ir nonākusi arī līdz mums. Ja mēs to aizstāvēsim pret pasaules makroniem un noraidīsim nereformējamo valsts izglītības monopolu, mājmācība te būs arī nākotnē.
Tā ir laba ziņa visiem. Ar laiku varam gaidīt, ka drosmīgas mājmācības ģimenes atstās dzīvinošu un pat jauninošu iespaidu uz mūsu šobrīd nīkstošajiem izglītības sektoriem. Tām vajadzīga vienīgi brīvība to darīt. Ja no nesenās vēstures var izdarīt kādas prognozes, tad drīz mēs Eiropas krastos redzēsim ne tikai nobriedušu, plaukstošu un no senākas stigmas atbrīvotu mājmācību vidi, bet arī pieejamākas privātskolas, hartas tipa projektu atdzimšanu un garīgu atjaunotni reliģiskajās mācību iestādēs.
Viens no jaunajiem tēviem, kuru satiku pabā un kurš savus bērnus mācīja mājās, uz jautājumu, kā klājas, vispirms atbildēja ar smaidu un tikai tad noteica: “Lieliski.” Pēc īsas pauzes viņš piebilda ar vēl platāku smaidu: “Un ar katru dienu kļūst aizvien labāk.” Vienalga, vai mēs dzersim pašbrūvētu alu vai izlejamo pabā, tas ir kaut kas, par to mums visiem vajadzētu pacelt glāzes.
Teksta pirmpublicējums angļu valodā izdevumā: https://thecritic.co.uk/homebrewed-school-reform/. Tulkots ar autora atļauju.