“Un Dievs sacīja Kainam: “Kur ir Ābels, tavs brālis?” Tas atbildēja: “Es nezinu; vai tad es esmu sava brāļa sargs?””
Pirmā Mozus grāmata, 4:9
– Iesim uz lodžijas uzpīpēt? – Ilmārs ierosināja. Istabas siltums un smagā sāta sajūta mirkli protestēja pret šo priekšlikumu, taču, ja namatēvs aicina, atteikties ir nepieklājīgi. Turklāt pēc treknā cepeša uzvilkt dūmu būtu visnotaļ patīkami. Un arī namamātei jādod iespēja nokopt galdu un brītiņu atpūsties no vīriešu klātbūtnes.
– Jā, patiešām! – Velga pasmaidīja, kā manas domas nolasījusi. – Ejiet gan! Uztaisiet pauzīti. Es pa to laiku novākšu traukus un uzvārīšu kafiju. Būs arī torte.
– Labs ir! – es pamāju ar galvu, paķēru savu glāzi, vienā malkā noriju tajā esošās vīna paliekas un ne bez grūtībām pietrausos kājās. Sekoju Ilmāram priekšnamā – pēc mēteļa un šalles – un tad cauri viesistabai uz lodžiju.
Ārā bija tipisks februāra vakars: tumšs, bez nevienas zvaigznītes pie tumšzili duļķainajām debesīm, un pat ne tik auksts, cik pretīgi drēgns. Mēs klusējot aizkūpinājām cigaretes; mans namatēvs atspiedās pret sienu un ar atslābinātu sejas izteiksmi aizvēra acis, bet es sāku vērot apkārtējo panorāmu. Ilmāra dzīvoklis atradās divpadsmitstāvu nama desmitajā stāvā, no kura pavērās diezgan iespaidīgs skats: tālumā kā svece mirgoja tā sauktais “Saules akmens” jeb Swedbank augstceltne un vīdēja blāvi apgaismotā Vanšu tilta smaile, bet tepat lejā, tuvumā, grima tumsā Botāniskais dārzs. Pa Jūrmalas gatves ceļa pārvadu joņojošo mašīnu uguntiņas – gan baltas, gan sarkanas – te traucās, te apdzina viena otru, te strauji bremzēja pie luksoforiem un tad atkal joņoja uz priekšu, kā rotaļīgu jāņtārpiņu virtene. Laiku pa laikam kā spoži izgaismots resns kāpurs aizrāpoja tramvajs vai autobuss. Bērnībā šādi skati iedarbojās uz mani fascinējoši un nomierinoši. Ja kādreiz bija grūtības ar iemigšanu, es izkāpu no gultas un, pieri pie aukstās loga rūts piespiedis, stāvēju un vēroju nakts satiksmi – un tas bija vēl padomju laikos, kad vieglo automašīnu uz ielām bija daudz mazāk…
Pēc brīža Ilmārs atvēra acis, notrausa pelnus tepat stāvošā aplupušā māla vāzītē un sāka runāt par darba lietām. Mans kolēģis bija patiesi gudrs un erudīts vīrs; man bija interesanti sarunāties ar viņu par visdažādākajām lietām. Mūsu Latvijā šādu cilvēku diemžēl ir palicis gaužām maz, un katrs šāds latvietis ir zelta vērts. Arī Ilmāra sieva, Velga – tovakar biju saticis viņu pirmo reizi – izrādījās ļoti jauka un izglītota sieviete. Un mūsu respekts laikam bija abpusējs, ja jau Ilmāram bija ienācis prātā uzaicināt mani pie sevis vakariņās. Gardas vakariņas mājīgā pusgaismā ar degošām svecēm, ar ļoti klusu relaksējošu mūziku fonā un ar nesteidzīgām intelektuālām sarunām: kas šādā ziemas vakarā var būt patīkamāks?
– Ejam iekšā? – Ilmārs iemeta cigaretes izsmēķi vāzītē un noskurinājās: drēgnajā gaisā rokas sala bez cimdiem. – Kafija jau būs gatava. – Un pagriezās, lai dotos atpakaļ istabā.
Šajā brīdī kaut kur augšā, virs mums – es vēl nesapratu, kur īsti, – atskanēja murdēšana, klusināti sievietes kliedzieni un divi vai trīs dobji būkšķi, it kā vienā no dzīvokļiem kristu mēbeles vai citi smagi priekšmeti. Augšā – tagad piefiksēju, ka tas bija pa labi no mums, – kāds atvēra logu. Pāris sekundes ilga kaut kāda nesaprotama berzēšanās un dīdīšanās, un tad drēgno tumsu pāršķēla asinis stindzinošs, raudošs brēciens vecas sievietes balsī – nevis dzīvoklī aiz sienas, bet kaut kur tepat, ārā, gandrīz tieši pie auss:
– Reinīt!!! Reinīt!!! Reinīt!!! Reinīt, mīļais, nu lūdzu, nevajag!!! Reinīt, es tev visu atdošu! Visu naudiņu tev pārskaitīšu! Reinīt!!! Rein… Ā-ā-ā-ā-ā-aiiiii!!!
Mēs ar Ilmāru metāmies pie lodžijas malas, taču augšup paraudzīties nepaspējām. Tieši mums garām, teju vai rokas stiepiena attālumā, gar pašu sienu lejup gāzās kaut kas tumšs un spocīgs. Pavisam īsu brīdi – varbūt sekundes desmitdaļu – krītošais priekšmets šķērsoja gaismas strēli no blakus esošā loga. Vienīgais, ko spēju saskatīt un aptvert, bija sievietes veidols ar izspūrušiem sirmiem matiem un neiedomājamā, nedabiskā pozā augšup izslietām kājām.
Viss acumirklī bija beidzies. Lejā, pārdesmit metrus no nama ieejas durvīm, tieši laternas izgaismotā aplī, gulēja ķermenis – kā garena melna kaudzīte ar vienu sāņus neveikli izstieptu roku. Večiņa bija nokritusi piemājas zālienā, kuru šobrīd klāja plāna netīra sniega kārta, bet galva bija trāpījusi tieši pa ietves betona apmali – un pat no desmitā stāva bija saredzama melna svītriņa kā ģeometrisks nogrieznis, kas sāka lēnām vilkties no gulošā stāva pa asfaltu. Asinis no pāršķeltā galvaskausa.
– Ak, Dievs, kas tas bija? – Ilmārs izdvesa. Es pacēlu galvu: mana kolēģa seja lodžijas pustumsā bija redzami nobālējusi.
– S-sieviete izkrita pa logu… – es nostostījos (laikam tikpat bāls). Augšā – tur, no kurienes viņa bija kritusi, – noklabēja rāmis un skrapstēdams pagriezās rokturis. Kāds mierīgi un lietišķi aizvēra logu, it kā būtu vienkārši izvēdinājis istabu.
Un nākamajā sekundē visā mājā sākās logu virināšana un skaļa balsu murdoņa. Kaut kur lejā spalgi ievaimanājās sieviete un atskanēja histēriskas suņa rejas. Mirkļa šoks un sastingums, kas bija pārņēmis mani pirmajā brīdī, pagaisa kā nebijis, un tā vietā es pēkšņi sajutu spēju adrenalīna pieplūdumu.
– Zvani policijai! – es uzsaucu Ilmāram un skrēju uz izejas pusi. Nozibēja Velgas izbiedētā seja ar plaši atplestām acīm – un tad priekšnams ar spoguļiem un mēteļiem –, un tad es jau biju ārā no dzīvokļa un metos pa kāpnēm lejā.
Veselais saprāts laikam būtu ieteicis man palikt drošībā Ilmāra dzīvoklī; galu galā šajā namā es biju tikai viesis. Taču manā klātbūtnē bija noticis noziegums, bija gājis bojā cilvēks, un tas neļāva man stāvēt malā. Vai nav vienalga, kur un pie kā ciemos es tobrīd atrados? To pat nevarēja nosaukt par sirdsapziņas balsi: tas drīzāk bija kā instinkts. Mājā bija divi lifti, taču kāpnes šķita ātrākais un drošākais ceļš. Es spriedu tā (ja vien zibenīgu neironu savienojumu pāris sekunžu garumā var saukt par spriešanu): “Reinītis” nepaliks dzīvoklī un negaidīs, kamēr policija atbrauks viņam pakaļ. Ja viņš vēl nav paguvis noskriet lejā pirms manis (par ko es ļoti šaubījos), viņš to darīs tūlīt pat. Mēģināt aizšķērsot slepkavam ceļu kāpņu telpā būtu neprāts, jo viņš var būt apbruņots; turklāt šaurajā kāpņu laidienā viņš atrastos virs manis, un tas dotu viņam taktisku priekšrocību. Riskēt dabūt nazi ribās – tas manos plānos nudien neietilpa. Bet, ja es tagad iziešu ārā, nama ieejas priekšā, tad ar lielu varbūtību satikšu tur citus iemītniekus no zemākajiem stāviem. Ja “Reinītis” izskries pa parādes durvīm un ieraudzīs pūli, tas, iespējams, izsitīs viņu no sliedēm, iedarbosies kā dezorientējošs faktors un palīdzēs policijai viņu notvert. Un tad visapkārt būs arī vairāk liecinieku, kas precīzāk piefiksēs ļaundara ārējo izskatu. Ļoti iespējams, ka profesionāls apsardzes speciālists šo manu domu gaitu izsmietu un atzītu par riskantu un bērnišķīgu, bet – patīk vai nepatīk – šādā virzienā manas smadzenes tobrīd darbojās.
Centos pārāk nejoņot un neaizelsties, citādi klātesošie vēl varētu padomāt, ka es esmu tas “Reinītis” un bēgu no notikuma vietas. Sirds dauzījās kā negudra, taču domas ritēja ātri un saskanīgi. Nozieguma aina bija pirmšķietami skaidra. Tā nebija parasta laupīšana ar ielaušanos, jo upuris savu slepkavu acīmredzami pazina. Pilnīgi noteikti kāds radinieks, vai arī no mazotnes pazīstams draugu dēls vai mazdēls. Nabaga večiņa bija pati ielaidusi “Reinīti” savā dzīvoklī; tas sāka pieprasīt naudu un draudēt; večiņa pretojās un ļaundaris izgrūda viņu pa logu. Visdrīzāk pat nogalināt nemaz negribēja, tikai pabiedēt, – bet upuris nejauši izslīdēja no viņa tvēriena un nokrita lejā. Tas viss perfekti atbilda alkoholiķa vai narkomāna rīcības modelim: traģiski, bet banāli. Ja tā, tad viņš arī turpmāk rīkosies iracionāli, bet paredzami, – un policijai, cerams, būs viegli viņu atrast un noķert.
Parādes durvju ejā bija izveidojies sastrēgums: kāds pusducis vīriešu, jakas un mēteļus pogādami, steidzās ārā, lai tuvumā aplūkotu drausmīgo ainu. Kritušā cilvēka daba ir tāda, kāda tā ir (piedodiet, ja šajā konkrētajā gadījumā tas skan kā nesmalkjūtīgs kalambūrs). Aiz durvīm bija tas pats drēgnums un spožās laternas, kas simetriskiem plankumiem kliedēja vakara tumsu. Cik nu spēju, centos neskatīties uz večiņas līķi, kas gulēja gaismas aplī kā izstādes eksponāts, un it sevišķi uz baiso, tumšam graudainam marmoram līdzīgo peļķi uz ietves. Kāda gādīga roka tomēr jau bija paguvusi uzmest gulošajam stāvam kaut kādu auduma gabalu vai segu, no kuras apakšas rēgojās uzpampušas, trikotāžas “reitūzenēs” tērptas kājas un viena sāņus neveikli izstiepta roka. Visapkārt – bet bijīgā attālumā – stāvēja kādi divdesmit pieci, trīsdesmit cilvēki: laikam gan mājas iemītnieki, gan nejauši pienākuši garāmgājēji. Iedomājos, ka slepkava varētu mēģināt aizšmaukt no nozieguma vietas, notēlojot vienu no šādiem dīkdieņiem, – taču visi vīrieši, kas nāca ārā no mājas, pulcējās mazos bariņos, sarunājās un acīmredzami pazina cits citu; neviens nekur nebēga. Un neviens no viņiem arī neizskatījās pēc tāda “Reinīša”, kurš ir spējīgs izmest vecenīti pa logu.
– Tā ir vecā kundzīte no divpadsmitā stāva, – ar svarīgu sejas izteiksmi klāstīja korpulenta pusmūža sieviete. – Nezinu, kā viņu sauca, bet nu kādi astoņdesmit gadi viņai noteikti bija. Liftā vienmēr sveicinājās un atņēma sveicienu.
– Viena pati dzīvoja? – lietišķi apvaicājās ūsains vīrietis ādas jakā.
– Nē, šķiet, divatā ar meitu. Meita strādā…
– Hmmm… Ļoti žēl. Kā jūs domājat: pašnāvība vai nelaimes gadījums?
– Ej nu sazini… – sieviete paraustīja plecus. – Dzirdējāt: viņa kaut ko ļoti skaļi kliedza? Es tikai nesapratu, ko.
Kaut kur tālumā jau auroja policijas un ātrās palīdzības sirēnas. Es paspēru dažus soļus tālāk no durvīm un atgāzu galvu atpakaļ, cik tālu vien spēju. Pāri savas lodžijas malai pārliekušies, lejup raudzījās Ilmārs un Velga (viņu sejas no apakšas izskatījās kā divi pelēki plankumiņi), viss nākamais – vienpadsmitais – stāvs bija tumšs, bet pašā augšā platajā logā pa kreisi dega gaisma. Dzeltenie aizkari bija aizvilkti, taču man šķita, ka istabā aiz tiem kaut kas kustas. Izskatījās, ka “Reinītis” – ja tas patiešām bija viņš – nemaz nesteidzas nākt lejā. Atcerējos krievu maniaku – cilvēkēdāju Spesivcevu no Novokuzņeckas, kurš arī dzīvoja daudzstāvu nama pēdējā stāvā un 1996. gada rudenī aizbēga no milicijas, caur bēniņiem izkļūstot uz jumta. Taču Spesivceva dzīvoklis atradās ļoti garā padomju blokmājā ar vairākām kāpņu telpām, savukārt šis bija savrup stāvošs divpadsmitstāvu “tornis” ar vienu vienīgu izeju. No šīs mājas jumta “Reinītim” vienkārši nebūtu, kur bēgt.
– Viņu nogrūda lejā, – es skaļā balsī paziņoju un norādīju ar pirkstu augšup. – Lūk, redzat: no tā apgaismotā loga pašā augšā pa kreisi no lodžijas. Mēs ar kolēģi desmitajā stāvā visu dzirdējām. Tā ir slepkavība, un slepkava, pēc visa spriežot, vēl joprojām ir dzīvoklī! – Visi blakus stāvošie izbīļa pilnām acīm pagriezās pret mani. Viens no vīriešiem sulīgi nolamājās; kāds cits skriešus metās atpakaļ uz māju.
– Policija un “ātrie” ir klāt! – kāds atviegloti iesaucās.
Abas sirēnas jau skanēja pavisam tuvu; kailo koku melnos siluetus kā teātra dekorācijas izgaismoja bākuguņu blāzma. Atzīšos, ka arī es jutos atvieglots. Nostājos pašā mājas lieveņa malā, lai labāk visu redzētu un vienlaikus netraucētu dienestnieku darbu. Policijas un ātrās palīdzības mašīnas vēl bremzēja un griezās iekšā no ielas, bet manu uzmanību piesaistīja sieviete, kas ātrā solī tuvojās no autobusa pieturas puses. Kādus simt metrus no mājas viņa redzami paātrināja soli un tad piepeši sāka skriet – kaut kā vecišķi nemākulīgi, mētājot kājas sāņus un rokassomiņu pa gaisu vicinot. Pie gulošā vecenītes ķermeņa pieskrējusi, viņa nometās knūpus uz visām četrām netīrajā zāliena sniegā, un atskanēja šaušalīgs, no pašiem plaušu dziļumiem izmocīts brēciens, kā ievainotai vilcenei:
– Mammīt!!! Mammu!!!
Tad sieviete atkal pielēca kājās un, rokassomiņu puspaceltā rokā sažņaugusi, metās iekšā mājā – tieši man garām. Laternas gaismā un bākuguņu atspulgos saskatīju viņu ļoti skaidri. Tipiska pirmspensijas vecuma latviete, vecumā kaut kur pie sešdesmit, ar pusgariem krāsotiem matiem. Acis bija plaši ieplestas, bālā seja savilkta šausmu krampī, pa vaigiem ritēja asaras. Adītā berete, kas sākotnēji bija viņai galvā, bija nokritusi un gulēja blakus mātes līķim, un es ieraudzīju viņas pierē slikti aizsmiņķētu rētu, kas slīpi stiepās no kreisās uzacs līdz pašai matu līnijai.
Es sajutu kaut ko līdzīgu zibens spērienam un sastingu uz vietas. Nākamajā mirklī man šķita, ka ir atvērušās kaut kādas debesu slūžas un pār mani gāžas milzīgs bērnības atmiņu vilnis, draudot mani noslīcināt.
Vārds “Reinītis” – un šī seja ar rētu!
Es uzreiz sapratu, kas bija noticis. Un tas bija vēl šausmīgāk, nekā biju sākotnēji iedomājies.
***
Reinis Gilunecs bija mans klasesbiedrs visus pamatskolas gadus – no pirmās līdz devītajai klasei. Man ir saglabājusies fotogrāfija no mūsu pirmās klasītes pirmā septembra svinīgā pasākuma; mēs ar Reini tur stāvam viens otram blakus un izskatāmies vienlīdz stīvi, kā statujas. Lielākajai daļai bērnu – arī Reinim – vecāki bija iedevuši līdzi gladiolas, bet manai mammai tas šķita pārlieku prasti un banāli, un man rokā todien bija skaists baltu rožu pušķis.
No kurienes Reinim bija tik dīvains uzvārds? To es joprojām nezinu, taču kā pa miglu atceros vecāku sarunu virtuvē pie kafijas tases: mans tētis minēja, ka Reiņa tēvs varētu būt bijis guculis (tas gan ir padomjlaiku rusicisms, pareizi būtu jāsaka “huculs”). Pats Reinis savu tēvu nekad nepieminēja un visdrīzāk arī nemaz neatcerējās. Kad kāds kaut ko jautāja, viņš vienkārši atbildēja: “Man tēta nav!” – un ar to pielika sarunai punktu. Kā daudzi citi mūsu paaudzes bērni, Reinis auga, kā šodien mēdz teikt, “viendzimuma ģimenē”: ar mammu un vecmāmiņu. Vecmāmiņu redzēju tikai pāris reizes un kaut kā pa acu galam, tādēļ viņa manā atmiņā nemaz neaizķērās. Savukārt Reiņa māte nāca uz skolu diezgan bieži; viņas ārējo izskatu nevarēja neatcerēties, jo viņas pierē, tieši virs kreisās uzacs, rēgojās liela neglīta rēta. Vēl Reinim bija kaķis, kuru viņš ļoti mīlēja un uztvēra kā pilnvērtīgu ģimenes locekli.
Es tagad nesākšu stāstīt par saulainajiem skolas gadiem, jo man tie bija tādi paši kā gandrīz visiem manas paaudzes bērniem. Divnieki un piecnieki, mācības un sportošana, darbi un nedarbi, prieki un bēdas… Pašā sākumā Reinis bija tāds pats kā pārējie. Trešajā klasē mūs visus uzņēma pionieros un lika nēsāt kaklā sarkano pionieru lupatu, bet līdz tam – arī oktobrēna statusā – vieta ap kaklu bija brīva. Krievi savās skolās tur nesēja neko, bet latviešu bērniem bija pieņemts kā kaklasaiti nēsāt tautisku prievīti. Tas bija tāds atļauts (vai vismaz pieciests) protesta veids uz tumšzilo padomju formas tērpu fona. Es ilgi nemācēju savu prievīti pareizi sasiet; no rīta man to sasēja mamma, bet pēc fizkultūras stundām ģērbtuvē es centos, pūlējos, bet nekādi nespēju izveidot pareizo mezglu. Savukārt Reinis to prata jau no paša sākuma.
Augumā Reinis bija garāks par mani un druknas miesasbūves. Viņam bija rudi mati, zaļas acis un gaļīgi sejas vaibsti: trekni vaigi, treknas lūpas, smagi un trekni uzacu loki virs mazām, gandrīz vienmēr piemiegtām ačelēm. Ar to viņš jau pirmajā klasītē nopelnīja sev iesauku “Pelmenis”. Starpbrīžos Reinis skraidīja apkārt, delverējās un bļaustījās tāpat kā pārējie zēni, bet ar vienu raksturīgu iezīmi: viņš bija daudz flegmatiskāks par citiem. Viņš nekad neraudāja (pat jaunākajās klasēs) un ļoti reti smaidīja vai smējās. Pat konfliktos un kautiņos ar citiem puikām viņa seja palika nekustīga.
Manas attiecības ar Reini bija mainīgas: mēs te draudzējāmies, te kāvāmies, te atkal sadraudzējāmies. Ja gadījās sakauties, Reinis sākumā vienmēr ņēma virsroku: viņš toreiz bija liels un būdīgs, bet es – maziņš un kalsns. Mans tēvs, kurš institūtā bija nodarbojies ar boksu, nolēma šo situāciju labot un iemācīt man dažus elementārus paņēmienus, lai es prastu cienīgi dot pretī. Kā boksa maiss mūsu mājas treniņos tika izmantots parasts spilvens, un vēl vairākus gadus pēc tam mani vecāki jokodami sauca jebkuru spilvenu par “Gilunecu” (piemēram: “Dod šurpu to Gilunecu, uzvilksim tīru spilvendrānu”).
Jebkurš starpbrīdis agri vai vēlu beidzās, skanēja zvans, un mēs devāmies klasē. Mācību stundas laikā Reinis bija pavisam citāds nekā starpbrīžos. Katrreiz, kad skolotājs izsauca viņa vārdu, viņš piecēlās un – sastinga kā paralizēts. Reiņa skatiens parasti fokusējās nevis uz skolotāju vai uz savu grāmatu vai burtnīcu, bet kaut kādā nenosakāmā punktā tālu priekšā. Nevarēja saprast, vai viņš baidās atbildēt vai tam ir kāds cits iemesls. Kad Reinis atvēra muti, viņa balss skanēja nevis skaidri un normāli, kā starpbrīžos un fizkultūras stundās, bet dobji, īdoši un piespiesti – tā, it kā viņš sirgtu ar aizcietējumu un sēdētu uz klozetpoda (piedodiet, bet pieklājīgāku salīdzinājumu nevaru atrast). “Gilunec, tu taču nerunā, tu spied!” reiz teica viens no skolotājiem. Klātesošajiem bieži vien šķita, ka ierasto vārdu vietā viņš bezjēdzīgi murmulē:
– Mmmm… nnn… bu… mmmu…
Protams, ka mēs tādēļ viņu ķircinājām. Piektajā klasē kāds asprātis izdomāja Reinim vēl vienu iesauku: “Bu-Mu”. Starpbrīdī puikas lēkāja viņam apkārt kā riņķa dancī un kliedza: “Bu-Mu! Bu-Mu!”, – bet kaut kur netālu ķiķināja meiteņu bariņš. Reinis skraidīja no viena zobgaļa pie otra, vicināja dūres un mēģināja kādam iesist, šņākdams:
– Es-s-s t-t-tev…! Es-s-s t-t-tev…!
Bet seja palika nekustīga un nekādas emocijas neatspoguļoja. Jāatzīmē, ka ar uzvedību Reinim nekādu problēmu nebija, jo par delveri jeb palaidni viņu nevarēja nosaukt. Mūsu klases zēnu starpā bija vairāki palaidņi, kas darīja nedarbus, taču viņu vienīgā problēma mācībās bija slinkums. Ja kāds no viņiem saņēmās, tad varēja dabūt pat ļoti labas atzīmes. Bet Reinim problēmas sagādāja mācību process kā tāds. Pirmajā klasē tas varbūt vēl neizpaudās, bet vēlāk ar katru gadu kļuva arvien redzamāks. Mūsu skola skaitījās “mēreni elitāra”, ar padziļinātu angļu valodas apguvi, un Reinis tajā vienkārši neiederējās. Skolotāju vairākums pret viņu tā arī izturējās: kā pret neglītu traucēkli, svešķermeni, kas bojā skolas tēlu. Pie tāfeles (vai vienkārši atbildēt) Reini sauca arvien retāk un retāk – tikai “ķeksīša pēc”, lai viņš būtu formāli izsaukts un lai varētu ielikt atzīmi žurnālā.
– Gilunec, kāds ir uzdevuma risinājums? – sauca matemātiķis ar iesauku “Tapīrs” (lielais snuķveidīgais deguns un mazās apaļās brillītes padarīja viņu reāli līdzīgu šim dzīvniekam).
– Mmmm… nu… ēēē… k-kāds?… N-nu… – Reinis dobjā balsī īdēja.
– Labi, skaidrs, sēdies, divi! – “Tapīrs” ātri nobēra un pievērsās labākiem un interesantākiem skolēniem.
Kā jau teicu, mūsu skola bija ar padziļinātu angļu valodas apguvi un pat padomju laikā mūs šad tad apciemoja dažādas ārzemju delegācijas. Reinis bojāja klases ainu un šādu vizīšu laikā tika sūtīts garlaikoties skolas bibliotēkā.
– Ceturtdien pie mums būs angļu arodbiedrības delegācija no Liverpūles! – svinīgi paziņoja angļu valodas skolotāja, kārna vecmeita ar iesauku “Švabra”. – No pilsētas, kurā izveidojās Bītli! – Viņa šķelmīgi pamirkšķināja aci mums pārējiem un tad pagriezās pret Reini. – Gilunec, tu uz stundu nenāc!
Viesi no “pūstošajiem Rietumiem” vienmēr atveda mums dāvanas: pildspalvas, uzlīmes, piespraudes un tamlīdzīgi. Reinis nebija klāt un nekad neko nesaņēma. Vai viņš jutās apdalīts un apvainots? Nezinu, jo cauri viņa (tēlaini izsakoties) biezajai ādai neviena emocija uz āru neizspraucās. Viņš nekad neko par to neteica un viņa seja palika akmenscieta un nekustīga, kā vienmēr.
Tagad, pārdomājot tos laikus, es nespēju saprast, kādēļ skolas vadība tā izturējās pret Reini. Garīgi atpalicis vārda tiešajā nozīmē viņš laikam nebija: pēc paša stāstītā, mājās viņš daudz lasīja Žilu Vernu un citu piedzīvojumu literatūru un labprāt skatījās kino. Tomēr Reinim bija ļoti nopietnas problēmas ar mācību procesu, un neviens pat necentās neko darīt, lai šo situāciju kaut kā labotu. Esmu pārliecināts, ka jau tad, tajos laikos, bija speciālisti – pedagogi, psihologi – kuri specializējās tieši šādos gadījumos.
Un vispār jājautā, vai tas bija prāta darbs – atstāt skolēnu ar šādām problēmām “elitārā” skolā ar paaugstinātām prasībām? Galu galā Reiņa māte nebija nekāda padomjlaiku prominence, lai paturētu viņas dēlu skolā “blata” dēļ. Reini pat ne reizi neatstāja uz otru gadu – vienkārši formāli vilka un vilka no klases uz klasi kā kaut kādu balastu. Cik noprotu, māte katru dienu palīdzēja viņam gatavot mājasdarbus. Arī rakstveida kontroldarbi klasē Reinim padevās labāk par mutvārdu atbildēm; vājš, bet stabils trijnieciņš vienmēr sanāca – un labi vien bija…
Gadi ritēja uz priekšu. Mēs augām un no bērniem pamazām kļuvām par pusaudžiem – ar jaunām vēlmēm un interesēm. Reinis kā spēļu vai sarunu biedrs vairs nevienu neinteresēja. Bez jebkādiem draugiem palicis, viņš jutās arvien vientuļāks un no pārējiem nošķirtāks. Septītajā klasē Reinis sāka “bastot” stundas un bēguļot no mājām (atceros, kā milicijas nepilngadīgo lietu inspektore trīs vai četras reizes zvanīja man un citiem zēniem un taujāja, vai mēs neesot pēc nodarbībām kaut kur viņu redzējuši). Devītajā klasē viņš atnāca uz skolu tikai divreiz. Pamatizglītības atestātu Reinis nedabūja; tā vietā viņam izsniedza parastu izziņu par “pamatskolas kursa noklausīšanos”. Un – viss…
Dzīve turpinājās. Reinis pilnīgi izzuda no mūsu domām un atmiņām, kā tas sērkociņš, kuru Ilmārs bija izmetis vāzītē uz lodžijas. Un tā viņš, kā neapdzēsts sērkociņš, gulēja un gruzdēja veselus divdesmit divus gadus – līdz šim liktenīgajam vakaram, kad, dzejiski izsakoties, pēkšņā vēja brāzma no atvērtā loga uzpūta nāvējošu ugunsgrēku.
***
Es neesmu Šerloks Holmss. Bet nav jābūt Šerlokam Holmsam, lai spētu ātri savilkt kopā dažus faktus un izdarītu no tiem secinājumus. Kad ieraudzīju sievieti ar rētu un atpazinu viņā Reiņa māti, uzreiz sapratu, kas bija noticis, – bet tikai vispārējos vilcienos, bez detaļām. Detaļas uzzināju vēlāk, kad biju sniedzis savu paskaidrojumu policijai un devos atpakaļ uz Ilmāra un Velgas dzīvokli. Reiņa mamma savā divpadsmitajā stāvā nez kādēļ bija izvēlējusies runāt ar policistiem pie atvērtām dzīvokļa durvīm, un es divus stāvus zemāk ļoti labi dzirdēju viņas teikto. To, kas varbūt netika skaidri pateikts, sapratu no konteksta.
To divdesmit divu gadu laikā, kad Reinis Gilunecs bija pilnībā pazudis no mana redzesloka, viņam tika diagnosticēta šizofrēnija. Kurā brīdī tas notika – vai kaut kad neilgi pēc skolas gaitu pārtraukšanas vai krietni vēlāk –, to es nezinu. Viņš vairākkārt tika ievietots slimnīcā, apārstēts, palaists uz mājām – un tad no jauna hospitalizēts. Šajā daudzdzīvokļu namā Reinis ar māti un vecomāti bija ievākušies pirms desmit gadiem (skolas laikos viņi dzīvoja citur), un kopš tā laika Reinis ne reizi nebija izgājis ārā no sava dzīvokļa – protams, izņemot tos brīžus, kad slimība saasinājās un nācās braukt uz slimnīcu Tvaika ielā. Tātad vai nu slimnīcas palāta, vai dzīvoklis, un nekur citur – kā divi cietumi. Reinis nekad negāja uz veikalu vai vienkārši pastaigāties, vai kaut vai paelpot svaigu gaisu (to gan viņš, iespējams, darīja uz lodžijas). Un tā – ziemu vai vasaru, mēnešiem vai pat gadiem ilgi! Es nezinu, vai viņš pats bija labprātīgi izvēlējies šādu dzīvesveidu vai to viņam bija uzspiedusi māte, vai arī viņš, iespējams, lietoja kaut kādas zāles, kas notrulināja viņa jūtas un atņēma vēlēšanos kaut kur iet. Bet rezultāts bija tāds, ka pārējie mājas iemītnieki nemaz nezināja par tāda Reiņa esamību. Protams, kaut kur oficiālos dokumentos viņa vārds figurēja, taču kurš gan tam pievērsīs uzmanību. Reiņa dzīvoklis atradās pēdējā stāvā, kur pēc definīcijas apgrozās maz cilvēku; māte un vecāmāte ar kaimiņiem īpaši nekontaktējās; pats Reinis uzvedās klusu un netrakoja – un apkārtējie pat neapjauta, ka tepat viņiem blakus dzīvo šāds cilvēks.
Darbdienu rītos māte devās uz darbu, bet Reinis palika mājās kopā ar vecmāmiņu. Kad vecmāmiņa kaut kur izgāja – uz veikalu, pie ārsta, uz aptieku vai tamlīdzīgi –, viņš palika dzīvoklī viens pats. Kāds tieši bija viņa dienas režīms – vai viņš caurām stundām sastindzis sēdēja savā istabā, vai skatījās televizoru, vai sarunājās ar vecomāti –, to es, protams, nevaru zināt. Es pieņemu, ka viņam bija invalīda statuss un viņš saņēma attiecīgu pensiju – jo kā gan citādi? Pirms dažiem mēnešiem Reinis tika kārtējo reizi izrakstīts no slimnīcas un palaists uz mājām – ar nosacījumu, ka ik rītu dzers ārsta nozīmētās zāles. Šā nosacījuma izpildi uzraudzīja māte. Taču todien mātei bija jāstrādā virsstundas. Jau no paša rīta viņai neveicās: viss krita ārā no rokām, viņa kavēja autobusu – un burtiski pirmoreiz daudzu mēnešu laikā māte aizmirsa iedot dēlam viņa dienišķo tableti. Ritēja stundas, diena gāja uz priekšu un bez zālēm Reiņa kaite pamazām guva virsroku. Pienāca vakars. Acīmredzot vecāmāte Reinim kādā brīdī kaut ko aizrādīja – un viņš izmeta vecmāmiņu pa logu. Un pēc tam mierīgi aizvēra logu un atgriezās pie savām nodarbēm.
Kā teica angļu rakstnieks Čestertons, visbrīnumainākā atziņa par brīnumiem ir tas, ka tie dažreiz notiek. To pašu var attiecināt uz brīnumainām sakritībām. Vai tad tas nebija brīnums, ka Reiņa mājvieta izrādījās kaimiņos Ilmāra dzīvoklim un ka tieši šajā liktenīgajā vakarā mans kolēģis bija uzaicinājis mani pie sevis vakariņās?
Es nespēju pārvarēt ziņkārību un, kad Reini veda lejā pa kāpnēm, pavēru Ilmāra dzīvokļa durvis un paraudzījos pa spraugu ārā. Reiņa rokas bija saslēgtas roku dzelžos, viņa elkoņus saturēja divi policijas darbinieki – viens aizmugurē, viens priekšā –, bet pašā priekšā ātrā solī gāja trešais policists, vērodams, lai ceļš būtu brīvs. Reinis, protams, tagad bija pieaudzis vīrietis, taču pēc sejas vaibstiem tas neapšaubāmi bija tas pats Bu-Mu, kas bērnības laikos. Ja es būtu saticis viņu kaut kur uz ielas, tad gandrīz noteikti atpazītu. Reiņa sejā nebija redzamas ne bailes, ne agresija, ne vīpsnīgs izaicinājums – pilnīgi nekas, pilnīga vienaldzība. Biezās lūpas bija sakniebtas, bet piemiegto acu skatiens bija stīvi fokusēts kaut kādā nenosakāmā punktā tālu priekšā – tieši tāpat, kā skolas gados, kad skolotājs izsauca Reini un lika viņam atbildēt uzdoto.
Pusotru stundu vēlāk mēs ar Ilmāru un Velgu sēdējām viņu viesistabā un dzērām kafiju. Es jutos šķērmi un skumji; manu sirdi, kā tārps, grauza iracionāla vainas sajūta. Ne jau par mani pašu – jo toreiz biju tāds pats mazs puišelis un neko nevarēju līdzēt –, bet par visu mūsu sabiedrību kopumā. Mans namatēvs to sajuta un centās uzlabot manu garastāvokli, cienājot mani ar konjaku.
– Atceries viņas pēdējos vārdus? – es jautāju. – “Reinīt, es tev visu atdošu!” Baiļu iespaidā izkliegts bezjēdzīgs mēģinājums atpirkties no mazdēla ar naudu, it kā viņu tā interesētu. Bet, ja tā padomā, vai tas nav ārkārtīgi simboliski? Tagad jau ir par vēlu solīt Reinim “atdot visu”. Ja mēs toreiz, skolas laikā, būtu devuši viņam tikai to mazumiņu, kas viņam pienācās, tad šodien nevajadzētu runāt par “visu”. Ar “mēs” es domāju mūsu sabiedrību, līdzcilvēku kopumu…
– Un kas tad būtu tas mazumiņš? – Ilmārs vaicāja.
– Adekvāta bērnu psihologa palīdzība. Kaut kādi korekcijas pasākumi. Es konkrēti nezinu, bet nespēju noticēt, ka toreiz – astoņdesmitajos gados! – nekas no tā nebija pieejams.
– Rietumvalstīs – jā, noteikti, jau toreiz. Pie mums Padomju Savienībā – šaubos.
– Nu, bet kaut kādi speciālisti taču bija…
– Nezinu gan, – Ilmārs skeptiski pašūpoja galvu. – Tu saki, ka viņam bija šizofrēnija, bet tā tak varēja attīstīties jebkurā gadījumā, neatkarīgi no visiem bērnības pārdzīvojumiem. Un tu jau nezini: varbūt viņam tā kaite bija jau bērnībā, tikai tā nebija diagnosticēta.
– Jā, bet šie pārdzīvojumi varēja būt kā katalizators šizofrēnijai. Varbūt jā, varbūt nē. Bet nevar taču noliegt: ir zināms varbūtības procents, ka, ja Reinis bērnībā būtu saņēmis adekvātu palīdzību, šizofrēnijas simptomi neparādītos. Vai tad ne?
– Mēs to nekādi nevaram zināt, – Velga iestarpināja. – Neviens no mums trijiem taču nav ārsts. Mēs varam tikai minēt, bet vai tam ir kāda jēga?
– Es domāju, ka mēs tagad jau sākam līdzināties vecajiem krievu inteliģentiem, – Ilmārs piebalsoja. – Tiem arī bija tie divi mūžsenie jautājumi: “Kurš ir vainīgs?” un “Ko darīt?” Var teikt, ka māte ir vainīga, jo šorīt aizmirsa iedot viņam tableti. Var teikt, ka vainīga ir skolas vadība. Bet var teikt, ka pie vainas ir padomju okupācija, jo, ja tā nebūtu notikusi, Latvija būtu normāla rietumvalsts un tavs Reinis saņemtu normālu psihologa palīdzību. Bet varbūt arī nesaņemtu. Starp citu, ja Latvija būtu palikusi neatkarīga, apstākļi varbūt būtu iegrozījušies tā, ka tavs Reinis nemaz nepiedzimtu. Līdz ar to man tas viss šķiet iracionāli un bezjēdzīgi. Šādos gadījumos ir vienkārši jāatzīst, ka ir notikusi traģēdija, nelaimes gadījums, un jāatsakās no vainīgo meklēšanas.
Viss, ko teica Ilmārs ar Velgu, bija pilnīgi pareizi, racionāli un atbilda veselā saprāta spriedumiem. Es sapratu, ka objektīvi viņiem ir taisnība, taču skumjas un vainas sajūta nepārgāja.
Pēc kāda laika sāku posties uz mājām. Ilmārs piedāvāja izsaukt man taksometru, taču man gribējās pastaigāties, pabūt vienatnē svaigā gaisā un sakārtot domas. Turklāt mana māja atradās tikai nepilnas pusstundas gājienā. Izejot kāpņu laukumiņā, pēkšņi iedomājos, ka varu atkal saskrieties seju pret seju ar Reiņa mammu, un šī doma bija gauži neomulīga. Taču bija jau vēls, daudzdzīvokļu nams slīga vēlā vakara klusumā, un kāpņu telpā biju viens pats. Par laimi, lifts jau bija piebraucis un man izdevās ātri tikt lejā, nevienu nesatiekot.
Āra gaiss bija aukstāks un drēgnāks nekā iepriekš. Nekas vairs neliecināja par neseno traģēdiju; arī drausmīgā asiņu un smadzeņu peļķe bija nokopta un tās vietā uz ietves laternas gaismā vīdēja tikai liels tumšs plankums.
Es aizkūpināju cigareti un devos uz mājām. Automašīnu straume bija palikusi daudz retāka, un visa apkaime izskatījās kā izmirusi; tikai tālumā, ielas otrā pusē, vīdēja sīki un reti garāmgājēju silueti. Nakts tumsā spīdēja dzīvokļu un savrupmāju logi; daži manu acu priekšā izdzisa: cilvēki likās gulēt. Cilvēki likās gulēt un no rīta cēlās augšā, ēda un strādāja, sarunājās un klusēja, mīlēja un ienīda, draudzējās un strīdējās. Tā bija cilvēku sabiedrība. Vai Reinis arī piederēja pie šīs sabiedrības? Un viņa vecmāmiņa?
Gara acīm redzēju šo ainu: Reinis ar vienaldzīgu seju un kaut kur tālu uz priekšu vērstu nekustīgu skatienu stiepj uz loga pusi savu vecmāmiņu, kura izmisīgi pretojas, kliedz, lūdzas un raud. Nabaga večiņa atceras tos brīžus, kad ar mīlestību bija aijājusi šo mazo puisīti savā klēpī. Viņa nesaprot, ka šajos pēdējos mirkļos nesastaps nekādu žēlumu vai līdzjūtību; tikpat labi varētu lūgt žēlastību robotam. Iedomājos Reiņa seju un man liekas, ka no pussakniebtajām lūpām atskan sen pazīstamais:
– Mmmm… bu… mmmu…
Reinis vienaldzīgi pārmet vecmāmiņu pāri loga apmalei, kā konteinerā iemet lielu atkritumu maisu, un mierīgi aizver logu.
Par ko mēs esam atbildīgi? Tikai katrs pats par sevi un saviem tuviniekiem? Katrs par visiem un visi par katru? Vai patiesība ir kaut kur pa vidu?
Es gāju pa ielu, bet viens cits cilvēks tieši šajā brīdī ar sašķaidītu galvaskausu gulēja morgā uz nerūsējošā tērauda galda, savukārt otrs sēdēja kamerā vai palātā ar pastiprinātu apsardzi. Vai pat gulēja ciešā miegā, ar nomierinošām zālēm sašļircināts.
Un kā tad Reiņa mamma? Pirmās klases pirmā septembra pasākumā viņa, kā jebkura normāla māte, ar lepnumu un cerībām skatījās uz savu bērnu, kurš stāvēja citu pirmklasnieku starpā ar gladiolu pušķi rokā. Ko viņa tajā brīdī domāja? Gan jau sapņoja. Dēliņš jau liels un skolas gaitas uzsācis. Tagad sāksies mācības, stundas, mājasdarbi, sīkas palaidnības un slimošana. Un draugi, ar ko uzspēlēt futbolu. Un meitenītes, ko paraut aiz bizes (par to gan būs jāsabar!). Un pēc tam būs pirmā randiņa un pirmā skūpsta saldkairais prieks. Un pirmoreiz mūžā noskūtas ūsas. Un eksāmenu drudzis. Un institūts, un studijas, un diploms, un interesants darbs. Un tad kāzu jautrība, un sieva, un mazbērnu pulciņš. Vai kaut vai viens mazdēliņš vai mazmeitiņa – arī būs labi. Kura tad māte pirmajā septembrī šādi nesapņo? Bet cik asaru tika pēc tam izraudāts tumšajās, drūmajās naktīs, kad īpaši skaudri māca atziņa, ka tas viss nekad nepiepildīsies, bet ausīs kā lāsts dunēja baisais diagnozes vārds?
Atcerējos Bībeles epizodi: Dievs apsola Ābrahāmam, ka viņa pēcnācēju būs tikpat daudz, cik zvaigžņu debesīs. Patiešām: vai tad zvaigznes nav kā brāļi un māsas? Bet neviena zvaigzne pie debesīm tobrīd nespīdēja. Virs pilsētas bija sakrājusies bieza mākoņu sega un nakts debesis izskatījās kā liela, slapja grīdas lupata. Tāda pati lupata, kādu mēs ar Reini redzējām, kad spēlējām paslēpes un patvērāmies skolas apkopējas būcenītī. Man šķita, ka šāda lupata – auksta un netīra – ir iegūlusies manā pakrūtē un nelietīgi spiež.
Biju nonācis pie savas mājas ārdurvīm un sāku meklēt pa kabatām atslēgu.