Fragments no Aleksandra Čaka poēmas Mūžības skartie. Dzejas par latviešu strēlniekiem (1937) dziedājuma “Asinsbalss”, otrā pārstrādātā izdevuma, Rīga: Valters un Rapa, 1940.
– E-ēē, jūs,
Pašpuikas,
Mana varenā cilts!
Negantu sāpju un ilgu šķilts,
Negantu alku un sāpju vilts,
Esmu,
Esmu,
Atkal pie jums.
Dzirdiet,
Iet
Manu slāpju pūstošā, kvēlošā smilts
Atkal uz jums.
Ai, kas vairs stums
Pasauli citādās sliedēs,
Un kam vairs norautās galvas
Pļavās kā purenes ziedēs?
Nāciet
Un dodiet man rokas,
Jūs,
Jūs, kas kritāt pie Slokas,
Pie Frančiem un Juglas.
Pasaule kļuvusi tukla.
Un, aizturot elpu,
Es dzirdu:
Tīreļa purvos,
Kur kroplīgi bērzi un ašķi,
Viens laiku kā aizkarus pašķiŗ
Un sauc man caur telpu:
– No manis,
Kam šūpojas kauli smaržainos vaivaru kurvjos,
Čal,
Tu, kas dzīvs vēl,
Aiznes sveicienu meitenei manai uz Šarlotes ielu.
Žēl,
Ka es pats vairs ar cauršautu galvu un lielu
To nespēju aizvest uz kino.
Bez smīna
Es guļu joprojām vēl dūņās,
nolicis galvu uz blakus miroņa gurna
Un vakaros veŗos zvaigžņu zeltītos purnos.
Kad bērzi galvās sev uzliek parūkas zaļās,
Tad es ar eņģeļiem rauju uz acīti vaļā.
Vakar pat spārnainim vienam no mākoņu bulvāŗa trešā
Izgāja plāni.
Nez kā vecs fiskars bij palicis ķešā.
To tam es iebāzu sānos
Kā nākas,
Kad piesieties sāka.
Kad rietumu vēju
Ar rāvienu spēju
Es
Apostīt notveŗu kaskā,
Kas rūs man vēl saujā
No decembŗa kaujām,
Tad jūtu,
Ka drīz arī tev būs jāmeklē pretgāzu maska.
Tamdēļ tev,
Čal,
Es kā kritušais
Nākošam kritušam sveicienus sūtu.
Bet ja tu nonāksi,
Bēgdams no Friča,
Debesu klajumos lielos,
Kur es kā sidraba zekseris lielos,
Tad sargies,
Čal,
Sargies
Greizā Zvaigžņu ielas Riča:
Viņš tur putekļos saberzīs nieri;
Gaužām jau nīst tos, kas nestāv par lietu un komandieri.
Apklust.
Un jūtu
Viņa brāzmaino garu sev blakus.
Bailēs bērzi tā sakalst un raujas,
Ka ielien man saujās.
Visa telpa
Kļūst sīka sikspārņa elpa.