Pēcdabiskais saprāts

Grāmata Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs pieder pie savādību literatūras žanra. Taču jaunā Mērija Šellija, kas to uzrakstīja – vai, pareizāk, pusaudze Marija Godvina, kura radīja romāna uzmetumu kādā vasarnīcā netālu no Ženēvas, – bija ļoti attapīga. Viņas 1818. gada debijas romāns bija un joprojām ir ārkārtīgi veiksmīgs. Tā galvenais varonis ir viens no pēcdabiskā saprāta paveidiem – Frankenšteins būtībā ir grāmata par mākslīgā intelekta ģenēzi.

Romāna centrā ir Šellijas galvenā varoņa Viktora Frankenšteina atzīšanās. Viktors ir  augstdzimis un augstsirdīgs Ženēvas “dabas filozofs”, kurš ir apsēsts ar domu, ka robežu, kas atdala mirušos no dzīvajiem, var izšķīdināt vai izdzēst. Būdams pārliecināts, ka šī robeža atrodas cilvēka ķermenī, Viktors secina, ka nošķīrumam starp dzīvo un nedzīvo ir jābūt pārbīdāmam un maināmam. Divdesmit pirmais gadsimts nav īstais brīdis, kad noraidīt Viktora secinājumus. Tātad pienākas pavērst seju tiem pretī – neatkarīgi no mūsu metafiziskajām pārliecībām – visā to biedējošajā iespējamībā.

Svarīgi atzīmēt, ka jautājums, kas vajā Frankenšteinu, nav par to, kas ir dzīvība kā tāda. Šellijas romāna beigās dzīvība pati par sevi nav mazāk noslēpumaina nekā romāna sākumā. (Frankenšteina priekšvārdā taktiski, bet pienācīgi brīdināts, ka grāmatu nedrīkst lasīt “kā jebkādas filozofiskas doktrīnas piedāvājumu”). Drīzāk tas ir Šellijas grāmatas varonis, kurš vēlas izzināt, vai dzīvību var radīt mehāniski. Un, ja robeža, kas nošķir dzīvos no mirušajiem, pati par sevi ir ķermeniska, tad – jautā jaunais Viktors – kāpēc mums principā būtu neiespējami šo robežu pārbīdīt ķermeniskā veidā?

Nav skaidrs, vai ticība cilvēka dvēseles nematerialitātei šo jautājumu padara nebūtisku. Kopošanās ir fizisks akts (Augustīns no Hiponas 162. sprediķī šo darbību definē kā pašu fiziskāko no visiem fiziskajiem aktiem), un neviens nenoliedz, ka dzimumakts ļauj rasties jaunai dzīvībai (tādā nozīmē, kuru Augustīns piesardzīgi atsakās izvirzīt kā dogmu 166. vēstulē). Arī slepkavība ir fizisks akts. Jāsecina, ka mēs varam ļaut rasties dzīvībai un izraisīt nāvi ar fiziskiem līdzekļiem. Tātad, kas gan cits, ja ne zinātnes ignorance, mūs kavētu mehāniskiem līdzekļiem radīt dzīvību?

Tieši šis, lūk, ir Viktora Frankenšteina jautājums. Tas ir augstākajā mērā mūsdienīgs. Mērija Šellija dod dziļdomīgu mājienu, ka tas ir arī traģisks, un viņas romāns izvirza jaunu jautājumu: kas gan cits, ja ne garīga ignorance, varētu mūs pamudināt radīt dzīvību mehāniskiem līdzekļiem? Tāpēc arī Frankenšteins ir trilleris par aizliegtām zināšanām – zināšanām, kas iznīcina to, kurš šīs zināšanas ieguvis, – un par modernā laikmeta aklo tiekšanos šīs zināšanas iegūt.

Romāna ģenialitāte slēpjas tajā, ka tas parāda, kā taisnība var būt gan “modernajam Prometejam”, gan arī viņa kritiķiem. Šellija vedina domāt, ka mūsu spēkos var būt radīt tādu dzīvības formu (vai mirušu saprātu), kuras radīšanu mēs nožēlosim, – dzīvības formu (vai mirušu saprātu), kas, Viktora vārdiem runājot, “var padarīt pašu cilvēka sugas eksistenci par nedrošu un šausmu pilnu stāvokli”. Un tā Šellija savu apsēsto varoni padara par viņa paša jaunības dienu “es” kritizētāju. “Mācieties no manis,” Viktors Frankenšteins brīdina savu biedru uz ledū iesalušā kuģa netālu no Ziemeļpola, “cik bīstami ir iegūt zināšanas”.

Šellija šo Viktora brīdinājumu iekļauj astoņpadsmitā gadsimta progresīvista Roberta Valtona fiktīvajā sarakstē. Arī viņš ir mūsdienu Prometejs. Voltonam šķiet neizturama doma, ka varētu būt kaut kādas aizliegtas zināšanas. Viņš vada arktisko ekspedīciju no Arhangeļskas – vienas no Krievijas ostām vistālāk uz ziemeļiem. Viktors viņu fascinē, taču neuzvedina uz plānu maiņu, tādējādi ilustrējot mūsu pašu reakciju uz Frankenšteina izteiktajiem brīdinājumiem. Arī mūs intriģē Šellijas varonis, taču mēs nelokāmi virzāmies tālāk pa savu ceļu, meklējot pēcdabiskās dzīvības un saprāta formas.

Šo jautājumu ir nepieciešams uzstādīt vēlreiz: kāpēc Viktora Frankenšteina zināšanas ir bīstamas? Šellija mums vēsta, ka viņas romāns sakņojoties “cilvēka dabai raksturīgajās noslēpumainajās bailēs”. Vai tas nozīmētu, ka romāna dramatiskā nozīme nav bīstamāka par kādas nakts murgu? Frankenšteins ir ideju romāns, bet vai tā pamata argumentu var formalizēt? Un, ja var, vai tas ir valids? Citiem vārdiem sakot, vai ir kāds pārliecinošs iemesls, kāpēc divdesmit pirmā gadsimta filozofiem, teologiem un tehnoloģiju industriālistiem vajadzētu lasīt Frankenšteinu? Jā, ir. Taču, lai atzītu un novērtētu Šellijas veikumu, mums jāatskatās uz vairākiem septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta domātājiem.

Agrīno jauno laiku filozofijas priekškars pacēlās līdz ar Renē Dekarta veikto visas esamības reducēšanu uz saprātu (res cogitans) un vielu (res extensa). Šīs reducēšanas sekas nav grūti identificēt. Dekarts bija pirmais filozofs, kurš izvirzīja hipotēzi, ka dzīvnieki nav nekas cits kā vien miesīgas mehāniskas vienības. Tā ir primitīva hipotēze, taču Dekarta sistēmā tā ir loģiska. Jo par visu, kas nav spriestspēja, Dekarta sistēmā var domāt tikai kā par noteiktā veidā organizētu vielu, proti, kā par mašīnu.

Dekarta tekstus – un ne tikai tos – vajā atdzīvojušās mašīnas. Tā ir modernā laikmeta raksturīgākā pazīme. Avoti vēsta, ka Dekarts, sākot no 17. gadsimta beigām, mēģināja uzbūvēt meitenei līdzīgu mašīnu, izmisīgi cenšoties atveidot savu vienīgo bērnu Francīnu, kura piedzima 1635. gadā ārpus laulības, bet kuru viņš atzina kā savu meitu, un kura 1640. gadā nomira no skarlatīnas. Kad 1699. gadā kartūziešu mūks (un Dekarta sekotājs) Bonaventūra d’Argons pirmo reizi izplatīja baumas par Dekarta radītu androīdu, viņš apgalvoja, ka filozofs to veicis, “lai uzskatāmi pierādītu, ka dzīvnieki nav nekas cits, kā vien ļoti sarežģītas mašīnas”.

Gadsimtu pēc Dekarta šo tendenci radikalizēja Žiljēns de Lametrī. Mazā, skandalozā grāmatiņā Cilvēks mašīna (1747) Lametrī piedāvāja to, ar ko draudēja nosaukums, proti, tēzi, ka arī cilvēki ir mašīnas. “Būt mašīnai un tomēr būt justspējīgam – ,” viņš mūs pārliecina, “tur nav nekādas pretrunas.” Jebkāds saprāts, pēc Lametrī domām, ir mehānisks intelekts pēc definīcijas. Tāpēc gluži likumsakarīgi Lametrī sauc pēc “jauna Prometeja” (un nouveau Prométhée), kurš konstruētu daiļrunīgu mašīnu. Šo jauno, dīvaino ierīci viņš dēvē par “Runātāju” (Parleur). Šellija bija pirmā rakstniece, kura ieklausījās šajā saucienā un aicinājumā.

Šellijas romāna varonim – pēccilvēciskai būtnei, kuru uzbūvē Viktors Frankenšteins, – nekad nav dots vārds. Frankenšteina pēccilvēcisko varoni sauc tikai par “justspējīgu, saprātīgu dzīvnieku” vai – Viktora mazāk atturīgos izteikumos – par “pīsli”, “dēmonu” un “briesmoni”. Cilvēka radītā radījuma stiprā puse ir daiļrunība. Viņš romānā aizpilda virtuozas nodaļas, lai gan nav tādas valodas, kas viņam dabiski piemistu. (“Tāpat kā Ādamam,” saka Viktora radītā būtne, “man acīmredzami nav nekādas saiknes ne ar vienu citu eksistējošu būtni.”) Tomēr radījuma spēja runāt viņa radītāja mātes valodā sasniedz savu pilnību, kad viņš beidzot satiek Viktoru uz Montanvēra ledāja nogāzes.

Šajā neaizmirstamā ainā Alpu kalnos cilvēka radītais pēccilvēciskais personāžs – pirmais visā literatūras vēsturē – kā advokāts aizstāv pats savu lietu un savu taisnību. Šellijas romāna panākumi, visticamāk, ir saistīti ar šīs aizstāvības spēku. Šellija vēlas, lai viņas antagonists izsauktu mūsu līdzjūtību. Viņš ir dzimis “netīrā procesā”, pēc kura viņu atstūmis viņa paša radītājs kā “briesmoni”. (Tā kā viņš nav imago dei, “Dieva tēls un līdzība”, viņš ir baismīgs imago hominis, “cilvēka tēls un līdzība”.) Drudžaini parodējot Mozus grāmatas radīšanas stāstu, Viktors viņu nolād pirms grēkā krišanas. Un, kad viņš vēlāk izsmej Viktoru, sakot “Ak, slavē vien mūžīgo cilvēka taisnīgumu!” – protams, ka nav nekāda taisnīguma, ko slavēt.

Tomēr daudz interesantāka par šī varoņa saasināto aizvainojuma izjūtu ir viņa retorikas divkosība. Vai viņa sūdzības ir pārliecinošas, ir interpretācijas jautājums, un jaunākajā literatūrā par Frankenšteinu tieši šis jautājums ir kļuvis izšķirošs. (Būtne ir “citādāka”, “nenormāla” un tā tālāk – tātad upuris.) Taču nav noliedzams, ka šis tēls varētu arī melot. Tāpēc romāna beigās Viktors nožēlo, ka jebkad ir “ļāv[ies] būtnes, kuru pats radīju, sofismiem”.

Viktors apgalvo, ka viņa paša radība viņu “apmānīja un neļāva saskatīt [savus] patiesos nolūkus”. Šī tēma saasinās romāna pēdējās ainās, kur Viktors brīdina Voltonu, ka viņa radības retoriskās dotības ir daudz biedējošākas nekā viņa “tumšie noziegumi” (tie ietver bērna slepkavību). Radījums ir “daiļrunīgs un pārliecinošs, un reiz viņa vārdiem pat bija vara pār manu sirdi, bet neuzticies viņam! Viņa dvēsele ir (..) nodevīga.”

Šī atziņa ir ļoti dziļa. Ne tāpēc, ka brīdina no pēccilvēku iespējamās “nodevības” vai “tumšiem noziegumiem” (kas joprojām ir trilleru tēma), bet tāpēc, ka skaidri uzrāda mākslīgā saprāta daiļrunības pirmo principu – spēju melot. Iespējams, Šellija pirmā saskatīja, ka cilvēce sapratīs, ka ir uzbūvējusi īstu “Runātāju” – valodiski izteiksmīgu, intelektuāli radošu mašīnu (vai dzīvu būtni) – tikai tajā brīdī, kad apjēgs, ka šai ierīcei vairs nevar uzticēties.

Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.

Džambatista Viko bija viens no asākajiem Dekarta kritiķiem. Šellija varbūt bija lasījusi šī filozofa dumpinieka ievērojamo traktātu Jaunā zinātne (1725) pirms Frankenšteinu nodeva iespiešanai. Lai kā arī būtu, Viko vienā no savām agrīnajām grāmatām noraida Dekarta tēzi “Es domāju, tātad es esmu” (Cogito ergo sum). Viko uzsver, ka cogito ir vienkārši banāls. Viņš izsmējīgi atgādina, kā cogito, lai radītu komisku iespaidu, ir izmantots pat romiešu dramaturga Plauta lugā Amfitrions, kur kāds ne visai gudrs varonis murmina pie sevis: “Kad es domāju (cogito), es esmu tikpat pārliecināts, ka es esmu (sum).” Viko mēģina parādīt, ka mūsu spriestspēja mums pašiem nav saprotama – ne tās dziļākajā būtībā un izcelsmē, ne arī tās bagātākajās formās. Gluži otrādi, saka Viko, mums nav nekā neskaidrāka par mūsu pašu spriestspēju. Tā tas ir tāpēc, ka mēs paši to neradām. Tieši pretēji, mūsu spriestspēja rada mūs.

Cilvēki, turpina Viko, nav radījuši pasauli un nav arī radījuši savus ķermeņus. Patiesība par pasauli, tāpat kā patiesība par mūsu pašu ķermeņiem, nav mums sasniedzama. Dabas pasaule ir tikai pieņēmumu sfēra. Pretēji Dekartam viņš apgalvo, ka ne saprāts (res cogitans), ne viela (res extensa) cilvēka domāšanai savā būtībā nav pieejamas. Vienīgais, ko mēs paši esam radījuši, ir tas, ko Viko sauc par “civilizēto pasauli”. Un šo pasauli, kas sastāv no valstīm, likumiem un rituāliem – un mašīnām –, rada cilvēku spēja runāt.

Mērija Šellija bija pirmā, kas saprata, ka mēs nespēsim aptvert un pārvaldīt saprātu un daiļrunību, kuru mākslīgi radīsim no materiālām lietām. Pēcdabiskais saprāts ieslīdēs neizzināmā, mūsu neradītā teritorijā (tāda ir kritika, ko Viko velta Dekartam). Tādējādi Šellija mums ļāva saredzēt problēmu loku, ko vēl neviens filozofs nebija – vai, iespējams, vēl nav – iezīmējis. Viņas romāns balstās šajā atziņā: mākslīgo daiļrunību būs daudz grūtāk kontrolēt nekā cilvēka valodisko meistarību.

Mūsdienu izpratnē Viktora radītais radījums ir ne tikai pēccilvēks. Viņš ir pārcilvēks. Viktoru pārsteidz nedabiskais ātrums, ar kādu viņa radījums slīd pa ūdeni un ledu. Viņu pārsteidz “pārcilvēciskais ātrums”, “šautrainais ātrums” un “mirstīgajiem nesasniedzamais ātrums”, ar kādu šī viņa radītā lieta spēj virzīties viņam pretī un izvairīties no viņa. Arī savās “mahinācijās” – mentālajos aprēķinos un vārdiskajā viltībā – Viktora radītais radījums pārspēj savu radītāju. Tāpēc arī radījums iznīcina radītāju.

Astoņpadsmitajā gadsimtā tādi filozofi materiālisti kā Lametrī sapņoja par “jaunu Prometeju”, kuru neviens dievs nesodīs. Frankenšteinā Šellija norādīja uz čūsku, kas vijas cauri šim joprojām aktuālajam sapnim. Mūsdienu Prometeju, iespējams, nesodīs Dievs, viņa apgalvo, bet viņu, visticamāk, mocīs viņa paša radītās pēccilvēciskās būtnes. Vai mašīnas.


Pirmpublicējums First Things, 2019. gada februārī. Tulkots un publicēts ar autora atļauju.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: