Pelnu trešdiena

Because I do not hope to turn again
Because I do not hope
Because I do not hope to turn
T. S. Eliot, Ash Wednesday

1962. gada 7. marts bija Pelnu trešdiena. Mazajā namiņā Torņakalnā, Ārlavas ielā 1 par to nerunāja, varbūt pat nezināja.

Bet dažviet tā bija īpaša Pelnu trešdiena. ASV Austrumkrasta iedzīvotāju atmiņā tā palikusi ar baismīgu vētru, kas prasīja vismaz četrdesmit cilvēku dzīvības, kāds tūkstotis guva ievainojumus, postījumu apmērus vispār labāk nepieminēt. Tā bija viena no desmit spēcīgākajām vētrām Austrumkrasta 20. gadsimta vēsturē. “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” Kamēr Bostonā un citviet Jaunanglijā dažs, labs, redzēdams trīs vai četrus metrus augstos viļņus nākam krastā, visu salaužam un sabojājam pa ceļam, atcerējās Marka evaņģēlija pirmajā nodaļā lasīto, tālu rietumos Nevadas tuksneša poligonā speciālisti gatavojās nākamajā dienā paredzētajam kodolizmēģinājumam. Un daudzi jo daudzi tieši šādu, jau par rutīnu kļuvušu izmēģinājumu dēļ šķitās sajūtam Dieva valstību tuvojamies. Bet citi speciālisti, kas 7. martā Kanaveralas zemesragā vēroja, kā raķete Delta paceļ orbītā OSO I (pirmo orbitālo saules observatoriju), kas zina, varbūt marķīza de Laplasa garā, varbūt aiz ieraduma par Dieva valstību nemaz nedomāja, uzskatot, ka Dieva hipotēze Saules starojuma izpētei nav nepieciešama.

Šaipus Atlantijas okeānam 1962. gada Pelnu diena iezīmēja kaut ko, kam tobrīd varbūt nebija, kā tagad teiktu, globālas nozīmes, bet kas bija solis pretī šai nozīmei – paagrā pēcpusdienā kādā Mančestras skaņu ierakstu studijā mazpazīstams puišu ansamblītis The Beatles veica pirmos ierakstus BBC radio programmai, vienlaikus briestot nākamās dienas debijai BBC televīzijā.

Mazajā namiņā Ārlavas ielā 1 bija karsti. Krāsnis kurējās uz nebēdu, jo ārā temperatūra turējās krietni zem nulles. Vai mēs klausījāmies radio? Droši vien ne. Vai vecāki lasīja tāsdienas avīzi? Droši vien arī ne, jo tas bija PSKP Centrālās Komitejas Plēnuma laiks un avīzēs varēja lasīt, kā visās brālīgajās republikās jāatmet kaitīgā zāļlauku sistēma un jāpalielina kukurūzas un lopbarības pākšaugu platības. Vai mēs spēlējām kādu galda spēli? Iespējams, neatceros. Bet atceros, ka pirms vakariņām lasīju Tūra Heijerdāla grāmatu Aku-Aku par Lieldienu salas noslēpumiem, par tām milzīgajām akmens galvām, ko sauc moai, un kas saraktas vietām pat lielā skaitā salas piekrastēs un pauguros un par kurām Heijerdāls gribēja izdarīt dziļdomīgus, varbūt pat zinātniskus secinājumus. Es savos nepilnajos desmit gados biju čakls lasītājs, bet visvairāk par ceļojumiem un piedzīvojumiem, Heijerdāla grāmata bija no bērnu bibliotēkas, kas toreiz jau atradās Bloka muižiņā uz Vienības gatves un Mazās Altonavas ielas stūra, vēl bija arī Lielā Altonavas iela, jo Ojārs Vācietis tolaik bija dzīvs un vesels, un vēl pat ne īsti slavens, un Mazajā Altonavas ielā Liberta mājā dzīvoja Franka ar vecākiem, bet ne es zināju tādu Vācieti, ne Franku.

Tā bija klusa Torņakalna pasaule, Ārlavas iela bija nesen asfaltēta, pirms tam putekļains smilšu ceļš, pa kuru šad un tad pajūgā atbrauca čigāns vai žīds (romi un ebreji tolaik mūsu apkaimē nedzīvoja), atbrauca un pret vecām, nevajadzīgām lupatām deva māla bļodiņas, un stūra mājelē dzīvoja Aleksis un slimoja ar Parkinsona slimību, bet mēs to nezinājām, tikai brīnījāmies, kā viņš staigā viscaur trīcēdams, bet kaimiņos bija Katja ar dēlu, bet vispār krievu tikpat kā Torņakalnā nebija, tikai fabrikā Nr. 5, kur drukāja Padomju armijas kartes un plašpatēriņa preces arī, piemēram, bērniem domātas pastkartītes ar zvēru attēliem, tādas tētis šad un tad pārnesa no darba, jo strādāja fabrikā Nr. 5 par papīrgriezēju, pretī ieejai fabrikā bija frizētava, kur man pirms pirmās skolas dienas Rīgas VĻKJS XXX gadadienas 4. vidusskolā nodzina tikpat kā pliku galvu, bet tas saucās “polubokss”.

Mūsu mājiņā bija karsti, bet naktī pamostoties bija vēl karstāk. Mamma nez kāpēc purināja mūs un lika saģērbties, un visur bija dūmi un vajadzēja iet uz kaimiņmāju pie Katjas, bet tētis skraidīja, kā likās, pidžamā un basām kājām pa sniegu, un vēlāk runāja, ka tonakt bijuši mīnus divdesmit grādi, kas īsti nevarēja būt patiesība, ja paskatās tālaika meteoroloģiskās ziņas, kas sameklējamas internetā, bet tas nav svarīgi, svarīgi ir, ka sēdējām Katjas otrā stāva dzīvoklī pie loga, un tētis skraidīja basām kājām pa sniegu un bija izmisis, taču, pa logu skatoties, šķita, ka mūsu vecā mājiņa nodegusi līdz pamatiem un ugunsdzēsēji rakājas pa pelniem, patiesībā nodedzis bija tikai jumts un viss pieliets ar ūdeni.

Es neatceros, kā Pelnu trešdiena pārtapa par nākamo dienu, par Starptautisko sieviešu dienu, bet kaut kā jau pārtapa. Un es neatceros, kad tētis apāva kājas un vai mamma bļāva uz mums vai klusi raudāja. “Izpildkomiteja” mūs pārvietoja uz komunālo dzīvokli Staraja Rusas ielā, un vajadzēja mainīt skolu un visu citu. Lielajā mājā dzīvoja gandrīz tikai krievi, un mēs mēdzām, lai izvairītos no viņu uzbrukumiem, uz skolu iet zagšus pa taciņu gar šķūnīšiem. Bet tas lai paliek.

Tētis nomira 2020. gada 26. oktobrī. Viņam bija deviņdesmit divi gadi. Viņš nebija runīgs. Izrādījās, ka astoņdesmit gadu vecumā viņš sācis rakstīt dzejas un nevienam tās nerādīt. Lūk, viens no viņa dzejoļiem:

Es neesmu mēms

Es neesmu mēms.
Tik klusēju.
Nevienam neko nestāstu.
Ne vecākiem, ne sievai,
Nerunājot par bērniem.
Tādēļ viņi par mani
Neko nezina un tā ir labi.
Ja nekā nezini,
Neko pastāstīt nevari.
Kāds gan labums,
Ja runāt es sāktu
Par savu jaunību,
Par savām dēkām,
Par saviem grēkiem, 
Par ciešanām, par spaidiem,
Par mokām izciestām
Un miesām sasistām.
Vai vērts par tādām lietām
Kādam stāstīt.
Neviens jau tāpat neticēs,
Ko tas vecais niekus gvelž.
Tādēļ labāk klusēju,
Bet neesmu mēms.

Es būtu gribējis viņam pajautāt, vai tiešām Pelnu trešdienā viņš basām kājām skrēja pa sniegu mīnus divdesmit grādos. Bet ko nu vairs.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: