Peļu utopija

Dzīvnieku uzvedības pētnieks Džons B. Kalhūns (John B. Calhoun) 1973. gadā publicēja vairāku gadu pētījuma rezultātus. Viņš pētīja, kā mainās pelēko žurku populācijas uzvedība, kad tai ir ierobežotas izplatības iespējas. Rezultāts bija fascinējošs, izraisīja lielu viļņošanos sabiedrībā un pašā pētniekā raisīja bažas par cilvēces nākotni.

Pirmie Kalhūna eksperimenti

1917. gadā dzimušais Kalhūns bija pasniedzējs vairākās ASV universitātēs, kurās strādāja kā etologs – dzīvnieku uzvedības pētnieks. Pasaules uzmanību viņš izpelnījās 1960. gados ar savu grāmatu Peļu visums. Tajā viņš aprakstīja peļu kolonijas attīstību neierobežotu resursu apstākļos – proti, kad netrūkst ēdiena, ūdens, materiāla migām, kā arī aizsardzības no sliktiem laika apstākļiem, plēsējiem un slimībām. Vienīgais, kas šķietami idilliskajā kolonijā pietrūka, bija vieta. Pētījumi par vietas trūkuma ietekmi uz peļu uzvedību sākās 1946. gadā Merilendas pavalsts pilsētā Tausonā.

Pirmais pētījums ilga 28 mēnešus. Tā laikā norvēģu jeb pelēkās žurkas (Rattus norvegicus) ievietoja aptuveni 1000 kvadrāmetru lielā teritorijā. Kalhūns lēsa, ka šāda izmēra kolonijā ievietotās piecas žurku mātītes varētu radīt aptuveni 5000 pēcnācēju. Tomēr vairāk nekā divu gadu laikā žurku populācija nepārsniedza 200 pārstāvjus un stabilizējās pie 150 kolonijas iedzīvotājiem. Sasniedzot noteiktu indivīdu skaitu, žurku mazuļu mirstība sāka strauji palielināties, pieejamajā telpā tās sadalījās vairākās kolonijās, kurās nebija vairāk par duci žurku, un pārstāja pieaugt skaitā. Pirmā eksperimenta rezultāti Kalhūnu ieintriģēja, un viņš turpināja pētīt populācijas pieauguma un pārapdzīvotības ietekmi uz žurku uzvedību.

Deģenerācija un netikumi

Šoreiz eksperimentus viņš turpināja Rokvilā tajā pašā Merilendas pavalstī, kāda šķūņa otrajā stāvā. Arī šeit žurkām bija pieejami neierobežoti pārtikas, ūdens un būvēšanas materiālu resursi, vienīgā atšķirība bija kolonijai pieejamā telpa. Žurku kolonijas telpa bija liela, četrās istabās sadalīta kaste ar garāko malu 7 metri. Kalhūns un viņa palīgi žurku dzīvi novēroja caur stiklu. Tieši neierobežoto resursu un drošības no ārējiem draudiem dēļ šīs kolonijas dēvēja par “peļu utopiju” vai “peļu paradīzi”, jo būtībā to attīstībai un augšanai nekas nevarēja traucēt.

Šie pētījumi dažādās variācijās ilga no 1958. līdz 1962. gadam. To rezultātā etologs radīja un ieviesa jaunu jēdzienu “uzvedības deģenerācija” (behavioral sink), kas rodas pārapdzīvotības rezultātā.

“Slavenajā Tomasa Maltusa tēzē dabīgajai populācijas izaugsmei robežas nosprauž ciešanas un netikumi. Šīs jomas pētnieki lielāko daļu uzmanības ir veltījuši ciešanām, tas ir, plēsonībai, slimībām un ēdiena trūkumam kā galvenajiem spēkiem, kuri ierobežo populācijas lielumu attiecīgajā apdzīvotajā vidē. Bet kā ir ar netikumiem? Ja distancējamies no šī vārda morālā svara, kāda ir sugas sociālās uzvedības ietekme uz populācijas pieaugumu? Un kā populācijas blīvums ietekmē sociālo uzvedību?” Ar šādu jautājumu Kalhūns iesāka savu 1962. gada darbu ar nosaukumu Populācijas blīvums un sociālā patoloģija.  

Pētot žurkas, viņš novēroja, ka barošanās un citas aktivitātes, kas parasti ir individuālas vai raksturīgas mazām grupām, kļuva par visas kolonijas vienlaikus veiktām darbībām; tādējādi vietas, kurās bija pieejama barība, ātri kļuva pārapdzīvotas, taču citas palika praktiski tukšas. Telpas pārapdzīvotības rezultātā žurku uzvedība un sociālā struktūra radikāli izmainījās. Tā kļuva disfunkcionāla un negatīvi ietekmēja grauzēju spēju uzturēt veselīgas sabiedrības pamatfunkcijas – radīt un audzināt pēcnācējus, aizsargāt savu teritoriju, kā arī veidot un uzturēt attiecības ar citiem kolonijas iemītniekiem.

Kolonijas saliedētības sabrukuma sekas visskaidrāk varēja novērot tieši žurku mātītēs. Daudzas ar laiku vairs nebija spējīgas veiksmīgi dzemdēt vai izdzīvot pēc dzemdībām. Kalhūns raksta, ka tās mātītes, kurām dzemdības bija veiksmīgas, nespēja tikt galā ar saviem mātes pienākumiem: “Eksperimentos, kuri uzrādīja populācijas uzvedības deģenerāciju, jaundzimušo mirstība sasniedza pat 96 procentus. Arī eksperimentu otrajā kārtā, kad šī deģenerācija netika novērota, jaundzimušo mirstība pieauga līdz 80 procentiem.”

Lielās konkurences iespaidā kolonijas tēviņi kļuva ārkārtīgi agresīvi. Viņi uzbruka un nogalināja citus tēviņus, mātītes un arī jaundzimušos. Uzvedības traucējumu rezultātā izplatījās kanibālisms, kā arī kolonijā iepriekš neredzētas seksuālas novirzes, kad agresīvākie no tēviņiem mēģināja pāroties ar jau “aizņemtām” žurku mātītēm, citiem tēviņiem un pat mazuļiem.

Izplatīta kļuva arī patoloģiska atstumtība, kas raksturoja gan mātītes, gan tēviņus. Daļa kolonijas biedru dienas pavadīja nošķirti no citiem, iznākot dzert un ēst tikai naktīs.

Visums 25

Kalhūna pētījumi turpinājās Pūlsvilā un bija vērienīgāki gan teritorijas, gan pētīto peļu koloniju ziņā. Šo eksperimentu rezultātus publicēja 1973. gadā ar virsrakstu Nāve kvadrātā: Peļu populācijas eksplozīvais pieaugums un bojāeja. Grāmatas ievadā ir jūtams, ka pētījums spēcīgi ietekmējis arī pašu zinātnieku. Kalhūns raksta: “Lielākoties es runāšu par pelēm, taču domās es vēršos pie cilvēka – pie viņa veselības, dzīvības un attīstības. Cilvēka dzīvību apdraud divas nāves: gara nāve un ķermeņa nāve.” Tālāk viņš turpina: “Šī otrā nāve pakāpeniski ir nokļuvusi modernās medicīnas rūpju centrā. Un tomēr ne medicīnas vēsturē, ne Hipokrata zvēresta priekšrakstos neko nevaram izlasīt par medicīnas atraušanu no rūpēm par cilvēka garu un visas populācijas veselību.”

Šajā eksperimentu sērijā peļu kolonijai bija viss nepieciešamais, lai tā varētu sasniegt vairāk nekā 6000 iemītnieku lielu populāciju, tomēr tā neizauga lielāka par 2200 iedzīvotājiem. Kolonijas dzīves ciklu Kalhūns sadalīja četrās fāzēs no A līdz D.

Kolonijas aizsākums (fāze A) bija nosprostojumā ievietoti četri peļu pāri. Pirmās dienas jaunajiem iemītniekiem bija uztraukumu pilnas, jo tām vajadzēja pierast pie jaunās vides un kaimiņiem. Pirmie jaundzimušo metieni sāka parādīties 104 dienā pēc eksperimenta uzsākšanas. Tiem sekoja eksponenciāls kolonijas iemītnieku skaita pieaugums un līdz ar to arī nākamā fāze.

Otrajā eksperimenta fāzē B, kā jau minēts, kolonijas populācija piedzīvoja strauju pieaugumu, dubultojoties ik pēc 55 dienām. Sasniedzis 620 peles, kolonijas iemītnieku skaita pieaugums krasi samazinājās, tagad dubultojoties tikai ik pēc 145 dienām. Jau 315. dienā kopš kolonijas rašanās eksperiments iegāja savā trešajā fāzē C, kuru Kalhūns dēvēja par “Stagnāciju”.

Dabā, proti, normālos apstākļos jaundzimušie, kuri nespēj atrast savu sociālo nišu, koloniju pamet, tomēr šeit tas nebija iespējams, tāpēc katram jaunajam peļu mazulim pieaugot bija aizvien grūtāk atrast savu vietu sabiedrības kārtībā. Kalhūns raksta: “Neierasti daudzie mazuļi pieaugot sāka cīnīties par savu vietu kolonijā. Tēviņi, kuri to nespēja atrast, distancējās no sociālās dzīves kā fiziski, tā emocionāli; viņi kļuva neaktīvi un pulcējās lielās grupās “Visuma” centrā.” Atstumtās peles vairs nekontaktējās ar tiem kolonijas iemītniekiem, kuri bija spējuši atrast savu vietu sociālajā hierarhijā. Atstumtajām pelēm bija dažādas rētas un brūces, jo, tāpat kā iepriekšējos eksperimentos, tās bija ļoti agresīvas un tām bija raksturīga arī devianta seksuāla uzvedība.

Šajā fāzē arī tiem tēviņiem, kuri bija veiksmīgi izcīnījuši savu vietu un teritoriju, sāka parādīties uzvedības traucējumi. Lielās konkurences dēļ viņi nespēja pilnvērtīgi aizsargāt savu teritoriju; attiecīgi tas bija jādara mātītēm, kuras līdz ar to kļuva daudz agresīvākas. “Parasti mātītes ar mazuļiem teritoriālu tēviņu klātbūtnē neizrāda lielu agresiju. Tomēr konkurējošu tēviņu uzbrukumu rezultātā viņas kļuva agresīvas un laika gaitā pārņēma teritoriālā tēviņa lomu,” skaidro pētnieks.

Pieaugusī agresija ietekmēja arī mātīšu jaundzimušos un mātīšu spējas pildīt savus pienākumus. Mazuļu ieņemšana krasi samazinājās. Tāpat mātītēm bija grūtības audzināt un pasargāt jau piedzimušos pēcnācējus. Mātītes bieži pārvietoja mazuļus uz citām migām, tāpēc daudzi mazuļi tika pamesti dažādās kolonijas vietās. Pētījuma laikā Kalhūns pamanīja, ka, parādoties jauniem mazuļu metieniem, daudzi iepriekšējie gluži vienkārši bija pazuduši – atstāti dažādos kolonijas stūros un nomiruši. “C fāzes beigās faktiski bija noticis jebkādas sociālās organizācijas sabrukums,” skaudri raksta Kalhūns.

Ceturtā – nāves fāze

“Populācijas pieaugums pēkšņi apstājās 560. dienā pēc kolonijas sākuma. Līdz 600. dienai reti kura pele izdzīvoja ilgāk par zīdīšanas periodu,” turpina pētnieks.

Atskatoties uz fāzi C, jāsecina, ka jau tās pusē bija saskatāmas sekojošās iznīcības pazīmes. Mātes pāragri pameta savus jaundzimušos, kuri aizvien agrākā vecumā, tā arī nespējuši dibināt ģimeniskas saites, bija spiesti pamest dzimtās migas un cīnīties par savu vietu aizvien pārapdzīvotākā kolonijā. Nepietiekama attīstība peļu mazuļu pirmajā dzīves posmā atstāja paliekošas sekas, traucējot izveidoties prasmei veikt ierastās sociālās darbības un liedzot tiem pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrībā.

Tās mātītes un tēviņus, kuriem nebija iespējas piedalīties kolonijas sabiedriskajā dzīvē, Kalhūns nosauca par “skaistajiem”. Šīs grupas īpašā uzvedība bija redzama arī iepriekšējos eksperimentos. Atstumtības rezultātā “skaistie” nemēģināja cīnīties par teritoriju, necentās atrast sev pārinieku mazuļu radīšanai, bet nodarbojās tikai ar ēšanu, dzeršanu un sevis kopšanu; attiecīgi viņiem nebija nekādu rētu un viņu kažoki bija spoži un tīri.

Veicot papildus eksperimentus, Kalhūna kolēģis Halsijs Marsdens (Halsey Marsden) vairākas no atstumtajām pelēm ievietoja citās kolonijās, kurās bija mazs iemītnieku blīvums, ar mērķi uzzināt, vai, nonākot veselīgā sabiedrībā, “skaistie” spēs tajā pilnvērtīgi iekļauties. Praktiski visas peles izrādīja pilnīgu nespēju iekļauties sabiedrībā un nodibināt attiecības, lai atsāktu reprodukciju. Izzūdot sabiedrības hierarhiskajai struktūrai, izzuda arī kolonijas spēja radīt jaunus pēcnācējus un attīstīties. Kad tas notiek, kolonija ir lemta izmiršanai.

Pētījuma noslēgumā Kalhūns gandrīz apokaliptiskos toņos rakstīja: “Nav loģiska pamatojuma domāt, ka līdzīga notikumu virkne nenovedīs līdz iznīcībai arī tik sarežģītu dzīvnieku kā cilvēks. Ja tiem, no kuriem prasa izpildīt nepieciešamo sabiedrisko uzdevumu, nav iespējas to darīt, populācijā sekos tikai vardarbība un sociālās organizācijas sabrukums. Šādos apstākļos dzimušie indivīdi būs tik ļoti atrauti no realitātes, ka pat atsvešināšanās nebūs iespējama. Viņu sarežģītākie uzvedības modeļi izšķīdīs fragmentārās darbībās. (..) Savukārt šo uzvedības modeļu zudums nozīmē sugas iznīcību.”

Pašreizējā situācija

Grāmatas Nāve kvadrātā publicēšana 1970. gados lika pievērst uzmanību urbānās pārapdzīvotības un iedzīvotāju blīvuma problēmām. Kalhūna darba iedvesmoti, citi centās pētīt līdzīgas patoloģiskas parādības cilvēku apdzīvotās pilsētās. Tomēr, kā jau pašā publikācijā minēts, cilvēks ir daudz sarežģītāks par pelēko žurku un tolaik veiktie pētījumi līdzību starp žurku koloniju deģenerāciju un cilvēku uzvedības izmaiņām, viņiem saspiesti dzīvojot pilsētās, nesaskatīja. Pētījumam nepieciešamais laiks un subjektu skaits vienkārši ir par lielu, lai izdarītu konkrētus pieņēmumus. Tomēr līdzīgas sociālās izmaiņas novēroja, pētot cietumniekus un studentus kopmītnēs.

Laikam ejot, Kalhūna darbs ir ieslīdējis aizmirstībā, taču, civilizācijai progresējot, pamācības, ko varam gūt no Peļu utopijas, aizvien ir aktuālas. Jābūt neredzīgam vai negodīgam, lai teiktu, ka starp peļu vai žurku sociālās kārtības sabrukumu un moderno cilvēka dzīvi nav velkamas nekādas paralēles.

Blīvi apdzīvotajā Japānā jau kādu laiku ir izplatīts jēdziens “hikikomori” jeb akūta sociālā atsvešināšanās. Jaunieši, kuri cieš no akūtas atsvešināšanās, atsakās mācīties, strādāt, uzsākt patstāvīgu dzīvi un pat ilgstoši pamest savu istabu. Pēc Japānas valdības datiem, šobrīd valstī ir aptuveni 700 000 iedzīvotāju, kurus varētu klasificēt kā “hikikomori” un vēl papildus 1,5 miljoniem ir risks par tādiem kļūt. Jāmin arī fakts, ka, neskatoties uz apskaužamo ekonomisko situāciju, Japānā ir viens no augstākajiem pašnāvības rādītājiem pasaulē.

Dunbāra skaitlis

Vēl viens svarīgs faktors, kas liek domāt par negatīvajām urbanizācijas un pārapdzīvotības sekām, ir tā sauktais “Dunbāra skaitlis”. Šo terminu izplatīja britu antropologs Robins Dunbārs (Robin Dunbar), kurš 1990. gados pētīja primātus un pamanīja tiešu saikni starp primātu smadzenēm un vidējo sociālās grupas lielumu. Viņa vārdā nosauktais skaitlis apzīmē kognitīvo robežu tām attiecībām, kuras viens indivīds var stabili uzturēt un uzskatīt par tuvām. Kā to vienkāršoti skaidroja pats antropologs: “Tas ir to cilvēku skaits, kuru uzaicinājumu saņemot, jūs nejustos neērti pievienoties viņam uz dzērienu, nejauši satiekoties pie bāra.”

Ar samērā būtiskām atšķirībām dažādiem cilvēkiem šī robeža, kurā katrs spēj nodibināt un uzturēt stabilas, ciešas attiecības ar kādu citu, ir aptuveni 150 cilvēki. Ja skaitlis ir lielāks, draudzību vairs nevar saukt par ciešu un trūkst savstarpējas uzticēšanās. Vairāki starptautiski uzņēmumi ir pamanījuši, ka, tiklīdz darbinieku skaits rūpnīcā vai birojā pārsniedz aptuveni 150 cilvēkus, komunikācija uzņēmuma iekšienē kļūst sarežģītāka un darba ražīgums un cilvēku apmierinātība sāk sarukt. Viens no variantiem, kā šo problēmu risināt, ir apzināti ierobežot darbinieku skaitu noteiktā vietā. Tā, piemēram, dara ražotājs W.L Gore & Associates, kas pasaulē pazīstams ar ūdensnecaurlaidīgā materiāla “Gore-Tex” ražošanu. Tiklīdz darbinieku skaits kādā ražotnē pietuvojas vai sāk pārsniegt 150 cilvēkus, sadarbība un komunikācijas dinamika kolektīvā krasi mainās. Blakus esošajai rūpnīcai tad uzbūvē vēl vienu, lai uzturētu savstarpēji solidāru un harmonisku kolektīvu.

Praktiski visu savu attīstības ceļu cilvēks ir bijis būtne, kas dzīvo ciltīs vai ciemos ar augstu savstarpējo uzticēšanos. Tikai kopš industriālās revolūcijas sākuma viņš ir juties spiests masveidā pārvākties uz pilsētām, tām attiecīgi kļūstot par sablīvētas populācijas, ražošanas un ekonomikas centriem. Milzīgais populācijas pieaugums, industrializācija un urbanizācija, iespējams, jau tagad ir atstājušas paliekošas sekas uz cilvēka psihi. Pašreizējās dzīvošanas tendences uzskata par pilnīgi normālām un tādām, kas praktiski nekādi neietekmē individuāla cilvēka un lielāku cilvēku grupu uzvedību un fizisko un garīgo veselību. Tomēr, redzot problēmas, ar kurām cilvēce saskaras, šķiet, ka tā nebūt nav, un šīs problēmas drīzāk varētu saukt par simptomiem, kas brīdina par kaut ko nopietnāku.

Arī Latvijā ir svarīgi apdomāt urbanizācijas sekas. Liela daļa valsts iedzīvotāju dzīvo tieši Rīgā. Ja pēc “Eurostat” datiem aptuveni 17 procenti no visu Eiropas valstu iedzīvotājiem dzīvo apstākļos, kurus varētu saukt par pārapdzīvotiem vai blīvi apdzīvotiem, tad Latvijā šis skaitlis sasniedz 42 procentus. Salīdzinājumā ar tiem sociālajiem veidojumiem, kuros cilvēks dzīvoja pagātnē, tā ir liela atšķirība.

Bieži vien aizmirstam, ka modernais cilvēks ir “moderns” tikai, pateicoties laika periodam, kurā tas dzīvo. Savā bioloģiskajā uzbūvē un mentalitātē viņš joprojām ir mednieks un vācējs. Tāds pats, kāds viņš bija pirms 10 000 gadiem. Kalhūna žurku eksperimenti var kalpot par svarīgu atskaites punktu un brīdinājumu no nākotnes, ja cilvēks aizmirsīs, kas viņš ir, un plānprātīgi ļausies nekontrolētam urbanizācijas procesam.



Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: