Louise Perry, The Case Against the Sexual Revolution. A New Guide to Sex in 21st Century. Polity Press, 2022.
Par Luīzi Periju pirmo reizi uzzināju, skatoties interviju, kurā viņa stāstīja par savu jauno grāmatu Prāva pret seksuālo revolūciju. Jaunas vadlīnijas dzimumattiecībām 21. gadsimtā. Lai gan intervijas laikā daudz tika skarti jautājumi, kas ir aktuāli feminismā, viņas pozīcija atšķīrās no tās, kuru parasti nācies dzirdēt – vai kuru, pēc dažādu politiķu un kultūras darbinieku domām, šodien būtu jāaizstāv “modernām un mūsdienīgām” sievietēm. Perijas sacītais man palika prātā un iedvesmoja izlasīt viņas grāmatu.
Luīze Perija ir dzimusi un augusi Londonā austrāliešu ģimenē, studējusi antropoloģiju universitātē un par pirmo darba vietu pēc studiju beigšanas izvēlējusies sieviešu krīzes centru. Tajā viņa strādāja ar izvarošanas upuriem. Perija ir arī vadījusi kampaņu pret seksuālo vardarbību “Mēs tam nevaram piekrist” (We can’t consent to this) un pašlaik darbojas kā žurnāliste, rakstot “Daily Mail” un “Unherd” platformās.
Grāmata Prāva pret seksuālo revolūciju iznāca laikā, kad Lielbritānijā parādījās arī vairāki citi progresīvajā feminismā vīlušos sieviešu darbi. Slavenākais no tiem ir britu filozofes Ketlīnas Stokas grāmata Miesīgās meitenes. Kāpēc realitātei ir nozīme feminismā.[1] 2021. gadā reizē ar Stokas darbu iznāca arī īru žurnālistes Helenas Džoisas grāmata Transseksuālisms: Kad ideoloģija satiekas ar realitāti,[2] gadu vēlāk savu grāmatu Piedzimt pareizajā ķermenī. Dzimtes identitātes ideoloģija no medicīniskās un feministiskās perspektīvas izdeva dienvidslāvu izcelsmes autore, medicīnas doktore ar pseidonīmu Izidora Zangere.[3] Vēl gadu vēlāk iznāca britu publicistes Mērijas Heringtones grāmata Feminisms pret progresu.[4]
Viens no iemesliem, kādēļ Perijas rakstītajam, manuprāt, vērts pievērst uzmanību, ir viņas kā “postliberālās feministes” nonākšana pie secinājumiem, kuri nereti izrādās konservatīvi. Prāva pret seksuālo revolūciju ir autores pirmais darbs. Tā nav akadēmiskā literatūra, un Perija neraksta īpašajā akadēmiskajā žargonā, kas raksturīgs feminisma filozofijai. Lasot Periju, man bija sajūta, ka viņa atrodas “tepat uz zemes”, tomēr gan caurlūko dažādus pētījumus socioloģijā, gan arī runā par reālu sieviešu pieredzi. Par sevi viņa raksta: “Ja vecais joks mums vēsta, ka “konservatīvais vienkārši ir liberālis, kuru uz ielas piekāvusi un aplaupījusi realitāte”, tad pieņemu, ka postliberālā feministe, vismaz manā gadījumā, ir tā pati liberālā feministe, kura ir iepazinusi vīriešu vardarbību tuvplānā.”[5]
Perijas grāmata sastāv no astoņām nodaļām. Katras nodaļas virsrakstu veido īsi formulēta atziņa: “Sekss ir jāuztver nopietni”, “Vīrieši un sievietes ir atšķirīgi”, “Dažas vēlmes ir sliktas”, “Sekss bez mīlestības neveicina sievietes neatkarību”, “Ar piekrišanu nepietiek”, “Vardarbība nav mīlestība”, “Cilvēki nav preces” un “Laulība ir laba institūcija”. Katra no šīm atziņām man šķiet patiesa, un, manuprāt, tām visām piekristu arī lielākā daļa sieviešu. Liberālajā feminismā šo atziņu patiesumu ne vienmēr pilnībā noraida, taču bieži vien asi apstrīd, un tas nereti rada negatīvas sekas feministiskās ideoloģijas burbulī dzīvojošo sieviešu dzīvē. Kādas tieši ir šīs sekas, par to nedaudz vēlāk.
Perija norāda, ka liberālisms kā augstāko vērtību pasludina brīvību, taču, viņasprāt, brīvībai ir jāatrodas līdzsvarā ar citām vērtībām: kādas izvēles brīva veikšana automātiski nepadara to par labu izvēli.
Lai gūtu priekšstatu, kā tieši autore redz feminisma ietekmi, šķiet svarīgi uzsvērt, ka tēzes, kas parādās nodaļu virsrakstos, nepastāv atsevišķos vakuumos, bet ir savstarpēji saistītas. Piemēram, viens no faktoriem, kas spēcīgi ietekmējis sabiedrības attieksmi pret dzimumattiecībām, ir kontracepcijas pieejamība. Savukārt šīs pieejamības rezultātā ir mainījies seksuālo sakaru statuss un nozīme. Mazāka iespējamība sievietei palikt stāvoklī viņu it kā ir atbrīvojusi no tās milzu atbildības un riska, ko dzimumattiecības viņai var radīt. Tāpēc attiecību etiķete ir mainījusies un vienas nakts sakari sievietes teorētiski neietekmē vairāk kā vīriešus.
Šī šķietamā jaunā brīvība var vedināt uz secinājumu, ka tagad atšķirības starp sievietēm un vīriešiem ir dzēstas. Tā var vedināt arī domāt, ka, ja šo atšķirību starp dzimumiem būs pēc iespējas mazāk un sieviete vairāk centīsies līdzināties vīrietim, tas viņu padarīs vēl brīvāku un spēcīgāku. Viss, kas vēsturiski bija saistīts ar sievieti – viņas sievišķība, jūtīgums, viņas spēja radīt bērnus –, tagad norāda nevis uz viņas īpašo vērtību, bet drīzāk ir šķērslis, kurš jāpārvar. Šī brīvība nozīmē arī brīvību tirgot savu ķermeni: ja reiz sieviete kontrolē savu ķermeni ar kontracepcijas palīdzību un var stāties seksuālās attiecībās tikpat viegli kā vīrietis, tad, kā apliecina liberālā feminisma sauklis: “Seksuālo pakalpojumu sniegšana ir darbs” (Sex work is work). Ar to saprot, ka tas ir tāds pats darbs kā jebkurš cits.
Ņemot vērā visu minēto, viens no svarīgākajiem punktiem Perijas liberālā feminisma kritikā ir seksuālā atburšana. Savulaik sociologs Makss Vēbers runāja par “pasaules atburšanu”: iestājoties apgaismības laikmetam, ticību pasaules brīnumainībai un maģiskumam nomainīja racionālisms. Līdzīgs liktenis, pēc Perijas domām, ir piemeklējis arī seksuālās attiecības Rietumos laika posmā pēc 1960. gadiem, kad sabiedrība, šķiet, bija nonākusi pie secinājuma, ka sekss ir brīvā laika pavadīšanas veids. Tas ir kas tāds, ko cilvēki dara vienkārši prieka pēc, un tādēļ tam pašam par sevi nav nekādas īpašas vērtības – ja vien mēs reizēm paši šo vērtību nepiedomājam. Visādi citādi, kā vēsta popkultūrā bieži skandēta frāze – “Tas ir tikai sekss” (It’s just sex) un tādā ziņā īpaši neatšķiras no jebkādas citas sociālas aktivitātes. Tāpēc nav nekā problemātiska, piemēram, tā padarīšanā par preci.
Dzimumattiecību īpašo statusu nav viegli racionalizēt, taču izlikšanās, ka tajā nav nekā īpaša, noved pie citām problēmām. Analizējot stāstus, kas nāca klajā soctīklos MeToo kustības ietvaros, autore tajos saskata pierādījumu, ka jaunā seksuālā kultūra, kas izrietēja no “seksuālās atburšanas”, sievietēm nav nākusi par labu.[6] Sieviešu stāsti vēstīja par gadījumiem, kuros vīriešu uzvedība bija neapšaubāmi krimināla, taču pietiekami daudz bija arī tādu stāstu, kuros aprakstītie seksuālie sakari bija notikuši ar abpusēju piekrišanu, taču rezultātā sievietes vienalga bija jutušās pieviltas, izmantotas un nelaimīgas. Šo sajūtu iemesls bija prasība, lai pret pieredzi, kas šķita nozīmīga, viņas izturētos tā, it kā tai nebūtu nekādas nozīmes – piemēram, situācijās, kad puisis par maltītes izmaksāšanu randiņā sagaida vakara turpinājumu gultā vai kad priekšnieks pieprasa seksuālus pakalpojumus kā atlīdzību par paaugstināšanu amatā.
Perija raksta: “Mēs intuitīvi saprotam, ka prasīt no darbinieces seksuālas attiecības nav tas pats, kas prasīt viņai strādāt virsstundas vai pagatavot kafiju. Savā laikā esmu pagatavojusi daudz kafijas dažādiem darba devējiem, lai gan tās pagatavošana nebija iekļauta manos darba pienākumos. Nešaubos, ka daudzi no lasītājiem ir rīkojušies tāpat. Taču, lai gan dzirdēt šo prasību dažkārt ir kaitinoši, neviens neparedz, ka darbiniece, kura pagatavo kafiju savam priekšniekam, tāpēc kļūs atkarīga no narkotikām un alkohola. Neviens neparedz darbinieces palikšanu stāvoklī vai saslimšanu ar slimību, kas izraisa neauglību. Neviens neparedz, ka viņa cietīs no posttraumatiskā stresa sindroma vai citiem mentāliem traucējumiem. Neviens neparedz nespēju līdz pat mūža galam izveidot veselīgas intīmas attiecības. Visi zina, ka sekss nav tas pats, kas pagatavot kafiju, un, kad seksuālās atburšanas ideoloģija mums pieprasa notēlot tieši pretējo, rezultāts var būt ciešanas, kuras rada kognitīvā disonance.”[7]
No dzimumattiecību statusa maiņas, proti, no uzskata, ka sekss ir “tikai sekss”, izriet secinājums, ka seksam nav obligāti jābūt mīlošās attiecībās. Tomēr Perija savu lasītāju vedina domāt, ka sekss bez mīlestības un attiecībām neveicina sieviešu brīvību un labklājību. Autore kritizē tā saukto gadījuma sakaru kultūru, kura uzplaukusi līdz ar kontracepcijas pieejamību un digitālajām iepazīšanās platformām. Ja agrāk sievietes atteikums seksuālai tuvībai, kā iemeslu minot iespējamu grūtniecību, bija pamatots, tad tagad, kad sievietei ir pieejami visi iespējamie kontracepcijas līdzekļi, tas vairs nav “pietiekams attaisnojums”. Teorētiski, protams, vienmēr var atteikt, taču praktiski nereti notiek tā, ka, lai gan sieviete nav gatava dzimumattiecībām vai tās īsti nevēlas, viņa tomēr piekrīt, jo tām nebūs nekādu nevēlamu seku un viņa negrib pievilt partneri.
Pēc Perijas domām, “gadījuma sakaru” kultūras kontekstā sievietes tiek aicinātas “nodarboties ar seksu kā vīrietis”, ar to domājot stāšanos dzimumattiecībās, neizjūtot emocionālu piesaisti. Tā ir ne tikai gadījuma sakaru kultūra, bet arī kultūra, kurā divi cilvēki var tikties nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem, taču noklusētā sociāli liberālā neatkarības dogma diktē neizrādīt emocionālo tuvību, ievainojamību un vēlmi būt kopā pa īstam. Atzīt attiecības par citus partnerus izslēdzošām nozīmētu atzīt savu atkarību un nedrošību. Tāpēc to vietā tiek praktizētas pseidoattiecības, lai gan absolūtais vairākums sieviešu vēlas īstas attiecības un īstu intimitāti.[8]
Šeit derētu pajautāt: ko Perija iesaka darīt, kā risināt šo situāciju? Viens no viņas ieteikumiem sievietēm ir nelietot iepazīšanās aplikācijas. Ir daudz labāk, ja potenciālo partneri pazīst sievietes draugi vai paziņas. Tas darbojas kā zināms filtrs riska faktoru mazināšanai, turpretī iepazīšanās aplikācijās šāda filtra nav. Vēl viens Perijas ieteikums ir pagaidīt vairākus mēnešus, pirms stāties dzimumattiecībās. Nogaidīšana ļaus noskaidrot, vai vīrieti interesē kas vairāk par gadījuma seksu. Perija iesaka arī stāties dzimumattiecībās tikai tad, ja redzi šo partneri kā potenciālo bērnu tēvu. Lai gan neesmu droša, ka ieteikums neizmantot iepazīšanās aplikācijas mūsdienās atradīs daudz dzirdīgu ausu, kopumā autores padomi man šķiet labi.
Taču grāmatā viņa nepievēršas ļoti svarīgam jautājumam – ko darīt ar kontracepciju? Jo tieši kontracepcijas līdzekļi ir viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais iemesls, kādēļ sievietes vispār nokļuva šajā situācijā.
Te es vēlētos atsaukties uz Perijas kolēģes, publicistes Mērijas Heringtones darbu Feminisms pret progresu. Tajā aprakstīta līdzīga problemātika, taču Heringtones ieteikums ir tiešs un skaidrs: “Nelieto kontraceptīvās tabletes” (Don’t take the pill).[9] Heringtone šo ieteikumu pamato ar to, ka tas veicina izvairīšanos no gadījuma sakariem, kā arī uzlabo attiecību kvalitāti (ir lielāka iespēja, ka viņa izvēlēsies partneri, kuram pilnībā uzticas) un, galu galā, sievietes veselību. Lai gan apzinos, ka šāds ieteikums var izklausīties šokējošs, mani, tieši pretēji, šokē tas, ka mūsdienu medicīnā par normālu praksi uzskata hormonālās kontracepcijas izrakstīšanu meitenēm jau no pusaudža vecuma. Tā vietā, lai viņas piedzīvotu savu dabisko ķermeņa ciklu, viņu ķermeni regulē hormonālie medicīniskie preparāti. Ja ir iespēja izvēlēties starp gadījuma sakariem komplektā ar hormonālo kontracepciju, no vienas puses, un attiecībām, kurās valda savstarpēja uzticība un sievietes libido nosaka viņas dabiskais cikls, no otras, tad pēdējā izvēle ir viennozīmīgi labāka.
Pievēršoties Perijas tēzei “cilvēki nav preces”, aplūkošanas vērta ir liberālā feminisma pozīcija, ka “seksuālo pakalpojumu sniegšana ir darbs”. Perija savā analīzē mēģina izvērtēt, kā šī pozīcija praktiski izpaužas sieviešu dzīvēs. Gan senākos laikos, gan arī tagad, atskaitot atsevišķas augstas klases kurtizānes un eskortmeitenes, seksuālos pakalpojumus galvenokārt sniedz sievietes no ekonomiski mazturīgākajiem sabiedrības slāņiem, sievietes, kuras ir pametuši viņu partneri, sievietes, kuras ir atkarīgas no narkotikām un alkohola, vai sievietes, kuras ir nonākušas cilvēktirdzniecības slazdos.[10] Ņemot vērā šo sieviešu vispārējo stāvokli, kā arī viņu nevēlēšanos nodarboties ar prostitūciju, šķiet dīvaini apgalvot, ka tas ir tāds pats darbs kā jebkurš cits. Liberālais feminisms uz to atbild, ka negatīvā vērtējuma cēlonis esot šīs profesijas stigmatizācija. Tieši stigmatizācija šo profesiju esot padarījusi sievietēm bīstamu. Tomēr tad, kad tiek jautāts, kas tad izraisījis pašu stigmatizāciju, atbilde aprobežojas ar seksualitātes apspiešanas un Rietumu “patriarhālās” un “puritāniskās” attieksmes nosodījumu.
Šī problēma ir cieši saistīta ar atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm. Perija atsaucas uz socioseksualitātes (vēlmes pēc seksuālās dažādības) pētījumiem, kuros šīs atšķirības aprakstītas. Tās ir universālas un sastopamas itin visur, neatkarīgi uz respondentu etniskās piederības, kultūras vai ekonomiskā stāvokļa. Lai gan katra dzimuma ietvaros ir sastopamas variācijas (atsevišķām sievietēm socioseksualitāte ir augsta un atsevišķiem vīriešiem – zema), abu dzimumu zvanveida līknes ievērojami atšķiras.
Evolucionārie biologi šo atšķirību skaidro ar vecāku investīciju teoriju. Tā kā sieviete var radīt pēcnācēju ne biežāk kā reizi gadā, bet vīrietis teorētiski katrā orgasma sasniegšanas reizē, sievietes disproporcionāli lielākais ieguldījums bērna radīšanā, kā arī viņas un bērna nešķiramība pēcdzemdību sākumposmā nozīmē, ka viņa būs daudz atkarīgāka no citu palīdzības nekā vīrietis. Šie bioloģiskie faktori nosaka sieviešu un vīriešu seksualitātes atšķirības. Vīrieši vidēji dod priekšroku lielākam seksuālo partneru skaitam. Seksuālo pakalpojumu klienti gandrīz 100% ir vīrieši, un vīrieši daudz vairāk nekā sievietes patērē pornogrāfiju. Arī dažāda veida seksuālie fetiši ir biežāk sastopami pie vīriešiem. Gandrīz visos gadījumos sievietes, ja viņām ir iespējama izvēle, dod priekšroku stabilām attiecībām, nevis gadījuma sakariem. No šiem datiem nav grūti secināt, ka dažādas prakses, kas kopš 1960. gadu seksuālās revolūcijas ir kļuvušas pieņemamas, vairāk interesē vīriešus nekā sievietes. Mūsu laikmets ir ļoti labvēlīgs seksuālo pakalpojumu pircējiem, pornogrāfijas patērētājiem un fetišistiem. Īsi sakot, liberālā feminisma ideoloģija, pati to neapzinoties, visvairāk ir palīdzējusi nevis sievietēm, bet cilvēkiem ar augstu socioseksualitāti, kuri galvenokārt ir vīrieši.
Vai autore iesaka kaut ko mainīt? Viņa aicina neizlikties, ka “sekss ir tikai sekss”, ka seksuālo pakalpojumu sniegšana ir tāds pats darbs kā jebkurš cits un ka prostitūcijas destigmatizācija ir nepieciešams solis sieviešu brīvības un labklājības veicināšanā. Ja pieņemam, ka dzimumattiecības neatrodas īpašā morālā kategorijā, tad nekādi morāli aspekti nav saskatāmi arī seksuālā uzmācībā un izvarošanā, ja vien netiek nodarīti miesas bojājumi.
Nodaļā “Ar piekrišanu nepietiek” autore kritizē liberālā feminisma fokusēšanos uz piekrišanu, lai izvērtētu, vai kāda rīcība ir vai nav pieņemama. Piekrišanu var ietekmēt daudzi ārēji faktori. Sieviete var būt pakļauta manipulācijai, netieši piespiesta, un viņa var neapzināties, ka konkrētā rīcība viņai nenāk par labu – vismaz ilgtermiņā. Perija plaši apraksta tā saucamā “seksa pozitīvisma” tumšo pusi un liberālā feminisma nespēju atzīt vardarbīga seksa, pornoindustrijas un prostitūcijas negatīvo ietekmi uz sievietēm kopumā. Liberālā feminisma vēstījums ir vienkāršs: “Ja sieviete ir piekritusi, tad viss ir kārtībā”.
Grāmatas pēdējā nodaļa ir par laulību. Autores skatījumu uz laulību varētu rezumēt šādi: laulības institūcija nav ideāla, bet tā pagaidām ir labākais, kas mums ir. Perija atgādina, ka 1969. gadā Lielbritānijā tika pieņemts Šķiršanās reformas akts, kas deva iespēju izšķirties bez labi pamatota, objektīva iemesla – piemēram, neuzticības vai kopdzīves faktiskas izbeigšanās dēļ. Tolaik uzskatīja, ka tas nekļūs par iemeslu viegli izšķirt laulāto savienības, kurās bieži bija arī bērni, tomēr tieši tāds bija reformas rezultāts. Reformas ideja bija palīdzēt tiem nedaudzajiem pāriem, kuru attiecības patiesi bija neizturami sliktas, pārējos pārus atstājot neskartus. Dažu desmitgažu laikā laulības šķiršanas trivializācija pamazām ir gandrīz sagrāvusi visu institūciju.
Ir laulības, kuras šķirt ir absolūti nepieciešams, taču mūsdienu laulības šķiršanu galvenais iemesls ir nevis vardarbība ģimenē, smaga atkarība no alkohola vai narkotikām vai pat paralēlās ārlaulības attiecības, bet gan atsvešināšanās, mīlestības izsīkšana un vienkārši vēlme sākt visu no jauna. Jāpiebilst, ka Lielbritānijā veikti pētījumi liecina, ka vienā trešdaļā vai pat pusē no gadījumiem šķirtie partneri nožēlo savu lēmumu.
Perija uzskaita dažādas laulības šķiršanas negatīvās sekas: traumu bērniem, sekas bērna augšanai ar vienu no vecākiem un bērna augšanai ar audžuvecākiem. Evolucionārās psiholoģijas literatūrā šo problēmu kopumam ir pat nosaukums – “Pelnrušķītes efekts”. Dažādi paaugstināti riski bērniem, kuri nedzīvo ar īstajiem vecākiem, ietver arī nepatīkamo faktu, ka bērnu seksuālo izmantošanu biežāk veic patēvi nekā bioloģiskie tēvi, un tas pats attiecas arī uz bērnu nogalināšanu. Tas nenozīmē, ka bērnam nevar būt vardarbīgi un bezatbildīgi bioloģiskie vecāki vai arī labi un mīloši audžuvecāki. Tas nozīmē tikai to – un tāds arī ir laulības institūta aizstāvības pamatojums –, ka, apsverot visus “par” un “pret” socioloģisko pētījumu gaismā, nākas secināt, ka pati labvēlīgākā vide, kurā augt bērniem, ir ģimene ar abiem bioloģiskajiem vecākiem. Turklāt tas ir labi ne tikai bērniem, bet arī sabiedrībai kopumā un tāpēc šo institūciju, pēc Perijas domām, ir vērts uztvert nopietni un saglabāt.
Starp tā saucamā “Otrā viļņa” feministēm ir plaši sastopams laulības saišu nozīmes noraidījums. Burtiskā nozīmē sagraut laulības institūciju ir aicinājušas gan amerikānietes Andrea Dvorkina grāmatā Sievietes nīšana[11] un Keita Mileta grāmatā Seksuālā politika,[12] gan arī austrāliete Žermēna Grīra grāmatā Sieviešu kārtas einuhs.[13] Taču šīm feminisma kustības vadošajām pārstāvēm un daudzām viņu domubiedrēm nebija bērnu. Liberālajam feminismam attiecīgi nebija atbildes uz netieši uzstādīto jautājumu, kā laulības institūta ietvaros sieviete var saglabāt šīs feminisma kustības galveno mērķi – seksuālo brīvību, neatkarību un pašnoteikšanos.
Perija raksta: “Ja tu brīvību vērtē augstāk par visu, tad tev ir jāatsakās no iespējas būt par māti, jo tas ir eksistences veids, kas ierobežo sievietes brīvību gandrīz visos iespējamajos veidos – ne tikai grūtniecības laikā, bet līdz pat mūža galam, jo mātei vienmēr būs pienākums pret saviem bērniem un bērniem būs pienākums pret viņu. Tā ir saikne, kas tiek sarauta tikai pašos nelabvēlīgākajos apstākļos.”[14]
Perija atsaucas uz amerikāņu žurnālistes Eimijas Vesterveltas rakstu britu laikrakstā “The Guardian”, kurā minēts, ka mūsdienu dzimtes teorijas grāmatas un raksti mātes un mātišķības tēmai velta mazāk kā 3% laika.[15] Tomēr šīs informācijas pirmavots nav vis Vestervelta, bet gan kanādiešu feministe, grāmatas Mātišķības feminisms autore Andrea O’Reilija.[16] Tā sauktajās Sieviešu studiju konferencēs šo tēmu gandrīz nekad neapskata, un to reti apspriež arī sieviešu studiju kursos un feminisma akadēmiskajā literatūrā. O’Reilija raksta: “Mans 2016. gada pētījums par mātes tematu pēdējo desmit gadu laikā (saistībā ar Nacionālo Sieviešu Studiju Asociācijas konferenču paneļiem, kā arī tādiem prestižiem feminisma izdevumiem kā “Signs”, “Frontiers”, “Women’s Studies Quarterly”, “Feminist Studies”, “Gender and Society”, kā arī dzimtes un sieviešu studiju mācību grāmatām un programmām) apstiprina šo anekdotisko novērojumu, ka tikai 1 līdz 3% no satura ir veltīts mātes tematikai, proti, mātišķības feminismam. Tā kā 80% sieviešu dzīves laikā kļūst par mātēm, pastāv acīmredzama plaisa starp niecīgo mātes temata pārstāvniecību akadēmiskajā feminismā un to, kāda ir dzīve lielākai daļai sieviešu.”[17]
Šajā nodaļā Perija plaši iztirzā atziņu, ka mūsu dzīvi drīzāk veido atkarība no citiem cilvēkiem nekā autonomija. Pirmo dzīves daļu mēs esam atkarīgi no saviem vecākiem un dzīves nogalē, iestājoties “otrajai bērnībai”, kļūstam teju tikpat atkarīgi. Tomēr man gribas norādīt uz vienu trūkumu šajā domu pavedienā. Perija uzsver atkarības un rūpju saņemšanas un sniegšanas stāvokli, kas raksturo lielāko mūsu dzīves daļu, attiecīgi kritizējot liberālā feminisma pārliecību par sieviešu nepieciešamību atbrīvoties no šķēršļiem, arī ķermeniskiem, lai sasniegtu īstu brīvības piepildījumu. Taču viņa šajā kontekstā nepiemin mākslīgos abortus. Par sieviešu reprodukcijas tiesībām Perijai nekas nav sakāms, lai gan tieši šeit visasāk iezīmējas pretruna starp rūpēm, no vienas puses, un ķermeni kā šķērsli un brīvību kā galveno vērtību, no otras. Te, manuprāt, vajadzētu neklusēt un sacīt, ka sievietēm nevis pienākas neierobežotas tiesības uz mākslīgo abortu, bet viņas ir pelnījušas kaut ko daudz labāku.
Lasot Perijas grāmatu, ik pa laikam iedomājos, ka viņas skatījums uz seksuālās revolūcijas sekām un informācija, ar kuru viņa dalās, būtu noderīga jaunām sievietēm. Viscaur darbam vijas dažādi ieteikumi: jau minētie padomi partnera izvēlē, aicinājums izvairīties no gadījumu sakaru kultūras, kā arī vērtīgi apraksti, kādās sociālajās situācijās visbiežāk notiek izvarošana. Viens no nozīmīgākajiem autores padomiem, manuprāt, ir aicinājums neuzticēties nevienai personai vai ideoloģijai, kas tevi spiež ignorēt tavu morālo intuīciju. Pats galvenais Perijas aicinājums sievietēm būtu šis: novilkt seksuālās robežas un saprast, ka sieviešu īpašais spēks ir meklējams nevis viņu centienos maksimāli līdzināties vīriešiem, bet tieši atšķirīgumā no tiem.
Noslēgumā vēlos īsi ieskicēt, kā šo grāmatu uztvēra un vērtēja. Par Perijas darbu izteicās vairāki britu laikraksti, arī “The Times”, “The Telegraph” un “The Guardian”. Atsauksmes kopumā bija labas, lai gan atsevišķos punktos recenzenti Perijai nepiekrita. Piemēram, Sūzija Goldsbraga no “The Times” uzskatīja, ka sieviešu drīzāk negatīvā attieksme pret gadījuma sakariem balstās nevis viņu dabā, bet gan ar grūtniecības risku saistītajos vēsturiskajos apstākļos.[18] Savukārt Reičela Kuka no “The Guardian” nebija vienisprātis ar Periju laulības šķiršanas jautājumos. Pēc Kukas domām, cilvēki dažkārt atsvešinās un tas ir pamatots iemesls laulības šķiršanai, lai šādā vidē neaugtu bērni. Vienlaikus viņa grāmatu atzina par provokatīvu, drosmīgu un nepieciešamu.[19] “The Telegraph” žurnāliste Suzanna Mūra uzsvēra, ka Perijas aplūkotā problemātika ir aktuāla, tomēr nebija droša, ka piekrīt Perijas sniegtajām atbildēm, vienlaikus atzīstot, ka viņas piekrišana šai gadījumā nav tik svarīga kā pats fakts, ka pa šīm tēmām tiek runāts.[20]
Par Perijas darbu pozitīvi izteicās arī vairākas plaši pazīstamas feministes, piemēram, Džūlija Bindela (Julie Bindel) un Fillisa Česlere (Phyllis Chesler). Priekšvārdu Perijas grāmatai sarakstīja Ketlīna Stoka, ar kuras vārdiem arī vēlos pabeigt šīs grāmatas apskatu: “Vienalga, vai jūs galu galā piekrītat vai nepiekrītat Perijas analīzei, sieviešu intereses grāmatā tiek uztvertas ļoti nopietni un ir radīta vieta pienācīgai sarunai par to, kāda ir cena tai seksuālajai kultūrai, kurā sievietēm ir vai nu jāpeld, vai jānogrimst. To darīt ir ārkārtīgi nozīmīgi jaunu sieviešu labklājībai, un mums visiem vajadzētu būt pateicīgiem Perijai par šīs svarīgās sarunas veicināšanu.”[21]
[1] Kathleen Stock, Material Girls. Why Reality Matters for Feminism. London: Fleet, 2021.
[2] Helen Joyce, Trans: When Ideology Meets Reality. UK: Oneworld Publications, 2021.
[3] Isidora Sanger, Born in the Right Body. Gender Identity Ideology from a Medical and Feminist Perspective. UK: Vellum, 2022.
[4] Mary Harrington, Feminism Against Progress. UK: Forum, 2023.
[5] Louise Perry, The Case Against the Sexual Revolution. A New Guide to Sex in 21st Century. Polity Press, 2022, p. 7.
[6] Ibid., p. 12.
[7] Ibid., p. 13.
[8] Ibid., p. 82.
[9] Mary Harrington, Feminism Against Progress. Forum, 2023, p. 212.
[10] Louise Perry, op. cit., p. 139.
[11] Andrea Dworkin, Woman Hating. USA: Plume, 1974.
[12] Kate Millett, Sexual Politics. USA: Doubleday, 1970.
[13] Germaine Greer, The Female Eunuch. UK: MacGibbon & Kee, 1970.
[14] Louise Perry, op. cit., p. 172.
[15] https://www.theguardian.com/commentisfree/2018/may/26/is-motherhood-the-unfinished-work-of-feminism
[16] Andrea O’Reilly, Matricentric Feminism. Canada: Demeter Press, 2016.
[17] https://jarm.journals.yorku.ca/index.php/jarm/article/view/40551
[18] https://www.thetimes.co.uk/article/the-case-against-the-sexual-revolution-by-louise-perry-review-wgm22k7ms
[19] https://www.theguardian.com/books/2022/jun/06/the-case-against-the-sexual-revolution-by-louise-perry-review-an-act-of-insurrection-a-new-guide-to-sex-in-the-21st-century
[20] https://www.telegraph.co.uk/columnists/2022/05/31/sexual-revolution-came-cost-modern-mary-whitehouse-right/
[21] Louise Perry, op. cit., p. xi.