Latvijas politiskās ikdienas norises ir virsslānis procesiem, kuru īsto nozīmi var nojaust, tikai skatoties no zināma attāluma. Tas, ko mēs šobrīd pieredzam, ir kulminācija trijām desmitgadēm liberālas stagnācijas, kas vienlaikus ir bijusi pietiekami efektīva, lai apvaldītu visas iespējamās pretstraumes savai pastāvēšanai – ar to domājot jebkādu principiālu nacionālkonservatīvu opozīciju. Šajā šķietamajā liberālisma normalitātē, ko iemieso partija “Vienotība” ar visu tās metapolitisko infrastruktūru (“sabiedrisko” mediju un simpatizējošiem privātajiem medijiem, ierēdniecību, NVO, iekšlietu struktūrām un, protams, finanšu kapitāla kungiem no ārvalstīm), kā nākotnes ugunsgrēka drauds gruzd jauna marksisma oglītes. Nekur nav pazudis arī Krievijas bieds – ne tās vadoņi Kremlī, ne vietējie oligarhiskie pārstāvji nav atteikušies no saviem revanšisma plāniem. Tikmēr pati tauta jūtas arvien bezspēcīgāka, jo politiskie procesi, šķiet, dzīvo no tautas pilnīgi neatkarīgu un tajā neieinteresētu dzīvi. Ko darīt?

Situācijas analīze un skaidras opozicionāras idejas formulēšana ir sākumpunkts. Latvijas politikas atsvešināšanās no jebkādu principiālu ideju lomas un ideju cīņas kā politiskā procesa būtiskas daļas ir viena no lielākajām neredzamajām problēmām. Dzīvojot Krievijas ciniskās “polittehnoloģijas” un Rietumu nihilistiskā hedonisma krustpunktā, runāt par ideju iespaidu ir “radikāli”. Idejas ir “neiekļaujošas” – tās izvirza prasības pret cilvēkiem un procesiem, liek veidot vērtību rangus un novelk sarkanās līnijas pret ideju noliegumu. Citiem vārdiem sakot, idejas traucē “normālai” lietu sarunāšanai pirtīs, viesnīcās un zoodārza kafejnīcās. Idejas paredz rīcību, gribas virzienu un radošumu.

Četras idejas

Kādas idejas valda šodien? Viena ir liberālā ideja. Tā paredz naivi pozitīvu skatījumu uz cilvēka individuālistisko un racionālo dabu, veidojot pamatu tādai “politiskai nācijai”, kas ir brīvprātīga egoistisku indivīdu savienība, kurus saista vārda un tirgus brīvība. Praksē liberālā ideja ir kļuvusi par valstiskās stagnācijas galveno cēloni, kā jau esmu norādījis iepriekš.[1]

Cita ideja, kas izaugusi no liberālās, ir sociālisma ideja, kas mūsdienās vairs netiek balstīta strādnieku interešu aizstāvībā, bet gan dažādu “intersekcionālu” jeb pārklājošos tēmu klasterī. Šo klasteri vieno emocionāli pielādēts mīts par dažādu “upuru” grupu vienotajām interesēm cīņā pret dažādiem “apspiedējiem”. Šajā modelī lielākais no ienaidniekiem ir balts un heteroseksuāls latviešu (vācu, zviedru, amerikāņu, britu) vīrietis. Pozitīvas programmas, atskaitot tikpat eshatoloģisku virzību uz nākotnes paradīzi, šai idejai nav. Tas arī nav iespējams, ja par mērķi tiek izvirzīta “vienota un visus iekļaujoša valsts”. Valsts var pastāvēt tikai vienota, bet tas, kas ir vienots, ir arī izslēdzošs, jo vienība ir iespējama tikai uz vērtību līdzības jeb identitātes pamata. Taču identitāte prasa robežas, kas noraida svešo un pretējo: vērtības pēc definīcijas pieprasa vērtēšanu, tātad šķirošanu, rangu veidošanu un, ja nepieciešams, arī izslēgšanu.

Arvien dzīva un ar pieaugošu nozīmi tautas apziņā ir nacionālā ideja, kuras būtība ir Latvijas Republikas Satversmē definētā valsts pastāvēšanas mērķa aizstāvība un aizsardzība – garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Šīs idejas nozīmi pasvītro tai eksistenciāli pretējās “krievu pasaules” idejas seku apzināšanās. “Krievu pasauli” ārpus Krievijas robežām uztur krievu valodas informatīvā telpa un tās saturs, kas slavina boļševiku režīma laiku, attaisno genocidālo karu Ukrainā un uzkurina naidu nākotnes konfliktiem. Kopš pilna apmēra kara sākuma Ukrainā šīs idejas pārstāvju ietekme ir mazinājusies, bet tas ir noticis vienlaikus ar radikalizāciju atsevišķos šīs idejas pārstāvju sektoros. Nacionālās suverenitātes nozīmes pastiprināšanās notiek kopsolī ar svešā identificēšanu – svešais ir tas, kas apdraud mūsu tiesības uz eksistenci. Krievu imperiālisma draudu veicina arī suverenitāti graujošais internacionālisms – ANO imigrācijas politika, ES federālisms un Pasaules Ekonomikas foruma distopiskās vīzijas par pasauli, kurā “nevienam nekas nepieder un visi ir laimīgi”.

Daudzi piebilstu, ka atsevišķi jāizdala arī konservatīvā ideja, kas plašākajā izpratnē nozīmē pretestību nepārdomātām sociālām pārmaiņām. Tomēr Latvijā konservatīvisms nepastāv kā politisks faktors – par spīti kreiso aktīvistu mēģinājumiem to rādīt kā pavisam reālu ienaidnieku. Daļa no konservatīvajiem ir iekrituši Krievijas informācijas operāciju tīklos un apzināti vai neapzināti pieslējušies tās ietekmes aģentu politiskajiem projektiem, tādējādi sevi marginalizējot. Citi sevi identificē ar nacionālo ideju, bet atmostas liberālisma spēku vadītās politiskajās kombinācijās. Vēl citi ir politiskos meklējumos un ērtāk jūtas reliģiskās dzīves apvāršņos. Bet neviens no viņiem nav spējis konservatīvo ideju padarīt par jautājumu, kas noteiktu politiskās ikdienas realitāti: kad jāķeras pie “saimnieciski izdevīgākās” koalīcijas veidošanas, konservatīvā ideja allaž kļūst par politisko bāreni. Vienlaikus sociālistu aktivitāšu rezultātā konservatīvās idejas nozīme aug un turpinās pieaugt, tāpēc tās dziļāka izpratne un integrācija politiskajā procesā kļūs arvien nozīmīgāka.

Ideju nozīme nav vienādojama ar politisko partiju pašidentificēšanos un to pārstāvību parlamentā. Sabiedrībā izteikti var valdīt viena ideja, bet tas ne vienmēr nozīmē politiskās izmaiņas. Pirmkārt, politisko spēku deklarētās pārliecības vēl neraksturo to būtību. Otrkārt, starp idejas izvirzīšanos un nostiprināšanos sabiedrībā un tās politiskās ietekmes pieaugumu ir inerces barjera, kuras pārvarēšanai ir nepieciešami gadi. Un, treškārt, nepietiek ar idejas spēku – nepieciešama ir arī efektīva politiskā stratēģija un organizācija. Spontānu politisko pārmaiņu nav. Tiek realizētas tikai tās, kuras ir savlaicīgi un pārdomāti sagatavotas.

Nacionālā ideja kā pretestības avots

Pat ja konservatīvajai idejai būtu atsevišķa politiskā platforma, Rietumu politiskās norises rāda, ka no nacionālisma šķirts un reaģējošs konservatīvisms gluži automātiski ieņem “liberālisma ar bremzēm” lomu. Tas nespēj izveidot patstāvīgu un pietiekami spēcīgu platformu liberālisma un sociālisma “nepārtrauktajai revolūcijai” pret vērtībām, kuras sargā tautu un civilizāciju. Tautai, kuras pretestības griba ir novājināta, kļūst vienkāršāk uzspiest ekonomisko grupējumu savtīgās intereses, kas paredz trešās pasaules lētā darbaspēka iepludināšanu, vienlaikus atliekot gan atalgojuma, gan ražīguma celšanu ar tehnoloģiskās attīstības palīdzību. Ironiskā kārtā sociālisms šodien nodod savu agrāko pastāvēšanas attaisnojumu – zinātnisko progresu, strādnieku interešu aizstāvību pret ekonomisko ekspluatāciju, dzīves standarta pazemināšanu un atsvešinātību.

Efektīva rīcība izriet no skaidras domāšanas. Ideja pauž reāli pastāvošo, nevis cīnās par definīcijām un koncepcijām. Nacionālā ideja aizstāv tautas pastāvēšanas tiesības. Šo tiesību ietvarā ikviena vērtība iegūst nevis teorētisku, bet gan dzīvībai izšķirošu nozīmi. Lai labāk izprastu idejas nozīmi, ir jāatbrīvojas no duālistiskās domāšanas lamatām. Piemēram, tradīcijas un vērtības nav kaut kas, kam piemīt pastāvīga un neatkarīga sociālā vērtība ārpus tautas dzīves. Kā raksta filozofs Pauls Jurevičs: “Nav iespējama nekāda kultūras pastāvēšana un vēl mazāk zelšana, ja nezeļ tautas dzīvība un dzīve. Ignorēt šo kultūras atkarību no zināmiem vitāliem priekšnosacījumiem, nespēt vai negribēt ar stingru loģiku secināt no tā attiecīgās konsekvences būtu nepiedodams domu īsums (..). Visiem jābūt absolūti skaidram, ka viss, ko mēs darām un ceļam, ka visa kultūra, ko mēs veidojam, nav nekas, ir līdzīga nullei, ja tai pašā laikā bez kādām rūpēm, stāvokli nemaz neaptverot, ļauj, lai iet pretī iznīcībai pati tauta, vienīgā un īstā šo kultūras vērtību uzturētāja un dzīvības devēja tām.”[2]

Tauta kā fiziska realitāte un tās garīgā pasaule ir viens veselums. Tātad konservatīvismam gluži dabiski jāuzņemas tautas aizstāvība visās nozīmēs – un līdz ar to tas kļūst nacionāls. Tāpat jānoraida nošķīrums starp konservatīvismu kā progresīvisma pretmetu. Dabā nepastāv statiska pašsaglabāšanās, bet gan evolūcija – dinamiska dzīvības attīstība, kas katrā nākamajā ciklā sevī iekļauj iepriekšējās formas. Arī dzīvā kultūrā, tāpat kā dabā, tas, kas tiek “konservēts”, ir augstāks radošais princips, nevis noteikta vēsturiskā attīstības forma. Gan virspusēji saprasts konservatīvisms, kas vērsts uz formas saglabāšanu, gan pagātni noraidošs sociālisms attiecībā pret sabiedrību ir kā koka kastē pārstādīts koks – tas tiek nevis saglabāts vai pārveidots, bet gan nogalināts, jo tiek ignorēta tā daba.

Tikai nacionālā ideja ir pretestības avots liberālismam – atbrīvota no liberālisma ietekmes un apvienota ar aktīva konservatīvisma izpratni. Nacionālā ideja, kas nedreifē liberālisma vai sociālisma virzienā, ne arī atkārto kādas pagātnes nacionālisma formas, bet atgriež ticību alternatīvas nākotnes iespējamībai. To stimulē ģeopolitiskā apdraudējuma fons, kas mudina rast nepieciešamās tautsaimnieciskās, institucionālās un militārās formas, lai naidīgu kaimiņu klātbūtnē nodrošinātu tautas pastāvēšanu un uzplaukšanu cauri gadsimtiem.

Orientējošie punkti

Bez jaunas politiskās idejas un prakses jebkuri politiskie procesi tiks ievirzīti pierastajā liberālisma oportūnismā, kas atstāj tautu un valsti bez ticības nākotnei, bez pašcieņas un tiesībām savā valstī. Tāpēc šo rakstu noslēgšu ar tādu orientējošo punktu iezīmēšanu, kas precizē, papildina un nostiprina nacionālās idejas nozīmi un spēku.

Cilvēks, daba un sabiedrība

Ne liberālisma, ne sociālisma kritika nevar notikt no šo ideju filozofiskajām pozīcijām, t. i., no pozitīvisma un materiālisma. Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs. Tā ir patiesība, kas intuitīvi saprotama un pieņemama ikvienam ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam. Taču nihilisma laikmetā virsroku gūst individuāls egoisms un cilvēknīdēju filozofija, kas iznīcina gan spietu (tautu), gan biti (indivīdu).

Tāpēc ir jāatgriežas pie dzīves filozofijas, kas izceļ dzīvību kā augstāko eksistences kategoriju, kuru hierarhiski nevar kritizēt “saprāts”. Racionalitāte dabiski ir radusies kā instruments dzīvības interesēs, taču pārurbanizētajā civilizācijas pasaulē atdalās no sava bioloģiskā pamata un dzemdina abstrakcijas, kas sāk vērsties pret pašu dzīvību. Ikvienam, kurš kaut nedaudz ir pavadījis laiku zaļo sociālistu interneta burbuļu vidē, kļūst skaidrs, ka Nīčes konstatētā dzīves un cilvēknīšanas tendence apvienojumā ar liekulīgu skaudību, hipermoralizēšanu, depresiju un atkarībām ir atrodama nevis kristiešu grupās, bet gan sekulārajā “progresa” reliģijā.

Cilvēka identitāte un izaugsme ir pilnvērtīgi realizējama, vien mīlot dzīvi un pieņemot to ar visām tās grūtībām, piepildot sevi konkrēti dotajā realitātē: paliekot uzticīgam savam mantojumam, to kopjot un aizstāvot, paužot savas jūtas un pārdzīvojumus dzimtajā valodā un vairojot savas dzimtās zemes skaistumu un spēku. Nav pretrunas starp uzticību savējam un garīgu pašpilnveidošanos – tāda pastāv vien teorētiskā “spirituālismā”, kuram nav nekādas saistības ar patiesām garīgajām vērtībām. Nacionālisms šādā nozīmē ir īstais garīgo vērtību nesējs mūsdienu pasaulē caur tautu kā plašāko organisko cilvēku vienību – lielāko kopību, kurā iespējama autentiska identitātes iemiesošana, īstenošana un attīstība jaunās formās.

Ko nozīmē organiska vienība? Tā ir vienība, kurā sastāvdaļu mijiedarbībā rodas jaunas īpašības, kas ir pārākas par atsevišķo daļu summu. Līdzīgi kā cilvēka organismā šūnas veido organismu ar spējām un apziņu, kas ir daudzkārt pārāka par to sastādošo “biomasu”, tā arī tautas gars ir pārāks par katra atsevišķā indivīda spējām. Vienlaikus šis tautas gars ir tas, kas indivīdu stiprina un paceļ augstāku spēju līmenī. Tādējādi pretruna starp individuālo brīvību un kopuma uzplaukšanu ir balstīta vien liberālisma neizpratnē par tautas organisko būtību. Līdzīgi ir ar ģimeni kā sociālu organismu, kurā individuālā brīvība un kopuma intereses tiek stiprinātas savstarpējo saišu mijiedarbībā mazākā mērogā.

Kad latviešu tiesības pastāvēt apstrīd gan “humānistiski” liberālais, gan krievu imperiālisms, tad no organiskas un dzīves filozofijas skatupunkta pareizā rīcība nav sākt uzskaitīt argumentus par labu mūsu pastāvēšanai un izvērtēt tos iepretim idejai par mūsu iznīkšanu, bet gan tūlīt un kategoriski teikt “nē!”. Šī “nē” kategoriskumam ir nepieciešams aizvien vairāk atgriezties pie tāda dzīvesveida, kas ir saistīts ar laukiem, un to veselīgo attieksmi, kas rodas saskarsmē ar dabas ritmiem un tās likumiem.

Jo kas tad ir sabiedrība? Vai ne dabas turpinājums, kam dievišķas dzirksts rezultātā ir pavērusies augstāka apziņas sfēra, kas vienlaikus var īstenoties dažāda veida darbībās? Cilvēkā ir tieksme gan uz labo, gan ļauno, bet vēsture māca, ka paļauties var tikai uz gatavību pretoties potenciāliem mūsu zemes tīkotājiem. Bet tautas stiprums ir tikai vienībā, kas balstās kopīgā izcelsmē, kultūrā, valodā un gribā noturēties un uzvarēt šajā nemierīgajā pasaulē. Kā rakstīja Brīvības cīņu plānotājs un vadītājs ģenerālis Pēteris Radziņš: “Visā dabā katrs stāds, katrs kustonis aizstāv savu būtību līdz beidzamam un nekad nepārvēršas par otru. (..) Katra tauta, kura sevi atzīst un ciena kā tautu, arī aizstāvēs sevi līdz beidzamam, tā neatļaus svešiniekiem atņemt savas dabas bagātības, tā nepaliks par svešinieku kalpu un pēc tam nepāries pavisam svešniecībā, nozūdot kā atsevišķa tauta. Ja arī, cīnoties līdz beidzamam, tā tiks uzvarēta un apspiesta, tad, apsargājot un uzturot savas īpatnības, tā izdevīgā brīdī atsvabināsies no sveša jūga un paliks par savu tautu.”[3]

Tāpēc tikai etniskā identitāte, kas ir balstīta vitālā savas atšķirības un vērtības apziņā, kā arī priekšstatā par tautas un indivīda organiskajām attiecībām, var būt ilgtspējīgas sabiedrības pamats. Etniskā identitāte ir pamats atjaunotnei – dinamiskam konservatīvismam, kas ir nevis vienkāršoti “konservatīvs” vai “progresīvs”, bet sakausē sevī mūžīgo ar topošo – neskaitāmu paaudžu mantojumu ar tautas tiecību uz pašizaugsmi un savu vērtību komunicēšanu pārējai pasaulei, ko veido dažādu etnisko grupu “salas”, “arhipelāgi” un “kontinenti”.

Mūsu pieredzes pasaules dabiskās un sociālās formas ir vien virsslānis un ietvars dziļajiem radošās gribas avotiem. No vienas puses šie avoti vieno cilvēkus ar patiesas identitātes un simbolu garīgo audumu, liekot sabiedrībām attīstīties un uzplaukt. No otras puses tie liek nošķirties un konfliktēt no citām sabiedrībām cīņā par resursiem un pasaules skatījumu. Cilvēces vēstures dinamika apliecina, ka cilvēce turpina dzīvās dabas izvēršanās un attīstības principus, veidojot iespējami dažādākas sabiedrības formas. Daba nepazīst vienlīdzību – vēl vairāk, vienlīdzība dabā pastāv vien kā dzīvo formu nāve, sabrukums un entropija. Sterila monokultūra nav ne dabas, ne cilvēces dabiskais attīstības virziens – šis virziens ir bagātīga vide, kurā dažādi elementi savstarpējā konkurencē cits citu papildina.

Tāpēc ir noraidāmi gan sociālisma un liberālisma utopiskie centieni panākt apvienotu pasauli, kas ignorē etnisko grupu tiesības uz atšķirību, gan pārākuma un rasisma idejas, kas balstītas 19. gadsimta anglosakšu materiālisma izpratnē par dzīvo dabu. Ne atšķirīgā iznīcināšana caur “sapludināšanu”, ne tā pakļaušana, bet gan ilgtspējīga, droša un daudzveidīga pasaule, kas atrodas nemitīgā tapšanas un izaugsmes procesā, – tādai jābūt 21. gadsimta nacionālajai idejai! Un tieši latviešiem, kas daudz cietuši gan no lielo tautu šovinisma, gan kosmopolītisku utopiju “komisāriem”, ir jāveicina doma par globālas dažādības sargāšanu caur etnisko viendabību nelielās nacionālās vienībās jeb valstīs, nostājoties pret visa veida totalitārajām vienādošanas tieksmēm.

Šajā kontekstā Pauls Jurevičs uzdeva jautājumu, kurš ir aktuāls arī šodien, kad nācijas vēl aizvien cīnās par savām tiesībām uz eksistenci: “Kurš ir teicis, ka kultūras ideāls ir visu tautu sakušana vienlīdzīgā masā? Tas, varbūt, ir starptautisko komersantu un spekulantu ideāls, kas padarītu viņu veikalus vēl grandiozākus, bet ar to nebūt nav teikts, ka tas ir visas kultūras ideāls. Ja kultūras mērķis ir vienotā ideālā cilvēces saime, tad šī ideālā vienība var rasties tikai tad, ja tā sastāv no ideālām sastāvdaļām, t. i., ja katra sastāvdaļa būs pārvērtusi visu savu potenciālo enerģiju aktuālā. Tādēļ nacionālo īpatnību izkopšana var tikai veicināt vispārējās kultūras attīstību. Lielo valstisko vienību sairšana un jauno nacionālo valstu rašanās ir tātad apsveicama kā nobriedusi un vispārējai kultūrai taisni nepieciešama parādība.”[4]

Politika un ekonomika

Nacionālajai idejai ir nepieciešama sava ekonomiskā politika un aktīva darbība tajos jautājumos, kas skar tautas ekonomiskās grūtības: ikvienu sociāli ekonomisku problēmu ir iespējams pārvērst iespējā norādīt uz līdzšinējās sistēmas fundamentāli kļūdaino pieeju cilvēkam un sabiedrībai. Problēma ir pašos pamatos – sociālisms un liberālisms kā materiālistiskas ideoloģijas sabiedrību skata tīri caur ekonomikas prizmu, padarot cilvēkus par “skrūvītēm sistēmā” vai cipariem tabulā. Nacionāli konservatīvā pieeja paredz skatīt ekonomiku caur sabiedrības interešu un identitātes prizmu. Ekonomika ir viena no tautas kā organisma funkcijām, nevis tās augstākais attaisnojums. Tautas interešu nodošana abstraktu ekonomikas rādītāju pieauguma vārdā ir perversija. Arī dabas katastrofas var radīt IKP pieaugumu, jo drupu novākšana un kapu rakšana rada ekonomisku aktivitāti, ko var izdalīt uz mazāku cilvēku skaitu.

Sociālisma un liberālisma uzstādījumu “ekonomika kā mērķis”, kas noved pie demogrāfiskām un etniskām izmaiņām, jāaizstāj ar ekonomiku kā līdzekli tautas interešu īstenošanai. Tautas ataudzes un dzimtas īpašuma aizsardzības politika ir jāiekļauj nacionālajā stratēģijā, kur ekonomikas, nodokļu un sociālā politika atbalsta tautas kopīgo labumu. Nacionāli konservatīvas ekonomiskās politikas doktrīnai tādējādi jāietver nodokļu politika un pašapkalpojošas birokrātijas mazināšana. Tai jāstiprina ģimenes, privātīpašuma, kooperāciju un kopienu iekšējā ekonomiskā dzīve,[5] tādējādi atjaunojot organiskās sabiedrības saites un lojalitāti, kuru grauj gan globālā kapitālisma, gan sociālisma mehāniskā pieeja.

Stratēģija un taktika

Uzvara prasa spēku koncentrāciju izšķirošajā punktā, bet ko darīt pēc būtības decentralizētā liberālisma varas sistēmā? Spēku koncentrācijai šobrīd nav jānotiek donkihotiskā cīņā pret globālu sistēmu, bet gan priekšdarbos, kas nepieciešami, lai radītu idejisku politisko alternatīvu liberālismam. Izšķirošais ir sabiedrības apziņa! Bez metapolitikas nav iespējama politiskā uzvara. Šo atziņu starp abiem pasaules kariem formulēja Rietumu komunisti un pārveidoja savu politisko stratēģiju, papildinot parlamentāro rīcību ar plašu kultūras un informatīvo darbu sabiedrības uzskatu pakāpeniskai pārveidošanai. Tādējādi tika atvieglota augsne idejām, kuras iepriekš uzskatīja par nepieņemamām, radikālām vai pārsteidzīgām. Pienāks brīdis, kad nacionālkonservatīvajam disidentismam Latvijā būs savs politiskais priekšpulks, taču tas nav iemesls jau šobrīd neveidot sabiedrisko domu ar principiāli antiliberālu pieeju.

Turpinot neduālistisko pieeju, ir jānoraida viltus pretruna starp sistēmisko un antisistēmisko pieeju. Konformisms ar liberālismu ir tikpat liels strupceļš kā ekstrēmisms un marginalizācija. Abu cēlonis ir viens – skaidras idejas trūkums, kas liek iestrēgt vecu ideju un pieeju purvā. Parlamentārā nacionālisma problēma nav bijusi līdzdalība politiskajos procesos, kur dominējošā loma bija liberāļiem, bet gan nepietiekama nacionālās idejas nošķiršana no liberālisma, kas noveda pie saplūšanas ar to. Apvienojumā ar metapolitikas atstāšanu novārtā kā vienīgā stratēģija palika bailes zaudēt jebkādu ietekmi, kas savukārt noveda pie lēnas un garantētas politiskās atmiršanas. Savukārt ekstrēmisms nav nekas cits kā egoistisks un aprobežots izmisums, kuram nav nekāda sakara ar patiesu gribu pēc pozitīvām pārmaiņām un atbildību pret tautu.

Tomēr dzīves pieredze, veselīgs instinkts un lēmumu pieņemšana reālu politisko cīņu kontekstā var sniegt pareizās atbildes par nepieciešamajiem soļiem, lai iedzīvinātu nacionālās idejas politisko praksi. Principi ir jāīsteno, nevis tos apcerot, bet gan ieņemot noteiktu pozīciju situācijās, kurās tas ir “neērti”, “nesaprātīgi” un bieži vien neizdevīgi īstermiņa griezumā, un no tā neatkāpjoties. Tikai tad paveras ceļš, kas lauž apātiju un “normalitātes” inerci un ļauj aktīvas darbības procesā atlasīt efektīvākās rīcības metodes. Šādā veidā uzvara kļūst par gribas, laika un iespēju apvienošanas jautājumu.

[1] https://telos.lv/liberalisms-latvijas-stagnacijas/

[2] Pauls Jurevičs, “Kultūras dziļums un seklums”, Ceļš. Gara dzīves mēnešraksts, 1947, 395. lpp.

[3] Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums. Sastādījis Agris Purviņš. Ģenerāļa Radziņa biedrība, 2016, 326. lpp.

[4] Pauls Jurevičs, Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. Sab. Apgāds, 171.–173. lpp.

[5] https://telos.lv/konservativa-ekonomikas-teorija/