Pie Tihona. 3. daļa

Trešā un pēdējā daļa no Dostojevska romāna Velni cenzētās nodaļas “Pie Tihona”. Pirmo daļu lasiet šeit un otro šeit.

III

Lasīšana turpinājās aptuveni stundu. Tihons lasīja lēni un varbūt pārlasīja dažus fragmentus divreiz. Visu šo laiku, kopš pārtraukuma, ko radīja otrās lapiņas konfiscēšana, Stavrogins sēdēja klusi un nekustīgi dīvāna stūrī, atspiedies pret atzveltni, un acīmredzami gaidīja. Tihons noņēma brilles, mirkli vilcinājās un tad neizlēmīgi paskatījās uz Stavroginu. Stavrogins sakustējās un paliecās uz priekšu.

– Es aizmirsu jūs pabrīdināt, – viņš ātri un asi sacīja, – ka visi jūsu vārdi būs veltīgi; es neatteikšos no sava nodoma; necentieties mani atrunāt. Es šīs lapiņas publicēšu.

Viņš piesarka un apklusa.

– Jūs jau pirms lasīšanas neaizmirsāt mani par to brīdināt.

Tihona tonī bija jūtams zināms aizkaitinājums. “Dokuments” acīmredzami atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu. Viņa kristīgās jūtas bija aizskartas, un viņš ne vienmēr bija spējīgs pār sevi valdīt. Piebildīšu, ka ne velti viņš bija iemantojis reputāciju kā “nespējīgs turēties publikas priekšā”, kā par viņu runāja mūki. Par spīti visai šai būšanai par kristieti viņa balsī bija dzirdams apņēmības pilns sašutums.

– Vienalga. – Stavrogins turpināja skarbi un nemanot nekādas pārmaiņas. – Lai cik spēcīgi būtu jūsu iebildumi, es neatkāpšos no sava nodoma. Ievērojiet, ka ar šo neveiklo frāzi vai, tieši pretēji, veiklo – domājiet, kā jums tīk, – es nemaz neuzprasos, lai jūs sāktu mani atrunāt un lūgt, – viņš nobeidza, greizi pasmaidījis.

– Es nemaz nevarētu jūs atrunāt un vēl jo vairāk lūgt, lai jūs atteiktos no sava nodoma. Jūsu nolūks ir cēls nolūks – kristīgais nolūks nemaz nevar pilnīgāk izpausties. Tālāk par šo pārsteidzošo varoņdarbu, par šo sevis sodīšanu, ko jūs esat iecerējis, nožēla nemaz nevar aizsniegties, ja vien…

– Ja vien?

– Ja vien tā tiešām ir patiesa grēku nožēla un patiess kristīgs nolūks.

– Smalkjūtība, – domīgi un nevērīgi nomurmināja Stavrogins, tad piecēlās un sāka staigāt pa istabu, noteikti to pat neapzinoties.

– Ir tā, it kā jūs apzināti būtu vēlējies sevi parādīt raupjāku, nekā sirds dziļumos esat, – Tihons arvien vairāk atraisījās.

– “Parādīt”? Es sevi “neparādīju”, es neiedziļinājos nekādās detaļās. “Raupjāku”, ko nozīmē “raupjāku”? – Viņš atkal piesarka un uzreiz kļuva dusmīgs. – Es zinu, ka šie fakti ir pretīgi, derdzīgi un nožēlojami, – viņš pamāja uz lapiņām, – bet tad lai pats faktu zemiskums visu padara vēl ļaunāku…

Viņš pēkšņi aprāvās, it kā kaunēdamies turpināt un uzskatīdams dziļākus paskaidrojumus par pazemojošiem, bet vienlaikus acīmredzami izjuta ciešanas, kaut arī neapzinātas, un pakļāvās kādai dīvainai vajadzībai palikt un neiet prom, tikai lai varētu paskaidrot. Zīmīgi, ka visas tālākās sarunas laikā netika atkārtots neviens vārds no tā, ko viņi viens otram bija sacījuši, skaidrojot otrās lapiņas konfiscēšanu, it kā abi par to būtu aizmirsuši. Sarunas vidū Stavrogins apstājās pie rakstāmgalda, paņēma mazu ziloņkaula krucifiksu, pagrozīja to pirkstos un pārlauza uz pusēm. Atjēdzies un brīnīdamies par savu rīcību, viņš apmulsis paskatījās uz Tihonu, un pēkšņi viņa augšlūpa sakustējās aizvainojumā un it kā metot lepnu izaicinājumu.

– Es cerēju, ka jūs man tiešām spēsiet kaut ko pateikt, tāpēc arī atnācu, – viņš teica pusbalsī, it kā turēdamies no visa spēka, un nometa krucifiksa gabaliņus uz galda.

Tihons ātri nolaida acis.

– Šo dokumentu radījusi nāvīgi ievainotas sirds vajadzība. Vai es pareizi saprotu? – viņš sacīja uzstājīgi un gandrīz dedzīgi. – Jā, tā ir grēku nožēla un sirds dabiskā vajadzība, kas jūs pārņēmusi savā varā. Tās būtnes ciešanas, kurai esat nodarījis pāri, jūs ir novedušas līdz dzīvības un nāves jautājumam; tā ka jūsos vēl ir cerība, un jūs esat izvēlējies dižo ceļu, nedzirdēto ceļu: sodīt sevi visas pasaules priekšā ar apkaunojumu, kuru esat pelnījis. Jūs vēršaties pie visas baznīcas tiesas, lai gan neticat baznīcai – vai es pareizi saprotu? Tomēr vienlaikus jūs gandrīz vai ienīstat un nicinat visus tos, kuri lasīs šeit aprakstīto, un izaicinat viņus uz cīņu…  

– Es? Izaicinu viņus uz cīņu?

– Kādēļ jūs nekaunējāties atzīt savu noziegumu, bet kaunaties nožēlot?

– Es? Kaunos?

– Kaunaties un baidāties.

– Baidos? – Stavrogins konvulsīvi pasmaidīja, un viņa augšlūpa atkal sakustējās.

– Jūs sakāt: lai viņi skatās uz mani! Bet kā jūs pats uz viņiem skatīsieties? Jūs jau gaidāt no viņiem ļaunu, lai atbildētu ar vēl lielāku ļaunumu. Dažas vietas jūsu stāstījumā pastiprina šis tonis, it kā jūs tīksminātos pats par savu dvēseles stāvokli un ķertos pie katra sīkuma, lai pārsteigtu lasītāju vienīgi ar neiejūtību un nekaunību, kuras jūsos varbūt nemaz nav. No otras puses, zemas kaislības un pieradums pie baudām padara jūs ļoti nejūtīgu un muļķīgu.

– Muļķība nav netikums, – Stavrogins iesmējās, sākot bālēt.

– Dažkārt ir netikums, – neatlaidīgi un kaismīgi turpināja Tihons. – Vīzija uz istabas sliekšņa jūs ir nomocījusi līdz nāvei, tā ka jūs pats šajā dokumentā vairs nespējat saskatīt, kas ir jūsu galvenais noziegums un par ko jums būtu vairāk jākaunas to cilvēku priekšā, kurus jūs gribat par saviem soģiem: vai par bezjūtību, kas pavadīja jūsu pastrādāto vardarbību, vai arī par gļēvulību, kuru jūs pats izrādāt? Vienā vietā jūs pat, šķiet, steidzat pārliecināt savu lasītāju, ka meitenes draudošais žests jums vairs nebija “smieklīgs”, bet gan nāvīgs. Bet vai vispār bija tāds mirklis, kad jums tas šķita “smieklīgs”?

– Jā, bija, es apliecinu.

Tihons apklusa. Viņš runāja kā cilvēks, kurš nevēlas sevi savaldīt.

– Runājiet, runājiet, – mudināja Stavrogins. – Jūs esat satraukts un… rājaties; man ļoti patīk saņemt rājienu no mūka. Bet ļaujiet man jums kaut ko pajautāt. Jau desmit minūtes, kā mēs runājam, kopš…. (viņš pamāja uz lapiņām) Un, lai gan jūs rājaties, es neredzu jūsos nekādu īpašu pretīgumu vai kaunu… Jūs neliekaties sašutis un runājat ar mani kā ar pilnībā līdzvērtīgu.

To viņš piebilda pavisam klusā balsī, un “pilnībā līdzvērtīgs” izskanēja no viņa mutes it kā netīšām, negaidīti viņam pašam. Tihons cieši uz viņu paskatījās.

– Esmu pārsteigts, – viņš pēc brīža teica, – jo jūsu vārdi nav liekulīgi, es to redzu, un tādā gadījumā… es pats jūsu priekšā esmu vainīgs. Zināt, es pret jums izturējos gan rupji, gan riebīgi, un jūs savos centienos sevi sodīt to pat nepamanījāt, lai gan saskatījāt manu nepacietību un nodēvējāt to par rāšanos. Jūs pats sevi uzskatāt par nesalīdzināmi lielāka nicinājuma cienīgu, un jūsu vārdi, ka es “runāju kā pilnībā līdzvērtīgs”, ir nevilšus izdevies daiļš atzinums. Es neko no jums neslēpšu: mani nobiedēja bezdarbības lielais spēks, kas tīši ieguldīts zemiskos darbos. Var redzēt, ka ārzemnieki šādi neuzvedas bez iemesla. Ir viena sērga, kas vajā tos, kuri atrāvušies no savas dzimtās zemes, – garlaicība un spēja bezjēdzīgi notriekt laiku, lai gan patiesībā ir vēlme kaut ko darīt. Taču kristietība prasa atbildību visās dzīves sfērās. Dievs jūs nav apdalījis ar prāta spējām, spriediet taču pats: ja vien jūs spējat savā prātā sev uzdot jautājumu: “Vai es nesu vai nenesu atbildību par savu rīcību?”, tas nozīmē, ka jūs nepieciešami nesat. “Pasaulē apgrēcībai gan jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru tā nāk.” Taču, runājot par jūsu… jūsu pārkāpumu, daudzi grēko šādā veidā, bet viņi dzīvo ar savu sirdsapziņu mierā un saskaņā, pat ņemot vērā parastos pārkāpumus, kas gadās jaunībā. Ir arī veci veči, kuri jau dvako pēc kapa un kuri grēko tāpat un pat ar mierīgu sirdi, un it kā rotaļājoties. Pasaule ir pilna ar visām šīm šausmām! Turpretī jūs vismaz pilnā mērā izjutāt savas rīcības dziļumus, kas šādā pakāpē atgadās ļoti reti.

– Ka tik nav tā, ka jūs pēc šīm lapiņām sākāt mani cienīt? – Stavrogins šķelmīgi pasmaidīja. – Jūs… jūs, labais Tihontēvs, esmu dzirdējis no citiem, garīdznieka darbam nemaz neesot piemērots, – viņš piebilda, turpinādams ar vēl negantāku un nepiedienīgāku smaidu. – Jūs šeit, klosterī, daudz kritizē. Par jums saka, ka, tiklīdz jūs grēciniekā ieraugāt ko sirsnīgu un pazemīgu, jūs tūlīt sākat sajūsmināties, nožēlot grēkus un pazemoties un metaties grēcinieka priekšā tirināties…

– Uz šo es tieši neatbildēšu, bet tā noteikti ir taisnība, ka es nezinu, kā apieties ar cilvēkiem. Vienmēr esmu uzskatījis, ka mans lielākais trūkums ir tieši šis, – Tihons nopūtās, un viņš runāja tik atklāti, ka Stavrogins uz viņu paskatījās ar smaidu. – Runājot par šīm, – viņš turpināja, palūkojies uz papīra lapiņām, – nav lielāka vai briesmīgāka nozieguma par to, ko nodarījāt meitenei, noteikti nav un nevar būt.

– Atstāsim mērīšanu aršinām, – Stavrogins ierunājās pēc klusuma brīža un nedaudz aizkaitināts. – Iespējams, ka es nemaz neciešu tik ļoti, kā šeit esmu aprakstījis, un, iespējams, sastāstīju par sevi daudz melu, – viņš pēkšņi un negaidīti secināja.

Tihons klusēja. Stavrogins staigāja pa istabu ar noliektu galvu.

– Un šī jaunā sieviete, – pēkšņi iejautājās Tihons, – ar kuru jūs pārtraucāt attiecības, kuras uzsākāt Šveicē, ir… kur viņa šobrīd ir?

– Šeit.

Atkal klusums.

– Es tiešām varbūt jums daudz par sevi sameloju, – Stavrogins pēkšņi un steidzīgi atkārtoja, – es pat pats to vēl nezinu… Tomēr kas par to, ka es viņus izaicinu ar savas atzīšanās rupjību, ja reiz jūs esat pamanījis tieši izaicinājumu? Tā tam arī jābūt. Viņi ir tā vērti.

– Tātad ienīst viņus jums būs vieglāk nekā pieņemt viņu žēlumu?

– Jums taisnība; es neesmu radis būt atklāts, bet, ja jau esmu sācis… ar jums… tad ziniet, ka es viņus visus nicinu tikpat stipri kā sevi, tikpat stipri, ja ne vairāk, pat bezgalīgi vairāk. Neviens nevar man būt par tiesnesi… Es uzrakstīju šīs muļķības (viņš pamāja uz lapiņām) tāpēc, ka man tā ienāca prātā, bezkaunības dēļ… Vai varbūt es vienkārši sameloju, visu pārspīlēju afekta brīdī…

Viņš dusmīgi aprāvās un atkal piesarka, kā to bija darījis iepriekšējā reizē, kad runāja pret savu gribu. Viņš pievērsās galdam ar muguru pret Tihonu un atkal paķēra rokā salauztā krucifiksa gabaliņu.

– Atbildiet uz manu jautājumu, bet atklāti, un tikai man vienam vai tā, it kā jūs atbildētu pats sev nakts tumsā, – Tihons iesāka caururbjošā balsī. – Ja kāds jums par to (viņš norādīja uz lapiņām) piedotu un piedevējs nebūtu cilvēks, kuru jūs cienāt vai no kura baidāties, bet kāds svešinieks, kāds, kuru jūs nekad nepazīsiet, un viņš piedotu klusībā pie sevis, lasot šo briesmīgo atzīšanos, vai jums kļūtu labāk no šīs domas vai arī būtu vienalga? Ja jūsu patmīlai ir grūti atbildēt, tad nesakiet neko, vienkārši padomājiet pie sevis.

– Vieglāk, – pusbalsī atbildēja Stavrogins. – Ja jūs man piedotu, man kļūtu daudz vieglāk, – viņš ātri un pusčukstus piebilda, taču joprojām neaizgriežoties no galda.

– Tad arī jūs man piedodiet.

– Kādēļ? – Stavrogins pagriezās. – Ko jūs man esat nodarījis? Ak, jā, tā ir tā jūsu klostera formula. Stulbā pazemība. Ziniet, visas šīs jūsu senās klostera formulas nemaz pat nav izsmalcinātas. Vai tiešām jums šķiet, ka tās ir izsmalcinātas? – Viņš aizkaitinājumā nošņācās. – Nesaprotu, kāpēc vispār esmu šeit, – viņš piebilda, pēkšņi palūkojies apkārt. – Jā, es salauzu šo jūsu… Cik šī mantiņa maksā, divdesmit piecus rubļus?

– Neuztraucieties, – sacīja Tihons.

– Vai arī piecdesmit? Kāpēc gan man nevajadzētu uztraukties? Kā tad es jums te tā lauzīšu, un jūs man piedosiet par zaudējumiem? Te būs piecdesmit rubļu! – viņš izņēma naudu un nolika to uz galda. – Ja pats negribat to ņemt, tad atdodiet nabagiem, baznīcai… – Viņš kļuva aizvien aizkaitinātāks. – Ziniet ko, es jums pateikšu patiesību: es gribētu, lai jūs man piedodat, un līdz ar jums vēl divi trīs, bet visi pārējie lai mani ienīst!

Stavrogina acis sāka spīdēt.

– Un vispārēju žēlumu pret jums jūs nevarētu pazemīgi panest?

– Nevarētu. Es negribu vispārēju žēlumu, un nevar arī būt nekāda vispārēja žēluma, tas ir tukšs vārds. Klausieties, es negribu gaidīt, es noteikti šīs lapiņas publicēšu… Nemēģiniet mani atturēt. Es nevaru gaidīt, nevaru… – viņš drudžaini piebilda.

– Es baidos par jums, – gandrīz bikli sacīja Tihons.

– Baidāties, ka es to neizturēšu? Ka es nevarēšu paciest viņu naidu?

– Ne tikai naidu.

– Ko vēl?

– Viņu… izsmieklu, – gluži kā pret savu gribu un pusčukstus izgrūda Tihons.

Nabags vairs nespēja sevi savaldīt un sāka ar to, par ko viņš pats zināja, ka labāk noklusēt.

Stavrogins samulsa; viņa sejā parādījās bažas.

– Man jau bija tāda nojauta. Šķiet, ka pēc mana “dokumenta” izlasīšanas es jums likos komisks personāžs. Neuztraucieties, nesamulstiet, es to jau gaidīju.

Tihons patiešām bija nedaudz samulsis un sāka steidzīgi skaidroties, kas, protams, visu vēl vairāk sabojāja.

– Šādi varoņdarbi prasa tikumīgas dvēseles mieru, jo pat, lai spētu ciest, ir nepieciešams augstākā mērā apskaidrots stāvoklis… Taču tagad tikumisks dvēseles miers reti kur ir atrodams. Visur valda milzīgi strīdi. Cilvēki cits citu nesaprot, gluži kā šķelšanās laikā pie Bābeles…..

– Tas viss ir ļoti garlaicīgi, es to zinu, tūkstoš reižu jau pārrunāts… – pārtrauca Stavrogins.

– Galu galā jūs savu mērķi nesasniegsiet, – Tihons runāja bez aplinkiem, – juridiski jūs esat gandrīz neaizskarams, uz šo faktu ar izsmieklu jums norādīs kā pirmo. Valdīs neizpratne. Kurš vispār sapratīs patiesos atzīšanās iemeslus? Jā, viņi tos tīšām nesapratīs, jo baidās no šādiem varoņdarbiem, uzņem tos ar nemieru, ienīst tos un par tiem atriebjas. Pasaule mīl savu netīrību un negrib, lai to satricina; tāpēc jūsu soli steigšus pārvērtīs par kaut ko smieklīgu, jo ar smieklīgumu šādas lietas pie viņiem visvieglāk ir norakt.  

– Runājiet precīzāk, sakiet visu, – mudināja Stavrogins.

– Sākumā, protams, tiks paustas šausmas, bet drīzāk viltotas, nekā patiesas, ar mērķi uzturēt spēkā piedienības normas. Es te nerunāju par šķīstām dvēselēm: tās būs šausmās pašas par sevi un sevi apsūdzēs, bet tās nebūs redzamas, jo klusēs. Pārējie cilvēki, laicīgie, baidās tikai no tā, kas tieši apdraud viņu personīgās intereses. Tie pēc pirmās neizpratnes un nosacītajām šausmām ātri sāks smieties. Būs arī ziņkāre par trako, jo jūs uzskatīs par trako, lai gan ne pilnībā, bet tikai tik lielā mērā atbildīgu, lai būtu ļauts par jums smieties. Vai jūs to izturēsiet? Vai jūsu sirds neiedegsies tādā naidā, ka jūs pats sevi nolādēsiet un aiziesiet bojā… Tas ir tas, no kā es baidos!

– Bet jūs… jūs pats… Esmu pārsteigts, cik slikti jūs domājat par cilvēkiem, cik zemi, – ar zināmu aizkaitinājumu sacīja Stavrogins.

– Ticiet man, es te vairāk spriedu par sevi, nevis citiem cilvēkiem, – Tihons iesaucās.

– Vai tiešām jūsu dvēselē ir kas tāds, kas arī jums liek uzjautrināties par manu nelaimi?

– Kas zina, varbūt ir. Jā, varbūt ir!

– Pietiks. Pastāstiet man, kas tieši manā manuskriptā ir smieklīgs? Es pats zinu, bet es gribu, lai jūs ar savu pirkstu uz to norādītu. Un izsakiet to vēl ciniskāk, jo jūs esat liels ciniķis… Jūs, svētie vīri, esat briesmīgi ciniķi; jūs paši pat nezināt, kā jūs nicināt cilvēkus!… Sakiet man to pilnīgi atklāti. Un es jums vēlreiz atkārtošu, ka jūs esat briesmīgs dīvainis.

– Jau pašā šīs lielās grēksūdzes nodomā ir kaut kas smieklīgs, it kā neīsts… Nemaz nerunājot par formu, kas nav skaidra, kas ir izplūdusi, it kā baiļu radīts vājums nebūtu ļāvis noturēt… Ai, bet neticiet, ka jūs zaudēsiet! – viņš izsaucās, pēkšņi savācies un gandrīz vai ar sajūsmu. – Pat šādā formā uzvarēsiet (viņš norādīja uz lapiņām), ja vien patiešām pieņemsiet sitienus un spļāvienus… Ja vien jūs izturēsiet! Vienmēr viss ir beidzies ar to, ka viskaunpilnākais krusts ir kļuvis par lielu godību un vislielāko spēku, ja vien pazemība, ar kuru sperts solis, bija īsta. Bet vai tiešām ir pazemība šajā solī? Vai būs? Ak, jums vajag nevis izaicinājumu, bet gan lielu pazemību un pazemošanu! Jums nevis jānicina savi tiesneši, bet no sirds viņiem jātic kā lielai baznīcai, tad jūs arī viņus uzvarēsiet un pievērsīsiet viņus sev ar savu piemēru un savienosieties mīlestībā… Ak, ja vien jūs spētu izturēt!  

– Kas, jūsuprāt, šajās lapiņās ir pats smieklīgākais?

– Kādēļ, kādēļ šī noņemšanās ap smieklīgo, kādēļ jums šāda slimīga apsēstība! – Tihons skumji izsaucās, kratīdams galvu.

– Lai būtu, bet pasakiet, kas ir smieklīgais…

– Jūs nogalinās neglītums, – Tihons nočukstēja, nolaižot acis.

– Neglītums? Kāds neglītums?

– Nozieguma. Šis ir tiešām neglīts noziegums. Visa veida noziegumi – jo vairāk asiņu, jo vairāk šausmu, jo lielāks, tā teikt, gleznainums un iespaidīgums; taču ir tādi noziegumi, kas ir tiešām apkaunojoši, neglīti, neatkarīgi no jebkāda šausmīguma, kas tos varētu attaisnot…

Tihons nepabeidza teikumu.

– Proti, jums šķiet visumā smieklīgs mans tēls, kad es meitenei sāku skūpstīt rokas un… un pēc tam uzvedos kā gļēvulis… un viss pārējais. Saprotu. Es jūs ļoti labi saprotu. Un jūs domājat, ka es to neizturēšu?

Tihons klusēja. Stavrogina seja nobālēja un savādi izkropļojās.

– Tagad es saprotu, kāpēc jūs jautājāt par jaunkundzi no Šveices, vai viņa ir šeit. – Viņš klusu, it kā pie sevis nomurmināja.

– Nav gatavības, nav rūdījuma, – piebilda Tihons.

– Paklausieties manī! Es gribu sev piedot, un tas ir mans galvenais mērķis – viss mans mērķis! – Stavrogins pēkšņi sacīja ar drūmu prieku acīs. – Šeit ir visa mana atzīšanās, visa patiesība, un viss pārējais ir meli. Es zinu, ka tikai tad vīzija pazudīs. Tieši tāpēc es meklēju nemitīgas ciešanas, es pats tās meklēju… Nebaidiet mani, citādi es dusmās iešu bojā, – viņš piemetināja tā, it kā visas šīs runas nāktu no viņa mutes, pašam nezinot.

Šie vārdi Tihonam šķita tik negaidīti, ka viņš izbrīnīts piecēlās no vietas.

– Ja jūs ticat, ka varat pats sev piedot, un cenšaties panākt piedošanu caur savām ciešanām, tad jūs ticat visam! – viņš jūsmīgi iesaucās. – Kā tad jūs teicāt, ka neticat Dievam?

Stavrogins neatbildēja.

– Dievs jums piedos jūsu neticību, jo patiesībā, pats to nezinādams, jūs godājat Svēto Garu.

– Man nebūs piedošanas, – drūmi sacīja Stavrogins, – Jūsu grāmatā teikts, ka nav lielāka nozieguma kā aizskart “vienu no šiem mazajiem”. Tas ir šajā grāmatā!

Viņš norādīja uz evaņģēliju.

– Es jums tā vietā pasludināšu prieka vēsti, – maigi sacīja Tihons, – arī Kristus piedos, ja vien jūs nonāksiet līdz tam, ka pats sev piedosiet… Ak, nē, nē, neticiet man, es runāju zaimus: pat ja jūs nenonāksiet pie izlīgšanas ar sevi un piedošanas sev, tad Viņš jums piedos par jūsu nodomu un jūsu lielajām ciešanām… Jo cilvēka valodā nav vārdu un nav domu, kas spētu izteikt visus Jēra ceļus un nodomus, “pirms mums tiks atklāti visi Viņa ceļi”. Kas gan aptvers viņu, neaptveramo, un kurš gan izzinās visu, bezgalīgo!

Viņa lūpu kaktiņi savilkās kā iepriekšējā reizē, un pār seju atkal pārskrēja tikko manāmi krampji. Viņš mirkli turējās, tad tomēr neizturēja un ātri nolaida acis.  

Stavrogins paņēma savu cepuri no dīvāna.

– Es atbraukšu vēl kādu dienu, – viņš sacīja un izskatījās ārkārtīgi noguris. – Mēs ar jums… Es augstu novērtēju gan patīkamo sarunu un cieņu… un arī jūsu jūtas. Ticiet man, es saprotu, kāpēc citi jūs tā mīl. Lūdzu, palūdzieties par to, kuru tik ļoti mīlat.

– Vai jūs jau dodaties prom? – Arī Tihons ātri piecēlās, it kā nebūtu gaidījis tik pēkšņas atvadas. – Un es… – it kā apmaldījies, – man jums ir viens lūgums, bet tagad es nezinu, kā… un tagad arī baidos…

– Ak, izdariet man šo pakalpojumu, – Stavrogins nekavējoties apsēdās ar cepuri rokā. Tihons paskatījās uz šo cepuri, uz šo pozu, uz paša tā cilvēka stāju, kurš pēkšņi bija kļuvis tik pasaulīgs un steidzīgs, un pustraks, jo deva viņam tikai piecas minūtes, lai pabeigtu darbu, un vēl vairāk apjuka.

– Mans vienīgais lūgums ir, lai jūs… Jūs jau atzīstat, Nikolaj Vsevolodovič (tas taču ir jūsu vārds un tēvavārds?), ka, publiskojot šīs lapiņas, jūs sabojāsiet sev dzīvi… piemēram, savu karjeru… tādā nozīmē, ka visu pārējo.

– Karjeru? – Nikolajs Vsevolodovičs nepatīkami sarauca pieri.

– Kāpēc to bojāt? Kāpēc būt tik nelokāmam? – Tihons turpināja gandrīz lūdzoši, skaidri apzinoties savu neveiklību. Nikolaja Vsevolodoviča sejā parādījās sāpjpilna izteiksme.

– Es jau jūs lūdzu un tagad lūdzu vēlreiz: visa jūsu atrunāšana būs lieka… un patiesībā visa mūsu izskaidrošanās sāk kļūt nepanesama.

Viņš uzsvērti pagriezās krēslā.

– Jūs mani nesaprotat, paklausieties, ko es saku, un neapvainojieties. Jūs zināt manu nostāju: šis varoņdarbs, ja tas tiktu darīts pazemībā, būtu lielākais kristīgais varoņdarbs, ja vien jūs to spētu izturēt. Pat ja jūs nespētu izturēt, tik un tā Dievs jums ieskaitītu pirmo iznesto upuri. Viss tiks ieskaitīts, un neviens vārds, neviena dvēseles kustība vai pusdoma netiks atmesta kā nederīga. Bet es jums šī varoņdarba vietā piedāvāju citu, vēl lielāku varoņdarbu, kaut ko nenoliedzami dižu…

Nikolajs Vsevolodovičs klusēja.  

– Jūs cīnāties ar vēlmi pēc moceklības un sevis aizliegšanas; pārvariet šo vēlmi, nolieciet malā savas lapiņas un nodomu, un tad jūs visu spēsiet. Nokauniniet visu savu lepnumu un savu velnu! Jūs uzvarēsiet, jūs būsiet brīvs…

Viņa acis iedegās, viņš lūdzoši salika rokas.

– Ar kādām sāpēm jūs visu to uzņematies un kādu cenu jūs par to maksājat… Ticiet, ka es spēju to novērtēt… – Nikolajs Vsevolodovičs sacīja pieklājīgi, bet it kā mazliet kašķīgi. – Man izskatās, ka jūs gribat man izlikt lamatas – bez šaubām, viscēlāko motīvu vadīts, labestības un cilvēkmīlestības dēļ. Jūs gribētu, lai es nomierinos, iekārtojos vienkāršā dzīvē, bez visādiem fokusiem pokusiem un lapiņām, lai es apprecētos un beigtu savu dzīvi kā vietējā kluba biedrs, svētku dienās apmeklējot jūsu klosteri, vai ne? Turklāt jums kā siržu pazinējam un ciniķim, iespējams, arī ir priekšnojauta, ka tas galu galā tā arī būs, un visa jūsu loma šobrīd ir tikai mani kārtīgi palūgties piedienības labad, jo es taču pats tieši to arī gaidu, lai mani palūgtos, vai ne? Varu derēt, ka jums bija domas šajā virzienā arī par manu māti un viņas nosvērtību…    

Viņš šķībi pasmaidīja.

– Nē, ne jau šādu grēku izpirkšanu, es gatavoju citu! – Tihons dedzīgi turpināja, nepievēršot ne mazāko uzmanību Stavrogina smiekliem un piebildēm. – Es pazīstu kādu vecu vīru, kurš dzīvo nevis šeit, bet netālu, viņš ir vientuļnieks un askēts, apveltīts ar tādu kristīgo gudrību, ka mēs ar jums to pat nesaprotam. Viņš uzklausīs manu lūgumu. Es viņam par jums visu izstāstīšu. Vai atļaujat? Ejiet pie viņa paklausībā un dzīvojiet viņa pakļautībā piecus, varbūt septiņus gadus vai tik ilgi, cik pats uzskatīsiet par vajadzīgu. Dodiet sev solījumu, un ar šo lielo upuri jūs iegūsiet visu, ko vien vēlaties, un pat to, ko negaidāt, jo šobrīd jūs pat nespējat aptvert, ko saņemsiet!

Stavrogins nopietni klausījās. Viņa bālie vaigi bija pat iekrāsojušies sārti.

– Vai jūs man piedāvājat kļūt par mūku tajā klosterī?

– Jums nav jābūt klosterī, nav jādod mūka solījumi, jūs būsiet tikai slepens novicis, var pat tā, ka turpināt dzīvot pasaulē…

– Lai paliek, Tihontēvs, – Stavrogins nicīgi pārtrauca un piecēlās no krēsla. To darīja arī Tihons.

– Kas jums notika? – Viņš pēkšņi izsaucās, paskatījies uz Tihonu un gandrīz izbīlī. Tihons stāvēja, rokas salicis sev priekšā ar plaukstām uz āru, un viņa seju savilka sāpjpilns krampis, it kā milzīgā izbīlī.  

– Kas jums kaiš? Kas jums kaiš? – Stavrogins atkārtoja, mezdamies pie viņa, lai viņu atbalstītu. Viņam šķita, ka Tihons nokritīs.

– Es redzu… redzu gluži kā pa īstam, – Tihons izsaucās dvēseli plosošā balsī un ar izteiksmi, kas pauda visdziļākās skumjas, – ka jūs, nabaga pazudušais jaunekli, vēl nekad neesat bijis tik tuvu jaunam un vēl smagākam noziegumam kā šajā mirklī!

– Nomierinieties, – lūdza Stavrogins, nopietni par viņu satraucies, – es vēl varbūt atlikšu… Jums taisnība… Es nepublicēšu lapiņas… Nomierinieties!

– Nē, nevis pēc publicēšanas, bet tieši pirms publicēšanas – varbūt dienu, varbūt stundu pirms šī lielā soļa, jūs metīsieties jaunā noziegumā, kā risinājumā un izejā, un to izdarīsiet tikai tādēļ, lai izbēgtu no šo lapiņu publicēšanas, uz kuru tagad uzstājat.

Stavrogins pat nodrebēja no dusmām un gandrīz no bailēm.

– Nolāpītais psihologs! – Viņš pēkšņi dusmās pietrūkās kājās un neatskatīdamies izskrēja no celles.


Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: