Pie Tihona. 2. daļa

Fjodora Dostojevska Velnu cenzētās nodaļas turpinājums, otrā daļa no trim. Pirmā lasāma šeit: https://telos.lv/pie-tihona-1/

II

Druka patiešām bija ārzemju – trīs iespiestas un sašūtas parastas, maza izmēra pasta papīra lapas. Tās droši vien bija slepeni iespiestas kādā ārzemju krievu tipogrāfijā, un pirmajā acu uzmetienā lapas ļoti atgādināja oficiālu ziņojumu. Augšgalā stāvēja rakstīts: No Stavrogina.

Es šo dokumentu, neko nemainot, iekļauju savās annālēs. Atļāvos tikai izlabot pareizrakstības kļūdas, kuru bija diezgan daudz un kuras mani pat nedaudz pārsteidza, jo autors bija izglītots un daudz lasījis cilvēks (protams, salīdzinoši vērtējot). Pašā izteiksmē neko nemainīju, neskatoties uz kļūdām. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka autors nekādā ziņā nav literāts.

Atļaušos izteikt vēl vienu piezīmi, lai gan ar to aizsteidzoties notikumiem pa priekšu. Manuprāt, šis dokuments ir slimīgs – tas liecina, ka šo kungu ir apsēdis velns. Dokuments atgādina cilvēku, kurš cieš no stiprām sāpēm, guļ gultā un cenšas atrast stāvokli, kurā kaut uz brīdi gūtu atvieglojumu. Pat ne tāpēc, lai atvieglotu sevi, bet lai kaut uz mirkli aizstātu savas iepriekšējās ciešanas ar citām. Un šāds stāvoklis, protams, ir tālu no skaistuma vai saprātīguma. Dokumenta pamatdoma ir briesmīga, tas pauž neviltotu prasību pēc soda, prasību pēc krusta, pēc visas tautas nāvessoda. Un tomēr šī prasība pēc krusta joprojām ir cilvēkā, kurš netic krustam, “un tā jau pati par sevi ir galvenā ideja”, kā reiz, starp citu, citā sakarā izteicās Stepans Trofimovičs.

No otras puses, viss dokuments vienlaikus ir kaut kas vētrains un azartisks, lai gan uzskatāmi rakstīts citam mērķim. Autors paziņo, ka viņš “nevarēja” nerakstīt, ka bija “spiests”, un tas ir diezgan ticami: viņš labprāt vēlētos, lai šis biķeris, ja vien iespējams, viņam ietu garām. Bet tiešām šķiet, ka viņš nespēja no tā atteikties un tikai pieķērās izdevīgai iespējai, lai pastrādātu jaunu varas darbu. Jā, slimais mētājas pa gultu un vēlas vienas ciešanas aizstāt ar citām – un, lūk, cīņa ar sabiedrību, kuru viņš arī izaicina, viņam šķiet visvieglākais ceļš.

Patiesi, jau pats šāda dokumenta fakts liecina par jaunu, negaidītu un necienīgu izaicinājumu sabiedrībai. Tas ir tikai laika jautājums, līdz autors sastaps kādu ienaidnieku…

Un kas zina, varbūt tas viss, proti, šīs lapiņas, kuras paredzēts publicēt, nav nekas cits, kā tā pati sakostā gubernatora auss, tikai citā veidolā? Kāpēc tas man ienāca prātā tikai tagad, kad jau tik daudz ir noskaidrojies, nesaprotu. Es arī nevaru pierādīt un neapgalvoju, ka šis dokuments ir viltots, proti, pilnībā sacerēts un izdomāts. Visticamāk, patiesība ir meklējama kaut kur pa vidu… Bet nu jau es esmu aizsteidzies notikumiem priekšā; labāk būtu aplūkot pašu dokumentu. Lūk, ko lasīja Tihons:

No Stavrogina.

Es, Nikolajs Stavrogins, atvaļināts virsnieks, 186*. gadā dzīvoju Pēterburgā, nododoties izvirtībai, kurā neradu nekādu baudu. Tajā laikā man kādu brīdi piederēja trīs dzīvokļi. Vienā no tiem es dzīvoju viens pats istabā ar galdu un kalpiem; tur dzīvoja arī Marija Ļebjadkina, mana tagadējā likumīgā sieva. Abus pārējos dzīvokļus es katru mēnesi īrēju intrigai: vienā dzīvoklī es uzņēmu dāmu, kura mani mīlēja, bet otrā – viņas kalponi, un kādu laiku biju ļoti aizņemts, cenšoties abas savest kopā, lai kundze un jaunuve pie manis satiktos. Pazīstot abu raksturus, gaidīju, ka šis muļķīgais joks man sagādās zināmu baudu.

Slepeni gatavojot šo tikšanos, man nācās biežāk apmeklēt vienu no diviem dzīvokļiem lielajā mājā uz Gorohovajas ielas, jo tur mitinājās kalpone. Šeit man bija tikai viena istaba ceturtajā stāvā un es to īrēju no krievu pilsoņiem. Viņi paši dzīvoja mazāka izmēra dzīvoklī blakus, tāpēc durvis vienmēr bija atvērtas, kas man arī patika. Vīrs bija labi ģērbts un ar bārdu, strādāja kādā kantorī un no rīta līdz vakaram bija prom. Sieva, četrdesmitgadīga bāba, kaut ko grieza un šuva no vecām drēbēm uz jaunām un arī nereti pameta māju, lai uzšūto aiznestu vai pārdotu. Es paliku viens ar viņu meitu, pēc skata gluži bērnu. Meitenes vārds bija Matrjoša. Māte viņu mīlēja, bet bieži sita un pēc viņu paraduma skaļi un bābiski par visu kliedza. Meitene mani apkalpoja un tīrīja telpu aiz aizslietņiem. Šeit daru zināmu, ka esmu aizmirsis mājas numuru. Tagad zinu, ka vecā māja ir nojaukta un divu vai trīs bijušo māju vietā ir viena jauna, ļoti liela māja. Esmu arī aizmirsis šo sīktirgotāju vārdus vai varbūt jau toreiz tos nezināju. Atceros, ka apakšnieci sauca Stepanīda; viņu pašu neatceros, galīgi nezinu, kur viņa tagad palikusi. Domāju, ka, ja sāksiet meklēt un taujāsiet pēc ziņām Pēterburgas policijā, viņas pēdas varētu atrast. Dzīvoklis atradās pagalma pusē, stūrī. Viss notika jūnijā. Māja bija gaiši zilā krāsā.

Kādu dienu no mana rakstāmgalda pazuda papīra nazis, kas man visumā nebija vajadzīgs un tur vienkārši tāpat mētājās. Es to pateicu saimniecei, nemaz neiedomādamies, ka viņa par to varētu nopērt savu meitu. Bet viņa tik tikko bija kliegusi uz meiteni par kaut kādas lupatas pazaudēšanu, domājot, ka viņa to nozagusi lellei, kā arī plēsusi meiteni aiz matiem. Kad tā pati lupata atradās zem galdauta, meitene ne vārda nebilda pretī, ka netaisni sodīta, un tikai klusējot noskatījās. Es pamanīju, ka meitene apzināti negribēja iebilst, un šo faktu iegaumēju, jo tā bija pirmā reize, kad redzēju meitenes seju, kurai iepriekš biju tikai uzmetis acis. Viņa bija gaišmataina un ar vasaras raibumiem, ar neizteiksmīgu seju, bet šī seja bija ļoti bērnišķīga un klusa – neparasti klusa. Mātei nepatika, ka meita neko nebilda pretī, un tad, kā reizi, tika pacelts jautājums par manu nazi. Vecene sāka zvērot dusmās, jo pirmajā gadījumā bija netaisnīgi situsi. Viņa noplēsa no slotas dažus zariņus un manu acu priekšā meiteni nopēra gluži zilu, neskatoties uz to, ka viņai bija jau divpadsmit gadu. Matrjoša no pērieniem nekliedza – protams, tāpēc, ka es tur biju blakus, bet viņa kaut kā dīvaini pie katra sitiena ieelsās un pēc tam ilgi šņukstēja, veselu stundu. Kad eksekūcija bija beigusies, es pēkšņi atradu nazi uz gultas, segā, un klusi iebāzu to vestes kabatā. Izejot no mājas, izmetu to uz ielas tālu no mājām, lai neviens to neatrastu. Es uzreiz sajutu, ka esmu pastrādājis nelietību, bet tajā pašā laikā izjutu zināmu baudu, jo mani pēkšņi kā nokaitētas dzelzs pieskāriens bija pārņēmusi viena sajūta, ar kuru es tūlīt sāku nodarboties. Šeit norādīšu, ka mani bieži līdz pat neprātam vai nesalaužamai ietiepībai mēdza pārņemt dažādas nejaukas sajūtas, taču nekad tādā pakāpē, lai aizmirstu sevi. Lai gan tās iedegās manī ar atklātu liesmu, es tomēr spēju tās pilnībā pārvarēt, pat apstādināt pašā augstākajā punktā, taču lielākoties nevēlējos apstādināt. Vienlaikus daru zināmu, ka savus noziegumus nemēģinu attaisnot ne ar apkārtējo vidi, ne slimību.

Tad es nogaidīju divas dienas. Meitene pēc ilgās raudāšanas bija kļuvusi vēl klusāka; viņai pret mani nebija nekādu naidīgu jūtu, lai gan viņai droši vien bija kauns par to, ka viņu šādi sodīja manā klātbūtnē. Viņa kā paklausīgs bērns vainoja tikai sevi. Es to pieminu, jo stāstā tas ir ļoti būtiski… Pēc tam trīs dienas nodzīvoju sava galvenā dzīvokļa istabās. Šajās daudzajās telpās, kurās valdīja vispretīgākā ēdiena smaka, bija daudz cilvēku, visādi ierēdņi bez īpaša amata vai nenozīmīgos amatos, izsaukumu ārsti, dažādi poļi, kuri vienmēr grozījās man apkārt. Es visu atceros. Šajā Sodomā es dzīvoju vienatnē, tas ir, vienatnē ar sevi, taču visu dienu mani lenca vesels “biedru” bars, kuri bija derdzīgi padevīgi un gandrīz vai mani mīlēja manas naudas dēļ. Uzskatu, ka mēs pastrādājām daudz preteklību, pārējie mājas iemītnieki no mums baidījās, proti, bija pieklājīgi, neskatoties uz dažkārt nepiedienīgajām izpriecām un stulbībām. Atkārtoju vēlreiz: toreiz es pat nebūtu iebildis, ja mani izsūtītu uz Sibīriju. Man bija tik ļoti garlaicīgi, ka es mierīgi būtu varējis pakārties, un, ja nepakārtos, tad tikai tāpēc, ka joprojām uz kaut ko cerētu, kā biju cerējis visu mūžu. Atceros, ka tajā laikā biju ļoti aizrāvies ar teoloģiju, turklāt nopietni. Tas mani nedaudz izklaidēja, bet tad kļuva vēl garlaicīgāk. Savukārt manas pilsoniskās jūtas izpaudās tā, ka es gribēju visos četros pakšos sabērt pulveri un uzraut māju gaisā, ja vien tas būtu tā vērts. Tomēr bez jebkādas ļaunprātības, jo man bija tikai garlaicīgi un nekas vairāk. Es nebūt neesmu sociālists. Pieļauju, ka tā man bija slimība. Dakteris Dobroļubovs, kurš kopā ar savu ģimeni mūsu istabās nīka bez darba, uz manu rotaļīgo jautājumu: “Vai jums ir kādi pilieni pilsoniskās enerģijas stimulēšanai?” reiz atbildēja: “Varbūt ne gluži pilsoniskai, bet kriminālai enerģijai kaut kas atrastos”, un bija gluži apmierināts ar savu it kā vārdu spēli, lai gan bija šausmīgi nabadzīgs un dzīvoja ar izsalkušu sievu grūtnieci un divām mazām meitiņām. Bet vispār, ja cilvēki nebūtu ar sevi pietiekami apmierināti, vispār neviens negribētu dzīvot.

Pēc trim dienām es atkal atgriezos Gorohovajā. Māte kaut kur grasījās iet ar savu paunu, sīktirgoņa, protams, nebija mājās un mēs ar Matrjošu bijām vieni. Logi (uz pagalmu) bija atvērti. Ēkā dzīvoja amatnieki, un visu dienu no visiem stāviem bija dzirdami āmuru klaudzieni vai dziesmas. Šādi mēs bijām pavadījuši jau stundu. Matrjoša sēdēja savā mazajā istabiņā uz soliņa ar muguru pret mani un darbojās ar adatu. Visbeidzot viņa klusi iedziedājās, ļoti klusi, kā dažkārt mēdza darīt. Es izvilku pulksteni; pulkstenis bija divi. Mana sirds sāka spēcīgi pukstēt. Es piecēlos un sāku iet viņas virzienā. Uz palodzēm bija daudz ģerāniju, un saule ļoti spoži spīdēja. Es mierīgi apsēdos viņai blakus uz grīdas. Viņa sastinga un sākumā šausmīgi izbijās, un pielēca kājās. Es paņēmu viņas roku un noskūpstīju to, iespiedu viņu atpakaļ soliņā un ieskatījos viņai acīs. Tas, ka es viņai pēkšņi noskūpstīju roku, lika viņai smieties kā bērnam, bet tikai uz īsu mirkli, jo tad viņa vēlreiz strauji pielēca kājās un nu jau tik ļoti izbijās, ka seja sarāvās krampjos. Viņa skatījās uz mani ar stingām, nekustīgām acīm, viņas lūpas sāka vilkties uz raudāšanu, bet viņa neiekliedzās. Es atkal noskūpstīju viņas roku un paņēmu viņu sev klēpī. Pēkšņi viņa atrāvās un pasmaidīja, it kā sakaunējusies, bet ar tādu kā greizu smaidu. Viņas seju pārņēma kauns. Es viņai kaut ko čukstēju ausī un smējos. Tad pēkšņi notika kaut kas dīvains, ko es nekad neaizmirsīšu un kas mani izbrīnīja: meitene apķērās man ap kaklu un pati sāka mani aizrautīgi skūpstīt. Viņas seja pauda dziļu apbrīnu. Es piecēlos gandrīz sašutumā – tas man bija nepatīkami no tik mazas būtnes, es piepeši sajutu žēlumu…

Šeit lapa beidzās, un teikums pēkšņi aprāvās.

Tad atgadījās kāds notikums, kuru nevar nepieminēt.

Pavisam bija piecas lapas, viena bija Tihona rokā, tikko izlasīta un pārtrūkusi pusvārdā, bet vēl četras palika pie Stavrogina. Pēc Tihona jautājošā skatiena viņš, to jau gaidīdams, uzreiz deva viņam tālāko.

– Vai arī šeit ir kaut kas izlaists? – jautāja Tihons, uzmanīgi ieskatoties.

– Ah! Jā, šī ir jau trešā lapa, jums vajag otro.

– Jā, trešo, taču tā lapiņa…. tā otrā lapiņa pagaidām ir cenzēta, – Stavrogins ātri atbildēja, neveikli iesmejoties. Viņš sēdēja dīvāna stūrī un visu laiku nekustīgi un drudžaini vēroja lasošo Tihonu. – Jūs to saņemsiet vēlāk, kad… nopelnīsiet, – viņš piebilda ar neveiksmīgu familiāru žestu. Viņš smējās, bet bija žēl uz viņu skatīties.

– Tātad tagad ir vienalga, vai tas ir otrais vai trešais cipars… – atzīmēja Tihons.

– Kā, vienalga? Kāpēc? – Aizrautīgi un negaidīti pārtrauca Stavrogins. – Nepavisam nav vienalga! Ā! Jums tagad, kā jau mūkam, pietiek nekaunības mani turēt visbriesmīgākajās aizdomās. Mūks būtu labākais kriminālizmeklētājs!

Tihons klusēdams uz viņu paskatījās.

– Nomierinieties. Neesmu vainīgs, ka meitene bija dumja un ne tā saprata. Nekas nenotika. Ne–kas.

– Paldies Dievam, – Tihons pārkrustījās.

– To visu ilgi jāskaidro… tas… Tas ir tikai psiholoģisks pārpratums…

Viņš pēkšņi nosarka. Viņa seja izstaroja riebumu, ilgas un izmisumu. Viņš apklusa, it kā aprāvās. Abi ilgu laiku, vairāk nekā minūti, nerunāja un neskatījās viens uz otru.

– Ziniet ko, labāk lasiet, – viņš teica, ar pirkstiem nevilšus noslaucīdams aukstus sviedrus no pieres. – Un… labāk vispār uz mani neskatieties… Man šķiet, ka es esmu sapnī… Un… neizaiciniet manas pēdējās pacietības paliekas, – viņš čukstus piebilda.

Tihons ātri novērsa acis, paķēra trešo lapiņu un neatraudamies turpināja lasīt līdz pat beigām. Stavrogina iedotajās trīs lapiņās vairs nebija pārrāvumu.

Taču arī trešā lapiņa sākās teikuma vidū. Es to šeit pārrakstu vārds vārdā:

…tas bija īstu baiļu mirklis, lai gan tobrīd vēl ne pārāk spēcīgu. Tajā rītā es biju ļoti jautrs un ārkārtīgi laipns pret visiem, un viss bars bija ar mani apmierināts. Taču es viņus visus atstāju un devos uz Gorohovaju. Meiteni es satiku vēl lejā, uz lieveņa. Viņa nāca no veikala, kur bija nosūtīta pēc cigoriņiem, un, ieraugot mani, šausmīgās bailēs metās augšup pa kāpnēm. Tās pat nebija bailes, tās bija mēmas, stingas šausmas. Kad es ienācu, māte viņu jau slānīja par to, ka ieskrējusi “pa galvu, pa kaklu”, kas arī noslēpa patieso izbīļa iemeslu. Tātad pagaidām viss tur bija mierīgi. Viņa kaut kur nolīda un neiznāca laukā visu laiku, kamēr es tur uzturējos. Es paliku vienu stundu un tad gāju prom.

Bet vakarā es atkal sajutu bailes – jau nesalīdzināmi spēcīgākas. Galvenais bija tas, ka es baidījos un apzinājos, ka ļoti baidos. Tas ir pats nejēdzīgākais un pretīgākais, ko vien zinu! Es nekad neesmu izjutis bailes, izņemot šo vienu manas dzīves atgadījumu; nekad agrāk un arī vēlāk neesmu baidījies. Taču tobrīd es baidījos tā, ka burtiski trīcēju. Pazemots es to izjutu līdz pašiem dziļumiem. Ja vien būtu spējis, es būtu izdarījis pašnāvību, bet nejutos nāves cienīgs. Starp citu, ne jau tāpēc es sevi nenogalināju, bet gan baiļu dēļ. Baiļu dēļ sevi nogalina, bet baiļu dēļ arī paliek dzīvs: cilvēks sāk zaudēt drosmi sevi nogalināt, un pats šis akts kļūst neiedomājams. Turklāt vakarā savā istabā es meiteni sāku tik ļoti ienīst, ka nolēmu viņu nogalināt. Rītam pienākot, ar šo domu es aši devos uz Gorohovaju. Visu ceļu domāju par to, kā es viņu galināšu un kā es viņu lādēšu. Manu lielāko naidu izsauca atmiņas par viņas smaidu: es jutu nicinājumu un neizsakāmu riebumu, atceroties, kā viņa bija apkritusi man ap kaklu, nez ko savā prātā iztēlojusies. Taču uz Fontankas man palika slikti. Turklāt man radās jauna, briesmīga doma, turklāt briesmīga tieši tāpēc, ka es to apzinājos. Atgriezies mājās, es apgūlos, ciezdams no drebuļiem, es biju sasniedzis tik galēju baiļu pakāpi, ka pat pārstāju meiteni nīst. Es vairs negribēju viņu nogalināt, un tā arī bija šī jaunā doma, kas man bija uznākusi uz Fontankas. Tad es pirmo reizi mūžā sapratu, ka bailes, ja tās sasniegušas augstāko pakāpi, pilnībā padzen naidu – pat atriebības jūtas pret pāridarītāju.

Es pamodos ap pusdienlaiku, bet salīdzinoši vesels un pat pārsteigts par vakardienas neprātīgajām sajūtām. Nokaunējos par to, ka biju gribējis nogalināt. Tomēr es biju sliktā garastāvoklī, un, neraugoties uz riebumu, biju spiests doties uz Gorohovaju. Atceros, ka tajā brīdī es ļoti gribēju ar kādu sastrīdēties, bet tikai ļoti nopietni sastrīdēties. Kad nonācu Gorohovajā, istabā es pēkšņi sastapu Ņinu Saveļjevnu, to kalponi, kas mani jau stundu bija gaidījusi. Šo meiteni es nepavisam nemīlēju, tāpēc viņa pati bija atnākusi lielās bailēs, vai es par apmeklējumu nesadusmošos. Tieši tā viņa vienmēr nāca. Bet es pēkšņi ar viņu biju ļoti apmierināts, tādēļ viņu iepriecināju. Viņa nebija slikta, bet pazemīga un ar tādām manierēm, kādas sīkpilsoņi ļoti augstu vērtē, tāpēc mana saimniece jau agrāk par viņu bija teikusi atzinīgus vārdus. Es viņas abas satiku, sēžam pie kafijas tases, un saimniece ar lielu prieku iesaistījās patīkamā sarunā. Stūrī, citā istabā, es redzēju Matrjošu, kas stāvēja un nekustoties dusmīgi nolūkojās uz māti un viesi. Kad es ienācu, viņa nepaslēpās, kā to bija darījusi iepriekšējā reizē, un arī nebēga, ko es ļoti labi ievēroju un biju pārsteigts. No pirmā acu uzmetiena man šķita, ka viņa ir zaudējusi daudz svara un ka viņai ir drudzis. Es biju ļoti maigs pret Ņinu, tāpēc viņa aizgāja diezgan apmierināta. Mēs devāmies prom kopā, un es divas dienas neatgriezos Gorohovajā. Izjutu lielu apnikumu, lai gan skumu.

Tad es nolēmu visam pielikt punktu un labāk pamest Pēterburgu: tik tālu jau biju nonācis! Bet, kad es atnācu uzteikt dzīvokli, atradu saimnieci noraizējušos un noskumušu: Matrjoša bija slima jau trīs dienas un katru nakti murgoja. Protams, es uzreiz viņai pajautāju, par ko meitene murgoja. (Mēs čukstus sarunājāmies manā istabā.) Viņa man čukstēja pretī, ka meitene murgojot “šausmas”: “Es nogalināju Dievu”, viņa esot teikusi. Izteicu priekšlikumu uz sava rēķina ataicināt ārstu, bet viņa negribēja: “Ar dievpalīgu pāries tāpat, nav tik traki, viņa otrā dienā vēl aizskrēja uz veikalu.” Es nolēmu apmeklēt Matrjošu vienatnē un, tā kā saimniece teica, ka viņai līdz pulksten pieciem jābūt Pēterburgas pusē, pieņēmu lēmumu atgriezties vakarā.

Starp citu, man nebija ne jausmas, kāpēc es to gribēju un ko vēlējos darīt. Paēdu pusdienas krogū un atgriezos ceturksni pāri pieciem. Vienmēr gāju iekšā ar savu atslēgu. Neviena cita, izņemot Matrjošu, tur nebija. Viņa gulēja darbistabā aiz aizslietņiem mātes gultā, un es redzēju, ka viņa no turienes skatās šurp, bet izlikos, ka nepamanu. Logi bija atvērti. Gaiss bija silts, pat karsts. Es pienācu un apsēdos uz dīvāna. Visu notikušo atceros līdz pat pēdējai minūtei. Man sagādāja milzīgu baudu tieši nesarunāšanās ar Matrjošu un viņas mocīšana, nezinu kāpēc. Es nogaidīju vienu stundu, un tad pēkšņi viņa pati izlēca no aizslietņa. Dzirdēju, kā, viņai pielecot, abas pēdas noskanēja pret grīdu, tad nodipēja diezgan aši soļi un viņa parādījās uz manas istabas sliekšņa. Es biju tik zemisks, ka priecājos, ka viņa iznāca pirmā. O, cik tas viss bija nelietīgi un cik zemu es biju kritis! Viņa stāvēja un klusēdama skatījās. Tajās dienās, kopš es pēc notikušā viņu tuvāk nebiju redzējis, viņa patiešām bija zaudējusi daudz svara. Viņas sejas āda bija kļuvusi sausa, un galva droši vien bija karsta. Viņas acis bija milzīgas un raudzījās uz mani cieši, ar muļķīgu ziņkāri, kā man sākumā šķita. Es sēdēju, skatījos un nekustējos. Tad pēkšņi es atkal sajutu naidu. Taču drīz vien pamanīju, ka Matrjoša no manis nemaz nebaidās, bet drīzāk ir murgu varā. Taču neizskatījās arī, ka viņa murgotu. Tad viņa pēkšņi sāka ātri kratīt manā virzienā galvu, kā nosodījumā dara ļaudis, kas ir ļoti naivi un kuriem nav labu manieru. Un viņa pēkšņi pacēla pret mani savu mazo dūrīti un, neizkustoties no vietas, sāka man ar to draudēt. Pirmajā mirklī kustība man šķita smieklīga, bet vēlāk es to vairs nespēju izturēt un strauji piecēlos, bailēs izkustoties no vietas. Viņas sejā bija tāds izmisums, kādu tik mazā būtnē nebija iespējams izturēt. Viņa turpināja manā virzienā draudīgi vicināt dūrīti un pārmetoši kratīja galvu. Es piesardzīgi ierunājos, gandrīz čukstus un maigi no bailēm, bet uzreiz manīju, ka viņa neko neuztver, un vēl vairāk nobijos. Te viņa pēkšņi strauji aizsedza seju ar abām plaukstām, kā toreiz, atkāpās un nostājās pie loga ar muguru pret mani. Arī es novērsos un apsēdos pie loga. Nekādi nesaprotu, kāpēc es uzreiz neaizgāju un paliku gaidot. Droši vien es tiešām kaut ko gaidīju. Es būtu varējis pasēdēt, tad piecelties un viņu nogalināt, jo tik un tā viss beigtos ar izmisumu.

Drīz es atkal sadzirdēju viņas steidzīgos soļus, viņa iegāja pa durvīm koka gaitenī, no kura bija izeja lejup pa kāpnēm. Es steidzīgi piegāju tuvāk un vēl paspēju pamanīt, kā viņa ieiet pieliekamajā, tādā kā vistu kūtī, blakus citam kambarim. Pie loga, kad tur apsēdos, man prātā atkal uzplaiksnīja liktenīgā doma, un es joprojām nesaprotu, kāpēc tieši tā man ienāca prātā kā pirmā, nevis kāda cita; tātad viss uz to arī veda. Protams, mirklīgai domai vēl nevar ticēt, “un tomēr”… Es visu atceros šaušalīgi skaidri, un sirds man tobrīd sitās no visa spēka.

Klods Lorēns, Piekrastes ainava ar Akidu un Galateju (1657), avots: https://artsandculture.google.com/asset/qQEhXrDICOT0ZQ

Pēc minūtes es atkal paskatījos pulkstenī un pēc iespējas precīzāk iegaumēju laiku. Nezinu, kāpēc man tajā brīdī bija vajadzīga šāda precizitāte, patiesībā es toreiz gribēju visu labi ievērot, tāpēc tagad arī atceros un redzu, it kā tas notiktu šobrīd. Tuvojās vakars. Man virs galvas zumēja muša, un tā nolaidās uz manas sejas. Es to noķēru, paturēju pirkstos un tad izlaidu pa logu. Turpat pagalmā ļoti skaļi iebrauca rati. Pie loga pagalma stūrī kāds amatnieks, drēbnieks, ļoti skaļi (un ilgi) dziedāja dziesmu. Viņš sēdēja pie darba, un es viņu labi redzēju. Man ienāca prātā, ka neviens mani nesastapa, kad ienācu pa vārtiem un kāpu pa kāpnēm, tātad, protams, nav vajadzīgs, lai kāds mani redzētu, kad kāpšu atkal lejā, tāpēc es uzmanīgi atstūmu savu krēslu no loga un apsēdos tā, lai mājas iemītnieki mani neredzētu. O, cik tas bija zemiski! Paņēmu grāmatu, bet atkal noliku to un sāku raudzīties uz mazu sarkanīgu zirnekli, kas sēdēja uz ģerānijas lapas; tad aizmaldījos savās domās. Es visu atceros līdz pat pēdējam mirklim.

Pēkšņi atkal paķēru pulksteni. Bija pagājušas divdesmit minūtes, kopš viņa iznāca. Taču es biju apņēmības pilns pagaidīt vēl precīzi ceturtdaļstundu. Es pats sev noteicu šo laiku. Man ienāca prātā, ka viņa varbūt ir atgriezusies un es to varētu būt palaidis garām, taču tas nebija iespējams: apkārt valdīja kapa klusums un bija dzirdams katras mušas sīciens. Pēkšņi mana sirds atkal sāka dauzīties. Es izvilku pulksteni; pietrūka trīs minūtes, bet es tās tomēr nosēdēju, lai gan sirds sitās gandrīz līdz sāpēm. Tad es piecēlos, uzliku cepuri, aizpogāju mēteli un apskatīju istabu, lai redzētu, vai nav pazīmju, ka esmu te bijis. Pārvietoju krēslu tuvāk logam, kā tas stāvēja pirms tam. Beidzot es atvēru durvis, klusi aizslēdzu tās ar savu atslēgu un piegāju pie pieliekamā. Tas bija pievērts, bet ne aizslēgts, un es zināju, ka tas nav aizslēdzams, taču arī negribēju atvērt. Es tikai pacēlos uz pirkstgaliem, lai paskatītos pa augšējo spraugu. Tajā brīdī, stāvot uz pirkstgaliem, es atcerējos, ka, sēžot pie loga, skatoties uz sarkano zirnekli un aizpeldot domās, biju arī iedomājies, kā, uz pirkstgaliem pastiepjoties, ar acīm ieskatīšos šajā spraugā. Iekļaujot šeit šo nelielo detaļu, es vēlos pārliecinoši pierādīt, ka pilnā mērā valdīju pār savām prāta spējām, ka es neesmu traks un par visu atbildu. Es ilgi skatījos caur spraugu, jo bija tumšs, taču ne pilnībā, un beigās saskatīju visu, kas bija nepieciešams…

Tad es nolēmu, ka varu doties prom, un nokāpu pa kāpnēm. Nevienu nesastapu, un neviens nebūtu varējis uz mani norādīt. Apmēram trīs stundas vēlāk mēs visi, svārkus nometuši, istabā dzērām tēju un spēlējām vecas kārtis. Ļebjadkins lasīja dzeju. Tika stāstīti daudzi stāsti, un it kā tīšām tovakar viss labi izdevās un bija jautri, ne tik muļķīgi kā parasti. Arī Kirilovs tovakar bija tur. Neviens nedzēra, lai gan bija pudele ruma, kurai pieķērās tikai Ļebjadkins. Prohors Malovs reiz bija atzīmējis: “Kad Nikolajs Vsevolodovičs ir laimīgs un nav drūms, visi mūsējie ir jautri un gudri runā.” Es to atcerējos arī toreiz, tāpēc biju jautrs, apmierināts, nebiju drūms un gudri runāju. Taču atceros, ka jau toreiz pilnā mērā zināju, ka esmu zemisks un nicināms gļēvulis sava atbrīvošanās prieka dēļ un ka nekad vairs nebūšu godīgs cilvēks – ne šeit, ne pēc nāves, nekad vairs. Un vēl: pie manis piepildījās ebreju sakāmvārds: “Savs mēsls ir riebīgs, bet nesmird.” Lai gan jutu, ka esmu nelietis, es par to nekaunējos un visumā īpaši necietu. Tad, sēžot pie tējas un kaut ko muldot ar viņiem, es pirmo reizi mūžā sev stingri formulēju, ka nezinu un neizjūtu atšķirību starp ļauno un labo, ka esmu ne tikai zaudējis šīs izjūtas, bet ka ļaunā un labā vispār nav (un tas man bija patīkami), ir tikai vieni vienīgi aizspriedumi; ka es varu būt brīvs no visiem aizspriedumiem, bet, ja es sasniegšu šo brīvību, tad būšu pagalam. Tā bija pirmā reize, kad es to apzinājos šādā formulējumā, un tieši tad pie tējas, kad es ar viņiem muldēju un smējos par nezin ko. Toties es visu atceros. Vecas, labi zināmas domas bieži vien pēkšņi parādās kā pilnīgi jaunas, dažkārt pat pēc piecdesmit dzīves gadiem.

Bet es visu laiku kaut ko gaidīju. Pulksten vienpadsmitos atskrēja sētnieka meita, kas no Gorohovajas bija pie manis atsūtīta ar saimnieces ziņu, ka Matrjoša pakārusies. Es gāju meitenei līdzi un redzēju, ka saimniece pati nezina, kādēļ sūtījusi pēc manis. Viņa, protams, brēca un ļoti skaļi sitās uz visām pusēm, kā jau viņas visas šādos gadījumos dara. Bija arī sanākuši ļaudis un policisti. Es pastāvēju un aizgāju.

Visu šo laiku man būtībā lika mieru, lai gan, kā parasts, nopratināja. Taču, izņemot to, ka meitene bija slima un drudzī murgoja, tādēļ es biju ierosinājis uz sava rēķina izsaukt ārstu, es neko vairāk nedevu zināt. Viņi man jautāja arī par nazi; sacīju, ka saimniece meitu nopēra, bet tas nebija nekas īpašs. Neviens nezināja, ka es tajā vakarā biju ieradies. Ar to arī viss beidzās.

Veselu nedēļu es tur nemaz negāju un ierados tikai, lai uzteiktu dzīvokli. Saimniece joprojām raudāja, lai gan jau, kā agrāk, bija ķērusies pie atlokiem un šūšanas. “Tā biju es, kas jūsu naža dēļ viņai nodarīju pāri,” viņa man sacīja, bet bez īpaša pārmetuma, it kā tikai būtu gribējusi man to pateikt. Es ar viņu norēķinājos, aizbildinoties ar to, ka nevaru vairs palikt šādā dzīvoklī un tur uzņemt Ņinu Saveļjevnu. Atvadoties, viņa vēlreiz paslavēja Ņinu Saveļjevnu, un promejot es viņai iedevu piecus rubļus vairāk, nekā pienācās par dzīvokli.

Galvenais bija tas, ka man līdz nelabumam bija garlaicīgi dzīvot. Kad briesmas bija pārgājušas, atgadījumu Gorohovajā es būtu pilnīgi aizmirsis, kā visu toreizējo, ja vien kādu laiku nebūtu ar dusmām atcerējies visus apstākļus. Es izgāzu savas dusmas, uz ko vien spēju. Tieši šajā laikā – un ne velti – man radās doma kaut kā sakropļot savu dzīvi un pēc iespējas pretīgāk. Pirms gada biju domājis nošauties, bet tad man ienāca prātā kas labāks.

Reiz, skatoties uz klibo Mariju Timofejevnu Ļebjadkinu, kura šad tad tīrīja istabas un tolaik vēl nebija sajukusi prātā, bet vienkārši bija aizrautīga idiote, turklāt bija manī slepeni un neprātīgi iemīlējusies (kā mūsējie bija noskaidrojuši), es pēkšņi izdomāju viņu apprecēt. Doma par Stavrogina laulību ar šādu zemu radījumu kutināja man nervus. Nebija iespējams iedomāties neko pretīgāku. Bet tas notika tajā laikā, tajās dienās, un tāpēc ir saprotams. Taču jebkurā gadījumā es neapprecējos vienīgi tāpēc, ka biju “saderējis uz vīna pudeli dzērumā pēc vakariņām”. Tas notika tajā laikā, un tajās dienās es vēl nezināju – lūk, tas ir svarīgākais. Laulību liecinieki bija Kirilovs un Pjotrs Verhovenskis, kurš tobrīd gadījās Pēterburgā; visbeidzot pats Ļebjadkins un Prohors Malovs (tagad miris). Neviens cits par to nekad neuzzināja, un visi deva vārdu klusēt. Šī klusēšana man vienmēr šķitusi nelietīga, bet līdz pat šim brīdim tā nav pārtraukta, lai gan man ir nodoms par laulībām paziņot; tagad pie reizes arī paziņoju.

Pēc laulībām es aizbraucu uz laukiem apciemot māti. Turp devos izklaides pēc. Mūsu pilsētā iedēstīju prātos domu, ka esmu apsēsts, – domu, kas līdz pat šim laikam nav iznīdēta un man neapšaubāmi kaitē, kā paskaidrošu vēlāk, bet tagad to pieminu tikai šo lapiņu dēļ. Pēc tam es devos uz ārzemēm un paliku tur četrus gadus.

Es biju Austrumos, Atona kalnā nostāvēju kājās astoņas stundas garā nakts dievkalpojumā, biju Ēģiptē, dzīvoju Šveicē, biju pat Islandē, gadu nomācījos Getingenē. Pēdējā gadā stipri satuvinājos ar vienu pazīstamu krievu ģimeni Parīzē un divām krievu jaunavām Šveicē. Pirms aptuveni diviem gadiem Frankfurtē, ejot garām rakstāmlietu veikalam, starp pārdošanā esošajām fotogrāfijām pamanīju mazu pastkartīti ar meiteni, kas bija tērpusies izsmalcinātā bērnu tērpā, bet bija ļoti līdzīga Matrjošai. Es kartīti uzreiz nopirku un, pārnākot viesnīcā, noliku uz kamīna. Tā tur nedēļu nostāvēja neskarta, es ne reizi uz to nepaskatījos un, aizbraucot no Frankfurtes, aizmirsu paņemt līdzi.

To visu pieminu tikai tāpēc, lai pierādītu, cik labi es spēju valdīt pār savām atmiņām un biju kļuvis pret tām nejūtīgs. Es tās visas uzreiz masveidā noraidīju, un visa masa paklausīgi pazuda ikreiz, kad es to vēlējos. Man vienmēr ir bijis garlaicīgi atcerēties pagātni, un es nekad neesmu spējis pēc tās ilgoties, kā dara gandrīz visi, jo īpaši tāpēc, ka es to ienīdu, tāpat kā ienīdu visu, kas bija mans. Kas attiecas uz Matrjošu, es pat aizmirsu viņas kartīti uz kamīna.

Pirms gada pavasarī, ceļojot pa Vāciju, es neapdomīgi pabraucu garām stacijai, no kuras man bija jānogriežas uz savu ceļu, un nokļuvu uz cita ceļa atzara. Mani izlaida nākamajā stacijā; bija trešā pēcpusdienas stunda, un diena bija skaidra. Tā bija maza vācu pilsētiņa. Man parādīja viesnīcu. Bija jāpagaida. Nākamais vilciens atgāja vienpadsmitos naktī. Tā kā es nekur nesteidzos, man pat bija prieks par piedzīvojumu. Viesnīca izrādījās maza un necila, taču to ieskāva zaļumi un puķu dobes. Man atvēlēja mazu istabiņu. Es kārtīgi paēdu, un, tā kā visu nakti biju bijis ceļā, pēc pusdienām četros pēcpusdienā cieši iemigu.

Man parādījās pavisam negaidīts sapnis; nekad nebiju redzējis neko līdzīgu. Visi mani sapņi vienmēr ir muļķīgi vai biedējoši. Drēzdenes galerijā karājas Kloda Lorēna glezna, katalogā, šķiet, norādīts “Akids un Galateja”, bet es to vienmēr esmu saucis par “Zelta laikmetu”, nezinu, kāpēc. Es to biju redzējis jau agrāk, bet tagad, pirms trim dienām garāmbraucot es to apskatīju vēlreiz. Es pat tīšām aizgāju uz galeriju, lai to redzētu, un, iespējams, ka aizbraucu uz Drēzdeni tikai tās dēļ. Tā bija glezna, par kuru es sapņoju, bet ne kā par gleznu – kā par patiesu stāstu.

Es īsti nezinu, par ko bija sapnis. Gluži kā gleznā – tur bija Grieķijas arhipelāga stūrītis un šķiet, ka laiks bija pirms 3000 gadiem, tur bija zili, maigi viļņi, salas un klintis, zaļojošā piekraste, burvīga panorāma tālumā, rietošā saule; to pat nevar izteikt vārdiem. Eiropas civilizācija šeit atcerējās savus pirmsākumus, un doma par tiem gluži kā pielēja manu dvēseli ar mīlestību uz senčiem. Tā bija cilvēces paradīze zemes virsū, dievi nolaidās no debesīm un saradojās ar cilvēkiem, šeit risinājās pirmās mitoloģiskās epizodes. Šeit dzīvoja skaisti cilvēki! Viņi modās un aizmiga laimīgi un nevainīgi; birzis pildīja viņu dzīvespriecīgās dziesmas, lielais neizlietotā spēka pārpalikums izpaudās mīlestībā un vienkāršā priekā, un es jutu, it kā vienlaikus redzētu arī viņu trīstūkstoš gadus garo nākotnes dzīvi, kas viņiem bija nezināma un neuzminama, un mana sirds drebēja no šīm domām. Ak, cik es biju priecīgs, ka mana sirds drebēja un ka es beidzot viņus mīlēju! Saule lēja starus pār šīm salām un jūru, līksmojot par saviem skaistajiem bērniem. Cik brīnišķīgs sapnis! Un cik liels apmāns! Pats neticamākais no visiem sapņiem, sapnis, kuram visa cilvēce visas savas pastāvēšanas vēsturē veltījusi visus savus spēkus, kuram tā visu upurējusi, par kuru tā nīkusi un izsīkstot cietusi, par kuru tās pravieši miruši pie krustiem un nogalināti, bez kura neviena tauta negribētu dzīvot un – pat nevarētu mirt! Un visas šīs sajūtas es it kā pārdzīvoju šajā sapnī; atkārtoju vēlreiz, es nemaz nezinu, par ko sapņoju, es sapņoju tikai sajūtas; bet klintis un jūra, un slīpie rietošās saules stari – to visu es it kā vēl joprojām redzēju, kad pamodos un atvēru acis, pirmo reizi mūžā burtiski pieplūdušas asarām. Es atceros asaras, atceros, ka priecājos un ka man nebija kauns. Man nepazīstama laimes sajūta pārņēma visu manu sirdi, līdz pat sāpēm. Bija jau pienācis vakars; pa manas istabiņas logu, caur puķu zaļumu uz palodzes, lauzās vesels kūlis spožu, slīpu rietošās saules staru un aplēja mani ar gaismu. Es ātrāk aizvēru acis, it kā alkstot atgriezties zudušajā sapnī, bet piepeši, it kā spilgtas gaismas viducī es ieraudzīju kādu sīku punktiņu. Lūk, tieši tā tas bija un tā tas arī sākās. Punktiņš pēkšņi sāka pieņemt kādu tēlu, un pēkšņi es skaidri ieraudzīju mazu sarkanīgu zirnekli. Es to uzreiz atcerējos uz ģerānijas lapas, jo arī tolaik rietošās saules slīpie stari lija lejup. Šķita, it kā manī kaut kas ieurbtos, un es piecēlos un apsēdos uz gultas. Un pēkšņi viss bija tieši tā, kā tas toreiz notika!

Es redzēju sev priekšā (Ak nē, ne jau īstenībā! Kaut tikai, kaut tikai tā būtu bijusi īsta parādība, kaut tik reizi, kaut tikai vienu reizi kopš tā laika, kaut uz mirkli, kaut uz vienu mirkli es ar viņu varētu runāt miesā un dzīvu!) – es redzēju savā priekšā Matrjošu, izģidušu un ar drudžainām acīm, gluži tādu pašu, kā tolaik, kad viņa stāvēja uz mana sliekšņa, kratot galvu un paceļot pret mani savu sīko dūrīti. Nekad vēl nekas man nebija šķitis tik mokošs! Bezpalīdzīga radībiņa ar nenobriedušu prātu un visdziļākajā izmisumā, kura man draud (Ar ko? Ko viņa man būtu varējusi nodarīt, ak Dievs!), bet, protams, vaino tikai pati sevi! Nekas tāds ar mani iepriekš nebija gadījies. Es nosēdēju līdz vēlai naktij, nekustēdamies un nejuzdams laika plūdumu. Tagad es gribētu izskaidrot un pilnīgi skaidri pavēstīt, kas tieši tobrīd notika. Vai to sauc par sirdsapziņas pārmetumiem vai nožēlu? Nezinu, un līdz šim brīdim es nespētu pateikt. Taču man ir neizturams tikai šis viens tēls un tieši uz sliekšņa, tieši tajā brīdī, ne agrāk un ne vēlāk, ar savu pacelto, draudošo dūrīti, tikai šis viņas tā brīža izskats, tikai viena toreizējā minūte, tikai šī galvas kratīšana. Šis žests – tieši tas, ar ko viņa man draudēja, – man vairs nebija smieklīgs, tas bija šausmīgs. Man kļuva žēl, žēl līdz neprātam, un es būtu atdevis savu miesu saplosīšanai, lai tikai šī viena mirkļa nebūtu bijis. Man nav žēl ne par noziegumu, ne par viņu un viņas nāvi, tikai to vienu mirkli es nekādi nevaru izturēt, nekādi, tāpēc kopš tā laika tas man rādās katru dienu un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu nolādēts. Tieši tas, ko es kopš tā notikuma nevaru izturēt un arī iepriekš nevarēju, taču to vēl nezināju, man tagad rādās gandrīz katru dienu. Tas nerādās pats no sevis, es pats to izsaucu, es nevaru to neizsaukt, lai gan nespēju ar to sadzīvot. Kaut es tikai reizi viņu ieraudzītu acu priekšā, kaut vai tikai halucinācijā! Man gribētos, lai viņa vēlreiz paskatītos uz mani, ar tikpat lielām un drudžainām acīm kā toreiz, ieskatītos man acīs un ieraudzītu… Muļķīgs sapnis, kas nekad nepiepildīsies!

Kāpēc neviena cita manas dzīves atmiņa neizraisa neko līdzīgu? Un bija taču daudz atmiņu, varbūt pat ļaužu tiesas priekšā sliktākas. Tās citas izraisa tikai tīru naidu, un pat to vienīgi pašreizējā stāvoklī, kaut gan agrāk es šīs atmiņas aukstasinīgi aizmirsu, masveidā atgrūdu un biju mākslīgā mierā.

Pēc tam lielāko gada daļu es klīdu apkārt un centos būt aizņemts. Zinu, ka pat tagad es spētu izdzēst Matrjošu, ja vien vēlētos. Es joprojām pilnībā valdu pār savu gribu. Bet tieši par to ir runa – es nekad to neesmu vēlējies darīt, es nevēlos to darīt un nedarīšu. Un tā tas turpināsies, līdz es sajukšu prātā.

Šveicē, divus mēnešus vēlāk, iespējams, kā pretstatu un organisma cīņu par eksistenci, es izjutu kaislības lēkmi ar vienu no nevaldāmajām dziņām, kādu biju izjutis tikai reizi, pašā sākumā. Es sajutu briesmīgu kārdinājumu pastrādāt jaunu noziegumu un sākt dzīvot divsievībā (jo es jau biju precējies), bet aizbēgu pēc kādas citas meitenes padoma, kurai es atklājos gandrīz visā un pat tajā, ka nepavisam nemīlēju to, kuru tik ļoti iekāroju, un ka es nekad nevienu nevarētu mīlēt un ka manī nav nekā cita, tikai iekāre. Turklāt šis jaunais noziegums nekādā veidā mani neatbrīvotu no Matrjošas.

Tāpēc es nolēmu nodrukāt šīs lapiņas un trīssimt eksemplāru tirāžā ievest Krievijā. Kad pienāks laiks, es tās nosūtīšu policijai un vietējām varas iestādēm; vienlaikus es tās nosūtīšu visu laikrakstu redaktoriem ar lūgumu pēc atklātības un daudziem citiem cilvēkiem, kuri mani pazīst Pēterburgā un Krievijā. Vienlaicīgi tās parādīsies tulkojumā ārzemēs. Varbūt tam nav jēgas, bet es tik un tā tās publicēšu (proti, lapiņas). Es zinu, ka juridiski tas man varbūt nemaz nekaitēs, vismaz ne pārāk daudz: es liecinu tikai par sevi pašu, man nav apsūdzētāja; turklāt nav pierādījumu vai arī to ir ļoti maz. Visbeidzot, pastāv dziļi iesakņojusies pārliecība, ka es esmu nepieskaitāms, un mani radinieki darīs visu iespējamo, lai šo domu izmantotu jebkādas mani tiesiski apdraudošas vajāšanas izbeigšanai. Es to cita starpā daru zināmu, lai parādītu, ka šobrīd esmu pie pilna prāta un apzinos savu stāvokli. Taču vēl paliks tie, kuri visu zinās un kuri skatīsies uz mani, un es uz viņiem. Es gribu, lai visi skatās uz mani. Vai tas man radīs atvieglojumu, es nezinu. Es to izmantoju kā pēdējo iespēju.

Vēlreiz atkārtoju, ka, ja jūs vērsīsieties Pēterburgas policijā, jūs kaut ko varētu atrast. Iespējams, ka minētie sīktirgotāji joprojām dzīvo Pēterburgā. Viņi noteikti atcerēsies māju. Tā bija gaiši zila. Es nekur nebraukšu un kādu laiku (gadu vai divus) palikšu Skvorešņikos, savas mātes īpašumā. Kur vien man liks ierasties, es ieradīšos.

Nikolajs Stavrogins.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: