Piecas minūtes tieslietu filozofijas

Gustavs Rādbruhs (1878–1949) bija vācu jurists, kuru uzskata par vienu no ietekmīgākajiem tieslietu teorētiķiem laikmetā pēc Otrā pasaules kara. Viņš gan pats nepiedzīvoja savas ietekmes zenītu tajās pāris desmitgadēs pēc kara beigām un pirms 1960. gadu apvērsuma, kad tieslietu filozofijā kantiānisms, dabīgo tiesību mācība, tiesiskā pozitīvisma kritika un vērtībās balstīta jurisprudence spēlēja nozīmīgu lomu. Pēc nacistu nākšanas pie varas Rādbruha karjera tika iedragāta un viņu atlaida no darba universitātē. Viņa dēls krita kaujā pie Staļingradas 1942. gadā. Kara laiku pavadījis Lielbritānijā, Oksfordas Universitātē, Rādbruhs atgriezās Vācijā, atsāka pasniedzēja darbu, taču novārguma un slimības dēļ drīz nomira, nepabeidzis iesākto tieslietu filozofijas antoloģiju. Eseja “Piecas minūtes tieslietu filozofijas” (Fünf Minuten Rechtsphilosophie) pirmoreiz nodrukāta studentiem paredzētā mācību materiālā (Merkblatt für Studenten) 1945. gadā.

Pirmā minūte

“Pavēle ir pavēle,” saka karavīrs. “Likums ir likums,” saka jurists. Taču, lai gan karavīram pienākums un tiesības paklausīt izbeidzas, ja viņš uzzina, ka tiek pavēlēts izdarīt noziegumu vai pārkāpumu, tad juristu vidū, kopš pirms aptuveni 100 gadiem izmira pēdējie dabīgo tiesību juristi,[1] šādu izņēmumu likumu spēkam un likuma subjektu pienākumam paklausīt nav. Likums ir spēkā, jo tas ir likums, un tas ir likums, ja tam ir vara sevi iedzīvināt tiesu praksē.

Šāda izpratne par likumu un tā spēkā esamību (kuru mēs saucam par pozitīvisma doktrīnu) ir padarījusi ne tikai juristus, bet arī tautu bezpalīdzīgus likumu priekšā – lai cik tie būtu patvaļīgi, lai cik tie būtu nežēlīgi, lai cik tie būtu noziedzīgi. Galu galā taisnīgums tiek pielīdzināts varai: tikai tam, kam ir vara, ir taisnība.

Otrā minūte

Cilvēki ir gribējuši papildināt šo teikumu vai aizstāt ar citu: Taisnīgs ir tas, kas dod labumu tautai.

Tas nozīmē, ka patvaļa, solījumu laušana un nelikumības, ja vien tās ir izdevīgas tautai, ir taisnīgas. Praksē tas nozīmē, ka viss, ko valsts varas turētājs uzskata par sabiedrībai derīgu – ikvienu agresīvu iebrukumu, ikkatru despota kaprīzi, sodīšanu ārpus likuma un tiesas sprieduma vai slimnieku pretlikumīgu nogalināšanu –, ir taisnīgs. Tas var nozīmēt, ka valdītāju pašlabumu uzskata par kopīgo labumu. Un tādējādi taisnīguma pielīdzināšana sagaidītajam vai šķietamam tautas labumam tiesisku valsti ir pārveidojusi par netaisnīgu valsti.

Nē, nedrīkst sacīt, ka viss, kas nāk par labu tautai, ir taisnīgs. Ir tieši otrādi: tikai tas, kas ir taisnīgs, nāk par labu tautai.

Trešā minūte

Taisnīgums ir griba īstenot likumību. Bet likumība nozīmē: tiesāt, neņemot vērā personu, visu mērīt pēc vienas mērauklas.

Ja politisko pretinieku slepkavība tiek godināta, citas rases cilvēku nogalināšana ir pavēle, bet tāds pats nodarījums pret saviem domubiedriem tiek sodīts ar visnežēlīgākajiem, visapkaunojošākajiem sodiem, tad tas nav ne likumīgi, ne taisnīgi.

Ja likumi apzināti noraida gribu rīkoties likumīgi, piemēram, patvaļīgi piešķirot un liedzot cilvēka tiesības, tad šie likumi nav spēkā, tad tautai tiem nav jāpakļaujas, tad pat juristiem jāatrod drosme noraidīt to tiesisko raksturu.

Ceturtā minūte

Protams, līdztekus tiesiskumam viens no taisnīguma mērķiem ir arī kopīgais labums. Protams, likumam kā tādam, pat sliktam likumam, joprojām ir noteikta vērtība – vērtība, kas šaubīgajiem likumu padara skaidru. Protams, cilvēku nepilnības ne vienmēr ļauj likumam harmoniski apvienot visas trīs taisnīguma vērtības: kopīgo labumu, tiesisko noteiktību un likumību. Tad atliek tikai izsvērt, vai sliktu, kaitīgu vai netaisnīgu likumu tomēr uzturēt spēkā tiesiskās noteiktības labad, vai arī atcelt to tāpēc, ka tas ir netaisnīgs un kaitīgs sabiedrībai. Tomēr tautas un juristu apziņā ir jābūt dziļi iesakņotai šai atziņai: Var būt likumi, kas ir tik netaisnīgi un sabiedrībai kaitīgi, ka tiem ir jāatņem ne tikai likuma spēks, bet pat likuma raksturs.

Piektā minūte

Tāpēc pastāv tiesību principi, kas ir spēcīgāki par jebkādu tiesību aktu, tā ka likums, kas ir tiem pretrunā, nav spēkā. Šos principus sauc par dabīgo likumu vai saprāta likumu. Protams, aplūkojot tos pa vienam, tos apvij daudzas šaubas, bet daudzu gadsimtu darbs tomēr ir izstrādājis stingru pamatu, un tā sauktajās Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijās šie likumi ir apkopoti ar tik pilnīgu vienprātību, ka joprojām šaubīties par šiem likumiem var vienīgi, apzināti kultivējot skepsi.

Bet ticības valodā tās pašas domas ir izteiktas divos Bībeles pantos. No vienas puses, ir rakstīts: “Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām”.[2] Taču, no otras puses, ir rakstīts: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem”,[3] un tā nav tikai dievbijīga vēlēšanās, bet gan spēkā esošs tiesisks princips. Spriedzi starp šiem abiem pantiem nevar atrisināt ar trešo pantu, piemēram, sakot: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder”,[4] jo arī šajā pantā saglabājas šaubas par robežām. Drīzāk: tas atstāj risinājumu Dieva balsij, kura tikai īpašā gadījumā uzrunā atsevišķo cilvēku viņa sirdsapziņā.



[1] Ar dabīgajām tiesībām saprot tiesības, kuras izriet no cilvēka iedabas un kuras atzīst cilvēka saprāts. Tāpēc tās ir spēkā visos laikos. (Aut. piez.)

[2] Pāvila vēstule romiešiem, 13:1: “Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām, jo nav citādas varas kā vien no Dieva; un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.”

[3] Apustuļu darbi, 5:29.

[4] Lūkas, 20:25.

Tulkoja un sagatavoja Agnese Irbe. Paldies Fēliksam Vaivodam, kurš pievērsa uzmanību šim tekstam.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: