Preses apskats 5

“Kanāda drīz piedāvās ārsta asistētu pašnāvību garīgi slimajiem. Kurš varēs pieteikties?”, National Post, 04.04.2022: https://nationalpost.com/health/canada-mental-illness-maid-medical-aid-in-dying

2023. gada martā Kanāda kļūs par vienu no retajām valstīm pasaulē, kurās ārsta asistēta nāve un eitanāzija (MAiD) būs pieejama arī cilvēkiem, kuru vienīgie veselības traucējumi ir depresija, bipolārie traucējumi, personības traucējumi, šizofrēnija, posttraumatiskā stresa sindroms un citas garīgas saslimšanas.

Jēdziens “garīgi slimie” Kanādas jaunā likuma kontekstā var būt maldinošs. No uzskaitītajiem garīgās veselības traucējumiem kļūst skaidrs, ka eitanāzija netiek vienkārši paplašināta tā, lai ietvertu garīgi atpalikušos, t. i., nepieskaitāmos (lai gan ietver arī tos). Šizofrēnija, visdrīzāk, nozīmē, ka cilvēks nav lemtspējīgs – piemēram, ja viņš izdarītu noziegumu, viņu nesodītu, bet piespriestu piespiedu psihiatrisko ārstēšanu; turpretī cilvēks ar bipolārajiem traucējumiem, visdrīzāk, ir pieskaitāms, proti, lemtspējīgs un atbildīgs. Tiesības uz eitanāziju Kanādā tiek paplašinātas tādā veidā, lai pēc iespējas lielākā mērā ietvertu cilvēkus, kuriem ir ciešanas un kuri šīm ciešanām redz risinājumu vienīgi nāvē. Viņu pieskaitāmībai un lemtspējai nav nozīmes.

Debatēs par šo likumprojektu abas puses lieto iecienītos, bet konceptuāli aizvien tukšākos jēdzienus “nediskriminācija” un “iekļaušana”. Likumprojekta aizstāvji apgalvo, ka, nepieļaujot eitanāziju cilvēkiem ar garīgām (bet ne fiziskām) ciešanām, šie cilvēki tiek pakļauti diskriminācijai. Kurš gan ir tiesīgs apgalvot, ka tieši fiziskas ciešanas (piemēram, smagas, deģeneratīvas slimības izraisītas) ir vienīgās vērā ņemamās vai pašas sliktākās? Kāpēc ne depresijas izraisītās ciešanas? Oponenti savukārt apgalvo, ka pats likumprojekts ir diskriminējošs pret garīgajiem invalīdiem, kuri jau tā sabiedrībā ir mazāk privileģēti par citiem: Kanādas veselības aprūpes sistēmas pārslodzes un haosa dēļ viņi nesaņem pienācīgu aprūpi, kas rada spiedienu izvēlēties nāvi, pašai sistēmai šai izvēlei tagad vairs neliekot šķēršļus.

Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai? Mēģināt atrunāt, ja iespējams? Cik ilgi mēģināt? Uztaustīt robežu starp tiem, kurus varētu atturēt un ārstēt, un tiem, kuri ir pārāk pašnāvnieciski, tāpēc psihiatrija viņiem nepalīdzēs? Izsakoties nepamatoti optimistiski, šie vienkārši ir pelēkās zonas jautājumi, kuri ar laiku, likumam iedzīvojoties praksē, noskaidrosies. Izsakoties reālistiski: ja ārsta darba pienākumi iekļauj atbalstu pacienta bojāejai vai šīs bojāejas veicināšanu, vai pat pacienta nogalināšanu, jebkāda medicīniska palīdzība galu galā kļūst bezjēdzīga. Medicīniskās palīdzības pienākums balstās aksiomā, ka cilvēka dzīvība ir vērtīga – pati par sevi vērtīga, pat ja nekā cita vērtīga (labas veselības, ciešamas dzīves kvalitātes un laimes) cilvēkam vairs nav. 

Ilze Kuzmina, “Vēstures vietā – “sociālo zinātņu kokteilis”: nebūs obligāts priekšmets, skolotāji izvēlēsies, par kādām vēsturiskām personībām runāt”, Latvijas Avīze, 20.09.2022: https://www.la.lv/vestures-vieta-kokteilis

J. Arājs kā vienu no problēmām uzsver arī to, ka vidusskolās vairs nav prasības vēsturi mācīt hronoloģiski: “Tas ir absolūti absurdi, jo skolēnam izpratne par cēloņsakarībām, vēstures notikumi kļūst par ilustratīviem piemēriem.”

Katrai lietai ir sava kārtība un secība lielākā lietu kopsakarā jeb veselumā. Katrai lietai ir savs stāsts – iesākums, nobriešana, pilnbrieds un noriets, turklāt katras lietas stāsts ir ieausts plašākā “lielajā bildē”, kas nebūt nav haotiskas dažādu aklu spēku sadursmes laukums, bet gan noteikta kārtība, kurā atsevišķās lietas ir savstarpēji pakārtotas lielāka veseluma ietvaros, katras lietas atsevišķajam mērķim piedaloties kāda lielāka mērķa sasniegšanā. Piemēram, ozola stāsts sākas kādā rudenī, zīlei iekrītot auglīgā augsnē, lai nākamajā pavasarī izdīgtu mazs stāds. Tas pakāpeniski augs; attīstīsies sakņu sistēma, sazarojosies un izveidosies lapotne saules gaismas uzņemšanai, kas ozolam dos spēku, lai rastos jaunas zīles, nākamo ozolu iedīgļi. Neviena no ozola stāsta epizodēm nav patvaļīga vai ar cēloniskiem pārrāvumiem, nevienā brīdī ozols pēkšņi nepārveidosies liepā vai mikroviļņu krāsnī, bet gan pakāpeniski īstenos ozola būtībai raksturīgos cēloniskos spēkus un īpašības, kas savukārt piedalās plašākā biosfērā, nodrošinot ēnu zemākiem augiem, lapotni putniem, mizu kukaiņiem, ar nokritušajām lapām mēslojumu apkārtējai augsnei u. tml.

Pasaule ir kārtīga un secīga. Tautu vēstures stāsti maz atšķiras no ozola stāsta – tautas rodas, pieaug, piedzīvo pilnbriedu, cīnās ar dažādiem apdraudējumiem vai izaicinājumiem, risina problēmas, kuras pārvarot tautas stāsts iegūst labvēlīgu plaukumu vai, nepārvarot, skumju norietu. Lai pareizi saprastu kādas tautas stāstu (un stāsts ne obligāti nozīmē fikciju – var būt patiesi, melīgi vai izdomāti stāsti, mana autobiogrāfija arī ir vairāk vai mazāk uzticams stāsts par manu dzīvi), ir nepieciešams izdibināt pareizo notikumu secību un savstarpējās cēloniskās ietekmes, kas iespējams tikai hronoloģiskas rekonstrukcijas ceļā. Kādas tautas stāstā ir svarīgi arī noskaidrot, kas cauri visām pārmaiņām ir nemainīgi pamatā paliekošais un kas ir nebūtiski pārejošs otršķirīgais. Protams, uz jautājumu: “Kas ir ozols?” nevar vienkārši atbildēt ar ozola izcelšanās un tapšanas stāstu, taču ozola augšanā novērojamās raksturīgās darbības un izpausmes var palīdzēt saprast, kas ir tie būtiskie raksturlielumi, kuri definē ozolu kā tādu, ļaujot to atšķirt no liepas.

Atteikšanās no hronoloģiskās cēloņsakarību pieejas vēstures izglītībā norāda uz plašāku vēlīnās modernitātes kaiti – teleoloģijas noliegumu, kas ir pamatā daudzām mūslaiku nekārtībām. Amerikāņu katoļu filozofs neosholastiķis Edvards Fēzers to raksturo šādi: “Būtiskākais šīs pārveides elements bija atteikšanās no paša teleoloģijas jeb galējā cēloņa jēdziena, bez kura, kā jau teicu, pazūd kārtības iespējamība. Mūsdienu zinātne, kā mums nepārtraukti stāsta, atklāja, ka galējais cēlonis ir ilūzija. Patiesībā tā neko tādu nav paveikusi. Tā vienkārši pārtrauca par to runāt fizikas šauri prognozējošo un tehnoloģisko nolūku dēļ. Taču gadsimtu gaitā šo galējā cēloņa ignorēšanu arvien vairāk sāka uzskatīt par tā atspēkošanu. Uz šī non sequitur ir balstīta modernitāte.”[1] Patiesi, nav jābrīnās, ka uzstājīgs mērķtiecīgas cēloņsakarības noliegums noved pie plašākām sabiedriskajām nekārtībām. Skolā pasniedzot vēsturi kā anonīmu spēku un lielumu gadījuma rakstura sadursmes, uzplaiksnījumus un pārmaiņas bez plašāka mērķtiecīga kopsakara, bez vienojoša stāsta, rodas risks iedēstīt skolēnos tādu tautas nokaujošu ilūziju, ka ozols var piepeši pārvērsties liepā, latvieši – pasaules pilsoņos un Eiropa – Disnejlendā.

“Norvēģija: klimata aktīvisti uzbrūk gleznai “Kliedziens””, Deutsche Welle, 12.11.2022: https://www.dw.com/en/norway-climate-activists-target-munchs-the-scream-painting/a-63729591

Norvēģijas policija piektdien arestējusi protestētājus pret klimata pārmaiņām, kad viņi mēģināja pielīmēties Edvarda Munka šedevram “Kliedziens” Oslo Nacionālās mākslas muzejā, tādējādi turpinot klimata protestu sēriju, kas vēršas pret mākslas darbiem. Norvēģijas policija ziņoja, ka arestējusi trīs aktīvistes brīdī, kad divas no tām mēģinājušas pielīmēties gleznai. “Viņām tas neizdevās, bet uz stikla ietvara ir līmes pēdas. Nav konstatēti bojājumi pašai gleznai.” Telpa, kurā izstādīta glezna, tika evakuēta un noslēgta. Policija ziņoja, ka to atkal atvērs apmeklētājiem, līdz ko tas būs iespējams.

Klimata pārmaiņu protesta kustība “Just Stop Oil” aizsākās Lielbritānijā un tagad izplatījusies citās valstīs, kur aktīvisti pārņēmuši tās pašas kampaņas metodes – tostarp iekļūšanu mākslas muzejos, pielīmēšanos (ar superlīmi) slaveniem mākslas darbiem, šo mākslas darbu apliešanu ar dažādiem šķidrumiem un saukļu rakstīšanu uz sienām. Tā kā Lielbritānijā šobrīd 2/3 no visas enerģijas tiek iegūta, dedzinot fosilo kurināmo, tūlītēja šīs prakses pārtraukšana, ko pieprasa aktīvisti, izraisītu ekonomisku haosu un, visdrīzāk, tādus civilos nemierus, kas būtu daudz nopietnāki par “Just Stop Oil” un citu grupu vandālismu un skaļajām akcijām. Vienlaikus jāatzīmē, ka ne Norvēģijas, ne Lielbritānijas valdība (kuru daži aktīvisti burtiski apsūdz slepkavībā) nebūt nav vienaldzīgas un bezrūpīgas attiecībā pret klimata pārmaiņām un Parīzes vienošanās punktiem.

Lai panāktu vēl lielāku valstu valdību ieinteresētību šo jautājumu risināšanā un fosilā kurināmā aizstāšanā, pats minimālākais nepieciešamais būtu plašu tautas masu atbalsts un gatavība nest zināmus personīgus upurus kopīga mērķa vārdā. Šo plašo atbalstu nevarēs iegūt ar šādām akcijām mākslas muzejos. Drīzumā sagaidāmā pretreakcija būs daudz stingrākas pārbaudes pie muzeju ieejas, garākas rindas, dārga, apgrūtinoša, apmeklētājiem nepatīkama un mākslas cienītajiem pat traumējoša visu mākslas darbu palikšana zem stikla vai ievietošana stikla būros, kā arī muzeju ieejas biļešu cenu pieaugums.  

Agras Lieģes-Doležko saruna ar Ornu Dornatu, “Neskarieties tam klāt!”, satori.lv,  10.11.2022: https://satori.lv/article/neskarieties-tam-klat-saruna-ar-ornu-donatu

Agra: Jūs savos darbos, tostarp arī nesen izdotajā pētnieciskajā rakstā “”Es gribu gribēt”: sievietes, kuras nespēj izlemt, vai grib kļūt mātes”, runājat par to, kā šo nozīmīgo personīgo lēmumu – kļūt vai nekļūt par māti – mēs pieņemam, atrodoties starp diviem ideoloģiskajiem dzirnakmeņiem: pronatālismu, kas izteikti raksturīgs, piemēram, Izraēlai, un neoliberālismu, kas mūs mudina pieņemt lēmumus, doties uz priekšu, gūt panākumus, nevilcināties… Kāda, jūsuprāt, izskatās sabiedrības iekārta, kurā lēmumus par savu dzīvi mums būtu iespējams pieņemt humānākos apstākļos?
Orna: Patriarhija, kuru raksturo arī pronatālisma retorika, un kapitālisms, kuru raksturo tevis nosauktās neoliberālisma vērtības, manuprāt, vienmēr gājuši roku rokā. Tās ir skaļās balsis, kas mūsu dzīvē skan no ārpuses un kuras cenšas valdīt pār mūsu privātajiem lēmumiem, par kuriem mēs pēc tam privāti, klusumā maksājam dārgu cenu. Man šķiet, ka svarīgi ir vispirms atzīt un saprast veidu, kādā šīs konstrukcijas mijiedarbojas un mūs ietekmē, un tad, protams, ir nepieciešama alternatīva. Tās galvenie raksturlielumi noteikti ir līdzcietība pret sevi, pret citiem, spēja patiesi klausīties un sadzirdēt, spēt iztēloties dažādību un pieiet tai dinamiskāk, saredzēt, ka ir ļoti daudz veidu, kā varam dzīvot šajā pasaulē…

Intervija piesaista uzmanību vairāku iemeslu dēļ, no kuriem uzkrītošākais ir kārtējās mediju un sociālo tīklu asās diskusijas par Latvijas demogrāfisko stāvokli, saduroties diviem grūti samierināmiem viedokļiem: a) latviešu tautai draud pakāpeniska izmiršana, valstij un mums pašiem kaut kas jādara, bērnu laišana pasaulē ir tautas kopīgā labuma jautājums; b) bet demogrāfijas uzlabošanas imperatīvs nedrīkst nomākt sievietes tiesības uz individuālu pašnoteikšanos, vienlīdzību, izglītību, darbu un karjeras veidošanu, ceļošanu, labklājību un pārticību. Šajos strīdos kā pašsaprotama tiek minēta atziņa, ka “attīstītās valstīs tā vienkārši notiek”, proti, augstāks sabiedrības attīstības, izglītības, pārticības, labklājības un urbanizācijas līmenis gluži vienkārši sakrīt ar neizbēgamu dzimstības kritumu. Satori intervija dod iespēju uzklausīt alternatīvu un kritisku viedokli par tādu demogrāfijas veiksmes stāstu, par kādu Latvija un daudzas attīstītās Rietumvalstis var tikai sapņot. OECD valstu saimē Izraēla jau izsenis izceļas ar to, ka par spīti augstajam sieviešu izglītotības, vienlīdzības, sabiedrības pārticības, valsts attīstības un labklājības līmenim, arī dzimstība saglabājas fenomenāli augsta – vidēji 2.9 bērni uz sievieti[2] (salīdzinājumam, Dienvidkorejā šis skaitlis ir 0.84, Latvijā 1,73, sociāldemokrātiski solidārajā Zviedrijā 1,66, bet Ungārijā, valstī ar Eiropas ambiciozāko demogrāfisko politiku – 1,56), turklāt bērnus apņēmīgi rada gan ortodoksālie, gan sekulārie jūdi.

Ātri pārskrienot intervijai, var uzklausīt ierastās liberālā individuālisma runas par bērnu kā sieviešu pašnoteikšanās ierobežojumu un apgrūtinājumu, par Izraēlas sabiedrībā valdošo “sociālo spiedienu dzemdēt”, kas neņem vērā pašas sievietes balsi un izvēles, taču, tuvojoties sarunas noslēgumam, vairāki vārdi liek saspicēt ausis, īpaši ņemot vērā šī brīža jūtīgo kontekstu. Pirmkārt, mulsina rakstā jaušamā pronatālisma kritika. Šis vārds rakstā parādās trīs reizes, allaž negatīvā nozīmē, turklāt sapārots ar tādu grēku kā “patriarhālisms”. Lai nu paliek nīstamās patriarhijas satriekšana, taču kas gan īsti ir pretstats pronatālismam? Vai tad ne antinatālisms, proti, uzskats, ka bērnu radīšana ir amorāla rīcība? Ko gan īsti pronatālisma kritika jeb antinatālisms nozīmē izmirstošajā Latvijā, turklāt tautā, kas, līdzīgi kā jūdi, pāris reizes ir atradusies uz iznīcības sliekšņa? Otrkārt, nosodāmais pronatālisms tiek vienkārši sapārots ar kapitālismu, ko Latvijā arī savulaik mēģināja likvidēt kā politekonomisku iekārtu, novedot pie neizmērojamām ciešanām un latviešu sabiedrības, valsts pārvaldes smagas strukturālas disfunkcijas, ar kuras sekām cīnāmies joprojām. Tā kā vārds “kapitālisms”, it īpaši saistībā ar dzimstības veicināšanu, intervijā netiek sīkāk paskaidrots, nākas izlīdzēties ar kreisi liberālo intelektuāļu vidū īpaši iecienīto vārdu “neoliberālisms”, kas bieži tiek vienādots ar kapitālismu. Vispirms “neoliberālisms” intervijā parādās kā “retorikas slazds, kurā tiek izmantotas tādas valodas konstrukcijas kā: “Tu pati to izvēlējies, tātad tā ir tava vaina”, pret ko intervētā Orna kaismīgi reaģē, izsaucoties: “Nē, es to neizvēlējos! Nevar runāt par brīvu izvēli, ja esi piespiests pie sienas un no tevis tiek sagaidīta viena rīcība, nedodot iespēju, nerosinot šo lēmumu pārdomāt.” Šeit parādās vēlīnā liberālisma alerģija pret jebkādām noturīgām ilgtermiņa saistībām. Šādam pasaules skatījumam nekas nav briesmīgāk kā brīvi neizvēlētas saistības un nespēja “pārdomāt”. Jebkādu sabiedrisko attiecību un saišu pamats var būt tikai un vienīgi “abu pušu noslēgts līgums”. Šķiet, šādai sociālajai teorijai piekristu arī jebkurš “neoliberālis”, tāpēc tāda kritika, kas vienlaikus šauj uz sevi pašu, īsti nepārliecina. Bērns, kā reizi, ir ļoti nozīmīgs iemesls, kas neļauj “pārdomāt”, jo, pat neskatoties uz citiem apsvērumiem, bērnam ir pašam savas domas, no kurām pati pirmā ir doma par mammu.

Turpat intervijā neoliberālisms “mūs mudina pieņemt lēmumus, doties uz priekšu, gūt panākumus, nevilcināties…” Bet vai tad tas nav galvenais socioloģes satraukums, ka sabiedriskais (un bioloģiskais) spiediens radīt bērnus tieši traucē “izvēlēties pašai”, doties uz priekšu, gūt panākumus? Jāsecina, ka vārda “neoliberālisms” lietojums intervijā ar mērķi kritizēt kapitālismu kārtējo reizi ir nesakarīgs.[3] Šīm iepriekšminētajām “neoliberālisma vērtībām” Izraēlas socioloģe Donata pretstata “līdzcietību pret sevi, pret citiem, spēju patiesi klausīties un sadzirdēt, spēt iztēloties dažādību un pieiet tai dinamiskāk, saredzēt, ka ir ļoti daudz veidu, kā varam dzīvot šajā pasaulē.” Bet kur tad paliek līdzcietība, ieklausīšanās, sadzirdēšanas spēja pret to “dinamisko” un “dažādo” pasauli, kāda ir bērnu čalu piepildīta istaba?

Šķiet, intervijas iecere ir izcīnīt telpu “antinatāliskajām” (vai vismaz ne tik ļoti pronatāliskajam) sieviešu balsīm, tādējādi it kā līdzvērtīgu pretējo iespējamību svaru kausos nostādot gan sievietes nožēlu pēc sabiedriski uzspiestās bērna piedzemdēšanas, gan bieži izplatīto sievietes nožēlu pēc reproduktīvā vecuma iztecēšanas. Jā, ir dažādi viedokļi un dažādas nožēlas. Taču kāpēc sarunas dalībnieces neaizdomājas, ka tas var būt abpusgriezīgs zobens? Vai šobrīd Rietumos ar šādu antinatālisku interviju un viedokļrakstu starpniecību tieši netiek vairots sociālais spiediens nedzemdēt bērnus, jo sievietei tiek uzstādīts imperatīvs būt brīvai, pašai, neapgrūtinātai, pašpietiekamai, ar spilgtu karjeru un bez nožēlas? Turklāt vai tiešām var runāt par šo divu pretējo nožēlu morālo un metafizisko vienlīdzību? Nožēlot var tikai personīgu morālu kļūdu. Kādreiz vēl teica, ka nožēlo savus grēkus. Vai esamības iespējas došana ir morāla kļūda? Kā sirdsapziņa var liecināt pret jaunas dzīvības laišanu pasaulē? Kā sirdsapziņa var liecināt pret izvēli, kas cīnās pret lietu un tautu iegrimšanu nebūtības tumsā?

Mārtiņš Eņģelis, “Vai Rīga bez “Kaņepes”, “Čomska” un “Aptiekas” ir Rīga? Kā nosargāt laikmetīgās kultūrvietas”, LSM.LV, 29.10.2022: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/vai-riga-bez-kanepes-comska-un-aptiekas-ir-riga-ka-nosargat-laikmetigas-kulturvietas.a479718/

Šīs un daudzas citas iniciatīvas ir tās, kas veidojušas Rīgas netveramo matēriju – gadu gaitā nodrošinot pilsētniekus un viesus ar starpdisciplinārām, laikmetīgām, izglītojošām, izklaidējošām, domātliekošām, iesaistošām un rīdzinieka unikalitāti definējošām kultūras dzīves norisēm. Diemžēl, līdzīgi kā KKC, arī minētās un citas iniciatīvas ikdienā dzīvo kā uz naža asmens un nesaņem ne ieguvumus, ne tuvu tādu uzmanību no pilsētas puses, ko saņem, piemēram, “Rīgas Mākslas telpa”, “Ave Sol” vai citas Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības struktūrvienības (pie reizes liela daļa šo struktūrvienību norišu ne tuvu nav traktējamas kā “laikmetīgas”).

Raksts labi apkopo Rīgas vidusmēra liberālās inteliģences apbrīnojamo nekaunību un iedomību. Šajā kosmopolītiskajā pasaules ainā dažādie Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu rīkotie un parasto rīdzinieku iecienītie pasākumi, piemēram, sezonālie deju kolektīvu vai koru lielkoncerti, pēc autora domām, nebūt nav uzskatāmi par “domātliekošām” norisēm. Savukārt kvīru eksperimentālās dzejas lasījumi un dragkvīnu performances Kaņepes kultūras centrā esot “rīdzinieka unikalitāti definējošas” un “iesaistoši izglītojošas”. Šāds viedoklis labi parāda valdošā liberālisma paveida izteikti kreiso nokrāsu – ja klasiskajā 19. gadsimta liberālismā pastāvēja diezgan skaidrs nošķīrums starp pilsonisko sabiedrību un valsti, t. i., privātās biedrošanās, saimniekošanas un pašorganizēšanās sfēru iepretim publisko tiesību, kopīgā labuma un administratīvo spaidu sfērai, tad 21. gadsimta kreisajā liberālismā daudz piesauktās nevalstiskās organizācijas gluži vienkārši nespēj darboties bez dāsna valsts jeb nodokļu maksātāju atbalsta.

Šādi tiek izpludinātas robežas starp valsti un pilsonisko sabiedrību, kā arī rodas iespaids, ka tik “inovatīvi”, “drosmīgi” un “domātliekoši” sociālie uzņēmumi kā KKC nespēj darboties ideju un tirgus brīvas sāncensības apstākļos. Turklāt nepietiek ar to, ka “sabiedriskais medijs” jau sen ir zaudējis jebkādu ideoloģisko neitralitāti un aktīvi nodarbojas ar LGBT propagandu vai konkrētu partiju lobiju (kā minētā raksta autors). Šajā gadījumā nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta, lai dotu platformu viedoklim, kas aicina piešķirt vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas kādiem privāto interešu un hobiju apvienību “projektiem”, kuri turklāt pretendē definēt rīdzinieku identitāti. Atliek tikai nopūsties ar paša raksta autora vārdiem: “Visbeidzot, šāda sacīkste pēc naudas noteikti nepalīdz NVO pašcieņai, kad visa dzīve paiet, lūdzot un lūdzot, un neesot novērtētam beznosacījumā.”

Endrjū Salivans, “Kāpēc es balsošu par republikāņiem”, Unherd, 07.11.2022: https://unherd.com/2022/11/why-im-voting-republican/

Veimāras dinamika ir vienkārša. Kreisie un labējie polarizējas; centristu vairs nav; inflācija uzlido debesīs, diskreditējot valdību un visus nokaitinot; un tad kādā brīdī, liberālajai demokrātijai sabrūkot, vēlētājiem prasa izvēlēties starp galēji kreisajiem un galēji labējiem.

Rakstā Endrjū Salivans nosoda Džo Baidena politiku un lēmumus, kas, viņaprāt, centriskajiem un mērenajiem vēlētājiem, kuri nobalsoja par demokrātiem, atmaksā ar paša radikālākā kreisā spārna priekšlikumu īstenošanu. Salivans piemin: lielāko valsts varas paplašināšanu un birokrātijas uzblīšanu kopš prezidenta Lindona Džonsona, atbalstu masu imigrācijai, policijas budžeta apcirpšanu pieaugošas nedrošības un noziedzības apstākļos, fanātisku iestāšanos par mākslīgajiem abortiem jebkādā termiņā, bioloģisko dzimumu aizstāšanu ar postmodernajām “dzimtēm”, kritiskās rasu teorijas ieviešanu augstskolās un kritiskās kvīru teorijas ieviešanu bērnudārzos, solījumus apkarot “dezinformāciju” ziņu medijos, atvieglinātu dzimuma maiņas procedūru nepilngadīgajiem un tamlīdzīgi. Salivans arī ir pārliecināts, ka, stāvoklim nonākot līdz “Veimāras dinamikai”, kad centriskajiem vairs vispār nebūs, par ko balsot, amerikāņi galu galā izvēlēsies republikāņus.

Te gan vietā būtu jautāt: kas ir Endrjū Salivans, kurš pirmo reizi mūžā apņēmies balsot par republikāņiem? Salivans ir pazīstams amerikāņu žurnālists un esejists. Visa mūža garumā viņš sevi devējis par “praktizējošu katoli” un vienlaikus plašām tautas masām aprakstījis atbaidošas savas lepnā geja ikdienas dzīves epizodes, kuras šeit nepārstāstīsim. Viņš bija pirmais pazīstamais publicists, kurš jau 1989. gadā iestājās par geju laulību un geju pāru asimilēšanu “hetero kultūrā”. Salivanam tagad šķiet, ka kreisie radikāļi viņam nolaupījuši gan sirmgalvja Džo Baidena smadzenes, gan Amerikas kultūru, gan dzimuma definīciju, un viņš ir, maigi izsakoties, šokēts. Cita versija par notikušo pavērsienu būtu šāda: nav iespējams pieņemt kā vadmotīvu kādu principu, nepieņemot tā loģiskās sekas; šīs ir liberalizācijas un kopīgā labuma noārdīšanas, kā arī kristīgās morāles mācības noraidīšanas loģiskās sekas.   

Antra Krastiņa, Mācītājs Jānis Uplejs: “Esmu guvis pārliecību, ka mana biseksualitāte ir Dieva griba”, jauns.lv, 16.10.2022: https://jauns.lv/raksts/sievietem/525210-macitajs-janis-uplejs-esmu-guvis-parliecibu-ka-mana-biseksualitate-ir-dieva-griba

Kristietībā ļoti svarīgs ir aicinājums – saprast, kāpēc Dievs tevi vispār sūtījis uz Zemi. Cilvēks it kā atradis savas dzīves jēgu, bet viņa iekšējie meklējumi turpinās, jo patiesais aicinājums līdz galam tomēr vēl nav atklāts. Biju dzirdējis par mācītājiem gejiem, biseksuāļiem, kuri kā aicinājumu uztver dzīvošanu celibātā, lai varētu nodoties tikai kalpošanai Dievam. Tas, kā jau runājām, nebija domāts man, bet darbs Patvērumā ir mans aicinājums. Kad par jaunās draudzes izveidošanu pastāstīju arī baptistu bīskapam Kasparam Šternam, saņēmu atbildi, ka aizliegt viņš neko nevarot, bet pa ceļam mums nebūšot. Laime, ka baptistu draudzēm nav obligāti būt savienībā, mēs varam darboties autonomi.

Kristietībā svarīgākais ir Jēzus Kristus, Viņa grēku piedošanas apsolījums un Viņa aicinājums atgriezties no grēkiem, lai sekotu Viņam un kalpotu tuvākajam. Kristietība nav “par mani”, “maniem meklējumiem”, “manu garīgo piedzīvojumu”, “manu aicinājumu” u. tml. Kristietība ir par Jēzu Kristu un Viņa vārdiem, nevis manām apjukušajām, klīstošajām domām, subjektīvām sajūtām un iekāres aptumšotiem prātojumiem. Intervija ir labs piemērs, kas notiek, kad mācītājs sajauc savu neatdarināmo, autentisko personību ar Dieva Dēlu, mēģina vienlaikus būt divu kungu kalps un diemžēl ir tuvu patiesībai (piemēram, prot atšķirt sievieti no vīrieša, kas šodien jau ir daudz), tomēr aizšauj garām.

Vēl nesen “evaņģelikāļi” (baptisti, metodisti, Vasarsvētku draudzes, harizmātisko kristiešu kustības u. tml.) morāles mācībā šķita pats negrozāmākais “Bībeles fundamentālistu” spārns. Taču socioloģiskās aptaujas rāda,[4] ka šī lielākā ASV reliģiski socioloģiskā grupa arvien vairāk attālinās no vēsturiskās kristietības mācības. Piemēram, 65% uzskata, ka cilvēks piedzimst nevainīgs (proti, iedzimtais grēks nepastāv), 48% domā, ka Dievs mainās un pielāgojas jauniem apstākļiem, 56% uzskata, ka var iztikt bez Baznīcas (institucionālās kristietības), 37% piekrīt apgalvojumam, ka “dzimtes identitāte” ir izvēles jautājums, 38% domā, ka reliģiskie uzskati ir tikai personīga pārliecība, nevis objektīva patiesība, 28% domā, ka Bībele nenosoda “homoseksuālu uzvedību”, bet 43% domā, ka Jēzus bija vienkārši “dižs skolotājs”, nevis Dievs. Šīs tendences rāda, ka pat paši bībeliskākie un aktīvākie protestanti naidīgas, amorālas un ķecerīgas sekulārās kultūras apstākļos salīdzinoši ātri var atkāpties no galvenajām kristietības mācībām. Presbiteriāņu teologs un domātājs Karls Trūmens uzskata, ka protestanti, it īpaši evaņģelikāļi, šādam riskam ir pakļauti, jo savā atturībā pret neatdzimuša cilvēka prāta spējām ir atstājuši novārtā dabīgā likuma mācību kā vienu no dievišķā likuma paveidiem, ko varētu uzklausīt un pamatlīnijās saprast arī neticīgie.[5] Tomēr nevar noliegt, ka pēckristīgajos Rietumos aizvien mazāks cilvēku skaits vispār spēj saprast un uzklausīt dabīgā likuma mācības pamatjēdzienus. Tāpēc konfesionālo luterāņu mācītājs Braiens Volfmillers nesen latviski pārtulkotā grāmatā[6] uzsver, ka “amerikāņu tautas kristietība” (būtībā evaņģelikālisms) ir izgāzusies tieši tāpēc, ka balstās dažādās subjektīvisma un voluntārisma nokrāsās, proti: 1) Atmodas kustībā, kura māca, ka kristīgā dzīve sākas ar personīgu izšķiršanos pieņemt Kristu; 2) piētismā, kurš māca, ka kristīgās dzīves galvenā iezīme ir pieaugšana manos labajos darbos; 3) misticismā, kurš māca, ka mums ir tieša, neierobežota pieeja Dievam; 4) entuziasmā jeb jūsmošanā, kas māca, ka garīgā dzīve norisinās mūsos. Pēc Volfmillera domām, nav jābrīnās, ka šāds mūsu pūliņu, centienu, sajūtu un izvēļu “garīgums” cieš sakāvi, jo mēs esam tikai nepilnīgi, vāji un svārstīgi cilvēki. Izeja būtu beigt skatīties uz sevi, pārstāt gremdēties “personīgos pārdzīvojumos” un sākt skatīties uz Jēzu Kristu un klausīties Viņa vārdos un apsolījumos.

Dievcilvēka Kristus vārdu autoritāte pārtrumpo mūsu domu, sajūtu, spriedumu un noskaņojumu autoritāti. Edvarts Virza savulaik trāpīgi jēdzienu “autoritāte” latviski atveidoja ar vārdu “pilnvara”. Kas ir nesenākā sociāli atjēdzīgā Netflix seriāla popkultūras vēsmu pilnvara salīdzinājumā ar tā pilnvaru, kura vārds ir gals un sākums, Alfa un Omega? Kas ir manu haotisko iekāru un patvaļīgo vēlmju pilnvara pretī tai pilnvarai, kuras vārdā tika radītas zeme un debess? Kādas pilnvaras var būt manas nāvei un satrūdēšanai nolemtās miesas tieksmēm iepretī tā pilnvarai, kurš no mokpilnas nāves augšāmcēlās nemirstīgā dzīvībā? Kādas vispār var būt manas pilnvaras, lai apstrīdētu vārdus, ko Svētā Gara spēkā saka Jēzus, pravieši un apustuļi? Vai intervētais baptistu mācītājs kā jaunās paaudzes evaņģelikālis saprot dabīgo likumu un skatās uz Jēzu Kristu? Kam ir augstāka pilnvara – manai dažādu subjektīvu noskaņojumu un pieredzējumu vadītajai izjūtai par “manu seksualitāti” un tās “vēlmju objektiem” vai tomēr cilvēka dabā un radīšanā iedēstītajam Dieva nolikumam, ko Jēzus tikai apstiprina un šķīstī, nevis atceļ? Līdz ar to paliek atvērts jautājums par pareizo secību: vai dabīgā likuma mācīšana spētu sagatavot augsni evaņģēlija uzņemšanai vai drīzāk otrādi – tieši aicinājums nožēlot grēkus un evaņģēliskais pasludinājums atdarītu cilvēku ausis dabīgajam likumam?

Thumos, platoniskā rokgrupa”, Leiter Reports: A Philosophy Blog, 28.10.2022: https://leiterreports.typepad.com/blog

Filozofs Ārons Prestons raksta: (..) Es tikko atklāju, ka pastāv “progresīvā dūma/postmetāla” grupa ar nosaukumu Thumos, kuras mūzika vadās pēc Platona darbiem. Cita starpā viņiem ir vesels instrumentāls albums, kas balstīts Platona dialogā Valsts (tas ir pieejams YouTube).[7] Es nevaru izvērtēt mūzikas kvalitāti (tas nav gluži mans žanrs), bet pats koncepts ir intriģējošs.

Ņemot vērā mūzikas izglītības nozīmi Platona Valstī, viņu šāda darba pēcdzīve arī visdrīzāk intriģētu. Turklāt grupas Thumos gadījumā, šķiet, nav darīšana ar parasto paņēmienu iegūglēt kaut kādus vārdus mirušās valodās, lai muzikālais pasākums ārēji izskatītos inteliģentāks. Ansambļa locekļi tiešām ir studējuši tekstu un mēģinājuši pēc tā komponēt. Albums ir sadalīts skaņdarbos ar attiecīgiem nosaukumiem: “Netaisnīgie”, “Gredzens”, “Tikumi”, “Dvēsele”, “Veidoli”, “Kuģis”, “Ala”, “Valsts iekārtas”, “Taisnīgie” un “Vērpjamā vārpsta”. Var saprast, kāpēc albums ir instrumentāls (teksts taču jau ir), bet kāpēc viscaur tik vienmuļi drūmi un dūmīgi?  


[1] https://postliberalorder.substack.com/p/perfect-world-disorder

[2] https://www.taubcenter.org.il/en/research/israels-exceptional-fertility/; https://www.thejc.com/lets-talk/all/the-riddle-of-modern-israel%27s-remarkably-high-birth-rates-2d3Ch8U5grh4kAYH42j7sR

[3] Uz apsūdzības neoliberālismā nesakarīgumu nesenā sarunā arī noradīja Juris Rudevskis: https://telos.lv/saruna-austriesu-ekonomika/

[4] https://thestateoftheology.com/

[5] Carl R. Trueman, The Rise and Triumph of the Modern Self: Cultural Amnesia, Expressive individualism, and the Road to Sexual Revolution. Crossway, 2020.

[6] http://www.lmf.lv/popularas-kristietibas-izgasanas-braiens-volfmillers/

[7] https://www.youtube.com/watch?v=by-Ywkwgm8Q

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: