Piezīmes par sociālo konstruktu

1990. gados, kad es sāku studēt humanitārās zinātnes, jēdziens “sociāls konstrukts” nekad nebija dzirdams ārpus socioloģijas studentu un pasniedzēju loka. Attiecīgajā fakultātē to bieži lietoja un tam bija veltīti veseli lekciju kursi, taču šo jēdzienu neizmantoja vai gandrīz nekad neizmantoja kā argumentu juridisku, ētisku vai ar izglītību saistītu jautājumu publiskā apspriešanā vai vēl vairāk – to atrisināšanā.

2000. gados Rietumu universitātes piedzīvoja virkni starpdisciplināru projektu un pat grādu ieviešanu. Piemēram, manā disciplīnā senāk daudzus gadsimtus pastāvējušais doktora grāda nosaukums “klasiskais filologs” pārgāja uz “antīko zinātņu speciālistu”. Šo pāreju veica, lai labāk atspoguļotu jauno mācību saturu, kas katram filologam obligāti ietvēra arī vismaz nelielu iepazīšanos ar tām disciplīnām, kas darbojās ar to pašu laika periodu, bet citā jomā. Katram filologam bija kaut kas jāzina par arheoloģiju, katram vēsturniekam – par filozofiju un tamlīdzīgi. Daļēji šos izglītības reformas centienus lielākas starpdisciplinaritātes virzienā varētu izskaidrot ar bažām, ka šauru jomu speciālisti vēlāk neatradīs darbu; jo plašāks būs viņu zināšanu klāsts, jo labākas būs viņu izredzes darba tirgū. Bet daļēji – un optimistiskāk – šos centienus varētu izskaidrot ar vēlmi no universitātēm izlaist plaši izglītotus cilvēkus, kuri labāk un daudzpusīgāk ņems dalību dažādās sabiedriskās apspriešanās, nejuzdamies, teiksim, vēsturnieku vai teologu diskusijā tā, ka viņi neko nesaprot.

Taču šiem starpdisciplinaritātes centieniem bija arī ēnas puse: tie radīja nepamatotu optimismu par vienā nozarē augsti izglītotu cilvēku spēju, nedaudz pamācoties, pārzināt citas, varbūt pat visas jomas. To varam vērot, teiksim, dažādās intervijās, kurās labus un cienītus savas nozares ekspertus žurnālisti rūpīgi iztaujā par epidemioloģiju vai konstitucionālajām tiesībām. Vēl viena – un, manuprāt, nopietnāka – ēnas puse ir dažādu disciplīnu terminoloģijas brīva un haotiska lietošana citās, neizprotot katras atsevišķas īpašo metodoloģiju un, galvenais, rāmējumu – ar ko tieši nodarbojas un kādā ietvarā veic savus pieņēmumus vai secinājumus. Šo centienu pamatā, iespējams, ir kaut kas skaists – jau pirmssokratiķu darbu fragmentos jūtamā prometejiskā vēlme visas cilvēcei pieejamās zināšanas sakārtot vienā sakarīgā veselumā, pareizi sakārtojot hierarhijā zināšanu jomas un attiecīgi sistematizējot terminoloģiju. 21. gadsimtā šāda vēlme vienlaikus ir arī mēģinājums tikt galā ar jau pieminēto rāmējuma problēmu, uz kuru norādījuši daudzi filozofi. Tā ir šāda: izskatās, ka jebkas ir patiess tikai dotā rāmja ietvarā un ir grūti vai, pēc dažu domām, pat neiespējami tikt no tā ārā (piemēram, smadzeņu pētnieku atzinumi par neironiem ir gandrīz neizmantojami apziņas filozofijā; tās darbojas ar pavisam dažādiem esošā līmeņiem). Es personīgi domāju, ka visu cilvēces zināšanu sistematizācija ne tikai ir iespējama, bet ir jau veikta (pamatu ielika Platons). Šajā zināšanas sakārtojošajā shēmā metafizika atrodas “apakšā”, tas ir, pamatos, un vienlaikus arī “augšā” tādā nozīmē, ka tā no visām ir vissarežģītākā un visgrūtāk pieejamā.

Taču šoreiz ne par to. Gribu uzrakstīt dažus komentārus par vienu šādu starp dažādām humanitārām disciplīnām klejojošu jēdzienu – “sociālais konstrukts”. Tā nonākšana morālfilozofijā un jurisprudencē, ko pavada bezierunu pieņemšana, turklāt uzskatīšana par pašpietiekamu un pašpierādošu argumentu, ir nesakarīga un muļķīga. Šis muļķīgums, manuprāt, izceļas tieši no pieaugoša izpratnes trūkuma par to, ko katra disciplīna dara. Tātad dažas piezīmes par šo jēdzienu un tā lietojumu.

(1) Neviena zinātņu joma nevar iztikt bez definīcijām jeb noteiksmēm. Katra definēs vismaz dažus jēdzienus, ar kuriem pēc tam operēs. Pat pašas vājprātīgākās ezotēriskās pseidozinātnes vismaz dažus jēdzienus definē. Jo augstvērtīgāks ir pētījums vai izklāsts, jo precīzākas tajā būs definīcijas. Definīcijas pašas par sevi nav argumenti vai pamatojumi – tās ir rīki, ar kuriem tādus var veidot. Tā kā definīcijas pēc definīcijas nošķir vienas lietas no citām, tās nodarbojas ar dalīšanu pa kategorijām, ar šķirošanu, varētu pat teikt, ar “diskrimināciju” (no latīņu discriminare – ‘nošķirt’, ‘sadalīt’, ‘izdalīt’). Piemēram, ja vienā lapas puses sazīmē apļus, bet otrā kvadrātus, šīs ģeometriskās figūras tiek sašķirotas atbilstoši noteiktai definīcijai. Apļiem nav vietas tajā lapas pusē, kas ierādīta kvadrātiem, un otrādi.

Tā kā jēdzienu “diskriminācija” lieto negatīvā nozīmē, lai apzīmētu netaisnu un ļaunprātīgu tiesību liegšanu, ir jūtama pieaugoša un bīstama tendence nevis analizēt pastāvošās definīcijas un varbūt piedāvāt labākas, bet uzbrukt pašam definēšanas procesam un definīcijām kā “diskriminējošām” – tas ir, ļaunprātīgām. Atkārtoju vēlreiz: neviena zinātnes nozare nevar iztikt bez definīcijām. Bez tām nevar iztikt ne jurisprudence, ne filozofija un arī neviens no šo jomu ietvaros pastāvošajiem idejiskajiem virzieniem. Piemēram, nekāds taisnīgs labumu sadalījums nevar notikt, ja nav skaidri definētas personu kategorijas, kurām šie labumi taisnīgi pienākas. Lai invalīdi varētu saņemt valsts atbalstu, ir jābūt skaidrai definīcijai, kādas tieši ķermeniskas un garīgas nepilnības nosaka invaliditātes statusu un tamlīdzīgi.    

(2) Ko nozīmē teikt, ka kaut kas ir “sociāli konstruēts” un kādā nozīmē šo jēdzienu lieto, spriežot par sabiedrības uzbūvi vai tiesisko regulējumu? “Sociālo konstruktu” argumenta ietvars lielākoties, šķiet, ir šāds: (a) visus cilvēku sabiedrībā spēkā esošos morālos, tiesiskos un sociālos mērus un normas ir radījuši un pilnībā kontrolē kultūras un sociālie faktori, nevis daba (visas esošās dabiskās pasaules nozīmē) vai cilvēka iedaba (dabīgā likuma teorijas nozīmē); (b) tā kā minētie mēri ir spēkā tikai minēto faktoru dēļ, tiem nav nekāda objektīva pamata un no tiem nav iegūstamas nekādas vadlīnijas; (c) to pastāvēšanu spēkā attiecīgi nosaka tikai noteiktas grupas kulturāla dominance vai, visdrīzāk, savtīgi uzurpēta vara; (d) šo savtīgo uzurpāciju likvidējot, minētās normas vai mēri pārkonstruēsies citādāk – kā noprotams, taisnīgāk un sagādājot lielāku laimi, apmierinājumu un labklājību visiem iesaistītajiem; (e) tā kā cilvēku sabiedrībās nepastāv reāli un objektīvi labi mēri vai normas, nosodot kādu mēru vai normu kā “sociālu konstruktu”, to piedāvā aizstāt ar citu “sociālo konstruktu”; visas sabiedrības cīņas ap morālām un tiesiskām normām tātad ir tikai cīņas starp dažādiem “sociālajiem konstruktiem”.

(3) Ja šī argumenta pamatu (viss ir “sociāls konstrukts”, nav objektīvu un visos apstākļos labu mēru vai normu) izaicina, var sagaidīt sarunu biedra kāpšanos atpakaļ. Lai gan viss esot sociāls konstrukts, dažas normas vai mēri esot labi un vērtīgi konstrukti tādā nozīmē, ka cilvēkiem šādu konstruktu sabiedrībā esot laba dzīve, ar citiem konstruktiem tā esot sliktāka. Ja sarunu biedram jautā, kas tieši nosaka šo “labi” un “slikti” un vai gadījumā šeit pa sētas durvīm netiek ievesta atpakaļ dabīgā likuma teorija –  izpratne par noteiktu cilvēka dabu, no kuras izriet objektīvi labas un sliktas rīcības normas, –, var sagaidīt vai nu vēl lielāku kāpšanos atpakaļ, vai arī jauna dalījuma ieviešanu: dažās tiesību normās pastāvošie konstrukti esot labi, savukārt citās – slikti un maināmi. Tā kā sarunu biedrs nav gatavs atzīt nekādas aprioras aksiomas vai vadlīnijas, vai arī nav gatavs tās definēt, visa tālākā saruna tiek ievadīta lielākā derīguma jeb utilitārisma sliedēs: konstrukta X uzturēšanai spēkā ar mērķtiecīgu sociālu un tiesisku atbalstu būs labas sekas, savukārt konstrukta Y – nebūs. Seko strīds par kritērijiem, kuri noteiktu labas un sliktas sekas, kas būtībā nozīmē atgriešanos sarunas sākumpunktā.                      

(4) Manuprāt, tipiska “sociāla konstruktīvisma” teorijas problēma ir neskaidrais nošķīrums starp pašām kopām, par kurām saka, ka tās ir sociāli konstruētas, proti, neesot objektīvas vai dabīgas, un starp šo kopu raksturojumu, kuram attiecīgi var pārmest noteiktas kultūras patvaļīgo, nepamatoto ietekmi. Tas nav viens un tas pats. Respektīvi, var sociāli konstruēt priekšstatus par kopu X tikai tad, ja šī kopa reāli pastāv un jau ir izdalīta kā atsevišķa kopa (teiksim, vīrieši; aziāti; augļu koki). Teikt: “vīrieši ir sociāls konstrukts” vai “aziāti ir sociāls konstrukts” ir neprātīgi, jo kā vieni, tā otri visā dokumentētajā cilvēces vēsturē ar garīgi veselu cilvēku maņu orgānu palīdzību ir izšķirti kā atsevišķas kopas: vieni pēc ārējām dzimum pazīmēm, otri – pēc ādas krāsas un ārējā izskata (ārējās atšķirības starp eiropiešiem (hellēņiem) un aziātiem aprakstītas jau vismaz 6. gs. p.m.ē.).

Nedaudz labāk klājas izteikumiem “valdošie priekšstati par vīriešiem ir sociāli konstruēti” un “valdošie priekšstati par aziātiem ir sociāli konstruēti”, bet arī tiem ir līdzīga problēma. Būtībā tie saka: “vīriešus atšķir (no sievietēm) tikai ārējās dzimumpazīmes, kuras ir nenozīmīgas, un nekas cits”. Līdzīgi par aziātiem. Taču šis ir tikai mazticams pieņēmums, kas jāpierāda, nevis fakta konstatējums. Ticamāks ir novērojums, ka vīrieši atšķiras ne tikai ar dzimumpazīmēm, bet arī ar noteiktu hormonu dominanci, atšķiras arī viņu mentālās īpašības, kas savukārt ietekmē viņu intereses, uzvedības veidu, intelektuālo ieinteresētību drīzāk vienās lietās, nevis citās, u.tml. Aziātu gadījumā tas būtu sarežģītāk, bet arī tur būtu jāveic kompleksa analīze, lai noskaidrotu, vai “aziātu kultūras atšķiras no eiropiešu kultūras, jo atšķiras viņu mentalitāte”, vai arī “kaut kādu iemeslu dēļ aziāti jau pirms tūkstošiem gadu ir radījuši kultūras, kas atšķiras no eiropiešu kultūrām, tāpēc arī viņu mentalitāte šo kultūru ietekmē ir izveidojusies atšķirīga”. Pirmais šķiet ticamāk.

Lai jēdzienu “sociāls konstrukts” lietotu sakarīgi un saprātīgi, tas ir jāatbrīvo no vispārinājuma un ar to jāapzīmē tikai nepamatotie priekšstati vai pieņēmumi par kopu, kas noteiktā laika posmā vai kultūrā ir izplatījušies un var būt kaitīgi vai netaisni. Kopas reāli pastāv, kopu raksturojumi lielākoties izriet no tām pašām iezīmēm, kas tieši definē vai nosaka kopu; taču kopu raksturojumus var pārspīlēt, ar tiem manipulēt, no tiem izdarīt aplamus secinājumus un jo īpaši – visas kopas raksturlielumus nepamatoti attiecināt uz katru atsevišķo kopas locekli, neņemot vērā dažādās variācijas un nianšu iespējas.                       

(5) Vēl viena tipiska teorijas problēma ir pieņēmums, ka pietiek tikai pasludināt, ka mērs vai norma X ir “sociāli konstruēts”, lai noraidītu šīs normas sistemātiska atbalsta morālu, tiesisku vai sociālu nepieciešamību. Ar tādu nolūku, piemēram, apgalvo, ka nukleārā ģimene (māte, tēvs, bērni) ir “sociāls konstrukts”, nevis “dabīga”, pamatojoties uz to, ka ne visos laikos un ne visās kultūrās šai vienībai ir sniegts atbalsts. Bet šis pamatojums nav derīgs, un tas balstās uz vairākiem pārpratumiem.

Pirmkārt, visas kultūras un visi likumu vai paražu kopumi, kas vēsturē ir pastāvējuši, nav vienlīdz augstu vērtējami, nav vienlīdz taisnīgi un nenodrošina vienlīdz lielu kopienas ilgtspēju, bērnu aizsardzību un tamlīdzīgi. Noliegt šo atziņu nozīmētu sevi pilnībā diskreditēt kā saprātīgu cilvēku sarunas locekli.

Otrkārt, vienība “māte, tēvs un viņu bērni” ir izteikts sociāli nekonstruētas parādības piemērs! Tas ir dabīgās un tāpēc dabīgo tiesību teorijā arī morāli pamatotās kārtības piemērs par excellence. Tur nav nekā, ko “konstruēt” – visu konstrukcijas darbu jau ir izdarījusi daba. Jēdzieni “bērna vecāks” vai “meitenes brālis” tieši nav sociāli konstruēti. Dabīgā likuma teorijā, uz kuras bāzes uzrakstīta, piemēram, “Vispārējā cilvēktiesību deklarācija” ar slaveno pantu par ģimeni kā sabiedrības pamata šūniņu, vecāku pienākumi pret bērniem ir skatīti kā arhetipiskais atbildības piemērs. Tas ir tikai citos vārdos formulēta atbilde uz pamata jautājumu: kas cilvēkiem pienākas vienam no otra? Vai jums ir tiešie morālie un pozitīvie pienākumi pret garāmgājējiem? Pret kaimiņiem? Pret cilvēkiem otrpus robežas? Varbūt. Izpildoties zināmiem nosacījumiem, saistībā ar iepriekšēju vienošanos, apsverot situāciju, skatoties pēc iespējām un tamlīdzīgi. Bet jums ir tiešie un neatceļamie morālie pienākumi pret jūsu bērniem. Un viņiem pret jums. Izsitot vai izskalojot šo pamata morāles principu no sabiedrības un tās juridiskās sistēmas, jebkādi citi pienākumi kļūst nesaprotami un tukši.    

(6) Ja grib uzbrukt kādai parādībai, pamatojoties uz to, ka tā ir “sociāli konstruēta” un tāpēc savu ekskluzīvo tiesisko atbalstu saņem nepamatoti, var izvēlēties ticamākus piemērus. Teiksim, “Saeimas kārtības rullis” vai pat “Ceļu satiksmes noteikumi”. Abos gadījumos attiecīgie dokumenti ir pieņemti – tieši tā – sabiedrības vienošanās ceļā, atzīstot šajos dokumentos ietvertos mērus kā taisnīgus un derīgus. Visi likumu kodeksi ir tikuši pieņemti noteiktā laika brīdī un pieņemti vai nu vairumam par to vienojoties, vai balsojot, vai kādas legālas autoritātes gribas rezultātā. Tādā nozīmē visi likumi, ieskaitot interpunkcijas likumus un ceļu satiksmes noteikumus, ir sociāli konstrukti. Taču arī šis atzinums neko daudz nedod. Minēto sociālo konstruktu pamatā ir objektīvas cilvēciskas nepieciešamības un dabīgās tiesības. Sociālais konstrukts ir tikai forma, kādā dotā sabiedrība šīs nepieciešamības mēģina apmierināt vai šīs tiesības aizsargāt.    

Piemēram, pilngadības vecums dažās valstīs ir 18, bet citās – 21 gads. Tas ir vecums, kad iestājas tiesiskā atbildība, un persona, kas to sasniegusi, var, piemēram, nokārtot autovadīšanas tiesības. Tādējādi var sacīt, ka šis pilngadības skaitlis ir “sociāli konstruēts” – to ir noteikusi konkrētā tauta vai tas ir nostiprinājies juridiskajā tradīcijā. Taču šī atziņa neatceļ pamatojumu – dabīgajā un objektīvajā cilvēciskajā realitātē balstīto pamatojumu. “Sociāli konstruēts” ir attiecīgais pilngadības cipars (18, 21 vai tamlīdzīgi), taču ne pats princips, uz kura pamata tiek pieņemts šis tiesiskais mērs. Bērns un pusaudzis objektīvi savas nenobriedušās spriestspējas dēļ nav spējīgs izprast un pilnvērtīgi ievērot tiesiskās normas un, visdrīzāk, atbildīgi vadīt automašīnu. Nobriedušas spriestspējas un atbildības vecumu var noteikt atkarībā no jauniešu attīstības ātruma dažādos kontinentos vai no izglītības un audzināšanas kvalitātes, taču pats princips – bērns nav spējīgs par sevi atbildēt – nav “konstruēts”. Tas ir objektīvs novērojums un konstatējums par cilvēka iedabu un attīstību.    

(7) Papildus šiem pārpratumiem var vērot sociālā konstruktīvisma problēmu reducēšanu tikai uz valodu, vārdiem un nosaukumiem. Piemēram: objektīvi pastāv sarkani vai dzelteni, vai dažkārt zaļi kokos augoši apaļīgi, lielākoties saldi augļi, kurus latviski sauc par “āboliem”. Tas, protams, ir tikai nosaukums. Citas tautas tos pašus augļus sauc citādāk. Vēl noteikti pastāv ciltis Amazones džungļos, kuras šos augļus nepazīst un tāpēc to valodās nav nosaukuma minētajiem augļiem. Kāds dzejnieks var izlemt, ka viņš šo vārdu nelietos un visos dzejoļos, kur ir runa par āboliem, to vietā teiks “ananāsi”. Vēl var būt tā, ka visi vienas valodas lietotāji nomaina šos augļus apzīmējošo vārdu ar kādu citu. Ne vienā, ne otrā gadījumā neizzūd “āboli” kā lietas un arī nemainās viņu objektīvais stāvoklis dabā: āboli reāli pastāv; āboli nav bumbieri; āboli aug ābelēs; āboli ir cilvēkiem ēdami un tamlīdzīgi. Dažādie nosaukumi dažādās tautās vai pat šo lietu nepazīšana neatceļ to pastāvēšanu un arī nepadara tās par konstruktiem.  

(8) Atgriežoties pie (1) punkta: ja definīcijas nav skaidri sakārtotas, visa teoretizēšana vai kādu politisku signālu raidīšana pārvēršas par nebaudāmu haosu un putru. Nu jau klasisks, mācību grāmatu cienīgs piemērs ir šis: kaut kad ap gadu tūkstošu miju vadošās feminisma teorētiķes neapdomīgi pārgāja no “dzimuma” uz “dzimti”. Neapdomīgums bija tajā, ka jēdziens “dzimte” jau no paša sākuma bija neskaidrs: dažiem tas apzīmēja “sociāli konstruētās gaidas vai priekštatus par konkrēto dzimumu”, tas ir, sievietēm, citiem – “personas iekšējo dzimuma identitāti un ar to saistītos izjutumus, kas var sakrist ar bioloģisko dzimumu, bet var arī nesakrist”. Šīs definīcijas ir savstarpēji izslēdzošas, tāpēc to apzīmēšana ar vienu un to pašu vārdu noved sajukumā.

Pamatoti tiek prasīts moratorijs vai noraidījums “dzimtes” jēdziena ieviešanai juridiskos dokumentos. Pirmkārt, tāpēc, ka tas izraisa smagus pārpratumus, bet galvenokārt tāpēc, ka “dzimtei”, atšķirībā no dzimuma, ir neskaidrs ontoloģiskais statuss. Ja likums sāk balstīt personu juridisko statusu un attiecīgi piešķirt dažādas tiesības tikai pēc dotās personas iekšējās sajūtas un izjutumiem, kas ārēji nav ne līdzdalāmi, ne pārbaudāmi, ne fiksējami, tas ne tikai paver ļaunprātīgas manipulācijas iespējas; tas likumsakarīgi izraisīs arī citu tiesisko kategoriju atraušanos no objektīvi konstatējamā un reālā un aizpeldēšanu tādā kā laumiņu pasaulē. No tā, ka kategorijas dažos gadījumos ir grūti nospraužamas (pat par Latvijā augošo sēņu ģinšu un sugu sašķirošanu, cik zinu, notiek strīdi starp mikologiem), neizriet, ka būtu jāļaujas iracionālam eksperimentam – atteikties no tām vispār.           

(9) Visbeidzot, vēlreiz par daudzviet dzirdēto un lasīto apgalvojumu: “Bet X nav dabīgs, tas ir sociāli konstruēts, tāpēc…”. Interesantākais šajā “sociālā konstrukta” debatē ir vārdos neizteiktais un varbūt pat neapjaustais atzinums, ka strīds pats atrisinātos, ja izdotos pierādīt, ka X ir dabīgs. Proti, ja X ir dabīgs, ir pareizi to aizstāvēt un visai attiecīgās sabiedrības sociālajai, tiesiskajai un morālai kārtībai tieši to arī vajadzētu darīt, ja vien tā negribētu sev un savējiem kaitēt. Nu ja, tieši tā. Tā arī ir tā senā, slavenā dabīgo tiesību teorija, par kuru Cicerons savulaik rakstīja, ka to nekad neizdosies pilnībā iznīcināt, neiznīcinot cilvēka saprātu.

Kamēr tas vēl nav noticis, jomu nošķīrumi, izpratne par nozaru metodoloģisko un pētāmā lauka rāmējumu, kā arī precīzas definīcijas un intelektuāla piesardzība ir labs ceļrādis.            


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: