Vāgnera “Gredzena” cikla lasījums

Paul Brian Heise, The Wound That Will Never Heal: An Allegorical Interpretation of Richard Wagner’s the Ring of the Nibelung, Washington DC: Academica Press, 2021.

Neviens komponists nav bijis lielāks filozofs par Rihardu Vāgneru, un nevienā no viņa darbiem Vāgners nav bijis tik filozofisks kā Nībelungu gredzenā. Šajā darbā, kas neapšaubāmi ir izcilākā modernitātes laikmetā sacerētā drāma, Vāgners mēģina uzburt cilvēka stāvokļa ainu, kas skaidri uzrādītu labā un ļaunā izcelsmi, cilvēka vietu Visumā un cilvēka brīvības noslēpumaino avotu.

Rakstot šo poēmu, Vāgners bija Ludviga Feierbaha ietekmē. Feierbahs savukārt bija filozofs, kura veiktā Hēgeļa sociālās un politiskās filozofija pārstrādāšana materiālisma ietvarā iedvesmoja Kārļa Marksa agrīnās domas. Turklāt daudzi komentētāji (ne tikai Džordžs Bernards Šovs) ir saskatījuši spēcīgas paralēles starp “Gredzena” vīziju un marksistisko kapitālisma kritiku. Pauls Braeins Heize savā pētījumā parāda, ka Feierbaha ietekme Vāgnera muzikālajā drāmā tiešām ir visaptveroša.

Taču viņš arī parāda, ka “Gredzens” pievēršas daudz dziļākiem un paliekošākiem jautājumiem par tiem, kurus izvirzījusi diskusija par īpašumtiesībām un revolūciju. Drāma skar tādus cilvēka psihes aspektus, kuri 19. gadsimta sociālistu rakstos tik tikko ir ievēroti. Īsumā, “Gredzens” Heizes interpretācijā ir cilvēka reliģiskās izjūtas izpēte. “Gredzens” pēta cilvēka vajadzību pēc transcendentālā un cerību uz izpirkšanu, kas neizzūd pat mūsdienu cinisma un materiālistiskās virspusības laikmetā un var tikt apmierinātas tikai caur to patieso apburtību un aizgrābtību, ko sniedz māksla.

Attīstot šo tēmu, Heize, manuprāt, ir veicis vienu no nozīmīgākajiem ieguldījumiem Vāgnera pētniecībā, kādu jebkad esam piedzīvojuši. Tomēr šis ieguldījums izpaužas kā visas drāmas analīze ainu pēc ainas, ar ķirurģisku precizitāti analizējot motīvu simbolismu un darbības alegorisko nozīmi. Padarot poēmu pieejamu šādā formā, Heize ir nodevis savas idejas publiskai diskusijai. Viņš ir devis iespēju citiem Vāgnera cienītājiem tās apšaubīt, papildināt un piedalīties sarunā. Tāda noteikti ir nepieciešama, lai šis izcilais darbs ieņemtu pienācīgu vietu mūsdienu filozofijas un, es teiktu, arī mūsdienu dzīves centrā.

“Gredzena” teksts ir radīts, ar bagātīgu iztēli un ģeniālu sintezēšanas spēju smeļoties no senajiem ģermāņu mītiem, kas reiz bija vācu tautas teoloģiskais mantojums. Viengabalaino tetraloģijas sižetu var lasīt kā izzudušās reliģijas mītu atstāstījumu jaunā veidolā. Un tomēr tāda ir arī drāmas jēga Heizes lasījumā: “Gredzens” ir par reliģijas nāvi – ne tikai veco ģermāņu reliģiju, kas islandiešu sāgās paredzēja pati savu bojāeju, bet gan visu reliģiju. Nepieciešamība pēc reliģijas ir pašas cilvēces pirmā nepieciešamība – Pirmvajadzība (Urnoth), kas rodas līdz ar mūsu apzināto nošķiršanos no kosmiskās kārtības. Apziņa ir cilvēka liktenis un viņa brīvības avots; bet tā ir arī mūsu krišanas cēlonis – un Vāgnera stāstījums par “krišanu” savā poētiskajā izcilībā neapšaubāmi ir pielīdzināms tiem stāstījumiem, kurus pazīstam no 1. Mozus grāmatas un Miltona eposa Zaudētā paradīze.

Vāgnera izpratnē apziņa ir sākotne ne tikai spējai atšķirt labu un ļaunu, bet arī zinātnisko atziņu milzīgajam krājumam, kas mūs atsvešina no mūsu kā vienas noteiktas sugas būtnes saknēm. Mēs ilgojamies atgūt nevainīgo vienotību ar pasauli, kas raksturīga dzīvniekiem un bija raksturīga arī mūsu senčiem pirmsapziņas stāvoklī. Un šīs ilgas mēs projicējam uz debesīm, iedomājoties tur svētīgu atpūtas vietu, kurā apziņas iecirstā brūce tiks sadziedēta un mēs atgūsim mieru, ko pazaudējām savos pirmajos pašizziņas mēģinājumos.

Tāda ir Vāgnera drāmas tēma Heizes lasījumā. Savā smalkajā iztirzājumā, citu pēc citas sīki izpētot poēmas ainas, viņš parāda, ka tās visas satur kādu no nepieciešamajiem alegorijas elementiem. Vāgnera darbs ir meditācija par mums kā garīgi alkainām un neapmierināmām būtnēm, kurām skopulīgi iedalītie laimes brīži ir radījusi paliekošu vajadzību pēc transcendentālā. Mēs meklējam transcendenci mīlestībā, varā un zināšanu uzkrāšanā. Bet tā vienmēr no mums izvairās. Tad kāda ir mūsu izpirkšana?

Alberihs atsakās no mīlestības Gredzena dēļ, savukārt Gredzens (Heizes interpretācijā) ir zinātnes spēks gan apburt, gan noņemt burvestību, to atšifrējot. Alberiha grēks ir gan grēks pret reliģiju, gan arī reliģijas prasīts grēks. Jo bez zinātnes tās pirmelementus izgaismojošā aspektā iluzoro dievu valstību nevar ne radīt, ne uzturēt. Šī sarežģītā doma, kas ir tik grūti uztverama prozā, ir brīnišķīgi izteikta “Reinas zelta” mūzikā un dramaturģijā, un Heize to izskaidro savos komentāros.

Ja nevaram izpirkt paši sevi, atsakoties no mīlestības, tad no kurienes nāk izpirkšana? Drāmas turpinājums vadās pēc divām idejām. Pirmā ir: mēs tiekam izpirkti, nevis atsakoties no mīlestības, bet gan atsakoties no dzīves mīlestības labad. Otrā ideja ir: mēs tiekam izpirkti caur mākslu un ar mākslinieka varoņa (Zīgfrīda) palīdzību, viņam uzņemoties darbu, ko reliģija nespēja paveikt. Mākslinieks varonis piedāvā jauna veida izpirkšanu, kas ir “brīnuma” izpirkšana. Tā vietā, lai meklētu savu attaisnojumu transcendentālajā pasaulē, māksla parāda, ka mēs esam attaisnoti šeit un tagad caur mūsu pašu spēju atzīt pasaules skaistumu un ieaust mīlestību un alūziju uz trancendenci pašas jutekliskās kārtības pamatos.

Kuru no šīm divām atziņām iesaka Vāgners? Pēc Heizes domām, abas filozofijas sakrīt: gan izpirkšana ar mīlestības pilnu atteikšanos, gan izpirkšana caur mākslu pieprasa vienu un to pašu upurēšanos. Apziņai savulaik bija nepieciešami dievi kā spogulis, kurā smaidīt. Taču zinātne šo spoguli sasita. Tad māksla saplēsto spoguli aizstāja ar atstarojošu logu uz pasauli, kurā visas mūsu prieka un ciešanu krāsas ir saskaņotas. Reliģija sniedza ticību un pārliecību, zinātne sniedza šaubas, savukārt māksla sniedz mums brīnumu. Caur brīnumu mēs pieņemam pasauli, turklāt pats “Gredzens” ir dižs šāda brīnuma piemērs. Vāgnera mūzika izstaro mājienu un alūziju gaismu, kas iesniedzas Visuma tālākajos nostūros, un, parādot, ko māksla spēj sasniegt, Vāgners arī pamato savu skatījumu, ka māksla ir veids, kas ļauj mums dzīvot ar nedziedināmo apziņas brūci.

Heizes grāmata nav viegla grāmata. Taču tā ir dziļa grāmata. Visi Vāgnera mīļotāji zina, ka “Gredzens” ir pilns ar mīklām. Heize šīs mīklas risina ļoti patīkamā, spraigā un pārliecinošā veidā. Klaidonis, Votana pazudusī acs, Nornas un viņu virve, Mīmira galva, daudzie dzērieni, kas pagatavoti un tad neizdzerti vai arī noglabāti un tad izdzerti, Gredzens, Tārnhelms, zobens vārdā Notungs, šķēps, meža putns – te ir tik daudz šķietami neskaidru simbolu, kas Heizes lasījumā kļūst skaidri un caurspīdīgi. Es nepiekrītu visam, ko viņš saka. Bet viņš atmodina interesi, uzjunda iebildumus, nepiekrišanu un izbrīnu katrā rindiņā, kā arī sasaista tekstu ar muzikālo realizāciju, atdzīvinot šo dižo darbu tādā veidā, ka arī jūs, cerams, to novērtēsiet.

Tulkots un publicēts sadarbībā ar P. B. Heizi, Rīgas Riharda Vāgnera biedrību un Skrūtona atraitnes Sofijas atļauju.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: