Ilze Jansone, Pasaules troksnis, Rīga: Dienas grāmata, 2025, 200 lpp.
Laikā, kad strādāju pie šī raksta, nošāva Čārliju Kērku. Es nekad tā īsti nebiju sekojusi viņa aktivitātēm. Lai gan manā konservatīvi noskaņotas personas ziņu joslā algoritms bieži vien piespēlēja klipus no viņa sarunām universitāšu pilsētiņās un vairākus no tiem es tiešām arī noskatījos, man nebija nepieciešams dzirdēt, kā viņš atspēko pret konservatīvu pārliecību vērstus argumentus. Turklāt ne vienmēr mūsu viedokļi sakrita. Vecuma ziņā es gandrīz varētu būt viņa māte, tomēr jutu simpātijas pret šo pozitīvi noskaņoto jauno vīrieti, kas nepaguris pasvieda sevi “lauvām saplosīšanai”. Taču vienā jautājumā bijām vienisprātis. Par to, ka cilvēkiem ar pretējiem viedokļiem ir nepieciešama savstarpēja komunikācija, jo ļaunākais nav kādam nepiekrist, ļaunākais ir tas, ka tu pat vairs nezini, ko domā un uzskata tas, kuram nepiekrīti. Vienmēr kā savu intelektuālu pienākumu esmu izjutusi iedziļināšanos uzskatos, kuriem nepiekrītu, ieklausīšanos argumentācijā, kādā šie uzskati balstīti. Vismaz tik ilgi, kamēr varu apgalvot, ka tos vai citus argumentus jau esmu dzirdējusi un tie mani joprojām nepārliecina.
Tieši tāpēc izvēlējos lasīt Ilzes Jansones grāmatu Pasaules troksnis. Lai gan tā nav gluži diskusija ar citādi domājošo, autore manā apziņā reprezentē tās sievietes, kurām nepiekrītu un kuras nesaprotu (daudzkārt nepiekrītu, jo nesaprotu, uz ko viņas balsta savus apgalvojumus), bet kuras tomēr gribētu saprast. Gribētu uzzināt par viņu pieredzi un uzzināt argumentus, kas viņas mudina domāt tā, kā viņas domā. Bieži vien tieši romāni ir ļoti pateicīgs materiāls, lai saprastu atšķirīgās pozīcijas, jo romāni nav diskusija. Var iejusties grāmatas personāžos un caur tiem mēģināt saprast autora nostāju, tāpēc nebūs liekuļots sacīt, ka ar lielu interesi ķēros pie grāmatas. Biju gatava klausīties, abstrahēties no savas personīgās pārliecības, nolikt to malā un izdzīvot to, ko piedāvā romāns.
Jāatzīst, ka ar lasīšanu tik viegli negāja. Visu laiku mani pavadīja sajūta, ka romāns ir sarakstīts svešvalodā, kuru nepārvaldu pietiekami labi. Es it kā sapratu vārdus, it kā redzēju teikumus, bet, kopā salikti, tie man neveidoja ne jēgpilnu saturu, ne sižetu. Kad aizvēru pēdējo lappusi, iztēlojos sevi skolā literatūras stundā, kur skolotāja man jautā, par ko bija grāmata, bet es nespēju formulēt. Taču lasītais bija mani pietiekami iespaidojis, lai tā driskas lēnos lokos lidinātos pa manu apziņu. No sākuma Jansones grāmata manī laidelējās viena pati, bet tad tai sāka piepulcēties citas kādreiz lasītas grāmatas, kas tā vai citādi sižetiski kaut kur krustojās ar Pasaules troksni. Pa vienai vien nākdamas, tās sadevās rokās un aplī sāka lēnā solī iet gluži kā rotaļā “Kas dārzā?” Es mēģināju nokratīt šo grāmatu apli, bet tas nekādi no manis neatstājās, tādēļ nolēmu par to uzrakstīt.
Pasaules troksnis ir stāsts par vīrieti vārdā Toms, kurš strādā par skolotāju un negaidīti izjūt vēlēšanos kļūt par mācītāju, cik noprotu – luterāņu, sāk studēt teoloģiju, vispirms tiek iesvētīts par mācītāju, tad ievēlēts par arhibīskapu, aizliedz sieviešu ordināciju, atlaiž no kalpošanas liberālāk noskaņotus mācītājus, kas pret to iebilst, un sāk aizliegt sievietēm strādāt un studēt (vismaz teoloģiju) gan savā konfesijā, gan ģimenē. Viena viņa meita Iveta, kas visa romāna gaitā nepasaka ne teikumu un figurē tikai fonā, izaug un kļūst par mācītāju pret tēva gribu, nodibinot savu draudzi. Otra meita Lāsma, kuras uznāciens notiek tikai romāna izskaņā, atzīstas, ka ir homoseksuāla un aizbēg no mājām ar savu partneri, rodot patvērumu pie liberāla mācītāja Pauļa, kuru tēvs ir atbrīvojis no amata. Tam pa vidu ir mulsinošas references uz katoļu Baznīcu, jo Toms tēlo, ka praktizē šo to no katolicisma, piemēram, lūdzas rožukroni, brauc pie jezuītiem uz rekolekcijām un lūdzas katoļu baznīcā. Šīs references ir atspoguļotas tik dīvainā veidā, ka katoļticīgam lasītājam Toms drīzāk atgādina plānprātiņu. Romānā ievītas pāris sekundāras sižetiskās līnijas par skolas apkopēju, no savas ēnas drebošu ticības mācības skolotāju, diviem Teoloģijas fakultātes mācībspēkiem Ruti un Lūkasu, kā arī Toma kursa biedru Arnoldu. Un būtībā tas arī viss. Grāmatas izskaņā, kurā es biju gaidījusi kādu dramatisku atrisinājumu, nenotiek nekas. Nekādi viena vai otra personāža rīcības iekšējie motīvi netiek atspoguļoti. Kā pašsaprotami tiek izvirzīti dažādi pieņēmumi, kas vismaz man kā lasītājai nebūt nešķita pašsaprotami, līdz ar to es nevarēju izsekot secinājumiem. Šķita, ka tie ir uzbūvēti uz kļūdainām premisām, kuras vispirms derētu pamatot, pirms no tām kaut ko secināt.
Laikam tieši šī nespēja atrisināt un izskaidrot manai apziņai kā glābšanas vestes sāka pasviest citas grāmatas, kurās līdzīga situācija kaut kā atrisinās. Kādu brīdi nevarēju saprast, kur esmu lasījusi par vīrieti-mācītāju-fanātiķi, kas grauj dzīvi tuvumā esošām sievietēm un ikvienam, kurš vēlas dzīvē just kaut nedaudz prieka. Un tad atcerējos. Tas bija Selmas Lāgerlēvas Lēvenšeldu triloģijā. Viena no sižeta līnijām tajā bija par mācītāju Artūru Ekenstetu, kurš līdzīgi Tomam ir nonācis piētisma ideju varā. Tās viņu pamudina pamest savu līgavu Šarloti un pēc tam kvēli ticēt, ka Dieva izvēlētā dzīvesbiedre būs pirmā pretimnācēja uz ceļa. Savas ieceres Artūram izdodas arī realizēt, taču sievietes ap viņu ir daudz jaudīgākas nekā tās, kas sastopamas Jansones romānā. Šarlote, atguvusies pēc salauztas sirds traumas, apprecas ar citu vīrieti un dzīvo laimīgā laulībā, par Artūra dīvainībām vairs neliekoties ne zinis. Savukārt neizglītotā zemniece Anna, kas ir tā nelaimīgā pretimnācēja, kuru Artūrs apprec, pārliecinot viņu, ka tāda ir Dieva griba, no sākuma jūt pret vīru lielu bijību, jo apprecēties ar mācītāju vai apprecēties ar kroņprinci meitenes acīs ir apmēram viens un tas pats. Taču viņa ir ļoti praktiska, ticīga, labestīga un ārkārtīgi noturīga pret reliģioziem murgiem. Viņa lieliski tiek galā viena, kamēr Artūrs klaiņo apkārt sludinādams.
Šis raksts, protams, nav par Lāgerlēvu. Diez vai Nobela prēmijas laureātei literatūrā vispār būtu vajadzīga mana recenzija. Pieminu to tādēļ, ka Lāgerlēvas romānā, kura darbība risinās 19. gadsimtā ar visiem ierobežojumiem, kādus sabiedrība uzlika tā laika sievietēm, tās sievietes ar vīrieti fanātiķi tika galā, tiklīdz bija atjēgušās no sākotnējā pārsteiguma, ko viņa negaidītais reliģiskais fundamentālisms bija sagādājis, un spēja pilnvērtīgi dzīvot. Tās sievietes reliģisko fanātiķi Artūru iedzina pilnīgā izolācijā un neitralizēja.
Pasaules trokšņa sievietes to nez kāpēc nevar. Viņas vispār neko nevar, un tā man ir romāna lielākā mīkla. Sievietes tajā ir nekādas. Viņām nav rakstura. Viņām nav domu. Viņām nav nekā. Toma sieva visā romānā pasaka laikam tikai trīs teikumus: ka notiekošais ar vīru viņai nepatīk, ka viņa ceps kotletes un ka viņa ies ar meitām uz teātri. Toma māsa sākumā vēl uzdrīkstas pret brāli nostāties, bet tad kaut kur vienkārši izgaist. Vairāk runā mācītāja Rute, kas Tomu mudināja studēt teoloģiju, taču beigās viņa spēj izturēt vismazāk un izdara pašnāvību. Turklāt Toms nav vis varmāka vai despots. Viņš ir kluss, sevī ierāvies sapņotājs, savas saprašanas robežās labvēlīgs, savaldīgs, laipns. Un tomēr sievietes ap viņu neiztur. Bez jebkāda literāra sižeta tiek pretnostatītas it kā divas ideoloģijas – nosacīts konservatīvisms un nosacīts liberālisms. Es saku – “nosacīts”, jo uzskatus nākas izsecināt no personu rīcības. Nekādi iekšējie monologi, kas ļautu skaidrot rīcību, diemžēl netiek sniegti. Toms it kā ir konservatīvs (it kā, jo sieva tomēr uztur ģimeni, kamēr viņš studē, ik pa brīdim kaut kur “piehaltūrējot”), bet viņam pretī pīkst – es apzināti izvēlos darbības vārdu “pīkstēt”, jo par stāšanos pretī to nevar nosaukt, – vesels sieviešu kopums.
Šķiet, ka arī romānu par šādu ideoloģisku sadursmi es jau esmu lasījusi. Vēl viens déjà vu. Kādu brīdi padomājusi, atskārtu, ka tas bija ne vairāk, ne mazāk kā Viļa Lāča romāns Uz jauno krastu. Tāpat kā mani interesē Ilzes Jansones uzskati un pārliecība, mani interesēja, kā tāds rakstnieks kā Vilis Lācis kļuva par komunistu. Iedomājos, ka viņa romāns Uz jauno krastu, kas vēsta par padomju varas ienākšanu Latvijā un kolektivizācijas sākšanos, man sniegs atbildes. Lāča tēli ir pilnīgi skaidri sadalīti “sliktajos” budžos un “labajos” komunistos, tomēr, īpaši romāna otrajā daļā, sižets kļūst tik izplūdis, ka vairāk atgādina komunistiskās partijas pamfletu, ne romānu. Arī tā laika kritiķi šo darbu atzina par vāju. Andrejs Upītis 1957. gadā, astoņus gadus pēc romāna pirmpublikācijas par to rakstīja: “Kritika kautrā biklībā izvairās ieminēties par Viļa Lāča darba vājajām pusēm. Reizēm bijām nonākuši pat tik tālu, ka par sasniegumiem pasludinājām rakstnieka daiļrades trūkumus. Taču robi Viļa Lāča daiļradē ir, un tos noliegt vai noklusēt nav nekādas vajadzības. Pie tiem pieder nepietiekams dziļums atsevišķu raksturu izveidē, psiholoģiski komplicētu situāciju pārmērīgi vienkāršots atainojums, pārāk steidzīgs un tiešs notikumu pārstāstījums. Nenoliedzama patiesība ir tiem romāna “Uz jauno krastu” vērtētājiem, kas aizrādīja, ka tā ir laba, spēcīga un godīga grāmata, kurā tomēr ir daudz paviršā skicējumā uzrakstītu lappušu.”[1]
Man šķiet, ka es godīgi varu salīdzināt abus romānus un saukt tos par līdzīgiem trūkumu ziņā. Toties Lāča romānā vismaz uzvarēja komunisti, nevis veco laiku domāšana. Tas noslēdzās uz triumfālas nots: “Tā būs, tā jābūt, – tā gribēja padomju cilvēks, vētrās un negaisos augušais, kam sapņot un cīnīties par savu sapņu pārvēršanu tiešamībā mācījusi pati cilvēces sirdsapziņa, lielā komunistu partija.”[2] Lācim nevar piekrist, bet pilnīgi noteikti saturiski ir saprotams, ko viņš vēlas pateikt. Par spīti izplūdušajiem tēliem un neskaidriem notikumiem, šaubu nav, ka romāna virzība notiek pretī komunisma uzvarai.
Turpretī Pasaules troksnis nenoslēdzas ne ar ko. Toms paliek, kur bijis. Var, protams, šādu tēlu neizzīmēšanu līdz galam upurēt kāda ārkārtīgi būtiska sižeta pavediena vārdā, tikai tad ir jābūt skaidram, kāds šis pavediens ir. Šādu literāru paņēmienu franču rakstniece Alise Fernē izmantoja savā romānā Atraitņu elegance, kura darbība sākas 19. gadsimta beigās Buržuā ģimenē. Romāns koncentrējas tikai uz to, kā cilvēki precas, laiž pasaulē bērnus un mirst, viss pārējais tiek atsijāts kā nebūtisks. Viena no galvenajām varonēm Valentīna ir iemīlējusi un apprecējusi Žilu, un tad: “Viena gada laikā, kad viņai bija divdesmit, viņa tika oficiāli saderināta, baznīcā salaulāta, mietpilsoniski iekārtota, ar kaislību apaugļota un sāpēs dzemdējusi. Valentīnas dzīve sāka izvērsties tāda, kādai tai bija jābūt. Mātes karjeru viņa sāka veiksmīgi: Dievam, Francijai un vīram par godu, viņa laida pasaulē ņiprus dvīņus, kurus nokristīja par Luī un Žanu, jo šajā ģimenē visi bija rojālisti un katoļi.”[3] Šādā tempā jau grāmatas 20. lappusē Valentīna ir dzemdējusi astoņus bērnus, kā arī apbērējusi gan Žilu, gan abus vecākos dēlus, kas krituši Pirmajā pasaules karā. Līdz romāna beigām jau trīs sieviešu paaudzes ir precējušās un dzemdējušas tik daudz bērnu, cik vien iespējams. Arī šī romāna tēli nav izzīmēti līdz galam, nav ne mazākās nojautas, ar ko nodarbojas personāži laikā, kad kāds nedzimst vai nemirst. Ikdiena tiek ieskicēta tikai tad, ja nepārtrauktā dzemdēšana ir radījusi kādus sarežģījumus, piemēram, kad Valentīnas dēls Anrī, kuram ir desmit bērnu, paliek atraitņos un apprec atraitni Gabrielu, kurai ir pieci, un nākas lauzīt galvu, kā pielāgot ēdamistabu tā, lai vienlaikus pie galda varētu apsēsties 17 cilvēki, no kuriem 15 ir dažādu vecumu bērni.[4]
Kas būtu šāds pavediens Pasaules troksnī, man īsti nekļuva skaidrs. Vai sieviešu ordinācija? Varbūt uztveres grūtības rodas tāpēc, ka pastāv tikai līdzīgi domājošu cilvēku vidē pašas par sevi saprotamas lietas un varbūt Ilzes Jansones romāns ir paredzēts tikai tiem, kas domā līdzīgi kā autore. Tie, kas nedomā kā viņa, paliek nesaprašanā, ko lasījuši. Romāns atgādina noklausītu nepazīstamu cilvēku sarunu virtuvē, kurā lasītājs nejauši nokļuvis. Un to visu bagātīgi papildina klišejas par konservatīvajām sievietēm, kas prot uztaisīt tikai kartupeļus ar kotletēm/gulašu, kamēr nekonservatīvie ēd veselīgi – tomātus, gurķus un avokado, un ēdienu gatavo vīrietis. Nekļūst skaidrs, ko Toms domā, kāpēc viņš tik ļoti radikalizējas un atsvešinās no citiem. Nav saprotams, kā veidojas Ivetas uzskati, kāpēc viņa izlemj studēt teoloģiju un kāpēc Lāsma izdomā bēgt no mājām. Toms netiek tēlots kā agresīva tēva tips, tāpēc meitas lēmums bēgt no mājām pie tēva kolēģa tikai tāpēc, ka tēvs nepiekrīt viņas uzskatiem, šķiet infantils.
Kā interesanta ideoloģiska parentēze sižetā aprakstīta viena pēcpusdiena, kurā Toms, jau būdams arhibīskaps, pieņem apmeklētājus. Pie viņa atnāk sieviete, kas vēlas norunāt kristības savam četrus mēnešus vecajam dēlam. Sarunas gaitā atklājas, ka viņa ir atgriezusies darbā, lai mājās “nesajuktu prātā starp kakainiem pamperiem”. Toms viņai norāda, ka, lai bērnu nokristītu, sievietei ir jāaiziet no darba un jānododas dēla audzināšanai, ka viņa var saņemt baznīcas pabalstu par darba zaudējumu, bet, ja viņa izlems turpināt strādāt, tad kristības diemžēl ir jāatsaka. Ja atliekam malā komisko līniju, ka sieviete ar arhibīskapu runā par autiņbiksītēm, un teoloģisko līniju par zīdaiņu kristības saistību ar vecāku ticību, nevis ar viņu nodarbinātību, tad pāri paliek tikai sieviete, kura negrib sajukt prātā, jo ir dzemdējusi bērnu un pieņēmusi lēmumu atgriezties darbā. Prātā sajukšanas moments man šķita apceres vērts, jo netika minēts, ko viņa plāno ar savu dēlu iesākt. Atstās mājās vienu pašu, lai tiek galā pats? Atstās pieskatīt kādam citam, lai sajukšanu prātā deleģētu tam, kurš citu darbu izvēlēties nevar? Vai arī prātā sajukšana ar zīdaini ir kaut kāda viņas specifika, kas citus neskar, tāpēc lai par bērnu rūpējas tie, kas nesajuks? Pats par sevi paziņojums, ka jūc prātā ar zīdaini, ir neitrāls. Ja kādai sievietei tā ir, tad tā arī ir. To nav nepieciešams apstrīdēt, taču noteikti ir vērts jautāt, kāpēc tik vienkārša realitāte rada mentālu nestabilitāti. Kaut vai pašsaglabāšanās instinkta dēļ, jo dzīvē ir daudz ļaunākas lietas par pamperiem, un cilvēku, kurš sāk jukt prātā no sadzīves sīkumiem, pie lieliem satricinājumiem gaida droša nāve. Taču romānā sieviete sev neuzdod jautājumus, kāpēc zīdainis viņu tik ļoti destabilizē. Un bērnam epizodē ir tikai dekoratīva funkcija. Sieviete ir atnākusi, viņa vēlas atgriezties darbā, viņa uzskata, ka viņai tas ir nepieciešams. Kas ir nepieciešams bērnam vai no kā zīdainis varētu sajukt prātā, apsvērts netiek. Acīmredzot, lasītājam jāsecina, ka zīdaiņa mentālais stāvoklis ir daudz stabilāks nekā viņa mātei, arī ar savām vajadzībām viņš tiks galā pats. Māte to acīmredzami nespēj, tāpēc tiešām pārņem bažas par literārā darba epizodiskās varones psihisko stāvokli.
Otra ideoloģiskā parentēze ir nākamā arhibīskapa apmeklētāja, kas ir veikusi abortu, jo palikusi stāvoklī varbūt ne gluži izvarota, bet katrā ziņā manipulatīvi pavedināta, jo bija piedzērusies. Turklāt vīrietis, bērna tēvs, ir precējies. Un viņa nāk noskaidrot pie arhibīskapa, vai Dievs var viņai piedot abortu. Toms bez garām diskusijām meklēto piedošanu penitentei arī piešķir. Atzīšos, ka mani kaitina, ja aborta kontekstā kā pirmo min izvarošanu, jo to uzskatu par dūmu aizsegu lielākajai daļai abortu, kas taču nenotiek tādēļ, ka sieviete bijusi izvarota.
Te uzreiz atcerējos par citas Nobela prēmijas laureāti Anniju Erno, kuras romāns Notikums ir autores pašas pieredzē balstīts, romāna formātam pielāgots stāsts par viņas abortu 1964. gadā, kad tie Francijā nebija legāli. Romāns sākas ar konstatējumu, ka viņa ir stāvoklī, un atlikušajās lappusēs sieviete meklē, kā nelegāli pārtraukt grūtniecību. Ja vēlaties lasīt par abortu, tad šis romāns būs īstais. Ne piedzērusies, ne piespiesta, ne ar precētu vīrieti. Erno grāmata, iespējams, ir neizturami ciniska, toties sižeta līnija ir skaidra, argumenti – saprotami, un galvenais – viņa ir godīga, tieša un neapšaubāmi literāri talantīga, vismaz to noteikti nepieciešams novērtēt. Viņa nemeklē kādu, kas viņai justu līdzi. Seksu viņa gribēja, ka grūtniecība kaut kad iestāsies, zināja, bērnu ieņēma, abortu gribēja un veica, kaut arī tas nebija legāls. Uzzinot, ka iestājusies grūtniecība, viņa nopriecājas, ka vismaz tagad līdz brīdim, kamēr veiks abortu, nebūs jāuztraucas par palikšanu stāvoklī. Tas arī viss. “Es uzrakstīju P., ka es esmu stāvoklī un ka es to nepaturēšu. Mēs šķīrāmies bez īstas skaidrības par mūsu attiecību turpinājumu, un es izjutu zināmu gandarījumu, ka varu iztraucēt viņa bezrūpību, pat ja man nebija ne mazāko šaubu par to, ka mans lēmums taisīt abortu viņam sagādās dziļu atvieglojumu. Pēc nedēļas Dalasā nošāva Kenediju. Bet tas jau vairs nebija kaut kas, kas mani varētu interesēt.”[5]
Interesanti, ka Erno savu grāmatu uzrakstīja 2000. gadā, 36 gadus pēc aborta, atzīstoties, ka šī pieredze viņu visu laiku neliek mierā. Romāns Notikums noteikti sniedza man iespēju ielūkoties tādas sievietes uzskatos, kas ir pilnīgi pretēji manējiem. Man bija milzīgs prieks, ka lasītājam tika aiztaupīta liekuļošana un mudinājumi pažēlot. Bet Pasaules troksnis būtu varējis šādu epizodi vispār izlaist, jo to pārāk uzkrītoši var izjust kā ideoloģisku reveransu.
Parentēzei arhibīskapa birojā noslēdzoties, Jansones romāns beidzas ar to, ka Iveta, Toma meita, nodibina sektu, kurā kļūst par mācītāju, un pēdējās lappuses aizpilda viņas pārdomas par to, kuram no viņiem ir taisnība un kāda ir sievietes loma teoloģijā (tieši teoloģijā, nevis baznīcā). Šķiet dīvaini, ka pret arhibīskapa gribu par garīdznieci kļuvušais tēls ir tieši meita, nevis kāda cita sieviete, jo nav izprotams, kāpēc meita, kas nepārprotami ir priecīga, ka kļuvusi par mācītāju, neizjūt ne mazāko pateicību vecākiem, kuri viņu uzaudzinājuši ticībā. Ticība taču viņai nozīmē tik daudz, ka viņa pat vēlējās kļūt par garīdznieci. Jāpieņem, ka šajā ticības nodošanā lielāka loma bijusi Ivetas tēvam nekā mātei, kuras reliģiskie uzskati romānā īpaši netiek akcentēti. Var pieņemt, ka arī viņa ir luterāne, jo atbalsta vīra studijas, tomēr nav skaidrs, cik liela ir bijusi viņas ietekme uz meitām.
Laikam jau tieši mēģināšana noskaidrot, kuram no viņiem – Tomam vai Ivetai – taisnība, ir visa sižeta centrā un tai jākalpo par romāna atrisinājumu. Diemžēl neviens no romāna personāžiem tā īsti neko nav apgalvojis. No malas skatoties, taisnība nav nevienam no viņiem, jo nav pat īsti saprotams, ko viņi uzskata. Jā, Toms nolemj neordinēt sievietes, bet nekādi nav parādīts, kā viņš pie šāda lēmuma nonācis, ja neskaita dažas vīzijas, kas viņu piemeklē, atrodoties katoļu baznīcā, bet tās drīzāk atgādina narkomāna halucinācijas. Ja cilvēks ir spējīgs uzrakstīt sleju par Heidegera Dasein (romānā ir tāda epizode, un ar šo sleju viņš satricina mācībspēkus Teoloģijas fakultātē), viņš noteikti ir spējīgs arī racionāli pamatot savus uzskatus. Gan Ivetu, gan Tomu vairāk vada sajūtas un vēlmes, nekā uzskati, turklāt tie ir ārkārtīgi trausli.
Mišelam Velbekam ir lielisks romāns Pakļaušanās, kura centrā ir diezgan ekscentrisks un liberāli noskaņots universitātes pasniedzējs labākajos gados. Kad Francijā pie varas nāk kaut kas līdzīgs “Islāma valstij”, viņam piedāvā saglabāt amatu, saņemt lielisku atalgojumu, bet kļūt par musulmani un, protams, tā arī dzīvot, kas nozīmē, ka profesoram jāatsakās no dzīvesveida, kuru viņš piekopis līdz šim. Bet tas ir izdevīgi, un, ja izdevīgi, tad vari no liberāļa pārvērsties par ortodoksālu musulmani. Velbeka romāns ir tieši par vieglumu, ar kādu cilvēks spēj nodot savu pārliecību. Gan Ivetas, gan Toma uzskati izklausās tieši tādi – viegli maināmi un nododami, ja būtu ērtāk domāt citādi, jo viņiem šādi uzskati neko nav maksājuši.
Mēģinu iztēloties Ivetu pirms simts gadiem, kad risinās darbība Žorža Bernanosa romānā Lauku priestera dienasgrāmata. Apzinos konfesionālās atšķirības, to, ka mācītājs nav priestera ekvivalents un šīs kalpošanas savā būtībā ir pilnīgi atšķirīgas. Un tomēr – vai Iveta gribētu ieņemt šo lauku draudzes kirē vietu tajos apstākļos, kādi bija viņam, kad par priesteri varēja kļūt tikai tie, kuru ģimenes spēja par mācībām samaksāt un visu atlikušo mūžu uzturēt savus dēlus, bet apdāvināts puisis no zemnieku ģimenes gan varēja izmācīties, taču pēc ordinēšanas faktiski palēnām mira badā?
Reiz bīskapa Boļeslava Sloskāna muzejā kā hipnotizēta skatījos uz pie sienas pieliktajiem sarakstiem ar padomju laikā izsūtītiem garīdzniekiem no visām konfesijām. Vispār nespēju aptvert, ka Latvijā bija tik daudz izsūtītu garīdznieku. Visi viņi bija vīrieši, protams. Vai Iveta gribētu būt mācītāja, ja par to viņai draudētu izsūtīšana uz Solovkiem? Vai to gribētu Rute? Toms? Paulis? Lūkass? Vai tie, kas vēlas būt garīdznieki, kas vēlas būt kristieši tikai tad, ja par to nekas slikts nedraud, vispār ir īsti garīdznieki un īsti kristieši?
Ir teikumi pēdējās lappusēs, pret kuriem katolisku formāciju saņēmis intelekts atsitas kā pret neredzamu šķērsli un apmet kūleni. Piemēram: “Ja Dievs ir vīrietis, loģika darbojas arī otrādi – vīrietis ir Dievs. It kā tieši sieviete būtu teoloģijas centrālais jautājums. It kā teoloģijai nebūtu jāreaģē uz ļaunumu, uz atstumtību, un vientulību, uz netaisnību.” Kāpēc Dievam tiek piemēroti tādi cilvēciski atribūti kā dzimums, šķiet pilnīgi nesaprotami, un kā no tā atvasina, ka sieviete ir teoloģijas centrālais jautājums vai jautājums, uz kuru teoloģijai jāreaģē, izklausās apmēram tāpat kā apgalvojums, ka saules stari iedarbojas uz elektrības stabu attīstību. Taču piezīme par ļaunumu, atstumtību, vientulību un netaisnību tomēr šķiet kā špikerītis, kas signalizē, ka uz Solovkiem Iveta tomēr negribētu un badā nomirt arī negribētu. Tik daudz viņai pašas izvēle tomēr nenozīmē. Kāpēc man liekas, ka Iveta vienkārši nespēja pieņemt, ka kaut kas nenotiek tā, kā viņa grib, un uzdeva to par savu kristīgo aicinājumu?
Kamēr mocījos šādās pārdomās, man gadījās ieklīst kādā katoļu baznīcā Lietuvā, kur pie pašas ieejas mani sagaidīja svētā Barbara ar zobenu vienā un biķeri otrā rokā. Lūk, sieviete!
Un tieši tajā brīdī es apzinājos, ka sievietes katoliskajā hagiogrāfijā mani ir ietekmējušas pārāk daudz, lai es spētu viņas notīrīt no savas apziņas un iztēloties pasauli bez viņām. Taču šāda iztēle būtu nepieciešama, lai Pasaules troksni lasītu neitrāli. Es nevaru izlikties par patriarhāta apspiestu upuri, kā noteikti tiek parādītas sievietes Pasaules troksnī. Bet kāpēc lai es vispār mēģinātu aizmirst sievietes, kas mani ir iedvesmojušas un tik daudz paveikušas? Sludinājušas, rakstījušas, pāvestus no trimdas atgriezties pārliecinājušas, bērnus dzemdējušas, klosterus dibinājušas, mocekļa nāvē mirušas (reizēm secīgi). Ak, Barbara, Cecīlija, Agate, Agnese, Perpetuja un Felicita! Ak, Žanna! Ak, Hildegarde no Bingenas, Juliāna no Norvičas, Ģertrūde no Heftas, Katrīna no Sjēnas, Brigita no Zviedrijas, Terēze no Avilas! Jūs, kas zvēriem sevi saplosīt ļāvāt, kas savu galvu nociršanai noliecāt, kas karaspēku vadījāt, kas sludinādamas braukājāt, atklāsmes saņēmāt, mūziku un ārstniecības traktātus sacerējāt! Un tie taču bija vīrieši, VĪRIEŠI, kas jūs apbrīnoja, ar jums notikušo pierakstīja vai jūsu rakstīto uzglabāja un nākamām paaudzēm nodeva, kas rakstīja jūsu biogrāfijas pēc jūsu nāves, kas tulkoja jūsu rakstus… Es negribu būt bez jums un izlikties, ka sieviete Baznīcā nav nekas. Kristietība sievieti kopš savas sākotnes ir paaugstinājusi un kā vīrietim līdzvērtīgu nolikusi. Ja kāda sieviete to nav saņēmusi, žēl, bet tā nebūs kristīgās ticības vaina.
Lai jautājumu par to, vai sievietēm protestantu konfesijās jātiek ordinētām par garīdzniecēm, risina paši protestanti. Es par to nevaru izteikties, jo man nav tādu tiesību. Tomēr, kad Pasaules trokšņa beigās brāļiem teologiem un māsām teoloģēm tiek jautāts, vai vārnas uz vadiem dziedās “Kyrie” vai “Gloria”, es vēlreiz atsitos pret šķērsli, ap kuru apmetu kūleni. Tas ir kā jautāt, vai šovakar baleta izrādē būs uvertīra vai 1. cēliens. Nevar uzdot jautājumu ar saikli “vai”, ja runājam par kaut ko vienotu. “Kyrie” un “Gloria” var izpildīt tikai secīgi. Tie nav atdalāmi. Tāpat kā nevar dziedāt “ramtairīdi” atsevišķi no “rallallā”. Bet norakstīsim to tomēr uz katolietes piekasīšanos.
Katrā ziņā grāmatas noslēgumā es sevī sadzirdēju “Nepalaid garām!” Žorža Siksnas izpildījumā. Tiem, kas neuzauga, uz “Radiotehnikas” plašu atskaņotāja drillējot Siksnas plates, atgādinu, ka stāsts dziesmā ir par vilku un aitiņu, kas aiziet uz krodziņu. Pirmajā pantā vilks aitiņu pavada uz mājām un aitiņa pazūd, bet otrajā pantā pēc tāda paša scenārija pazūd vilks, un piedziedājums skan: “Paskaties, laime tev pretī nāk, nepalaid, nepalaid garām!”
Tāds būtu mans novēlējums visiem Pasaules trokšņa tēliem.
Manas domas apciemojušās grāmatas, kas pieminētas rakstā:
Selma Lāgerlēva, Lēvenšelda gredzens. Šarlote Lēvenšelda. Anna Sverda.
Vilis Lācis, Uz jauno krastu.
Alise Fernē, Atraitņu elegance (latviski nav tulkota).
Annija Erno, Notikums (latviski nav tulkota).
Mišels Velbeks, Pakļaušanās.
Žoržs Bernanoss, Lauku priestera dienasgrāmata (latviski pieejami fragmenti www.telos.lv).
[1] Andrejs Upīts, citēts Viļa Lāča Kopoto rakstu 16. sējuma, Rīga: Liesma, 1976, V. Kalpiņa pēcvārdā 359. lpp.
[2] Vilis Lācis, “Uz jauno krastu”, Kopoti raksti, 16. sējums, Rīga: Liesma, 1976, 320. lpp.
[3] Alice Ferney, L’élégance des veuves, Paris: Éditions J’ai lu, 1995, p. 12.
[4] Diemžēl romāns lasīšanai pieejams tikai franču valodā, bet ir atrodams arī beļģu-franču filmas ekranizējums “Éternité” (2016).
[5] Annie Ernaux, L’événement, Paris: Éditions Gallimard, 2000, p. 23.