Alesdēra Makintaira (1929–2025) piemiņai.
Rietumu kultūras areālā respektam pret vārda brīvību ir daudz augstāks statuss nekā citās kultūrās. Pret to izturas daudz piesardzīgāk. Turklāt tā tas ir ne tikai pēdējos pāris gadsimtos, bet daudz ilgākā laika nogrieznī. Apziņas un vārda brīvības jautājums ir lielā mērā formējis rietumu filozofijas īpatnības un attiecīgi noteicis arī tās valstslietu teoriju un pieeju politikai. Tie, kuriem šķiet, ka tieši Eiropas zemes visā savā pastāvēšanas laikā ir vajājušas citādi domājošos, vienkārši nezina Eiropas vēsturi vai, ticamāk, nav pietiekami informēti, kādu brīvrunu varēja un var atļauties citos kontinentos un kultūrās.
Piesardzīgajai un saudzīgajai attieksmei pret apziņas un runas brīvību ir vistiešākais sakars ar divām vēsturiskām personām, kuras ar savu darbību burtiski formējušas rietumu domāšanu un tās īpatnības. Šīs vēsturiskās personas ir Atēnu pilsonis Sokrats (ap 470–399 p.m.ē.) un klejojošs sludinātājs no Galilejas, saukts Jēzus no Nācaretes (6/4 p.m.ē.–30/33). Abas personas savas dzīves un arī nāves laikā atstāja satricinošu iespaidu uz apkārtējiem, un šo personu devuma nozīme pēc viņu nāves tikai pieauga. Sokratu, kurš neatstāja nekādus rakstītus dokumentus, bez atrunām atzīst par rietumu filozofijas tēvu: viņš bija Platona skolotājs un tieši ietekmējis pēctečus Aristotelu un daudzās sokratiķu skolas, liekot pamatus arī dialektiskajai metodei, bez kuras domāšanas mācīšanās process nav iedomājams arī šodien. Sludinātājs no Galilejas, kurš neatstāja nekādus rakstītus dokumentus, ar savu mācību, paveiktām brīnumainām dziedināšanām, pareģojumiem un attieksmi pret savu nāvi radīja no jūdaisma atvasinātu jaunu reliģiju – kristietību, kas 2000 gadus vēlāk ir vadošā reliģija pasaulē un fundamentāli noteikusi gan rietumu garīgumu, gan tādas parādības kā mūsdienu rietumu izpratne par cilvēka tiesībām un brīvību.
Abas šīs vēsturiskās personas piedzīvoja dramatisku vajāšanu par savu runu. Atēnu pilsoni Sokratu apsūdzēja par to, ka viņš “nepielūdz tos dievus, kurus pielūdz polisa, un ievieš jaunas dievības, kā arī samaitā jauniešus”.[1] Tiesas prāva ilga vienu dienu. Kāds antīko laiku biogrāfs par tiesas procesu raksta:
“[..] Platons uzkāpa un paaugstinājuma un teica: “Atēniešu vīri, lai gan es esmu pats jaunākais, kurš jūs no šī paaugstinājuma uzrunājis…”, taču tiesneši sāka saukt: “Kāp lejā! Kāp lejā!” Kad Sokratu bija atzinuši par vainīgu ar 281 balsu pārsvaru un tiesātāji apsvēra, kādu sodu viņam piespriest vai kādu soda naudu likt maksāt, Sokrats piedāvāja 25 drahmas. [..] Kad tas izraisīja sašutumu tiesnešu vidū, viņš teica: “Ņemot vērā manus pakalpojumus, domāju, ka taisnīgi būtu mani uzturēt Pritanejā no kopīgajiem līdzekļiem.” Tad šie viņam piesprieda nāves sodu ar 80 papildu balsīm. Iemests cietumā, viņš pēc dažām dienām iedzēra velnarutku, taču pirms tam teica daudzas daiļas un krietnas runas, kuras Platons pierakstījis savā Faidonā.”[2]
Par Jēzu no Nācaretes savukārt lasāma šāda liecība:
“Tad virspriesteri un farizeji sasauca Augsto padomi un sacīja: “Ko nu mēs iesāksim? Šis cilvēks taču dara daudzas zīmes. Ja mēs viņu tā atstāsim, visi viņam ieticēs un romieši nāks un nopostīs gan mūsu svēto vietu, gan tautu!” Tad viens no viņiem Kaifass, būdams tā gada augstais priesteris, viņiem teica: “Jūs nekā nesaprotat un neapsverat, ka jums ir labāk, ja viens cilvēks mirst par tautu, nekā visa tauta aiziet bojā!””[3]
Jēzu no Nācaretes tiesāja sinedrijs – jūdu vecajo padome ar juridiskām funkcijām –, viņam (negribīgi) piesprieda nāvessodu Romas impērijas provinces Jūdejas prefekts Poncijs Pilāts un viņu piesita krustā romiešu karavīri.
Abi gadījumi ilustrē galēju cenzūras izpausmi: par noteiktām runām personu ne tikai var tiesāt, bet arī notiesāt uz nāvi, ko saprot kā pilnīgu un galīgu tās apklusināšanu; vajātāji un notiesātāji ir nevis satracināts pūlis, kas linčo, bet gan varas iestāde (augstākā padome, tiesnešu kolēģija, likumīgais valdnieks u. tml.), kuru var vienkāršoti aprakstīt kā “valsts varu”. Abos gadījumos arī līdzīgi ieskicējas cenzūras pamatojums: apsūdzēto personu tiesā ne tik daudz par pierādāmiem pārkāpumiem, maldināšanu, meliem vai noziegumiem, ko tā izdarījusi (nosodīto runu saturs pat netiek analizēts), bet par negatīvām nākotnes projekcijām: ja šim cilvēkam turpinās ļaut runāt un darboties, “visa tauta” tiks samaitāta vai aizies bojā. Cenzūras pamatojums šajos gadījums ir konsekvenciāls – apsūdzētā runas ir nevis morāli sliktas un nosodāmas pašas par sevi, bet tās, pēc tiesātāju domām, ir izraisījušas vai izraisīs sliktas sekas. Abos gadījumos šādas radikālas cenzūras reālais iznākums ir tieši pretējs cerētajam: cenzētais, kurš apklusināts, kļūst par pastiprinātas uzmanības objektu, veidojas tā pēcnāves apbrīnotāju un pielūdzēju kustības, viņu redz kā mocekli un varoni. “Valsts vara” attiecīgi ir diskreditēta un uzticībai tai samazinās.
Šiem kanoniskajiem gadījumiem ir vēl kāda svarīga iezīme, kas tos atšķir no tiem daudzajiem, kuros par cenzūras pieņemamību vai nepieņemamību tiek lauzti šķēpi šodien: abu cenzēto personu paudums ir cēls. Varbūt mulsinošs vai biedējošs lielai daļai klausītāju, taču nenoliedzami tāds, kas virza un mudina uz augstākiem ētiskiem standartiem, uz cilvēciski krietnāku, viedāku un taisnāku dzīvi. Tas ir paudums, kas tieši vai netieši kritizē sabiedrības vidusmēra normas, ieskaitot tās, kuras uztur “valsts vara”, institūcijas un reliģija. To cenzē tāpēc, ka tas ir “labāks” par sabiedrības vidusmēru, nevis “sliktāks” – tas ir morālā un garīgā nozīmē augstāks, nevis zemāks. Pretstats šādam krietnam vēstījumam būtu zemisks vēstījums.
Definīcijas un rāmējums
Rietumu filozofijā, tieslietās un valstslietās sarakstīto darbu apjoms par vārda brīvību un cenzūru ir milzīgs – tam nav analoga nevienā citā kultūrā. Padziļināti ir analizēti gan cenzūras morālie aspekti, gan juridiskie, gan vēsturiskā pieredze.[4] Šajā rakstā nesniegsim pārskatu par šo daudzpusīgo un sazaroto literatūru un izvērsīsim tikai vienu šķautni cenzūras un vārda brīvības analīzē. “Cenzūra” šeit tiks saprasta šaurā nozīmē, kuru ilustrē arī augstāk minētie piemēri, – lai gan jēdzienu, protams, politisku un ideoloģisku apsvērumu dēļ lieto plaši un miglaini. “Cenzūra” šīs esejas ietvaros nav ne pašcenzūra (paša rakstītāja vai runātāja bailes vai nevēlēšanās kaut ko teikt), ne sociālā cenzūra (sabiedrības daļas izteikta un publiski pausta nepatika pret noteiktu paudumu un tā autoru; boikoti; “atcelšana”; sociālā stigma), ne institucionālā cenzūra (valsts iestāžu atbalsta vai finansējuma liegšana; universitāšu atteikšanās sniegt platformu noteiktai nostājai; iespēja viedokli atspoguļot tikai privātos avotos). Cenzūra ir tikai valsts varas veikta proaktīva darbība (kriminālprāvas, aizliegumi uzstāties, publicēties vai pulcēties, vajāšana, grāmatu izņemšana no apgrozības u. tml.) ar mērķi panākt, ka noteikts paudums publiski neizskan un/vai tā paudēji tiek administratīvi vai krimināli sodīti. Cenzūra ir tikai negatīva darbība, darbība “pret”, tāpēc jautājums par cenzūru ir jānošķir no cita svarīga jautājuma – valsts institūciju pienākuma izmantot savus resursus (izglītības sistēmu, plašsaziņas līdzekļus, administratīvo aparātu), lai veicinātu noteiktas attieksmes, uzvedības normas un rīcību (patriotismu, dažādus tikumus, gatavību ieguldīt kopīgajā labumā u. c.).
Īsi jāprecizē arī par “runas brīvību”. Korektāks izteikums būtu “izteiksmes brīvība”, nevis tikai runas, jo “runa” šajā kontekstā ietver arī tādas darbības kā noteiktu attēlu izrādīšanu (piemēram, piketos un manifestācijās) vai performances, kurās vēstījums netiek nodots caur valodu. Izteiksmes brīvība ir plašāka par runas brīvību, bet arī grūtāk analizējama, jo cita starpā ietver dažādus mūsdienīgās mākslas darbus vai darbus, kas ir uz robežas starp radošu pašizpausmi un politisku vēstījumu.[5] Arī šīs tēmas šeit neanalizēsim.
Pretēji daudzkārt dzirdētajam un arī politiskajā retorikā uzsvērtajam, ne akadēmiskajā pētniecībā, ne tieslietu teorijā un praksē nepastāv tāda šķeltne, kuras vienā pusē būtu cilvēki, kas ir “par” cenzūru, un otrā pusē – tie, kas ir “pret”. Praktiski nevienā filozofiskā vai juridiskā darbā, ieskaitot pašu radikālāko libertāriešu tekstus, nav nopietni aizstāvēts viedoklis, ka valsts vara nedrīkstētu cenzēt nekad un neko. Neviens tā nedomā, un, kas ir vēl svarīgāk, neviens nopietni nepiedāvā atcelt vairumu pastāvošo runas brīvības ierobežojumu, kuri noteikti ar likumu vai reglamentu spēku un par kuru neievērošanu administratīvi vai krimināli soda. Piemēram, melīgus apgalvojumus reklāmā; pieaugušajiem paredzēta satura piedāvāšanu bērniem; skaļu sarunāšanos bibliotēkās; melošanu par savu izglītību vai profesiju; šantāžu; valsts noslēpumu izpaušanu; musināšanu uz apvērsumu; aicinājumus uz vardarbību; plaģiātu un autorības piesavināšanos; nāves draudus un citus nopietnus draudus; noslēgtu vienošanos laušanu; nepatiesu saukšanu “Terorakts!” kinoteātrī; slepenu vienošanos, lai izveidotu karteli; kliegšanu, lai izraisītu lavīnu (šis ekscentriskais piemērs visiem vienmēr ļoti patīk); un tamlīdzīgi.
Vēl vairāk: nav domstarpību arī par to, ka ir pamatoti un nepieciešami sabiedriskās kārtības un uzvedības normu labad cenzēt runu, kuru pētnieciskajā literatūrā dēvē par “mazvērtīgu runu”. Tāda runa būtu: rupja apsaukšanās, jēlības, neķītrības, lamu vārdi, vulgāras ķengas. Šāda runa jau tiek cenzēta atbilstoši tās publiskās telpas īpatnībām, kurā tā notiek. Piemēram, televīzijas pārraidēs mazvērtīgo jēlību iestarpinājumi tiek izgriezti vai padarīti nedzirdami, pat ja viss pārējais paudums tiek saglabāts.[6] Ir vērts atzīmēt, ka, lai gan sašutums par cenzēšanu un runas brīvības ierobežošanu no dažādām pusēm izskan gandrīz nepārtraukti, neviens neiebilst pret jēlību cenzēšanu. No tā var secināt neatrunātu vienprātību, ka vismaz daļa no cilvēku runas ir vai nu nesaturīga, vai bezmērķīga, vai zemiska un ka tādu runu ir leģitīmi izslēgt no publiskās telpas. Pilnīga “vārda brīvība” nepastāv nekur, un neviens par to arī necīnās.
Īstais un interesantais strīds par cenzūru attiecas uz salīdzinoši nelielu skaitu jomu un jautājumu, turklāt bieži ir tā, ka viena un tā pati persona vienā jautājumā ir kategoriski pret jebkādu valsts cenzūru, bet citā – par; un kādai citai personai tas ir tieši pretēji. Šķiet, ka attieksmi pret cenzējamām un necenzējamām nostājām ikdienišķā līmenī nosaka temperaments un audzināšana (iespējams, vairāk nekā izglītības līmenis); dziļākā līmenī to nosaka cilvēka idejiskā ievirze un prioritātes, filozofiski antropoloģiskie priekšstati, ideoloģija. Šajā līmenī to arī ir interesanti analizēt, turklāt paturot prātā, ka idejiskā ievirze var mainīties. Attieksmi pret cenzūru formē arī ārējo un iekšējo draudu klātbūtne – vienalga, reālu vai drīzāk iedomātu. Vispasaules tīmeklim un jaunām biedrošanās formām drastiski izmainot informācijas telpu un tās ātrumu, kā arī padziļinoties atšķirībai starp drīzāk kreisi liberālā virziena atbalstītājiem un drīzāk labēji konservatīvā, ko uzrāda aptaujas dažādās valstīs,[7] abās idejiskajās pusēs kļūst skaļākas prasības pēc cenzūras.
Šī raksta tēze ir vienkārša un sastāv no četrām daļām: (1) ir leģitīmi iedalīt paudumu, uz kuru mēģina attiecināt cenzūru, trijās grupās – neitrāls, zemisks un cēls; (2) neitrālus un cēlus paudumus nedrīkst cenzēt nekādos apstākļos; (3) zemiskus paudumus drīkst un vajag cenzēt; (4) ja paudums satur zemiskus un cēlus elementus, drīkst cenzēt tikai zemiskos elementus; neatšķetināma sajaukuma gadījumā nedrīkst cenzēt.
Par neitrāliem paudumiem domstarpību nav. Lielā mērā nav arī par zemiskiem, jo jau minētajā sarakstā ar cenzētu runu (šantāža, draudi, nepatiesu liecību sniegšana, jēlības, rupjības) visus runas aktus vada zemiski, savtīgi motīvi un šie motīvi ir vēl skaidrāk saskatāmi nekā iespējamais vai paredzamais kaitējums konkrētām personām vai sabiedrībai. Problēmas rodas ar “sajaukumiem” – ar tādu runu, kuru ir grūti interpretēt un kura satur dažādus elementus, patiesus un nepatiesus, saprotamus un nesaprotamus, labvēlīgus un aizskarošus. Mūsuprāt, grūtības noorientēties cenzūras jautājumos, pretēju argumentācijas stratēģiju sajaukšanās, selektīva apelēšana pie vārda brīvības (“tiem, kuriem piekrītu, tādai jābūt vairāk; oponentiem – pēc iespējas maz”), mainīgi “karstie” jautājumi, kas gan palēnina, gan pazemina cenzūras prasību temperatūru, rodas tāpēc, ka vienlaicīgi pastāv divas teorijas par brīvību un attiecīgi ne tikai cilvēka, bet arī valsts prerogatīvām. Šīs teorijas tagad mēģināsim atšķetināt.
Brīvības izpratne klasiskajā un liberālisma teorijā
Pirms spriest par izteiksmes vai runas brīvību, ir svarīgi konkrētāk saprast brīvības nozīmi un tās mērķus vai mērķu trūkumu. Rietumu klasiskajā filozofijā un pēcapgaismības liberālisma tradīcijā pastāv atšķirīgas izpratnes par brīvību, kas lielā mērā nosaka, kā tiek argumentēts par vai pret brīvību (un runas brīvību) konkrētās situācijās, tāpēc ir svarīgi to saprast.
Klasiskajā tradīcijā (jūdu, seno grieķu, romiešu un kristīgajā līdz apgaismībai) būt brīvam nozīmē ne tikai fiziskā un legālā izpratnē “nebūt vergam”, bet ar savu brīvo, citu nekavēto darbību tiekties uz sevi pilnīgošanu atbilstoši cilvēka dabai, tas ir, prāta vadībā un tikumīgi; tikai šāda pilnīgošanās cilvēkam sniegs laimi un nodrošinās viņam labu dzīvi. Cilvēka iekšējā brīvība ir spēja saprast, kas ir labs objektīvā nozīmē, izspriest, kā to sasniegt, un izvēlēties atbilstošos līdzekļus. Cilvēku, atšķirībā no dzīvniekiem, vada nevis instinkti, bet gan griba un prāts, kas valda pār instinktiem un tos virza objektīvi pareizā gultnē; cilvēka daba nosaka tā jābūtību. Cilvēks nav autonoms – ikviena cilvēka dzīve ir nesaraujami saistīta ar citu cilvēku dzīvēm un balstās savstarpējos pienākumos un kopīgās vajadzībās, kuru apmierināšana ir iespējama tikai kolektīvi. Ar prātu apveltītām būtnēm mērķis ir izvairīties no neziņas un maldiem, meklējot patiesību, un dzīvot sabiedrībā, neaizskarot citus un tiem nekaitējot.[8] Brīvība tātad ir nepieciešama nevis kā pašlabums, kā kaut kas pats par sevi vērtīgs, bet kā rīks noteikta mērķa – cilvēka dabas pilnīgošanas – sasniegšanai.[9]
Turpretī apgaismības liberālisma tradīcijā brīvībai nav un nevar būt nekāds cits mērķis, kā vienīgi būt un palikt brīvai. Katrs indivīds ir brīvs tad, ja viņu nekas netraucē meklēt un iegūt to, ko viņš uzskata – vai drīzāk izjūt – kā sev labu. Šis labums nav pakļauts nekādam augstāka izvērtējuma standartam un tas pat var būt nesavietojams ar to, kas ir labs dotajai kopienai. Liberālismu kā politisku filozofiju un arī konstitucionālu sistēmu balsta trīs vaļi jeb trīs idejas:
individuālisms (nepastāv visiem kopīgs cilvēciskais labums, normatīvs nojēgums par cilvēka dabu), vienlīdzība (nav dabiskas hierarhijas vai dabiskas autoritātes, tādu nesniedz arī tikums un gudrība) un kontraktuālisms jeb līgumattiecības (jebkāda valstiskā kopiena ir atsevišķu, autonomu, savu racionālo pašlabumu meklējošu indivīdu vienošanās rezultāts).[10] Kā spilgtu šo bieži vien neapzināti aprobēto tēžu atspoguļojumu var citēt juridisko argumentāciju kādā 1992. gada ASV Augstākās Tiesas spriedumā, kura skaidrojošajā daļā lasāms: “Brīvības kodolā ir tiesības katram pašam definēt savas eksistences, jēgas, Visuma un cilvēka dzīves mistērijas jēdzienu. Nostājas šajos jautājumos nevarētu noteikt cilvēka personības atribūtus, ja valsts tās veidotu piespiedu kārtā.”[11]
Liberālisma modelī vienīgais arguments, ar kuru var leģitīmi ierobežot cilvēka darbību, ir kaitējums citiem tikpat brīviem cilvēkiem vai sabiedrības interesēm, tās saprotot kā intereses, par kurām sabiedriskā līguma ietvaros ir vienojies skaitliskais vairākums. Šajā sakarā ir vērts citēt angļu filozofa Džona Stjuarta Milla ietekmīgo darbu Par brīvību, kurā uzsvērts: “Vienīgais mērķis, kura labad var taisnīgi izmantot varu pret kādu civilizētās sabiedrības locekli, ir kaitējuma novēršana citiem. Viņa paša labums, fizisks vai morāls, nav pietiekams pamatojums. (..) Indivīds ir suverēns pār sevi pašu – pār savu ķermeni un prātu.”[12]
Liberālisma modelī brīvība ir definēta pilnībā negatīvi – kā spaidu trūkums – un arī ļoti pieticīgi un nabadzīgi. Brīvība it kā ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs – ja ne pats vērtīgākais –, taču tās saturs un izmantojums ir tikai katra paša ziņā, bez jebkāda ārēja atskaites punkta.[13]
Šis postulāts par valsts tiesībām ierobežot indivīdu brīvību vienīgi tad, ja tā kaitē citiem, arī rada īpatnās liberālisma politiskās iekārtas nedienas: kaitējums citiem ir jāpierāda; to ir salīdzinoši vienkārši izdarīt draudu, melu, šantāžas vai noķengāšanas gadījumos. Bet kā pierādīt atsevišķu cilvēku, grupas vai slāņa personīgās brīvības izmantojuma kaitējumu pilsoņu patriotismam, morālajai apziņai, saprātīgumam vai estētiskajiem standartiem? Kā pierādīt, ka ilgtermiņā kopīgajam labumam un cilvēku solidaritātei ir kaitīga pati teorija, kas redz cilvēkus kā autonomus pašlabuma meklētājus, kuri nevienam neko nav parādā?
Runas brīvības izpratne liberālisma un klasiskajā teorijā
Attiecinot atziņas par brīvību uz izteiksmes brīvību, liberālisma modelī atkārtojas tās pašas nedienas. Cilvēku izteikumi ir (gandrīz) neaizskarama viņu pašvērtīgās brīvības izpausme. Lai gan vecākiem un valstij ir vismaz zināms pienākums bērnus un jauniešus izglītot, nav vispārīga pienākuma tiem mācīt pareizi domāt un attiecīgi saprātīgi runāt. Pats pieņēmums, ka pastāv pareiza un nepareiza domāšana, patiesi un nepatiesi spriedumi liberālisma modelī ir skandaloza aplamība, kas dvako pēc “autoritārisma” un “totalitārisma”. Kā mantra tiek atkārtots, ka patiesības (patiesu atziņu) nav, ir tikai viedokļi un dažādi skatpunkti, kas visi ir vienlīdz jāciena, un prāta vienīgais uzdevums ir ieklausīties abās pusēs, gandrīz vai bezgalīgi meklējot atspēkojumu jebkādam secinājumam. Intelektuāla izpēte nesasniedz nekādus mērķus, jo tādu nav; tā darbojas tukšgaitā, valstot prātā dažādas savstarpēji nesavienojamas teorijas metafizikā, ētikā un politikā.[14] Šo dziļo skepticismu par cilvēka prātu un attiecīgi valodā izteiktiem spriedumiem nosaka liberālisma modeli veidojošā filozofiskā antropoloģija, kurai jau pieskārāmies: ja nepastāv objektīvs cilvēcisks labums, cilvēka labbūtība, laba cilvēka dzīve un laba valstiskā kopiena, nav iemesla uzskatīt, ka tādu varētu noskaidrot cilvēka prāts; ja pašam cilvēkam nav mērķa, kāpēc lai tāds būtu viņa prāta darbībai un attiecīgi runai?
Savukārt klasiskajā, dabīgā likuma, modelī prātam, kā visām dabīgām parādībām, ir dabīgs mērķis, uz kuru tas ir vērsts un kura sasniegšana tam ir labums. Prāts ir īpašs maņu orgāns, kas izzina pasauli un visu esošo; pareizi lietots, tas nonāk pie patiesām atziņām. Cilvēka runa izsaka šīs atziņas un arī atspoguļo meklējumus. Lai gan šie meklējumi bieži, pat lielākoties, ir pakļauti spriedumu kļūdām un citiem traucēkļiem, tādiem kā iztēles darbība, afekti, emocijas, psiholoģiskie stāvokļi, prāta spējas tāpēc nekļūst bezmērķīgas vai neizzūd. Klasiskajā modelī runas mērķis ir saziņa, patiesa lietu stāvokļa noskaidrošana, kļūdu labošana, aplamību atspēkošana.[15] Sarunāšanās, stāstīšana, savu izjutumu un priekšstatu izteikšana citiem saprotamā valodā, strīdēšanās, pārliecināšana, savas nostājas koriģēšana, saņemot pretargumentus no citiem, ne tikai ir atbilstīga cilvēka dabai, bet arī nepieciešama viņa pilnīgojumam un labai dzīvei. Cilvēku “sarunu pasaule” ir tik trokšņaina, sarežģīta, emocionāli pielādēta un pat kaitinoša tāpēc, ka domāšanas mācīšanās ir ilgs un mokošs process, kas lielā mērā tiek veikts kolektīvi, turklāt apstākļos, kuros runātāji ir ļoti dažādās attīstības pakāpēs. Taču tas nepadara šo procesu par mazvērtīgu vai nerezultatīvu, tieši pretēji.
Brīva sarunāšanās ir arī absolūti nepieciešama jebkādai sabiedrības intelektuālai attīstībai, eksaktajām un humanitārām zinātnēm un mākslām, teorētiskajai izpētei, konfliktu risināšanai sarunu ceļā, kā arī, protams, politiskai pārvaldei un tās darba uzraudzībai. Klasiskajā modelī dabīgais likums paredz tiesības uz publisku izteiksmes brīvību – ar priekšnoteikumu, ka runas motīvs ir cēls vai vismaz būtiskā apjomā satur cēlus elementus. Tā kā dabīgais likums ir morālais likums un tā pamatā ir cilvēka vajadzības labai dzīvei, ir prettiesiski un amorāli izdot brīvas runas aizliegšanas likumu, jo tas ir pretišķīgs cilvēka dabai.[16]
Respektīvi, gan liberālais modelis, gan klasiskā teorija iestājas par pēc iespējas lielāku respektu pret cilvēku paudumu – taču atšķirīgu iemeslu dēļ. Klasiskajā modelī tā nav ne “tolerance” pret jebkāda personīgā haosa iznešanu publiskajā telpā, ne savtīga citu brīvības aizstāvība (“var pienākt brīdis, kad man pašam būs izdevīgi, ja mani nekas neierobežos”), ne arī samierināšanās ar nepatīkamām blaknēm kā “cenu par demokrātiju”, ne lēts morālais pārākums pār nepietiekami apgaismotiem “moralizētājiem”, kuri kritizē destruktīvus paudumus, bet nogaidošs respekts pret cēlajiem motīviem un elementiem satricinošā publiskajā runā, kas var norādīt uz būtiskiem trūkumiem kopienas dzīvē un tos labot. Skepsi pret cenzūru uztur arī atziņa, ka cenzējošās iestādes, tieši tāpat kā cenzējamais, var kaut ko nesaprast, pārprast un kļūdīties un ka šīs iestādes tāpat var vadīt zemiski motīvi. Taču, lai vērstu uzmanību uz šiem trūkumiem, atkal ir nepieciešamība iespēja brīvi sarunāties, apsvērt, uzdot jautājumus un kritizēt – tas ir, cenzējot cenzūru, brīvība no cenzūras. Faktu aplamību un sprieduma kļūdu uzrādīšana visiem iesaistītajiem trenē spriestspēju un attīsta teorētisko prātu – kas ir viens no svarīgajiem cilvēka dabas noteiktās cilvēka labbūtības elementiem.
Kā atzīmē amerikāņu filozofs Tomass Skanlons, valsts vara nevar noteikt vārda brīvības ierobežojumus tikai tamdēļ, lai pasargātu pilsoņus no kļūdainu atziņu pieņemšanas, jo tas nozīmētu, ka subjekts it kā ir piešķīris valstij tiesības atņemt viņam rīkus pašam domāt, izspriest un tikt pārliecinātam. Vēl svarīgāka par brīvību publiski izteikties, kuru vienmēr izmanto tikai salīdzinoši neliels pilsoņu skaits, iespējams, ir brīvība dzirdēt to, kas tiek teikts. Ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu patiesas atziņas, taču tikpat svarīgi ir, lai viņi mācētu šīs atziņas pamatot un zinātu, kāpēc tās ir tādas, ne citādas.[17] Neapšaubāmi, brīvs dialektiskais process paģēr tādu sabiedrību, kas ir spējīga un griboša diskutēt; tādu sabiedrību, kurai nav vienalga un kura nav noslīdējusi tikai fiziskas izdzīvošanas līmenī. Bet pat tad, ja sabiedrības stāvoklis ir ārkārtīgi degradēts un slikts, ar šo konstatējumu nepietiek, lai cilvēku labbūtību padarītu vēl sliktāku, viņiem ar cenzūras palīdzību atņemot arī apziņas, domas un runas tiesības.
Jau minējām, ka visā cenzūras pastāvēšanas vēsturē kopš antīkiem laikiem visbiežāk lietotā cenzūras aizstāvības taktika ir konsekvenciālistiska, t. i, apelēšana pie paredzamām negatīvām sekām. Arī mūsdienās, pat Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietās, kurās tiek skatīti cenzūras jautājumi, ir labi redzama “līdzsvarošanas” pieeja: no vienas puses, cilvēktiesību doktrīnas vārda brīvības pants saņem dziļu reveransu, taču no otras puses to mēģina iegrožot vai kompensēt ar negatīvo seku apsvērumiem, it kā meklējot tādu viduspunktu starp ieguvumiem un zaudējumiem, kurš būtu vismazāk “kaitīgs”.[18]
Tomēr pat dedzīgākajiem liberālā modeļa aizstāvjiem kaut kādā mērā ir skaidrs, ka pastāv tādi paudumi, kas vienkārši ir ļauni un zemiski savos motīvos un saturā un ka šajos gadījumos reveranss vārda brīvībai drīzāk slēpj vienaldzību ne tikai pret pauduma objektiem, bet arī pašu paudēju. Nav tādas cilvēciskās “brīvības” – būt zemiskam. Džona Stjuarta Milla pieejā implicētā aksioma, ka valstij nav daļas gar pilsoņa “morālo vai fizisko labumu”, ir ciniska un netaisnīga. Līdz ar to ir saprātīgi atteikties no privāto tiesību principu staipīšanas un līdzsvara meklēšanas starp neierobežotu, nekādām vērtībām nepakļautu autonomiju un kaitējumu. Ir saprātīgi atzīt, ka klasiskais dabīgā likuma modelis uz brīvību un arī runas brīvību skatās daudz gudrāk – un arī cilvēcīgi un pilsoniski atbildīgāk.
Līdztekus jau minētajai cenzētai runai (draudi, meli u. tml.) ir pamatoti cenzēt tādas runas izpausmes, kuru nolūks un saturs ir viennozīmīgi pazemojošs, vardarbīgs, jebkādus morālus un tiesiskus principus noliedzošs un vispārīgi nihilistisks, kā arī tādus, kuri apelē pie cilvēku zemākajiem instinktiem un tumšākajām psihes šķautnēm. Ir pamatoti cenzēt ne tikai tīksmināšanos par vardarbību un pazemošanu, bet arī pornogrāfiskus materiālus.[19]
“Naida runa”
Kā jau sacīts, lielākās grūtības sagādā paudumi, kuri ir saturiski neviennozīmīgi. Tie ietver, piemēram, taisnīga sašutuma elementus (lai gan paudējs varbūt pārprot notiekošo vai ir dezinformēts) un arī nesamērīgu, paļājošu negatīvismu. Visos šajos gadījumos tā vietā, lai cenzētu, ir jāmeklē iespēja nodalīt vērtīgos, jēdzīgos un racionālos elementus no nepieņemajiem un zemiskajiem. Vienmēr jāņem vērā, ka nopietns apdraudējums vai apdraudējuma sajūta vājina cilvēku spēju izteikties nosvērti, apdomīgi un mērķtiecīgi. Piemērs šādai situācijai ir draudošs karš vai okupācija: cilvēku negatīvie emocionālie izteikumi izpauž viņu bezpalīdzības sajūtu apdraudētības apstākļos. Tiem ir arī psiholoģiska funkcija – mobilizējoša, tonizējoša, pat vienojoša –, kuru nedrīkst novērtēt pārāk zemu. Ne viss emocionāli nepatīkamais, aizskarošais saturs cilvēku runā apdraudētības apstākļos ir nevēlams un skaužams jeb cenzējams.
Šāda pacietīga analītiska darba trūkums pavada daudzās valstīs neapdomīgi pieņemtos “naida runas” likumus.[20] Tie šobrīd – piemēram, Lielbritānijā – ļauj apklusināt valstisku lēmumu kritiku, bažas par valstiskās kopienas attīstību vai vienkārši elitē nepopulāru filozofisku vai reliģisku pārliecību paušanu un dažkārt pat sodīt par psiholoģiska diskomforta sagādāšanu, traktējot to kā kaitējumu. Prasības ar tiesiskiem instrumentiem ierobežot “naida runu” aizstāj reālu gatavību iedziļināties argumentos un kalpo kā aizsegs jaunu, līdz šim nekad rietumos nepazītu tiesību nedemokrātiskai atzīšanai, juridiskajam aktīvismam vai vienkārši iebaidīšanai.
Lai gan ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pat mājienu veidā neietver apņemšanos apkarot tādu parādību kā “naida runa”,[21] Eiropas Padome 1997. gadā dalībvalstīm rekomendēja veikt diezgan vērienīgus vārda brīvības ierobežojumus, ar “naida runu” saprotot “neiecietīb[u], kas izpaužas kā agresīvs nacionālisms un etnocentrisms, diskriminācija un naidīgums pret minoritātēm, migrantiem un imigrantu izcelsmes cilvēkiem”.[22]
Latvijas cilvēktiesību centrs, atsaucoties uz jaunākām Eiropas Padomes vadlīnijām, 2022. gadā sniedza vēl garāku sarakstu un “naida runas” tvēruma skaidrojumu: “Naida runa ir visi izteiksmes veidi, kas izraisa, veicina, izplata vai attaisno vardarbību, naidu vai diskrimināciju pret personu vai personu grupu, vai noniecina to, tādēļ, ka tai ir raksturīga noteikta rase/ādas krāsa, etniskā izcelsme, valoda, reliģiskā pārliecība, vecums, dzimums, seksuālā orientācija, invaliditāte u. tml. pazīmes.”[23] Šis “u. tml.” ir svarīgs, jo vērīgs lasītājs pamanīs, ka šajā sarakstā pietrūkst “dzimuma identitātes”, ko ietver pašas svaigākas šāda tipa dokumentu versijas.[24]
Sarakstā ar apkarojamās “naida runas” izpausmes jomām kopā ir sajauktas nemainīgas, no cilvēka izvēles un rīcības neatkarīgas bioloģiskas kategorijas (rase, dzimums, etniskā izcelsme, vecums, invaliditāte) ar idejiskajām pārliecībām (reliģija) un ar politiskām nostājām (etnocentrisms, nacionālisms). “Seksuālā orientācija” kā tāda nerūp nevienam un nav arī ārēji noskaidrojama; tas, kas daļai pilsoņu rietumu valstīs rūp, ir homoseksuāla dzīvesveida un pāru attiecību pielīdzināšana laulībai, ģimenei un pakļaušana bērnu adopcijas noteikumiem. Šie savukārt ir nopietni morālfilozofiski un politiski jautājumi, kuru gadījumā klasiskajā dabīgā likuma ētikā balstīta pārliecība nekādā veidā nav pieskaitāma pie “naida runas” vai iracionālas, vēlmē pazemot vai noniecināt balstītas diskriminācijas. Vārdu “diskriminācija” lieto manipulatīvi vai klaji negodprātīgi, it kā neredzētu, ka jebkāda klasifikācija, lietu sadalīšana grupās, “diskriminē” tās lietas, kas nepietilpst grupā: ja maiss ir paredzēts kartupeļiem, tas “diskriminē” ābolus, kuriem savukārt ir paredzēts grozs. Domāšana – pasaules izziņa ar prāta palīdzību – vienmēr sākas ar lietu dalīšanu grupās, nošķirot līdzīgās no nelīdzīgajām.
Vēl sliktāk šajā sarakstā ir ar “etnocentrismu”, jo tieši etnisks, dotās etniskās kopienas identitātes un pašnoteikšanās tiesībās balstīts nacionālisms ir tas spēks, kas, pretojoties globalizētam liberālajam modelim, cenšas nosargāt trauslas un apdraudētas nācijas ar to īpatno kultūru, valodu un brīvību saimniekot savā zemē. Ar “naida runas” likumiem kriminalizējot kritiku, kas vērsta pret “migrantiem” un “imigrantiem”, atkal tiek sajauktas kopā vairākas kategorijas, paslidinot tās abas zem tiešām nosodāmā rasisma: daļa no “migrantiem” šķērso valsts robežas nelegāli, pārkāpjot likumu (tam nav nekāda sakara ar ādas krāsu); pati nekontrolētas imigrācijas pieļaušana, jo īpaši no Trešās pasaules valstīm vai zemēm ar fundamentāli atšķirīgu un rietumu domāšanai naidīgu kultūru, ir nopietna un pieaugoša satraukuma pamats (un atkal nekāda sakara ar ādas krāsu kā tādu). Tā varētu turpināt. Cilvēkiem ir jābūt tiesībām un brīvībai savus iebildumus paust, nebaidoties no cenzūras un neciešot no tās.
Visos minētajos jautājumos, kas uzskaitīti “naida runas” tvērumā, ir iespējama neitrāla, cēla un zemiska runa. Publisko sarunu telpai ir jāveicina paudumu izteikšana korektā, racionālā formā, un aicinājums apelēt pie saprāta arī nenozīmē neko citu. Un tā tas ir arī visos pārējos jautājumos, kas neattiecas uz “karstajām” vai satraucošajām tēmām. Pajautāt garāmgājējam, cik pulkstenis, ir iespējams neitrāli, cēli un zemiski. Izteikt sašutumu par jaunievēlēta parlamenta sastāvu ir iespējams neitrāli, cēli un zemiski. Zemiskos elementus ir iespējams un nepieciešams atdalīt un vērsties tikai pret tiem – nopietnos gadījumos arī ar visu valsts varas cenzūras spēku.
Pētnieciskais raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu.
[1] Ksenofonts, Sokrata aizstāvība, 10. Xenophon. Memorabilia. Oeconomicus. Symposium. Apology. Translated by E. C. Marchant, O. J. Todd. Revised by Jeffrey Henderson. Loeb Classical Library 168. Cambridge, MA: Harvard University Press, 2013.
[2] Diogens Lāertietis, Ievērojamu filosofu dzīvesstāsti, II, 5, 41–42. Diogenes Laertius. Lives of Eminent Philosophers, Volume I: Books 1-5. Translated by R. D. Hicks. Loeb Classical Library 184. Cambridge, MA: Harvard University Press, 1925.
[3] Jāņa ev. 11:46–49.
[4] Slavenākais un ietekmīgākais teksts modernisma domāšanas tradīcijā par vārda brīvību ir angļu filozofa utilitārista Džona Stjuarta Milla traktāts Par brīvību: John Stuart Mill, On Liberty, 2nd edition, London: John W. Parker & Son, 1859 (grāmata izdota latviski Ivara Ījaba tulkojumā izdevniecībā “Tapals” 2007. gadā). Literatūrā kā aprobēts iesakņojies teiciens “milliskie principi”, liecinot par to, ka daudzi diskusiju par tēmu sāk no Milla kā pamatlicēja (sal. ar David O. Brink, “Millian Principles, Freedom of Expression, and Hate Speech”, Legal Theory, 7 (2), 2001, pp. 119–157). Kā klasisku, vairākkārt papildinātu un pārizdotu ievadu jautājuma teorētiskajos un praktiskajos aspektos, ieskaitot sešu dažādu valstu jurisprudencē, var minēt: Eric M. Barendt, Freedom of Speech, second edition, Oxford/New York: Oxford University Press, 2005. Nesens pārskats par cenzūras vēsturi no libertāriskām pozīcijām lasāms: Eric Berkowitz, Dangerous Ideas: A Brief History of Censorship in the West, from the Ancients to Fake News, USA: Beacon Press, 2022. Cenzūras jautājums mūsdienu politikā ir tik būtisks, ka politiskās kustības un partijas savu programmu nereti definē tieši caur to.
[5] Sal. ar Mark Tushnet, Alan Chen, Joseph Blocher, Free Speech beyond Words: The Surprising Reach of the First Amendment, New York: New York University Press, 2017.
[6] Par “mazvērtīgas runas” konceptu skat. Genevieve Lakier, 2015, “The Invention of Low-Value Speech”, Harvard Law Review, 128 (8), 2015, pp. 2166–2233; Cass R. Sunstein, “Low Value Speech Revisited Commentaries”, Northwestern University Law Review, 83 (3), 1989, pp. 555–561.
[7] Dati par pieaugošo polarizāciju ASV: https://www.pewresearch.org/politics/2014/06/12/political-polarization-in-the-american-public/ Par Eiropu skat. Carlo Bastasin, “Europe’s polarization: from selective deafness to furious voices”, Institute for European Analysis and Policy, 2024: https://leap.luiss.it/wp-content/uploads/2024/03/PB4.24-Europes-polarization.-From-selective-deafness-to-furious-voices.pdf. Eiropiešu pieaugošā idejiskā un politiskā sašķeltība kā uzskatāms fakts minēta daudzās neakadēmiskai publikai domātās publikācijās, piemēram, https://moderndiplomacy.eu/2024/10/06/the-populist-wave-and-polarization-in-europe/. Sal. ar https://www.politico.eu/newsletter/politico-confidential/europes-growing-polarization-spells-trouble/
[8] Sal. ar Thomas Aquinas, Summa theologiae, I-II.94.2.
[9] Sal. ar Leo Strauss, Liberalism, Ancient and Modern, ed. with intr. by. A. Bloom, Chicago&London: University of Chicago Press, 1989 (originally publ. 1968); Michael Oakeshott, Rationalism in Politics and Other Essays, UK: Liberty Fund, 1991; Alasdair Macintyre, After Virtue, Notre Dame: University of Notre Dame Press, 1981. Labs avots latviešu valodā par liberālisma pamatpieņēmumiem un to kritiku ir Patrika Denīna grāmata Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi, tulk. Ē. Heinsbergs, Rīga: Kodoka, 2022.
[10] Šīs tēzes visskaidrāk definētas ietekmīgā domātāja Džona Loka darba Otrais traktāts par valdību (Second Treatise on Government, 1690). Mūsdienīgākus tēžu izklāstus un aizstāvību var lasīt: Edmund Fawcett, Liberalism: The Life of an Idea, Princeton: Princeton University Press, 2015; John Charvet, Liberalism: The Basics, Routledge, 2019.
[11] “At the heart of liberty is the right to define one’s own concept of existence, of meaning, of the universe, and of the mystery of human life. Beliefs about these matters could not define the attributes of personhood were they formed under compulsion of the State.” Planned Parenthood v. Casey, 505 U.S. 833 (1992).
[12] John Stuart Mill, On Liberty, 2nd edition, London: John W. Parker & Son, 1860, pp. 21–22. Par Milla nozīmi skat. arī iepriekš 4. piezīmi.
[13] Sal. ar analīzi darbā: Muriel Fabre-Magnan, L’institution de la liberté, Paris: Presses Universitaires de France, 2018, pp. 7–11; pp. 34–52.
[14] Joprojām lielisks avots par šo pēcapgaisamības stāvokli, jo īpaši morālfilozofijā, ir Alesdēra Makintaira grāmatas, jau minētā Pēc tikuma (skat. iepriekš 9. piezīmi) un Whose Justice? Which Rationality?, Notre Dame: University of Notre Dame Press, 1988. Var rekomendēt arī: G.E.M. Anscombe, “Modern Moral Philosophy”, Philosophy, 33, No. 124, January, 1958.
[15] Aristotels, Valstslietas (Politika), I grām., II, 10–12, 1253a.
[16] Michael Cronin, The Science of Ethics, vol. I, New York, Cincinatti, Chicago: Benziger Brothers, 1920, pp. 670–673.
[17] Thomas Scanlon, “A Theory of Freedom of Expression”, Philosophy & Public Affairs , Vol. 1, No. 2 Winter, 1972, pp. 204–226, šeit p. 217.
[18] Muriel Fabre-Magnan, L’institution de la liberté, Paris: Presses Universitaires de France, 2018, pp. 44–52.
[19] Sal. ar Edward Feser, “What is Free Speech For?”, Postliberal Order, 16.11.2023: https://www.postliberalorder.com/p/what-is-free-speech-for
[20] Naida runas likumi Eiropā pieņemti Beļģijā, Horvātijā, Dānijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Spānijā, Šveicē un citur. Par “naida runas” likumu kritiku skat. Baiba Rudevska, “Naida runa un vārda brīvība”, Telos: https://telos.lv/naida-runa-un-varda-briviba/
[21] Tieši pretēji, deklarācijas preambulā norādīts, ka “cilvēku viskarstākā vēlme ir radīt tādu pasauli, kurā valdītu vārda un domas brīvība” un 19. pantā lasāms: “Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus; šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām.” Skat. ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija: https://www.tiesibsargs.lv/resource/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/
[22] Council of Europe, Committee of Ministers Recommendation No. R (97) 20: https://web.archive.org/web/20120617054457/https://wcd.coe.int/com.instranet.InstraServlet?command=com.instranet.CmdBlobGet&InstranetImage=1658005&SecMode=1&DocId=582600&Usage=2
[23] Latvijas cilvēktiesību centrs: https://cilvektiesibas.org.lv/lv/database/naida-noziegums-un-naida-runa-definicija-446/
[24] Skat., piemēram, Latvijas ratificētās Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, 4. panta 3. punktu: https://rm.coe.int/1680462538