Augsburgas ticības apliecības Ķekavas luterāņu draudzes mācītājs un teologs Ilārs Plūme ir vairāku grāmatu autors, no kurām svaigākā ir 2024. g. izdotais – Jāņa 1. vēstules komentārs. Grāmatā “Ticība un dzīve zem krusta” (2016) aplūkoti ticības pamati: Apustuļu ticības apliecība, sakramenti, lūgšana, Dieva kalpojums, u.tml., grāmata no vienas puses ir papildinājums iesvētībām, bet būtībā tas ir I. Plūmes sarakstīts katehisms. Pārpublicējam grāmatas fragmentu, kurā skaidrots 7. bauslis, kas jaunajā tulkojumā skan vienkārši un kategoriski: “Nezodz!” Grāmatu var iegādāties: https://www.amnis.lv/lv/gramatas/page-82/kristiga-izaugsme/ticiba-un-dzive-zem-krusta-iplume
Ja mēs jautātu apkārtējiem cilvēkiem, paziņām, darbabiedriem un draugiem: “Vai tu esi zaglis?” Tad lielākā daļa no viņiem sašutumā novērstos. Viņi izbrīnīti teiktu: “Kāds savāds jautājums, protams, ka ne!” Taču jau 16. gs., kad cilvēki, šķiet, daudz vairāk nekā šodien tiecās pēc godīgas dzīves, Luters par zagšanu rakstīja, ka “tas ir izplatītākais amats un lielākā cunfte virs zemes, un, ja uzlūko tagadējo pasauli ar visām tās kārtām, tad tā nav nekas cits, kā lielu zagļu pilna kūts.”[1] Vai tiešām mūsdienās cilvēki būtu kļuvuši godīgāki par Lutera laikabiedriem? Diemžēl – ne! Mūsdienās cilvēki zog vismaz tikpat daudz, kā ļaudis to mēdza darīt senāk, taču, tāpat kā visos laikos, sevi par zagļiem neatzīst. Turklāt mūsdienās cilvēki arvien vairāk izmanto legālas zagšanas iespējas. Tas ir, tie izmanto nepilnības likumdošanā, lai varētu zagt, nesaņemot sodu. No šīs līdzcilvēkiem tik postošās darbības Dievs sargā katru atsevišķo cilvēku un sabiedrību kopumā ar septīto bausli – Tev nebūs zagt.
Ebreju vārds gānab, kas latviski tiek tulkots kā zagšana, nozīmē – paņemt kādam piederošu īpašumu bez viņa paša ziņas. Zagšana tātad ir vai nu atklāta, vai slepena darbība, kuras dēļ īpašniekam pret viņa paša gribu tiek atņemta nauda vai manta. Ebreju vārdā ganāb ietvertā jēga ir tāda, ka Dievs piedraud sodīt un biedina ar atriebību ikvienu, kas jebkādā veidā mēģina atņemt citiem cilvēkiem piederošu mantu. Turklāt Dievs neņem vērā to, ka šādu rīcību pieļauj nepilnības valsts likumdošanā, bet septītajā bauslī Viņš brīdina ikvienu cilvēku (arī neticīgos caur viņu sirdsapziņu) – ja tu paņemsi kaut ko, ko cits cilvēks tev negrib dot labprātīgi, tu tiksi sodīts. No šā soda nav iespējams izvairīties, jo katrai zagtai mantai līdzi nāk lāsts (Sal. pam. 15: 6 un 20: 17). To īpaši vajadzētu ievērot tiem, kas, Lutera vārdiem runājot, “neizlaupa lādes, nezog slepeni naudu, bet gan sēž augstos krēslos un tiek saukti par lieliem kungiem un godīgiem, dievbijīgiem pilsoņiem, bet, slēpdamies aiz ārēja taisnīguma, zog.” Taču – lai cik daudz arī viņi nesazagtu, lai tie nedomā, ka izbēgs sodam. Ja arī tiem izdosies izvairīties no cietuma, tad nāks kāds cits, lielāks blēdis, un atņems tiem visu netaisnīgi iegūto. Luters to redz šādi: “Ja tu daudz zodz, tad vari būt drošs, ka tev nozags divkārši, un tam, kas ar varu un netaisnību laupa un iegūst, būs jāpacieš kāds cits, kurš viņam tāpat darīs. Jo šo mākslu Dievs labi prot, ka soda vienu zagli ar otru.”[2]
Manuprāt, Latvijas vēsture uzskatāmi pierāda, ka Luteram ir taisnība. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā negodīgi iegūtos un izlietotos īpašumus Dievs ļāva boļševikiem nacionalizēt. Savukārt Padomju laikā sazagtais tika atņemts naudas reformu un privatizācijas procesos. Turklāt Dieva vārdi un vēstures liecības brīdina arī “privatizācijas čempionus” – zagtai mantai līdzi nāk lāsts! Šo lāstu nenoņems neviens ekstrasenss un nepalīdzēs ne horoskopi, ne zīlnieces, ne pareģi. Ar visviltīgāko šīs pasaules advokātu palīdzību ir iespējams uz laiku izvairīties no cilvēku tiesas, bet no Dieva lāsta nav iespējams izbēgt, jo tas ir nesaraujami saistīts ar zagto naudu un mantu. Luters šo patiesību ir formulējis šādi: “Mēs tiešām ikdienas redzam un piedzīvojam, ka zagta un negodīgi iegūta manta nenes laimi.”[3] Taču, tas nenozīmē, ka situācija ir pilnīgi bezcerīga, jo – ir viens Advokāts, pie kura ikviens zaglis var atrast aizstāvību. Par šo Advokātu reiz bija padzirdējis kāds liels zaglis, izspiedējs un krāpnieks vārdā Caķejs, kas strādāja muitā. Reiz Caķejs piegāja pie šā Advokāta – vārdā Jēzus – un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lk. 19:8) Tā sākas patiess stāsts par muitnieku Caķeju, kas no visu nicināta krāpnieka un izspiedēja kļuva par Mateja evaņģēlija autoru, kuru ļaudis godās tik ilgi, cik vien pastāvēs šī pasaule.
Principā ikviens zaglis kaut kur dziļi savā sirdī apzinās, ka par nodarīto reiz nāksies atbildēt. Tāpat ikviens zaglis arī zina, ka zagt ir slikti, pat tad, ja viņš uzskata, ka zog visi un tādēļ ir jāzog, kad vien rodas izdevība. Lai kāda arī būtu katra atsevišķā cilvēka attieksme pret citu apzagšanu, ikviens, kuram pašam kaut kas tiek nozagts, ir pārliecināts, ka viņam ir nodarīta pārestība. Tātad cilvēki zina, par to liecina viņu sirdsbalss, ka zagt ir slikti, ka zogot tiek nodarīta netaisnība. Īpaši skaudri cilvēki to apzinās tad, kad paši tiek apzagti. Un tomēr cilvēki zog. Kādēļ tā?
Šķiet, ka zagšana lielā mērā ir tiešā veidā saistīta ar lielo naudas varu. Cilvēks, kam ir nauda, jūtas gandrīz kā Dievs, turpretī cilvēks, kam naudas nav, jūtas tā, it kā viņš nebūtu nekas. To, ka cilvēki tā ir jutušies arī agrāk, apstiprina Luters. Skaidrojot pirmo bausli, viņš raksta, ka nauda un manta ir: “Vispazīstamākais elks virs zemes. Kam ir nauda, tas jūtas drošs, ir priecīgs un bez bailēm, itin kā sēdētu pašā paradīzē. Un otrādi: kam mantas nav, tas šaubās un ir izmisis, it kā neko nezinātu par Dievu.”[4] Šis Lutera formulējums uzskatāmi parāda, ka lielā naudas vara pār cilvēkiem ir izskaidrojama ar to, ka cilvēku prātos nauda ieņem Dieva vietu. Cilvēki ir pārliecināti, ka nauda spēj visu. Par to liecina tāds izteiciens, kā, piemēram, – ko nevar nopirkt par naudu, to var nopirkt par lielu naudu utt. Īsi sakot, kam ir nauda, tas jūtas kā paradīzē, kam naudas nav, – kā ellē. Tas ir pietiekams iemesls, lai mūsdienu cilvēks, kam trūkst stingru morāles principu, naudas dēļ būtu spējīgs rīkoties negodīgi, ļaunprātīgi, pretlikumīgi utt. Tā mēs gribot negribot pārliecināmies, ka septītais bauslis ir cieši saistīts ar pirmo. Ja cilvēkam nav patiesā Dieva ko bīties, mīlēt un uz ko paļauties, tad viņš rada sev viltus dievu – naudu, uz to viņš cer un paļaujas; par to domā dienām un naktīm; to mīl, pielūdz un dievina; tās dēļ ir gatavs darīt visu. Nauda patiešām ir ne vien Lutera laika, bet arī mūsdienu izplatītākais elks. Un, tā kā to godīgi iegūt nav viegli, tad cilvēki ir gatavi zagt, krāpt, viltot un darīt visu iespējamo, daudz nebēdājot par tādiem jēdzieniem kā godīgums un taisnīgums. Tādēļ nākamā lieta, kuru Dievs sargā ar saviem baušļiem pēc cilvēka dzīvības un laulātā drauga ir viņa laicīgais īpašums. Teikdams, Tev nebūs zagt, Dievs piedraud sodīt ikvienu, kas grasās atņemt cita īpašumu. Ja šī Dieva draudošā balss neskanētu cilvēku sirdsapziņās un nebūtu izteikta valstu likumdošanā, tad zagšana un krāpšana kļūtu vēl izplatītākas lietas, kas nopietni apdraudētu cilvēku sabiedrības pastāvēšanu. Šī ir septītā baušļa politiskā jeb grēku ierobežojošā darbība. Tomēr tā zagšanas tieksmi gan ierobežo, taču to nenovērš. Šeit palīgā ir jānāk ticībai. Tādēļ Luters par pirmo bausli raksta, ka tas jāsaprot tā, “ka tas prasa patiesu sirds ticību un paļaušanos, kas pieķeras vienīgajam patiesajam Dievam”.[5] Kad pirmais bauslis caur ticību valda cilvēka sirdī, tad cilvēks visu labo un kā vien tam trūkst sagaida no patiesā Dieva. Tad pat nelaimē un trūkumā cilvēks nemeklē palīdzību nekur citur, bet tveras pie Dieva, jo viņš tic, ka Dievs tam dos visu, kas tam dzīvē vajadzīgs. Ja mēs nopietni pārdomājam šo jautājumu, tad viegli ir redzams, ka ticība un paļāvība uz Dievu ir vienīgās zāles pret zagšanu, kas ārstē pašu vainu kā tādu.
Taču tas nenozīmē, ka pret zagšanu nevarētu cīnīties arī ar ārējiem līdzekļiem. To tiešām var. Protams, neviena valdība neizmainīs cilvēka sirdi. Nav tādu likumu, kas varētu cilvēkus padarīt labus, taču ar stingru likumību, kārtību un sodiem var ierobežot zagšanu, un tā ir jāierobežo. Bet, ko darīt zemē, kur nav taisnīgas un kārtīgas valdības? Kā dzīvot, ja valdība izlaupa valsti, ierēdņi nodarbojas ar izspiešanu un dažreiz pat bandīti izrādās godīgāki un labāki aizstāvji nekā policisti? Vai zagšana, krāpšana un kukuļdošana šādā valstī nekļūst par vienīgo izdzīvošanas veidu? Kā lai izdzīvo lielākā daļa skolotāju, ārstu, zinātnieku, pensionāru utt., ja viņu ienākumi ir krietni vien mazāki par iztikas minimumu? Citiem vārdiem sakot – kā lai morāls cilvēks dzīvo amorālā sabiedrībā? Uz šo jautājumu, šķiet, daudz vieglāk ir sniegt teorētisku atbildi, nekā to īstenot dzīvē. Dzīve ir ļoti sarežģīta, un tajā nākas sastapties ar daudzām neskaidrībām un grūtībām, tomēr mēģināsim nedaudz apskatīt vispārējos principus un izprast dažas likumsakarības.
Mēs jau noskaidrojām, ka cilvēki zog tāpēc, ka neuzticas Dievam. Šī neuzticība ir divējāda – cilvēki vai nu netic Dievam vispār, vai arī viņi netic, ka Dievs ir labs, mīl viņus un par viņiem rūpējas. Pirmajā gadījumā tie domā, ka dzīve ir bankets uz nāvi notiesātajiem, kur ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim! Tādēļ jāpamanās no dzīves dzīru galda paķert iespējami lielāko kumosu. Otrajā gadījumā tie apsūdz Dievu netaisnīgumā. Nepakavējoties pie Dieva esamības un ļaunuma problēmas, pašreiz apmierināsimies ar atziņu, ka kristiešiem nav pieņemams neviens no šiem variantiem. Kristietis nedrīkstētu zagt, krāpt un līdzdarboties zagšanā un krāpšanā ne tikai tādēļ, ka tādējādi viņš pārkāptu Dieva gribu, bet arī tādēļ, ka viņš apsūdzētu Dievu netaisnīgumā. Turklāt kristietim labi jāiegaumē jau minētie Salamana vārdi, ka katrai zagtai mantai līdzi nāk lāsts un ka tas, kas dalās ar zagli, ienīst savu dvēseli (Sal. pam. 15:6; 20:17; 29:24). Tas nenozīmē, ka mēs nedzīvojam amorālā sabiedrībā, bet nozīmē vienīgi to, ka mēs nedrīkstam rīkoties amorāli. Turklāt morāla rīcība šajos apstākļos nav naivs ideālisms, bet dziļi nopietna realitātes izpratne. Tā māca visos gadījumos rīkoties godīgi un paļauties uz Dievu.
Otrkārt, vispārējā sabiedrības amoralitāte, šajā gadījumā zagšana, korupcija, izspiešana utt. arvien liek jautāt – kāda ir mana vaina visā notiekošajā? Un šeit ir vietā vairāki citi jautājumi. Piemēram, cik liela loma pašreizējās sabiedrības morāles principu veidošanā ir bijusi šodienas pensionāriem, skolotājiem, zinātniekiem, mācītājiem, ārstiem utt.? Mēs pat varētu vaicāt, vai slikta valdība nav zināmā mērā arī sods par pagātnes un tagadējiem grēkiem? Vai gan veselīgā un normālā sabiedrībā, ar veselīgu un normālu audzināšanu zagļi, pedofili, korumpēti bezprincipu cilvēki, vāji izglītoti nelieši un mankurti varētu tikt pie valdīšanas? Es domāju, ka ne. Zināmā mērā visa sabiedrība šodien pieredz Dieva sodu. Sodu, kas vienlaikus ir brīdinājums visiem zagļiem un visai valstij. Kristiešiem atliek līdz ar visu sabiedrību ciest šo sodu. Taču viņiem ir liels mierinājums, ka Dievs par viņiem rūpējas, ka Dievs uzklausa viņu lūgšanas, ka Dievs dos visiem pārbaudījumiem tādu galu, ka tie beigu beigās nāks kristiešiem par labu. Turklāt, ja situācija kļūst tāda, ka ticīgi cilvēki nespēj kādā zemē vairs dzīvot, tie var doties prom. Un tad – vai tai valdībai un tautai, no kuras ir jābēg godīgiem uzņēmējiem, ārstiem, skolotājiem, zinātniekiem un ticīgiem cilvēkiem! Vai tai valdībai un tautai, kuras vidū veci un slimi cilvēki cieš no pārtikas un medikamentu trūkuma! Es negribētu būt šādas tautas vidū tad, kad pār to nāks Dieva sods tās grēku dēļ. Bet, kamēr vēl ir Dieva žēlastības laiks, nebīstieties no ļaundariem, izspiedējiem un blēžiem, bet bīstieties no Dieva, ceriet uz Viņu, paļaujieties uz Viņu. “Baidīšanās no ļaudīm noved pazušanā, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tiek pasargāts.” (Sal. pam. 29:25)
Iepriekš mēs jau nedaudz runājām par to, ka Dievs neatstās nesodītu arī tādu zagšanu, t.i., svešas mantas piesavināšanos, kas darīta likuma aizsegā, izmantojot tā nepilnības. Daudz lielāks drauds par policistu, prokuroru vai nodokļu inspektoru zaglim ir – Dievs. Policija, tiesa, nodokļu sistēma utt. ir paša Dieva iedibināta likumīga šīs zemes lietu kārtība. Ja kādam izdodas apiet Dieva iedibināto laicīgo kārtību, tad viņam tomēr nevajadzētu domāt, ka tas atrodas drošībā. Zagta manta arvien nesīs sev līdzi lāstu un izveicīgu zagli Dievs sodīs ar vēl lielāku izveicību. Šādu notikumu gaitu paredz arī cilvēkam piemītošā dabiskā gudrība, kas brīdina: “Gudram gudra nelaime.”
Bez atklātas zagšanas un krāpšanas ir vēl daudz dažādu naudas un mantas ieguves veidu, kas nekādā ziņā nav labāki par zagšanu. Te vispirms būtu jāmin azartspēles, kas nav nekas cits kā sevis vai tuvākā apzagšana: zaudējot naudu azartspēlēs, cilvēks aplaupa sevi un savus tuviniekus; laimējot, tiek aplaupīts viņa tuvākais. Tiesa, teorētiski ir iespējams, ka cilvēks, spēlējot azartspēles, vienkārši izklaidējas. Taču diez vai tas ir iespējams praktiski. Turklāt šādā gadījumā viņš nekad nedrīkstētu laimēt. Dieva sods spēlmaņiem ir neizbēgams. Vēl neviens nav beidzis spēlēšanu kā uzvarētājs, bet daudzi šādā veidā ir pilnīgi izpostījuši savu un savu tuvinieku dzīves.
Zagšanas grēkā ir vainīgi arī visi, kas negodīgi nodarbojas ar tirdzniecību, vilto mērus, svarus un dokumentus. Briesmīga sērga ir arī amatnieki, kas slikti padara savu darbu, un tirgoņi, kas sliktas, lētas lietas pārdod kā labas un dārgas. Tā nav gudrība, bet ļauna viltība, kuras dēļ cieš cits cilvēks. Pāvils brīdina no šādām lietām: “Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā,” un piebilst, “Tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās.” (1. Tes. 4:6)
Cita bīstama lieta ir aizņemšanās. Ja kāds aizņemas naudu, tad viņam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš spēs to arī atdot. Pretējā gadījumā naudu aizņemties nedrīkst. Tāpat nekad nedrīkst vilcināties ar atdošanu. Kristieši, aizdodot kādam trūkumcietējam naudu, nedrīkst prasīt procentus no nelaimē nokļuvušā (2. Moz. 22:24; 3. Moz. 25:36–37). Gadījumā ja naudas aizdošana ir darījums, tad jānoslēdz atbilstošs kontrakts un jārēķinās arī ar iespēju ciest zaudējumus un pat zaudēt naudu. Turklāt naudas aizdošanu uz pārāk augstiem procentiem kristieši arvien ir uzskatījuši par mantkārības grēku. Pēc Lutera domām par aizdoto naudu nedrīkst prasīt vairāk par 4 – 6% peļņas.
Kristiešiem jāatceras arī: slinkums ir netikums, un ticīgajiem ir aizliegts dzīvot uz citu rēķina, bet pašiem ir jācenšas sev nopelnīt iztiku (2. Tes. 3:10–13). Taču arī alkatība un pārlieka tieksme pēc bagātības un greznas dzīves nav kristiešiem pieņemama (Sal. pam. 23:4). Mums jābūt modriem un jāatceras, ka katra neatdzimusi sirds un vecais cilvēks mūsos arvien sliecas iegūt sev to, kas tam nepienākas (Mt. 15,9). Tā kā kristieši apzinās, ka viņu vecais, neatdzimušais cilvēks arvien sliecas naudu un mantu iegūt un izmantot savtīgi, tad viņiem, lai savaldītu veco dabu, stingri jāseko Dieva vārdam, jātur prātā Dieva bauslis un tas jāpārdomā, lai saprastu, kas ir labs un Dievam patīkams.
Septītā baušļa skaidrojumā Mazajā katehismā Luters norāda, ka bijība un mīlestība pret Dievu ne tikai neļauj sava tuvākā mantu ņemt vai netaisni iegūt, bet arī liek palīdzēt viņa mantu un iztiku vairot un sargāt.[6] Šīs ir septītā baušļa pozitīvās prasības, kuru ievērošana nav mazāk nozīmīga kā sargāšanās no zagšanas un krāpšanas. Pārdomāsim tagad šīs pozitīvās prasības.
Mēdz sacīt – kur nauda sākas, tur mīlestība beidzas! Šā izteikuma jēga acīmredzot ir tāda, ka, konsekventi sekojot mīlestības principam, beigu beigās nāksies palikt bez naudas. Kristīgās mīlestības ideāls prasa, lai cilvēks zināmās situācijās atsakās no personiskām interesēm cita cilvēka labā, kas mūsdienu ekonomiskajā dzīvē bieži vien ir neiespējami, katrā ziņā, ne visā pilnībā. Tomēr šim ideālam vajadzētu valdīt kristieša sirdī. Tādējādi paliek jautājums – kā rīkoties katram kristietim, kura baušļos izteiktais dzīves uzdevums ir mīlēt visā šā vārda radikālismā? Vai, izsakot šo jautājumu Reinholda Nībura vārdiem – kā morālam cilvēkam dzīvot amorālā sabiedrībā? Turklāt rodas arī nopietns jautājums – vai vispār ir iespējams savienot mīlestību un bagātību? Vai beigu beigās pats Jēzus nav teicis, ka drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā bagātais ieies Debesu valstībā? Atbildes uz šiem jautājumiem, kas nodarbina kristiešu prātu arī mūsdienās, ir reizē vienkāršas un sarežģītas. Šeit jāņem vērā tas, ka cilvēks, no vienas puses, ir aicināts uz pilnīgu mīlestību, bet, no otras puses, viņš apzinās, ka šīs mīlestības viņam arvien būs pārāk maz. Lutera vārdiem izsakoties: kristīgs cilvēks ir reizē svētais un grēcinieks. Tas nozīmē, ka jaunais ticības cilvēks viņā arvien mīlēs pilnīgi un nesavtīgi, bet vecais miesas cilvēks arvien domās, rūpēsies, raizēsies un baidīsies tikai par sevi. Citiem vārdiem – kristietim arvien nāksies dzīvot no grēku piedošanas, un viņš šīs dzīves laikā nekad nespēs mīlēt pilnīgi. Taču tas nenozīmē, ka, apzinoties savu nespēku, viņš drīkstētu mazināt bauslības prasības. Bauslība arvien viņu apsūdz visā tās radikālismā, bet Kristus dēļ tā tomēr nepazudina ticīgo ellē. To apzinoties, ticīgais, pateicības mudināts, nemitīgi cenšas un vingrinās dzīvot pilnīgā mīlestībā, lai piepildītos apustuļa Jāņa vārdi: “pilnīgā mīlestība aizdzen bailes.” (1. Jņ. 4:18) Tas nozīmē, ka līdz ar grēku piedošanu un ticības pieaugšanu pieaug arī kristieša mīlestība. Tā aizdzen eksistenciālās bailes un rūpes par sevi un ļauj ar prieku kalpot un palīdzēt citiem. Luters to ir labi formulējis “Sprediķī par labajiem darbiem”:“Ticība ir devīga – tādēļ ka tā uzticas Dievam un nešaubās, ka tai vienmēr visa pietiks; turpretī tas, kas Dievam neuzticas, ir mantkārīgs un rūpju pārņemts. Šajā bauslī ticība ir meistars un vadītājs labajos laipnības un devības darbos, tāpat kā visos pārējos baušļos, un bez ticības arī devīgums nenes nekādu labumu, bet ir tikai nevērīga naudas šķiešana.”[7]
Atgriežoties pie jautājuma par bagātību un nabadzību, jāatzīst, ka atbilde kristiešu vidū nav bijusi vienprātīga. Viduslaikos nabadzību uzskatīja par vienu no augstākajiem ideāliem, vainagojot to ar svētuma oreolu. Taču tas radīja trīskāršu ļaunumu – bezgalīgi pieauga sliņķu un ubagu skaits; cilvēki mīlestības dāvanu došanu sāka uzskatīt par sevišķu nopelnu Dieva priekšā, kas pelna pat mūžīgo dzīvošanu; attiecībā pret ekonomiskajiem jautājumiem valdīja diezgan liela vienaldzība. Otra galējība, šķiet, vēl joprojām ir vērojama zināmās puritāņu aprindās, kas lielā mērā ir ietekmējušas Amerikas Savienotās Valstis. Bagātība un panākumi, šeit tiek atzīti par Dieva izredzētības zīmi. Darbs kļūst par augstāko tikumu, bet bezdarbība un dīkdienība par lielāko netikumu. Karikatūriskā formā šie uzskati izpaužas tā saucamajā “labklājības evaņģēlijā”, ko varētu formulēt šādi: “Mīli Jēzu un kļūsti bagāts”.
Skaidrības labad šeit jāsaka, ka bībeliski būtu noraidāma gan nabadzības, gan bagātības apjūsmošana. Tas ir, kristietis pārāk labi saredz tās briesmas, ko sevī slēpj bagātība: “Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā, un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.” (1. Tim. 6:9) Tomēr vienlaikus viņš arī apzinās, ka nabadzība pati par sevi nav tikums. Ideāla attieksme pret īpašumu ieskanas Pāvila vārdos: “Es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.” (Fil. 4:11–12)
Turklāt ir jāatceras tas, ko teorētiski mēs visi it kā zinām, bet parasti aizmirstam, proti, ka naudai piemīt ļoti liela vara. Patiesībā vajadzētu vienmēr paturēt prātā, ka Jēzus vārdi – “Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam” (Mt. 6:24) – norāda, ka nauda nemitīgi tiecas cilvēka sirdīs ieņemt Dieva vietu. Apustulis Pāvils turpina šo domu, sacīdams: “Visa ļaunuma sakne ir mantas kārība.” (1. Tim. 6:10) Ar šiem vārdiem Pāvils nevēlas sacīt, ka nauda pati par sevi rada ļaunumu. Pāvils vienkārši norāda, ka nav nekā tāda, uz ko nebūtu spējīgs cilvēks, kas mīl naudu. Nauda pavisam burtiskā nozīmē šādam cilvēkam ir kļuvusi par dievu, kas nosaka visu viņa dzīvi, un viņš darīs visu, lai to iegūtu un paturētu. Arī tad, ja nauda iegūta likumīgi, tai piemīt tā pati briesmīgā vara. Jauneklis, kuram Jēzus ieteica pārdot visu savu mantu, to nebija ieguvis negodīgā ceļā (Lk. 18:18–30). Stāstā par bagāto vīru un Lācaru nav ne mazākā norādījuma, ka bagātais vīrs savu bagātību būtu ieguvis nelikumīgā veidā (Lk. 16:19 – 31). Stāstā par bagāto zemnieku, kas grasījās noplēst savus šķūņus, lai celtu lielākus un paplašinātu savu darbību, viss liecina par godīgu darbu (Lk. 12:16–21). “Mēs”, norāda kādas amerikāņu universitātes profesors, teologs un rakstnieks Ričards Fosters, “sauktu viņu par saprātīgu – Jēzus sauca viņu par muļķi.” Jēzus nekad nenoliedza naudu kā tādu, taču Viņš daudz labāk par ikvienu no mums apzinājās naudas varu. Tādēļ uzmanīgi ieklausieties tajā, ko Jēzus saka par bagātību: “Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga!” (Lk. 6:24); “Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” (Mt. 6:24) “Nekrājiet sev mantas virs zemes.” (Mt. 6:19); “Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” (Mt. 19:24); “Uzmaniet un sargieties no mantkārības.” (Lk. 12:15); “Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem.” (Lk. 12:33); “Katram lūdzējam dod un neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem.” (Lk. 6:30) Un mēs varētu Bībelē atrast vēl daudz tamlīdzīgu izteikumu. Jūs, iespējams, sacīsit, ka jūs esat nabagi un tādējādi šie izteikumi neattiecas uz jums. Varbūt, bet, ja jums pieder māja, tad ziniet, ka pasaulē vēl tikai 5% cilvēku pieder savas mājas. Ja jums ir savs auto, tad ziniet, ka arī jūs piederat pie bagātajiem. Ja jums ir televizors un turklāt vēl laiks to skatīties, jūs esat bagāts utt. Tas nenozīmē, ka jums ir jāatsakās no savas mājas, auto un televizora. Jūs, protams, varat to darīt un līdzīgi Asīzes Franciskam kļūt par “Lēdijas Nabadzības” bruņinieku. Taču tas jums nav jādara obligāti. Jūs varat būt kristietis un būt arī ļoti bagāts. Viss, ko jums vajadzētu darīt ir – uzmanīgi pārdomāt Jēzus vārdus un atcerēties, ka lielākā daļa no jums, tāpat kā es, pieder pie šīs pasaules bagātajiem. Padomājiet par to!
Runājot par ekonomiskajām sistēmām kā tādām, jāsaka, ka neviena no tām nav pilnīga un nebūtu pārāk cieši saistāma ar kristīgo ticību, jo visus labos centienus sagrauj iedzimtais grēks, kas izpaužas arī kā cilvēku nosliece uz savtīgu pašlabuma meklēšanu, īpašuma piesavināšanos, citu izmantošanu utt. Šeit pilnībā var piekrist zviedru teologa Karla Henrika Grenholma rakstītajam: “Labi pamatotas kristīgās ētikas ietvaros ir pietiekami daudz brīvas vietas dažādiem uzskatiem par ekonomiskās sistēmas modeļiem. Pozīcija šajā jautājumā ir atkarīga no sarežģītu ekonomisko jautājumu izpratnes, kā arī no tā, kā šīs izpratnes tiek vērtētas. Te kristīgajai ticībai nav jāsniedz nekāda palīdzība. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka kristīgā teorija par darba nozīmi, kristīgais cilvēka skatījums un tādas pamatnormas, kas ietvertas kristīgajā sociālētikā, iedarbojas arī tirgus kritiskā izvērtējumā”.
Šajā nepilnīgajā un bieži vien amorālajā darījumu pasaulē nākas dzīvot un darboties arī kristietim. Turklāt kristietim ir jāzina, ka septītā baušļa aizliegums, zagt savu līdzcilvēku naudu un mantu vai to iegūt ar viltotu preci un netaisniem darījumiem, ir tikai viena šā baušļa puse. Otra, ne mazāk svarīga, ir prasība rīkoties pozitīvi, t.i., saviem līdzcilvēkiem palīdzēt viņu naudu un īpašumu “vairot un sargāt”. Šis Lutera formulējums Mazajā katehismā aptver visas septītā baušļa pozitīvās prasības un kalpo par ceļvedi arī kristieša ekonomiskajai darbībai. Protams, tas attiecas vienīgi uz kristiešiem, jo, kā to Luters norāda “Sprediķī par labajiem darbiem”, pildīt šīs pozitīvās baušļa prasības iespējams vienīgi ticībā. Aplūkosim tagad galvenos vilcienos tās lietas, ko Bībele māca par citu mantas vairošanu, sargāšanu un pareizu savas mantas izlietošanu.
Vispirms šeit jāuzsver, ka ticīgs cilvēks netaisni iegūtu naudu un mantu, ja vien iespējams, atdod atpakaļ. Lūkas evaņģēlija 19. nodaļā ir atrodams stāsts par Caķeju. Šis cilvēks bija bagāts muitnieks, kas pie savas bagātības bija ticis galvenokārt ar izspiešanu. Viņš nepiederēja pie tiem, ko mēs šodien saucam par reketieriem, bet drīzāk pie ierēdņiem, kas, izmantojot savu amatu, no citiem izspieda naudu. Kad Caķejs sastapās ar Jēzu un kļuva ticīgs, viņš – “piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lk. 19:8) Jēzus apstiprināja, ka Caķeja apņemšanās ir zīme tam, ka Caķejs ir atgriezts un kļuvis ticīgs. Arī pravieša Ecēhiēla grāmatā ir rakstīts, ka dzīvību iemantos tāds bezdievis, kas atgriežas un “atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem, un nedara ļauna” (Ec. 33:15). Tādējādi ikviens, kurš, ja vien tas iespējams, nevēlas atgriezt netaisni iegūto naudu vai mantu, ir uzskatāms drīzāk par liekuli nekā atgrieztu grēcinieku. Nepieciešamību atdot nelikumīgi iegūtu īpašumu atspoguļo arī laicīgā likumdošana. Proti, cilvēkam, kura vaina tiek pierādīta nelikumīgā cita īpašuma iegūšanā, netaisni iegūtais ir jāatlīdzina. Taču dzīvē notiek tā, ka cilvēki līdzīgi Caķejam iegūst mantu negodīgā veidā, taču tiem izdodas izvairīties no laicīgās tiesas. Kad šāds cilvēks kļūst ticīgs, viņš pilnā mērā apzinās to, par ko jau agrāk klusām liecināja viņa sirdsapziņa. Proti, ka viņš nav zadzis tikai abstraktu tautas vai pat kāda konkrēta cilvēka, bet gan Dieva īpašumu. Tādējādi nevis laicīgas tiesas lēmums un draudi, bet gan mīlestība pret Dievu spiež naudu vai mantu atdot atpakaļ tam, kam Dievs to bija piešķīris.
Otrkārt, mums dzīvē bieži izveidojas situācijas, kad parādnieki esam ne tikai mēs paši, bet arī citi ir parādā mums. Viena šāda situācija ir aprakstīta Jēzus līdzībā Mateja evaņģēlija 18. nodaļā. Šeit Jēzus stāsta par vīru, kam ķēniņš atlaida ļoti lielu parādu. Taču šis vīrs, tiklīdz viņš satika savu darba biedru, kas tam bija parādā samērā niecīgu summu, – “to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi man parādā!” Lai kā arī parādnieks lūdzās, viņš tika iemests cietumā. Kad ķēniņš uzzināja par šo gadījumu, viņš ļoti apskaitās un nodeva nežēlīgo vīru mocītājiem, lai tie arī no viņa piedzītu visu parādu. Šā stāsta morāle ir vienkārša: “Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” To, cik šis jautājums ir nopietns, mums atklāj arī Jēkaba vārdi – “tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību” (Jēk. 2:13). Jau Vecās Derības laikā Israēla tautā valdīja dažādi žēlsirdības likumi, kas prasīja īpašu labvēlību pret nabagiem, atraitnēm, bāreņiem un tiem, kas nokļuvuši nelaimē. Šīs prasības attiecas arī uz kristiešiem un ir apstiprinātas Jaunajā Derībā. Formulas veidā to varētu izteikt šādi – ticīgi cilvēki neprasa visu, kas tiem pienākas no grūtībās nokļuvušajiem. Vairāk vai mazāk šos principus atspoguļo arī dažādu valstu likumdošana un valsts līmenī tie tiek realizēti ar sociālās palīdzības starpniecību.
Nākamais formulējums, kas izriet no septītā baušļa pozitīvajām prasībām ir šāds – ticīgs cilvēks ir žēlsirdīgs un labdarīgs. Gudrais Vecās Derības ķēniņš Salamans saka: “Kas iežēlojas par nabago, aizdod naudu Tam Kungam, un Tas viņam atmaksās par viņa labo darbu.” (Sal. pam. 19:17) Līdzcietība un žēlsirdība, pret kurām tik asi vēršas vācu filozofs F. Nīče, praktiski nav atrodamas ārpus kristīgās kultūras. Interesants šajā sakarībā ir fakts, ka, piemēram, Indijā pie hindu tempļiem nav ubagu. Ne jau tāpēc, ka tur nebūtu nabago, bet vienkārši tāpēc, ka viņi zina, ka hindu reliģiju praktizētāji viņiem neko nedos. Toties lidostās, pie viesnīcām un citur, kur sastopami kristīgajai kultūrai piederīgie, arvien pulcējas daudz ubagu. Ja mēs pievēršamies senajai Romai, tad redzam līdzīgu ainu – trūkst liecību par to, ka antīkā pasaule būtu pazinusi nesavtīgu palīdzību un ka tur būtu ticis organizēts vispārējs žēlsirdības darbs. Tas liecina, ka cilvēka grēcīgajai dabai ir tik liela ietekme uz cilvēku, ka pēc savas dabas viņš vairs īsti negrib un nespēj būt nesavtīgs un žēlsirdīgs. Kristietībā, kur cilvēku sirdīs tiek atjaunots un apstiprināts Dieva likums un dāvāts spēks tā pildīšanai, šī attieksme radikāli mainās. Katra Evaņģēlija lappuse kaut ko mums vēsta par Kristus mīlestības un žēlsirdības darbiem. Kristus piemērs, Viņa līdzība par žēlsirdīgo samarieti un Mateja evaņģēlija 25. nodaļas vārdi, kas palīdzību nabagajiem pielīdzina palīdzībai pašam Kristum, pārvērta rietumu civilizāciju. Baznīcas vēsture stāsta par kādu zīmīgu gadījumu, kas noticis ar Aragonas diakonu Laurencu, kuram 3. gs. vajāšanu laikā Romas varas pārstāvji pavēlēja atdot baznīcas bagātības. Laurencs atveda pulciņu nabadzīgu, vecu un slimu cilvēku un, rādīdams uz tiem sacīja: “Šie ir baznīcas dārgumi.”
Jau kopš pašiem iesākumiem kristīgajā baznīcā ziedotāji bija visi. Katrs pēc savām spējām, taču visi. Ziedot citu labā bija pienākums, jo Kristus, kas bija bagāts, mūsu dēļ tapa nabags, lai mēs kļūtu bagāti. Kristiešu ziedojumi parasti bija veltīti kādam konkrētam cilvēkam, nevis pūlim. Palīdzība neaprobežojās tikai ar palīdzību kristiešiem, bet tika sniegta ikvienam cilvēkam, kam tā bija vajadzīga. Ķeizars Konstantīns, kristietības ietekmēts, ieviesa organizētu valsts palīdzību baznīcai, lai tā varētu atbalstīt atraitnes, bāreņus un nabadzīgos. Un tā kopš pašiem iesākumiem kristieši ir devuši nabagajiem. Vai tie būtu viduslaiku klosteri, vai reformācijas laika kopējās kases, pagājušā gadsimta žēlsirdības organizācijas vai šodienas kristīgās misijas – caur visām šīm organizācijām kristieši ir turpinājuši dot. Šis dāvināšanas prieks, kā tas uzskatāmi atklājas Kristus dzimšanas svētkos, ir kļuvis par rietumu civilizācijas sastāvdaļu. Tas ir nesavtīgs dāvināšanas prieks, kas raksturīgs vienīgi kristīgajai kultūrai. Uzskatāmā veidā šo jauno, kristietībai raksturīgo attieksmi pret citiem cilvēkiem atklāj bijušā pagānu filozofa Justīna vārdi: “Agrāk mēs tiecāmies pēc materiāliem labumiem un īpašumiem vairāk par visu, tagad mēs vācam kopā visu, kas mums ir un dodam to nabagiem. Agrāk mēs ienīdām cits citu, slepkavojām viens otru un nesēdāmies pie viena galda ar sveštautiešiem, bet tagad – pēc Kristus atnākšanas – mēs sēžam kopā pie tā paša galda un lūdzam par saviem ienaidniekiem.”[8] Arī Luters jau vairākkārt pieminētajā darbā “Sprediķis par labajiem darbiem” saka, ka pareiza šā baušļa izpratne un pildīšana ir palīdzība ne tikai draugiem, bet arī “necienīgajiem, ļaundariem, ienaidniekiem, nepateicīgajiem”, un, ka “šajā bauslī ietverti visi žēlastības darbi, kurus Kristus prasīs no mums Pastarajā dienā (Mt. 25:35–36).”[9]
Labprātīga vēlēšanās darīt labu pat saviem ienaidniekiem tātad ir – vēl viena neparasta, bet būtiska ticīga cilvēka iezīme. Jau Vecās Derības ļaudis zināja, ka labvēlīgai attieksmei ir jābūt ne tikai pret saviem draugiem: “Ja tu sastopi sava ienaidnieka vērsi vai ēzeli maldāmies, tad steidzies vest to viņam atpakaļ. Ja tu redzi sava ienaidnieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to, bet palīdzi tam to pacelt.” (2. Moz. 23:4–5) Īpaši spilgti šī neparastā, mīlestības pilnā attieksme pat pret saviem ienaidniekiem atklājas “Kalna sprediķī”, kur Jēzus aicina Savus sekotājus tapt līdzīgiem Debesu Tēvam, kas – “liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt. 5:44–45). Ja šādi ir jāattiecas pret saviem ienaidniekiem, cik daudz vairāk jāpūlas sava drauga vai vienkārši līdzcilvēka labad! Ticība, kas mājo kristieša sirdī arvien mudina viņu palīdzēt citiem ar visu, kas tam pieder – laiku, spēku, gudrību, padomu un naudu, kā to tik skaidri māca Pāvils un Pēteris: “Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1. Kor. 10:24) “Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas. Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam.” (1. Pēt. 4:9–10). Tādējādi kristietim nav pieņemams plaši izplatītais viedoklis – mana nauda, daru ko gribu! Kristietis zina, ka cilvēka manta un nauda beigu beigās nepieder viņam pašam, bet Dievam, kas tam ir uzticējis savu īpašumu lietošanā. Arī savu naudu un īpašumu, tāpat kā savus talantus un visu, kas viņam pieder, kristietis izmanto Dievam par godu un savam tuvākajam par svētību. Viņš arī zina, ka Dievs par to prasīs norēķināties, prasot atbildēt, kā Viņa īpašums ticis lietots. (Mt. 25:14–46). Kristus pat brīdina, ka tiem, kas nav bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, netiks dota patiesā, tas ir, mūžīgā dzīvība (Lk. 16:10–12). Turklāt kristietis arvien ziedo labprātīgi, nevis ar smagu sirdi, jo Dievs mīl priecīgu devēju. Tas nozīmē, ka kristietis dod un palīdz citiem nevis bauslības draudu, bet ticības motivēts. Zinādams, cik daudz laba Dievs darījis viņam; zinādams, ka Dievs turpinās rūpēties un gādāt par viņu, kristietis dod ar priecīgu prātu un nesavtīgu sirdi. Tātad septītais bauslis aizliedz “tuvākajam nodarīt zaudējumus un netaisnību vienalga kādā veidā, turpretī ir pavēlēts viņa īpašumu uzlabot un, ja viņš ir trūkumā, palīdzēt, dalīties, kā arī aizdot gan draugiem, gan ienaidniekiem,” saka Luters Lielajā katehismā.[10]
Pazīstamajam vācu teologam Verneram Ēlertam pieder kāda tikpat skaista, cik patiesa doma. Proti, ja lielais velna noslēpums ir viņa māka labo Dieva kārtību pārvērst ļaunumā, tad Jēzus lielais noslēpums ir māka ļauno pārvērst labajā. Turpinot šo domu, jāsaka, ka Jēzus māca arī kristiešiem ļauno vērst labajā. Tas attiecas arī uz naudu. Profesors R. Fosters to paskaidro ļoti saistošā veidā, norādot uz Jēzus vārdiem, ka neviens nevar kalpot Dievam un mamonam (Mt. 6:24), ka Jēzus teiktais ir jāmēģina samierināt ar Viņa pavēli: “Dariet sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem.” (Lk. 16:9)
Ar šiem Jēzus vārdiem beidzas Viņa līdzība par netaisno pārvaldnieku. Šis izveicīgais vīrs, uzzinājis, ka viņa kungs zina par viņa izšķērdīgo apiešanos ar uzticēto īpašumu, ataicināja pie sevis visus sava kunga parādniekus un atlaida tiem lielu parāda daļu. Viņš zināja, ka pēc tam, kad būs atstādināts no amata, šie ļaudis par viņu parūpēsies. Kristus šo līdzību nestāsta, lai uzslavētu šā vīra netaisno rīcību, bet gan viņa gudrību, kas ļāva tam ar naudu iegūt sev draugus. Arī Saviem mācekļiem Jēzus iesaka ar netaisno mamonu darīt sev draugus. Tas liekas pārsteidzoši, jo – kā gan ar kaut ko netaisnu var panākt labu? Taču tieši to Jēzus vēlas, lai Viņa mācekļi dara. Jēzus uzsver, ka nauda patiešām ir netaisna. Viņš brīdina no naivas vieglprātības šajā jautājumā un tomēr mudina šo netaisno naudu likt lietā, lai tā kalpotu Dieva valstības mērķiem. Jēzus pat norāda, ka šīs pasaules bērni ļoti labi, daudz labāk par kristiešiem, pazīst naudas spēku un prot to izmantot. Izmantot naudu lietu pirkšanai nav nekāda gudrība. Šīs pasaules bērni zina, ka īstais naudas spēks slēpjas tur, ka ar to var pirkt prestižu, varu un likt pārējiem cilvēkiem būt rāmiem un paklausīgiem. Un Kristus saka – izmantojiet arī jūs šo naudas spēku. Pakļaujiet to sev un lieciet tai kalpot Dieva valstības mērķiem. Šī pati doma ir atrodama arī Mateja evaņģēlija 6. nodaļā, kur Jēzus saka Saviem mācekļiem: “Nekrājiet sev mantas virs zemes.., bet krājiet sev mantu debesīs”. Tādējādi Viņš apgāž vispārpieņemto domu, ka uz Debesīm nevarēs paņemt līdzi mantu. Turklāt Jēzus vēl norāda, ka Debesīs manta atradīsies daudz lielākā drošībā nekā uz zemes un tā piesaistīs kristieša sirdi Debesīm. “Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mt. 6:21) Bet, kā tad lai nogulda naudu Debesu bankā? Lai atbildētu uz šo jautājumu mums jāzina, kas būs Debesīs. Un viena no atbildēm ir – cilvēki. Tādējādi krāt mantu Debesīs nozīmē ieguldīt naudu cilvēku dzīvēs. Savaldiet nekrietno mamonu un lieciet tam kalpot jums un vairot jūsu kapitālu Debesu bankā. Piespiediet, ļauno mamonu izplatīt Evaņģēlija vēsti, izdot kristīgas grāmatas, celt baznīcas, palīdzēt mācītājiem, palīdzēt studentiem, palīdzēt tiem, kas cieš badu utt. Un jūs būsit īsti Jēzus mācekļi, kas ļaunajam liek nest labus augļus. Ja simt cilvēku gada laikā atlicinās tikai vienu latu, tad par šo naudu nabadzīgs teoloģijas students varēs nopirkt vismaz dažas labas grāmatas, kas vēlāk palīdzēs glābt tūkstošiem dvēseļu. Redziet, cik liels spēks ir naudai, un Jēzus jūs aicina to lietot tā, lai Debesis pildītos ar jūsu draugiem.
Un, nobeidzot šīs pārdomas par septīto bausli, gribu jūs aicināt paraudzīties uz Bērniņu, kas guļ Bētlemes silītē un tiem cilvēkiem, kas nāk Viņu pielūgt. Tie ir vienkāršie gani un ķēnišķie austrumu gudrie. Nabadzība un bagātība nāk pie Jēzus Bērniņa. Vieni nāk ar tukšām rokām un ir pavisam vienkārši tērpti. Otri nes zeltu, vīraku un mirres un ir grezni apģērbti. “Abi ir aicināti”, raksta R. Fosters, “visnabagākie no nabagajiem un visbagātākie no bagātajiem. Abi nāk, abi metas ceļos, abi pielūdz Ziemassvētku Bērnu”. Un kad viņi dodas prom, viņi ir ne tikai nabagie gani un bagātie austrumu gudrie, bet arī brāļi, kurus vieno kaut kas vēl spēcīgāks par vienām asinīm. Ar tādu pašu prieku, ar kādu austrumu gudrie dāvināja dārgās mantas Jēzus Bērniņam, viņi tās tagad dāvinās arī ganiem. Jo Bērniņš būs rakstījis viņu sirdīs jaunu likumu – “ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1. Jņ. 4:21).
[1] Vienprātības grāmata, Liber Concordiae, Luterāņu ticības apliecības. Augsburgas institūts, Rīga: 2001. 396 lpp. Turpmāk VG.
[2] VG, 398.
[3] VG, 397.
[4] VG, 365.
[5] VG, 365.
[6] VG, 342.
[7] Luther M. Luther’s Works: American Edition. 55 volumes. St. Louis; Philadelphia, 1955-1986. Vol. 44, P. 109.
[8] The Ante-Nicene Fathers, 10 volumes. Grand Rapids. 1993. P. 167.
[9] LW: 44, 109.
[10] VG, 399.