Sers Rodžers Skrūtons (1944–2020) bija britu rakstnieks, domātājs, pētnieks un publicists, kurš visu dzīvi centās pretoties marksisma, sociālisma un kreisā dekonstruktīvisma iespaidam un dominancei britu akadēmiskajā dzīvē, publicistikā un kultūrā. Plašāku Rietumu sabiedrības ievērību Skrūtons, kuram konservatīvas pārliecības dēļ akadēmiskā karjera bija liegta un kurš publicējās nelielās izdevniecībās vai paša radītos un vadītos periodiskos žurnālos, ieguva tikai dzīves pēdējā desmitgadē. Var pat sacīt, ka īstā viņa slava un veikuma novērtējums ir atnācis tikai pēc nāves.
Šeit tulkotā eseja “Blēra mantojums” (The Blair Legacy), kas publicēta izdevumā Salisbury Review 1997. gadā, izteiksmīgi apliecina Skrūtona kā domātāja nozīmi. Autora pravietiskums un spēja diagnosticēt sabiedrības tendences un paredzēt to konkrētās nākotnes izpausmes ir satriecoša. Eseja ir nosaukta “Blēra mantojums”, taču publicēta nevis Tonija Blēra politiskās karjeras beigās 2007. gadā, bet brīdī, kad jaunais leiborists uzvarēja vēlēšanās un kļuva par Leiboristu partijas – pārsauktas par Jauno leiboristu partiju – premjeru pēc 23 nosacīti konservatīvo toriju valdīšanas gadiem.
Kā redzams, tolaik, 1997. gadā, voukam jeb kreisajai “sociālpolitiskās atjēdzības” kustībai vēl nebija nosaukuma un to dēvēja par “politkorektumu”; cilvēka dzimuma aizvietošana ar “dzimti”, turklāt paša definētu, vēl nebija sākusies, un vērojam tikai pašus pirmos šī procesa asnus; mākslīgā aborta trivializācija un tā veicēju tiesiskā aizsardzība nebija sasniegusi tādu mērogu kā šodien; centieni legalizēt eitanāziju vēl nebija sākušies; satraukums par krītošajiem dzimstības rādītājiem vēl nebija sasniedzis cilvēku apziņu; tolaik arī vēl tik labi neredzēja masu imigrācijas mērogu, apjomu un postošo ietekmi, tajā skaitā ielu demonstrācijas džihādistu atbalstam. Skrūtons rakstīja pirms BREXIT jeb britu balsojuma izstāties no Eiropas Savienības 2016. gadā, un šāds lēmums tolaik nebija dienaskārtībā.
Latviski lasāma R. Skrūtona grāmata Kā būt konservatīvam (https://www.kodoka.lv/gramatas/ka-but-konservativam), kā arī Egona Rusanova un Signes Skuteles tulkotu eseju krājums Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē (https://www.rusanovs.lv/books/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne/). Citus Skrūtona tekstus Telos arhīvā meklējiet šeit: https://telos.lv/author/rodzers-skrutons/. Raivja Bičevska un Krišjāņa Lāča sarunu par Skrūtona konservatīvismu var noklausīties šeit: https://telos.lv/saruna-skrutona-konservativisms/
Kāds būs Tonija Blēra valdības paliekošākais iespaids? Vērienīga konstitucionāla reforma, Eiropas varas struktūru konsolidācija, privātās izglītības sagraušana vai varbūt neievēlētu funkcionāru varas pieaugums? Vai arī pavisam kas cits – kāds līdz šim neiedomājams jauninājums, kas labi piestāvēs sociālistiskai partijai, kura ir atteikusies no savas sociālistiskās programmas, bet neko citu tās vietā nav likusi? Nācija ar aizturētu elpu gaida reālos darbus, kas piešķirs jēgu tik daudzajiem nereālajiem vārdiem. Bet nācija nedrīkst aizmirst par vārdiem, jo Jaunā leiboristu partija ir pļāpāšanas rezultāts. Šīs partijas politika – piemēram, priekšlikumi konstitucionālajai reformai – ir mēģinājumi iekļūt realitātē, nepametot atzveltnes krēslu. Šī pļāpāšana atgādina sapņu piļu būvēšanas atmosfēru, kāda valda “sabiedriskajā apspriešanā”, kurā tomēr tiek uzklausīta tikai viena puse.
Un tas arī būs galvenais Blēra kunga valdīšanas iznākums – politkorektuma triumfs.
Rīcībpolitikas soļus izvēlēsies ne tāpēc, ka tie ir prātīgi, un ne tāpēc, ka tie ir nepieciešami. Tos izvēlēsies ar mērķi veicināt vienlīdzības un iekļaušanas kultūru, tas ir, mūsu šībrīža universitāšu kultūru, kas tagad ir nobriedusi ielauzties reālās lēmumu pieņemšanas pasaulē. Neatkarīgi no tā, vai Lielbritānijā tiks ieviesta pozitīvā diskriminācija, nav šaubu, ka to vadīs amerikāņu feministu izpratne par sievietēm, ģimeni un nodarbinātību. Pieaugs tiesvedības par seksuālo un rasu diskrimināciju, un upura statuss kļūs vispārīgi iekārojams. Katru nedēļu tiks atklātas jaunas upuru grupas. Šī Parlamenta pilnvaru beigās visi Lielbritānijas iedzīvotāji būs upuri, izņemot vienu mazākumu – strādājošos, nodokļu nastas nospiestos vidusšķiras vīriešus, kuri apmaksā visu pārējo rēķinus.
Tradicionālās ģimenes graušana turpināsies, un postažas vietā parādīsies jaunas reproduktīvās stratēģijas. Mākslīgo apaugļošanu apmaksās no valsts veselības aprūpes līdzekļiem, priekšroku dodot lesbietēm. Ģimenes saites aizvien vairāk apgrūtinās ar nodokļiem, un apspiedīs jebkādus mēģinājumus privāti izglītot bērnus. Skolas mācību programmu debilizēšana turpināsies, un vairosies tādi pseidopriekšmeti kā mediju studijas, komunikācijas studijas, sociālās studijas, sporta studijas, sieviešu studijas un rases un dzimtes studijas. Īsumā, jebkura politkorektuma joma tiks papildināta ar šīs jomas “studijām”, kas universitātēs kļūs par normu. Gala eksāmenus aizstās ar “formatīvo vērtēšanu”, un studiju grādi konkrētos priekšmetos izzudīs. Tutoriālā sistēma tiks atcelta, un Oksfordas un Kembridžas koledžas centīsies izrādīt savu politkorektumu, pazeminot uzņemšanas standartus skolēniem no valsts vispārizglītojošajām skolām un paaugstinot tos skolēniem no privātskolām.
Godalgas piešķirs popzvaigznēm, kultūras postmodernistiem un “brīvprātīgā sektora” slaucējiem, īpaši uzsverot minoritātes. BBC pārvērtīs par vienlīdzības propagandas ruporu, un visi mēģinājumi nošķirt augsta līmeņa izklaidi no zema līmeņa izklaides beidzot tiks atmesti. Vienlaikus šampanieša sociālistu elites pozīcijas tiks nostiprinātas visās svarīgajās kultūras institūcijās. Modernistu kliķe saglabās noteikšanu pār Karalisko Akadēmiju; mākslas galerijas vadīs Maikla Kreiga-Mārtina un Demjena Hērsta kloni; Britu Akadēmiju kontrolēs Jesajas Berlina kreisie mācekļi un protežē, un Jaunbritānijas arhitekturālo plānošanu uzticēs Ričardam Rodžersam. Universitāšu rektori būs garlaicīgi progresīvie ar izglītību inženierzinātnēs vai augsnes uzlabošanā, bet svarīgās konsultatīvās institūcijas sastāvēs no vietējo pašvaldību politiskajiem aktīvistiem, kuriem ir pieredze cīņā pret rasismu, seksismu, atomenerģiju, homofobiju un citām buržuāzijas izpausmēm.
Līdztiesības un tiesību ideoloģija aizstās pienākuma un pelnītas atlīdzības ideoloģiju. Eiropas tiesu nolēmumi pakāpeniski no britu likumdošanas tradīcijas izskaudīs individuālas atbildības ideju. Tiesas atzīs un aizsargās “grupu tiesības”, tās tiks iekļautas likumdošanā, un privileģētās minoritātes iegūs tādas priekšrocības, kādas etniskajiem anglosakšiem ir liegtas. Tituli un uzrunas formas izzudīs, pavalstnieki kļūs par “pilsoņiem”, un publiskajā uzrunā lietos vairs tikai vārdu, bez uzvārda, – turklāt šis vairs nebūs “kristīgais vārds”, jo šāds precizējums būtu diskriminējošs pret musulmaņiem, pagāniem un ebrejiem.
Kultūru un izglītību aizvien vairāk uzskatīs par bīstamām, un veiks pasākumus, jo īpaši skolās, lai nodrošinātu, ka īsteni izglītoti cilvēki nekad neiegūst iespēju mācīt. Lai gan par valsts pārvaldi būs atbildīgi ārvalstu birokrāti, aizvien mazāk britu “pilsoņu” mācēs lasīt vai runāt kādā citā valodā, izņemot savējo. Pasliktināsies arī viņu angļu valodas prasme, jo aplamai gramatikai un improvizētam vārdu krājumam piešķirs leģitīmu “alternatīvas” statusu.
Seksuālā izlaidība kļūs par oficiālu valdības politiku, un prezervatīvi un mākslīgie aborti būs brīvi pieejami nepilngadīgajiem. Seksuālās izglītības speciālisti klīdīs pa skolām, meklējot nevainību, lai to iznīcinātu, un reliģijas vietā ieviesīs jaunus ētikas likumus – tādus, kuros laulībai vai heteroseksuālām savienībām vairs nebūs nekādas “privilēģijas” pār citām, tikpat atbalstāmām alternatīvām. Tikmēr jaunie likumpārkāpēji tiks nodoti kreiso probācijas darbinieku rokās, kuri palīdzēs viņiem atkal nostāties uz kājām un pagrābt no vidusšķirai piederošo upuru kabatām, bet automašīnu zādzības tiks legalizētas kā autentisks jauniešu neapmierinātības izpausmes veids.
Īsumā, viss turpināsies tāpat kā toriju valdīšanas laikā, tikai ātrāk, un procesu vairs nepavadīs līdz šim traucējusī gruzdošā vainas sajūta.