Spriedums Amerikas “abortu lietā”. 1. daļa. Kas ir Augstākā tiesa un kā tā darbojas?

Stāsta par kādu gados vecu tiesnesi,
kurš, atskatoties uz savu ilgo karjeru, apmierināts saka:
“Kad es biju jauns,
es, iespējams, paturēju spēkā dažus notiesājošus spriedumus,
kuri būtu jāatceļ.
Kad es jau biju vecs,
es, iespējams, atcēlu dažus notiesājošus spriedumus,
kuri būtu jāpatur spēkā.
Tātad, kopumā raugoties, taisnīgums uzvarēja.”
Dažreiz es domāju, ka šī ir piemērota analoģija
šīs Tiesas konstitucionālajai judikatūrai,
kas pamīšus rada tādas tiesības, kādu Konstitūcijā nav,
un atsakās aizsargāt tiesības, kas tajā ir.
Antonins Skalija (Antonin Scalia, 1936–2016),
ASV Augstākās tiesas tiesnesis[1]

Amerikas Savienotās Valstis (ASV) joprojām ir gan galvenais un ietekmīgākais spēlētājs mūsdienu ģeopolitiskajā arēnā, gan galvenais “modes likumdevējs” populārās masu kultūras jomā. Tādēļ nav brīnums, ka ārējie novērotāji mēdz pievērst ASV iekšējām politiskajām norisēm lielāku uzmanību, nekā jebkuras citas valsts iekšpolitikai. Tas attiecas ne tikai uz ASV prezidenta politiskajiem lēmumiem un ASV Kongresa pieņemtajiem likumiem, bet arī uz ASV Augstākās tiesas (turpmāk – “AT”) spriedumiem svarīgākajās lietās.

§ 1. Kas īsti ir noticis un kāds ir šā raksta mērķis? – 2022. gada 24. jūnijā ASV AT beidzot pasludināja ilgi gaidīto spriedumu lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization jeb, vienkāršoti sakot, kārtējā “abortu lietā”.[2] Saskaņā ar šo spriedumu, ASV federālā Konstitūcija negarantē nekādas “tiesības uz abortu”; šis jautājums līdz ar to ir izlemjams atsevišķu pavalstu jeb štatu līmenī. Tādējādi šis AT spriedums atceļ un atzīst par “kliedzoši aplamiem no paša sākuma” divus iepriekšējus tās pašas tiesas spriedumus, kas noteica pretējo: proti, ka “tiesības uz abortu” esot Konstitūcijā garantētas pamattiesības un ka pavalstu iespējas aizsargāt nedzimušu bērnu dzīvības ir ļoti ierobežotas – jeb, pareizāk sakot, gandrīz nekādas. Šos spriedumus sīkāk aplūkosim raksta otrajā daļā.

Šīs lietas izskatīšanas gaitā neiztika bez skaļa skandāla: jau 2. maijā amerikāņu mediju organizācija Politico publicēja nopludinātu tiesnešu vairākuma viedokļa projektu. Projekta autors bija tiesnesis Semjuels Alito (Samuel Alito) un tobrīd tas vēl atradās saskaņošanas stadijā. Šāda informācijas noplūde no AT gadās ļoti reti, bet jau gatava sprieduma motīvu projekta noplūde ir bezprecedenta gadījums. Pagaidām nav zināms, kurš šo tekstu ir pārsūtījis ārpus AT, taču, zinot šīs tiesas iekšējās darbības principus, jāpieņem, ka tas varētu būt kāds no klerkiem (law clerks – angļu val.) – t. i., juristiem jeb tieslietu referentiem, kas strādā konkrētu tiesnešu “paspārnē”. Pašlaik notiek izmeklēšana, tomēr nav zināms, vai ASV Tieslietu departaments vispār uzrādīs kādam apsūdzību vai ne.

Ja projekta nopludinātāja identitāte pagaidām nav zināma, tad viņa rīcības motīvs gan ir skaidrs: izdarīt spiedienu uz tiesnešiem, iebiedēt viņus un likt viņiem mainīt savu nostāju. AT un tās priekšsēdētājs Džons Robertss (John Roberts) uzreiz pēc noplūdes paziņoja presei, ka, pirmkārt, dokuments ir autentisks; otrkārt, tā vēl nav tiesnešu vairākuma viedokļa galīgā versija; treškārt, dokumenta noplūde nekādā veidā neietekmēs AT darbu.[3] Bet jāatzīst, ka tiesnešiem bija un vēl būs jāiztur bezprecedenta spiediens. Dažādas feministu un kreiso organizācijas jau pēc nopludinātā projekta publicēšanas organizēja publiskas manifestācijas, kuru ietvaros skanēja vāji aizplīvuroti draudi organizēt visā valstī kaut ko līdzīgu pirms diviem gadiem notikušajai “Black Lives Matter” trakošanai. Zīmīgi, ka vardarbīgie sprieduma pretinieki ir skaidri identificējuši ienaidnieku numur viens: tie ir ne tik daudz konservatīvie AT tiesneši, cik Katoļu baznīca, kas līdz šim ir bijusi skaļākā un konsekventākā nedzimušu bērnu dzīvības aizstāve sabiedriskajā telpā. Brīdī, kad rakstu šīs rindiņas, ASV Katoļu bīskapu konference ir fiksējusi gandrīz 50 vardarbīgu uzbrukumu epizodes katoļu dievnamiem un krīzes grūtniecības centriem.[4] Diemžēl situācija (maigi sakot) nebūt neizskatās labi un var paredzēt arī turpmāku vardarbības eskalāciju – pat ar asinsizliešanu. 8. jūnijā netālu no AT tiesneša Breta Keveno (Brett Kavanaugh) mājas tika aizturēts bruņots vīrietis, kurš tika apsūdzēts mēģinājumā tiesnesi noslepkavot.[5] Jā, diemžēl, šādā traģiskā dezintegrācijas un haosa stāvoklī pašlaik atrodas ASV – mūsu galvenās stratēģiskās partnervalsts un drošības garanta – sabiedrība…

Mēs dzīvojam laikmetā, kad kvalitatīva žurnālistika ir kļuvusi ārkārtīgi reta. Līdz ar to nav jābrīnās, ka minētais spriedums ir ticis pasniegts plašai publikai galvenokārt ideoloģizētā, nevis juridiski korektā veidā. Tā kā ASV konstitucionālās tiesības ir viena no manas profesionālās kompetences sfērām (esmu lasījis ārvalstu studentiem un tieslietu profesionāļiem lekcijas šajā jomā), es vēlētos mierīgi un bez liekiem emociju izvirdumiem paskaidrot latviešu lasītājiem, kas īsti ir nolemts minētajā AT spriedumā, – turklāt tādā veidā, lai to saprastu gan juristi, gan nejuristi. Jāņem vērā, ka daži ASV politikas un tiesību elementi stipri atšķiras no mūsu Latvijas reālijām; tādēļ raksta pirmajā daļā sniegšu dažus skaidrojumus par šiem jautājumiem. Savukārt raksta otrajā daļā aplūkošu svarīgākos ASV AT spriedumus abortu jautājumā un paskaidrošu, ko tieši nozīmē nupat pasludinātais spriedums un kādas varētu būt tā politiskās sekas.

Noslēdzot šo ievadu, pēdējā norāde lasītājiem: šis raksts ir par Ameriku. Taču, ja lasīšanas procesā jūs šur tur konstatēsiet līdzību ar atsevišķām Latvijas reālijām – it īpaši raksta pirmajā daļā – un tas sniegs jums vielu nopietnām pārdomām, tad es par to tikai priecāšos.  

I. Svarīgākās atšķirības starp Latviju un ASV

§ 2. Tiesas spriedumu struktūra. – Pirmkārt, pie mums Latvijā valdošo tiesību tradīciju jeb tiesību saimi sauc par kontinentālo (romāņu-ģermāņu) tiesību saimes ģermāņu atzaru. Pat ja lasītāju vairākums nav juristi, tik un tā ir jāsaprot, ka tiesības diezgan spēcīgi ietekmē mūsu ikdienas dzīvi; pilnībā “aizbēgt” no tām ir ļoti grūti. ASV ar savu no angļiem pārmantoto Common Law jeb anglosakšu vispārējo tiesību sistēmu jūtami atšķiras no mūsu ierastajām tiesību tradīcijām, un līdz ar to daži tās elementi latvietim var būt nesaprotami un radīt pārpratumus.

Piemēram, arī ļoti daudzi nejuristi savā dzīvē ir saskārušies ar tiesu nolēmumiem (spriedumiem vai lēmumiem) vai vismaz tos redzējuši. Mums šķiet pašsaprotami, ka jebkuras tiesas – gan Rīgas rajona tiesas, gan Augstākās tiesas, gan Satversmes tiesas – nolēmumi ir ar vienādu skaidru struktūru: ir ievaddaļa, pēc tam faktu izklāsts, tad pušu argumenti, tiesas motivācija un – beigās – rezolutīvā daļa, kas ir pusēm saistoša un kurai principā ir likuma spēks. Ja likums ļauj tiesnešiem pievienot spriedumam viņu atsevišķās domas (kā tas ir Satversmes tiesas gadījumā), tad ir skaidrs un saprotams, ka tās ir tikai viņu personīgās domas, kas ir strikti atdalāmas no sprieduma motivācijas.

Taču Common Law tiesību sistēmās tā ļoti bieži nav. Sākot lasīt amerikāņu tiesas spriedumu, latviešu lasītāju var pārņemt apjukums. Rezolutīvā daļa ir daudzmaz skaidra (piemēram, “Prasību noraidīt”), bet kur īsti ir sprieduma motivācija? Var gadīties tā, ka katrs no tiesnešiem ir uzrakstījis savus atsevišķus motīvus, turklāt paprāva universitātes kursa darba garumā. Kuri tad ir tie “īstie” motīvi, pēc kuriem tiesa ir vadījusies? Par zvērināto tiesu verdiktiem krimināllietās un dažu citu kategoriju lietās mēs šeit nemaz nerunāsim: tas ir īpašs, no mūsu viedokļa vēl sarežģītāks jautājums.

§ 3. Federatīvas valsts iekārtas īpatnības. – Otrkārt, Latvija ir unitāra valsts (tāpat kā, piemēram, Francija vai Norvēģija), bet ASV – federatīva (tāpat kā, piemēram, Vācija vai Brazīlija). ASV sastāv no piecdesmit pavalstīm un federālā Kolumbijas distrikta, kurā atrodas galvaspilsēta Vašingtona. Katrā no pavalstīm ir sava konstitūcija, sava likumdevēja sapulce, sava izpildvara (gubernators) un savas tiesas, ieskaitot augstāko tiesu. Bet svarīgākais ir šis: visos tajos jautājumos, kas saskaņā ar ASV Konstitūciju nav piekritīgi federālās varas iestādēm, katra pavalsts ir un paliek suverēna. Citiem vārdiem sakot, šajos jautājumos pavalstīm ir galavārds un Vašingtonas iestādes nemaz nedrīkst tajos iejaukties. ASV Konstitūcijas Desmitais labojums nosaka:

Pilnvaras, kas ar šo Konstitūciju nav deleģētas Savienotajām Valstīm un nav pavalstīm aizliegtas, garantēti pieder attiecīgi pavalstīm vai tautai.

II Kas ir ASV Augstākā tiesa un kā tā darbojas formāli?

§ 4. Augstākās tiesas tiesnešu skaits. ASV AT sastāv no deviņiem tiesnešiem: tiesas priekšsēdētāja jeb Augstākā tiesneša (Chief Justice) un astoņiem locekļiem jeb piesēdētājiem (associate justices). Šis skaitlis nav noteikts Konstitūcijā un līdz ar to ir atstāts likumdevēja (Kongresa) ziņā. Salīdzinājumam: arī mūsu Satversme neparedz, cik locekļu ir jābūt Satversmes tiesā; to pašreizējais skaits – septiņi – ir noteikts Saeimas pieņemtajā Satversmes tiesas likumā.

1789. gada Tiesu varas likums (Judiciary Act) sākotnēji noteica, ka ASV AT ir seši tiesneši. ASV teritorijai paplašinoties, tiesnešu skaits tika palielināts: 1807. gadā līdz septiņiem, 1837. gadā līdz deviņiem, bet 1863. gadā (Amerikas Pilsoņu kara un Ābrahama Linkolna prezidentūras laikā) – līdz desmit tiesnešiem. Pēc kara beigām, 1866. gadā, Kongress mēģināja samazināt AT locekļu skaitu līdz septiņiem, vienkārši neaizvietojot nākamos trīs tiesnešus, kas atstātu amatu. Taču trīs gadus vēlāk, 1869. gadā, kārtējais Tiesu varas likums noteica, ka AT tiesnešu skaits ir deviņi, – un tā tas ir līdz pat šodienai. Fakts, ka šis skaitlis ir palicis nemainīgs veselu pusotru gadsimtu, piešķir tam īpašu konstitucionālas paražas jeb tradīcijas spēku, – taču formāli tas Kongresam nav saistošs, un tas var noteikt arī citu tiesnešu skaitu. Šis moments būtu obligāti jāpatur prātā, jo mēs pie tā vēl atgriezīsimies raksta otrajā daļā.

§ 5. Augstākās tiesas tiesnešu iecelšanas procedūra un kritēriji. Saskaņā ar ASV Konstitūciju, AT tiesnešus ieceļ ASV prezidents ar Senāta “padomu un piekrišanu” (advice and consent). Praksē tas nozīmē, ka Prezidents izvirza tiesneša kandidatūru un Senāts – t. i., Kongresa augšpalāta – ar vienkāršu balsu vairākumu to apstiprina; tātad galavārds piekrīt senatoru vairākumam. Mūsdienās katrs AT tiesneša amata kandidāts tiek vispirms izjautāts un nopratināts Senāta Tieslietu komisijas publiskā sēdē, pēc kuras komisija ar balsu vairākumu apstiprina atzinumu: “pozitīvs”, “negatīvs” vai “bez rekomendācijas”. Atzinumu nosūta Senāta plenārsēdei, kurā par konkrēto kandidātu notiek debates un galīgais balsojums.

Gan prezidenti (izvirzot kandidātus AT tiesnešu amatam), gan senatori (balsojot “par” vai “pret”), vadās pēc diviem pamatkritērijiem: (1) pēc kandidāta kā jurista profesionālās kompetences un (2) pēc viņa uzskatiem svarīgos sociālpolitiskos jautājumos. Pēdējo gadu desmitu laikā arvien biežāk tiek nests upuris arī ideoloģiskajam “dažādības” elkam (vai AT ir pietiekami pārstāvētas sievietes un dažādas minoritātes?), taču šo aspektu varbūt šoreiz sīkāk neiztirzāsim. Pirmais no minētajiem kritērijiem – profesionālā kompetence – šķiet pašsaprotams. Lai gan formāli ASV Konstitūcijā un likumos nekur nav rakstīts, ka AT tiesnesim ir obligāti jābūt ar jurista izglītību, šāda prasība izriet no vienkārša veselā saprāta. Līdz šim visi AT locekļi ASV vēsturē ir bijuši juristi no zemākā līmeņa tiesu tiesnešu vai augstskolu pasniedzēju vidus.

AT locekļu apstiprināšanas gaitā daudz lielāka nozīme mēdz būt otrajam kritērijam: kandidāta sociālpolitiskajai nostājai. Eiropiešu vairākumam nesaprotama ASV tiesu varas īpatnība ir atklāta tiesnešu politiskās nostājas identifikācija, kad sabiedrībai ir jau iepriekš zināms, vai konkrētais tiesnesis ir kopumā “liberāls” vai “konservatīvs” (šos abus vārdus lietoju to “amerikāniskajā” nozīmē; eiropietis drīzāk teiktu “kreiss vai labējs”). Tātad sabiedriski “jūtīgās” lietās parasti var ar lielu varbūtības pakāpi paredzēt, kā lems tas vai cits tiesnesis (lai gan, protams, šad tad gadās arī pārsteigumi). AT gadījumā Prezidents mēdz izvirzīt saviem politiskajiem uzskatiem tuvus kandidātus; viņu sociālpolitiskā nostāja tiek “vētīta” un apspriesta Senāta Tieslietu komisijā, un arī pašā Senātā balsojums visbiežāk atbilst partiju politiskajai līnijai: Republikāņu partijai piederīgo senatoru vairākums konsekventi atbalsta konservatīvi noskaņotus kandidātus un balso pret liberālajiem, turpretī senatoru vairākums no Demokrātu partijas rīkojas diametrāli pretēji.

Ir bijuši gadījumi, kad AT tiesneša kandidāts amatā apstiprināts netiek. Piemēram, 1987. gadā senatoru vairākums nobalsoja pret Prezidenta Ronalda Reigana izvirzīto Roberta Borka kandidatūru viņa (pēc vairākuma domām) ultrakonservatīvo uzskatu dēļ. Svarīga piezīme: gan Borkam, gan viņa atbalstītājiem pietika elementāras pašcieņas, lai atzītu sakāvi un nesāktu presē un televīzijā skaļi sūdzēties par “Konstitūcijas pārkāpumu” un “konstitucionālo krīzi”…

§ 6. Augstākās tiesas tiesnešu amata pilnvaru ilgums. Atšķirībā no Latvijas Satversmes tiesas un pārējām tiesām, ASV AT tiesnešus apstiprina amatā uz mūžu. Viņiem nav nedz noteikta pilnvaru termiņa, nedz obligātā vecuma, kuru sasniedzot būtu jādodas pensijā. ASV AT tiesneša amata pilnvaras var izbeigties tikai trīs veidos: ja viņš nomirst, ja viņš labprātīgi atkāpjas no amata vai ja viņu atceļ no amata impīčmenta ceļā (tas gan nekad vēsturē vēl nav noticis). Šādai lietu kārtībai ir vairākas negatīvas sekas, taču tās, manuprāt, atsver viens neapšaubāms pozitīvs ieguvums: tiesnešu neatkarība un neietekmējamība no ārpuses. ASV AT tiesnesim nav jābaidās, ka pēc viņa pilnvaru termiņa beigām viņam nāksies ciest atriebību viņa taisīto nolēmumu dēļ, – piemēram, neapstiprināšanu citā amatā, ja viņš vēl ir relatīvi jauns.

§ 7. Certiorari process. Vēl viena ASV AT procesa īpatnība ir t. s. certiorari process. Atšķirībā no zemāko līmeņu federālajām tiesām, AT vairākumā gadījumu nav pienākums ne pieņemt jebkādu lietu izskatīšanai, nedz arī motivēt savu atteikumu izskatīt šādu lietu. Saņemot pieteikumu, AT var brīvi izvēlēties, vai izskatīt to vai ne (un ja izskatīt, tad kādā apjomā). Ja vismaz četri no deviņiem tiesnešiem – tātad vairākums vai kvalificēts mazākums – uzskata, ka lietā ir formulēti pietiekami svarīgi konstitucionāli jautājumi, tad AT “piešķir certiorari” – t. i., paziņo attiecīgajai zemākā līmeņa tiesai, ka pārskatīs un pārbaudīs tās spriedumu; citiem vārdiem sakot, ierosina lietu jeb pieņem pieteikumu izskatīšanai. Jāuzsver, ka certiorari piešķiršanai pietiek ar četrām balsīm “par”; šī atkāpšanās no balsu vairākuma principa ir domāta, lai tiesnešu vairākums nevarētu uzurpēt kontroli pār izskatāmo lietu sarakstu. Ja AT atsakās piešķirt certiorari – tas ir, neierosina lietu –, tai nav pienākuma šo lēmumu motivēt. Svarīga piezīme: atteikums pieņemt lietu izskatīšanai nenozīmē AT piekrišanu zemākā līmeņa spriedumam pēc būtības un tā formālu apstiprinājumu! Tas nozīmē tikai to, ka AT nav atzinusi attiecīgo lietu par pietiekami svarīgu, lai to izskatītu. Apstrīdētais spriedums stājas spēkā, – bet tikai attiecīgajā ASV federālajā tiesu iecirknī, un cita iecirkņa federālā apelācijas tiesa var un drīkst līdzīgā lietā spriest citādi. Praksē certiorari tiek piešķirts tikai apmēram vienam procentam iesniegto sūdzību.

§ 8. Lietas izskatīšana un Augstākās tiesas sprieduma struktūra. Ja lieta tiek pieņemta izskatīšanai, tad notiek pušu rakstveida argumentu apmaiņa un mutvārdu noklausīšanās atklātā sēdē (kā tas parasti notiek tiesas procesā). Tad AT tiesneši sapulcējas slepenā tiesas apspriedē (ne obligāti tajā pašā dienā, kad ir notikusi sēde, bet parasti gan tajā pašā nedēļā) un notur sākotnējo balsojumu par lietas iznākumu. Kvorums (t. i., minimālais tiesnešu skaits) lietas izskatīšanai ir seši tiesneši. Nobalsošanas gaitā kļūst skaidrs, kāds ir “spēku samērs” lietā un kādam risinājumam tiesnešu vairākums dod priekšroku. Svarīga piezīme: līdz sprieduma publicēšanas dienai jebkurš tiesnesis var savu balsojumu mainīt. Tad AT priekšsēdētājs (bet, ja viņš ir palicis mazākumā, tad iecelšanas datuma ziņā vecākais tiesnesis no vairākuma vidus) nozīmē vienu no vairākuma locekļiem, lai tas uzrakstītu sprieduma motivāciju tiesas vārdā.

Un šeit nu sākas tā atšķirība no Latvijas vai citu kontinentālās Eiropas valsts tiesu spriedumiem, kuru pirmīt pieminēju. Atsevišķos retos gadījumos sprieduma motīvi var būt per curiam – t. i., vienbalsīga motivācija visas AT vārdā, nenorādot pie tās konkrētu tiesnešu uzvārdus. Tas notiek relatīvi vienkāršās lietās, un šāda sprieduma motivācijai principā ir tāds pats spēks, kā, piemēram, Latvijas tiesas nolēmuma motīvu daļai. Taču šādi vienbalsīgi spriedumi ir reti, un visbiežāk AT spriedums var saturēt:

(1) tiesas domas (opinion of the court), kas var būt:

a) vairākuma domas (majority opinion), kuras paraksta lietu izskatījušo tiesnešu vairākums (tātad parasti – vismaz pieci) un kurām ir saistoša precedenta spēks –  tāpat kā per curiam sprieduma motīviem;

b) vairuma domas (plurality opinion), kuras paraksta mazāk par pusi vairākuma locekļu un kurām ir tikai daļēji saistoša precedenta spēks (vājāks nekā iepriekšējā gadījumā);

(2) atsevišķās piekrītošās domas (concurring opinion), kas satur atsevišķu tiesnešu personīgos viedokļus un kurām nekāda saistoša spēka nav. Ja tiesnesis ir balsojis kopā ar vairākumu, taču tiesas domām nav pievienojies – t. i., piekrīt lietas iznākumam, bet citu motīvu dēļ – viņa domas ir “spriedumam piekrītošas” (concurring in judgment);

(3) atsevišķās nepiekrītošās domas (dissenting opinion), kuras paraksta un pievieno mazākuma locekļi, kas ir balsojuši “pret”. Šeit ir iespējamas dažādas kombinācijas: atsevišķi tiesneši var pievienoties citu tiesnešu domām; kāds var daļēji piekrist vairākumam par lietas iznākumu un daļēji nepiekrist, utt. Protams, arī nepiekrītošām domām nav nekāda saistoša spēka.

Ja AT izskata lietu nepilnā pārskaitļa sastāvā un balsojums izrādās neizšķirts (4 pret 4 vai 3 pret 3), tad apstrīdētais nolēmums tiek atzīts par spēkā esošu un pieteikums skaitās noraidīts, taču šādam AT spriedumam attiecībā uz nākotnē izskatāmām līdzīgām lietām nav saistoša precedenta spēka. AT spriedums jebkurā gadījumā ir galīgs un nav pārsūdzams.

§ 9. Stare decisis princips jeb precedentu saistošais spēks. Pēdējais, kas būtu jāzina, lai saprastu “abortu lietas” nozīmi, ir Common Law jeb anglosakšu tiesību sistēmā pastāvošais stare decisis princips. Latviski to varētu iztulkot kā “turēties pie nolemtā”. Stare decisis nozīmē, ka, izspriežot lietas, jebkura tiesa seko gan saviem, gan augstāka līmeņa tiesu precedentiem (autoritatīviem spriedumiem līdzīgās lietās) un uztver tos kā sev pirmšķietami saistošus. Nav jābūt juristam, lai saprastu, kādēļ šāds princips pastāv, un arī pati ASV AT to ir daudzreiz izskaidrojusi. Stare decisis pirmām kārtām nodrošina tiesisko stabilitāti, noteiktību, paļāvību un sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tas veicina arī taisnīgumu: cilvēks var daudzmaz droši sagaidīt no tiesas, ka tā izspriedīs viņa lietu tāpat kā citas – tādas pašas vai līdzīgas – lietas. Tas ierobežo tiesnešu personīgo patvaļu.[6] Un, kā savā nesen izdotajā grāmatā raksta AT tiesnesis Nīls Gorsačs (Neil Gorsuch), stare decisis pats par sevi ir ļoti konservatīvs princips: “Precedents ir veids, kādā tiek apkopota un nodota tālāk iepriekšējo paaudžu mācība; labi iedibināta vieduma avots, bagātīgāks par to, kas var piemist jebkuram atsevišķam tiesnesim vai tiesnešu kolēģijai.”[7]

Tomēr stare decisis princips nebūt nav absolūts. Lai gan visi iepriekš minētie apsvērumi ļoti stingri pamato sekošanu esošajiem precedentiem, tie neizslēdz iespēju atsevišķos izņēmuma gadījumos no tiem atkāpties, ja tas ir reāli nepieciešams. Kā vēl 1932. gadā rakstīja ASV AT tiesnesis Lūiss Brendaiss (Louis Brandeis), “[s]tare decisis parasti ir gudrs rīcības veids, jo vairumā jautājumu ir svarīgāk atrisināt attiecīgo tiesību problēmu, nekā atrisināt to pareizi”.[8] Taču, ja runa ir par federālās Konstitūcijas interpretāciju un piemērošanu, tik strikta pieeja vairs neder. Atšķirībā no vienkārša federālā likuma, ASV Konstitūciju grozīt ir ļoti grūti. Ja AT savā spriedumā ir iztulkojusi Konstitūciju netaisnīgā vai nesaprātīgā veidā, tad visa amerikāņu nācija ir burtiski spiesta sadzīvot ar šādu kļūdainu, bet saistošu interpretāciju, – turklāt, iespējams, gadu desmitiem un pat simtiem ilgi! Un šāda situācija ilgtermiņā ir ļoti kaitīga, jo vājina un grauj pašas Konstitūcijas autoritāti – un tātad valsts pamatus kā tādus. Tā it kā ir vienkārša un banāla patiesība, taču tieši ASV AT – atšķirībā no citu valstu augstākajām un konstitucionālajām tiesām – to ir skaidri atzinusi. Tieši šai tiesai piemīt spēja ar pienācīgu godīgumu un pazemību atzīt savas kļūdas un vajadzības gadījumā atcelt savus agrāk noteiktos precedentus.

Ir diezgan daudz lietu, kurās AT ir atkāpusies no stare decisis principa, lai labotu savas kļūdas. Šajā rakstā minēšu tikai vienu – klasiskāko, visspilgtāko un visbiežāk citēto piemēru. 1896. gadā AT pasludināja spriedumu lietā Plessy v. Ferguson, kurā atzina atsevišķās pavalstīs ar likumu noteikto rasu segregāciju par principā atbilstošu ASV Konstitūcijai (precīzāk sakot – tās Četrpadsmitajā labojumā garantētajai vienlīdzībai likuma priekšā).[9] 1954. gadā lietā Brown v. Board of Education AT pasludināja rasu segregāciju par antikonstitucionālu[10] un kopš tā laika komentētāji nebaidās konsekventi raksturot kādreizējo Plessy spriedumu kā “bēdīgi slavenu” (infamous) un “kliedzoši aplamu” (egregiously wrong).

III Kas ir ASV Augstākā tiesa un kā tā darbojas reāli?

§ 10. Likumdevējas varas un tiesu varas funkcijas. – Saskaņā ar “klasisko” varas dalīšanas principu, kā to ir noformulējuši 18. gadsimta franču, britu un amerikāņu teorētiķi, katram no trim valsts varas atzariem ir savas atsevišķas pilnvaras:

(1) likumdevēja vara (t. i., parlaments vai tauta referendumā) pieņem visiem saistošas normas, kas izšķir un noregulē svarīgus principiālus jautājumus. Likumdevējas varas robežas ir ļoti plašas, taču ne neierobežotas. Likumdevējs, cita starpā, nedrīkst ar saviem likumiem pārkāpt cilvēku dabiskās pamattiesības;

(2) izpildvara piemēro likumdevēja pieņemtos likumus un konstitūcijā un likumos noteikto pilnvaru robežās pieņem vispārsaistošas tiesību normas (piemēram, Latvijā – Ministru kabineta noteikumus);

(3) tiesu vara risina dažāda veida konfliktus un strīdus, nosakot, kāds ir katrā konkrētajā lietā piemērojamo tiesību saturs un kā tieši tās šajā lietā ir piemērojamas. Kontinentālajai tiesību saimei piederošajās Eiropas valstīs tas gandrīz vienmēr nozīmē – interpretēt (iztulkot) divu pārējo varas atzaru pieņemtās tiesību normas un piemērot tās konkrētās izskatāmās lietas apstākļiem. Common Law tiesību zemēs mūsdienās būtībā notiek tas pats, tikai blakus likumiem ļoti liela nozīme tiek piešķirta tiesu precedentiem, paražām un vispārējiem tiesību principiem.

Šeit ir skaidri redzama principiāla atšķirība starp likumdevējas varas un tiesu varas kompetenci: pirmā likumus pieņem, bet otrā tos piemēro. Protams, šeit var būt dažādas īpašas situācijas (par tām šoreiz nerunāsim), taču iepriekš minētais princips vienmēr paliek spēkā. Ja kāds konkrēts jautājums nav likumdevēja noregulēts (t. i., ja ir konstatēts tiesību robs vai likuma robs), tad tiesai var nākties šo robu aizpildīt un izspriest lietu, pamatojoties uz ģenerālklauzulām (t. i., plaši un vispārēji izteiktām tiesību normām), vispārējiem tiesību principiem un paražām. Taču tas nemaina principiālo atziņu, ka politisko lēmumu pieņemšana ir likumdevēja prerogatīva, un tiesām tā ir jārespektē. Demokrātiskā valstī tas ir loģiski un pašsaprotami, jo likumdevējs ir tautas tieši ievēlēts (vai arī – referenduma gadījumā – likumdevējs ir pati tauta).

Bet ko lai dara, ja likuma norma šķiet pretrunā ar konstitūciju (Latvijas gadījumā – ar Satversmi)? Common Law jeb anglosakšu tiesību saimei piederošajās valstīs tiesām ir atzītas vairāk vai mazāk plašas pilnvaras veikt likumu konstitucionālo kontroli – t. i., noteikt, vai šāda pretruna patiešām pastāv un vai likums tādējādi ir spēkā vai nav. ASV AT jau 1803. gadā (lietā Marbury v. Madison) skaidri paziņoja, ka tiesām piemīt šādas pilnvaras.[11] Savukārt kontinentālās Eiropas valstīs 20. gadsimta pirmajā pusē pazīstamā austriešu tiesību filozofa Hansa Kelzena (Hans Kelsen, 1881–1973) ietekmē kļuva populāra ideja par īpašu tiesu, kuras vienīgais (vai galvenais) uzdevums būtu likumu un citu normatīvo aktu konstitucionalitātes pārbaude. Pasaulē pirmās konstitucionālās tiesas tika izveidotas 1920. gadā Austrijā un Čehoslovakijā; pēc tam šim piemēram pamazām sekoja arī citas valstis. Pašlaik 63 pasaules valstīs ir atsevišķas konstitucionālās tiesas – tostarp arī Latvijā (mūsu Satversmes tiesa ir izveidota 1996. gadā).

Citās valstīs – piemēram, Igaunijā, – atsevišķas konstitucionālās tiesas nav, bet likumu konstitucionalitātes kontroli veic Augstākā tiesa vai īpaša struktūrvienība tās sastāvā. Bet Nīderlandē likumu konstitucionālā kontrole nevis vienkārši nepastāv, bet konstitūcija to tiešos vārdos aizliedz; holandieši uzskata, ka parlaments pats ir pietiekami kompetents, lai jau likumu pieņemšanas gaitā pilnībā izvērtētu to atbilstību valsts konstitūcijai.

Jebkurā gadījumā, arī tajās valstīs, kurās likumu konstitucionālā kontrole pastāv, vismaz sākotnēji darbojās konsenss: izņemot gadījumus, kad konstitūcija ir skaidri un nepārprotami pārkāpta, tiesas ievēro likumdevēja prerogatīvas un nejaucas t. s. prudenciālajos jautājumos (no latīņu prudentia – “apdomība”). Tie ir jautājumi, kuriem ir vairāki vienlīdz iespējami risinājumi, bet konkrētā risinājuma izvēle ir atkarīga no daudzu sarežģītu apstākļu izvērtējuma, lēmēju politiskās gribas un viņu izpratnes par kopējo labumu. Piemēram, cik valstī ir tiesu; kā tiek organizētas pašvaldības vai ostu administrācijas; pa kuru ceļa pusi notiek transportlīdzekļu kustība; vai iestāties Eiropas Savienībā un NATO; vai testamentam ir obligāti jābūt sastādītam rakstveidā; vai un kādos gadījumos blakus valsts valodai oficiālajā saziņā ir pieļaujams lietot citas valodas; kā izturēties pret klimata izmaiņām u. tml., – šādi jautājumi ir jāizlemj demokrātiskam likumdevējam atkarībā no lēmēju zināšanām, sirdsapziņas, vēlētājiem dotajiem solījumiem, utt.

§ 11. Likumdevēja prerogatīvu uzurpācija no tiesas puses. – Daudzās pasaules valstīs diemžēl ir vērojama traģiska un bīstama tendence: tiesu varas iestādes – un it īpaši augstākās un konstitucionālās tiesas – mēdz arvien biežāk uzurpēt likumdevējas varas funkcijas un iejaukties tīri prudenciālu politisku jautājumu izlemšanā. Problēma ir tā, ka tiesnešu tieša ievēlēšana amatā ar tautas balsojumu pasaules mērogā ir rets izņēmums; līdz ar to tiesnešiem gandrīz vienmēr trūkst tiešas demokrātiskas leģitimācijas. Izlemjot prudenciālus politiskus jautājumus likumdevēja vietā, tiesa pati kļūst par “superlikumdevēju” jeb – faktiski – tādu kā neievēlētu parlamenta virspalātu. Turklāt tautai šāda “superlikumdevēja” lēmumus iespaidot ir praktiski neiespējami. Ja sliktu likumu pieņem parlamenta vairākums, tad pilsoņiem vismaz ir cerība pēc dažiem gadiem ievēlēt citus deputātus, nodot šo likumu tautas nobalsošanai (ja un ciktāl attiecīgās valsts konstitūcija to ļauj) vai, piemēram, lūgt prezidentu (vai monarhu) atlikt šā likuma izsludināšanu. Galīga tiesas sprieduma gadījumā neviens no šiem demokrātiskajiem mehānismiem nedarbojas. Vienīgā iespēja neitralizēt sliktu augstākās vai konstitucionālās tiesas spriedumu ir konstitūcijas grozīšana, – taču vairākumā valstu to izdarīt ir vai nu grūti, vai ļoti grūti, vai ārkārtīgi grūti.

Ir jājautā: ja sabiedrībai svarīgus politiskus jautājumus izlemj šāds neievēlēts “superlikumdevējs”, tad kāda jēga ir demokrātijas un varas dalīšanas principiem?

Protams, arī ASV AT šī parādība nav gājusi secen; gluži otrādi, šī tiesa zināmā mērā pat ir bijusi negatīvs paraugs citām valstīm. Kā redzējām iepriekš, AT lemtspējas kvorums ir seši tiesneši; vairākums no šā skaita ir četri. Tātad teorētiski tikai četri cilvēki, kas ir amatos uz mūžu un kurus pilsoņi nav ievēlējuši, var pēc savas gribas galīgi izlemt 330 miljonu lielas nācijas likteni vitāli svarīgos politiskos jautājumos. Jājautā, vai šāda situācija drīzāk nelīdzinās kolektīvai monarhijai, nevis republikāniskai valsts iekārtai? Ja tā, tad tas ir klajā pretrunā ASV “Tēvu dibinātāju” nodomam, ar kuru tika izstrādāta un parakstīta gan 1776. gada ASV Neatkarības deklarācija, gan 1788. gada Konstitūcija. Starp citu, nelāgais ieradums slavinoši dēvēt augstākā ranga tiesnešus par “karaļiem” un “karalienēm” nav radies Amerikā, taču minēto problēmu tas ilustrē patiešām perfekti.

ASV AT politizācija kā skaidrs un noteikts fenomens aizsākās jau pagājušā gadsimta 30. gados, Franklina D. Rūzvelta (Franklin D. Roosevelt) prezidentūras laikā (1933–1945) ieviestā “Jaunā kursa” (New Deal – angļu val.) ietvaros. Pats Rūzvelts (protams, ar Senāta apstiprinājumu) iecēla veselus astoņus jaunus AT locekļus no deviņiem – protams, tādus, kas bija gatavi atbalstīt un aizstāvēt viņa politiku un politiskos lēmumus. Kā tūlīt redzēsim, šajā ziņā Rūzveltam nenācās vilties; savā darbībā “viņa” tiesneši aktīvi praktizēja un uz ilgu laiku “iecementēja” tālaika AT priekšsēdētāja Čārlza E. Hjūza (Charles E. Hughes) slavenajā aforismā pausto attieksmi: “Mēs esam pakļauti Konstitūcijai, bet Konstitūcija ir tas, ko par to saka tiesneši.”

§ 12. Spriedums lietā Wickard v. Filburn. Ilustrācijai minēšu tikai vienu – klasisku un, iespējams, vēsturiski visspilgtāko – piemēru, kā ASV AT ar īsteni “akrobātisku” izlocīšanos var interpretēt Konstitūciju tā, kā konkrētajā brīdī ir politiski izdevīgi un ielasīt tajā gandrīz jebko. Runa ir par 1942. gadā izspriesto lietu Wickard v. Filburn.

Šīs lietas būtība bija sekojoša. 1938. gadā, jau minētā F. D. Rūzvelta “Jaunā kursa” ietvaros, ASV federālais Kongress pieņēma likumu, kas ierobežoja platības, kuras lauksaimnieki drīkstēja izmantot kviešu audzēšanai. Šā ierobežojuma oficiālais mērķis bija kviešu cenu stabilizācija nacionālajā tirgū. Šis likums pamatojās uz ASV Konstitūcijas I panta 8. daļas 3. punktā ietverto “Tirdzniecības klauzulu”, saskaņā ar kuru ASV Kongress (t. i., federālā vara) ir tiesīgs “noregulēt tirdzniecību ar ārzemju nācijām un starp vairākām pavalstīm, un ar indiāņu ciltīm”.

Ohaio pavalstī dzīvojošais fermeris Filbērns attiecīgajā gadā bija izaudzējis vairāk kviešu, nekā atļāva likums, un viņam par šo pārprodukciju nācās maksāt soda naudu. Filbērns iebilda, ka viņa gadījumā šis sods bija antikonstitucionāls: kviešu graudu pārprodukciju viņš bija izlietojis tikai un vienīgi savas ģimenes un savu mājlopu uzturam; šie graudi nebija domāti ne tikai “tirdzniecībai starp pavalstīm”, bet arī tirdzniecībai vispār – pat ar vistuvākajiem kaimiņiem. Tātad Tirdzniecības klauzula nedarbojās; tātad federālais Kongress nemaz nebija kompetents regulēt viņa kviešu ražu, un šā likuma piemērošana viņa gadījumā bija antikonstitucionāla. Pirmajā instancē Filbērnam izdevās uzvarēt, bet tad lieta nonāca ASV AT, – un tur diemžēl viņam nebija nekādu izredžu. Kā jau teicu iepriekš, astoņi no deviņiem AT tiesnešiem tobrīd bija F. D. Rūzvelta iecelti (izvirzīti); turklāt ASV pēc japāņu uzlidojuma Pērlhārborai bija tikko iesaistījusies Otrajā Pasaules karā un ASV prezidentam bija politiski nepieciešamas paplašinātas pilnvaras karalaika ekonomikas regulēšanai.

AT savā spriedumā nosprieda par ļaunu Filbērnam un par labu federālo varas iestāžu tiesībām piemērot Tirdzniecības klauzulu pat šādos gadījumos. Vienkāršoti rezumējot, AT motivācija bija šāda: pat ja Filbērns visu savu labības pārprodukciju patērē pats, viņš patērē kaut ko tādu, ko viņam citādi nāktos pirkt no citiem. Nepērkot kviešus no citiem, viņš ietekmē tirdzniecību pavalstī – un, pastarpināti, arī ekonomisko līdzsvaru tirdzniecībā starp pavalstīm. Tātad Tirdzniecības klauzula ir piemērojama arī šādā gadījumā un Kongress drīkst regulēt arī to.[12] Relatīvi nesen, 2005. gadā, AT atkal pielietoja Wickard v. Filburn lietai līdzīgu motivāciju, lai apstiprinātu federālās varas pilnvaras saukt pie kriminālatbildības personas, kuras audzē mājās marihuānu savai personīgajai lietošanai medicīniskos nolūkos. AT tiesnešu vairākuma ieskatā mājās audzēta marihuāna konkurējot ar pavalstu starpā prettiesiskā apritē esošo marihuānu tādā ziņā, ka audzētājs un lietotājs to nenopērkot.[13]

Nav jābūt juristam, lai saprastu, cik šāda motivācija ir absurda, ekstrēmi samākslota un intelektuāli negodīga (vienkāršā valodā sakot, “aiz ausīm pievilkta”); neviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks Tirdzniecības klauzulu nekad neinterpretētu. Ja to iztulko šādi, tad jāsecina, ka “tirdzniecību starp pavalstīm” pastarpināti var ietekmēt pilnīgi jebkas, un tātad federālais Kongress ir tiesīgs pieņemt likumu par jebko, – skaidrā pretrunā ar Konstitūcijā paredzētajiem federatīvas valsts darbības principiem. Konstitūcijas autori bija skaidri vēlējušies ierobežot federālā Kongresa pilnvaras, bet tagad sanāk, ka šīm pilnvarām nekādu robežu nav…

§ 13. Patvaļīgi teleoloģiskā motivācija un infantilais voluntārisms. Iepriekš aprakstīto motivāciju sauc par “teleoloģisku” (no sengrieķu vārda τέλος – ‘mērķis’): tiesai jau iepriekš ir “uzstādījums” uz konkrēta iznākuma sasniegšanu, un motivācija tiek pieskaņota šim rezultātam. Šeit gan būsim godīgi: īstenībā jebkura tiesa vienmēr spriež teleoloģiski – arī pie mums Latvijā! Kad jūs lasāt, piemēram, jebkuras rajona tiesas spriedumu kādā zemes strīdā vai krimināllietā par zādzību, ir jāsaprot, ka šā sprieduma struktūra neatbilst reālajai domu gaitai tiesnešu galvās. Lietas iznākums (“zeme pienākas Jānim” vai “Pēteris ir vainīgs zādzībā”) tiek galīgi noteikts tiesnešu apspriedes laikā, un sirdsapziņa, emocijas un intuīcija šeit mēdz spēlēt gandrīz tādu pašu lomu, kā racionāla juridiska spriešana. Precīzie, rakstveidā izpaustie sprieduma motīvi tiek noformulēti, salikti un sakārtoti jau vēlāk, sprieduma rakstīšanas gaitā. To varētu vismaz daļēji salīdzināt ar matemātiska uzdevuma risināšanu: skolēns jau iepriekš ir paskatījies atbilžu sadaļu mācību grāmatas beigās, zina, kāds ir pareizais risinājums, – taču uz papīra līdz šim risinājumam tik un tā nonāk ar attiecīgo formulu un starprezultātu starpniecību.

Taču Wickard v. Filburn un līdzīgu spriedumu problēma ir tā, ka “uzdevuma” risinājumu nosaka klaji ideoloģiski vai oportūnistiski apsvērumi; savukārt formulas un starprezultāti tiek pievilkti, grozīti un šķobīti pēc patikas, nemaz nerūpējoties par to, lai motivācija būtu loģiska un pārliecinoša. Vienkāršoti sakot: “Ja mums ir politiski vai ideoloģiski izdevīgi panākt noteiktu lietas risinājumu, tad mēs to arī panāksim par katru cenu, – lai kādas nejēdzības mums tādēļ būtu jāsaraksta spriedumā!” Tādēļ es nosauktu šādu tiesas spriešanas veidu precīzākā terminā: par patvaļīgi teleoloģisku” motivāciju.

Gudrs, vieds, profesionāli un morāli nobriedis tiesnesis neuzskata sevi par visvarenu soģi, kurš spēj atrisināt jebkādu dzīves problēmu; viņš vienmēr ir reālists un apzinās gan savu pilnvaru, gan piemērojamo tiesību normu robežas. Diemžēl mūsdienu tiesas arvien biežāk spriež saskaņā ar šādu (acīmredzami defektīvu) siloģismu:

Konstitūcija ir laba.
X, manuprāt, ir kaut kas labs.
Tātad Konstitūcija garantē X (vai tiesības uz X).”

Es pats šādu attieksmi saucu par “infantilu voluntārismu”, jo tas balstās tiesnešu subjektīvajās iegribās, – ļoti līdzīgi tam, kā spriež mazs bērns: “Ja es kaut ko ļoti gribu, tad es to varu un drīkstu!” Akadēmiskās un zinātniskās publikācijās šādu ideoloģizētu tiesas spriešanu sauc par tiesas aktīvismu.

Protams, ka kreisi “progresīvajā” domāšanā aborts neapšaubāmi ir kaut kas labs (“sievietes tiesības izvēlēties”, “cīņa ar patriarhātu”, “nevēlamā iebrucēja un parazīta padzīšana no sievietes dzemdes”, u. tml.). Tātad – pēc “progresīvo” juristu domām – “tiesības uz abortu” bija obligāti jāielasa ASV Konstitūcijā. Kā tas notika un ko šajā ziņā maina nupat pasludinātais spriedums, aplūkosim raksta otrajā daļā.



[1] County of Riverside v. McLaughlin, 500 U.S. 44 (1991), Scalia, J., dissenting, at pp. 59–60.

[2] Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization 597 U.S. ___ (2022). Pilns sprieduma teksts kopā ar kopsavilkumu ir pieejams šeit: https://www.supremecourt.gov/opinions/21pdf/19-1392_6j37.pdf.

[3] Skat., piemēram, Devin Dwyer, Libby Cathey. Chief Justice Roberts responds to leaked Supreme Court draft opinion. ABC News, 03.05.2022. Pieejams pēc saites: https://abcnews.go.com/Politics/chief-justice-roberts-responds-leaked-supreme-court-draft/story?id=84468850.

[4] Skat., piemēram, J.P. Mauro, “Over 40 attacks on churches and pregnancy centers as Supreme Court ruling looms“. Aleteia, 15.06.2022. Pieejams pēc saites: https://aleteia.org/2022/06/15/over-40-attacks-on-churches-and-pregnancy-centers-as-supreme-court-ruling-looms.

[5] Skat., piemēram, Jan Wolfe, “Man Charged With Attempting to Assassinate Justice Brett Kavanaugh”. The Wall Street Journal, 16.05.2022. Pieejams pēc saites: https://www.wsj.com/articles/man-arrested-over-threat-to-kill-justice-brett-kavanaugh-faces-new-charge-11655392092.

[6] Skat., piemēram, ASV AT spriedumus lietas: Payne v. Tennessee, 501 U.S. 808 (1991), at pp. 827-828, un Kimble v. Marvel Entertainment, LLC, 576 U.S. 446 (2015), at p. 446.

[7] Neil Gorsuch, A Republic If You Can Keep It. New York City: Crown Forum, 2019, p. 217.

[8] Burnet v. Coronado Oil & Gas Co., 285 U.S. 393 (1932), Brandeis, J., dissenting, at p. 406.

[9] Plessy v. Ferguson, 163 U.S. 537 (1896). 

[10] Brown v. Board of Education of Topeka, 347 U.S. 483 (1954).

[11] Marbury v. Madison, 5 U.S. 137 (1803).

[12] Wickard v. Filburn, 317 U.S. 111 (1942).

[13] Gonzales v. Raich, 545 U.S. 1 (2005).

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: