Strīdi par dvēseli

Izglītotu cilvēku aprindās vārdu “dvēsele”, šķiet, arvien vairāk lieto vai nu ar ironisku pieskaņu, vai nelieto nemaz. Vienu brīdi runāja par “psihi”, tomēr zinātnes un filozofijas diskusijās dvēseles vietu ir ieņēmusi “apziņa”. Dvēsele esot pārlieku reliģiski noslogots termins. Lai vai kā, vārdu nomaiņa nav ļāvusi izvairīties no senajiem jautājumiem un iespējamām atbildēm, kuras savulaik pavadīja dvēseli. Šajā rakstā atšķetināsim gan veidu, kā par dvēseli domā mūsdienu vadošā zinātniskā paradigma – fizikālisms, gan klasiskās filozofijas atziņas un visbeidzot – kas tad dvēsele ir nepamatoti piemirstajā bībeliskajā izpratnē.

Mūsdienu fizikālisms pēc savas dabas ir materiālisma paveids. Tā kā pats vārds “matērija” ir problemātisks, tad filozofijā un zinātnē vārdam “matērija” nav skaidri noteiktas un vispārpieņemtas nozīmes. Šķiet, ka galvenā problēma ir kritēriju trūkums, lai izšķirtu vielu un materiālo objektu, kas no tās veidots. Būtībā mēs pazīstam tikai objektus, piemēram, koku vai koka priekšmetu, bet abstrakts “koks” pats par sevi dabā nav sastopams. Arī mikropasaulē ir pazīstamas konkrētas elementārdaļiņas, nevis abstrakta “matērija”. Tādēļ filozofu un zinātnieku aprindās materiālisma vietā tiek lietots jēdziens “fizikālisms”. Fizikālisma pamatā ir tēze, ka viss ir fizisks vai, kā dažkārt saka mūsdienu filozofi, – viss ir atvedināms no fiziskā.

Fizikālisma ietekmē pēdējo desmitgažu laikā psiholoģija un socioloģija vairs nepēta cilvēku kā personu. Tā vietā lielākoties ir stājusies cilvēka bioloģijas, neiroloģijas un uzvedības pētniecība. Tradicionālā izpratne par cilvēku tādējādi ir aizstāta ar izpratni par cilvēku kā sarežģītu neiroloģisku mašīnu, kas nenovēršami ierauta Visuma mehānismos. Šāda cilvēka – mašīnas uzvedību saprot kā gēnu, smadzeņu ķīmijas un apkārtējās pasaules ietekmes produktu. Jaunajai neirokultūrai raksturīga arī īpatnēja eshatoloģiska cerība – nemirstības sasniegšana, lejupielādējot cilvēka apziņu datorā. Taču veselais saprāts šādai izpratnei pretojas, jo cilvēks intuitīvi apjauš, ka matērija nespēj domāt. Jau bērnībā bez jebkādas zinātnes, reliģijas vai filozofijas ietekmes mēs apzināmies sevi kā kaut ko atšķirīgu no fiziskā ķermeņa.

Par to liecina arī veids, kā runājam. Mēs, piemēram, sakām: “Man ir kājas, rokas, ausis” utt. Mēs varam uzskaitīt pilnīgi visu taustāmo, kas mums “ir”, un tomēr saprotam, ka kaut ko vēl neesam nosaukuši. Es “esmu” vēl kaut kas cits. Bet kas ir šis cits? Jau no agras bērnības mēs, šķiet, zinām atbildi – mēs apzināmies sevi, domājam sevi un, līdzīgi kā bez jebkādas ārējas palīdzības zinām, ka mēs esam, zinām arī, ka mums ir dvēsele. Tas ir pašsaprotams veselā saprāta secinājums, kuru nav iespējams izskaust, netraumējot cilvēka prātu. Taču valoda, kas atspoguļo mūsu domāšanu, arī liecina, ka dvēsele vien nav tas pats, kas “es”. Dvēsele ir daļa no manis – daļa, kas apzinās sevi un domā, bet “es” ir viss kopā. “Es” ir dvēsele un miesa kopā. Tomēr, ja vēlamies precizēt, cilvēka “es” būtiskākā daļa, šķiet, tomēr ir dvēsele. Tā ir personas centrā, jo mirusi miesa vairs nav “es”.

Fizikālisms ir saistīts ar vairākām grūti risināmām filozofiskām problēmām. Pirmkārt, ar jautājumu, kā cilvēka prāts uztver apkārtējo pasauli. Te jāmin pazīstamais Frenka Džeksona domu eksperiments kā iebildums pret fizikālismu. Iedomāsimies, ka kāda neiroloģe, vārdā Marija, atrodas melnbaltā istabā un viņai ir iespēja pētīt apkārtējo pasauli ar melnbalta televizora un datora starpniecību. Šādā veidā Marija uzzina visu, ko materiālā veidā par pasauli var uzzināt. Ja materiālisms būtu patiess, tad viņai par pasauli vajadzētu zināt visu, tomēr ir skaidrs, ka viņa nezina visu, proti, viņa neko nezina par to, ko viņai pašai un citiem nozīmē, piemēram, redzēt krāsas. Otrs strīdīgais jautājums skar metodoloģiju. Tā pazīstamākais pārstāvis ir ievērojamais lingvists un sociologs Noams Čomskis. Pēc Čomska domām, ir racionāli pieņemt, ka cilvēka apziņu vai pieredzi vislabāk būtu pētīt ar dabas zinātņu metodēm. Tomēr tālāk viņš secina, ka valoda un jēdzieni, kuros šāds mēģinājums ietērpts, potenciāli var būt galēji maldinoši. Tātad jautājums ir: cik precīzi cilvēka valoda un prāta jēdzieni atbilst apkārtējai realitātei? Beigu beigās naturālistiskā zinātne ir spiesta savā realitātes aprakstā ņemt talkā metafiziku, tas ir, filozofiski spekulatīvus spriedumus. Tas savukārt liek atgriezties pie nebeidzamā strīda starp empīrismu un racionālismu.

Empīrisma piekritēji uzskata, ka vienīgais patiesu zināšanu ieguves veids ir pieredze, kas iegūta ar cilvēka maņu palīdzību. Savukārt racionālisti domā, ka patiesais zināšanu ieguves veids ir cilvēka prāts. Jautājuma būtība ir – cik lielā mērā cilvēka prāts un pieredze spēj sniegt patiesu informāciju par apkārtējo pasauli un cilvēka vietu tajā. Racionālistu problēma ir tajā, ka racionālās zināšanas var izrādīties tikai ilūzija. Savukārt empīrisma problēma ir ne tikai zināšanu patiesums, bet arī fakts, ka pieredzes ceļā gūtās zināšanas ir iespējams nodot tālāk vienīgi ar racionālu līdzekļu palīdzību. Turklāt šķiet, ka cilvēka matemātiskās zināšanas vai izpratne par morāles prasībām ir kaut kas vairāk, nekā tikai cilvēka paša izdomāti jēdzieni. Tādējādi šķiet, ka arī empīrisms, lai gan tas noraida metafiziku, nav brīvs no metafizikas. Lai arī filozofijai ir sava vieta zinātnē, tomēr tā zināšanām piešķir spekulatīvu raksturu. Līdz ar to divi mūsdienās valdošie principi – naturālisms (reāli pastāvoši ir tikai dabiskie un materiālie fenomeni) un empīrisms (visas zināšanas ir iegūstamas tikai pieredzes ceļā) ir nonākuši konfliktā. Materiālistiskā filozofijā balstītās zinātniskās teorijas ir tapušas, nevis balstoties empīriskos novērojumos, bet gan naturālistiskās filozofijas pieņēmumos, ka ārpus matērijas nekas nevar pastāvēt un matērija ir mūžīga un bezgalīga.   

Līdzīgas problēmas rodas ar fizikālistu mēģinājumiem izskaidrot saprāta rašanos. Izejot no fizikālista pozīcijām, mūsu smadzenes ir radušās ķīmisku kombināciju rezultātā. Ja mūsu saprāts ir pilnībā atkarīgs tikai no smadzeņu darbības, tad tas ir nesaprātīgu spēku darbības rezultāts. Tas tā ir pat tad, ja pieņemam, ka gan domāšanas process, gan ķīmiskie procesi ir ārkārtīgi sarežģīti. Cilvēka prāts tādā gadījumā ir nesaprātīgu dabas spēku veidota “datorprogramma”. Attiecīgi tas nespēj neko vairāk kā vien tās “programmētājs”. Jautājuma būtība ir vienkārša, proti, vai cilvēka spēja teoretizēt, kuras trūkst dzīvnieku pasaulei, ir izskaidrojama, balstoties materiālistiskā pasaules redzējumā? Šķiet, ka nē. Ja cilvēka prāts ir nesaprātīgu ķīmisku procesu rezultāts, tad pati teorija, kas izdara šādu apgalvojumu, arī ir jāatzīst par nesaprātīgu. Mūsdienu informātikā ir labi zināms, ka informācija arvien ir fundamentāli atšķirīga no tās nesēja, tādēļ to nevar reducēt līdz fizikas un ķīmijas likumiem. Grāmatas tapšana un saturs nav reducējami līdz tintes un papīra sastāvam. Tādēļ fizikālistiem ir jāpaskaidro ne tikai ķīmisko vielu, bet arī informācijas izcelsme. Un šķiet, ka tas nav iespējams, paliekot fizikālisma ietvaros. Turklāt mūsdienu zinātnieku vidū pastāv ļoti pretrunīgi uzskati par to, kas īsti ir informācija. Kopīga un visaptveroša informācijas teorija joprojām ir tikai sapnis.

Kas ir dvēsele?

Grieķu filozofs Platons, šķiet, domāja, ka dvēsele ir viengabalaina, tai nav daļu, tā nemainās un tādēļ tā uztur cilvēka identitāti iepretim vienmēr mainīgajai miesai. Dvēsele ir mūžīga un nemirstīga. Platons arī, šķiet, ticēja reinkarnācijai – dvēseles pārceļošanai, bet miesu uzskatīja par dvēseles cietumu. Platona dialogos izpratne par dvēseli satur arī zināmas pretrunas un neskaidrības, jo vietām dvēsele aprakstīta kā trīsdaļīga, nevis viengabalaina. Platoniķiem dvēsele, šķiet, līdzinās uztvērējam, kas uzņem pasaulē notiekošo un sasummē to visu kopā vienā punktā – dvēselē. Tādējādi dvēsele it kā vieno apziņu. 

Platona skolnieks Aristotels uzskatīja, ka dvēsele ir tā, kas dod dzīvību ķermenim. Visām dzīvajām būtnēm, ieskaitot augus un dzīvniekus, ir dvēseles. Cilvēkam ir visaugstākā dvēsele, kas spēj domāt, izdarīt pieņēmumus un zināt, tādēļ cilvēks ir saprātīga dzīva būtne. Aristotela uzskati par dvēseli vairākos jautājumos atšķīrās no Platona dialogu tēzēm. Ja Platons domāja, ka miesa nav pārāk cieši saistīta ar dvēseli, proti, dvēselei pēc pārdzimšanas ir cita miesa, tad Aristotels uzskatīja, ka katrai dvēselei ir sava īpaša miesa, ar īpašu veidolu jeb formu, kuru nosaka dvēsele.

Platona un Aristotela iztirzātās teorijas ietekmēja domātājus viscaur vēstures gājumam. Augustīns vairāk pieturējās pie Platona izpratnes, bet Akvīnas Toms – pie Aristotela idejām. Abi šie diženie Rietumu baznīcas teologi ir atstājuši nezūdošu ietekmi gan uz vēlāko gadsimtu teoloģiju, gan filozofiju. Tomēr nebūtu pareizi sacīt, ka šie baznīcas tēvi savu izpratni par dvēseli patapināja no Platona vai Aristotela. Tāpat kā abi iepriekšminētie grieķu filozofi un neskaitāmi vēlākie domātāji, Augustīns un Toms dvēseles esamību uzskatīja par pašsaprotamu faktu, kas izriet no veselā saprāta. Dvēseli kā atsevišķu nemirstīgu cilvēka garīgo daļu noliedz dažas grupas, piemēram, Septītās dienas adventisti un Jehovas liecinieki. Atsevišķu mūsdienu zinātnieku – fizikālistu mēģinājumi reducēt dvēseli uz smadzeņu darbību varētu piederēt pie iepriekšminētās kategorijas.

Zinātniski joprojām nav izdevies izskaidrot, kas ir cilvēka prāts, doma un sevis apzināšanās. Piemēram, Apziņas izpētes žurnāla (Journal of Consciousness Studies) kādreizējais redaktors Kīts Sazerlends raksta: “Desmit gadus pēc “smadzeņu desmitgades” sākuma mēs varbūt varam secināt, ka apziņas pētīšanas laukā konceptuāli noskaidrots maz, toties zinātniskās izpratnes galējā robeža joprojām izskatās tikpat tālu kā allaž.”[1] Viens ir skaidrs: cilvēka apziņa un doma nav tas pats, kas smadzeņu darbība. Šis secinājums balstās nevis baznīcas vai Bībeles autoritātē, bet pašam cilvēkam dabiski piemītošā atziņā, viņa paša tiešā introspekcijā par sevi kā būtni, kura veic fizisko pasauli ietekmējošas mentālas darbības.  

Tā kā fizikālisma iespaidā atsevišķi teologi ir mēģinājuši noraidīt dvēseles esamību kā “grieķu filozofu” ideju, kas nav pamatota kristiešu Svētajos Rakstos, tagad tuvāk apskatīsim Vecās un Jaunās Derības mācību par dvēseli.

Dvēseles izpratne Vecajā Derībā

Daži pētnieki mēdz domāt, ka Vecā Derība nepazīst miesas un dvēseles duālismu. Kāds pētnieks raksta: “Mirušie ir ēnas, bet viņi nav parādības vai gari, vai dvēseles, kas izdzīvo pēc nāves kādā valstībā.”[2] Duālistiska izpratne, kurā cilvēkam ir ne tikai miesa, bet arī dvēsele, viņuprāt, parādījusies persiešu un grieķu ideju ietekmē Otrā Tempļa periodā. Tomēr uzskats, kas bieži sastopams gan filozofu, gan arī teologu vidū, proti, ka “dvēsele” ir grieķu filozofu, īpaši Platona, izdomājums, ir tālu no patiesības. Ticība dvēseles esamībai izriet no veselā saprāta, un tādā nozīmē pie tās, šķiet, pieturējās vienkāršie ļaudis. Šo tēzi varētu rezumēt šādi: “Platons nodarbojās ar filozofēšanu par to, kas ir tā dvēsele, kurai tic parastie ļaudis.”[3]

Vecā Derība, runājot par cilvēka dvēseli, kopumā lieto četrus jēdzienus:

1) nephesh, kas parādās aptuveni 700 vietās; parasti šo ivrita vārdu tulko kā ‘dvēsele’, ar to apzīmējot atšķirīgo no miesas, bet dažviet, atkarībā no konteksta, sastopami arī citi tulkojumi, piemēram, ‘dzīvības dvaša’.

2) neshāmāh; šo vārdu tulko kā ‘dvēsele’ Jesajas 57:16, bet 18 citās vietās vārdam piešķirtas citas nozīmes.

3) nedibāthī; šo vārdu Ījaba 30:15 tulko kā ‘mana dvēsele’, bet nozīme, šķiet, ir vairāk apelatīva – ‘mana godība’ vai ‘mans cildenums’.

4) rūach; šo vārdu visbiežāk tulko kā ‘gars’, bet jēdzienam dažviet ir arī citas nozīmes.

Papildus šiem četriem jēdzieniem varam pievērst uzmanību arī vārdiem lēb un lēbāb, kurus parasti tulko kā ‘sirds’, bet retumis sastopami arī citi tulkojumi.

Pirmās Mozus grāmatas otrajā nodaļā lasām: “Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.” (1. Moz. 2:7). Vārds ‘dvēsele’ šeit parādās divas reizes kā “dzīvības dvaša” (nishmath chayyīm), kuru iedvesa Dievs, un cilvēks tapa “dzīva dvēsele” (lenephesh chayyāh). Ir svarīgi ievērot, ka šī darbība stipri atšķiras no pārējās radīšanas. Visos pārējos gadījumos Dievs saka: “lai top”, “lai zeme izdod”, bet par cilvēku – “darīsim pēc sava tēla un līdzības” un “Dievs Tas Kungs radīja un iedvesa”. Te Dievs dara kaut ko īpašu. Lasām: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (ibid., 28). Tātad četras reizes šajos divos pantos tiek uzsvērta īpašā Dieva darbība, radot cilvēku, – “pēc mūsu tēla”, “pēc mūsu līdzības”, “pēc sava tēla”, “pēc Dieva tēla”. Tūdaļ arī tiek norādīts iemesls – cilvēkam ir jākļūst par radības kroni, par valdnieku pār dabas pasauli (ibid., 28). Luterāņu dogmātiķis Johans Gerhards savā komentārā raksta: “Dievs neiedvesa cilvēka dvēseli no savas dievišķās būtības tādā pašā veidā, kā Tēvs un Dēls no mūžības izdveš Svēto Garu dievišķās būtības iekšienē; turpretī radīšanas laikā viņš iedvesa cilvēkā ārpus savas dievišķās būtības radītu dvēseli. Dzīvības dvesma, kas ir cilvēka dvēsele, ir Dieva radīta, bet tā nav daļa no Dieva.”[4]

Otrajā Mozus grāmatā, tuvāk aprakstot cilvēka radīšanu, Dievs saka, ka cilvēks no vienas puses ir līdzīgs pārējai radībai – viņš ir radīts no zemes. Taču tālāk Dievs dara kaut ko īpašu – viņš iedveš cilvēka nāsīs dzīvības dvašu. Pretstatā citiem dzīvniekiem, kurus vada viņu miesas instinkts, cilvēkam ir dota saprātīga dvēsele. Dzīvnieki savus instinktus nevar mainīt un viņi nevar tiem nesekot, bet cilvēkam ir dota brīvība. Kad Pirmajā Mozus grāmatā par cilvēku un dzīvniekiem tiek lietots viens un tas pats vārds “dzīva dvēsele” (nephesh chayyāh), tas nenozīmē, ka starp cilvēku un dzīvniekiem nebūtu atšķirību un cilvēks būtu tikai augstāk attīstīts dzīvnieks. Drīzāk tiek uzsvērts, ka fiziskā ziņā cilvēks ir līdzīgs dzīvniekiem: tie elpo, barojas, kustas, rada sev līdzīgus pēcnācējus, aug un attīstās, tad noveco un mirst. Šajā ziņā par cilvēku Salamans saka, ka cilvēki ir “lopi” un viņiem ir “lopu” liktenis: “kā viens, tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par dzīvniekiem. Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.” (Sal. māc. 3:19–21). Tomēr tajā pašā nodaļā nedaudz iepriekš Salamans saka ko citu: “Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs.” (3:11). Te nav pretrunas. Cilvēkam ir mūžīga dvēsele, bet Salamans novēro, ka grēka dēļ cilvēks kļuvis līdzīgs “lopam”. Ja Dievs radīja cilvēku kā valdnieku pār pārējo pasauli, tad tagad viņam šajā pasaulē jāpiedzīvo tāds pats liktenis kā dzīvniekiem – nāve.

Tā, kas dod dzīvību miesai, ir dvēsele. Kad dvēsele tiek nošķirta no miesas, miesa mirst. Tā vairs nekustas, tajā nenotiek bioloģiskie procesi, un cilvēks tiek atdots zemei, no kuras viņš ir ņemts, un atkal pārvēršas par to. Varam uz to paraudzīties arī no otras puses, proti, kad no miesas tiek izlaistas asinis, tā pārstāj dzīvot; kad sirds vairs nedarbojas, tad miesa mirst, jo tajā vairs nenotiek dzīvības uzturēšanai nepieciešamās funkcijas, un dvēsele it kā atstāj miesu. Tādējādi dvēsele ir miesas dzīvība, un dvēseles iemiesošanās cilvēku padara par dzīvu būtni.

Kamēr dvēsele un miesa ir pareizi saistītas, cilvēks spēj veikt tādas funkcijas, kādas dzīvnieki nespēj. Šī saprātīgā, bet grēka sagrozītā dvēsele Vecajā Derībā spēj piedzīvot prieku (Ps. 86:4) un raizes (Ps. 42:5, 11), tā pazīst pārliecību un paļāvību (Ps. 57:2). Dvēsele arī jūt nicinājumu (Eceh. 36:5), vēlmes un alkas, un tai piemīt arī atmiņa un gudrība (1. Moz. 23:8; Rd. dz. 3:20); tā pazīst gan sevi, gan Dieva darbus (Ps. 139:14). Dieva pielūgsme un svētības apzināšanas, slavas dziesmas Dievam, lūgšanas bēdu laikā, izpratne par Dieva piedodošo mīlestību – tās visas ir dvēseles spējas un darbības. Tieši šī iemesla dēļ Dievs radīja cilvēku, lai tas pielūgtu Dievu un pagodinātu Dieva vārdu. Dzīvnieki un daba arī izpauž Dieva godu un liecina par Viņa varenajiem darbiem, bet tie nevar atbildēt uz to tā, kā var cilvēks. Tiem nav tādu personisku attiecību ar Dievu, kādas ir cilvēkam. Vārdu sakot, Vecajā Derībā dvēselei piemīt plašs, kā šodien saka, “mentālo aktu” klāsts.

Vecā Derība arī skaidri liecina, ka cilvēkam ir gan dvēsele, gan miesa. Jesajas grāmatā Dievs sola sodīt savu neuzticīgo tautu ar Asīrijas valdnieka starpniecību: “…viņa dvēseli un viņa miesu tas piebeigs.” (Jes. 10:18). Ījaba grāmatā lasām: “Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi”. (Ījab. 14:22). Beigu beigās Salamana mācītāja grāmata to pasaka skaidrāk par skaidru: “Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.” (Sal. māc. 12:7). 

Kopumā var secināt, ka saskaņā ar Veco Derību Dievs radīja cilvēku kā būtni ar miesu un dvēseli. Dvēsele vai gars ir nemateriāla entitāte, kurā pamatojas un vienojas apziņa un dzīvības funkcijas. Tās veido personas identitāti, kas var pārdzīvot fizisku nāvi starpstāvoklī un beigu beigās tikt atkal apvienota ar augšāmcelto miesu.

 Dvēsele Jaunajā Derībā

Līdzīgi par cilvēku runā arī Jaunā Derība. Dažas atziņas šeit iezīmējas skaidrāk: “Cilvēks nav gars, bet viņam ir gars. Cilvēks ir dvēsele. Dvēselē, kas rodas no gara un turpina eksistēt garā, atrodas individualitāte, kas cilvēka gadījumā ir viņa personība, viņa patība, viņa es.”[5] Jaunā Derība patur arī Vecās Derības izpratni par cilvēku kā nedalāmu būtni. Cilvēks ir dvēsele un miesa kopā. Dvēseles nošķiršana no miesas ir nedabīga – tā nozīmē cilvēka nāvi.

Bieži ir ticis runāts par atsevišķiem Pāvila izteikumiem, kuros dvēsele it kā esot pretnostatīta miesai, ar domu, ka dvēsele ir labā daļa, bet miesa – sliktā. Šāds viltus garīgums ir nepamatots. Nevis miesa kā tāda ir slikta, bet slikti ir tās ļaunie darbi. Garīgums var būt un bieži arī ir sliktāks nekā miesīgums; arī garīgums varbūt ļauns. Jaunā Derība mudina pagodināt Dievu arī ar savu miesu, un miesa pat tiek nosaukta par Svētā Gara templi (1. Kor. 6:19). Kad Pāvils runā par konfliktu starp garu un miesu, viņš pavisam noteikti nerunā par konfliktu starp kaut ko nemateriālu un materiālu. Daudzus no tā saucamajiem “miesas darbiem”, piemēram, skaudību (Gal. 5:19–21), var veikt tieši garīgā būtnes daļa. Runādams par gara darbiem, Pāvils tos nesauc tikai par nemateriālas dabas darbībām. “Gara augļi” īstenojas cilvēka ķermeniskajās darbībās, piemēram, izturībā, labestībā, lēnprātībā, savaldībā (Gal. 5:22). Irenejs, 2. gadsimta Baznīcas tēvs, kuram ir vienlīdz augsta autoritāte kā Rietumu, gan Austrumu baznīcā, rakstīja: “Dievbijība aptumšojas ar miesas nešķīstību un salūzt, un sabojājas, zaudējot veselumu, kad dvēselē ienāk maldi. Bet tā tiks pasargāta skaistumā un atbilstošā mērā, kad patiesība valdīs dvēselē un svētums – miesā. Jo kāds gan labums no patiesības zināšanas vārdos, ja miesa tiek apgānīta un tā dara ļaunus darbus? Vai kāds patiess labums var nākt no miesas svētuma, ja dvēselē nav patiesības?”[6]

Īpaši nozīmīgi šie jautājumi kļūst tad, kad runājam par sakramentiem jeb Dieva noslēpumiem. Sakraments ir vesels un nedalāms. Tajā pie mums nāk pats Kristus, bet tas notiek ar ūdeni, vīnu un maizi – tātad fiziskām lietām. Ir cilvēki, kuri nicina šādas lietas un uzskata, ka tās nav Dieva klātbūtnes cienīgas, bet tas ir gaužām aplams skatījums. Garīgā un miesīgā vienību vispilnīgākajā veidā un vispilnīgākajā svētumā redzam pie Kristus cilvēka miesas, kas ir tik pilnīgā veidā dievišķās dabas caurausta, ka nav nošķirama no tās. Augšāmceltajam Kristum ir patiesa cilvēka miesa, un tajā viņš tagad valda pār Visumu.

Džeimss Porters Morlends norāda uz diviem būtiskiem tekstiem, kas atklāj Jaunās  Derības izpratni par dvēseli.[7] Vienuviet Jēzus strīdās ar saduķejiem, kurus no farizejiskā jūdaisma atšķīra pārliecība, ka pēc nāves vēlāk vairs nesekos augšāmcelšanās (Mt. 22:22–33). Uz saduķeju kazuistiku par laulāto stāvokli pēc nāves Jēzus atbild, citējot Veco Derību: “Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.” 

Būtībā Jēzus saka, ka, ja saduķejiem būtu taisnība, tad Ābrahāms, Īzaks un Jēkabs ir miruši un iznīcināti un Vecās Derības tekstam vajadzētu sacīt: Es biju šo patriarhu Dievs. Bet tā vietā teksts saka – Es esmu viņu Dievs! Tas ir, Dievs turpina būt viņu Dievs, jo viņi joprojām eksistē. Tālāk šo jautājumu paskaidro Apustuļu darbu grāmata (Ap. d. 23:6–9), kur Pāvils, tāpat kā Jēzus, strīdā ar saduķejiem pievienojas farizejiem. Viņš apstiprina ticību uz mirušo augšāmcelšanos, kas ietver dzīvi pēc nāves. Uzsvars šeit ir nevis uz nākotnes augšāmcelšanos, bet uz bezmiesas starpstāvokli. Kādēļ? Pirmkārt, Pāvils mēģina pārliecināt klausītājus, ka pavisam nesen uz Damaskas ceļa viņš ir dzirdējis kādu, kurš uzrunājis viņu no pēcnāves stāvokļa. Farizeji teorētiski atzina, ka šāda iespēja pastāv un centās to izskaidrot kā kāda gara vai eņģeļa darbību. Otrkārt, “eņģeļi”, kuru esamībai saduķeji neticēja, norāda nevis uz eņģelisku būtni, bet uz mirušu personu, kura tagad eksistē kā gars. Patiesībā saduķeji ticēja eņģeļu eksistencei, bet vārdi “ne eņģeļa, ne gara” attiecas uz miruša cilvēka dvēseli; tas ir, saduķeji neticēja dvēseles nemirstībai. Savukārt Jēzus un Pāvils šajā jautājumā atzīst par patiesu farizeju ticību, atspēko saduķejus un no Rakstiem pierāda, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele.

Ja runājam par dvēseles nemirstību, tad tiešs arguments parādās jau baznīcas liturģijā, kur pirms Svētā Vakarēdiena saņemšanas draudze tiek aicināta slavēt Dieva godību kopā ar “visiem eņģeļiem un debesu pulkiem”. Šeit bez šaubām “debesu pulki” ir mirušo ticīgo dvēseles. Jaunās Derības skaidrākais, bet, protams, ne vienīgais pamatojums atrodams Jāņa Atklāsmes grāmatā. Kad Dieva Jērs atver piekto zīmogu, Jānis zem altāra redz to cilvēku dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda un liecināšanas dēļ. Šīs dvēseles nav pasīvas, bet skaļā balsī sauc: “Cik ilgi vēl!” (Atkl. 6:10). Šie un citi Atklāsmes grāmatas panti liecina par mirušo dvēseļu apzinātu stāvokli debesīs, kur tās gaida visu Dieva izredzēto atpestīšanu, jauno pasauli, miesas augšāmcelšanu un mūžīgu dzīvošanu kopā ar Dievu. Pilnīgi pretējais notiek ar neticīgo dvēselēm, kas izmisīgās un bezcerīgās bailēs gaida galējo sodu.

Noslēgumā – dažu moderno teologu un Bībeles pētnieku apgalvojumi, ka izpratne par dvēseles nemirstību kristietībā ieviesusies grieķu ietekmē, īsti neiztur kritiku, it īpaši, ja apsver bagātīgo dvēseles un miesas duālisma klātbūtni Vecajā Derībā. Turklāt, kad kristietība mūsu ēras pirmajos gadsimtos strauji izplatījās grieķu, latīņu un citu tautu zemēs, nemirstīga dvēsele bija, iespējams, viena no tām kristīgās vēsts daļām, kuru cilvēkiem bija visvieglāk pieņemt. Kaut gan kristietība īpaši izceļ dvēseles iemiesotību, Platona un Aristotela atziņas liek domāt, ka vēl līdz nesenam laikam miesas un dvēseles ciešo savstarpīgo duālismu un dvēseles īpašo, nemirstīgo, cilvēciskumu definējošo raksturu vienkārši atzina par saprātīga cilvēka skatījumu. Mūsdienu fizikālisti, balstoties kļūdainos, nereti pašatspēkojošos spriedumos, šo veselā saprāta patiesību uzstājīgi cenšas noliegt. Šī apbrīnojamā uzstājība, protams, tikai lieku reizi atgādina par dvēseli, kura stāv aiz šīs uzstājības un tai piešķir formu, virzienu, īstenotību un dažubrīd arī aplamu neveiklību. Jo tikai dvēseliska būtne spēj mest lokus ap savu hipotētisko bezdvēseliskumu.


[1] Kīts Sazerlends, “Kas ir apziņa?”, Lielie jautājumi zinātnē, red. Herieta Sveina, Rīga: Avots, 2010, 64. lpp.

[2] Skat. https://www.academia.edu/8300843/Mortalism_in_the_Second_Temple_Period

[3] Stewart Goetz, Charles Taliaferro, A Brief History of the Soul. John Wiley & Sons, 2011, p. 7.

[4] Johann Gerhard, “The Image of God”, The Doctrine of Man in Classical Lutheran Theology, ed. by Herman A. Preus and Edmund Smits, Minneapolis: Augsburg Publishing House, 1962, p. 30.

[5] J. P. Moreland, The Soul: How We Know It’s Real and Why It Matters [Kindle Edition], 2014, p. 53.

[6] St. Irenaeus of Lyons, On the Apostolic Preaching, New York: St. Vladimir’s Seminary Press, 1997, p. 40.

[7] J. P. Moreland, op. cit., 55sq.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: