Valsts svētkos nodarbojas ar svētīšanu. Svētkos ne tikai vienkārši svin, bet arī svētī. Atsevišķu gada dienu nodala no pārējām un velta kādai īpašai lietai, notikumam vai padarīšanai. Svētkos veltī, godā, piemin, svin, slavē. Svētība latviešiem ir arī labklājība, turklāt ne vienmēr pilna vēdera un siltas istabas sajūtās. Svētība lopiem nozīmē barību, sātu, labturību, pienācīgus dzīves apstākļus un auglību. Svētība laukam nozīmē graudus – nevis iztikas mazumu, bet gan pārpilnību. Svētīgs lauks nevis vienkārši izpilda savu mērķi – dod maizi galdā, bet gan dod to ar uzviju, tā, lai saimei pietiek un paliek vēl pāri nākamam laikam. Svētīga labklājība cilvēkam dod vēl vairāk – gudrību, padomu, tikumu, krietnumu. Labi klājas krietnam cilvēkam. Viņš var nebūt gana paēdis, viņam var nedaudz salt, taču viņš neņems nost citam un neskaudīs, jo ir krietns. Viņš dzīvo mierā ar sevi un citiem. Svētīgs ir miera nesējs. Latvijas svētkos svētī latviešu valsts dzimšanu lielā kara liesmās, lai kopīgā darbā un sadraudzībā, pulcējoties ap kopīgām lietām, tauta dzīvotu mierā. Nokulta rudzu lauka svētība viegli un nepārprotami pārplūst izpratnē par mierīgas un saskanīgas valsts svētību, kurā meitas zied, dēli dzied un visi kopā var laimē diet. Ko vēl var prasīt?
Starp latviešiem dzīvo tādi dīvaini putni kā kristieši. Jā, viņi prot dzīvot mierā un neprasīt pārāk daudz. Taču kristieši redz zīmes. Nokults rudzu lauks kristiešiem nav tikai šīs zemes svētība. Rudzu lauks kristiešiem ir zīme, līdzība, norāde uz lielo patiesības vārdu sēju, graudu pazušanu zemes tumsā, lai atdzimtu barojošā maizē, ko svētie lauzīs debesu kāzu mielastā. Latvijas valsts sargātais laicīgais miers kristiešiem ir norāde uz to pārpasaulīgo mieru Debesu valstībā, ko pie krusta izcīnīja šīs valstības Kungs un valdnieks Kristus. Latviešu miers no krievu, vācu vai citu tautu uzbrukumiem kristiešiem nozīmē mieru no grēka, nāves, elles un velna varas plosīšanās. Latvijas kristiešu īstais premjerministrs vai prezidents ir Kristus, kurš saka, ka ķeizaram jādod tas, kas pienākas ķeizaram, bet Dievam jādod tas, kas pienākas Dievam. Par spīti svinīgām uzskaitēm un Satversmē ietvertai atzīšanai, kristiešu Latvijā ir ļoti maz. Mazākumam reizēm gan var būt taisnība. Tikai viens cilvēks pūlī uzdrošinājās teikt, ka karalis ir kails. Taču kristiešiem valsts svētki norāda uz kādu būtisku patiesību par svētīšanu – svēts ir tas, kas ir nošķirts, atlicināts un veltīts Tam Kungam. Latvijas dzimšanas dienu svētī reizi gadā. Taču ik nedēļu svētdienā kristieši svētī un svin savu piedzimšanu no augšienes. Valsts svētki kristiešiem ir zīme, kas norāda uz svētdienu.
Kad dzirdam trešo bausli – “Tev būs svēto dienu svētīt”, svētdiena parasti saistās ar miera un atpūtas dienu. Pēc steigas un rosības piepildītas nedēļas kristiešiem svētdiena dievnamā bieži vien ir “klusā stunda”, kurā pār sanākušajiem nolaižas Dieva miers. Svētdienas klusās stundas citādi aizņemtās nedēļas izskaņā ir kā norāde uz mūžīgo sabatu, paša Dieva atpūtas dienu pēc pasaules radīšanas darba. Visas nedēļas garumā ir daudz uzmanību pieprasošu traucēkļu, kuri novērš skatu no patiešām svarīgā. Svētdienā nemieru ticīgā sirdī kliedē mūžīgā miera un izlīgšanas vēsts, kas iemiesota Vārdā, maizē un vīnā. Tieši svētdienā mācītājs kā pašu Jēzu Kristu pārstāvošs Baznīcas kalps pasludina vārdus: “Miers ar jums!” un mudina katru nedēļu atvēlēt šo vienu dienu kā svētu Tam Kungam. Svētdiena ir miera diena. Kristieši svētkos netrako, bet gan priecājas par mieru.
Tajā pašā laikā Baznīcas kā svēto kopības dzīve Svētajos Rakstos bieži vien tiek attēlota kā cīņa. Kristiešu dzīve ir svētais karš. Dievu Raksti dēvē par “karapulku Kungu”, daudz runā par uzbrukumiem un pārbaudījumiem un Baznīcu pielīdzina “svēto nometnei”, ko aplenkušas naidīgas tautas. Kristus ir nācis, lai “nestu zobenu”, no Viņa mutes iziet ass abpusgriezīgs zobens un Pāvils vairākkārt mudina bruņoties ar garīgiem ieročiem: gurnus jāapjož ar patiesību, jāuzvelk taisnības bruņas un pestīšanas bruņucepure un jātver Gara zobens jeb Dieva Vārds. Lai gan pati Baznīca ir miera vieta, tā dzīvo mierā, kas “nav no šīs pasaules”. Tā “atrodas pasaulē” kā karojoša Baznīca, pastāvīgi modra un gatava cīnīties pret “šīs pasaules spēkiem”, lai “atbruņotu visas pretvaras” un pasludinātu spriedumu šīs pasaules nelikumīgajam valdniekam.
Tomēr svētdienā ticīgie atpūšas, atjauno spēkus, lai jaunā nedēļā darbotos kā strādnieki Tā Kunga vīna dārzā. Kā Kunga dārznieki kristieši pacietīgi izravē allaž izspraukušās nezāles un ērkšķus, lai Vārda sēkla kristu labi sagatavotā augsnē un nestu bagātīgus augļus noliktajā laikā. Latvieši zina, kāds miers iestājas rudenī pēc visu dārza un lauka darbu apdarīšanas. Ziemā vairs nekur nav jāskrien. Tā Baznīcas mūžīgais miers nomaina nemieru, kas bieži raksturīgs šīs pasaules izkaisītajam izmisumam.
Šajā apokaliptisku priekšnojautu un daudzo karu pilnajā gadā latvieši no visas zemes un pasaules vasaras vidū pulcējās uz Dziesmu un deju svētkiem. Šogad atzīmēja šīs tradīcijas simtu piecdesmito gadskārtu. Nedēļas garumā latvieši svinēja savas paražas, amatu prasmes, dzīves izjūtu, savu būšanu, to izpaužot dziesmās un dejās, kuras vēstīja gan par novadu savdabību, gan dzimtenes dabas skaistumu, gan tautas nemierīgo vēsturi. 18. novembris ik gadu ir nošķirts valsts dzimšanas svētīšanai. Dziesmusvētki ir viena nedēļa, kas vispārējā laika ritējumā nošķirta reizi piecos gados, lai svētītu pašu latviešu tautu, kura ir vecāka par savu valsti.
Dziesmu svētki vairāk nekā ikgadējie Jāņi vai dažādi valsts svētki nomierina ar atziņu, ka latvieši nav gluži bezdievīgi. Kas var būt sliktāk par dzīvošanu bez Dieva šajā pasaulē? Ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju piekopj pagānismu, pat ja to publiski neatzīst. Dziesmu svētku laikā latvieši, līdzīgi japāņu šintoistiem, godināja sevi, svinēja dabas skaistuma likumības un apcerēja gan savas tautas mīklaino likteni, gan neparasto izredzētību. Daži briti mēdz anglikānismu saukt par šintoisma paveidu. Palasot atsevišķus britu konservatīvos autorus, tā vien šķiet, ka nav svarīgi, ko īsti angļu baznīca māca un sludina par krustāsisto Dievu, drīzāk svarīgs ir paaudžu paaudzēs tālāk nodotais karaļa Džeimsa Bībeles un Kopīgās lūgšanu grāmatas (Book of Common Prayer) mistiski maģiskais skanējums. Šajā ziņā angļi varbūt īpaši neatšķiras no latviešu pagāniem. Tomēr arī pagāni uzvedas baznīciski. Savās teikās, mītos, kopīgajās kulta darbībās un paražās viņi “mīklaini, kā spogulī” taustās pēc patiesās Dieva Baznīcas sakramentos, mēģina viedēt dievišķi glābjošas vai sodošas darbības viņu tautas vēsturē, kā arī mēģina aptvert dievišķos apsolījumus, patiesības, aizliegumus vai pavēles. Kāpēc dievišķos, ne tikai cilvēciskos? Jo cilvēks dzīvo uz zemes, bet dievišķais ir kaut kur augstāk, dievišķais ir augstāks. Pat ja pagāns dievišķo vienādo ar dabu, viņš šajā dievišķotajā dabā meklē pašu augstāko pilnvaru, pēdējo, negrozāmo un neapstrīdamo vārdu, kas iedibina un uztur pasaules nesatricināmo kārtību un mieru, kas iespējams tikai sakārtotā, pareizi iesvētītā, dievišķajiem spēkiem vai spēkam veltītā telpā.
Dziesmusvētkos latvieši atkal un atkal, līdzīgi senajiem israēliešiem un šodienas kristiešiem, dziedāja par pagātnes verdzības gadsimtiem, par savu senču brīnumaino atbrīvošanos no apspiedējiem, par dzīvi Apsolītajā zemē Daugavas krastos, par saņemto dievišķo gādību vai aizsardzību (Providenci) un par tautas gaišo nākotni. Šogad arī, vairāk nekā parasti, valsts svētkos dzirdam novēlējumu: “Saules mūžu Latvijai!” Vai tik tās nav miglainas atmiņas par seneiropiešu Saules kultu, ko tik izteiksmīgi redzam Trundholmas saules ratu arheoloģiskajā atradumā? Līdzīgi arī Dziesmu svētku kulminācija – noslēguma koncerts – atgādināja iespaidīgu slavējošās draudzes sapulci, kurā desmitiem un pat simtiem tūkstoši latviešu sapulcējās priekā, smieklos, asarās, dziesmās, gavilēs, pārdomās, nopūtās (pilns dažādos Dāvida psalmos lasāmais ticīgā sajūtu un noskaņojumu spektrs), kolektīvā transcendencē, apjaušot dziļu, visu esošo caurstrāvojošu dzīvības spēku.
Šī svarīgā latviešu pagānu dievkalpojuma laikā ļaudis, šķiet, atmeta ierasto ķildīgumu un svešiniekus sveica kā brāļus vai māsas. Svētku izskaņā latvieši bija izlīguši cits ar citu un izplūda tādos tuvākmīlestības apliecinājumos, kuri nav raksturīgi citkārt ziemeļnieciski atturīgajam vidusmēra latvietim. Dažādu kristiešu konfesiju dievkalpojumos reizēm pienāk tāds brīdis, kurā mācītājs vai priesteris no kanceles draudzi aicina uz “miera skūpstu” vai “miera sveicienu”, senu tradīciju, kas šķiet dokumentēta jau Pāvila vēstulēs un arī šodien dažādās baznīcās var izpausties vai nu kā rokas spiediens ar tuvāk stāvošu draudzes locekli, vai pat kā sirsnīgs apkampiens. Dziesmu svētku izskaņā latviešiem nav pat vajadzīgs mudinājums uz “miera skūpstu”, tas notiek pats no sevis.
Kādos vēl apstākļos savstarpēji nepazīstami latvieši iet viens pie otra, lai apkamptos, spiestu rokas un neviltoti teiktu: “Paldies par kopā dziedāšanu”? Reizēm šķiet, ka Dziesmu svētku noslēguma koncertā cilvēkus pārņem tāds pārpasaulīgs miera, brālības, mīlestības un vienotības gars, kas sanākušajiem un pat pie televizora sēdošajiem dod spēku izturēt piecus gadus līdz nākamajiem svētkiem. Lai gan šajā pagānu dievkalpojumā, visticamāk, nepūš pats Svētais Gars, lielai daļai latviešu šajos svētkos piedzīvotais dziļais prieks un labestība ir kas līdzīgs patiesi garīgai un neparastai, neierastai pieredzei. Katriem Dziesmu svētkiem tuvojoties noslēgumam, latviešu tauta ir tik ļoti “uzlādēta” ar nākotnes svētības apsolījumiem, ka reizēm tiešām šķiet: viņu atjaunotā ticība sev, savai tautai un tās spējām varētu pārvietot kalnus. Līdzīgi, nedaudz mazāka apjoma pieredzējumi ir sastopami arī dažādos ikgadējos valsts svētkos. Ne velti tos tā arī sauc – par svētkiem. Ja svētījot svinētājos neiemājo Svētais Gars, vismaz viņu jutekļi top atvērti kādiem citiem gariem vai garīgām pieredzēm. Cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien.
Tomēr nākamajā dienā pēc svētkiem latvieši atgriežas ierastās dzīves pelēcībā un tautu sašķeļ politiskās ķildas. Politiķi vienā naktī maina savu nostāju, bet viltus pravieši un vilki aitu drānās uzbrūk Dieva likumam un veselajam saprātam. Dziesmu svētkos tautu pirmo reizi sveica jaunais prezidents. Koncerta mēģinājumos šķita, ka iecerēta tāda kā jaunā prezidenta apoteoze, īpaši televīzijas skatītājiem, kaut gan prezidenta piezemētajā uzrunā drīzāk bija klausāmi latviešiem tik ierastie uzmundrinājumi ķerties pie rosīga valsts celšanas darba jaunajā nedēļā. Gluži kā pēc svētdienas dievkalpojuma. Tā pāris mēnešus pēc Dziesmu svētkiem Latvijā sāka darboties viskreisāk un progresīvāk noskaņotā valdība pēdējo divu vai trīs desmitgažu laikā. Tās vadībā “steidzamības kārtā” tiek virzīta viendzimuma savienību atzīšana, “sociālās dzimtes” nodalīšana no dzimuma, migrantu darbaspēka iepludināšana, valsts stratēģisko uzņēmumu privatizācija un veco mežu izciršana klimata glābšanas vārdā. No valsts budžeta tiek šķērdētas pasakainas summas. Laulības šķiršanu atvieglo, neaizskaramais laulības iedibinājums tiek grauts vēl vairāk, dzimstība turpina kristies, dzīves dārdzība turpina pieaugt, valsts robežas gandrīz neapsargā un sabiedrībā pieaug apjukums par sabiedriskās kārtības pamatiem. Kliedzošs ir pretstats starp latviešu ikdienas nekārtību, cinismu, strīdiem un visa labā nievāšanu un Dziesmu svētkos piedzīvoto ārpuskārtas pārpasaulīgo mieru, kopībā smelto laimi un visvarenības pārliecību. Šis prātam grūti izturamais pretstats ir skaudrs atgādinājums par bausli: “Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā!”
Dažu nedēļu laikā gandrīz viss, ko Latvijas konservatīvie un kristieši laulības, ģimenes, vīrišķības, sievišķības lietās neatlaidīgi aizstāvējuši pēdējo divdesmit gadu laikā, ātri vien būs aizslaucīts. Kāpēc? Cilvēcības, cieņas, mīlestības, cilvēktiesību un “eiropeisko vērtību” vārdā. Acīmredzot tāpēc, ka Dziesmu svētkos un dažādos valsts svētkos latvieši par mīlestību un kopību tiešām mācās “mīklaini, kā spogulī” – un reizēm sekošana mīklainām nojautām aizved tumsā. Reizēm spogulis ir greizs. Šis radikālais pavērsiens latviešu tautas dzīvē ir politiķu tuvredzības, viltības un bezgalīgas neticības iznākums, ko papildina tautas apātija. No kurienes tāda vienaldzība un bezspēcība? Vai tad Dziesmu svētkos latviešiem nešķita, ka ar ticību var pārvietot kalnus? Ticību kam? Sev? Te kristieši būs gudrāki nekā vidusmēra latviešu pagāns. Tāpat kā nevar pats sev piedot savus grēkus, tā arī nevar ticēt sev un pielūgt sevi. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebr. 11:1). Ticībā jūdu ciltstēvs Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un gāja uz nezināmu zemi saņemt mantojumu. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar apsolījuma līdzmantiniekiem. Ticībā Ābrahāms “gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs”. Ticībā kristieši uzņem vēsti, ka pirms daudziem gadiem pa Jūdejas putekļaino zemi staigāja pats Dieva Dēls, kurš mira par visas pasaules grēkiem un kurš augšāmcēlās, lai viņam ticošie paši būtu brīvi no grēku varas, vairs nemirtu un staigātu svētā taisnībā. Ticībā arī Latvijā dzīvojošais kristiešu mazākums šogad redz Ulmaņlaiku krāsās izrotāto, svecītēs ietērpto Rīgas pili un zina, ka šīs pasaules kārtība, kura savos likumos svētī grēku, paiet. Ievērojiet – kristiešiem šogad Latvijas valsts svētki nevis norāda uz Debesu valstības mieru, saticību un kopību, bet gan uz nelikumību, melu tēva uzurpēto varu, kas izmanto tautiskās krāsas un frāzes, runā tā, ka ausis niez, piesauc mīlestību un vissvētākās cilvēcības jūtas, lai pat ārkārtēja apdraudējuma apstākļos nievātu sabiedriskās kārtības un valsts pamatu – laulību un nošķirtu paša Dieva doto dzimumu no dažu pašgudru filozofu sakonstruētas un sadomātas sociālās dzimtes. Šogad, iespējams, vairāk nekā citkārt pēdējos trīsdesmit gados kristieši Latvijā aiz tumsā un Daugavā grimstošās Rīgas kā svešinieki un piemājotāji ticībā skata Debesu Jeruzālemi.
Dziesmu svētku laikā piedzīvotā kultiskā transcendence tagad ir izrādījusies tikai tukši solījumi, īslaicīga vienotības sajūta un pašapmāns, kas maskē trauslu morālo stāju. Šķiet, latviešiem var iestāstīt jebko, ja vien piedraud, ka nepareizā lieta vai doma ir kaut kas Krievijai izdevīgs vai ar Krieviju saistīts. Patiess jūds gan zina, ka simtgadu verdzība Ēģiptes zemē bija tikai ārējā čaula jeb līdzība tai daudz lielākai verdzībai, kurā cilvēku iekaļ viņa neapvaldītās kaislības un viltus dievekļu pielūgsme. Dziesmu svētku dotais “pacilājums” līdzinās ceļmalā kritušai sēklai, ko ātri samin vai apēd putni. Dziesmu svētku entuziasms, “apgarotība” ir mazinājusies un, šķiet, “izdegusi” – kā tas parasti notiek pēc pārāk lielas jūsmas un pārāk daudz veltīgas paļāvības uz cilvēku pašu izsaukto “laika garu”. Tā notiek, kad svešs gars iemājo vietā, kurai vajadzētu būt iesvētītai vienīgi Svētajam Garam.
Šie notikumi liek Latvijas kristiešu mazākumam vai nu nocietināties aplenktā “svēto nometnē”, vai arī meklēt patvērumu mierīgās svētdienas “klusajās stundās”, kur dievnama mūru pagaidu drošība viegli ieaijā eskeipiskā bēgšanā no pasaules vētrām. Tomēr Baznīca ir pasaulē un vienlaikus nav no pasaules. Latviešu kristieši ir gan tauta, kas dziļi iesakņojusies savā zemē ar tās maigajām pļavām, biezajiem mežiem un plašajām upēm, gan arī Dieva tauta, kas izredzēta un piedzimusi “no augšienes”. Ticībā latviešu kristieši ar vienu kāju stāv uz auglīgās Latvijas zemes, bet ar otru kāju jau ir iekāpuši Debesu Jeruzālemē, ko var tulkot kā “miera pilsētu”. Kristiešiem nav ļauts latviešus atstāt nelaimē. Kristiešu tuvākmīlestības pavēle (nevis tikai gaisīgi salkana pieņemšanas vai cienīšanas sajūta) liek kalpot latviešiem, arī liecinot pret netaisnības un nelikumības tumsu, kurā latviešus ved viņu vadoņi. Reizēm tas paredzēs kristiešiem liecināt arī pret pašām svētākajām latviešu lietām, viņu svētākajiem svētkiem, kuri nereti darbojas kā tautas opijs.
Baznīca zina, ka savs laiks ir karam un savs laiks mieram. Tā zina, kad jānīst viss ļaunais un kad jālolo labais. Baznīca arī zina, ka mīlestība ļauno nevis pieņem, bet gan ienīst. Kristiešiem ļaunums nevis vienkārši izčākst izplūdušā visa pieņemšanas zaptē, bet gan saņem visaugstāko un brutālāko tiesas spriedumu Kristus nāvē uz krusta. Dievs kā absolūtais labums ienīst ļaunumu. Kristieši nejoko, kad Svētā Garā spēkā ar svaidītā ķēniņa Dāvida vārdiem lūdz: “Celies, Kungs, Savās dusmās! Stājies pretim manu spaidītāju bardzībai! Celies manis labad un turi tiesu!” Pārfrāzējot kādu angļu izteicienu, Dievs samaitātību “nenogalinās ar laipnību”. Drīzāk “visa miesa” taps iemesta mūžīgajā ugunī. Mūsdienu kristietībā svētdienas “klusajās stundās” ne vienmēr izskan pilna vēsts par Dieva tiesājošās rīcības nāvīgo nopietnību. Debesu Jeruzāleme tieši tāpēc ir absolūta miera vieta, jo pastarā tiesā viss ļaunums, netaisnība un pretvaras, visi nemiera cēlāji tiks galīgi satriekti. Kristieši zina, ka šīs pasaules valdnieks jau ir saņēmis savu spriedumu. Baznīca tuvākmīlestības vārdā karo ar grēku un šīs pasaules pirmspēkiem, lai izcīnītu mieru. Tādu mieru, kura laicīgi nepilnīgais atspulgs valdītu arī latviešu zemē, ja vien latvieši pie pirmās izdevības neizmainītu savu pirmdzimtību par lēcu virumu.
Lai gan spriedze starp mieru un karu Baznīcas dzīvē nav pilnībā atrisināma šaipus mūžībai, Dziesmu svētku “Tīruma” koncertā bija brīdis, kad šķita, ka Dieva valstība ir nolaidusies no augšas jau šeit un tagad, beidzot triumfējot pār visu ļaunumu. Tajā mirklī latviešu tautas lielo sadraudzi apņēma nevis vasaras saulgriežu svētība, Pērkona varenums vai auglības spēki, bet drīzāk pats Dieva miers.
Vienīgā izteikti kristīgā dziesma visā plašajā lielkoncertu repertuārā bija fragments no Lūcijas Garūtas kara laika kantātes “Dievs, Tava zeme deg”, konkrēti, “Mūsu Tēvs debesīs”. Ja Latvijas himnā piesaukto Dievu viegli var sajaukt ar kādu vispārēju, neskaidru visvarena dievišķuma apjausmu (kā citā slavenā dziesmā “Pērkons, mūsu tēvs, Saule, mūsu māte”), tad Garūtas “Mūsu Tēvs” ir nepārprotami kristīga dziesma. Brīnumainā kārtā lielā latviešu pagānu dievkalpojuma vidū 18 000 koris Kunga lūgšanu izpildīja uzmanīgā, svētsvinīgā un apcerīgā tempā, ko caurstrāvoja pieaugoša sajūta par sevis visa nodošanu Dieva rokās. Sekojot labam un senam kristīgās mūzikas komponēšanas paņēmienam, Garūta katru Tēvreizes teksta frāzi ir iecerējusi ar atbilstošas skaniskās sajūtas pavadījumu. Piemēram, frāze “lai nāk Tava valstība” skan cēli un mierpilni, savukārt “neieved mūs kārdināšanā” un “atpestī mūs no ļauna” skan trauksmaini, viegli griezīgi, gandrīz izmisīgi.
Dīvainā kārtā lielajam korim Garūtas iecerētais izdevās. Tajā brīdī 150 gadus senā tradīcija, šķiet, atkal sasaucās ar savām saknēm, jo sākotnējos latviešu dziedāšanas svētkos lielākā daļa dziesmu patiešām bija baznīcas dziesmas. Visa Latvijas tauta televīzijas ekrānos varēja vērot, kā izdziedātās lūgšanas pieklusinātajā izskaņā korists, cieši raugoties debesu tālienē, lēni pārmet krustu. Protams, pēc tam koncerta programma ātri atgriezās ierastajā latviešu dabas, auglības spēku un vēstures cildināšanas gaitā, kosmosa pirmspēku ritējumā. Taču šis vienīgais žests, šī vienīgā Tēvreize attaisnoja visu svinību tukšību un veltīgās cerības. Viena dziesma, viena lūgšana un viens sevi pārkrustījošs cilvēks uzvarēja visu pasauli. Kristieši, īpaši luterāņi, tic Dieva Vārda darbīgajam spēkam. Pat lielā svešus dievus pielūdzošā pūlī Dieva Vārds pilda savu uzdevumu un “neatgriežas tukšā” (Js. 55:11). Dziesmu svētkos vismaz uz vienu īsu brīdi lielu latviešu pulku tas bija sagrābis savā varā. Atbruņojot visas pretvaras, īsā lūgšanā Dieva Vārds latviešiem “deva savu mieru”, kas ir “augstāks par visu saprašanu”. Lai cik tas nebūtu dīvaini un neierasti, par šo mieru latvieši dzird arī šajās “patriotisko svētku” nedēļās, kad atsevišķos koncertos vai TV pārraidēs sastopas ar Lolitas Ritmanes komponēto skaņdarbu “Dodi mieru mūsu brāļiem”, kas tik satriecoši negaidīti pēc visiem kariem, izlietām asinīm un Latvijas neatkarības izcīnīšanas noslēdz filmu Dvēseļu putenis. Varbūt latvieši nemaz nav tik lieli pagāni un “dabas tauta”. Jo te ir runa par pārdabisku mieru.
Laikā, kad “trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš” un zemes ķēniņi apvienojas pret To Kungu (Ps. 2.), Dievs, smejoties Savā debesu tronī, sūtīja savos vārdos nesaraujami ievīto Garu. Šis dievišķais padoms negaidītā brīdī un neparastā vietā, lielākajos latviešu pašpielūgsmes svētkos, tika dāvāts plašam latviešu pulkam, lai mācītu, ka karojošā Baznīca, kas dod pārpasaulīgu mieru, ir arī neatlaidīgu lūgšanu Baznīca. Latviešu tauta īsā lūgšanā var sevi svētīt jeb nošķirt Dievam, tā kļūstot par Dieva tautu. Jeb, kā reiz brāļu draudžu laikā izmocītus zemniekus, iespējams, pirmo reizi vēsturē aicināja dziesmā lūgt: “Nāc, Tu, latvju Pestītājs!” Nevis tikai vācu kungu, bet arī latvju. Zemes auglīgais smagums, strauta čalas, mežā čabošas lapas vai rudens pilskalnos uzvēdījusi veļu elpa sniedz tikai īslaicīgu, pārejošu mieru. Šajos ārējo karu, iekšējo kultūrkaru un visa labā un veselīgā dekonstrukcijas laikos Tēvreizes latviski dzirdamie vārdi tautai var kalpot kā garīgs aizsardzības ierocis – “Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim” (vai latvietim). Tie dāvā cerību par spīti visam un mieru, kas atbruņo visu karu kurinātājus, proti, grēku, nāvi un velnu. Pašreizējos pārbaudījumos Latvijas kristieši var rast mierinājumu un gūt drosmi, apzinoties, ka “Israēla sargs nesnauž un neguļ”. Baznīcā neatskan tikai tukši vārdi, kā dažubrīd politiķu svētku uzrunās. Kristieši zina, ka “viņu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs” (1.Tes. 5:24).
