Mana nelielā, bet, kā es ceru, koncentrētā priekšlasījuma tēma ir ievads jautājumā “Kas ir konservatīvisms?”[1] Tūlīt gribu teikt, ka nepretendēju atbildēt uz šo jautājumu visu šodienas runātāju vārdā un vēl jo vairāk – visu to Kodoka un Telos rīkotā konservatīvisma kongresa dalībnieku vārdā, kuri uzstāsies un runās nākamajās kongresa sesijās, kas gaidāmas visai drīz.[2]
Tomēr es arī negribu slēpties aiz atrunām, ka par tādu šķietami mega-, meta-, hiper- līmeņa jēdzienu kā “konservatīvs”, “liberāls”, “demokrātisks” vai “nacionāls” un citu saturu (šo jēdzienu daudzveidīgā un vēsturiski mainīgā lietojuma, un kompleksās dažādu sociālo un humanitāro zinātņu jomās radušos teoriju un pieeju dēļ)[3] nevar pateikt neko (vai vismaz – neko pavisam konkrētu un saturiski precīzu). Nē, to var izdarīt, ja vien skaidri redz tā laikmeta aprises, kurā mums reiz lemts dzīvot un strādāt. Jēdzienu definīcijas vienmēr pieprasa laikmeta teoriju. Bez tādas tās paliek tukšas.[4] Tāpēc manu mēģinājumu šodien ieskicēt to, kas ir konservatīvisms, pavada (šoreiz līdz galam neeksplicēta un tomēr dažās aprisēs saskatāma) modernā laikmeta teorija.[5]
Savu tiešo uzdevumu šovakar es saskatu tajā, lai priekšlasījumu un sarunu iesākumam sniegtu pietiekami skaidru ieskatu konservatīvisma idejās, lai gan pavisam noteikti nepateikšu visu par tām.
Pagātne kā rūpes par tagadni un rūpes par vārdu
Šodien mēs redzam, ka vēsture tiek daudzkārtīgi pārrakstīta – dažos gadījumos politiski brutāli, citos – visai intelektuāli miglaini un nemanāmi. Taču tā tiek ne tikai pārrakstīta, bet arī aizmirsta. Šādā laikā, kurā pārraksta vai aizmirst, vēl jo vairāk ir svarīgi atcerēties par pagātni un uzdot jautājumu: kas no tās tiek smelts un kas – apzināti vai neapzināti pamests novārtā. Runa ir par kontingences pārvarēšanas praksēm un kultūras atmiņas politiku,[6] kuru problēma saasinās pārmaiņu un nemiera laikos vairāk nekā ilgākos miera un stabilitātes laikos. Šī jau ir viena būtiska konservatīvisma atziņa: ka vispār ir pagātnes mantojums, kuru – it sevišķi intensīvāku pārmaiņu laikos – gudri jāpārzina un kurš var nest orientāciju tagadnē un perspektīvu nākotnei. Cicerona parafrāzes (Historia) magistra vitae (“vēsture ir dzīves skolotāja”) sakarībā gan zinām, ka no vēstures grūti mācīties, jo tā ir mainīga un zūdoša. Tomēr vēsture reāli atstāj pēdas mūsos un kultūras praksēs: lietotajā valodā, semantikā; tā ir tepat mūsu runātajā un domātajā. Tāpēc norādi uz pagātnes mantojuma reālumu papildinu ar vēsturnieka Reinharta Kozelleka akcentu, ka laika izjūta artikulējas semantikā un valoda ir vēsturisko pieredžu krājums, kas satur liecību par laika izjūtas izmaiņām un tādējādi – par pašu vēstures gaitu.[7] Mēs runājam valodā, kuru neesam izgudrojuši, un drīzāk piedalāmies sarunā, kuru neesam aizsākuši.[8]
Lai kāds būtu reālais pagātnes klātbūtnes tagadnē veids (vai veidi), šodien atziņa par pagātnes mantojumu nebūt nav pašsaprotama: pagātni aizmirst un vēsturi pārraksta, daudz nedomājot izrauj no pagātnes auduma ideju pavedienus, par kuru rakstu un nozīmi īsti nekā nezina, jo aizmirst konservatīvisma idejas par vēstures klātbūtni tagadnē un gudras apiešanās ar šo klātbūtni būtību: aizmirst par aizvien no jauna veiktas, uzmanīgas ielūkošanās pagātnē nepieciešamību tieši tagadnes un nākotnes vārdā. Akadēmisks vārds šādam apdomīgam skatam pagātnē skan “kultūras atmiņa” un “hermeneitika”.[9] To uzdevums ir neaizmirst. Johans Volfgangs Gēte, kuru varbūt pirmajā acu uzmetienā negaidām sastapt konservatīvisma nometnē (un kura klātbūtne tajā varētu jau daudz ko pateikt par konservatīvismu), reiz izteicās, ka viņš nesauc par dzīves cienīgu tādu dzīvi, kura nespēj gudri un apzināti “atskatīties uz vismaz trīstūkstoš gadiem”.[10] Uz šī izteikuma (un tā jēgas) fona mēs Latvijā daudz ko esam aizmirsuši un – par spīti muzeju un atmiņu kultūras iniciatīvām – dzīvojam ļoti aizmirstošā sabiedrībā.
Nu reiz pie šī aizmirstā šodien piederas arī vārdu “konservatīvisms” un “konservatīvs” saturs. Tie ir vārdi, kas šķietami ir diezgan daudz izskanējuši pēdējos gados arī Latvijā. Taču izskanēt vēl nenozīmē – saprast. Vārdi izskan, bet bieži tik pārvērstās nozīmēs, ka tajos grūti atpazīt skaidru jēgu. “Konservatīvisms” ir vārds, kurš šodien pat īpaši ir šajā nozīmē apdraudēts. Taču nevis tikai to vēsturisko nosacījumu aizmiršanas dēļ, kuriem pateicoties šis vārds kā ideju, teoriju un politiskas prakses kopuma apzīmējums Eiropā reiz parādījās. Vārds “konservatīvs” ir apdraudēts, jo tam šodien veikli var piedēvēt absolūti maldinošu nozīmi. Un tas arī tiek darīts.
“Konservatīvs” šodien dažu politisko spēku un noteiktas sabiedrības daļas izpratnē ir gandrīz vienlīdzīgs apzīmējums demokrātijas apdraudējumam, cilvēktiesību pārkāpumam un modernai sabiedrībai naidīgai reakcijai. Šiem maldiem var stāties ceļā, izskaidrojot modernās sabiedrības un laikmeta būtību un līdz ar to – arī skaidrojot konservatīvisma lomu un nozīmi šajā sabiedrībā un laikmetā. Šāda skaidrojoša darba īstenībā nav bijis, politika un sabiedrība apmierinājusies ar ļoti īsredzīgiem laikmeta un pēdējo pāris gadsimtu aprakstiem, ja vispār par tiem interesējusies. Līdz ar to perspektīva uz tagadni un to, ko tajā darīt un kāpēc darīt, ir bijusi pakļauta ļoti seklai izpratnei par to, kur vispār atrodamies un kādos procesos esam iesaistīti. Šiem pārpratumiem, kas pamatā ceļas no nevēlēšanās (un varbūt arī nevarēšanas) padomāt kaut nedaudz dziļāk, var stāties ceļā, izkopjot izpratni par tikai šķietami pārāk abstraktu modernā laikmeta iezīmju saistību ar ļoti konkrētu tagadnes dzīves īstenību. Kā teiktu reiz, savā dzīves nogalē Prūsijas valsti aizstāvošais filozofs Hēgelis: tikai tas, kurš iemācījies domāt abstrakti, vispār spēj saskatīt konkrēto tagadni.[11] Tikai tāds arī var nopietni un atbildīgi izturēties pret vārdu nozīmēm. Un tā ir jau konservatīvisma otra iezīme, ko šodien vēlos izcelt: kopt vārdu, t. i., no vienas puses – nesašaurināt vārdu nozīmi un arī – no otras puses – to nepalaist nesaistošu un relatīvu nozīmju straumē. Tas iespējams, ja apzināmies, kur patlaban atrodamies.
Pagātnes gudra iesaistīšana aktuālajā dzīvē un rūpes par vārdu nozīmi – tā jau esam in medias res, t. i., pie lietas – jau esam ko pateikuši par konservatīvismu. Bet tas nav gana teikts un nav gana teikts tieši šajā mirklī un pašreizējā Latvijas situācijā.
Distance – papildinājums – sakārtas
Kodoka un Telos rīkotais pirmais konservatīvās domas kongress šķiet ļoti svarīgs tāpēc, ka ir mēģinājums kopīgi jautāt, ko tieši no Eiropas filozofisko, politisko, teoloģisko un sociālteorētisko sarunu, traktātu, diskusiju un tradīciju jomas, kurās ir izskanējis konservatīvisma vārds, mēs šodien akcentējam, un tas nozīmē – aktīvi veicam sabiedrības pašrefleksiju par sevi un savu novietojumu vēsturē un tagadnē. Tādējādi mēs rādām, ka laika norisēm nesekojam tikai pasīvi (un tad norišu un to jēgas skaidrojumu veic citi!), bet piesātinām savu eksistenci ar refleksīvi pamatīgu skatījumu uz lietām. Tas savukārt paredz, ka šo skatījumu nepakļaujam pārmaiņu straujumam kā pēdējam soģim pār visu. Šodien, kad sociologi runā par aizvien jaunu laika paātrinājumu sabiedrību, būtu ļoti svarīgi nemesties jaunu kustību un saklausītu ideju pavadā tūlīt pretim nākotnei, kuras vēl nemaz nav. Pastāv cieša saikne starp laika ritējuma izjūtu sabiedrībā un aizmiršanu, un apkārt klīstošu mītu un ideju parādīšanos. Šo saikni vajag skaidri saskatīt. Līdz ar to esam raksturojuši arī vēl trešo konservatīvisma iezīmi: no pagātnes reāluma tagadnē un vārda nozīmju kopšanas izriet arī atturība pret ātru piekrišanu un pārāk naivi entuziastisku nākotnes solīšanu un pret nākotnes cerībām. Tas nenozīmē vienkārši psiholoģisku piesardzību vai pat bailīgumu, bet gan distances iegūšanu, savākšanos, redzes punkta sasniegšanu, no kura vispār kaut kas ir saskatāms, nevis aizrautīgu traukšanos nākotnē, kurā aicina labi pazīstamais sauklis: “Vajag beidzot darīt, pietiek tikai runāt / domāt”! Nē, tieši vajag domāt un tad – darīt un vispirms pārdomāt to, ko nozīmē “darīt”.[12] Tas ir labs šīs konservatīvisma iezīmes raksturojums.
Taču arī tas vēl nav viss. Tam, kurš šodien runā par pagātnes mantojumu, par vārdu nozīmi, par atturību pret pārāk utopiskiem saukļiem, nereti jāsaskaras ar to, ka viņu dēvē par attīstības un progresa ienaidnieku. Joprojām (un tas varētu būt pat pārsteidzoši), tāpat kā 19. gadsimta vidū un 20. gadsimta sākumā un beigās, modernā laikmeta progresa būtību raksturo ar tiem pašiem vārdiem: proti, modernajā pasaulē jauno tehnoloģiju attīstība sekmē sociālas revolūcijas, abas saplūst vienotā straumē, abas virzās emancipācijas, demokrātijas un brīvības virzienā. Šis raksturojums ir viens no ietekmīgākajiem sociāli politiskajiem mītiem, kas radījis un rada aizvien jaunas vīzijas par tuvāku un tālāku (laimīgu) nākotni. Tehnikas un sociālo revolūciju mijiedarbē aizvien vairāk zūd atmiņa, spēja orientēties laikmetā, distance no ierautības modernās politiskās reliģijās, tādās kā reiz komunisms vai kreisi vērsta eko-ideoloģija, vai vispasaules taisnīguma sasniegšana. Šī uz nākotni orientētā anti-vēsturiskā un pašaizmirstīgi optimistiskā līkne, ko jau 20. gadsimta pašā sākumā iezīmēja tobrīd atzīti sociologi, filozofi un vēsturnieki (kuri to saistīja ar visu sociālo, politisko, tehnisko un kultūras jomu racionalizācijas pieaugumu), daudzējādā ziņā izrādījusies maldinoša, tāpat kā to balstošās un no šīm teorijām iedvesmu smeļošās politiskās pozīcijas. Birokratizēta un uz tehnoloģiskām inovācijām vērsta valsts saskaras ar kontinuitātes deficītu, vēsturiskās atmiņas traucējumiem, ko aktīvi izmanto politiskās reliģijas un dažādas ideoloģiskas kustības, lai sagrābtu varu pār citādi likteņa varā pamestiem sabiedrības prātiem un sirdīm.
Ja tas ir tā, tad jājautā: kas šodien ir konservatīvisms kā teorija, kurā smelties spēkus un iedvesmu jau pavisam citādi noskaņotai politikai?Lai atbildētu uz šo jautājumu un līdz ar to – vēl ko būtisku pievienotu tām konservatīvisma iezīmēm, kuras nosaucām līdz šim, atļaujiet pavisam nedaudz uzmest skatu vārda “konservatīvs” relatīvi nesenajai pagātnei.
Kā izsakās viens no 20. gadsimta nenovērtētākajiem konservatīvisma domātājiem Gerds-Klauss Kaltenbrunners (1939–2011), atskatīšanās uz vārda “konservatīvisms” etimoloģiju no latīņu conservare (‘saglabāt’) gan īsti tūlīt nedod pieeju tam, kas tad īsti būtu jāsaglabā. Tomēr atskats uz šī vārda moderno lietojumu palīdz: vārda “konservatīvs” moderno lietojumu aizsāka franču romantisma domātājs un rakstnieks Šatobriāns, kurš 1818. gadā sāka izdot laikrakstu “Le Conservateur”. Šis vārds sāka ceļu no Francijas pa visu Eiropu un 19. gadsimta 30. gados bija jau iesakņojies gan Vācijā, gan britu zemēs, kur jau vienu paaudzi pirms tam Edmunds Bērks bija vienā teikumā apkopojis savu konservatīvo pozīciju, uzsverot, ka vienīgi atsauce uz tradīciju nodrošina ikvienas sarunas iespējamību laikmetā, kad tradīcijas tika grautas tieši labākas sabiedrības vārdā. Ievērības cienīgi ir tas (un to uzsver Kaltenbrunners savā mēģinājumā palūkoties uz konservatīvisma vēsturi darbā Sarežģītais konservatīvisms, kurš pārskatāmā nākotnē tiks publicēts arī latviešu valodā “Konservatīvās domas bibliotēkas” ietvaros[13]), ka piesauktais Šatobriāna laikraksts nemaz neaizstāvēja pozīciju, ka toreizējie sabiedriski politiskie apstākļi Francijā būtu jāsaglabā, tātad, ka kaut kas būtu “jākonservē”.[14] Tieši pretēji – viņa izdevums asi vērsās pret Burbonu restaurācijas kursu; konservatīvais Šatobriāns nerunāja par status quo saglabāšanu, bet gan par pieturēšanos pie tradīcijas. Konservatīvais tātad nav vienkārši tikai pastāvošā saglabātājs un viņa programma nav tikai iebilde pārāk straujām pārmaiņām un skriešanai līdzi nepārbaudītām idejām. Bet kas ir šis “pozitīvais” papildus iebildei? To uzdrīkstēšos šodien nosaukt, priekšlasījuma noslēgumā pavisam īsi atskatoties uz konservatīvisma definēšanas nosacīti divām lielām nometnēm Eiropas domas vēsturē un tagadnē.
Lielos vilcienos var teikt, ka jēdziena “konservatīvisms” noteiksmes sadalās divās grupās. Pirmajā iederas visas tās interpretācijas, kuras mēģina raksturot konservatīvisma fenomenu kā reakciju uz franču revolūciju. Te bieži atsaucas uz faktu, ka Bērka Pārdomas par franču revolūciju – anglosakšu konservatīvo pamatteksts – jau nosaukumā ietver norādi uz 1789. gada notikumiem. Tikai tik aptveroša revolūcija padarīja nepieciešamu konservatīvismu. Īsi sakot: konservatīvisms ir noteikta filozofiski politiska teorija, kas izstrādāta, tieši reaģējot uz vienu noteiktu ļoti ievērojamu vēsturisku notikumu un šī notikuma sekām Eiropā.
Kādu laiku šķita, ka runa te ir par reakciju pirmsrevolūcijas pasaules atgriešanas nozīmē. Taču pat tādi kontrrevolūcijas autori kā Žozefs de Mestrs bija savā ziņā jau jaunu Eiropas plānu kalēji. Tādējādi konservatīvisms veido progresam (un līdz ar to – visu veidu “par” kustību / attīstību uzsverošu grupu / progresīvo teorijām un politikai) paralēlo vajadzīgo un ikreiz jauniem pavērsieniem pieskaņoto modernā laika paškritikas un pārāk strauji nākotnē traucošos procesu kompensācijas un stabilizēšanas funkciju. Konservatīvisms tādējādi būtu nevis kādas pirmsrevolūcijas pasaules atsaukšana atpakaļ dzīvē, bet gan modernā laikmeta otrs nepieciešamais un vajadzīgais kritiskais zars – paralēls dažādu veidu progresīvismam. Šādā nozīmē piemēram Vācijā pēc II Pasaules kara izveidojās teoriju duelis starp t. s. Frankfurtes skolu (ar Rietumu neomarksisma elementiem) un Minsteres neokonservatīvisma skolu, kuras radītājs Joahims Riters (1903–1974) izstrādāja konkrētu laikmeta teoriju un uzsvēra konservatīvisma kompensējošo un papildinošo lomu modernā laikmeta refleksijā par sevi.[15] Šo pozīciju tālāk izstrādāja viņi skolnieki un sarunbiedri Odo Markvards, Ernsts-Volfgangs Bekenfērde, Karlfrīds Grinders, Hermanis Libe u. c.[16] No Ritera teorijas izrietēja arī konkrētu partiju un politisko nometņu orientācija: pret 68. gada paaudzi, kas nostiprinājās redakcijās, fondos, universitātēs, izdevniecībās un politikā tomēr pastāvēja intelektuāli līdzvērtīga opozīcija, kam arī bija kādi publiskās telpas instrumenti, lai gan tobrīd ievērojami mazāk nekā kreisi noskaņotajiem intelektuāļiem. Tomēr neokonservatīvisms spēja ietekmēt Vācijas konstitūcijas izstrādi, spēja izraisīt vairākas sabiedriski nozīmīgas diskusijas par sabiedrības stāvokli un valsts tālāko ceļu starp ASV un Padomju Savienību, spēja iniciēt pārdomas par Eiropas būtību un radīt nozīmīgu izdevumu sērijas (Herder), kas varēja saturiski pilnā mērā konkurēt ar kreiso izdevumu sērijām (Rowohlt, Suhrkamp).[17]
No otras puses, ir konservatīvisma definīcijas, kurās akcents netiek likts uz konservatīvismu kā vēsturiski vienreizēju un tādējādi identificējamu noteiktu modernā laikmeta kustību pēc franču revolūcijas. Akcents tiek likts uz pārlaiciski nozīmīgu universālu, metafiziski iesakņotu vērtību sistēmu. Tā reiz ievērojamais Austrijas politiķis Meternihs rakstīja franču vēsturniekam Fransuā Gizo, ka konservatīvie nemainīgie principi ir “pielietojami visdažādākajās situācijās”[18] un neatkarīgi no konkrētās situācijas tie jāatgādina un tiem jātiek aizvien no jauna pielietotiem dzīves orientācijas iegūšanai un atgūšanai.
Ja sākumā ieskicētā konservatīvisma izpratne ir fiksēta uz vienu laikmetu – franču revolūcijas laiku un tam sekojošo modernitāti, tad otrs skatījums pievēršas normu, vērtību un ideālu kompleksam, kas saglabā savu nozīmi neatkarīgi no telpas, laika un sabiedrības un kuru – saskaņā ar šo skatījumu – būtu jāakceptē visiem cilvēkiem, ja vien tie vēlas dzīvot saskaņā ar cilvēka cieņu un dabīgo esamības kārtību.
Man šķiet, ka Bērks, šis autors, kurš – kā izsakās romantiķis Novaliss – sarakstījis revolucionārāko grāmatu pret revolūciju, te varētu nākt mums nedaudz talkā un no ieskicētajām atšķirīgajām konservatīvisma definīcijas nometnēm šodienai izcelt vienojošo pozitīvo konservatīvisma programmā. Savā Sarežģītajā konservatīvismā Kaltenbrunners atzīmē, ka Bērks nebija nekāds feodālisma un aristokrātijas apoloģēts, viņš cita starpā iestājās par Amerikas koloniju brīvlaišanu un saimnieciskos jautājumos bija vienisprātis ar Ādamu Smitu – antifeodālās brīvās tirdzniecības idejas tēvu. Viņa (tāpat kā Tokvila, Gēlena u. c. konservatīvo domātāju) arguments – pavisam īsi to raksturojot – ir: kārtība jeb sakārtas. Katrai sabiedrībai jāspēj ikreizējos vēsturiskos apstākļos iesaistīt cilvēku dažādās dabīgās sakārtās – kārtībās, kuru cēlonis ir pati sabiedrības organisma pastāvēšana. Ikviena kaut cik stabila sabiedrība pirmām kārtām ir kārtības – varam teikt – “uzturošā vara”, nevis primāri pārraugoša vai pārvaldoša vara, kas jau ir valsts funkcijas. Valstij jāpilda savas funkcijas, bet arī jābalstās tajās kārtībās, kas novedušas pie valsts pastāvēšanas. Te vēlreiz Gēte parādās kā konservatīvisma teorētiķis: “Mēs abi esam uzskatu pretējos galos [runa ir par Bentamu: R. B.]: viņš gribētu visu nojaukt, es – visu saglabāt”,[19] savā 1797. gada dienasgrāmatā raksta Gēte.
Gēte te nedomā tikai pagātnes mantojumu, bet arī sabiedrību: tieši sabiedrības spēju pašorganizēties un šo dabīgo organizēšanās spēju atbalstīšanu. Dažāda veida biedrības, sociālās struktūras, pilsoņu apvienības, novadu lokālā aktivitāte, sabiedrības pašrefleksijas līmenis un pirmspolitiska pašorganizēšanās, sākot ar ģimenēm un dzimtām, kuras rezultāts ir arī dziļi, nevis sekli balstīta pilsoniska sabiedrība, kuru savukārt tad nevar nemaz tik viegli pakļaut jaunām ideoloģijām – tas ir būtisks konservatīvisma akcents. Atmiņa par savu zemi, pagātni, vēsturi, tā visa dzīva klātbūtne sabiedrības dzīvē – tā nav arabeska vai nevajadzīgs ornaments citādi skaidrajā birokratizētas un uz tehnoloģiskām inovācijām vērstas sabiedrības dzīvē. Nē, tā ir vajadzīgais sabiedrības kustīgums starp pagātni un nākotni.
Šādā nozīmē sabiedrība pati jau ir konservatīva un tāda partija, kas gudri apzinātos šo sabiedrības kā tādas konservatīvo iezīmi, nevis izmantotu baiļu, pamestības un aizvainojuma afektus, būtu vajadzīga. Te, protams, būtu nepieciešamas piebildes un komentāri, piemēram, par austriešu izcilā rakstnieka un dzejnieka Hugo fon Hofmanstāla tēzi par konservatīvismu sabiedrības un kultūras attiecībās,[20] bet šodienai saku tikai to: vēl viena konservatīvisma iezīme, tātad, ir akcents uz sabiedrības pašas radītām un arī gudri valstiski veicinātām kārtībām. Varbūt zemessardze te labs piemērs. Tomēr, ne visiem jāstājas zemessardzē, kādam arī jādomā. Šo konservatīvisma iezīmi varētu saukt par līdz noteiktai pakāpei diferencētu institucionālismu, ja ar to neidentificē tikai un vienīgi valsts institūcijas.
Konservatīvisms kā eiropeisks fenomens
Konservatīvisms un reformas nebūt neizslēdz viena otru; šādu izslēgšanas polemisko tēzi pauž tikai progresīvistu nometne, kura tāpēc nav patiesāka, “ja parādās politisko pamatprincipu debatēs jau vairāk nekā gadsimtu”.[21] Un pavisam jau priekšlasījuma noslēgumā gribu noteikti un skaidri paust redzējumu uz vēl vienu šādu nepatiesu un šodien visai izplatītu, progresīvisma nometnē radītu (un dažādu populismu diemžēl pat apstiprinātu) pretstatu, kurš ir pamatā visai apzināti veidotam priekšstatam par konservatīvismu. Konservatīvismam ir eiropeiskas saknes un eiropeiska nozīme. Attīstības un konservatīvisma izslēdzošs salīdzinājums ir pašos pamatos aplams, tāpat kā pašos pamatos aplams ir mēģinājums retoriski un ideoloģiski identificēt konservatīvismu ar antidemokrātiskām, antieiropeiskām noskaņām tepat kaimiņos Austrumos un arī pašā Eiropā.
Te skaidri jāpasaka: konservatīvisms ir Eiropas kultūras un politisko ideju augsnē veidojusies pozīcija un modernās sabiedrības progresīvistu nepieciešamais pretmets, kas vairākkārt dažādu Eiropas valstu un sabiedrību dzīvē pierādījis, ka tieši šajā pretmeta lomā veic ļoti vajadzīgu darbu. Dāmas un kungi, konservatīvisms nu reiz nav totalitārisma un imperiālisma piekritējs un balsts. Un, ja gribam redzēt šīs teorijas un prakses īstos un cildenos pārstāvjus, tad mums jāpalūkojas uz Eiropu jaunām acīm un arī uz savu pašu Latviju un virkni tās darbiniekiem no veclatviešu laikmeta līdz pat 20.–30. gadu Latvijai. Frīdrihs Veinbergs (1844–1924) vai Andrievs Niedra būtu pārdomu vērti piemēri, bet te jāpalūkojas vērīgāk, tieši tā apliecinot konservatīvisma skatījumu uz pagātni kā cieņas vērtu mantojumu, ko, gudri un uzmanīgi lasot, pavēršam pavisam jaunā un aktuālā vajadzībā.
Atmiņa, vārds, organiski topošas kārtības, paškritiska distance, kas tiešām dara stipru, – šīs iezīmes mudina teikt: tikai tas ir konservatīvs, kas spēj uz moderno sabiedrību kopumā un pats uz sevi palūkoties no malas. Te piederētos arī sava daļa eiropeiskā romantisma izkoptas ironijas. Baidos, ka daudzi modernitātes progresīvistu nometnēs to īsti nemaz nav varējuši un nevar atļauties. Noslēgumā vēlreiz atļaujiet atsaukties uz Klausu-Gerdu Kaltenbrunneru, kurš savā Konservatīvisma rekonstrukcijā[22] vēlējās uzsvērt, ka konservatīvisms ir to nostāja, kuri vēlas cauri visām modernā laikmeta pārmaiņām saglabāt noteiktas lietas, “taču kuri arī zina, ka nepieciešams radīt lietas, kuras ir tā vērtas, lai tās saglabātu”.[23]
[1] Šis teksts ir nedaudz papildināta un ar vērēm aprīkota runa, kas tika nolasīta Konservatīvās domas konferences Demos pirmajā sesijā 2023. gada 25. oktobrī Kara muzejā.
[2] Sk. Demos mājaslapu: https://demos.lv/
[3] Citu starpā sk. divus izdevumus, kuru perspektīvai konservatīvisma pašizpratnē ir nozīme arī šodien: Martina Steber, Die Huter der Begriffe. Politische Sprachen des Konservativen in Grossbritanien und der Bundesrepublik Deutschland 1945-1980. Berlin / Boston, 2017; Inventing the Silent Majority in Western Europe and the United States. Conservatism in the 1960s and 1970s. Washington, 2017.
[4] Tīrā prāta kritikā Imanuels Kants izsakās, ka domas bez satura ir tukšas, vērojumi bez jēdzieniem – akli” (B 75). Šajā gadījumā varētu teikt: konservatīvisma definīcija bez laikmeta teorijas ir tukša, bet laikmeta teorija bez konservatīvisma elementa tajā – akla.
[5] Šādas teorijas būvmateriālu piedāvāju grāmatās Sabiedrība bez pasaules (LU Akad. apgāds, 2021) un Viņpus cilvēka (LU Akad. apgāds, 2023).
[6] Par šo problēmu (atcerēšanās un aizmiršana modernitātes kontekstā) daudz rakstīja Joahima Ritera skolas filozofs Hermanis Libe: Hermann Lübbe, Fortschrittsreaktionen: Über konservative und destruktive Modernität. Graz / Wien / Köln, 1987; Zeit-Erfahrungen: Sieben Begriffe zur Beschreibung moderner Zivilisationsdynamik. Stuttgart, 1996; Zivilisationsdynamik: Ernüchterter Fortschritt politisch und kulturell. Basel, 2014.
[7] Reinhart Koselleck, Vergangene Zukunft. Zur Semantik geschichtlicher Zeiten. Frankfurt am Main, 1989. Kozeleks šajā darbā runā par dažādi uztvertu laiku – par “vēsturiskā laika kvalitātēm” (turpat, S. 19). Viņš atsaucas uz romantismu (F. Šlēgels) un konstatē semantisko pāreju uz mūsdienām ap 18/-19. gs. miju.
[8] Šādu vēstures un mantojuma izpratni atrodam Hansa Georga Gadamera filozofiskajā hermeneitikā, kuras potenciālu konservatīvisma definīcijas kontekstā (it īpaši uz diskusijas starp Gadameru un Frankfurtes skolu fona) jāliek lietā konservatīvisma definīcijā.
[9] Saprotot šo vārdu Hansa Georga Gadamera darba Patiesība un metode (Hanss Georgs Gadamers, Patiesība un metode. Rīga, 1999) nozīmē: hermeneitika, kas nevis tikai apzinās tagadnes saistību ar pagātni un to objektīvi pēta, bet gan pati jau ir saruna ar pagātni.
[10] Johann Wolfgang Goethe, West-östlicher Divan. Izd.: Johann Wolfgang Goethe, Werke. Hrsg. von Karl Alt. Zweiter Teil. Berlin / Leipzig / Wien / Stuttgart, o. J. S. 44.
[11] Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, “Kas domā abstrakti?” Izd.: Almanahs Filosofija (2000), 25.-28. lpp.
[12] Sk. M. Heidegera izteikumus par “darbību” viņa teksta “Vēstule par humānismu” sākumā. Tos viņš saka gan kā filozofs, gan kā sava laika sabiedrības vērotājs, kurā pēc II Pasaules kara parādās spēcīgs kreisais impulss, kas favoritizē “darīšanu” un “darbību” (Handeln) gan kā revolucionāru praksi, gan kā filozofisku un socioloģisku pētījumu galveno priekšmetu. Uz šī fona Heidegera vārdi ir vēl jo vairāk pārdomu vērti arī mūsdienās.
[13] Gerds Klauss Kaltenbrunners, Sarežgītais konservatīvisms. Definīcijas – teorijas – portreti. Tulk. un pēcvārdu sarakstījis R. Bičevskis (Konservatīvās domas bibliotēka, 4. sējums).
[14] Sk.: Klaus-Gerd Kaltenbrunner, Der schwierige Konservatismus. Herford / Berlin, 1975. S. 18-19 (tālāk vērēs šis darbs citēts kā SchK, pievienojot lapaspuses numuru).
[15] J. Ritera centrālā teorētiskā tekstu kopas ir: Joachim Ritter, Metaphysik und Politik. Studien zu Aristoteles und Hegel. Erweiterte Neuausgabe mit einem Nachwort von Odo Marquard. Frankfurt am Main, 2018; Subjektivität. Sechs Aufsätze, Frankfurt am Main, 1974. Viņa iekustinātā “Filozofijas jēdzienu vēsturiskā vārdnīca” ir viens no ievērojamākajiem filozofijas vēstures izpētes projektiem 20. gadsimtā.
[16] Par Ritera skolu sk.: Mark Schweda, Joachim Ritter und die Ritter-Schule. Hamburg, 2015. Marks Šveda un Jenss Hake nākamgad (2024) publicēs arī aptverošu rokasgrāmatu par Joahima Ritera skolu (Verlag J. B. Metzler).
[17] Paralēli Ritera skolai un Klausa Gerda Kaltenbrunnera darbībai, Vācijā darbojās arī Kaspars Šrenks-Nocings, kura bibliotēka šodien veido daļu no Konservatīvisma bibliotēkas Berlīnē. Konservatīvisms bija un ir daudzveidīgs, par ko liecina arī ģermānista Karla-Heinca Borera izcilās autobiogrāfiskās piezīmes par laiku no 60. gadiem līdz 21. gadsimta sākumam, kurās viņš profile savu liberālo un tad arī konservatīvo nostādnes sarunās un strīdos ar Jirgenu Hābermāsu un citiem kreisajiem intelektuāļiem: Karl-Heinz Bohrer, Jetzt. Geschichte meines Abenteuers mit der Phantasie. Frankfurt am Main, 2017.
[19] SchK, 27.
[20] Sk. Hofmanstāla runu “Rakstītais kā nācijas garīgā telpa”: Hugo von Hofmannsthal, Gesammelte Werke in zehn Einzelbänden. Band 10: Reden und Aufsätze III (1925–1929). Frankfurt am Main, 1980. S. 24-41. Tur viņš runā par konservatīvismu kā vēsturiskas formas iegūšanu (turpat, S. 41).
[21] SchK, 31.
[22] “Konservatīvisma rekonstrukcija” ir apjomīgs projekts, kuru Kaltenbrunners realizē, piesaistot veselu darba grupu savās jomās renomētu autoru: Rekonstruktion des Konservatismus. Hrsg. von Klaus-Gerd Kaltenbrunner. Freiburg, 1972.
[23] SchK, 43. Kaltenbrunners arī raksta (un man šķiet, šo vārdu gaismā vajadzētu palūkoties uz šodienas Latviju), ka “industriālās sabiedrības struktūras likums pats pieprasa savas dinamikas konservatīvu korektīvu. Tieši dēļ daudzām neparedzamām izmaiņām visās dzīves jomās mūsu augsti diferencētajai, risku skartajai, eminenti traucējumiem un sabotāžām pakļautajai civilizācijai ir nepieciešamas koordinācijas, integrācijas un stabilizācijas funkcijas, racionāla un likumdošanas vadīta autoritāte, funkcionējoša tiesību sistēma un ilgtspējīgās kategorijās plānojoša pārvalde. Viss tas ir vajadzīgs nevis, lai iegrožotu attīstību, bet gan lai to vispār nodrošinātu [izcēlums: R. B.]. Taču, lai vadītu tehnoloģisko progresu, ir nepieciešams atrast kādu punktu ārpus tā. Kādu sistēmu var vadīt tikai no pozīcijas, kura pati nav atkarīga no sistēmas” (SchK, 38-39).
