Solveigas dziesma

Bija 1969. gads un man bija trīspadsmit gadi. Ziemas tolaik bija bargas un dziļas. Janvārī un februārī nemitīgi turējās sals ap -20 grādiem. Bieži tas nolaidās zem -25 un tad mēs ar māsu negājām uz skolu. Palīdzējām vecākiem tīrīt sniegu pagalmā, nesām malku un ūdeni no pasakaini apledojušās akas. Pēcpusdienā, kad sals pierima, varēja uzvilkt slidas un paslidot pa aizsalušo upi. Bijām norūdīti, un neatceros, ka būtu sēdējuši mājās tikai sala dēļ. Tas, ka nebija jāiet uz skolu, gan bija patīkami, jo ceļš uz turieni bija tāls. Citreiz pa nakti bija pamatīgi pieputināts un kājas grima sniegā līdz ceļiem. Ja sniegs bija svaigs, tad vēl nekas, vissliktākais bija drusciņ sagulējis sniegs ar nelielu sērsnu, kad velteņos ieautās kājas sākumā it kā rada atbalstu, bet tad pēkšņi izkrita cauri. Tad gan bija patiesi grūta iešana. Likās, ka trīs kilometrus tālajam ceļam nekad nebūs gala. Apkārt tikai tumsa, vējš un dziļš sniegs. Māte bija nopirkusi galošas uz velteņiem, bet es pat nepamanīju, kā pirmajā dienā tās palika zem dziļā sniega.

Velteņi bez galošām pie skolas bija ļoti rūpīgi jānoslauka, citādi stipri piekurinātajā klases telpā sniegs kusa un velteņi palika slapji. Neviens klasē apavus nepārvilka, un tā arī sēdējām, kurš velteņos, kurš kirzas zābakos. Cilvēki dzīvoja diezgan trūcīgi un nevarēja atļauties pirkt vairākus apavu pārus. Dvinga klasē bija neaprakstāma. Cik no mežonīgi karstās apaļās krāsns, sakurinātas ar kūdru, cik no apaviem un sasvīdušajām drēbēm. Taču bijām pieraduši pie tādām lietām un uzņēmām tās kā pašas par sevi saprotamas. Toziem mani mocīja smags klepus. Aizvilkdamies klepoju katru dienu. Reiz, iedams no skolas, izspļāvu uz dūraiņa krēpas. Tajās bija asins stīdziņas. Sapratu, ka īpaši labi nav, bet ko darīt? Kā ir, tā ir. Krievu valodas skolotāja Harlamova, kurai es biju viens no labākajiem skolēniem latviešu klasēs, bažīgi teica: ”Nepatīk man tavs klepus, Pēteri! Saki vecākiem, lai ved pie ārsta.” Bet kā tad es iešu pie ārsta? Iebāzīs vēl slimnīcā. Nekādā gadījumā! Tā arī staigāju klepodams. Vēlāk, kad bija jāiet armijā, rentgenogrammā atrada plaušās plankumu. Biju izstaigājis un uzvarējis tuberkulozi.

Marta sākumā sniegs sāka palikt mīksts, gadījās arī pa kādam atkusnim. Iedams no skolas, saplūcu pūpolu zarus. Abi ar māsu slepus ielikām tos trīslitru burkā ar ūdeni un nolikām aiz krāsns. Lai būtu māmiņai pārsteigums astotajā martā. Māmiņai gan bija daudz citu rūpju, bet tāpat jau nopriecājās, kad apsveicām. Pūpoli gan neizplauka, jo biju saplūcis nepareizos zarus, bet tāpat jau kaut ko uzzīmējām, uzrakstījām kādu vēlējumu. Vēl vairāk viņai patika mana liecība, kurā bija tikai piecinieki. Ak, nu tajā sasodītajā zīmēšanā četri. Reizēm gadījās pa kādam četriniekam arī fizkultūrā un dziedāšanā. Bet gadā bija visi piecinieki visos priekšmetos. Mātei tas bija kā saules stars grūtajā ikdienā. Viņa lepojās ar mani, un man bija prieks par to. Viņa vienmēr mani iedrošināja, ja es sāku kādu darbu. “Citi neizdarīs, bet tu varēsi!” viņa vienmēr teica. Un es ļoti centos.

Pamazām zem sniega kupenām sāka tecēt ūdens straumītes. Tagad gāju uz skolu gumijas zābaciņos. Ja atgriezās sals, tajos neganti sala kājas. Centos iet ātri, tad kāju pirksti palika tā kā siltāki. Kad sāka spoži spīdēt saule, tad vai nu no saules, vai vitamīnu trūkuma uzpampa ausis. Palika tādas lielas un sarkanas, tad pamazām pārklājās ar čūlām. Es plēsu ar pirkstiem riebīgās kreveles, un asinis tad tecēja aumaļām. Mutautiņu nenēsāju, jo kurš vīrietis tad nēsā tādu sievišķīgu piederumu? Tā nu krekla apkakle bieži bija sarkana kā cīņas gailim.

Tomēr pavasaris bija skaists. Ar katru dienu sniegs kļuva plānāks un plānāks, līdz pēc pavasara brīvdienām pazuda pavisam. Pirmajā aprīlī Feimankas upītē gāja ledus. Toreiz tā bija daudz dziļāka un platāka nekā tagad, pēc iztaisnošanas un meliorācijas. Pļava aiz upes bija pilnīgi pārplūdusi, bet upes gultnē virs salauzītajiem ledus gabaliem virpuļoja varenas dzeltena ūdens straumes. Ik pa brīdim kāds ledus gabals atbrīvojās no sastrēgumiem piekrastes krūmos un, griezdamies un šūpodamies ūdens virpuļos, devās uz nākamo sastrēgumu. Stāvēju uz koka tilta un minēju: šis ledus gabals izsitīs sastrēgumu vai ne? Ledus blāķis ar visu sparu atsitās pret tilta balstiem un tilts sagrīļojās. Steigšus izskrēju krastā un tagad jau no turienes vēroju ledus titānu cīņu. Parasti pret vakaru sastrēgumi mazinājās un rītā ūdens jau bija manāmi nokrities. Tēva taisītais tilts bija izturējis pārbaudījumu.

Pavasarī bija jauki. Silti spīdēja saulīte, parādījās pa kādai māllēpei. Dzeltenas kā podziņas tās sāka spīdēt dubļainajās ceļa malās. Dubļi bija pavasara lāsts. Izbrist viņus varēja tikai ar gumijas zābakiem. Ja kādreiz vieglprātīgi uzvilku kurpes, tad dabūju visu dienu staigāt dzelteni krāsotos apavos, bet zem skolas sola sakrājās īsta smilšu kaudze. Taču, kā jau minēju, visi bijām pieraduši pie tādiem niekiem.

Kādā saulainā pavasara dienā pēc trešās stundas pēkšņi visiem lika iet uz skolas zāli. “Atkal būs jānosoda amerikāņu agresija Vjetnamā! Nu, cik var?” pikti domāju. “It kā no tā, ka es tur stāvu, kaut kas mainīsies.” Skola atradās kādreizējā barona medību pilī, un kā fizkultūras zāle kalpoja agrākā balles zāle pašā ēkas vidū. Tā nebija liela, un skolotājiem nācās krietni nopūlēties, lai visas divpadsmit klases tur sapakotu. “Sīko” līdz piektajai klasei nebija, kas īpaši vedināja uz domām, ka atkal būs jānosoda amerikāņu okupanti vai jāraud par kādu Ivanovu, kurš kritis tikpat tālajā Damanskas salā. Īpaši kuplas bija krievu bērnu klases, kurās katrā bija pa trīsdesmit skolēniem, un dažām klasēm bija pat divas krievu paralēlklases. Kamēr bīdījāmies, saspiesti kā sardīnes kārbā, kāds krievelēns iedūra man ar cirkuli dibenā. Viņam nepatika tādi “horošisti”, viņš tos uzskatīja par pielīdējiem. Neko nevarēju pretī izdarīt, skolēnu masa mūs tūlīt izšķīra un bija vien jāstāv ar sāpošu gurnu. Stāvēju priekšējā rindā un mani nemitīgi grūstīja no aizmugures. Bērni tolaik bija dinamiski un ne brīdi nevarēja nostāvēt mierā. Kāds kādu pagrūda, tas grūda pretī, kāds slepus iebakstīja otram sānā, un tas sāka meklēt vaininieku. Tā nu priekšējā rinda līgojās kā niedres vējā. Vienā zāles galā bija atstāta brīva telpa, apmēram četri reiz četri metri. Stūrī vēl stāvēja arī lielas klavieres, tā ka telpas palika visai maz. Logi bija aizvērti, gaiss putekļains un smacīgs. Tad pēkšņi visi apklusa un mani pārstāja grūstīt no aizmugures. Sānu durvīs parādījās skolas direktors un aiz viņa drūzmējās cilvēki skatuves drēbēs.

– Šodien mūs ar savu ierašanos ir pagodinājuši viesi no Rīgas. Šeit ir mākslinieki no Operas un baleta teātra un arī no Rīgas cirka, – direktors krieviski teica. Krievu valoda skolā dominēja, kaut gan te mācījās arī latviešu bērni. – Cienīsim māksliniekus, netrokšņosim un aplaudēsim pēc katra priekšnesuma.

Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes. Aiz muguras skolēni smīkņāja par vīrieša cieši piegulošajām biksēm un it īpaši par to, kas zem tām. Nodomāju, ka sarunu tēma viņiem šodienai garantēta. Garlaikots gaidīju, kad “cienījamie mākslinieki” beigs savu ķēmošanos. Pabeiguši priekšnesumu, viņi paklanījās, un mēs šķidri aplaudējām.

Tad pie klavierēm nostājās drukna pusmūža sieviete. “Tūlīt gaudos,” ciniski nodomāju. Operas māksla man bija sveša. Vispār gan man patika dziesmas. Es klausījos tās radiolā “Rigonda”, mums ar māsu bija arī mazais radio “Selga”, kuram gan vienmēr bija problēmas ar baterijām. Tomēr operdziedāšanu es uzskatīju par kaut ko līdzīgu kaķa mocīšanai, un tā nu tagad stāvēju un nicīgi skatījos uz paresno sievieti. Viņa drusciņ atklepojās, tad paskatījās uz pianistu, kurš bija atbraucis māksliniekiem līdzi, un klavieres sāka skanēt, uzburdamas kādu skumju melodiju. Sieviete ievilka elpu un sāka dziedāt…

Un notika mazs brīnums. Sievietes spēcīgā krūšu balss mani pilnīgi satrieca. Es pirmo reizi dzīvē dzirdēju īstu dziedātāju un apjautu, cik tas ir skaisti – mācēt dziedāt. Caur logiem krita spoži saules staru kūļi un tajos mirgoja putekļi, bet tagad tie man likās kā apzeltīti. Ir pagājuši vairāk nekā piecdesmit gadi, bet kā šodien redzu skaisto ainu un atceros dzidro sievietes balsi, kas ieplūda man tieši dvēselē. “Der Winter mag scheiden, der Früling vergehn, der Sommer mag verwelken, das Jahr verwehen”.[1] Skolā es mācījos vācu valodu un sapratu vārdus gandrīz pilnībā.

Stāvēju kā apburts un nejutu vairāk ne biedru grūstīšanu mugurā, ne sāpes gurnā no krievelēna cirkuļa, nejutu neko, tikai ļāvos sievietes balss neticamajai burvībai. Sirds iesmeldzās un es nobijos, ka man nenokrīt kāda asara. Bet ne. Biju aizrautīgs pusaudzis, un mākslas asā bulta bija trāpījusi neticami precīzi.

Pēc tam uzstājās cirka mākslinieki, bet es uz viņiem vairāk neskatījos. Man nekad nav patikuši burvju mākslinieki. Stāvēju, nodūris galvu, un dziesma joprojām skanēja man ausīs. “Du kehrst mir zurück, gewiß, du wirst mein.[2] Atcerējos dziesmas pieteikumu, ka tā ir kaut kāda “Solveigas dziesma”. Toreiz jau nevarēja tā uzreiz pameklēt Gūglē, tāpēc uzreiz pēc stundām devos uz bibliotēku. Bibliotekāre izbrīnīta uz mani paskatījās: “Tu taču pirms trim dienām jau paņēmi piecas grāmatas!” Viņa man parasti nedeva vairāk par piecām grāmatām un pareizi darīja. “Izlasīsi, atnesīsi, varēsi paņemt vēl!” viņa vienmēr kategoriski teica. Jutos neērti, būdams tāds visumā vīrišķīgs nebēdnis, bet tagad stāvot ar tādu bērnišķīgu sirds sāpi. Īsos vārdos kaut kā izmocīju, ka ir tāda “Solveigas dziesma”. “Nu, es gribētu kaut ko tuvāk dabūt zināt.” Bibliotekāre bija jauka meiča, tik tikko astoņpadsmit gadus veca. Skanīgi pasmējusies par manu lielo samulsumu, viņa pastāstīja, ka ir tāds norvēģu rakstnieks Ibsens, kuram ir luga “Pērs Gints”, un dziesma ir no Edvarda Grīga mūzikas skatuves uzvedumam. “Iedošu tev Ibsena lugu par Pēru Gintu. Bet piecas grāmatas tev paliks kā limits. Labi?” Protams, apsolīju un piekritu.

Gāju caur pavasarīgo mežu, un tas man likās dzīvāks un krāsaināks kā parasti. Skaļāk dziedāja putni, stiprāk smaržoja egles. Noplūcu kādu māllēpi, ievilku nāsīs tās saldo smaržu un nodomāju: “Cik gan jauki ir dzīvot!”

Pagāja divdesmit gadi. Reiz, pamatīgi noguris no mētāšanās pa smirdīgajiem vilcieniem, no pāris negulētām naktīm un izmisīgās stāvēšanas pie lidmašīnas biļešu kasēm, pilnīgi izsmelts, beidzot varēju atgāzties TU-134 krēslā. Lidmašīna lidoja uz Rīgu, uz mājām.

Piesprādzējos un jau gatavojos iegrimt miegā, kad pēkšņi salonā atskanēja skumja melodija: “Gott helfe dir, wenn du die Sonne noch siehst. Gott segne dich, wenn du zu Füssen ihm kniest.[3]

Paslēpu plaukstās savu saviļņojumu, kas nav katram jāredz, un jutu, ka acis kļūst miklas. Kāpēc mani tik ļoti saviļņo šī melodija? Varbūt tās ir kādas neapjaustas gaidas, kāda ticība, kas manī dziļi kvēlo? Nezinu.



[1] No Edvarda Grīga “Solveigas dziesmas”: “Ziema beidzas, pavasaris paiet, vasara pāriet rudenī un gads aizrit” (vācu val.). Dziesmu Ernas Bergeres izpildījumā var klausīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=hwpph-9Btxo

[2] “Tu atgriezīsies pie manis, jel zini, tu būsi mans” (vācu val.).

[3] “Lai Dievs tev palīdz, ja tu joprojām redzi sauli; lai Dievs tevi svētī, ja krīti pie Viņa ceļos” (vācu val.).

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: