Rūgtais ezers, saldā patiesība

Ādama Kērtisa filmas Bitter Lake (BBC, 2015) apskats

Attēli ar nenovēršamā nāvē krītošiem cilvēkiem – savulaik no liesmojošā Pasaules tirdzniecības centra Ņujorkā, tagad no ASV bruņoto spēku lidmašīnas Kabulā – iezīmē 20 gadus ilguša neveiksmīga un dārga sociālā eksperimenta vardarbīgo sākumu un haotisko galu. Kā lai citādāk nosauc mēģinājumu triecientempā no ārpuses un no augšas, turklāt stobru galā un ar dāsnu kukuļu palīdzību ieviest vēlīno Rietumu liberālo demokrātiju reliģiozā un pusfeodālā klanu, cilšu un senu paražu sabiedrībā, pār kuru pārskatāmā pagātnē jau paklupa komunisma eksperiments?

Sasteigtā Rietumu evakuācija, izpirktie čadru veikali un Korānu izdziedoši bārdaini vīri kritušā režīma darboņu pamestajās pilīs dod ieganstu pieminēt kādu pravietisku filmu. Britu dokumentālā kino virtuoza Ādama Kērtisa (Adam Curtis) 2015. gada Afganistānas jaunāko laiku vēsturei veltītais garadarbs Rūgtais ezers (Bitter Lake) divu stundu garumā izsmeļoši un poētiski atbild uz šajās nedēļas daudzu uzdoto jautājumu: kā nākas, ka parasti, toties ļoti motivēti afgāņu kalnu gani noturējās pret pasaules varenāko armiju un īsā laikā, gandrīz bez asins izliešanas pazudināja ASV uzturēto Kabulas valdību un tās armiju? Kā tas nākas, ka islāma fundamentālisma Deobandi paveids apvienojumā ar reliģiski iekrāsotu nacionālismu un paštunu identitātes uzsvēršanu izrādījās tik dzīvotspējīgs un grūti apstrīdams? Kāpēc daudzu afgāņu ausīs ASV eksportētā liberālisma solījumi par indivīda pašnoteikšanos un cilvēktiesībām ir izrādījušies tikai tukša skaņa? Vai tad ar izslavēti garu atmiņu apveltītie afgāņi nav dzirdējuši, ka jau pirms 30 gadiem liberālās demokrātijas un kapitālisma kombinācija it kā pielika punktu vēsturiskajiem strīdiem par labāko politisko iekārtu?

Sabiedriskais medijs jau otro nedēļu meklē atbildes pārnacionālu kara kurināšanas ierēdņu un “humanitāro intervenču” atbalstītāju samocītajās balsīs. Šīs balsis, piemēram, franču postimperiālistisko ieinteresētību Sāhelas reģionā uzdod par “vērtību universālismu” un apgalvo, ka, “gudri rīkojoties”, tādās sabiedrības kā Afganistāna daudz ko var “mainīt uz labu”[1] – ar bruņoto spēku palīdzību, protams. Daudz vienkāršāk, godīgāk un laikmetīgāk būtu pēc iespējas ātrāk latviešu skatītājam parādīt šo Kērtisa filmu.

Lai gan salīdzinoši nesena, filma šķiet kā no citas ēras. Vēstījums noslēdzas ar šobrīd daļēji paputējušās Islāma valsts uznācienu Irākā. Starplaikā esam pieredzējuši sen nebijušas svārstības starptautiskajā kārtībā un dziļas šaubas par Rietumu izvēlētā ideoloģiskā kursa pamatotību, kā arī visu iespējamo noklusēto pretrunu iznākšanu dienasgaismā pandēmijas ārkārtas apstākļos. Kērtiss filmu noslēdz samērā pesimistiski, rādot tornī plīvojošu džihādistu melno karogu un pārgurušu, apjukušu Rietumu politiķu sejas, lai skatītājā izsauktu neatrisināmas un pieaugošas samezglotības sajūtu. Tomēr pēdējo nedēļu straujie notikumi ir pārcirtuši vismaz vienu mezglu. Tie ir ieviesuši nosacītu skaidrību pašā Afganistānā, vienlaikus gaisā atstājot lielu jautājuma zīmi virs ASV un sabiedroto apvāršņa.

Dažādas apokaliptiski paškritiskas apceres par ASV zūdošo iekšējo un ārējo prestižu,[2] kas šobrīd jau kļuvušas par atsevišķu klasiskā Vakarzemes norieta apakšžanru, tagad papildina Kērtisa filmas šķietami minimālo vēstījumu. Tas patiesībā nav tik daudz par Afganistānu, cik vairāk par pašiem Rietumiem, saskaroties ar kaut ko svešādu, neiesavināmu un valdošās ideoloģijas ietvaros nesaprotamu. Šis nesaprotamais pēc atgriešanās mājās no Afganistānas gan Padomju Savienības, gan Lielbritānijas un tagad arī ASV gadījumā liek šaubīties par visu, ko iesaistītie līdz šim uzskatījuši par labu un uz āru projicēšanas vērtu. Kērtisa stāsts šajā un citās filmās patiesībā ir par sliktu vai aplamu ideju postošajām sekām savstarpēji arvien ciešāk saistītajā pasaulē, par naudas varu, kas samaitā sabiedrības un elites, par politiskās varas atkāpšanos, kā arī par Rietumu zūdošo ticību sev un kādam lielākam stāstam.

Uz patlaban jau diezgan sazarotās Kērtisa filmogrāfijas fona Rūgtais ezers izceļas ar vēstījuma savāktību, linearitāti un stāsta kompozicionālo noapaļotību. Citās filmās Kērtiss piedāvā plaša mēroga daudzslāņainus, brīžiem tīši saskaldīti juceklīgus stāstus par politisko varu, tehnoloģiju lomu, finanšu sistēmu, zūdošo realitātes izjūtu, korupciju, patības pārdefinēšanu psihoterapijas iespaidā vai dažādiem aizrautīgiem revolucionāriem, pustrakiem intelektuāļiem, kuru domas maina pasauli vai iekustina kādu slēptu procesu ar neparedzamu iznākumu. Savukārt Rūgtajā ezerā režisors konkrētā hronoloģiskā ietvarā (1945–2015) lielās līnijās secīgi apskata rietumvalstu mijiedarbību ar grūti pārvaldāmo zemi pasaules lielo kultūru krustcelēs.

Filma savu atmiņā paliekošo nosaukumu iegūst no liktenīgas ASV prezidenta Franklina Rūzvelta tikšanās ar Saūda Arābijas karali Ibn Saūdu uz kuģa Lielajā rūgtajā ezerā Suecas kanāla vidū. Tas notika 1945. gada 14. februārī, neilgi pēc Jaltas konferences. Tikšanās laikā Rūzvelts un Saūds noslēdza slepenu, joprojām spēkā esošu vienošanos. ASV solīja nodrošināt Saūda Arābijai militāro palīdzību, bruņoto spēku apmācību un bāzi Dahrānā apmaiņā pret drošu piekļuvi naftas piegādēm. Pirmais moderno Saūdu valdnieks, nonācis pie varas uz mesiāniska džihāda cerību viļņa, amerikāņiem dod kāroto ar nosacījumu, ka amerikāņi nekādā veidā nejauksies Saūdu Arābijas iekšējās lietās. Proti, neapšaubīs un netraucēs islāma vahabītu novirzienam, kas Saūda arābu dzīvi vēl šodien pakārto stingrākajiem šariata priekšrakstiem. Aukstā kara ietvaros islāma fundamentālisms ne reizi vien izrādījās noderīgs ASV globālajā cīņā pret islāma zemēs strauji izplatošos komunismu vai dažādiem sekulāra sociālisma novirzieniem, kurus atbalstīja PSRS.

Saūdu karaļnams ar naftas dolāriem tikmēr dāsni sponsorēja vahabītisma izplatību visā reģionā. Tas arī finansēja medreses Pakistānā. No tām vēlāk dzima gan modžahedu kustība pret Padomju Savienības iebrukumu un okupāciju, gan Taliban kā reakcija pret dažādu savstarpēji karojošu afgāņu karakungu patvaļu haotiskajos 1990. gados, kad ne PSRS, ne ASV vairs nedeva naudu konfliktos iesaistītajām pusēm. Starp citu, viens no galvenajiem Taliban pašpasludinātajiem un, visticamāk, pamatotajiem mobilizācijas iemesliem tolaik bija mērķis apkarot tā saukto “bacha bāzī” praksi, kas zēla karakungu vadībā. Tā ir sena afgāņu paraža, kas saistīta ar bērnu seksuālu izmantošanu starp vecākiem vīriešiem un jauniem pusaudžiem vai zēniem. Šī paraža ir saistīta ar seksuālo verdzību un bērnu prostitūciju, kas jaunu izplatību pieredzēja arī ASV stutētās valdības pārraudzībā un pret ko atjaunotie Taliban varēja uzstādīt pamatotas apsūdzības.

Viens no veidiem, kā karakungi pelnīja naudu, bija opija magoņu tirdzniecība, ko Taliban pirmās valdīšanas laikā arī izdevās sekmīgi izskaust. Opija izstrādājumi kopš 1990. gadiem un it īpaši ASV okupācijas periodā ir pārpludinājuši ASV perifēros, deindustrializētos reģionus, sējot atkarību, bezcerību un nāvi kādreizējā darbašķirā un aizvien marginalizētākajos lauku iedzīvotājos. 2016. gadā, vīlušies Vašingtonas profesionālajos politiķos, šie iedzīvotāji nobalsoja par Donaldu Trampu, kas Amerikai solīja atgriezt kādreizējo godību. Kērtiss parasti norāda, ka islāma viduslaiku zelta laikmeta godību sola atgriezt arī vahabīti, Al-Qaida un Taliban, noraidot Rietumu kultūras un naudas samaitājošo ietekmi par labu, Kērtisaprāt, “iztēlotai pagātnei”. Tāpat Kērtiss uzsver, ka plašie magoņu lauki Helmandas provincē radušies, pateicoties 1950. gadu Rietumiem draudzīgās Afganistānas valdības mēģinājumiem modernizēt valsti ar dažādu gigantisku infrastruktūras projektu palīdzību, piesaistot ārvalstu kapitālu, investīcijas un ekspertus, – šajā gadījumā ceļot dambi uz Helmandas upes. Uzceltais aizsprosts kādam, protams, atnesa modernās pasaules labumus, bet vienlaikus mainīja sāļuma līmeni apkārtējos laukos, kuros opija magones nu kļuva par galveno iztikas avotu.

Vienlaikus Saūda Arābija izmantoja naftas varu, lai piespiestu Rietumus savaldīt Izraēlu 1973. gada Jomkipura kara izskaņā. Tādējādi attīstītās valstis iestiga 1970. gadu naftas krīzē, augošās cenās un stagnējošā ekonomikā, kas ASV un Lielbritānijā vairoja sabiedriskos nemierus un izmisumu. Uz to viļņa kā antitēze pēckara “labklājības valstij” un sociāldemokrātu egalitārajiem projektiem pie varas nonāca lielkapitāla čempioni Mārgareta Tečere un Ronalds Reigans. Viņi Kērtisa filmās parasti spēlē daļēju ļaundaru lomu kā autori tai politekonomiskajai sistēmai, kurā dzīvojam joprojām un ko mēdz saukt par “neoliberālismu”. Šajā un citās filmās Kērtiss to sauc par “arvien lielāku atsacīšanos no politiskās varas par labu baņķieriem, tehnokrātiem, finanšu haizivīm un akciju tirgus algoritmiem”. Saūda arābu petrodolāri, ar kuriem tika pārpludinātas Rietumu bankas, savukārt stiprināja šo vispārējo naudas varu, kas arvien vairāk atkabinājās no seguma taustāmos resursos, līdz noveda pie lielās finanšu sistēmas pārkaršanas un recesijas 2007.–2009. gadā.

Līdz ar Reigana, Klintona, Tonija Blēra un Džordža Buša jaunākā parādīšanos uz ekrāna Kērtiss komentē, ka politiķi, sastopoties ar varas zudumu mājās un pieaugoši haotiskāku pasauli, arvien vairāk atkāpās vienkāršos morāles stāstos, kuros dažādi sarežģīti globāli konflikti un spēku sadursmes reducētas līdz labā un ļaunā cīņai. Šo rietumnieku neizpratni un naivumu, saskaroties ar sarežģīto Afganistānas īstenību, ilustrē britu Miera uzturēšanas spēku piemērs. Dažādu savstarpēji konkurējošu grupējumu un klanu pārstāvji dodas pie britiem un saka, ka aiz kalna atrodas Taliban; briti norādītajā vietā veic gaisa uzlidojumu, sabombardējot kādu ciemu; taču vēlāk atklājas, ka šādi viņi ierauti vietējo konfliktā un nu jau paši tautas masās tiek uzskatīti par bandītu vai korumpētas valdības atbalstītājiem, kurus jāapkaro un jāpatriec no apkārtnes; tas atkal britiem liek turēt aizdomās pilnīgi visus, mest vēl vairāk bumbas, vēl stiprāk vairot neuzticību un balstīt savstarpēju aizvainojumu un izrēķināšanās ciklu. Beigās briti, sapratuši savu kļūdu, izvāc karaspēku no Afganistānas. Tas pats šobrīd noticis ar amerikāņiem, tikai prasot daudz smagāku un sāpīgāku atklāsmi valsts elites aprindās.

Šīs kopsakarības, kurās Rietumi un Austrumi savijušies grūti pārskatāmā, brīžiem nāvīgā dejā, veido Rūgtā ezera stāsta ietvaru, kura centrā tomēr ir lielo sadursmju izspēlēšanās uz Afganistānas zemes. Par paša Kērtisa aizkadra balsī lakoniski stāstīto šajos divdesmit gados ir rakstīts daudz.[3] Jau sen arī nepārsteidz fakts, ka ASV ar sabiedrotajiem pret terorismu karoja zemēs, kur terors izplatījies, pateicoties pašu amerikāņu naudai un piesegtajiem Saūdiem. Filmas galvenais pienesums drīzāk ir dažādajos tehniskajos un formālajos paņēmienos. Ar to palīdzību Kērtiss šīs gandrīz vispārzināmās bēdīgās patiesības padara nepastarpināti izjustas un līdzpārdzīvotas. Tās skatītājam pašam, līdzīgi filmas galvenajiem varoņiem, liek apšaubīt visu, par ko varas turētāji un to apkalpojošais personāls ik dienas stāsta medijos, kā arī liek saukt pēc pilnīgas norobežošanās no netaisnības turpināšanas, kas izpaustos kā jaunas humanitārās intervences globālā liberālisma vārdā.

Filmas hronoloģisko vēstījumu, ko ilustrē vēsturiski kadri, papildina gari, pārsvarā režisora nepaskaidroti poētiskie iestarpinājumi. Tajos Kērtiss no plašā BBC materiāla atlasījis izteiksmīgas ainas ar Afganistānas ļaužu un sabiedroto karavīru ikdienas dzīvi, patruļām, apšaudēm, nakts redzamības tēmēkļu skatiem, dronu kamerām pirms kāda “terorista” uzspridzināšanas, dabas ainavām, tuksnesīgiem apvāršņiem un afgāņu bērniem, kuri ilgi un nopietni veras kamerā, vai dejojošiem tadžiku karavīriem. Okupācijas jeb “miera uzturēšanas spēku” augsto tehnoloģiju bruņojums uzkrītoši un absurdi disonē ar vienkāršajiem Afganistānas lauku ciematu iedzīvotājiem, kuri dažos reģionos nēsā tādas cepures, kādas Maķedonijas Aleksandrs varētu būt skatījis sava iebrukuma laikā pirms 2300 gadiem. Vērotājam šajās vietās burtiski jākliedz: ko amerikāņi un briti tur dara un kāpēc? Kam tas viss? Ko mūsējie, latvieši, tur darīja? Kāds bija visa šī pasākuma, bojāgājušo un triljona izmesto dolāru mērķis? Naudas varu savukārt simbolizē kadri ar tumšiem megakorporāciju debesskrāpjiem dinamiskas, pulsējošas mūzikas pavadījumā. Ritmisks vai emocionāls skaņu celiņš jau ir kļuvis par vienu no Kērtisa rokraksta sastāvdaļām. Arī šajā filmā Kērtiss neiztiek bez Nine Inch Nails, Burial, Kanjes Vesta vai Deivida Bovija uzsvariem.

Filmas slavenākā un šobrīd vēl jo pamācošākā aina ir brīdis, kad Kērtiss apskata rietumnieku mēģinājumus ar dažādu valdības iniciatīvu, milzīga finansējuma un plašas nevalstisko organizāciju iesaistes palīdzību mācīt “atbrīvotajiem” afgāņiem “atvērtās sabiedrības” vērtības. Kērtiss piebilst, ka Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.

Šī segmenta ietvaros Kērtiss piedāvā izvilkumu no, acīmredzot, BBC uzņemta rullīša, kurā kāda Rietumu nevalstiskās organizācijas pārstāve afgāņu studentēm Powerpoint prezentācijā rāda Marsela Dišāna pisuāru, t.i., “strūklaku” kā agrīnas Rietumu konceptuālās mākslas piemēru, kas esot jāuztver kā “atbrīvojoša” pašizpausmes prakse. Kērtisa autora rokraksts ir Rietumu pasniedzējas sev neticošajās neveiklajās sejas izteiksmēs un apmulsušo afgāņu sieviešu seju pietuvinājumos, kuri runā paši par sevi.

Šodien, nākot gaismā dažādām amerikāņu Afganistānas pārvaldības īpatnībām, šo ainu var papildināt ar ASV vēstniecības vēl nesen jūnijā publicēto tvītu[4] par godu Praida mēneša atzīmēšanai un no jauna aktualizētai informācijai par to, kā ASV līdztekus aviācijas bumbām atvēlēja simtiem miljonus dolāru dzimumu līdztiesības pētījumiem un iniciatīvām Afganistānā. Saskaņā ar ASV valdības ziņojumu, dzimumu līdztiesības programmām Afganistānā tika iztērēti 787 miljoni ASV dolāru. Taču šī summa ir ievērojami mazāka par faktisko, jo dzimumu līdztiesības mērķi tika iekļauti praktiski visos ASV pasākumos šajā valstī. Nesenā ziņojumā ir izklāstītas projekta grūtības: gan dari, gan paštunu valodā nav vārda “dzimte”, kas ir pašsaprotami, jo līdz nesenam laikam nošķīrums starp dzimumu un dzimti nebija pazīstams arī Rietumos.[5] Turklāt ASV vadībā Afganistānas 2004. gada konstitūcijā tika noteikta 27 procentu kvota sievietēm parlamenta apakšpalātā; tā ir augstāka nekā ASV. Šī stratēģija dažkārt prasīja, lai sievietes pārstāvētu provinces, kurās viņas nekad nav bijušas. Zīmīgi, ka šis samākslotais “demokrātijas” eksperiments radīja valdību, par kuru tikai retais bija gatavs cīnīties, nemaz nerunājot par miršanu tās vārdā – it īpaši tāpēc, ka ASV kūrētais dzimumu līdztiesības imperatīvs regulāri izraisīja dumpjus un nemierus Afganistānas provincēs.[6] Varbūt, ja Dišāna pisuāra, varavīksnes karoga un dzimtes studiju vietā kā Rietumu civilizācijas labākie un raksturojošākie paraugi ieinteresētiem afgāņiem tiktu rādīta Homēra Odiseja, Cicerona runas vai islāma sholāriem labi zināmā Platona Valsts, viņi mūs saprastu labāk?

Kadrs no filmas, (c) BBC.

Ko Rūgtais ezers šodien māca tieši latviešu skatītājam? Tā kā daudzu ģimeņu kolektīvajā atmiņā nozīmīgu lomu ieņem padomju Afganistānas kara veterānu (bieži vien traumatiskā) pieredze, skatītāji novērtēs lielo uzmanību, ko Kērtiss atvēl tieši Padomju Savienības iesaistei un fiasko, kas, piemēram, Jura Podnieka Impērijas galā attēlots kā viens no cēloņiem “ļaunuma impērijas” sabrukumam. Kritisks skatītājs nevarēs neaizdomāties par Afganistānas paralēlēm ar Latviju – dažādas no ārpuses uzspiestas svešādas ideoloģiskās impērijas un modernitātes formas, kuras nāk pār autohtonajiem iedzīvotājiem, mēģina savaldzināt iezemiešu prātus un tomēr beigās cieš sakāvi.

Protams, pašreizējās ASV iekšējās problēmas un globālās hegemonijas izaicinājumus arī pakāpeniski jau sāk salīdzināt ar vēlīno padomju impēriju.[7] Lai gan dažādās ziņās atšķirīgi, gan komunisms, gan liberālisms tomēr ir tipiski modernitātes projekti, kuri savā utopiskumā tiecas pārvarēt jebkādas dabiski nospraustas robežas un galu galā pārvarēt arī pašu dabu un pārdefinēt realitāti: komunisms – lielākas vienlīdzības vārdā, liberālisms – lielākas un neierobežotākas indivīda brīvības jeb pašnoteikšanās vārdā. Liberālisma un komunisma ideoloģiskajiem saskares punktiem īpaši pievērsies poļu filozofs Rišards Legutko (Ryszard Legutko),[8] kurš, līdzīgi grāmatas Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi autoram Patrikam Denīnam, norāda uz arvien pieaugošo nebrīvi un atkabināšanos no realitātes vēlīnā dekadentā liberālisma apstākļos. Kērtisa filmā komunisms un liberālisms Afganistānā cieš sakāvi, jo tie sniedz diametrāli pretējo sevis solītajam, iztukšo valodu no jēgas, nav saistīti ar realitāti un, galu galā, pat paši šo ideoloģiju adepti īsti netic tam, ko cenšas sludināt un ieviest citur.

Rūgtajā ezerā šis pretstats starp Rietumu brīvības apsolījumiem un Afganistānas iedzīvotāju izpratni par brīvību un labo dzīvi sasniedz galēju kāpinājumu. Kāpēc tik daudzi afgāņi un, šķiet, arī austrumeiropieši, ieskaitot latviešus, noraida šo amerikāņu solīto liberālo brīvību? Kā raksta Legutko, “gan Aristotels, gan sv. Pāvils uzskata, ka brīvība prasa kļūt par cilvēku, kurš spēj sevi vadīt, nevis pakļauties saviem instinktiem, vēlmēm, bailēm, impulsiem un kaprīzēm.”[9] Taču tieši šai iekāru un vēlmju patvaļas jeb nebrīves iedzīvināšanai un legalizācijai dažādas starptautiskās nevalstiskās organizācijas gan Afganistānā, gan Latvijā ir tērējušas milzīgus naudas un akadēmiskos resursus – jā, nereti arī ar ASV “drošības lietussarga” idejisko un cita veida atbalstu. Turklāt arī Latvijas gadījumā daži redzamākie liberālisma un “atvērtās sabiedrības” pārstāvji ir atzinuši savu ideju svešādumu un “ārējo”, no augšas ieviesto raksturu sabiedrībā, kas spītīgi turas pie konservatīvām pārliecībām.[10] Latvijā, tāpat kā Afganistānā, lielie atbrīvošanas, individuālās pašizpausmes, cilvēktiesību un “pilsoniskās sabiedrības” iedzīvināšanas projekti izrādās atkarīgi tikai no dažām pārnacionālām nevalstiskām organizācijām, Rietumos skolotiem aktīvistiem un dāsna finansējuma. Tāpēc vēlāk, kad visi vadži lūst, nav jābrīnās, ka etniskā identitāte, klanu, cilšu un reliģijas saites, kā arī goda aizstāvēšana motivē cīnīties vairāk nekā ekspresīvā individuālisma[11] solījumi, kurus pavada bezizmēra korupcija, neskaidras dzimumu kvotas, ciematu bombardēšana, šauras, kosmopolītiskas menedžeru elites koncentrēšanas galvaspilsētā (Kabulā, Vašingtonā, Briselē, Rīgā) un sabiedrības audumu irdinoša netaisnības sajūta.[12]

Vēl Kērtisa filma var aicināt latviešu skatītāju aizdomāties, ko pēc būtības nozīmē dalība netaisnīgā agresijas karā, pat ja tas notiek, “pērkot” aizsardzību no ASV. Ne reizi vien skatītājam būs kārdinājums iedomāties, vai tik šajā 20 gadus ilgušajā karā mēs – briti, amerikāņi, latvieši – gadījumā neesam bijuši “nepareizajā”, “slikto” pusē. Patiesība dziedina, pat ja tā ir neērta un pat ja tās noskaidrošanas labad ir jāuzdod sāpīgi jautājumi. Vai Afganistānā bojā gājušie latvieši – kurus mums šajās dienās būtu jāpiemin –, nākdami no dažādu lielvaru apspiestas un okupētas tautas, paši nav piedalījušies apspiešanā un okupācijā, šoreiz jau kā suverēnas valsts pārstāvji? Turklāt, piedaloties šādos globālos sociālos eksperimentos laikā, kad gan ASV, gan Latvijā mēs paši iekšlietās noteikti neesam bijuši “pilsēta kalnā, kas nevar tikt apslēpta” (Mat. 5:14), lai kalpotu par “gaismu citām tautām” (Jesajas 42:6). Šajās dienās godīgākajā ASV publicistikas daļā izskanējušas daudzas apceres par seno tēmu “ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt” (Mk. 3:24), kur nu vēl eksportēt savu pārvaldības modeli uz citām zemēm. Postliberālās publicistikas uzlecošā zvaigzne Sorābs Amāri (Sohrab Ahmari) to formulē šādi: “Tāpat nācija, kurai trūkst iekšējās vienotības un taisnīguma, nevar un tai nevajadzētu mēģināt uzspiest savu gribu tālām zemēm.”[13] Viņš apraksta paātrināto ASV iekšējo pagrimumu, kamēr abu politisko flangu valdības un nevalstiskās organizācijas publicē ikgadējus ziņojumus, kuros vērtē citas valstis pēc “dučiem muļķīgu rādītāju” un izdod steidzamus aicinājumus par “demokrātijas atpalicību” Centrāleiropā un LGBTQ tiesībām Uzbekistānā. Afganistānas izgāšanās iespaidā Amāri aicina paskatīties uz ASV sabiedrību – sportistiem un slavenībām, kuras atsakās godināt karogu, kas uzšūts uz “mūsu karavīru uniformām”, pieņemtiem likumiem, kuros mātes tiek dēvētas par “dzemdējošiem cilvēkiem” (birthing people), kā arī uz garīgi slimiem cilvēkiem un citām pazudušām dvēselēm, kas mētājas ASV lielpilsētu ielās. Viņš aicina padomāt par to, ka, saskaņā ar aptaujām, vienam no pieciem jauniešiem nav draugu, un izjust kaut nelielu kaunu par acis plosošo materiālo nevienlīdzību un marihuānas vai opiātu apreibušajiem cilvēkiem Amerikas laukos un mazpilsētās. Amāri noslēdz: “Pārstājiet pamācīt pasauli un, Dieva dēļ, pārtrauciet mēģināt pārveidot citas sabiedrības pēc sava tēla.” Likumsakarīgi jāskan aicinājumiem pārstāt amerikāņiem mācīt dzīvot latviešus, kur nu vēl latviešiem – afgāņus. Latvijas kritika pret Lukašenko režīmu arī izskanētu pārliecinošāk, būtu “ticamāka” – kā teiktu Kērtiss –, ja tie paši kritēriji un morālās patiesības visā nopietnībā tiktu godīgi piemērotas arī mājās.

Trāpīgākais komentārs Latvijas medijos par ASV izgāšanos Afganistānā izskanējis no Mārča Bendika puses.[14] Viņš iezīmē, kā 30 gados Latvijas situācija ir kļuvusi analoģiska afgāņu un viņu priekšnieku amerikāņu sintēzei: “Vieni dod naudu it kā pareizas ideoloģijas veicināšanai un ekonomikas stutēšanai, otri dzīvo pilnīgā izolācijā no savas valsts iedzīvotājiem un apbrīnojami ciniskā bezkaunībā pārdala milzu summas”. Jāpiebilst, ka, kamēr izčākstēja Kabulas valdība, notika medijos daudzpusīgi atspoguļotais “sarunu” festivāls “Lampa”, ko nu jau pamatoti var uzskatīt par galveno Latvijas liberālisma un “atvērtās sabiedrības” aktīvistu ikgadējo sapulci. Pasākums, protams, bija arī starptautisku nevalstisko organizāciju un ASV valdības dāsni atbalstīts. Šķiet, Bendika kungam šīs kopsakarības vīd fonā, jo viņš raksta: “Kabulas izkurtējušais korumpantu režīms sagāžas dažu dienu, ja ne stundu laikā no brīža, kad kļūst zināms, ka procesa pasūtītājs izvāc pseidovaldību atbalstošos spēkus, [..] bet Rīgā turpinās simtu un simtu tūkstošu dalīšana saviem PRistiem, fondistiem un visādiem tur NVOistiem, kuru nosaukt par vienkārši bezkaunīgu zagšanu neļauj tikai valodas izjūta.” Kērtisa filma apvienojumā ar šiem notikumiem latviešu skatītājam var brīdinoši mācīt, cik ātri var izgaist gandrīz neviena nemīlēta valdība, par kuru tauta milzīgas nesaķeres un netaisnības dēļ atsakās nolikt savu galvu.

Triljons Afganistānas kalnu vējā izmestu dolāru, sākot no ceļiem uz nekurieni, nelietojamas kamuflāžas iepirkumiem, brūkošiem būvniecības projektiem, nelietojamām bāzēm, simtiem miljonu vērtām, bet metāllūžņos norakstītām lidmašīnām, nestrādājošiem elektrības līniju projektiem un uz papīra eksistējošo Afganistānas armiju[15] jebkuram pietiekami godprātīgam vērotājam nevar nesasaukties ar Latvijas hronisko korupciju, kas tautu no uzticības savai valstij nu jau ir atsvešinājusi vēsturiski zemā līmenī un ko jebkurš Latvijas ienaidnieks pēc Afganistānas piemēra var nevilcinoties izmantot savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai.[16] Bendiks, tāpat kā Kērtiss Rūgtajā ezerā, izceļ naudas varas samaitājošo iespaidu uz politisko iekārtu: “Afganistānas notikumu pēdējo 20 gadu vēsture, līdzīgi kā savā ziņā arī Latvijas pēdējie trīs gadu desmiti, rāda vienu un to pašu: lai cik ideoloģiski pamatoti būtu motīvi ienest pārmaiņas kādā sistēmā no ārpuses, nenopelnītas naudas iepludināšana neizbēgami deģenerē šādu sistēmu līdz koruptīvam midzenim.” Vērojot Afganistānā patlaban notiekošo, ASV augsta līmeņa ekspertu totālo nekompetenci, korupcijas iespaidu uz sabiedrību un liberālisma kā utopiska projekta neveiksmīgo iepotēšanu organiskās sabiedrībās no ārpuses, jāsecina, ka Rūgtais ezers daudzus latviešu skatītājus varētu atgriezt pie īstenības, liekot uzdot jautājumus, kā turpmāk politiku salāgot ar šo sāpīgo patiesību, kura agrāk vai vēlāk tomēr izlaužas cauri dažādām fikcijām. Lai gan Kērtiss mēģina radīt iespaidu, ka izvairās no moralizēšanas, filmas vēstījums ir gana skaidrs: politiskās korupcijas saknes ir meklējamas morālā korupcijā, tikumu samaitātībā, savukārt šī korupcija vairojas, zaudējot saskari ar īstenību.

Bendiks uzskata, ka pašreizējos nemierīgajos starptautiskajos ūdeņos paliek trīs institūcijas, kuras jānotur par katru cenu, “ja gribam sevi saglabāt kā tautu”: 1. latviska skola; 2. Dziesmu svētki; 3. zemessardze. Tomēr šāds uzskaitījums īsti neatbild uz Kērtisa filmā uzdoto galveno jautājumu: kam šodien modernistu ideoloģiju bankrota apstākļos vēl ticēt? Ko latviskā skolā mācīt? Par ko jādzied dziesmu svētkos un kāpēc? Ko jāsargā zemessardzei un kas var motivēt pilsoņus aizsargāt savu dzimteni? Kas var skolu, svētkus un armiju integrēt vienā organiskā veselumā? Kas var atgriezt jēgas un mērķa apziņu? Kura būs tā galvenā institūcija, no kurienes šī jēgu un mērķa virzību uzturošā ticība radīsies, kas to uzturēs, iemiesos un pārstāvēs? Kam būs autoritāte šo ticību pārstāvēt? Kas būs tas lielais stāsts, kurš mobilizēs politisko varu un izraus stūri no finanšu flagmaņu, tehnokrātu, viltus ekspertu, mākslīgu nevalstisko organizāciju un tehnoloģiju guru rokām par labu kopīgajam labumam?

Taliban adeptiem šķiet, ka to var paveikt emirāts, islāma teokrātija kā politiska forma, stingri sekojot dievišķas izcelsmes likumam. Mums, Eiropā, grozies kā gribi, atbildot liberālisma sabrukumam un islāma izaicinājumiem, visticamāk, arī būs “jāatgriežas pie avotiem” (ad fontes). Kērtisa Rūgtais ezers un ASV krahs Afganistānā ir kā tas brīdinošais uzraksts, kas parādījās uz sienas kāda sena un diža valdnieka dzīrēs: “Tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu”. Vai tai civilizācijai, kura ir aizmirsusi vienīgo iestādījumu, kas spēj atgādināt, iztulkot un paskaidrot šo uzrakstu!



[1] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/krahs-afganistana-tris-secinajumi-kas-jaizdara-eiropai.a418782/

[2] https://spectatorworld.com/topic/the-american-epoch-failure-war/

[3] Daļu no Kērtisa stāstītā var lasīt arī latviski, skat. Māris Kūlis, Terorisma krustugunīs. Islāma valsts. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2018.

[4] https://twitter.com/usembassykabul/status/1400060130243362816?lang=en

[5] https://spectatorworld.com/topic/did-gender-studies-lose-afghanistan/

[6] https://twitter.com/RichardHanania/status/1204538220299423744

[7] https://unherd.com/2021/08/america-is-turning-into-the-soviet-union/

[8] Ryszard Legutko, The Demon in Democracy: Totalitarian Temptations in Free Societies. Encounter Books, 2018.

[9] https://www.firstthings.com/article/2020/03/why-i-am-not-a-liberal

[10] https://telos.lv/godigie-liberali/

[11] https://www.heritage.org/civil-society/report/how-expressive-individualism-threatens-civil-society

[12] https://www.politico.com/amp/news/magazine/2021/07/06/afghanistan-war-malkasian-book-excerpt-497843?__twitter_impression=true

[13] https://www.theamericanconservative.com/articles/an-apology-to-richard-haass/

[14] http://www.aprinkis.lv/index.php/viedokli/26592-marcis-bendiks-no-ideologijas-uz-korupciju-pardomas-pec-kadas-strategijas-kraha

[15] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-08-19/idled-planes-flawed-uniforms-how-u-s-blew-cash-in-afghanistan

[16] https://www.nbcnews.com/think/amp/ncna1277327?__twitter_impression=true

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: