Kā Katoļu baznīca izveidoja Rietumu civilizāciju

Thomas E. Woods, Jr., How the Catholic Church Built Western Civilization, Washington, D.C.: Regnery Publishing, 2005, pp. 284.

Iedomājieties, ka esat Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes vecāko kursu students. Jūs sēžat auditorijā un klausāties lekciju starptautiskajās tiesībās. Lekcijas beigās profesors paziņo jums nākamās nedēļas semināra tēmu, un jūs dodaties uz bibliotēku, lai tam sagatavotos. Bibliotekāre atnes jums grāmatas angļu, vācu un franču valodās, un jūs, attiecīgās valodas prazdams, tās bez grūtībām lasāt – tajās taču tiek lietoti tie paši latīņu burti, kas latviešu valodā! Pievakarē jūs dodaties uz slimnīcu, kur jūsu draudzene (vai līgava) strādā par medicīnas māsu radioloģijas nodaļā. Jūs uzaicināt viņu uz stīgu kvarteta koncertu sv. Pētera baznīcā, kopā klausāties brīnišķīgo mūziku un vērojat, kā mūziķi ar liegām roku kustībām pāršķir nošu burtnīcas. Taču ar to vakars nebeidzas: kā galants kavalieris jūs esat ieplānojis romantiskas vakariņas kādā no Vecrīgas restorāniem. Jūs dzerat šampanieti un paēdat bagātīgas vakariņas par gluži pieņemamu cenu (jo mūsdienu zemnieki ar kvalitatīva minerālmēslojuma palīdzību spēj iegūt daudz lielāku ražu, nekā iepriekš, un ar daudz lētākām izmaksām). Vakarā jūs pavadāt savu draudzeni mājup pa naksnīgo Rīgu un paejat gar Dabas muzeja pustumšo skatlogu ar tajā izliktiem dinozauru fosiliju maketiem, pēc tam gar Rīgas apgabaltiesas izgaismoto ēku…

Nu, un?” jūs neizpratnē vaicāsiet. “Parasta diena. Kas tur īpašs?

Es jums atbildēšu, ka par šo dienu un tās notikumiem jums ir caurcaurēm jāpateicas Katoļu baznīcai.

Jūs neizpratnē paraustīsiet plecus, pašūposiet galvu un pavīpsnāsiet, domādams, ka es jokoju.

Bet es jums paskaidrošu to, ko jums skolotāji skolas gados diemžēl nav pastāstījuši (diemžēl, diemžēl…). Jā, patiešām – patīk jums tas vai ne, vēsturiskie fakti ir nepielūdzami: visu to, ko tikko aprakstīju, visus šos parastos un ierastos ikdienas dzīves elementus mums ir devusi Katoļu baznīca. Universitāti. Starptautiskās tiesības. Standartizētu latīņu alfabētu. Slimnīcu (civiliedzīvotājiem domātu, nevis kara hospitāli). Medicīnas māsas profesiju. Atomu teoriju fizikā (kas ir novedusi pie rentgenaparāta un radioterapijas izgudrošanas). Notis. Šampanieti. Minerālmēslus. Paleontoloģiju un fosiliju pētniecību. Latvijas Kriminālprocesa likuma pamatā esošos pamatprincipus, pēc kuriem tiesā noziedzniekus… Tas viss – un vēl daudz kas cits – patiešām ir radies Katoļu baznīcas paspārnē, un to visu patiešām ir izgudrojuši katoļu garīdznieki un mūki. Daudzas lietas no nupat minētajām – konkrēti benediktiešu ordeņa mūki.

Ja esat zinātkārs un intelektuāli atvērts un godīgs cilvēks, jūs noteikti gribēsiet par to visu uzzināt vairāk. Ja jums būs palaimējies un manā portfelī atradīsies lieks Toma Vudsa grāmatas eksemplārs, tad es jums to uzdāvināšu. Es atklāju šo brīnišķīgo grāmatu pirms apmēram desmit gadiem, un kopš tā laika mēdzu nēsāt līdzi lieku eksemplāru: ja nu kādam noder.

***

Profesora Tomasa E. Vudsa, jaunākā (Thomas E. Woods, Jr.) jeb vienkārši Toma Vudsa (Tom Woods) fundamentālais darbs “Kā Katoļu baznīca radīja Rietumu civilizāciju” mūsu neprātīgajā laikmetā ir kā īsts dzīvinoša gaisa malks. Tā ir viena no grāmatām, kas būtu obligāti jāizlasa ikvienam izglītotam, kritiski domājošam un intelektuāli godīgam cilvēkam, kurš nebaidās meklēt un atrast patiesību – it sevišķi mūsu laikos, kad ideoloģija triumfē pār faktiem un objektīvā patiesība ir kļuvusi par retu, dārgu un bieži vien aizliegtu mantu.

Mūsdienu cilvēka ikdienas dzīves fons ir pārsātināts ar ideoloģiskiem saukļiem. Avīžu slejās, televīzijas un radio pārraidēs, sociālo tīklu komentāros visu laiku dzirdam divas apnicīgas “mantras”. Pirmā ir “cīņa ar rasismu, ksenofobiju un neiecietību”; otrā – “cīņa ar viltus ziņām (fake news)”. Ja uz tām paraugās reālo notikumu kontekstā, tad uzreiz kļūst redzams, cik šie saukļi ir liekulīgi: naids, neiecietība un apmelošana tiek apkaroti tikai attiecībā uz dažām sabiedrības grupām un dažu reliģiju pārstāvjiem, bet attiecībā uz citām to visu ne tikai pieļauj, bet pat aktīvi iedrošina. Ja runājam precīzu un tiešu valodu, tad redzamākais sociāli pieņemtās ksenofobijas veids gandrīz visās Rietumu valstīs ir naids pret kristietību un kristiešiem. Un Katoļu baznīca, kā jau senākā un lielākā kristiešu organizācija, saņem arī lielāko naida devu. Citējot amerikāņu vēsturnieku Filipu Dženkinsu (Philip Jenkins), antikatolisms ir kļuvis par gandrīz vienīgo sabiedrībā joprojām pieļaujamo aizsprieduma veidu. Ja antisemītisms vai negatīva attieksme pret islāmu draud labākajā gadījumā ar publisku nopēlumu, bet sliktākajā – ar darba zaudēšanu vai pat krimināllietu, tad attiecībā uz katoļiem un Katoļu baznīcu, metaforiski izsakoties, medību sezona ir atklāta visu gadu.

Kādēļ tā ir? Šīs parādības vispusīgai analīzei šā raksta formāts ir stipri par šauru, taču vienkāršākais no cēloņiem ir acīmredzams: Rietumu cilvēku vairākuma zināšanu līmenis par Katoļu baznīcas devumu mūsu civilizācijas veidošanā ir vienkārši katastrofiski zems. Ja pajautāsim pirmajam uz ielas sastaptajam garāmgājējam ar augstāko izglītību, ko viņš zina par šo tematu – tad ar 99% varbūtību dzirdēsim tipveida atbildi, kas skanēs apmēram šādi:

Sludinādama aklu ticību, apkarodama zinātni un brīvu kritisku domāšanu un uzspiezdama māņticību, Katoļu baznīca gadsimtu gaitā ir turējusi Eiropas tautas tumsonībā un atpalicībā, kavējusi zinātniski tehnisko progresu, atbalstījusi verdzību, padarījusi sievietes par otrās šķiras būtnēm un vispār traucējusi cilvēkiem brīvi un pilnvērtīgi dzīvot. Viduslaiki, kad valdīja baznīcas uzturēts totalitārisms, bija drausmīgs un tumšs laikmets, un, tikai iesākoties Renesansei, šis tumsības plīvurs sāka pazust un Eiropā beidzot sāka attīstīties māksla, zinātne un izglītība.”

Kā jau teicu, šāds priekšstats (varētu arī teikt: “šāda karikatūra”) valda pat izglītotu Rietumu cilvēku galvās – nemaz nerunājot par Latviju, kur komunistiskās okupācijas vara tautu veselu pusgadsimtu pakļāva intensīvai smadzeņu skalošanai. Īstenībā nupat minētā standarta atbilde ir nevis vienkārši nepatiesa, bet šausminoša savā melīgumā: vēsturiskā patiesība ir diametrāli pretēja katram tajā ietvertajam apgalvojumam. Turklāt runa nav par vienkārši subjektīviem viedokļiem un vērtējumiem, bet par objektīviem, dokumentāli pierādāmiem vēstures faktiem.

Amerikāņu vēsturnieks un publicists profesors Toms Vudss ir viens no erudītākajiem un gaišākajiem prātiem, kādus man dzīvē nācies sastapt. Viņš ir Hārvarda un Kolumbijas universitāšu absolvents, vairāku plaša metiena grāmatu autors (vēstures, brīvā tirgus ekonomikas, konstitucionālās politikas, katoļu liturģijas un citās jomās), aplāžu kanāla The Tom Woods Show vadītājs, tradicionāli noskaņots katolis un piecu bērnu tēvs. Tomam Vudsam šī sabiedrībā iesakņojusies masveida ignorance reiz bija tā apnikusi, ka viņš apsēdās un uzrakstīja vēl vienu grāmatu – un kādu grāmatu! Jau pašā tās nosaukumā ir redzams, cik lielas ir autora ambīcijas: nevis pazemīgi taisnoties, aizstāvēties un bikli iebilst, ka “tik traki nu gluži nebija”, bet ar spīdošu un satriecošu ofensīvu parādīt: Katoļu baznīca ir radījusi Rietumu civilizāciju, kurā mēs visi dzīvojam. Ne vairāk un ne mazāk!

Un Tomam Vudsam tas ir lieliski izdevies. Grāmata ir tiešām aizraujoša. Tā ir uzrakstīta raitā, viegli lasāmā un visiem saprotamā valodā. Tās akadēmiskā kvalitāte ir nevainojama: katrs grāmatā minētais fakts ir apstiprināts ar atsauci uz tikpat nopietniem avotiem. Protams, ka šī grāmata izraisīja un turpina izraisīt dusmu izvirdumus no “progresīvās” sabiedrības daļas. Taču piecpadsmit gadu laikā, kas ir pagājuši kopš tās izdošanas, neesmu redzējis nevienu faktos pamatotu atspēkojumu kaut vienai no Vudsa tēzēm – nevienu. Tikai bezspēcīga lamāšanās un mēģinājumi uzbrukt autora personībai – kas šajos apstākļos ir gandrīz vai goda zīme.

Jāsaka, ka Vudsa grāmata nav pilnīgi unikāla. Vairākas lieliskas grāmatas par šo pašu tematu ir sarakstījis arī amerikāņu reliģiju sociologs Rodnijs Stārks (Rodney Stark). Tomēr salīdzinājumā ar Stārka darbiem, Vudsa darbs izceļas divos aspektos. Pirmkārt, Vudss koncentrējas nevis vienkārši uz kristīgo reliģiju, bet tieši uz katolicismu, liekot uzsvaru uz katoliskās ortodoksijas un Baznīcas kā struktūras nozīmi mūsu civilizācijas veidošanā. Otrkārt, Vudss ir pratis ārkārtīgi koncentrētā un vienlaikus visaptverošā veidā aplūkot gandrīz visas mūsu dzīves jomas, kurās mēs, paši to nenojauzdami, plūcam Katoļu baznīcas darbības augļus: no zinātnes un mākslas līdz morālei un tiesībām. Vispār Vudsa grāmata ir līdzīga labam vīnam: to var nesteidzīgi dzert ar īpašu intelektuālu baudu; turklāt, laikam ritot, tās vērtība nesamazinās, bet tikai pieaug.

Gan Vudsa, gan Stārka darbu pamatideja ir skaidra, vienkārša, saturiski neapgāžama – bet, kā jau teicu, moderno Rietumu cilvēku prātiem paradoksālā kārtā nezināma vai neaptverama. To vislabāk var rezumēt trijās tēzēs:

1. Mūsu Rietumu civilizācijas pamats, avots un identitātes stūrakmens ir kristietība.

2. Uz visu pārējo pasaules reliģiju fona kristietība ir unikāla ar to, ka atzīst Saprātu par vienu no Dieva būtiskajiem atribūtiem un līdz ar to vienīgā ir pratusi apvienot prātu un ticību (tātad dabisko un pārdabisko, racionālo un mistisko) vienā iekšēji saskanīgā un loģiskā sistēmā.

3. Tieši kristietībai ir jāpateicas par Rietumu civilizācijas objektīvo pārākumu pār visām pārējām pasaules kultūrām un civilizācijām zinātnes, tehnikas, ekonomikas, morāles, mākslas, tiesību un daudzās citās jomās.

(Jā – tātad, piemēram, arī par to, ka tieši mēs, rietumnieki, radījām Džokondas portretu un Bēthovena Devīto simfoniju, atcēlām verdzību, izgudrojām antibiotikas un nosūtījām cilvēku uz Mēnesi.)

Mūsdienu cilvēka ausīm šīs tēzes skan šausmīgi politnekorekti, un es nebrīnīšos, ja tās drīzumā sāks saukt par “naida runu”. Bet kamēr šie laiki vēl nav iestājušies, es atļaušos šīs tēzes nedaudz attīstīt – un it īpaši iepriekš formulēto tēzi nr. 2. Valensijas arhibīskaps, kardināls Antonio Kaņisaress (Antonio Cañizares), bijušais Dievišķā kulta kongregācijas prefekts rakstīja:

Kā Viņa Svētība Benedikts XVI atgādināja mums savā Rēgensburgas lekcijā – tik ļoti pārprastajā uzrunā –, Jāņa evaņģēlija prologs uzsver: Saprāts jeb Logoss ir būtiska un nešķirama Dieva dabas sastāvdaļa. Vēl vairāk, paša vārda “Logos” lietojums pierāda, ka Atklāsmes apvienošana ar sengrieķu filozofisko domu nebija parastas nejaušības auglis. Gluži otrādi, pastāv dabiska radniecība starp Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba dzīvo Dievu un agrīno grieķu domātāju patiesības meklējumiem. Galīgā formā mēs šo saistību atklājam Jēzus Kristus – īsta Dieva un īsta cilvēka – augšāmcelšanās faktā. Mūsu sarunas kontekstā Augšāmcēlies Kungs ir arī īsts grieķis.”

Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja Dievs ir augstākais un pilnīgais Saprāts un Patiesība, tad ticība nemaz nevar nonākt reālā pretrunā ar saprātu. Nevar būt viena Patiesība “tur, augšā” un cita, atšķirīga Patiesība “šeit, lejā”. Tātad ticība un saprāts ir divi ceļi, kas, viens otru balstīdami un papildinādami, galu galā ved uz vienu un to pašu objektīvo Patiesību (tieši šo jautājumu pāvests Jānis Pāvils II padziļināti aplūkoja un analizēja savā 1998. gada enciklikā Fides et ratio, t.i., “Ticība un prāts”). No tā izriet divi tikpat svarīgi secinājumi. Pirmkārt, Katoļu baznīca jau kopš pirmajiem kristietības pastāvēšanas gadsimtiem (kopš agrīnās Baznīcas Tēvu laikiem) sāka darīt kaut ko pasaules ideju vēstures mērogā pavisam unikālu. Tā sāka nevis vienkārši lasīt un tulkot Bībeli, bet arī apspriest un pamatot ticības patiesības ar racionālām metodēm, tādējādi nojaucot līdzšinējo sienu starp reliģiju un racionālo filozofiju.

Otrkārt, ja jau patiesība ir objektīva, tad tās elementi var būt jebkur – ne tikai Katoļu baznīcas robežās. “Nevis viss katoliskais ir patiess, bet drīzāk viss patiesais ir katolisks”, mēdz teikt viens man pazīstams priesteris. Tātad brīdī, kad pagāns vai ateists runā patiesību, viņi būtībā runā Dieva vārdus, un kristietim ir vērts viņos ieklausīties. Katoliskajai teoloģijai – un kristietībai vispār – nav raksturīga vispārīgi nicinoša un noraidoša attieksme pret idejām, kas ir tikušas paustas pirms kristietības rašanās vai paralēli tai. Atšķirībā no islāma, mums nav priekšstata par pagātni kā par “džāhiliju” (“tumsonības laikmetu” – arābu val.), kurā nekā vai gandrīz nekā laba nav bijis. Baznīcas svētie doktori – Augustīns un Akvīnas Toms – savu apcerējumu pamatus atrada attiecīgi Platona un Aristotela filozofiskajās sistēmās. Toms Vudss un Juris Rudevskis – divi katoļi tradicionālisti –  savas pamatatziņas ekonomikas teorijas jomā ir guvuši no ebreju agnostiķa Ludviga fon Mīzesa…

Un – jā, protams, kristietība nav vienīgais Rietumu civilizāciju veidojošais elements. Mūsu civilizācija ir radusies kā harmoniskas sintēzes auglis, savienojoties sengrieķu filozofu – it sevišķi Platona un Aristotela – intelektuālajam pamatam, romiešu tiesiskās un pilsoniskās kārtības pamatprincipiem un judeokristīgajai izpratnei par vienu, personīgu, saprātīgu, mīlošu un piedodošu Dievu, kurš ir radījis cilvēku pēc Savas līdzības. Mūsu civilizācija piedzima Atēnu, Romas un Jeruzalemes satikšanās brīdī – un Jeruzaleme bija atvērta abu pārējo “māsu” pieņemšanai. Vēlāk, ģeogrāfiski izplešoties, šī civilizācija uzņēma sevī dažādas vietējās kultūras – Tuvo Austrumu, indiešu, ģermāņu, ķeltu, baltu, slāvu, utt., vienlaicīgi tās pārveidojot, “pārkausējot” kā zeltu vai sudrabu un tādējādi radot dažādas lokālās identitātes. Arī mūsu – latvisko.

Savā grāmatā Toms Vudss vienu pēc otras aplūko dažādas Rietumu pasaules dzīves jomas un struktūras, par kuru veidolu mums ir jāpateicas Katoļu baznīcai: universitātes, eksaktās un dabas zinātnes, māksla un arhitektūra, starptautiskās tiesības, ekonomikas un finanšu teorija, žēlsirdības un labdarības iestādes, tiesības un tieslietas un, visbeidzot, morāle un ētika. Un katrā nodaļā tiek skaidri parādīts, kā Rietumu civilizācijas attīstība un sasniegumi katrā no šīm jomām nav bijuši nejaušības rezultāts, bet gan tieši un nepieciešamā kārtā izrietējuši no katoliskās teoloģijas postulātiem. Protams, jūs varat nebūt katolis (un kristietis vispār) un personīgi “tam visam” neticēt, – taču jūs nevarat noliegt, ka tieši sekošana šim postulātu kopumam ir izveidojusi mūsu civilizāciju tādu, kādu mēs to redzam, dzirdam un sajūtam mūsu ikdienas dzīvē.

***

Mūsu sarunas nobeigumā jūs varbūt pajautāsiet: “Nu, labi, bet kādi, jūsuprāt, ir Toma Vudsa grāmatas trūkumi?

Viens trūkums šai grāmatai ir, turklāt nopietns. Tas ir fakts, ka šī grāmata joprojām nav iztulkota un izdota latviešu valodā. Vāciski, franciski, spāniski, poliski, krieviski, pat lietuviski ir izdota, bet latviski nav. Tikai grāmatas autoram pie šā trūkuma nav pilnīgi nekādas vainas; te drīzāk esam vainīgi mēs paši. Pagaidām, iesakot šo grāmatu mūsu tautiešiem, es paļaujos uz to, ka izglītoto latviešu vairākums pārvalda angļu valodu un spēj tajā lasīt. Bet varbūt reiz saņemsimies un šo trūkumu labosim?

Jā, un vēl: biju pavisam piemirsis. Pirmās ūdensdzirnavas Latvijas teritorijā – pašreizējā Mīlgrāvja apkaimē – ierīkoja cisterciešu ordeņa mūki 1266. gadā.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: