Atceries Lepanto !

Ja apciemosim vidusmēra latviešu vidusskolu, ieradīsimies vecāko klašu vēstures stundā un pavaicāsim skolēniem un skolotājam, kāda Eiropas mēroga notikuma gadadienu mēs atzīmējam šodien, 7. oktobrī, atbildes vietā saņemsim neizpratnes pilnu klusēšanu. Varbūt visā Latvijā atradīsies divi vai trīs spoži erudīti, kas pratīs uzreiz atbildēt – un arī tie būs drīzāk skolotāji, nevis skolēni. Ja skaļi izrunāsim vārdu “Lepanto”, erudītākie un ar labāko atmiņu apveltītie pakasīs galvu un nomurminās: “Ā, tur laikam bija kaut kāda kauja ar kaut kādiem turkiem, vai ne?” Es pat esmu pārliecināts, ka šāda pati reakcija būs Latvijas katoļu skolās, lai gan Katoļu baznīca 7. oktobrī svin Vissvētākās Dievmātes Marijas – Rožukroņa Karalienes svētkus, un šie svētki ir nesaraujami saistīti ar minēto vēsturisko notikumu.

Un tas ir ļoti žēl, jo tieši šogad, 2021. gada 7. oktobrī, ir pusapaļa jubileja: aizrit tieši 450 gadi kopš grandioza notikuma, kas lielā mērā izšķīra Eiropas un visas Rietumu pasaules likteni vairākus gadsimtus uz priekšu. Jā, vismaz netiešā kārtā – arī mūsu latviešu tautas likteni! Šis globālas nozīmes notikums bija 1571. gada 7. oktobrī izcīnītā jūras kauja pie Lepanto.

Enciklopēdiju vēstījums par šo kauju ir sausi lakonisks. Šajā dienā Romas pāvesta Pija V vadībā izveidotās Svētās Līgas flote (Hābsburgu Spānijas impērija, Pāvesta valsts, Venēcijas Republika, Dženovas Republika, Toskānas lielhercogiste kopā ar Svētā Stefana ordeņa bruņiniekiem, Savojas hercogiste, Urbīno hercogiste un Maltas ordeņa bruņinieki) sakāva admirāļa Alī Pašas vadīto Osmaņu impērijas floti, tādējādi pieliekot punktu šīs impērijas ekspansijai uz jūras. Šī kauja norisinājās Vidusjūrā, pie Grieķijas krastiem – Patras līcī, netālu no Naupaktas pilsētiņas, kuru venēcieši sauca par Lepanto. Vai tas ir viss? No vienkāršu faktu viedokļa varētu teikt, ka jā. Taču aiz šiem skopajiem vārdiem ir apslēpts tik kolosāli daudz: cilvēku miljonu likteņi, ticība un cerība, varonība un izmisums, cēls ideālisms un gļēvs oportunisms… Tādēļ pamēģināsim uzlūkot visus attiecīgos faktus visā to krāšņumā, kā vienu lielu daudzkrāsainu gleznu.

Neliela personīga piebilde: manī pašā interesi par Lepanto kauju un emocionālu aizgrābtību ar to ir izraisījusi angļu rakstnieka, dzejnieka un polemista Gilberta Kīta Čestertona 1911. gadā publicētā poēma “Lepanto” – viens no labākajiem dzejas darbiem, kādus man ir gadījies lasīt savā mūžā. Uz šo poēmu savā rakstā atsaukšos vairākkārt.

Kādēļ ir vajadzīga vēsture?

Pirms aplūkosim Lepanto kauju, pateiksim dažus vārdus par šā raksta pamatmērķi. Ja paraudzīsimies uz viduslaiku universitātēm, tad ar lielu izbrīnu konstatēsim, ka vēsture kā atsevišķa disciplīna to struktūrā nemaz nebija iekļauta. Tipiska viduslaiku universitāte – piemēram Sorbonna 13. gadsimta vidū – sastāvēja no četrām fakultātēm: brīvo mākslu fakultātes kā “pamatfakultātes” un trijām “augstākajām” fakultātēm: teoloģijas, tiesību un medicīnas. Pamatfakultātes studenti apguva septiņas klasiskās “brīvās mākslas”, kas savukārt iedalījās divās kategorijās: trivium (gramatika, loģika jeb dialektika un retorika) un quadrivium (aritmētika, ģeometrija, mūzika un astronomija).

Vai patiešām vēsturei šajā sarakstā nebija vietas? Protams, vēstures zinātne modernajā izpratnē ar tās specifisko metodoloģiju toreiz vēl nepastāvēja (tās pirmsākumi ir meklējami tikai 16. gadsimta otrajā pusē), taču ir nepareizi teikt, ka vēstures jautājumi studiju programmā toreiz nemaz neietilpa. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, vēsture tika uzskatīta par… retorikas sastāvdaļu. To var labāk saprast, ja paraugās uz vārda “vēsture” etimoloģiju Eiropas valodās. Vairumā šo valodu šā vārda pamatā ir sengrieķu ἱστορία. Taču gan franču histoire, gan krievu история, gan vācu Geschichte ir divas nozīmes: “vēsture” un vienkārši “stāsts”. Angļu valodā tie ir divi atsevišķi vārdi, bet ar vienādu izcelsmi: history un story. Pirms Atis Kronvalds ieviesa latviešu valodā vārdu “vēsture”, arī mūsu senči šajā nozīmē lietoja vārdu “stāsti” vai vārdkopu “pasaules stāsti”. Un tas ir loģiski, jo viduslaikos vēsture tika uzskatīta pirmām kārtām par didaktisku jeb pedagoģisku līdzekli, kas ir vērsts drīzāk uz nākotni, nekā uz pagātni. Retorika ir pārliecināšanas māksla, un vēsture kā pagātnes stāstu kopums iekļāvās tieši šajā disciplīnā. No vēstures bija jāmācās pašam un tā jāizmanto citu pārliecināšanai. Šajā ziņā vēsture būtiski neatšķīrās no literatūras: tāpat kā skolēni lasa un analizē Jāņa Poruka “Kauju pie Knipskas”, ir lasāms un analizējams arī vēstījums par Maķedonijas Aleksandra uzvaru pār Dāriju III kaujā pie Isas. No šāda skatu punkta raugoties, atsevišķu faktisko detaļu patiesums vai precizitāte nav svarīgi; ir svarīgi secinājumi, kurus mēs savā un sabiedrības labā varam izdarīt no attiecīgā vēstījuma.

Kopš tiem laikiem ir aizritējuši vairāki gadsimti, un vēsture ir kļuvusi par pilntiesīgu modernu zinātni ar savu metožu sistēmu un daudzām apakšdisciplīnām. Šodien vēsturnieki nodarbojas ar divām lietām. Pirmkārt, viņi pēta objektīvos pagātnes faktus un nosaka to patiesumu. Otrkārt, viņi cenšas noskaidrot šo faktu cēloņsakarības un likumsakarības; šim nolūkam fakti tiek analizēti caur attiecīgā vēsturnieka izvēlētas vēstures teorijas prizmu (tā var būt franču annāļu, vācu historicisma, marksistiskā, postmodernā vai kāda cita teorija). Tas viss ir saprotami, jo tas atbilst mūsdienās vispārpieņemtajai modernajai “zinātnes” izpratnei. Tomēr ir ļoti žēl, ka sākotnējā, klasiskā vēstures funkcija ir pavisam aizmirsta un pamesta novārtā. Protams, mums ir patīkami atklāt dažādus faktus, jo tas gan apmierina mūsu dabisko zinātkāri, gan ļauj paštīksmināties par savām plašajām zināšanām. Ir svarīgi un patīkami zināt, kādā krāsā bija Ēģiptes faraona Amenhotepa IV parādes gurnauts un cik reizes Kārlis Ulmanis nošķaudījās tādā un tādā sarunā ar Vilhelmu Munteru. Tas, protams, ir ļoti svarīgi un nepieciešami. Taču kāda jēga ir visām šādām faktu zināšanām, ja esam zaudējuši spēju no tām mācīties un arvien kāpjam un kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem?

Ko mēs varam saprast un iemācīties no Lepanto kaujas: mūsu pašu, mūsu tautas un visas Rietumu civilizācijas labā?

Priekšvēsture, jeb Krusts pret Pusmēnesi

Lepanto kaujas vispārējo un primāro vēsturisko kontekstu var formulēt ļoti vienkārši un lakoniski: “Krusts pret Pusmēnesi, kristietība pret islāmu”. Šī spriedzes pilnā pretstāve sākās 7. gadsimta sākumā pēc Kristus, kad no Arābijas tuksneša pāri jūrām un kontinentiem atskanēja triumfējošais paziņojums: “Nav Dieva, kā tikai Dievs, un Muhameds ir Viņa pravietis!” Pretēji rietumnieku vairākuma priekšstatam, islāms nebūt nav “Austrumu” reliģija (atšķirībā no hinduisma, budisma vai konfūcisma). Gluži otrādi – kristiešiem ir gribot negribot jāatzīst tajā “mūsējības” komponents, jo islāms ir radies un izaudzis uz tās pašas jēdzieniskās bāzes, kā kristietība, un pārņēmis daudzus tās elementus. Ne velti viduslaiku Rietumu sholasti mēdza klasificēt islāmu kā kristīgu herēzi jeb ķecerību, nevis kaut kādu pavisam atšķirīgu reliģiju. Abas reliģijas ir monoteistiskas un daudzās jomās lieto vienu un to pašu terminoloģiju, – taču to priekšstati par Dievu un cilvēku krasi atšķiras. Tātad, no filozofiskā viedokļa raugoties, pretstāvi starp abām lielajām pasaules reliģijām un to nesējiem var raksturot kā “ģimenes lietu”. Un kā zināms, tieši konflikti starp ģimenes locekļiem mēdz būt visasākie un vistraģiskākie.

Pēc Muhameda nāves 632. gadā musulmaņu umma (t.i., visu musulmaņu kopums jeb kopiena) sāka zibenīgi izplesties uz visām pusēm. Spēcīgo un motivācijas pilno musulmaņu karapulku priekšā krita un par islāma zemēm ātri vien kļuva Vidusjūras austrumu piekraste, Sīrija, Irāka, Persija, Dienvidaustrumu Kaukāzs, Vidusāzija, Ziemeļāfrika un visa Ibērijas pussala (mūsdienu Spānija un Portugāle). Šķita, ka pavisam drīz visu zināmo pasauli piemeklēs Korāna 8. sūrā teiktais: “Un karo ar viņiem, līdz vairs nepaliks fitnas (t.i., pretošanās islāmam), un kamēr visa reliģija būs tikai Dievam (t.i., islāms)”.

Daudzi ar to samierinājās, bet daudzi ne. Kristīgā Eiropa krita, asiņoja, agonēja – taču dīvainā kārtā nepadevās. Tieši simt gadus pēc Muhameda nāves, 732. gadā, franku karavadonis Kārlis Martels (ķeizara Kārļa Lielā vectēvs) kaujā pie Puatjē (nieka 300 km attālumā no Parīzes) satrieca Andalūzijas musulmaņu vietvalža Abdurrahmāna ibn Abdallāha Al-Gafikī armiju, tādējādi apturot tālāko islāma ekspansiju Rietumeiropā. Apmēram desmit gadus pirms tam Spānijas galējos ziemeļos, Astūrijas kalnos, bija sacēlušies vestgoti drosmīgā aristokrāta Pelājo vadībā. Kaujā pie Kovadongas viņi sakāva Umajādu arābu kalifāta karaspēku, tādējādi aizsākot Rekonkistas (“Atkarošanas”) procesu. Tas ilga vairāk nekā septiņarpus gadsimtus un tika pabeigts 1492. gadā, kad pēdējā Ibērijas pussalā esošā musulmaņu emirāta galvaspilsēta Granada krita spāņu monarhu Ferdinanda un Izabellas rokās.

Draudi no austrumiem

Eiropas rietumi nu bija pilnīgi atbrīvoti un varēja sajusties relatīvā drošībā, taču no austrumu puses atnāca vēl lielāki draudi. 1453. gadā Osmaņu turku dinastijas sultāna Mehmeda II rokās krita Konstantinopole (mūsdienās Stambula) – pēdējā tūkstošgadīgās Romas impērijas palieka. Osmaņu impērija ienāca Eiropā un – tīri ģeogrāfiskā nozīmē – kļuva par varenu Eiropas lielvalsti, ar kuru bija gribot negribot jārēķinās. Rietumeiropas reģiona valstis lieliski saprata, ka tās ir kļuvušas par nākamo osmaņu tīkojumu mērķi – ne tikai savas ekonomiskās un kultūras attīstības dēļ, bet arī tādēļ, ka musulmaņu izpratnē vienreiz iekarota un pēc tam zaudēta teritorija bija noteikti jāatkaro; tas attiecās uz daudzām Dienvideiropas zemēm, kur pirms tam kādu laiku bija valdījuši musulmaņi.

1520. gadā par Osmaņu impērijas sultānu kļuva Suleimans I Lieliskais, kurš padarīja kristīgās Eiropas iekarošanu par vienu no savas dzīves mērķiem. Jau 1521. gadā viņš ieņēma Belgradu. 1522. gadā viņa rokās krita Rodas sala Vidusjūrā. 1526. gadā Mohāčas kaujā tika satriekta ungāru armija, Ungārijas karalis nogalināts un neatkarīgā Ungārijas Karaliste beidza pastāvēt. Taču ne jau Ungārija bija sultāna galamērķis. Suleimans vēlējās ieņemt Vīni – šos “Rietumeiropas vārtus” – un pēc tam dot liktenīgo triecienu Romai, pāvesta pilsētai un ienīstās kristietības simboliskajam iemiesojumam.

Tomēr šeit sultānam nepaveicās. Brīnumainā kārtā (vai tomēr Dievišķās apredzības dēļ?) Vīne izrādījās ciets rieksts, pret kuru turku karaspēks vairākkārt aplauza zobus. 1529. gadā simttūkstoš vīru lielā Suleimana armija aplenca Vīni pirmo reizi, taču pilsētas aizstāvju arkebūzu lodes un aukstās rudens lietus gāzes jau pēc divām nedēļām piespieda to doties mājup. 1566. gadā jau krietni novecojušais Suleimans iebruka ungāru zemē un mēģināja atbrīvot savai armijai ceļu uz Vīni, taču pēkšņi nomira. Trešais un pēdējais neveiksmīgais mēģinājums iekarot Vīni notika vairāk nekā gadsimtu vēlāk, 1683. gadā, un pēc tā Osmaņu impērija pārstāja radīt kristīgajai Eiropai reālus draudus (bet tas jau ir cits stāsts, kuram būtu jāvelta atsevišķs raksts).

Jebkurā gadījumā sultāns apzinājās: toreizējais politiskais stāvoklis Rietumos ir viņam visnotaļ labvēlīgs. Sākot ar 1517. gadu, Eiropu bija pārņēmis protestantu reformācijas process, un 16. gadsimta vidū un otrajā pusē Eiropa jau bija neglābjami sašķelta: gan konfesionāli, gan politiski. Šur tur liesmoja reliģiski motivēti kari un nemieri. Neraugoties uz 1555. gadā starp katoļiem un protestantiem noslēgto Augsburgas miera līgumu, nekāda vienota eiropiešu koalīcija pret Osmaņu impēriju vairs nebija reāli iespējama.

1565. gadā sultāns deva pirmo liela mēroga triecienu uz jūras. Osmaņu flote aplenca Maltu – Maltas ordeņa bruņinieku mītni, cietoksni, kas kā armijas postenis sargāja šauro pāreju no Vidusjūras austrumu puses uz rietumu pusi. Ar teju vai pārcilvēciskām pūlēm, pateicoties ordeņa lielmestra Žana Parizo de la Valeta militārajam talantam, šo aplenkumu izdevās izturēt un atvairīt. Taču lielam priekam nebija pamata, jo bija skaidrs: tas bija tikai pirmais solis; turki mierā neliksies.

Un tā arī notika. 1570. gadā Suleimana I dēla sultāna Selima II flote uzbruka Kiprai, kas līdz tam piederēja Venēcijas Republikai, ieņēma to un anektēja. Famagustas pilsēta izturēja aplenkumu gandrīz veselu gadu, taču galu galā bija spiesta padoties. Pretēji visiem solījumiem un tālaika kara paražām, osmaņu vezīrs lika uz vietas nogalināt visus venēciešu virsniekus. Cietokšņa komandierim Markantonio Bragadīnam nogrieza degunu un ausis un pēc tam dzīvam nodīrāja ādu, piebāza to ar salmiem un šo baiso izbāzeni uzvilka turku flagmaņkuģa mastā. Famagustas Svētā Nikolaja katedrāle – gotiskās arhitektūras pērle – tika pārvērsta par mošeju.  

Agonija un izmisums

Ja paraugāmies uz kristīgo valstu – Lepanto kaujas dalībnieču – sarakstu, tas izskatās pārsteidzošs. Pareizāk sakot, vienkārši skandalozs. Lasot to, gribas iesaukties: “Ko? Tik vien?” Tik kolosāla apdraudējuma priekšā it kā būtu jāapvienojas visām Eiropas valstīm, uz brīdi atliekot malā līdzšinējos strīdus (tostarp konfesionālos). Taču kristiešu pusē karoja tikai viena vienīga globāla mēroga  lielvalsts – Hābsburgu Spānijas impērija (kurā ietilpa arī Neapoles, Sicīlijas un Sardīnijas karalistes, t.i., Spānijas karalis bija vienlaikus arī Neapoles, Sicīlijas un Sardīnijas karalis). Venēcija un Dženova bija bagātas republikas ar lielām flotēm, taču pie “lielvalstīm” tās tomēr nevarēja pieskaitīt. Arī Pāvesta valsts, par spīti Romas pāvesta autoritātei visas pasaules katoļu starpā, pati par sevi pēc tālaika standartiem bija vidēja izmēra valsts. Maltas bruņinieki bāzējās tikai Maltas salās, savukārt par pārējām dalībvalstīm – Savoju, Toskānu, Urbīno – šādā kontekstā pat runāt nav vērts.

Labi, varētu vēl saprast protestantu valdnieku principiālo nevēlēšanos palīdzēt Romas pāvesta izveidotajai koalīcijai. Bet kā tad Svētā Romas impērija (t.i., vienkāršotu mūsdienu terminoloģiju lietojot, Vācija kopā ar Austriju, Čehiju un daļu no citām Centrāleiropas zemēm)? Un Francija, kas vienmēr ir saukusi sevi par “Baznīcas vecāko meitu”?

Čestertons lieliski apraksta tā brīža situāciju savā poēmā:
And the Pope has cast his arms abroad for agony and loss,
And called the kings of Christendom for swords about the Cross,
The cold queen of England is looking in the glass;
The shadow of the Valois is yawning at the Mass;
From evening isles fantastical rings faint the Spanish gun,
And the Lord upon the Golden Horn is laughing in the sun.
(“Un Pāvests izstiepa rokas agonijā un izmisumā, / Un sauca kristīgās pasaules bruņiniekus tvert zobenus Krusta dēļ. / Aukstā Anglijas karaliene skatās spogulī; / Valuā ēna žāvājas Misē; / No vakara salām fantastiski riņķi apslāpē spāņu lielgabalu, / Un valdnieks virs Zelta Raga smejas saules gaismā.”)

Tagad atšifrēsim šo poētisko vēstījumu. Pāvests – tas ir Pijs V (dzimis Antonio Gizljēri, pāvests no 1566. līdz 1572. gadam; Katoļu baznīcā viņš tiek godināts kā Svētais Pijs V). Liels askēts, stingrs un nesamierināms ticības doktrīnas jautājumos. Gadu iepriekš Pijs V ar bullu “Regnans in Excelsis” bija formāli ekskomunicējis (izslēdzis no baznīcas) Anglijas karalieni Elizabeti I, kura atteicās atzīt pāvesta garīgo varu un bija pārliecināta protestante. Viņa ir tā pati “aukstā karaliene”, kas “skatās spogulī”. Mūsu aplūkoto notikumu laikā pāvests jau bija priekšlaicīgi stipri novecojis un nopietni slims (pēc mūsdienu pētnieku pieņēmuma – ar vēzi). Neraugoties uz slimību un tuvojošos nāvi, Pijs V daudz skaudrāk par laicīgajiem Eiropas valdniekiem apzinājās no austrumiem nākošos draudus, un pēc viņa iniciatīvas 1571. gada maijā tika formāli izveidota Svētā Līga cīņai pret Osmaņu impēriju. Trīs valstis tika aicinātas pievienoties (ja ne uzreiz, tad vēlāk): Svētā Romas impērija, Portugāle un Francija, – taču neviena no tām tā arī neatnāca palīgā.

Jau 1556. gadā no troņa bija atkāpies tobrīd varenākais no pasaules valdniekiem – Svētās Romas impērijas ķeizars un vienlaikus Spānijas karalis Kārlis V. Spānijas troni viņš atdeva savam dēlam Filipam II, bet vācu ķeizara troni – savam jaunākajam brālim Ferdinandam. Savukārt Ferdinands nomira 1564. gadā, atstādams troni savam dēlam – tātad Filipa II brālēnam – Maksimiliānam II. 1568. gadā ķeizars Maksimiliāns noslēdza ar Osmaņu impēriju miera līgumu un stingri apņēmās to ievērot. Galu galā turki radīja vislielākos draudus viņa valstij no sauszemes puses, un viņš nevēlējās tos provocēt. Vai mēs varam Maksimiliānu par to nosodīt? Diez vai, jo viņa nodomi, cik mēs šodien varam spriest, balstījās uz patiesām rūpēm par savas valsts drošību.

Uz pāvesta aicinājumu neatsaucās arī Portugāle. Tā dzīvojās pa tālām zemēm un bija pārāk aizņemta ar karošanu Marokā, Indijas okeānā un Dienvidaustrumāzijā; līdz ar to cīņai ar turkiem tepat Eiropā tai vienkārši nepietika resursu.

Un Francija? Kad raksta sākumā minēju “gļēvu oportunismu”, ar to biju domājis tieši šo valsti. Osmaņu impērijas jautājumā Francija gandrīz visu 16. gadsimtu bija uzvedusies visai neglīti. Jau 1536. gadā Francijas karalis Francisks I, kurš intensīvi apskauda tikko minēto ķeizaru Kārli V un vēlējās par katru cenu viņam ieriebt, bija noslēdzis militāri politisko savienību ar sultānu Suleimanu I Lielisko. Šī “pusmēness un heraldiskās lilijas nešķīstā savienība”, kā to vēlāk nosauca vēsturnieki, nozīmēja, ka Francija šajā karā nemaz nebija kristīgās koalīcijas pusē. Protams, ka tā nepiedalījās Lepanto kaujā; taču, formāli raugoties, tā atradās turku musulmaņu pusē! Čestertona minētā “Valuā ēna”, kas apātiski žāvājas baznīcā dievkalpojuma laikā, ir Franciska I mazdēls Kārlis IX (pēc viņa un viņa jaunākā brāļa nāves Valuā karaļu dinastija izdzisīs). Viņš – precīzāk sakot, viņa māte, karaliene Katrīna Mediči, kas īstenībā sava dēla vārdā pārvalda valsti – nebūt nav ieinteresēts palīdzēt Svētajai Līgai cīņā pret osmaņiem. Gluži otrādi, abi ir gatavi “nosmelt krējumu” no visa šā konflikta, gavilējot par ienīsto Hābsburgu gaidāmo sakāvi un upurējot kristīgās Eiropas drošību uz personīgo ambīciju un egoisma altāra.

Šādos apstākļos nav jābrīnās, ka “valdnieks virs Zelta Raga” (t.i., Osmaņu impērijas sultāns savā pilī Stambulā virs Zelta Raga līča) triumfējoši smējās saules gaismā!

Kādu mācību mēs no tā visa varam gūt? Nu, vispirmām kārtām jau šo: labas lietas bieži vien ir ļoti grūti noorganizēt. Jāsaprot, ka politikā un sabiedriskajā dzīvē ar lielu jaudu darbojas privātās, personīgās intereses, kurām cilvēku acīs mēdz būt lielāks svars par jebkādu uz kopējo labumu vērstu ierosmi. Ja mēs piedāvājam kādu patiešām labu un taisnīgu iniciatīvu, mums bieži vien šķiet, ka ar to pietiek: visi pārējie uzreiz sapratīs mūsu iniciatīvas svētīgo raksturu un ar pilnu atdevi ķersies pie darba. Diemžēl realitāte ir daudz skumjāka: pat to cilvēku vairākums, kas pilnībā piekrīt labām ierosmēm – satriekt Osmaņu impērijas floti, izstrādāt un ieviest grozījumus Satversmē, iestādīt flokšus piemājas dobē, utt. – parasti gaida, ka tās īstenos kāds cits.

Eiropas pēdējie bruņinieki

Par Svētās Līgas apvienotās flotes virspavēlnieku tika iecelts 24 gadus vecais Austrijas Dons Huans (Don Juan de Austria), Kārļa V ārlaulības dēls un tātad Spānijas karaļa Filipa II pusbrālis. Tipisks sava laikmeta cilvēks – nebūt ne svētais (jautru izpriecu un skaistu sieviešu mīļotājs), taču vienlaikus patiesi ticīgs vīrs, kurš uzskatīja par savu uzdevumu sekot sava nelaiķa tēva pēdās un sargāt kristīgo Eiropu. Neraugoties uz savu relatīvi nelielo vecumu, Huans jau bija pieredzējis karavadonis un prata ar savu personīgo harizmu aizraut, pārliecināt un disciplinēt sev padotos cilvēkus.

Čestertons tā raksta par Donu Huanu:
Dim drums throbbing, in the hills half heard,
Where only on a nameless throne a crownless prince has stirred,
Where, risen from a doubtful seat and half attainted stall,
The last knight of Europe takes weapons from the wall,
The last and lingering troubadour to whom the bird has sung,
That once went singing southward when all the world was young.
In that enormous silence, tiny and unafraid,
Comes up along a winding road the noise of the Crusade.
Strong gongs groaning as the guns boom far,
Don John of Austria is going to the war.
(“Apslāpēto bungu rīboņa ir tikko dzirdama no pakalnu puses, / Kur no bezvārdu troņa ir cēlies princis bez kroņa; / Kur, piecēlies no apšaubāma sēdekļa un pa pusei aptraipīta krēsla, / Eiropas pēdējais bruņinieks noņem ieročus no sienas; / Pēdējais palikušais trubadūrs, kuram ir dziedājis tas putns, / Kurš kādreiz dziedādams lidoja uz dienvidiem, kad visa pasaule bija jauna. / Šajā milzīgajā klusumā, sīks un bezbailīgs / Pa līkumojošu ceļu nāk krusta karagājiena troksnis. / Spēcīgie gongi rūc, kamēr tālumā dun lielgabali, / Austrijas Dons Huans dodas karā.”)

Svētās Līgas karotāji apzinājās, ka šoreiz cīnās ne tikai par saviem valdniekiem, valstīm un to šaurajām interesēm, bet par kristīgo ticību un kristīgo civilizāciju. Viņi lieliski saprata, ka sakāve nozīmēs strauju Osmaņu impērijas virzību uz Rietumeiropu un, galu galā, Romas krišanu. Arī pāvests izplatīja visai kristīgajai pasaulei adresētu uzsaukumu, kurā aicināja lūgties par uzvaru šajā karā. Kā īpašu lūgšanas metodi šim gadījumam viņš ieteica Rožukroni – lūgšanu ciklu, kurā ticīgais (parasti – ar lūgšanu kreļļu jeb rožukroņa palīdzību) pārdomā Jēzus Kristus dzīves svarīgākos momentus, vienlaicīgi lūdzot Viņa Mātes Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību Dieva priekšā. Arī daudzi no Svētās Līgas flotes karakuģiem bija aprīkoti ar lieliem krucifiksiem – krustiem ar krustā sistā Jēzus figūru. Uz flagmaņkuģa “La Real” klāja atradās liels koka krucifikss un Vissvētākās Dievmātes attēls; šodien tie ir izstādīti attiecīgi Barselonas katedrālē un Madrides kara flotes muzejā. Pirms kaujas Dons Huans, Spānijas impērijas augstākā apbalvojuma – Zelta aunādas ordeņa – ķēdi ap kaklu aplicis, vienoja savus vīrus kopējā lūgšanā, bet pēc tam mazā laiviņā apbraukāja kuģus, iedrošinot karavīrus un apliecinot savu gatavību pašam krist kaujā, ja Dievs tā būs lēmis.

1571. gada 7. oktobra rītā, ienākot Patras līcī, Svētās Līgas flote sastapa Osmaņu impērijas kuģus. Kristiešu pusē bija 212 airu kuģi, bet musulmaņu – gandrīz 300. Dons Huans nolēma doties kaujā. Apdullinošas lielgabalu dunoņas, dūmu mākoņu un ložu spindzēšanas pavadībā veselas piecas stundas ilga sīva cīņa. Kauja drīz vien pārgāja abordāžas tuvcīņā uz kuģu klājiem. Turku flagmaņkuģis “Sultana” pieāķējās Dona Huana flagmaņkuģim “La Real” un sāka abordāžu, taču kristiešu karavīriem izdevās atspiest ienaidnieka vīrus atpakaļ uz “Sultanas” un pašiem to ieņemt. Šīs cīņas karstumā tika nogalināts arī osmaņu flotes virspavēlnieks Alī Paša. “Sultanas” mastā tika pacelts Svētās Līgas karogs, un šis skats galīgi sagrāva turku morāli. Kauja drīz vien beidzās, un kristiešu karavīri varēja skaļi pateikties Dievam par uzvaru. Turku flote bija galu galā zaudējusi 210 kuģus un apmēram 30 000 vīrus. Turklāt no osmaņu galerām tika atbrīvoti aptuveni 12 000 kristiešu vergu – airētāju.

Saskaņā ar Pija V laikabiedru liecībām, 1571. gada 7. oktobrī pāvests, kurš tobrīd piedalījās sanāksmē ar kardināliem savā pilī Romā, pēkšņi pārtrauca savu darāmo, atvēra logu, paraudzījās debesīs un priecīgi iesaucās: “Darbi tagad lai pagaida; tagad mums ir jāpateicas Dievam par uzvaru, kuru Viņš ir tikko dāvājis kristiešu karaspēkam!” Tikai pēc deviņpadsmit dienām ieradās ziņnesis un atnesa laimīgo vēsti. Par godu uzvarai pie Lepanto Pijs V iedibināja Vissvētākās Dievmātes Marijas – Rožukroņa Karalienes svētkus, kas vēl šobaltdien tiek svinēti šīs uzvaras datumā – 7. oktobrī.

Viens no slavenākajiem Lepanto kaujas dalībniekiem bija Migels de Servantess – vēlākais “Dona Kihota” autors. Neraugoties uz mokošajām malārijas drudža lēkmēm, viņš patiesā cīņas degsmē metās pašā kaujas karstumā un tika nopietni ievainots, uz visiem laikiem zaudējot spēju darboties ar kreiso roku. Ar šo smago, bet godpilnos apstākļos iegūto ievainojumu Servantess vēlāk leposies līdz mūža beigām. Bet lūk, ko savas poēmas noslēgumā raksta Čestertons:
Cervantes on his galley sets the sword back in the sheath
(Don John of Austria rides homeward with a wreath.)
And he sees across a weary land a straggling road in Spain,
Up which a lean and foolish knight forever rides in vain,
And he smiles, but not as Sultans smile, and settles back the blade….
(But Don John of Austria rides home from the Crusade.)
(“Servantess uz savas galeras ieliek zobenu atpakaļ makstī. / (Austrijas Dons Huans jāj mājup ar uzvaras vainagu.) / Un viņš redz pāri sagurušajai zemei līkumojošu ceļu Spānijā, / Pa kuru mūžīgi jāj izkāmējis un traks bruņinieks, / Un viņš pasmaida – bet ne tā, kā smaida sultāni – un atliek asmeni atpakaļ… / (Bet Austrijas Dons Huans dodas mājup no krusta kara).”)

Mēs patiešām nezinām, vai Dona Kihota tēls radās Servantesa apziņā pēc Lepanto kaujas. Varbūt tā ir tikai Čestertona mākslinieciskā izdoma… bet kādēļ gan tas tā nevarētu būt?

Lepanto kaujas mācība – joprojām aktuāla

Ja man ir jārezumē Lepanto kaujas sniegtā mācība trijos jēdzienos, kas būtu aktuāli arī mūsdienu cilvēkiem, es nešaubīdamies teikšu: šie jēdzieni ir “drosme”, “personības spēks” un “cerība”.

Vispirms par drosmi. Jāsaprot, ka Svētās Līgas uzvara Lepanto kaujā bija ne tikai stratēģiska militāra uzvara, kas sagrāva osmaņu varenību uz jūras. Vēl svarīgāka bija tās morālā nozīme. Līdz šim Osmaņu impērija kristīgās Eiropas acīs likās kaut kas milzīgs un praktiski neuzvarams, kā neizbēgamas apokaliptiskas nākotnes iemiesojums… apmēram tāpat, kā mūsdienu cilvēka acīs izskatās “cancel” jeb “atcelšanas” kultūra, “gender” jeb dzimtes ideoloģija vai sociālo tīklu cenzori. Bet 1571. gada 7. oktobrī šis apokaliptiska mēroga milzenis sagrīļojās un kristīgā Eiropa ieraudzīja, ka to reāli var uzvarēt. Un tas attiecas ne tikai uz kariem un kaujām, bet uz daudzām citām dzīves jomām. Mēs bieži vien esam pārāk mazdūšīgi, nolaižam rokas pirmšķietami pārmērīgu izaicinājumu priekšā un aizmirstam, ka, ja ir vēlme un drosme, tad ar Dieva palīdzību var paveikt daudzas, dažreiz pat neiedomājamas lietas.

Tagad par personības spēku. Šodien, tieši 450 gadus pēc Lepanto kaujas, Eiropa un visa Rietumu pasaule atrodas tik dziļas krīzes stāvoklī, kādu 16. gadsimta cilvēki ar visiem viņu reliģiskajiem kariem nevarēja pat iedomāties. Turklāt mūsdienu krīze izpaužas ne tikai kā tradicionālo institūtu un domāšanas mehānismu sabrukums, bet arī – kas it tikpat traģiski – kā dabisko elišu praktiski pilnīga izzušana. Dabiskā elite ir cilvēki, kuri sava rakstura īpašību dēļ (drosme, viedums, paškontrole, taisnīguma izjūta, līdera spējas, psiholoģiskais un morālais briedums, spēja atklāti runāt patiesību) spēj brīvi un bez piespiešanas iegūt autoritāti citu acīs tā, lai tie viņiem sekotu un uzticētos. Kristieši uzvarēja Lepanto kaujā tādēļ, ka viņiem bija Austrijas Dons Huans un citi spēcīgi un harizmātiski komandieri. Viņi rīkojās apņēmīgi un pārliecināti. Viņi bija gatavi uzupurēties un ziedot savas dzīvības sava mērķa labā. Ja lasītājs man jautās: “Kur tad mēs šādus cilvēkus šodien atradīsim?” – es pilnīgi nopietni atbildēšu ar pretjautājumu: “Padomājiet, varbūt jūs pats tāds esat?

Un, visbeidzot, par cerību. Lepanto kauja dod mums vērtīgu mācību arī šajā ziņā. Kad es ar šausmām un skumjām skatos uz mūsu Rietumu civilizācijas brūkošo ēku – COVID pandēmija, ekonomiskā krīze, jauno totalitāro režīmu veidošanās, trakojošie pieminekļu gāzēji, politkorektais terors universitātēs, radikālā islāma draudi – man bieži vien izmisumā nolaižas rokas. Bet tad manu acu priekšā pavīd siluets, tikko jaušams veidols: Austrijas Dons Huans uz sava flagmaņkuģa komandtiltiņa ar Zelta aunādas ordeņa ķēdi ap kaklu un rožukroni rokā. Jo, kad visas pārējās cerības ir izgaisušas, paliek viena: ka Tas Kungs nepametīs tos, kas Viņam uzticas.

Atceries Lepanto!


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: