Taņas sapnis

Jevgeņijs Oņegins ir Puškina romāns vārsmās, publicēts 1833. gadā. Sanktpēterburgas uzdzīves nogurdinātais Oņegins, saņēmis iespaidīgu mantojumu no onkuļa, pārceļas padzīvot uz laukiem. Tur viņš iepazīstas ar dzejnieku Vladimiru Ļenski, viņa iecerēto jaunavu Olgu Larinu, kā arī Olgas kaislīgo un romantisko māsu Tatjanu (Taņu). Tatjanas jūtas pret Oņeginu, kā arī viņam nosūtītā vēstule paliek bez atbildes, savukārt Oņeginu atkal sāk mākt garlaicība un neizprotams aizkaitinājums. “Taņas sapnis” (V nodaļa, 10–21) zīmīgā veidā paredz draudošos nejēdzīgos un traģiskos romāna notikumus. Šo romāna atdzejojuma versiju Telos piedāvāja persona, kura, pēc pašas vārdiem, “stāvot tālu no literārā establišmenta” un to veikusi “kā sava veida intelektuālu eksperimentu”, jo “iepaticies process”, Atdzejotājs/-a parakstās ar pseidonīmu “Penelope”.

Nakts zīlēšanu plānojot,
Ar aukles padomu turklāt,
Tatjana rīkojumu dod
Pa kluso pirtī galdu klāt.
Bet pēkšņi bailes pārņem viņu,
Un, atceroties Svetlaniņu,
Man arī bailes virsū nāk
Un zīlēšana nesanāk.
Tad zīda jostu raisot nost,
Tatjana kaila gultā lien.
Drīz Pāns pār viņu ragus slien
Un sapņo ziedlapiņās kost.
Zem spilvena dus spogulis,
Tatjana guļ. Ir kluss it viss.

Tatjanai dīvains sapnis rādās,
Un sapņo viņa, it kā ietu,
Kā ietinusies miglas ādās,
Pa saltu, sniegiem klātu vietu.
Starp kupenām, kas viņai priekšā,
Ir burzguļojošs strautiņš iekšā. 
Tas traucas tumšs un viļņojošs,
Tāds neaizsalis, putojošs.
Tam divi puļķi pāri likti,
Ko ledus pirksti kopā spiež
Virs ūdens, virpuļus kas griež.
Tilts dreb un izskatās tik slikti,
Ka Taņa, gluži apjukusi,
Tā priekšā paliek stāvot klusi.

Kā šķiršanos, kas pilna moku,
Tatjana vēro strautiņu.
Un nav neviena, kas tai roku
No otras puses pasniegtu.
Te sniegkupena sakustās,
Un kas gan zem tās parādās?
Liels lācis, nikni sabozies.
Tatjana – Ai! Bet ierūcies
Zvērs pastiepj ķepu nagaino,
Tatjana spēkus saņemas
Pret lāča ķepu atspriežas
Un drebot tiltu pārsoļo.
Kad strautiņam tā pāri tiek,
Zvērs viņas pēdās soļus liek.

Liedz bailes atskatīties Taņai,
Tā cenšas soli straujāk likt,
Bet kalpiņš pinkainītis viņai
No sevis neļauj projām tikt.
Tas rūkdams tik uz priekšu slāj.
Ir priekšā mežs, ko sniegi klāj,
Stāv priedes, drūmi skaistas tās,
Ne zariņš viņām nekustās. 
Viss apsnidzis, starp galotnēm,
Ko liepas, apses, bērzi slien
Nakts spīdeklīšu stari lien.
Tur ceļa nav, zem pazarēm
Ir sniega apsegs visu klājis,
Kad putenis te pāri gājis.

Skrien Taņa mežā, lācis ar.
Sniegs irdens līdz pat ceļiem skauj,
Kāds zars aiz kakla viņu kar, 
Cits zelta auskariņus rauj
No ausīm daiļai jaunavai,
Te, dziļā sniegā brienot, tai
No kājiņas mūk zābaciņš,
Te atkal izslīd lakatiņš.
Nav laika pacelt, nezvērs ļauns
Aiz muguras tai rūcot nāk,
Tatjanai rokas trīcēt sāk.
Pat tērpa malu pacelt kauns.
Tā viņa skrien, zvērs vajā to,
Līdz atņem spēku pēdējo.

Krīt sniegā Taņa, lācis klāt,
Grābj viņu ciet, nes projām jau.
Ne pretoties, ne vaimanāt,
Ne izrauties tai spēka nav.
Pa meža ceļu lācis brien,
Pa sniegu koki pretī skrien.
Te pēkšņi biezoknī redz graustu,
No visām pusēm sniegā raustu.
No loga spoža gaisma nāk,
Bet iekšā dzērājdziesmas skan.
Teic lācis – kūms te dzīvo man,
Viņš daiļas būtnes sildīt māk.
Un zvērs pie lieveņa kā tiek,
Tā savu nastu zemē liek.


Kad atjēgusies ir Tatjana,
Ir lācis prom, bet namiņā
Šķind glāzes, atskan aurošana
Kā dižā bēru mielastā.
Tur neredzot nekādu jēgu,
Tatjana lūr caur durvju slēgu.
Un ko tā redz? Ap galdu barā
Sēž izdzimteņi bezsakarā.
Viens ragains tur ar suņa purnu,
Cits gaiļa ģīmī seksti sārtu,
Te ragana ar āža bārdu,
Tur vilkatis ar mūli durnu,
Vēl astains punduris un, raug,
Kur kaķim dzērves spārni aug.

Un tālāk vēl jo trakāk iet,
Tur vēzis izjāj zirnekli,
Zoss kaklā miroņgalva dzied
Un māj ar sārtu cepuri,
Dej vējdzirnavas pietupiem
Un vicinās ar spārniņiem.
Tur dzied un mauro, svilpj un rej,
Klaudz pakavi un ļaudis smej.
Bet ko gan sajuta Tatjana, 
Kad pamanīja jezgā šai
To, kurš tik mīļš un baigs šķiet tai
Un kuru apdzied lira mana?
Oņegins sēž pa vidu tiem,
Lūr durvīs skatiem zaglīgiem.

Viņš zīmi dos – bars aplaudēs,
Viņš iedzer – visi dzer un ķērc,
Viņš pieri rauks – tie paklusēs,
Viņš smejas – visi smieklos rēc.
Ir skaidrs, ka viņš saimnieks te.
Un drošāka kļūst meitene,
Līdz, ziņkārības mākta, tā
Jau durvis paver šķirbiņā.
Te uzpūš vējš un tūdaļ dzēš
It visas lukturīšu liesmas.
Dziest arī mošķu dzērājdziesmas,
Oņegins acīm tumsu plēš,
Pret durvīm strauji ceļas viņš,
Un apklust lielais jandāliņš.

Ir viņai bail, un izmisīgi
Tā cenšas bēgt, bet kājas klūp.
Prom raujas viņa pārvarīgi
Un kliedz, bet skaņa mutē drūp.
Te Jevgeņijs jau durvis ver
Un mošķu skati Taņu tver.
Uz jaunuvi nu zvēri skatās
Un mežonīgos smieklos kratās.
Gan nagi, snuķi, baisās sejas,
Gan ilkņi, astes spalvainās,
Gan ragi, rokas kaulainās,
Gan rīkļu asiņainās ejas
Pret Taņu vēršas, tumsā skan:
Šis gardais kumoss pieder man!

Nē, man! – Jevgeņijs bargi teic,
Un tūdaļ pazūd mošķu bars.
Nu jaunuvei, ko šausmas veic,
Klāt pienāk saltās tumsas cars
Un klusēdams viņš aizved to
Uz stūra solu ļodzīgo.
Tur nosēdina, un turklāt
Grib lūpām viņas kaklu skārt.
Te pēkšņi Olga iekšā nāk,
Aiz viņas Ļenskis, gaisma zib,
Oņegins viņam iesist grib
Un baisi acis bolīt sāk,
Un lamāt viesus nelūgtos.
Tatjana, šķiet, jau miroņos.

Starp viņiem asa ķilda raisās,
Te pēkšņi Žeņa nazi tver,
Krīt nodurts Ļenskis, ēnas baisās
It visu savās skavās tver.
Skan kliedziens, sašūpojas grausts
Un Taņa mostas – sapnis lauzts.
Pusdzīva redz – jau gaišs ir logs,
Mirdz saulē leduspuķu žogs,
Ir gaiša diena pagalmā,
Te veras durvis – Olga kā
Mazs putniņš iespurdz istabā,
Kā Ziemeļblāzma uzmirdz tā
Un saka māsai – pastāsti,
Ko šonakt sapnī redzēji?

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: