Mācības kara laikā

Sprediķis, kas nolasīts Svētās Jaunavas Marijas baznīcā Oksfordā, 1939. gada rudenī.

Universitāte ir kopiena, kas paredzēta izglītībai. No jums kā studentiem sagaidīs, ka jūs kļūsiet vai veidosieties par to, ko viduslaikos sauca par “klerkiem” – par filozofiem, zinātniekiem, pētniekiem, kritiķiem vai vēsturniekiem. No pirmā acu uzmetiena skatoties, var šķist dīvaini kļūt par ko tādu liela kara laikā. Kāda jēga uzsākt darbu, kuru mums ir tik maz izredžu pabeigt? Pat ja mūsu darbu nepārtrauktu nāve vai iesaukums karadienestā, kāpēc gan mums būtu jāturpina interesēties par šīm rāmajām nodarbēm laikā, kad mūsu draugu dzīvības un Eiropas brīvības ir apdraudētas? Vai tas nav tas pats, kas strinkšķināt arfu, Romai degot?

Man šķiet, ka mēs nespēsim atbildēt uz šiem jautājumiem, pirms nebūsim tos novietojuši līdzās dažiem citiem, kurus ikvienam kristietim vajadzētu sev uzdot miera laikā. Es tikko pieminēju arfas strinkšķināšanu, Romai degot. Taču kristietim imperatora Nerona patiesā traģēdija slēpjas nevis tajā, ka viņš strinkšķina arfu, pilsētai degot, bet gan tajā, ka viņš strinkšķina uz elles sliekšņa. Atvainojiet mani par šo nesaudzīgo divzilbju vārdu. Zinu, ka daudzi gudrāki un labāki kristieši par mani šajās dienās pat no kanceles nemīl pieminēt ne debesis, ne elli. Es arī zinu, ka gandrīz visas atsauces uz šo jautājumu Jaunajā Derībā nāk no viena vienīga avota. Taču šis avots ir mūsu Kungs. Cilvēki jums teiks, ka elli ieviesa svētais apustulis Pāvils, bet tā nav taisnība. Šī nepatīkamā doktrīna nāk no paša Dieva. To nav iespējams izņemt no Kristus vai Viņa Baznīcas mācības. Ja mēs tai neticam, mūsu klātbūtne šajā baznīca ir liela aušība. Savukārt, ja mēs ticam, tad mums laiku pa laikam ir jāpārvar garīgā klīrība un tā jāpiemin. Brīdī, kad mēs to pieminam, varam redzēt, ka ikvienam kristietim, kurš iestājas universitātē, vienmēr nākas sadurties ar jautājumu, kura gaismā kara izvirzītie jautājumi ir salīdzinoši maznozīmīgi. Viņam sev jājautā, vai ir pareizi vai pat psiholoģiski iespējami, ka radības, kuras ikvienā dzīves brīdī virzās vai nu uz debesīm, vai elli, tērē kaut nelielu daļu no neilgā laika, kas tām šajā pasaulē atvēlēts, tādām relatīvi triviālām lietām kā literatūra vai māksla, matemātika vai bioloģija. Ja cilvēku kultūra spēj šīs triviālās lietas pamatot, tad tā spēj pamatot jebko. Atzīt, ka mēs varam saglabāt interesi par mācībām šo mūžīgo jautājumu ēnā, taču ne Eiropas kara ēnā, nozīmētu atzīt, ka esam aizvērti saprātam, bet ļoti plaši atvērti savu nervu un pūļa emociju balsij.

Tā patiešām ir ar daudziem no mums – un noteikti ar mani. Tāpēc es uzskatu, ka ir svarīgi mēģināt skatīt pašreizējo nelaimi saprātīgā perspektīvā. Karš nerada pilnīgi jaunu stāvokli: tas tikai saasina pastāvīgo cilvēku stāvokli, lai mēs to vairs nespētu ignorēt. Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla. Pat tie periodi, kurus mēs uzskatām par pašiem mierīgākajiem, piemēram, XIX gadsimts, rūpīgāk ieskatoties, izrādās pilni kliedzienu, trauksmes, grūtību un ārkārtas situāciju. Nekad nav trūcis labu argumentu, lai atliktu visas kultūras darbības līdz brīdim, kad ir novērstas draudošas briesmas vai kāda kliedzoša netaisnība. Taču cilvēce jau senos laikos izvēlējās nepievērst uzmanību šiem labajiem argumentiem. Cilvēki alka skaistā un zināšanu tagad un nebija gatavi gaidīt piemērotu brīdi, kas nekad nepienāks. Perikla Atēnas mums ir atstājušas mantojumā ne tikai Partenonu, bet – kas nav mazsvarīgi – arī Perikla “Bēru runu”. Kukaiņi ir izvēlējušies citu ceļu: viņi vispirms ir meklējuši materiālo labklājību un stropa drošību, un, domājams, par to viņiem arī ir sava alga. Taču cilvēki ir citādi – viņi formulē matemātiskas teorēmas aplenktās pilsētās, izvērš metafiziskus argumentus notiesāto kamerās, joko uz ešafota, apspriež jaunāko dzejoli ceļā uz Kvebekas nocietinājumu mūriem un ķemmē matus Termopilās. Tā nav izrādīšanās, tā ir mūsu daba.

Taču, tā kā mēs esam grēkā kritušas radības, pats fakts, ka tāda ir mūsu daba, nepavisam nepierāda, ka tā ir racionāla vai pareiza. Mums jānoskaidro, vai tādā pasaulē, kā šī, akadēmiskai pētniecībai vispār ir sava vieta. Proti, mums atkal un atkal ir jāatbild uz jautājumu: “Kā jūs varat būt tik vieglprātīgi un savtīgi, lai domātu par kaut ko citu bez cilvēku dvēseļu glābšanas?” Un šobrīd mums ir jāatbild arī uz vēl citu jautājumu: “Kā jūs varat būt tik vieglprātīgi un savtīgi, lai domātu par kaut ko citu bez kara?” Daļa no mūsu atbildes uz abiem jautājumiem pārklāsies. Viens no tiem netieši norāda, ka mūsu dzīve var un tai vajadzētu kļūt caurcaurēm un vienīgi reliģiskai, savukārt otrs – ka tā var un tai vajadzētu kļūt caurcaurēm un vienīgi nacionālistiskai. Es uzskatu, ka visa mūsu dzīve var kļūt reliģiska un tai tiešām jākļūst reliģiskai – bet citā nozīmē, kuru paskaidrošu vēlāk. Taču, ja ar to tiek saprasts, ka visām mūsu darbībām jābūt tādām, kuras var atzīt par “svētām”, un mūsu saiknēm jābūt tādām, kuras var atzīt par “svētām” un pretstatīt “laicīgām”, tad es abiem saviem iedomātajiem oponentiem sniegtu vienu atbildi. Es teiktu: “Neatkarīgi no tā, vai tam vajadzētu notikt vai nē, tas, ko jūs iesakāt, nenotiks.” Pirms es kļuvu par kristieti, es, šķiet, līdz galam neapzinājos, ka cilvēka dzīve pēc atgriešanās neizbēgami būs tāda, ka viņš lielākoties darīs to pašu, ko darīja pirms tam. Cerams, ka šīs lietas tiek darītas jaunā garā, bet tās tomēr ir tās pašas lietas. Pirms es devos nesenajā karā, es ar drošu pārliecību sagaidīju, ka mana dzīve tranšejās kaut kādā noslēpumainā nozīmē būs tikai un vienīgi karš. Patiesībā es atklāju, ka, jo tuvāk esi frontes līnijai, jo mazāk visi runā un domā par sabiedroto spēku centieniem un kampaņas gaitu; un es ar gandarījumu konstatēju, ka Tolstojs savā visu laiku dižākajā grāmatā par karu, kāda jebkad sarakstīta, atzīmē to pašu – un savā ziņā tā dara arī Īliada. Ne pievēršanās ticībai, ne iesaukšana armijā neatceļ mūsu cilvēcisko dzīvi. Kristieši un karavīri joprojām ir cilvēki: gan neticīgo priekšstats par reliģisko dzīvi, gan arī civiliedzīvotāju priekšstats par aktīvu dienestu ir balstīts fantāzijās. Ja vienā vai otrā gadījumā jūs censtos apturēt visu savu intelektuālo un estētisko darbošanos, jums izdotos vienīgi aizstāt labāku kultūras dzīvi ar sliktāku. Nebūs tā, ka jūs vairs vispār neko nelasīsiet ne Baznīcā, ne armijas rindās: ja jūs nelasīsiet labas grāmatas, jūs lasīsiet sliktas grāmatas. Ja jūs neturpināsiet domāt saprātīgi, jūs domāsiet nesaprātīgi. Ja jūs noraidīsiet estētiskās baudas, jūs ieslīdēsiet jutekliskajās baudās. Tāpēc starp mūsu reliģijas prasībām un kara prasībām pastāv šāda analoģija: ne viena, ne otra vairumam no mums to vienkārši cilvēcisko dzīvi, kuru mēs dzīvojām, pirms tur nonācām, neatcels un neizdzēsīs. Taču šī neatcelšanas un neizdzēšanas darbība notiks atšķirīgu iemeslu dēļ. Karš nespēs pārņemt visu mūsu uzmanību, jo tas ir ierobežots objekts un tāpēc pēc savas būtības nav piemērots visas cilvēka dvēseles uzmanības noturēšanai. Lai izvairītos no pārpratumiem, man šeit jāveic daži nošķīrumi. Es uzskatu, ka mūsu cīņa, cik vien var spriest par cilvēciskajām cīņām, ir ļoti taisnīga, un tāpēc es domāju, ka piedalīties šajā karā ir pienākums. Un ikviens pienākums ir reliģisks pienākums, tāpēc mūsu pienākums pildīt ikvienu pienākumu ir absolūts. Piemēram, mums var būt pienākums glābt slīkstošu cilvēku un, ja dzīvojam bīstamā piekrastē, iespējams, arī apgūt glābēja darbu, lai būtu gatavi palīdzēt ikvienam slīkstošam cilvēkam, ja būs tāda vajadzība. Mūsu pienākums var būt arī upurēt savu dzīvību, lai kādu izglābtu. Taču, ja kāds sevi veltītu glābšanai tādā nozīmē, ka veltītu tai visu savu uzmanību, nedomājot un nerunājot ne par ko citu un pieprasot pārtraukt visas citas cilvēku darbības līdz brīdim, kad visi būs iemācījušies peldēt, viņš būtu apsēsts. Slīkstošu cilvēku glābšana tātad ir pienākums, par kuru ir vērts mirt, bet par kuru nav vērts dzīvot. Manuprāt, visi politiskie pienākumi (pie kuriem es pieskaitu arī militāros pienākumus) ir šāda veida pienākumi. Cilvēkam var nākties mirt par mūsu valsti, bet nevienam cilvēkam (visu citu izslēdzošā nozīmē) nav jādzīvo par savu valsti. Tas, kurš bez atrunām nodod sevi kādas nācijas, partijas vai šķiras laicīgajām prasībām, nodod ķeizaram to, kas no visām lietām nepārprotami pieder Dievam ­– sevi pašu. Savukārt reliģija nevar aizņemt visu cilvēka dzīvi pavisam cita iemesla dēļ – tā to nevar tāpēc, ka izslēdz visas mūsu dabiskās darbības. Jo, protams, zināmā mērā tai ir jāaizņem visa dzīve. Nevar būt ne runas par kompromisu starp Dieva prasībām un kultūras, politikas vai kādām citām prasībām. Dieva prasība ir bezgalīga un neatceļama. Jūs varat to noraidīt; vai arī varat mēģināt to apmierināt. Nepastāv vidusceļš. Neskatoties uz to, ir skaidrs, ka kristietība neizslēdz nevienu no parastajām cilvēku darbībām. Svētais Pāvils cilvēkus mudina turpināt strādāt. Viņš pat pieļauj, ka kristieši var iet uz svinībām, ieskaitot pagānu rīkotas svinības. Mūsu Kungs apmeklē kāzas un sagādā tām brīnumaino vīnu. Viņa Baznīcas aizgādībā un pašos kristīgākajos laikmetos uzplaukst izglītība un māksla. Šī paradoksa izskaidrojums jums, protams, ir labi zināms: “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” Visas mūsu tīri dabiskās darbības tiks pieņemtas, ja tās tiks upurētas Dievam, – pat visniecīgākās; un visas, pat viscēlākās, tiks atzītas par grēcīgām, ja netiks upurētas. Kristietība neaizstāj mūsu dabisko dzīvi, to nomainot ar jaunu: tā drīzāk ir jauna dzīves organizācija, kas savu pārdabisko mērķu labad izmanto šīs dabiskās izejvielas. Bez šaubām, kādā konkrētā situācijā tas prasa atteikties no dažiem vai pat visiem mūsu tīri cilvēciskajiem centieniem: ir labāk izglābties ar vienu aci, nekā ar abām tikt iemestam Gehennā. Bet tas zināmā mērā notiek per accidens ­– jo šajos īpašajos apstākļos vairs nav iespējams nodoties tai vai citai darbībai Dieva godam. Starp garīgo dzīvi un cilvēciskajām darbībām kā tādām nav būtiskas pretrunas. Tādējādi vienmēr uzsvērtā paklausība Dievam kristieša dzīvē savā ziņā ir analoga Dieva visuresošajai klātbūtnei kosmosā. Dievs nepiepilda telpu, kā to piepilda ķermenis, proti, tādā nozīmē, ka Viņa daļas atrodas dažādās telpas daļās, izslēdzot no tām citus objektus. Tomēr Viņš, kā apgalvo labi teologi, ir visur – pilnīgi klātesošs katrā telpas punktā.

Tagad mēs varam atbildēt uz nostāju, ka cilvēku kultūra ir neattaisnojama vieglprātība no tādiem baismīgu pienākumu apgrūtinātiem radījumiem kā mēs. Uzreiz noraidīšu dažu mūsdienu cilvēku prātos iesakņojušos domu, ka kultūras aktivitātes pašas par sevi ir garīgas un nopelniem bagātas – it kā zinātnieki un dzejnieki būtu Dievam tīkamāki nekā atkritumu savācēji un kurpnieki. Domāju, ka tas bija Metjū Arnolds, kurš pirmais lietoja angļu vārdu spiritual vācu vārda geistlich nozīmē un tādējādi aizsāka šo ārkārtīgi bīstamo un antikristīgo kļūdu. Izdzēsīsim to no prāta uz visiem laikiem. Bēthovena darbs un apkopējas darbs kļūst garīgs pie viena un tā paša nosacījuma – ja tas tiek upurēts Dievam, ja tas tiek darīts pazemībā, darīts “kā Dievam”. Tas, protams, nenozīmē, ka ikvienam vajadzētu vienkārši uzmest gaisā monētu, lai noskaidrotu, vai viņam tīrīt istabas vai komponēt simfonijas. Kurmim ir jārok Dieva godam, un gailim ir jādzied Dieva godam. Mēs esam vienas miesas locekļi, taču atšķirīgi, katrs ar savu aicinājumu. Cilvēka audzināšana, viņa talanti, viņa dzīves apstākļi lielākoties pieņemamā mērā uzrāda, kāds ir viņa aicinājums. Ja mūsu vecāki mūs ir sūtījuši mācīties uz Oksfordu un ja mūsu valsts ļauj mums tur palikt, tad tas ir pirmšķietams pierādījums, ka dzīve, kuru vismaz šobrīd mēs vislabāk varam vadīt Dieva godam, ir izglītota cilvēka dzīve.

Ar dzīves vešanu Dieva godam es, protams, nedomāju mēģinājumus savus intelektuālos meklējumus pakļaut pamācošiem secinājumiem. Tas līdzinātos, kā saka Bēkons, mēģinājumam patiesības autoram piedāvāt nešķīstu melu upuri. Es runāju par zināšanu un skaistā meklējumiem pašu zināšanu un skaistā labad, bet tādā nozīmē, kas neizslēdz to pastāvēšanu Dieva labad. Cilvēka prātā slēpjas alkas pēc zināšanām un skaistā, un Dievs nevienas alkas nerada veltīgi. Tāpēc mēs varam tiekties pēc zināšanām pašām par sevi un skaistā paša par sevi, droši pārliecināti, ka, to darot, mēs vai nu paši tuvojamies Dieva redzējumam, vai arī netieši palīdzam to darīt citiem. Pazemība, tikpat lielā mērā kā alkas, mudina mūs vienkārši koncentrēties uz zināšanām vai skaisto, īpaši nedomājot par to, kāda ir to galīgā nozīme Dieva redzējumā. Šīs nozīmes atklāšana, iespējams, ir paredzēta nevis mums, bet gan par mums labākiem cilvēkiem, kuri nāks pēc mums un atsegs to lietu garīgo nozīmi, kuras mēs izrušinājām, akli un pazemīgi paklausot savam aicinājumam. Tāds ir teleoloģiskais arguments, kas māca, ka paša impulsu un spējību pastāvēšana pierāda, ka tām ir jābūt atbilstošai funkcijai Dieva plānā. Ar šo argumentu Akvīnas Toms arī mēģina pierādīt, ka cilvēku seksualitāte būtu pastāvējusi arī bez grēkā krišanas. Attiecībā uz kultūru šī argumenta pamatotību pierāda pieredze. Intelektuālā dzīve nav ne vienīgais ceļš pie Dieva, ne arī drošākais, bet tā tomēr ir ceļš, un tas var būt mums paredzētais ceļš. Protams, tas tāds būs tikai tik ilgi, kamēr saglabāsim savu sākotnējo impulsu tīru un neieinteresētu. Tas ir ārkārtīgi grūti. Kā raksta Theologia Germanica[1] autors, mēs varam iemīlēt zināšanas – savas zināšanas – vairāk par izzināto objektu; priecāties nevis par savu talantu izpaušanos, bet gan par to, ka tie ir mūsējie, vai pat par slavu, ko tie mums atnes. Ikviens panākums pētnieka dzīvē palielina šīs briesmas. Ja šis kārdinājums kļūst nepārvarams, pētniekam ir jāatsakās no zinātniskā darba. Tas ir brīdis, kad izraut sev labo aci un to aizmest.

Tāda, manuprāt, ir izglītota cilvēka dzīves būtība. Taču tai ir arī netieša vērtība, kura šodien ir īpaši svarīga. Ja visa pasaule būtu kristīga, varbūt nebūtu svarīgi, vai tā visa ir neizglītota. Taču pašreizējos apstākļos kultūras dzīve pastāvēs ārpus Baznīcas neatkarīgi no tā, vai tā pastāvēs vai nepastāvēs Baznīcā. Šodien būt vienkāršiem un nezinošiem – nespēt stāties pretī ienaidniekiem viņu pašu zemē – nozīmētu nomest ieročus un nodot mūsu neizglītotos brāļus, kuriem Dieva radītajā pasaulē nav citas aizsardzības pret pagānu intelektuālajiem uzbrukumiem, kā vien mēs. Labai filozofijai ir jāpastāv, ja ne citu iemeslu dēļ, tad kaut vai tāpēc, ka sliktu filozofiju nedrīkst atstāt bez atbildes. Vēsam intelektam ir jādarbojas ne tikai pret vēsu intelektu oponenta pusē, bet arī pret dažādām murgainām pagānu misticisma kustībām, kuras pilnībā noliedz intelektu.

Taču vairāk par visu mums, iespējams, ir nepieciešamas dziļas zināšanas par pagātni. Ne tāpēc, ka pagātnei piemistu kādas maģiskas īpašības, bet tāpēc, ka mēs nespējam pētīt nākotni un mums tomēr ir nepieciešams kaut kas, ko pretstatīt tagadnei, lai sev atgādinātu, ka vēsturiskie laika posmi un daudz kas cits, kas neizglītotam cilvēkam šķiet skaidrs, ir tikai pārejoša mode. Cilvēku, kas ir dzīvojis daudzās vietās, visticamāk, neapmānīs viņa dzimtā ciemata vietējās muļķības; un pētnieks ir dzīvojis daudzos laikmetos, tāpēc ir zināmā mērā imūns pret biezajām nejēdzību duļķēm, kas plūst no viņa laikmeta preses un mikrofoniem.

Tātad izglītota cilvēka dzīve vismaz dažiem no mums ir pienākums. Šobrīd izskatās, ka tas ir jūsu pienākums. Es labi apzinos, ka neatbilstība starp lielajiem jautājumiem, kurus esam aplūkojuši, un tūlītējo uzdevumu, kas jums var tikt uzdots, piemēram, anglosakšu skaņu likumu pētniecība vai ķīmiskās formulas, var šķist gandrīz komiska. Taču līdzīgs satricinājums mūs gaida ikvienā aicinājumā: jauns priesteris atklāj, ka viņam jānodarbojas ar kordziedāšanu, bet jauns grāmatveža palīgs – ar ievārījuma burku uzskaiti. Ir labi, ka tas tā ir. Tas atsijā tukšos, nenoteiktos cilvēkus un patur tos, kas ir gan pazemīgi, gan noturīgi. Šādām grūtībām mums nav jātērē līdzjūtība.

Taču īpašās grūtības, ko jums uzspiež karš, ir cita lieta; un, par to runājot, es vēlreiz atkārtoju, ko tādā vai citādā veidā esmu teicis jau no sākuma – neļaujiet nerviem un emocijām likt jums domāt, ka jūsu pašreizējā situācija ir daudz nenormālāka, nekā tā patiesībā ir. Iespējams, būtu lietderīgi pieminēt trīs garīgus vingrinājumus, kas var kalpot kā aizsardzība pret trim ienaidniekiem, kurus karš uzrīda pētniekam. Pirmais ienaidnieks ir satraukums – tieksme domāt un ļauties jūtām par karu tad, kad mēs esam nolēmuši domāt par savu darbu. Labākā aizsardzība ir apzināties, ka šajā lietā, tāpat kā visās pārējās, karš nav uzrīdījis jaunu ienaidnieku, bet tikai saasinājis veco. Mūsu darbam vienmēr ir daudz sāncenšu. Mēs vienmēr iemīlamies vai strīdamies, meklējam darbu vai baidāmies to zaudēt, slimojam un atveseļojamies, sekojam līdzi sabiedriskajām norisēm. Ja ļausim sev to darīt, mēs vienmēr gaidīsim, kad pārtrauks darboties uzmanības zaglis, pirms spēsim tiešām ķerties pie darba. Vienīgie cilvēki, kuri daudz sasniedz, ir tie, kuri tik ļoti alkst pēc zināšanām, ka tās meklē jau tad, kad apstākļi ir nelabvēlīgi. Labvēlīgi apstākļi nekad neiestājas. Protams, ir brīži, kad satraukuma spiediens ir tik liels, ka tam nespētu pretoties nekāds pārcilvēcisks paškontroles spēks. Tā ir gan karā, gan mierā. Mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos.

Otrs ienaidnieks ir vilšanās – sajūta, ka nepietiks laika pabeigt. Ja es jums sacīšu, ka nevienam nav laika pabeigt, ka visilgākais cilvēka mūžs atstāj cilvēku tikai iesācēju ikvienā mācību nozarē, tad jums šķitīs, ka es runāju pārāk akadēmiski un teorētiski. Jūs būtu pārsteigti, uzzinot, cik ātri cilvēks sāk just, cik viņa važas ir īsas – cik daudz ir lietu, par kurām jau dzīves vidusposmā nākas teikt: “Tam nav laika”, “Tagad ir par vēlu”, “Ne man”. Bet pati daba neļauj iegūt šādu laika īsuma pieredzi. Kristīgāka attieksme, ko var iegūt jebkurā vecumā, ir atstāt nākotni Dieva rokās. Tā mums arī vajadzētu darīt, jo Dievs nākotni noteikti paturēs, neatkarīgi no tā, vai mēs to atstāsim Viņa ziņā vai ne. Nekad – ne miera, ne kara laikā – neuzticiet savu tikumu vai savu laimi nākotnei. Laimīgu darbu vislabāk paveic cilvēks, kurš savus ilgtermiņa plānus uztver nedaudz vieglprātīgi un strādā no brīža uz brīdi – gluži “kā Dievam”. Tā ir tikai mūsu dienišķā maize, kuru mūs aicina lūgt. Tagadne ir vienīgais laiks, kurā var izpildīt kādu pienākumu vai saņemt kādu žēlastību.

Trešais ienaidnieks ir bailes. Karš mums draud ar nāvi un sāpēm. Nevienam cilvēkam – un jo īpaši kristietim, kurš atceras Ģetzemani, – nav jācenšas panākt stoisku vienaldzību pret šo realitāti, bet mēs varam pasargāties no iztēles radītām ilūzijām. Mēs domājam par Varšavas ielām un pretstatām tur izciestās nāves abstrakcijai, kuru sauc par Dzīvību. Taču nevienam no mums nav ne nāves, ne dzīvības jautājuma; ir tikai jautājums par to vai citu nāvi – par ložmetēja lodi tagad vai vēzi pēc četrdesmit gadiem. Ko karš izdara ar nāvi? Tas noteikti nepadara to biežāku; 100 procenti no mums mirst, un šo procentu nevar palielināt. Karš vairākas nāves izraisa agrāk, bet diez vai tas ir tas, no kā mēs tā baidāmies. Protams, kad pienāks brīdis, nebūs lielas nozīmes tam, cik gadus esam nodzīvojuši. Vai karš palielina mūsu iespēju nomirt sāpīgā nāvē? Šaubos. Cik man zināms, to, ko mēs saucam par dabisku nāvi, parasti pavada ciešanas; un kaujas lauks ir viena no retajām vietām, kur ir pamatotas izredzes nomirt bez sāpēm. Vai tas samazina mūsu izredzes nomirt mierā ar Dievu? Es tam neticu. Ja aktīva dienesta darbība nepārliecina cilvēku sagatavoties nāvei, tad kādiem būtu jābūt apstākļiem, kas to spētu? Tomēr karš kaut ko izdara ar nāvi. Tas liek mums to atcerēties. Vienīgais iemesls, kāpēc vēzis sešdesmit gadu vecumā vai paralīze septiņdesmit piecu gadu vecumā mūs nesatrauc, ir tas, ka mēs par tiem aizmirstam. Karš nāvi padara mums reālu, un vairums pagātnes dižo kristiešu to būtu uzskatījuši par vienu no svētībām. Viņi domāja, ka ir labi, ja mēs vienmēr apzināmies savu mirstīgumu. Man šķiet, ka viņiem bija taisnība.

Visa dzīvnieciskā dzīvība mūsos, visas laimes shēmas, kas centrējas ap šo pasauli, vienmēr ir bijušas lemtas galā gaidošai neveiksmei. Parastos laikos to var saprast tikai gudrs cilvēks. Šodien to zina arī paši dumjākie mūsu vidū. Mēs nekļūdīgi redzam, kādā visumā mēs visu laiku esam dzīvojuši, un mums ar to ir jāsamierinās. Ja iepriekš mēs lolojām muļķīgas nekristīgas cerības attiecībā uz cilvēces kultūru, tad tagad tās ir sagrautas. Ja mēs domājām, ka ceļam debesis zemes virsū, ja mēs gaidījām ko tādu, kas pašreizējo pasauli no svētceļojumu vietas pārvērstu par pastāvīgu pilsētu, kas apmierina cilvēka dvēseli, mēs esam vīlušies, un tas ir noticis īstajā brīdī. Taču, ja mēs domājām, ka dažām dvēselēm dažos laika brīžos mācību un izglītošanās dzīve, pazemīgi dāvāta Dievam, ar savu nelielo sniegumu ir viens no norādītajiem veidiem, kā tuvoties dievišķajai realitātei un dievišķajam skaistumam, ko ceram baudīt pēcnāves dzīvē, mēs joprojām varam tā domāt.


Tulkoja A. Irbe. Paldies Braienam Lapsam.


[1] Theologia germanica – anonīms 14. gadsimta mistiskās teoloģijas darbs, kuru sarakstījis kāds priesteris, Teitoņu ordeņa biedrs no Frankfurtes. Tekstu savā laikā būtiski popularizēja Mārtiņš Luters. Tulkojums angliski pieejams šeit: https://www.ccel.org/ccel/anonymous/theologia.html. Tulk. piez.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: