Dzejnieku, tulkotāju un atdzejotāju Klāvu Elsbergu (1959–1987) noslepkavoja 1987. gada 5. februārī, izgrūžot no devītā stāva loga Dubultu Jaunrades namā, kur viņš bija pavadījis vakaru ar trīs krieviem no Maskavas. Viņu starpā esot izcēlies strīds. Elsberga nāvi izmeklēja divas reizes – otrajā reizē to darīja Maskavas ģenerālprokuratūra, un tad lietu klusām izbeidza, secinot, ka noticis nelaimes gadījums jeb nejauša izkrišana. Nāves brīdī viņš bija 28 gadus vecs.
Dzīves laikā Elsbergam iznāca divi dzejas krājumi Pagaidīsim ausaino (1981) un Bēdas uz nebēdu (1986). Trešo, Velci, tēti (1989), sastādīja viņa atraitne Irēna Auziņa. Nosaukumu krājumam izvēlējās māte Vizma Belševica. Velci, tēti bija un dažiem joprojām ir kanonisks krājums – mazs, balts kabatas sējumiņš auduma vākos ar dramatiskiem, skrāpējumiem līdzīgiem Andra Brežes zīmējumiem un rindām, kas šķiet gan pravietiskas, gan programmatiskas: “visiem kopīgā pļavā es gausi sakožu zobus”; “es drusku pacīnīšos arī citu labā / bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt”. Pēc viņa nāves ir iznākušas vēl vairākas hronoloģiski sakārtotas lirikas izlases, kas rāda Elsberga kā dzejnieka un Elsberga kā cilvēka ārkārtīgi straujo nobriešanu.  
“tev nav vārda…” ir viņa labākais dzejolis, sarakstīts aptuveni gadu pirms nāves.

***

tev nav vārda
bet lāgiem
slīd pāri tavs baltais vaigs
un tumšo dvēseļu zemē
iestājas saulains laiks

tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ikvienā vaigā
un tad mēs jūtam
tu atkal
esi atnācis laikā

tev nav balss
bet mēdz notikt
ka dzirdam tās vienīgās notis
bez kurām šai mazajā tautā
it nekas nevar notikt

tev nav nāves
bet lāgiem
kad spokojas – tevis nav
mēs veramies augšup
tu esi
tu esi Atkal
un Jau