Marija Gimbutiene (1921–1994) bija lietuviešu izcelsmes arheoloģe, etnogrāfe un antropoloģe, kas pazīstama ar saviem pētījumiem par Eiropas aizvēstures kultūrām. Viņa izstrādāja teoriju par “Vecās Eiropas” civilizāciju, kuru raksturoja matriarhāla sabiedrība un dievietes kults. Īpaši viņa pievērsās aizvēsturiskās mākslas un simbolikas analīzei, atklājot plašas saiknes starp Eiropas neolīta laikmeta kultūrām. Gimbutienes devums indoeiropiešu izcelsmes un baltu tautu pētījumos bija nozīmīgs un novatorisks. Viņa ieviesa t. s. “Kurgānu teoriju,” kas skaidroja indoeiropiešu tautu izplatīšanos no stepju reģiona mūsdienu Ukrainas un Dienvidkrievijas teritorijās uz Eiropu un Āziju. Šī teorija balstījās uz arheoloģiskajiem atradumiem, kas liecināja par migrācijām un kultūras pārmaiņām bronzas laikmetā. Indoeiropiešu ienākšana Eiropā notikusi vairākos viļņos, sākot aptuveni no 4500. līdz 2500. gadam pirms mūsu ēras. Pirmais migrācijas vilnis, pēc Gimbutienes teorijas, notika ap 4500.–4000. gadu p.m.ē., kad pirmās karotāju pastorālistu grupas devās uz Austrumeiropu un Balkāniem. Otrais vilnis sekoja ap 3500.–3000. gadu p.m.ē., aptverot Centrāleiropu un Balkānu apgabalus. Trešais un izšķirošais vilnis notika ap 3000.–2500. gadu p.m.ē., kad indoeiropieši izplatījās plašā Eiropas teritorijā, sasniedzot Rietumeiropu un Skandināviju. Šo indoeiropiešu jeb stepes pastorālistu ienākšanu vairumā Eiropas teritorijas pavadīja t. s. “vecās Eiropas” dažādo kultūru grupu bojāeja un asimilācija. Gimbutiene uzskatīja, ka balti izveidojās kā atsevišķa etnolingvistiska grupa pēc tam, kad indoeiropiešu ciltis, kas nāca no Ponta-Kaspijas stepēm, apmetās Austrumeiropas mežu un ezeru zonā ap 2000.–1500. gadu p.m.ē. Viņa uzsvēra baltu materiālās kultūras ilgstošo attīstību, kuras liecības atrodamas bagātīgajos arheoloģiskajos atradumos – pilskalnos, apbedījumos, keramikā un rotās. Baltu materiālās kultūras iezīmes saglabāja daudzus indoeiropiešu tradīciju elementus. Viņa analizēja arheoloģiskos artefaktus, piemēram, saules simbolus, mātes dievietes tēlus un dzīvnieku figūras, norādot uz senām dabas kultu tradīcijām. Balti, pēc viņas domām, saglabāja pagāniskās paražas un simboliku īpaši noturīgā formā līdz pat vēsturiskiem laikiem.
Publicējam fragmentu no oriģināli 1963. g. trimdā sarakstītās un izdotās grāmatas Balti, kuras ievadā Gimbutiene izsakās šādi: “Šī grāmata tika sarakstīta Stenfordā, Kalifornijā, Biheiviorālo zinātņu padziļināto pētījumu centrā, kas atrodas uz kalna, no kura paveras skats uz plašām apkaimēm visos virzienos. Atsevišķos brīžos šeit es iztēlojos zaļiem ozoliem apvītos pakalnus un nogāzes, kā tās redzamas no Gedimina pilskalna Viļņā, manā dzimtajā pilsētā Baltijas zemju sirdī, no kuras mani šķir gandrīz divdesmit gadi. Kalifornijas smilšu kāpas Karmelā man atgādina Palangas tīrās baltās smiltis, kur savulaik vācu saujas dzintara; un saulrieti Klusajā okeānā – mierīgi grimstošo sauli, kad tā pazūd Baltijas jūrā, aiz kuras rietumos, kā uzskatīja mani senči, ir kosmosa koks, pasaules ass, kas tur debesu loku.”
Fragments no grāmatas Marija Gimbutienė, Baltai priešistoriniais laikais, Vilnius: Mokslas, 1985, kas 1994. gadā Andra Aramina tulkojumā iznāca latviski ar nosaukumu Balti aizvēsturiskajos laikos. Etnoģenēze, materiālā kultūra un mitoloģija, Rīga: Zinātne, 1994.
Šajā grāmatā runāsim par baltu valodu grupu veidojošām tautām: prūšiem, lietuviešiem, latviešiem un citām, no kurām daļa aizvēsturiskajos vai vēsturiskajos laikos izzudusi. Balti pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Lībiešu un igauņu kultūras, kaut arī tās radniecīgas latviešu kultūrai, neskarsim, jo tā jau ir somugru valodu saime. Mūsu kritērijs ir lingvistiski etnogrāfisks, bet ne ģeogrāfisks vai politisks.
Vārds “balti”, kas tiek saistīts ar Baltijas jūru – Mare Balticum –, ir lingvistu radīts un kopš 1845. g. tiek lietots, lai apzīmētu cilvēkus, kuri runā vai arī pagātnē ir runājuši baltu valodās, – prūšus, lietuviešus, kuršus, zemgaļus, latviešus (t. i., senos latgaļus, letgaļus jeb letus) un sēļus. No lielās šo valodu grupas šodien ir palikušas tikai lietuviešu un latviešu valodas. Pēc Prūsijas iekarošanas XIII gs. prūši 400 vācu kolonizācijas gados tika pārvācoti. Senā prūšu valoda galīgi izzuda ap 1700. gadu. Aptuveni 1400.–1600. g. kuršu, zemgaļu un sēļu valodas saplūda vai nu ar lietuviešu, vai arī ar latviešu valodu. Citu baltu valodu runātājus tagadējā Baltkrievijā un Viduskrievijā vēsturiskajos laikos asimilēja slāvi, un tie nav atstājuši rakstu pieminekļus.
XX gs. sākumā baltus sāka saukt par aistiem. Šis vārds ņemts no romiešu vēsturnieka Tacita darba “Germania” (98. g.), kurā minēti Aesti, gentes Aestiorum – cilvēki, kuri dzīvo Baltijas jūras austrumu piekrastē (pēc Tacita, “Svētās jūras labajā krastā”). Baltu valodās runājošus cilvēkus laikam pareizāk būtu saukt par aistiem nekā mākslīgajā baltu vārdā, bet nav skaidrs, vai Tacits par aistiem saucis visus baltus vai prūšus, vai arī tikai tos, kuri dzīvoja ap Aistmari (Aistu līcis jeb joma; Prūšu joma; Vislas līcis). Anglosakšu ceļotājs Vulfstans IX gs. beigās Aistmari sauc Eystmere. Bez tam Rietumlietuvā ir Aistas upe. Pēc Tacita aisti vēl daudzkārt tiek minēti vēstures avotos. VI gs. Jordans gotu vēsturē apraksta viņus (Aestii) kā miermīlīgus cilvēkus, kas dzīvo pie Baltijas jūras uz austrumiem no Vislas grīvas “ļoti garā Baltijas jūras piekrastes joslā”. Einharda 830.–840. g. darbā “Kārļa Lielā dzīve” (“Vita Caroli Magni”) arī tiek norādīts, ka aisti dzīvo Baltijas jūras austrumu piekrastē. Laikposmā no I gs. līdz IX gs. aistu vārdam ir bijusi plašāka nozīme nekā tikai vienas prūšu cilts nosaukums.
Pašreiz starptautiskajā literatūrā vārds “balti” ir nostiprinājies un nosaukumu “aisti” būtu grūti atjaunot. Gan vienam, gan otram vārdam ir pozitīvās un negatīvās puses: aisti bieži tiek jaukti ar somugru grupas valodā runājošajiem igauņiem vai arī ar east (austrumi), savukārt termins “balti” vēstures darbos dažreiz ietver ne tikai lietuviešus un latviešus, bet arī igauņus, to attiecina uz sevi pat Baltijas vācieši.
Vissenākais rakstu avots par baltu ciltīm ir vēstures zinātnes “tēva” Hērodota 450. g. pr. Kr. sarakstītā “Vēsture”, kurā viņš min neuri – neurus, varbūt neruvjus, kas dzīvojuši uz rietumiem no mordoviešiem un uz ziemeļiem no “skitu zemkopjiem”. IV grāmatā viņš apraksta 513.–512. g. pr. Kr. persiešu karu ar skitiem un nosauc vairākas tautas, kas dzīvojušas uz ziemeļiem no skitiem, to vidū arī neurus, budinus, androfāgus, melanhlenus. Neuri viņa tekstā minēti šādi: “Sākot no Istras upes (Donavas), Skitija vispirms robežojas ar agatirsiem, tālāk ar neuriem un androfāgiem, bet visbeidzot ar melanhleniem.” “Istra ir viena no Skitijas upēm. Cita upe ir Tīra (Dņestra), kas iztek no liela ezera ziemeļos. Tas veido robežu starp skitiem un neuriem”. Citā vietā Hērodots runā par Dņepras grīvas iedzīvotājiem:
“Sākot no Boristenas (Dņepras) ostas, kura atrodas Skitijas piekrastes vidusdaļā, dzīvo kalipīdi, kas ir pa pusei grieķi, pa pusei skiti, tie ir pirmie šejienes iedzīvotāji. Aiz viņiem dzīvo citi cilvēki, kurus sauc par alizoniem… bet aiz alizoniem dzīvo skitu zemkopji, kuri sēj labību nevis pārtikai, bet pārdošanai. Un aiz viņiem dzīvo neuri.”
Ar “ezeru, no kura iztek Dņestra” (tāda nebija) Hērodots, šķiet, domājis Pripetes purvus, kas šķīra skitus no neuriem. Minētie “skitu zemkopji” varbūt ir slāvi, kas tolaik bija skitu paverdzināti un nodarbojās ar zemkopību Rietumukrainā, bet paši klejotāji skiti ar to nenodarbojās. Hērodots skaidri norāda, ka neuri dzīvojuši kaimiņos skitu zemkopjiem un androfāgiem. Kas ir šie androfāgi – “cilvēkēdāji”? Vīnes universitātes valodnieks J. Tomašeks XIX gs. beigās viņus identificējis ar mordoviešiem, kuri tajos laikos dzīvoja uz austrumiem no Okas. Pēc viņa domām, vārds “mordvieši” skitu-irāņu valodā (balstoties uz R. Jakobsona lekcijām Hārvarda universitātē 1958. g.) ir cēlies no mardxvār: mard – cilvēks, xvār – rīt. Vēl citā Hērodota “Vēstures” vietā (IV, 18. lpp.) ir teikts, ka androfāgi ļoti atšķiras no skitiem, bet neuri pieturas pie skitu paražām. Šis salīdzinājums ir saprotams, jo neuri visdrīzāk bija balti, indoeiropieši, radniecīgi skitiem, bet mordvieši (androfāgi) piederēja pie gluži cita – somugru – atzara. Atrašanās kaimiņos mordoviešiem liecina, ka neuri bijuši austrumbalti,* bet ne slāvi (kā mēģinājuši pierādīt poļu, čehu un viņu ietekmētie Rietumu vēsturnieki, arheologi un valodnieki). Gan upju nosaukumi, gan baltiskie aizguvumi mordviešu valodā, gan arheoloģiskie atradumi liecina, ka tolaik Dņepras, Volgas augšteču un Okas baseinos dzīvojušas baltu, nevis slāvu ciltis. Saknes ner-, nar-, nur– ir pazīstamas abām – baltu un slāvu – valodu grupām. Balstoties uz šo argumentu, nevar izdarīt nekādus secinājumus. Taču jāmin fakts, ka baltu valodu upju un ezeru nosaukumos šī sakne ir sevišķi bieži sastopama (Neris, Narutis u. c.). Tādēļ būtu pilnīgi dabiski, ja zeme sauktos, piemēram, Neruva. Krievu hronists Nestors XI gs. min apgabalu Neroma uz austrumiem no Latgales. Izskaņa –ma visticamāk ir ņemta no somugru valodas, kur maa nozīmē “zeme”. Apgabals uz austrumiem no Latgales arheoloģiski ir radniecīgs Smoļenskas, Maskavas, Tulas, Kalugas un Brjanskas zemēm, kur Hērodota laikos bija izplatīti baltu pilskani. Vārds neuri visdrīzāk ir radniecīgs vārdam Neroma.
Hērodota norādītais neuru (neruvju?) apgabals atbilst Milogradas kultūras izplatībai Dņepras un Pripetes baseinos uz ziemeļiem no Kijevas. Šī kultūra tajā pašā teritorijā izveidojās no bronzas laikmeta kultūras un pastāvēja visā agrajā dzelzs laikmetā. Iespējams, ka neruvji (neuri) pavirzījās uz ziemeļiem, kad uz Milogradas apgabalu no rietumiem atnāca Zarubincu kultūras cilvēki, visticamāk – prūšu galindi. Tātad Nestora hronikas Neroma varētu būt to pašu neuru zeme. “Skitu zemkopju” apgabals atbilst VII–V gs. pr. Kr. Černoļesas kultūras izplatībai uz dienvidiem no Milogradas kultūras.
Hērodota minētie boudinoi – budini, jādomā, arī ir austrumbalti, kuru teritoriju lokalizē uz austrumiem no neuriem, mežu zonā, uz ziemeļiem no skitiem-geloniem. Pēc Hērodota, vajadzējis 15 dienas ceļot no Azovas jūras (Meotis), ja grib sasniegt budinu zemes. Viņa vārdiem runājot, budini ir “daudzskaitlīga un varena tauta, cilvēki zilacaini, bruneti. Viņi no laika gala tur dzīvo un nodarbojas ar lopkopību”. Arheoloģiski budinu apgabalu var identificēt ar Juhnovas kultūru Desnas, Okas un Ugras baseinos. Tā sakrīt ar baltisko hidronīmu izplatības teritoriju. Tā ir viena no vislabāk dokumentētajām un bagātākā Viduskrievijas agrā dzelzs laikmeta kultūra, izveidojusies bronzas laikmetā.
Jau II gs. tiek minētas dažas prūšu ciltis. Pirmais ģeogrāfs Ptolemajs savā kartē atzīmējis Soudinoi un Galindai, t. i., sudāvus (sudinus) un galindus. Tas nozīmē, ka jau tad atsevišķos apgabalos prūši bija apvienojušies ciltīs, kam bija savi nosaukumi. No tā mēs secinām, ka baltu sadalīšanās un apvienošanās sīkākās vienībās attiecināma uz laiku priekš Kristus. To pašu liecina arī arheoloģijas pieminekļi. Vairāk nekā tūkstoš gadu pēc Ptolemaja Krustnešu ordeņa hronists Dīsburgas Pēteris 1326. g. citu prūšu cilšu vidū min arī sudāvus un galindus: Sudowite un Galindite. Citi viņa minētie prūši saukti: Pomesani, Pogesani, Warmienses, Nattangi, Sambite, Nadrowite, Barthi un Scalowite. Latviski šie latīņu vārdi skan šādi: pamedieši, pagudieši, vārmji, nātangi, sembi, nadrāvi, bārti un skalvji, bet viņu novadi – Pamede, Pagude, Vārme, Nātanga, Semba, Nadruva, Bārta, Skalva, Suduva, Galinda. Dienvidos no Pagudes un Galindas bijuši vēl trīs novadi – Kulma, Ļubava un Sasna. Sudāvi, lielākā prūšu cilts, tika saukti arī par jātvingiem. Agrajos slāvu rakstos viņi tiek saukti Jatwiagi. Vārds ir cēlies no upes nosaukuma cilmes novada nosaukuma Jāt–vā. Suduva un Jātva varēja būt divi tās pašas cilts novada vārdi.
Rietumbaltu prūšu nosaukums parādās IX gadsimtā. Ap 845. g. to min kāds bavāriešu ģeogrāfs un raksta Bruz. Domājams, ka līdz IX gs. par prūšiem tika saukta viena Rietumprūsijas cilts vai dienvidprūši un tikai pamazām šo nosaukumu attiecināja uz citām ciltīm. Ap 965. g. arābu ceļotājs Ibrahims ibn Jakūbs, no Spānijas ieradies pie Baltijas jūras, atrada prūšus (Brûs, Burûs), kas “runā savā valodā un droši karo ar skandināvu vikingiem (Rus)”. XI gs. avotos prūšu vārds tiek rakstīts Pruzzi, Pruzi, Pruci, Pruze. Brēmenes Ādams (miris pēc 1081. g.) XI gs., runādams par Sembas iedzīvotājiem, min Sembi vel Pruzzi – sembi jeb prūši. Šķiet, vārds “prūši” lietots kā šo cilšu kopnosaukums. Iespējams, ka “prūši” no IX gs. aizstāja agrāk lietoto vārdu “aisti”.
Kurši, kas dzīvojuši Lietuvas ziemeļrietumos un Rietumlatvijā, skandināvu sāgās, runājot par kuršu kariem ar dāņiem un zviedriem, no VII gs. tiek minēti kā Cori vai Chori. Zemgale (Semigalia) minēta sakarā ar 870. g. dāņu karagājienu pret zemgaļiem. Zemgaļi dzīvoja Viduslatvijā un Viduslietuvas ziemeļos. Citu cilšu vārdi parādās krietni vēlāk. Latvieši (latgaļi, leti), lietuvieši un sēļi, kas dzīvoja tagadējā Austrumlietuvā, Latvijā un Baltkrievijā, rakstītajos avotos tiek minēti tikai no XI gadsimta.
No pirmajiem gadsimtiem pēc Kristus līdz XI gs. baltu ciltis ienāk vēsturē cita pēc citas. Tomēr senākie vēstures dokumenti ir tik nepilnīgi, ka pirmo gadu tūkstoti var salīdzināt ar aizvēsturisko laikposmu. Bez arheoloģijas atklājumiem nebūtu iespējams noskaidrot šo cilvēku dzīvesveidu un izplatības robežas. Vēstures dokumentos minētie cilšu nosaukumi palīdz noteikt arheoloģiskās kultūras, bet reti kāds no tiem atspoguļo cilvēku dzīvesvietu, sociālo struktūru, paražas, izskatu, raksturu un reliģiju.
No Tacita uzzinām, ka aisti vāc dzintaru, audzē labību un ir strādīgāki par slinkajiem ģermāņiem. Izskatās līdzīgi svēbiem (ģermāņiem), bet atšķiras ar valodu, tā vairāk atgādina britu (ķeltu) valodu. Viņi pielūdz dievi Māti un nēsā meža cūku maskas, kuras palīdz viņiem un sargā no ienaidniekiem.
Ap 880.–890. g. ceļotājs Vulfstans, kas no Haitabu (pie Šlēsvigas) zvejas kuģī pa Baltijas jūru aizbraucis uz Vislas lejteci, Elbingas (Elblongas) un Aistmares apgabaliem, apraksta aistu zemi un sauc to par Eastland, Estum. Viņš piemin daudzas lielas pilsētas, kurām ir savi karaļi. Tie karo savā starpā. Karaļi un bagātie dzer ķēves pienu, nabadzīgie un vergi medalu – midu. Alu nedara, jo viņiem pietiek midus. Tālāk Vulfstans apraksta bēru rituālu un sasaldētu mirušo saglabāšanu.
Pirmie kristiešu misionāri, nokļuvuši prūšu zemēs, raksturo viņus kā ietiepīgus pagānus. Brēmenes Ādams 1075. g. raksta par prūšiem un īpaši sembiem kā par homines humanissimi, ļoti humāniem cilvēkiem. “Viņi palīdz tiem, kurus jūrā piemeklējusi nelaime un kuriem uzbrukuši pirāti. Zeltu un sudrabu noniecina… Daudz uzslavu cienīgu lietu varētu pateikt par šiem cilvēkiem, īpaši par viņu morāli, ja tikai viņi ticētu Kristum, kura misionārus nežēlīgi vajā. Nokļuvis viņu rokās, Čehijas bīskaps Adalberts mira mocekļa nāvē. Kaut arī līdz šai dienai viņi liedz mums iet viņu birzīs un pie viņu avotiem, visā citā viņi ir līdzīgi mūsu cilvēkiem. Ēd mājlopu gaļu, dzer viņu pienu un asinis, un dzer tās tik daudz, ka pat apreibst. Šie cilvēki ir zilacaini, sārtvaidži, garmataini. Viņi pārsvarā dzīvo nepieejamās, purvainās vietās un necieš, ka pār viņiem valdītu kāds svešinieks.” XII gs. Gņezno katedrāles bronzas durvju apkalumā attēlota pirmā misionāra bīskapa Adalberta ierašanās Prūsijā, viņa saruna ar prūšu dižciltīgajiem un nonāvēšana. Prūši attēloti ar šķēpiem, zobeniem un vairogiem. Viņi ir bez bārdas, bet ar ūsām, sakārtotiem matiem, tērpušies apmetņos, kreklos, rotājušies ar aprocēm.
XIII gs. prūšus iekaroja Krustnešu ordenis, un 400 gados prūšu valoda izzuda. Sevi par Kristus bruņiniekiem dēvējošo iekarotāju noziegumi un zvēriskums tagad jau aizmirsti. Prūsija 1701. g. kļuva par neatkarīgu vācu monarhiju. Prūšu – baltu tautas – nosaukumu pārņēma vācieši – ģermāņi. Mūsdienās daudzi pat nezina, ka prūši bijuši viena no varenākajām baltu ciltīm. Viņu izplatību apgabalā starp Vislu un Nemunu valodnieki izseko pēc prūsiskiem vietvārdiem. Agrajā bronzas laikmetā baltu vai tiem radniecīgu cilšu zemes rietumos aizņēma daudz lielākas platības. To apliecina gan hidronīmi, gan arheoloģija.
Piemarē, līdz Persantes upei rietumos, baltu vietvārdus jau 1939.g. atklāja L. Kilians. To baltiskumu apstiprināja arī valodnieks H. Krāe. Austrumpiemares baltiskums nevarēja izraisīt šaubas arī arheologiem, jo šā apgabala vēlā neolīta Piemares kultūras ciemi ir radniecīgi Austrumprūsijas, Kuršu nērijas un Rietumlietuvas apmetnēm. Piemares kultūra uzskatāma par vissenāko rietumbaltu kultūru un datējama ap 2500.–2000. g. priekš Kristus. Tajos pašos apgabalos tā saglabājusies visu bronzas laikmetu.
Vācu valodnieka H. Šalla Austrumvācijā izpētītie vietvārdi baltu rietumu robežas pārcēla pat uz rietumiem no Berlīnes. Hāfeles augšteces baseinā dienvidrietumos no Mēklenburgas viņš identificēja 27 baltu hidronīmus. Tie ir agro laiku baltiskie upju nosaukumi, jo vēlāk baltisko slāni pārklāja slāvu un ģermāņu vārdi. Pētījumā “Baltu hidronīmi Hāfeles augšteces baseinā” H. Šalls nošķīra ģermāņu un slāvu vārdus no baltiskajiem, to baltiskumu pamatodams ar daudzām paralēlēm prūšu, lietuviešu un latviešu valodās. Hidronīmi ņemti no XIII–XIV gs. vēstures dokumentiem.
Aplūkosim dažus piemērus no analizētajiem vārdiem, teiksim Balam(as) – ezers. Tā sakne ir radniecīga lietuviešu vārdiem bãlas, baltas, bet piedēklis atkārtojas lietuviešu ezeru nosaukumos Aũlamas, Tãramas, Dótamas. Gertava, ez. (Gartow, ez. un Gaerte, upe uz rietumiem no Elbas) – tam ir daudz radniecīgu vārdu Lietuvā un citās baltu zemēs, piemēram, Gerupė, Gerupis, Gerdauja. Kukas, purvājs (Kukasbruch), no tās pašas saknes kā prūšu kawx (velns), lietuviešu kaukas (mītiska būtne), latviešu Kukas, vietvārds Kursā. Labus, ezers. Visās baltu zemēs ir ezeru un pļavu vārdi ar sakni lab-: latviešu – Labas purvs, Lietuvā ir ezeri Labė, Labelis, Labunavas, prūšu vietvārdi Labiau, Labuhn. Lietuviešu vārds lóbas – aiza, starpa. Laisavà (Leussow–See, Leysowe) saistās ar prūšu valodas layso – mālzeme; lietuviešu valodā laistai – kaļķu java. Laisava visdrīzāk nozīmējis – mālezers, mālains ezers. Perlanka, ez. (Grosse Praelank-See, Praelanken) pie Neištrēlicas pilsētas. Praelanken – slavizēts Perlankas vārds, radniecīgs lietuviešu valodas vārdam perlinkis – saliekuma (aizliekuma) vieta. Pivisk– (raksta Pyverstorp, piwistorp) ir atbilstīgi vārdi Lietuvā: Pyvesa, Mūsas pieteka; pyti – kļūt mitram, mīkstam; pivas – piebriedis, trekns. Sulin(as), ez. (Zuelen-See), ir radniecīgs lietuviešu vārdam sula – kļavu un bērzu ūdens; latviešu valodā sulāt – pilēt, palēnām tecēt.
Tā kā baltu hidronīmu Austrumvācijā ir ne viens vien, bet diezgan daudz un ar senām saknēm, tie skaidri rāda, ka šis apgabals aizvēsturiskajos laikos ir bijis baltisks. Teorētiski šie hidronīmi varējuši rasties tad, kad šeit apmetās pirmie indoeiropiešu valodā runājošie cilvēki, no kuriem cēlušies pirmbalti un rietumbalti. Viņi te, domājams, dzīvojuši bronzas laikmetā, laikposmā starp 2200. g. un 1200. g. priekš Kristus.* Vēlajā bronzas laikmetā šos vistālāk rietumos mītošos baltus Lužicas kultūras pārstāvji (Unetices kultūras pēcnācēji) pamazām izstūma no Odras baseina vai arī asimilēja.
Spriežot pēc prūsiskajiem upju nosaukumiem, prūšu dienvidu robeža gājusi gar Bugu – Vislas pieteku. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka tagadējā Poļesje Austrumpolijā un Rietumbaltkrievijā līdz vēsturisko laiku sākumam piederējusi sudāviem. Tikai pēc ilgstošiem kariem ar krieviem un poļiem XI–XII gs. viņu dienvidu robeža atkāpās līdz Narevas upei, bet XIII gs. – līdz Ostrodas–Olštinas (Allenšteinas) līnijai. Austrumos sudāvi (jātvingi) bija izplatījušies ne tikai līdz Nemunas augštecei, bet arī krietni tālāk uz austrumiem no tās.
XI gs. un XII gs. vēstures avotos minēta kareivīga baltu cilts galindi pie Protvas upes Možaiskas apvidū uz dienvidrietumiem no Maskavas. Lavrentija un Ipatija krievu hroniku sakopojuma “Pagājušo laiku stāsts” (“Повесть временных лет”) tekstos galindi 1058. g. un 1147. g. tiek saukti slavizētā vārdā Goļadi, Goļad’. Šī nosaukuma senākai formai vajadzēja būt Golędь. Nav šaubu, ka tas ir baltu etnonīms galindai, radniecīgs vārdam – galas – novads, zeme (ļoti bieži sastopams baltisko vietvārdu un etnonīmu veidošanā: Latgale, Zemgale, Betīgala, Arjogala u.c.). Prūšu galindi, kā minējām, bija atzīmēti jau Ptolemaja kartē. Pēc Ptolemaja šis vārds vairākkārt parādās vēstures avotos. Vārds galindikos līdzās venedikos un fenikos ir atrodams uz 251.–253. g. (Volusiāna valdīšanas laika) Romas monētām. Paula Diakona langobardu izcelsmes aprakstā VII gs. vidū ir minēta zeme Golanda. Aptuveni 870. g. bavāriešu ģeogrāfs min Golensizi, kuriem piederējušas piecas pilsētas. Pēc V. Toporova domām, visi šie vārdi ir saistīti ar baltu galindiem. Golensizi, jādomā, ir cēlies no Golęd-iči. V.Toporovs pievērsa uzmanību arī tam, ka Maskavas apgabalā līdz mūsdienām ir saglabājušies daudzi etnonīmi, kuri, bez šaubām, ir saistīti ar vēsturisko laiku sākumā minētajiem galindiem, piemēram: Goļatino, Gaļatino, Goļaže, Goložin, Galiči, Galičije, Goldino, Golodkovo u. c. XV gs. avotos ir minēti nosaukumi Goļadi, Goļaže, Dogoļadi, Goļadskije zemļi Maskavas, Tulas, Brjanskas guberņās, Okas un Protvas baseinos. Līdzās šiem Galindu izcelsmes vārdiem ir arī tādi nosaukumi kā Prusi. Ir ievērots, ka šo apgabalu upju nosaukumiem ir daudz kopīga ar rietumbaltu prūšu upju nosaukumiem. Balstīdamies uz šeit minētajiem datiem, gan valodnieks V.Toporovs, gan arheologs V. Sedovs Viduskrievijas galindus uzskata par kolonistiem no Austrumprūsijas. Spriežot pēc arheoloģijas pieminekļiem, galindi varēja emigrēt uz austrumiem laikposmā starp II gs. pr. Kr. un II gs. pēc Kristus. Šī migrācija tiek saistīta ar Zarubincu kultūras cilvēku virzīšanos caur Volīniju uz austrumiem, uz Dņepras vidusteci, tālāk uz Desnas un Okas baseiniem. Šeit viņi acīmredzot asimilējuši vietējos austrumbaltus un saglabājušies vairāk nekā tūkstoš gadu. XII gs. galindus aplenca krievi (kristieši) un karoja ar tiem, iespējams, vairākus gadsimtus. Vēlāk vēsturiskajos laikos par viņiem liecina tikai saglabājušies etnonīmi un leģendas. Atmiņā Goledi ir dziļi iesakņojušies kā milži. Pat XX gs. leģendas stāsta par spēkavīriem brāļiem Goledi, kas dzīvojuši katrs savā kalnā un metuši viens otram cirvjus trīsdesmit kilometru tālu.
* Sk.: Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija. – Vilnius, 1984. – T. l. Lietuvių kalbos kilmė. – P. 146, 147.
* Sakarā ar baltisko upju nosaukumu identifikāciju Odras–Hāfeles baseinā gribu piebilst, ka savā grāmatā “Bronzas laikmeta kultūras Viduseiropā un Austrumeiropā” (1965. g., t. i., pirms H. Šalla pētījumu parādīšanās 1966. g. un patstāvīgi) agrās bronzas laikmeta, 2200–1500 g. pr. Kr., kultūrgrupas starp Odru un Vislu, balstīdamās uz arheoloģijas datiem, atzinu par baltiskām.
Sagatavoja Tīna Aleka un Krišjānis Lācis.