Raksta pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/ticibas-deformacijas-1/
Pirmajā raksta daļā iepazināmies ar sholastisko ticības definīciju un nonācām pie slēdziena, ka klasiskā ticības izpratne balstās uz filozofiskā reālisma pamatiem.
Apskatot modernisma herēzi Baznīcā, konstatējām, ka tā neskar pārdabisko ticību tiešā veidā, bet gan pastarpināti – kad dabiskajā līmenī tiek atmests filozofiskais reālisms un tā vietā tiek izmantotas citas moderno filozofisko sistēmu paradigmas, arī pārdabiskajā līmenī Baznīcas dogmas vairs netiek uzskatītas par formulējumiem, kas izsaka nemainīgas, objektīvi un neatkarīgi no izzinošā subjekta pastāvošas patiesības, bet gan par pašas Baznīcas kopienas subjektīvās pieredzes kopsavilkumu.
Jauno kopienu rašanās Baznīcā
Sākotnēji modernisma ietekmē daudzi ticīgie vairs neuzskatīja dogmas par saistošām: kāpēc gan lai tās būtu saistošas, ja tās neatspoguļo objektīvi pastāvošu realitāti?
Aiz dzelzs priekškara dzimušie, pēc Atmodas satiekot savus ticības brāļus rietumos, bija pārsteigti, atklājot, ka daudzi aktīvi, praktizējoši katoļi, kas savu ticību cenšas apliecināt gan ar lūgšanām, gan darbos, ziedojot līdzekļus un pašaizliedzīgu darbu dažādiem karitatīviem mērķiem, var neticēt ne tikai tam, ka Marija ir mūžam Jaunava vai ka laiku beigās būs mirušo augšāmcelšanās, bet pat paša Kristus augšāmcelšanās notikumam, bez kura, runājot Svētā Pāvila vārdiem, “veltīga ir mūsu ticība” (1 Kor 15:14). Nomainoties paaudzēm, šo tendenci sākam sastapt arī šeit, Latvijā.
Sākot no 1950. gadiem, Baznīcā ir radušās kustības un kopienas, kas vēlas atrast jaunus ceļus, kā kopt dzīvu un dedzīgu ticību. Tās pretojas modernisma krīzes izraisītajam morālās dzīves relatīvismam un pārdabiskās dzīves nabadzībai, bieži un daudz atsaucas uz Baznīcas Tradīciju un tradicionālām praksēm. Taču šie tradicionālie elementi tiek izrauti no konteksta un ievietoti jaunās teoloģiskās sistēmās. Lai gan šīs kopienas un kustības ir ļoti atšķirīgas pēc aicinājuma, struktūras un darbības jomas, tām ir ļoti daudz kopīga, jo īpaši vēlme uzsvērt pārdabisko žēlastības dzīvi, taču īpaši nerēķinoties ar tās dabisko pamatu. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ lielākā daļa no šīm kopienām laika gaitā piedzīvo dziļu krīzi, kuras pārvarēšanai nepieciešama Vatikāna autoritāšu iejaukšanās.
Šajā rakstā apskatīsim šīs problēmas caur viena konkrēta piemēra prizmu. Izklāstam būs divi avoti – teksti un autores personīgā pieredze.
Dzīve Dievam veltītā vientulībā
Laikposmu no 2000. līdz 2007. gadam es pavadīju kontemplatīvā (Dieva noslēpumu apcerei veltītā) klosterī. Klosteris piederēja katoļu kongregācijai ar visnotaļ garu un sarežģītu nosaukumu: Betlēmes, Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas un Svētā Bruno monastiskā ģimene. Tā tika dibināta 1951. gadā Francijā, sākumā piederēja dominikāņu ordenim, pēcāk atdalījās un visbeidzot kļuva tieši atkarīga no Svētā Krēsla. Sākotnēji dibināta kā sieviešu kongregācija, tā vēlāk izveidoja arī nelielu vīriešu atzaru. Kopiena ātri auga, ap 2000. gadu tajā bija ap 700 mūku un mūķeņu un daudzi klosteri gan Francijā, gan dažādās pasaules valstīs. Lietuvas klosteris, kas atrodas netālu no mazā Paparču ciematiņa, ir pazīstams arī Latvijas katoļiem, tostarp priesteriem un Rīgas diecēzes arhibīskapam. Sākotnēji kongregācija bija kontemplatīvi apustuliska, bet vēlāk – sākot ar 1975. gadu – tika pārveidota pēc kartūziešu ordeņa parauga: ar dzīvošanu atsevišķās vientuļnieku mītnēs, ar ikdienas tikšanos baznīcā uz lūgšanām, ar kopīgu maltīti un pulcēšanos sarunām tikai nedēļas nogalēs. Atšķirībā no kartūziešiem, kuri klosterī uzņem tikai mūku ģimenes locekļus, Betlēmes māsas dod iespēju ikvienam, kas to vēlas, pavadīt laiku vientulībā un klusumā un piedalīties viņu lūgšanās baznīcā.
2007. gadā es uz laiku atstāju klosteri. Prombūtnes iemesls bija saistīts ar nepieciešamību iegūt vairāk cilvēciskas pieredzes un brieduma, jo klosterī biju iestājusies pavisam jauna. Pēc gada atgriežoties klosterī uz mēnesi ilgām klusuma rekolekcijām, sāku šaubīties par to, vai vispār spēju dzīvot šādu dzīvi. Bija pilnīgi skaidrs, ka tūlītēja atgriešanās dzīvē, kur cilvēciskie kontakti ir reducēti līdz minimumam un dzīves telpa tik ļoti ierobežota, nebija iespējama bez nopietna kaitējuma manai garīgajai dzīvei un fiziskajai un psihiskajai veselībai. Vēl nebiju salikusi nekādus solījumus, tāpēc no Baznīcas likuma viedokļa biju pilnīgi brīva iet, kurp vēlos. Nolēmu kādu laiku pavadīt Žana Vanjē “Šķirsta” kopienā un apsvērt, ko darīt tālāk.
Pirmajā brīdī “Šķirsta” kopiena šķita ļoti atšķirīga no klostera, un tāda tā arī bija ļoti daudzos aspektos. Taču pēc vairākiem kopienā pavadītiem gadiem, tajā sākās nopietna krīze. Kopienas līdzdibinātāju, dominikāņu priesteri Tomu Filipu, kurš bija miris jau pirms trīsdesmit gadiem, apsūdzēja seksuāla rakstura pārkāpumos ar pilngadīgām sievietēm. Dažus gadus vēlāk, Žanam Vanjē aizejot mūžībā, nāca klajā līdzīgas apsūdzības arī pret pašu Žanu Vanjē, “Šķirsta” kopienas dibinātāju un tēva Toma Filipa garīgo dēlu. Līdz tam šos cilvēkus uzskatīja gandrīz vai par svētajiem. Situāciju saasināja fakts, ka šos pārkāpumus to pastrādātāji esot attaisnojuši ar garīgu, pseidomistisku motivāciju, tādējādi panākot – dažos gadījumos partneru, bet lielākoties upuru – piekrišanu. Kā zināms, saskaņā ar katolisko mācību, seksuāla rakstura attiecības ārpus laulības ir grēcīgas, bet grēks nevar būt līdzeklis vienotībai ar Dievu. Tāpēc dibinātāju ezoteriskās mācības atklāšana lika apšaubīt arī pārējā viņu garīgā mantojuma autentiskumu.
Krīzes laikā ļoti saasināti parādījās strukturāli un funkcionāli kopienas trūkumi. Tas manī radīja déjà vu sajūtu, kuras mudināta sāku meklēt informāciju un analizēt abās kopienās iegūtos teoloģiskos uzskatus un pieredzi. Iepazīšanās ar biedrību, kura pulcēja bijušos Betlēmes monastiskās ģimenes locekļus, bija liels atbalsts šajā procesā. Sarunu un kartūziešu ordeņa ģenerālpriora Dizmas de Lasusa neatlaidīga darba rezultātā par šo tēmu 2020. gadā iznāca vērtīga grāmata: Konsekrētās dzīves riski un novirzes.[1]
Betlēmes kongregācijas Konstitūcija jeb Dzīves Regula
Teksts, uz kuru atsaukšos, ir 1998. gadā sarakstītie Statūti jeb Konstitūcija (kopienā saukta par “Dzīves Regulu”), pēc kuras māsas toreiz dzīvoja. Atšķirībā no normālas reliģiska institūta Konstitūcijas, šī bija 800 lappušu bieza un vienā vienlaidus tekstā saturēja gan likumus, pēc kuriem dzīvoja klostera māsas, gan arī ļoti daudz garīgās teoloģijas. Šobrīd, pēc Romas lūguma, Konstitūcija ir pārrakstīta un tajā ir 90 lappuses, taču, tāpat kā iepriekšējo, to tur slepenībā (parasti reliģisko institūtu regulas ir brīvi pieejamas ne vien tiem, kas tajos vēlas iestāties, bet ikvienam interesentam), tāpēc man neizdevās noskaidrot tās tagadējo saturu.
Tomēr arī 1998. gada teksts nav zaudējis savu aktualitāti, jo, kā lasām klostermāsu oficiālajā mājaslapā, tagadējā “konstitūcija ir klostermāsu kanoniskais atsauces teksts. Iepriekšējās “Dzīves Regulas” (1986. un 1998. gada izdevumi) ir daļa no Monastiskās ģimenes mantojuma un avotiem”.[2] 1998. gada Konstitūcijas tekstu varu izmantot, pateicoties kādam bijušajam mūkam, kurš vienu Regulas eksemplāru no klostera slepus iznesa, apzinoties, ka tas ir nepieciešams, lai būtu iespējams efektīvāk pievērst attiecīgo Romas autoritāšu uzmanību kongregācijas problēmām. Vatikānā iesniegto sūdzību dēļ un pēc pašas Betlēmes kongregācijas lūguma 2014. gadā kopienā notika apustuliskā vizīte, kuras rezultātā ar Vatikāna nozīmētu asistentu palīdzību aizsākās ilgs un šķietami auglīgs kopienas reformēšanās process.
2021. gadā publiskā paziņojumā presei kongregācija atzina, ka dažos gadījumos “autoritātes idealizēšana vai tāda autoritāte, kas balstīta nepareizā izpratnē par monastisko paklausību, ir izraisījusi nepieņemamu varas izmantošanu, sirdsapziņas apspiešanu vai emocionālo atkarību”.[3] Acīmredzot šīs kļūdas vēl netiek apzināti saistītas ar pašu Regulas tekstu un mācību, jo vecā Konstitūcija joprojām tiek uzskatīta par “daļu no avotiem”. Taču Betlēmes kongregācijas reformas process vēl nav noslēdzies.
Tā kā kongregācija pati ir atzinusi trūkumus varas izmantošanā, kā arī sirdsapziņas apspiešanas problēmu, pievērsīsimies tiem mācības aspektiem, kuri veicināja šādu noviržu rašanos. Īpaši apskatīsim Betlēmes kongregācijas izveidotās “teologālās apziņas” un “teologālās uzticēšanās” teoriju, kā arī salīdzināsim tradicionālo monastiskās paklausības konceptu ar to, kas tika teoretizēts (un diemžēl arī praktizēts) Betlēmes kopienā.
Ko nozīmē nošķīrums teologāls / morāls?
Tradicionālajā Baznīcas mācībā, kādu to izklāsta Katoliskās Baznīcas katehisms,[4] apzīmējumu “teologāls” jeb “dievišķs” attiecina uz trīs dievišķajiem tikumiem: ticību, cerību, mīlestību. Šie tikumi ir pārdabiski, tos dod Dievs un to tiešais objekts ir Dievs.
Par “morāliem” tiek dēvēti cilvēciskie tikumi, no kuriem galvenie – drosme, mērenība, taisnīgums un apdomība – bija pazīstami jau pirms kristietības laikmeta. Morālos tikumus (tiesa, bez žēlastības palīdzības ļoti nepilnīgā veidā) cilvēks var iegūt un praktizēt audzināšanas un personīgas piepūles rezultātā, savukārt teologālie tikumi ir Dieva dāvana, kas papildina, pārsniedz un pilnveido cilvēciskos tikumus, tos iesakņojot pārdabiskā mīlestībā uz Dievu un tuvāko.
Morālie tikumi, kā skaidroja jau Aristotels, ir vidusceļš starp divām galējībām – piemēram, drosme ir vidusceļš starp gļēvulību un pārgalvību. Teologālo tikumu gadījumā, ja tos uzlūkojam no pašu tikumu būtības viedokļa, tikums nav vidusceļš starp galējībām: teologāls tikums ir jo pilnīgāks, jo lielāku mēru tas sasniedz. Tā kā Dievs ir pilnīga Patiesība, Labestība un Visvarenība, tad Viņam atbilstošs mērs pārsniedz visas cilvēka spējas: nav iespējams Dievam ticēt par daudz, Viņu pārmērīgi mīlēt vai uz Viņu pārmērīgi cerēt. Teologālie tikumi būs vidusceļš tikai tad, ja mēs tos apskatām nevis pēc pašu tikumu dabas un būtības, bet attiecībā uz mums, mūsu stāvokli un iespējām, kuras mums nevajag nedz pārvērtēt, nedz nepietiekami novērtēt.
Sirdsapziņa savukārt ir “prāta spriedums, ar kura palīdzību cilvēks morāliski izvērtē darbību, kuru viņš veiks, pašreiz veic vai jau ir paveicis” (KBK 1778 §).[5] Ikvienam cilvēkam ir sirdsapziņa. Kristieša sirdsapziņa atšķiras ar to, ka papildus dabiskajam likumam to apgaismo arī Atklāsmē (Svētajos Rakstos, Tradīcijā) ietvertās patiesības, un, ja kristietis ir uzticīgs Dieva žēlastībai, viņa sirdsapziņa pakāpeniski kļūst aizvien skaidrāka un jūtīgāka.
“Dievišķā jeb teologālā apziņa”
Betlēmes kongregācijas Regulā līdztekus jēdzienam “sirdsapziņa” (no franču valodas burtiski: “morāliskā apziņa”) sastapsimies ar jēdzienu “teologālā apziņa”. Pirms skaidrojam, kas ar to domāts, uzreiz jāsaka, ka šis ir Regulas autoru jaunievedums, jo jēdziens “teologālā apziņa” (jeb “teologālā sirdsapziņa”) katoļu morālteoloģijā nemaz nepastāv.
Konstitūcijas tekstā pēc visnotaļ neprecīza apraksta par to, kas ir sirdsapziņa, lasām: “Viņas [klostermāsas] apziņā eksistē divi spriedumi: sirdsapziņa (“morāliskā apziņa”) un teologālā apziņa”.[6] Tālāk teksts paskaidro, ka sirdsapziņa ir spriedums, kas ļauj lemt, vai klostermāsas rīcība ir laba vai slikta, savukārt “teologālā apziņa” ļauj spriest, vai viņas rīcība ir ticības, mīlestības un cerības darbi.
Šo divu spriedumu savstarpējā attiecība nav paskaidrota. Vai pēc tam, kad sirdsapziņa kādu rīcību būtu atzinusi par labu, “teologālā apziņa” izšķirtu, vai šī labā rīcība ir vai nav ticības, cerības un mīlestības darbs? Vai arī katram no šiem spriedumiem būtu savs objekts? Vai varētu būt tā, ka sirdsapziņa ir domāta iesācējiem, bet tiem, kas progresē, jārūpējas tikai par to, lai viņu rīcība būtu dievišķa? Regulas teksti nesniedz atbildi uz šiem jautājumiem. Tā vietā, lai apskatītu sirdsapziņas un “teologālās apziņas” attiecības, tiek gari un plaši apskatītas attiecības starp psiholoģisko apziņu un “teologālo apziņu”. Psiholoģiskā apziņa tiecas par visu spriest subjektīvi, savu kaislību un iztēles iespaidā, savukārt “teologālā apziņa” spriež saskaņā ar Dieva Vārdu. Nav saprotams, kāpēc, lai spriestu saskaņā ar Dieva Vārdu un neļautos nekontrolētas iztēles un kaislību varai, kristietim nepietiktu vienkārši ar sirdsapziņas spriedumiem. Zīmīgi, ka sirdsapziņas izkopšanas līdzekļu sarakstā ir minēti visi parastie, Baznīcas tradicionāli atzītie līdzekļi – Svētie Raksti, Tradīcija, studijas, garīgā vadība, u. c., savukārt, lai klostermāsa varētu atšķirt “teologālās apziņas” spriedumus no psiholoģiska rakstura iespaidiem, viņai var palīdzēt tikai garīgie vadītāji.[7]
Šķiet, ka “sirdsapziņa” tekstā ir minēta tikai “labā toņa pēc” (jo nav iespējams ignorēt tik svarīgu Baznīcas mācību), taču īstenībā tā tiek aizstāta ar “teologālās apziņas” konceptu. Šīs aizstāšanas rezultātā morālais spriedums vairs nav morāls, bet ir kļuvis par “teologālu” un vairs nepieder pašai klostermāsai, bet tiek deleģēts ārējai autoritātei, kura Dieva vārdā pasaka, kas ir Dieva griba.
“Dievišķā jeb teologālā uzticēšanās”
Uzreiz jāprecizē, ka arī šis jēdziens ir katoļu teoloģijā neeksistējošs jaunievedums. Tradicionāli eksistē dievišķais jeb teologālais ticības tikums, kurš ietver arī uzticēšanos Dievam, jo mēs nevaram ticēt kādam, kuram neuzticamies. Ticība Dievam nozīmē arī ticību Dieva darbībai, kas realizējas ar cilvēku starpniecību. Piemēram, ticību tam, ka grēki var tikt piedoti grēksūdzes sakramentā caur priestera vārdiem vai ka maize un vīns Svētās Mises laikā tiek pārvērsti Kristus Miesā un Asinīs vai ka, ja pāvests svinīgi visai Baznīcai pasludina kādu ticības patiesību, tad Dievs garantē viņa nemaldību. Taču šos īpaši definētos un Dieva garantētos gadījumus nevar vispārināt un attiecināt uz visu, ko saka vai dara garīgās autoritātes nesēji Baznīcā, kuri, tāpat kā ikviens ticīgais, ir grēcīgi mirstīgie. Ticības objekts ir Dievs nevis cilvēki.
Šī mācība Regulā ir pārveidota: “Klostermāsas uzticēšanās pamats ir pats Dievs. Viņš nevar nedz kļūdīties, nedz maldināt. Viņa un Viņa Baznīcas nozīmētās personas saņem no klostermāsas puses tādu kā šīs uzticēšanās paplašinājumu”.[8] Tālākajā tekstā tiek lietots termins “teologālā uzticēšanās”, kas tiek saistīts ar īpašu apsolījumu (apsolījums gan nav obligāts, bet ir “Dieva svētīts”) – māsa, kas apsola “teologālo uzticēšanos”, apsola uzticēties priorei ar tāda pat veida uzticēšanos, ar kādu viņa uzticas Dievam, jo viņa tic Svētā Gara darbībai priorē. Tālāk tiek paskaidrots, ka, protams, cilvēki nav pilnīgi kā Dievs, tomēr: “Viņas (priekšnieces) pazīst mūķeni, viņas viņu mīl, pavada Dieva vārdā, bez nekādas citas perspektīvas kā vienīgi Svētās Dieva gribas piepildīšanās (..) mūķenes dzīvē un personā”. (Kāda mūka, kartūziešu priora, reakcija, lasot šos pēdējos vārdus, bija: “Te nu mēs sapņojam!” – proti, ir runa par pārāk skaistu, idealizētu un neobjektīvu realitātes redzējumu).
Interesanti, kādā veidā būtu iespējams garantēt, ka par priorēm kļūs tikai Svētā Gara darbībai vienmēr uzticīgas mūķenes, tātad – svētās? Mēs zinām, ka pat Jēzus apustuļu starpā bija Jūdass, ka Pēteris Jēzu aizliedza (lai gan pēc tam nožēloja) un ka visi apustuļi Viņu pameta visgrūtākajā brīdī. Ja palūkojamies Baznīcas vēsturē, redzam, ka Baznīcā ir bijis daudz svēto, bet arī ne mazums necienīgu mūku un mūķeņu, priesteru, bīskapu, pat pāvestu. Kāpēc lai 20. un 21. gadsimta Baznīcā būtu citādi? Vai Dievs būtu devis jaunu apsolījumu, ka turpmāk atbildīgus amatus Baznīcā ieņems tikai svētākie no svētajiem?
Apsolot “teologālu uzticēšanos”,apsolījuma devējs sasaista savu prātu: pret katru neuzticēšanās “kārdinājumu” viņam būs jācīnās, jo, ļaujoties neuzticības pilnām domām vai rīcībai, viņš pārkāps solījumu. Bet ko darīt, ja neuzticēšanās ir pamatota? Tad ir jātic sava prāta spriedumam un jālauž Dievam dotais apsolījums vai arī jāturpina uzticēties, lai ko tas arī neprasītu (līdz pat grēkam vai līdzdalībai grēkā). Tādējādi “dievišķās uzticēšanās apsolījums” ir kļuvis par aklas un neierobežotas uzticēšanās apsolījumu, kas attiecībā uz cilvēciskām personām, ir, labākajā gadījumā, naivs un neapdomīgs.
Turklāt, saskaņā ar 1998. gada Konstitūciju, privāts “teologālās uzticēšanās” apsolījums attiecībā uz Betlēmes kopienu tiek prasīts, jau iestājoties postulātā: “Es apsolu vienmēr no jauna atsākt uzlūkot ar Ticību un teologālo uzticēšanos Monastisko ģimeni, kura mani uzņem”.[9] Tātad jau no paša sākuma kritisks un vērtējošs skatiens uz kopienu, tās mācību, tajā notiekošo ir liegts, jo ikvienas šaubas (pat ja tās ir pamatotas) būtu kārdinājums pret Ticības tikumu un doto solījumu. Kopiena tiek dievišķota.
Saskaņā ar Katoliskās Baznīcas mācību ticība Dievam un uzticēšanās cilvēkiem ir divas pilnīgi dažādas dabas realitātes. Ticība Dievam ir teologāls tikums, savukārt uzticēšanās cilvēkiem – ja to uzskatām par tikumu – ir morālas dabas. Nav iespējams par daudz ticēt Dievam, kurš ir absolūts Labums un Patiesība, savukārt uzticēties cilvēkiem var gan par daudz, gan par maz. Ar nepietiekamu uzticēšanos grēko tas, kurš uz visiem cilvēkiem un viņu teikto un darīto raugās ar pārspīlētām un nepamatotām aizdomām; ar pārmērīgu uzticēšanos – tas, kurš lētticīgi uzticas pat tiem cilvēkiem, kas viņam melo, viņu krāpj un izmanto. Uzticēšanās pareizo mēru katrā situācijā nosaka ar apdomības tikuma palīdzību.
“Teologālas uzticēšanās” koncepta ieviešana attiecībā uz cilvēciskām autoritātēm ir teoloģiska kļūda, kurai var būt ļoti smagas praktiskas sekas, ja priekšnieka lomā nonāk kāds nekrietns vai garīgi un psihiski nelīdzsvarots cilvēks.
“Teologālās uzticēšanās” sekas – akla paklausība
Lai gan formāli Betlēmē netika noliegta tradicionālā mācība par paklausību, saskaņā ar kuru nedrīkst paklausīt tādām pavēlēm, kas nonāk pretrunā ar ticību vai objektīvām morāles normām, tika iznīcināti visi priekšnoteikumi, lai šo mācību varētu realizēt dzīvē.
Lai novērtētu pavēles atbilstību ticībai un morālei, ticīgajam ir ne vien jāzina ortodoksā Baznīcas mācība, bet arī jābūt iespējai brīvi lietot savu spriestspēju. Ja ar dažādu teoriju un solījumu palīdzību prāts tiek sasaistīts un pakļauts priekšnieku un kopienas varai, tam vairs nav nepieciešamās autonomijas patstāvīgu spriedumu izdarīšanai. Ne velti Akvīnas Toms savā Teoloģijas summā, rakstīdams par paklausību, norāda, ka “tajā, kas attiecas uz gribas iekšējo virzību, mums nav jāpaklausa cilvēkiem, bet vienīgi Dievam”.[10] Ja paklausība cilvēkiem kļūst arī iekšēja, kā gan būtu iespējams izdarīt patstāvīgus spriedumus, tajā skaitā spriest, vai saņemtā pavēle ir leģitīma un vai to drīkst pildīt?
Regulas §198 lasām: “…nekad iekšējā, dēlišķā mūka dziļās sirds paklausība Dievam nevar nonākt pretrunā ar to paklausības ceļu, uz kuru mūku aicina viņa priors un citi mūki, kuriem Dievs un Baznīca viņu ir uzticējuši”.[11] Tas nozīmē, ka, ja mūks spriež, ka kāda pavēle neatbilst Baznīcas mācītajai ticībai vai morālei, viņš vienmēr kļūdās, jo, saskaņā ar šo Konstitūcijas tekstu, nevar būt pretrunas starp to, ko par Dieva gribu saka viņa sirdsapziņa, un to, ko par to saka priekšnieki.
Dažkārt cilvēki, kas nav piedzīvojuši šāda veida garīgo (de)formāciju, ir dziļā neizpratnē, kā ir iespējams, ka psihiski veseli, pieauguši cilvēki nonāk pat līdz situācijai, kurā, neskatoties uz iekšējām cīņām un šaubām, ļauj sevi seksuāli izmantot, jo viņiem ir iedvests, ka Dievs tā vēlas. (Par šādiem gadījumiem pašā Betlēmes kopienā man nav ziņu, bet citur tas diemžēl ir noticis.) Ir jāņem vērā šīs izmantošanas garīgais konteksts: paklausības cilvēciskām autoritātēm absolutizācija, uzticēšanās priekšniekiem un kopienai absolutizācija, sirdsapziņas pakāpeniska atsavināšana, cilvēcisko autoritāšu dievišķošana, apgalvojot, ka tas, ko viņi saka, ir Dieva griba un ka viņi vienmēr rīkojas Svētā Gara iedvesmā.
Tad, kad sasaista cilvēka prātu, aizliedzot tam brīvu un patstāvīgu darbību, dvēseles cietoksni var iekarot un pakļaut bez pūlēm.
Paklausības pienākuma būtība un robežas klasiskajā teoloģijā
Akvīnas Toms uzlūko pasauli kā hierarhiski sakārtotu kopumu, kurā katrs cilvēks un katra radība ieņem savu vietu un kārtu. Paklausība ir morālā taisnīguma tikuma daļa, jo ir taisnīgi paklausīt tiem, kas hierarhijā atrodas augstāk, lai valdītu kārtība, miers un saskaņa. Lai attaisnotu paklausības pienākumu, nav nepieciešams atsaukties uz kādu īpašu Svētā Gara darbību priekšniekos, kura var būt, bet var arī nebūt, jo paklausības pienākums jau ir objektīvi ierakstīts lietu dabā. Tāpat arī ir aplami teikt, ka tas, ko priekšnieki pavēl, ir “Dieva griba”. Dievs neiemiesojas garīgajās autoritātēs. Dievs grib, lai cilvēki paklausītu priekšnieku gribai, tad, kad viņi pavēl pēc Dieva likumiem un savas kompetences robežās.[12] (Piemēram, ja vientuļnieku ordeņa priors pavēlētu saviem mūkiem iet sludināt uz ielām, tas nebūtu nekas amorāls, taču mūkiem nebūtu jāpaklausa, jo priors pārkāptu savas kompetences robežas, prasīdams ko tādu, kas nonāk pretrunā ar Regulu.)
Paklausība nav teologāls, bet morāls tikums. Tas nozīmē, ka paklausības tikuma pilnība ir vidusceļš starp divām galējībām, nevis iespējami lielāks mērs. Viena galējība ir sekot savai gribai un nepildīt taisnīgas leģitīmas autoritātes prasības; otra – paklausībā darīt pat to, kas nav taisnīgi. Nepietiekama paklausība nozīmē patvaļu, pārmērīga – verdziskumu.
Dievam ir jāpaklausa vienmēr, jo Dievs nedod netaisnīgas pavēles. Cilvēkiem nav jāpaklausa vienmēr, jo cilvēki var grēkot un smagi kļūdīties. Ja mēs redzam, ka dotā pavēle ir grēcīga vai smagi kļūdaina un ka tai var būt nopietnas sekas – jo īpaši attiecībā uz citiem cilvēkiem –, un tomēr paklausām, tad kļūstam līdzatbildīgi izdarītajā ļaunumā.
Garīgo priekšnieku kalpošana ir ļoti smags un atbildīgs pienākums, jo Baznīcā vienmēr būs ticīgie, kas pietiekami dziļi nepazīs Dieva Likumu un kuri tāpēc vairāk vai mazāk akli uzticēsies un sekos garīgas autoritātes vadībai.
Tiem, kas aklu paklausību cilvēkiem izvēlas aiz gļēvulības, vēlmes izpatikt vai iegūt kādus laicīgus labumus, kā arī aiz kūtruma un nolaidības mācīties Dieva Likumu, nav attaisnojuma.
Vēl ir tie, kas, dažādu maldu mācību samulsināti, paklausību cilvēciskām autoritātēm vienādo ar paklausību Dievam. Domājot par viņiem, tapa šis raksts.
[1] Dom Dysmas de Lassus, Risques et dérives de la vie religieuse, Paris: Cerf, 2020.
[2] https://www.bethleem.org/fr/la-famille-de-bethleem/histoire-de-la-famille/lhistoire-des-soeurs
[3] Paziņojums ir izņemts no oficiālās Betlēmes mājaslapas, bet to joprojām var izlasīt šeit: https://www.lenversdudecor.org/Communique-de-presse-de-la-Famille-monastique-de-Bethleem.html
[4] Sal. Katoliskās Baznīcas Katehisms, sākot no §1803.
[5] Vairāk par sirdsapziņu skat. manu rakstu Par maldīgu sirdsapziņu: https://telos.lv/par-maldigu-sirdsapzinu/
[6] Livre IV, 64: La formation de la conscience, n° 723:
L’espace secret qu’est qu’est le coeur profond de la personne humaine est aussi appelée sa conscience. C’est en ce lieu que se noue le dialogue secret entre la moniale et Dieu. Le coeur de la moniale est aussi l’espace réservé à Dieu au plus profond d’elle-même. Là, en la créant, Dieu a inscrit sa Loi sainte. En sa conscience co-existent deux jugements: la CONSCIENCE MORALE et la CONSCIENCE THEOLOGALE.
La conscience morale est un discernement accompli par le coeur profond de la moniale. Il permet à la moniale de discerner si les actes qu’elle pose sont bons ou s’ils sont mauvais.
La conscience théologale est aussi un discernement accompli par le coeur profond de la moniale. Il permet de discerner sous l’action de l’Esprit Saint, si les actes qu’elle pose sont ou ne sont pas des actes de Foi, d’Espérance et de Charité qui l’unissent à Dieu, et s’ils sont en vérité et avec réalisme finalisés par le seul accomplissement de la Volonté du Père.
[7] n° 732 – Comment est formée la conscience théologale:
Dans l’humilité, si elle reconnaît que sa conscience a besoin d’être éclairée, la moniale peut demander l’aide de ses responsables pour discerner ce qui vient de son cœur profond de ce qui vient de sa sensibilité et de son psychisme.
Elle demande alors en toute liberté l’aide de la prieure à qui Dieu et l’Église la confient. Elle peut aussi demander l’aide spirituelle de la soeur qui est déléguée par la prieure pour accompagner son chemin. Quand la moniale se démet humblement de ses opinions entre les mains d’une servante de Dieu qui représente Dieu, elle peut discerner avec son aide ce qui en son coeur entrave authentiquement la voix de Dieu et qu’elle est la voie en laquelle elle a à s’engager pour accomplir la Volonté du Père etc.
[8] n° 668:
La moniale exprime librement son propre engagement à faire confiance à l’action de l’Esprit Saint dans les responsables à qui l’Église et sa famille monastique la confient.
(…) C’est l’Esprit Saint Lui-même qui inspire à la moniale de faire fructifier au centuple en son propre cœur la promesse de confiance qu’il reçoit de sa prieure en sa profession. Il s’agit là d’une confiance qui n’est pas seulement humaine, issue de la détermination de la moniale à être ferme et courageuse dans son propos d’être fidèle à sa profession monastique et à son vœu d’obéir à la prieure de Bethléem et à sa prieure. Cette confiance est de nature théologale. Elle est à entendre en son sens biblique.
Le mot “confiance” traduit deux mots de la Bible hébraïque. L’un signifie prendre appui sur quelque chose ou sur quelqu’un. L’autre signifie se reposer sur ou en l’autre. Cela signifie que la confiance d’une moniale est basée en premier lieu sur Dieu Lui-même. Il ne peut ni se tromper ni la tromper. Les personnes déléguées par Lui-même et par son Église, reçoivent de la part de la moniale comme l’extension de cette confiance. Même si ces personnes humaines ne sont pas parfaites comme Dieu est parfait, elles ne sont déléguées par Dieu et par son Église pour accompagner la moniale que parce qu’elles sont fermement déterminées à regarder la personne de la moniale infiniment aimée de Dieu, plus que son comportement. Elles connaissent la moniale, elles l’aiment, elles l’accompagnent de la part de Dieu, en n’ayant aucune autre perspective que l’accomplissement de la Sainte Volonté de Dieu que rien ne peut amoindrir dans la personne et dans la vie de la moniale
[9] N° 632 – Je promets de toujours recommencer à poser un regard de Foi et de confiance théologale sur la Famille monastique qui m’accueille.
[10] ST IIa Iiae, Q.104, a.5.
[11] «… jamais l’obéissance filiale, intérieure, du coeur profond de la moniale envers Dieu, ne peut entrer en contradiction avec le chemin d’obéissance concrète sur lequel la moniale est guidée par sa prieure et par les moniales à qui elle est confiée par Dieu et par l’Église. »
[12] Sal. ST IIa IIae, Q 104, a 5.