Reizēm šķiet, ka mūsdienu pasaules attieksme pret savu kultūras mantojumu lielākoties ir skeptiska: mākslā, literatūrā, ģimenes attiecībās, mūzikā, politikā, tehnoloģijā – it visur. Diemžēl šādu tendenci var novērot arī katoļu baznīcā. Tas nav nekas jauns. Strīds starp tradīciju un inovāciju jeb jaunināšanu ir atvedināms ne tikai no Vatikāna otrā koncila vai reformācijas un Tridentas koncila, vai Nīkajas koncila IV gadsimtā, bet pat no Jeruzalemes koncila Apustuļu darbos. Patiesībā gandrīz katru Dieva darbu mūsu pestīšanas vēsturē varam skatīt kā Radīšanas atkārtošanu jaunā veidā un tādējādi pilnu ar spriedzi starp veco un jauno.
Tomēr pēdējā laikā mūsu baznīcā ir saasinājies strīds par valodu un tekstiem. Ir runa par tekstiem, kas tiek izmantoti Baznīcas lūgšanās, it īpaši Svētajā Misē, tas ir, liturģijā jeb dievkalpojumā, kurā katoļticīgie sapulcējas katru svēdienu (un daži pat katru dienu). Kāpēc mēs tur sapulcējamies? Ir vairāki iemesli: lai pielūgtu Trīsvienību; lai pateiktos Dievam par Viņa dāvanām; lai saņemtu piedošanu par saviem grēkiem; lai aizlūgtu par saviem tuviniekiem, par pasauli, par sevi; lai cits citu stiprinātu un kā kopiena kopā svinētu un izbaudītu sabatu; un lai piedalītos tajā unikālajā un vienreizīgajā Augstā Priestera Kristus upurī pie krusta un svinētu Augšāmcelšanos caur Euharistiju.
Neliela vēsturiska atkāpe. Sv. Pāvils rakstīja romiešiem tieši uz Romu grieķu valodā, jo pirmie kristieši tur runāja grieķiski. Bet ar laiku liturģiju, kas organiski iznāca no katakombām, sāka svinēt latīņu valodā. Protams, liturģijas valoda radīja lielu šķelšanos reformācijas laikā, bet katoļu pasaulē latīņu valoda palika liturģijas valoda līdz Vatikāna otrā koncila noslēgumam pāvesta Pāvila VI laikā. Tad Baznīca izdeva jaunu versiju latīņu valodā un ļāva vietējiem bīskapiem to iztulkot savās valodās. Gan teksti, gan liturģiskie žesti tika reformēti.
Un tas nenotika bez strīdiem. Visi šajās debatēs atzina lex orandi, lex credendi, kas brīvā tulkojumā nozīmē “Kā mēs lūdzamies, tā mēs ticam” (jāpiebilst gan, ka šis teikums Sv. Akvitānijas Prospera tekstos ir stipri atšķirīgs). Ja lūgšanas mainās, vai kaut kas mainās arī ticībā? Visu katoļu pamata princips ir šāds: tas, kas ir būtisks, nemainās un nemainīsies (“elles vārti Baznīcu neuzvarēs”), tomēr daudziem gan tradicionālistu, gan progresīvistu pusē kaut kas būtisks mainījās līdz ar Vatikāna otro koncilu. Daudzus notikumus katoļu Baznīcā kopš 1970. gadiem ir jāskata šī strīda kontekstā.
Pret lēmumu atteikties no latīņu valodas tolaik protestēja vesela virkne slavenību un kultūras darbinieku (ieskaitot, piemēram, Agatu Kristi), kuri uzskatīja latīņu Misi par bezgalīgi vērtīgu kultūras mantojumu, kura izzušana, viņuprāt, būtu traģēdija.[1] Protestēja, taču velti.
Pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra kontinuitāti, tomēr diezgan stingri pieturējās pie savu priekšteču latīņu Mises aizlieguma gandrīz visur. Pāvests Benedikts XVI arī turpināja “kontinuitātes hermenētiku”, bet tad, 2007. gada jūlijā, savā vēstulē Summorum pontificum pēkšņi atkal atļāva priesteriem svinēt Misi latīņu valodā un ar vecajiem tekstiem. Iespējams, lasītāji būs pārsteigti uzzināt, ka latīņu Mises apmeklētāju skaits ātri kļuva liels un pieauga arī attiecīgo draudžu un ordeņu skaits. Turklāt latīņu Misi apmeklēja nevis pamatā vecas “tantītes” vai “onkulīši”, kas šo Misi atcerētos no savas bērnības, bet jaunieši un jaunas ģimenes, no kuriem daudzi bija pārgājuši katoļticībā no citām konfesijām vai no ateisma.
2021. gada jūlijā pāvests Francisks latīņu Misi atkal stingri ierobežoja, savā enciklikā Traditionis custodes rakstīdams, ka tagad drīzāk pastāv risks šīm draudzēm vest uz atšķelšanos no Baznīcas, Vatikāna otrā koncila noraidīšanu un tamlīdzīgi. Attiecīgi esot svarīgi, ka pastāv tikai viens Rietumu rits – un ka šis rits (ar dažiem izņēmumiem) nebūs vecā Mise. Šogad baumo, ka tradicionālā Mise latīņu valodā tiks pilnīgi aizliegta. Atkal jau un preventīvi protestē bars kultūras darbinieku un slavenību.[2]
Manuprāt, viena no sliktākajām lietām, ko katolis var darīt, ir sekot ziņām no Romas. Es to labprāt nedaru. Un, lai no paša sākuma būtu skaidrs: es rakstu kā katolis, kas ciena veco liturģiju un labprāt šad tad to apmeklē, kad un kur ir iespējams, bet visvairāk apmeklē sv. Misi jaunajā kārtībā (Novus ordo), t. i., galvenokārt vietējās valodās. Ir diezgan stingri partizāni abās puses: es tāds neesmu. Vārdu sakot, šajā jautājumā es sevi dēvētu par centristu.
Tālākā tekstā es gribu aizstāvēt abu Mises variantu līdzāspastāvēšanu. Bet, ņemot vērā vecās Mises trūcīgos apstākļus mūsdienās, es uzsvēršu to, kas ir īpašs vecajā Misē un kāpēc ir vērts to saglabāt – turklāt ne tikai kultūras, bet arī evaņģelizācijas dēļ.
* * *
Es iepazinos ar latīņu liturģiju savos bakalaura studiju gados ASV, vispirms caur latīniskiem gregoriskajiem dziedājumiem parastās Novus ordo Misēs. Tā bija daļa no mana ceļa atpakaļ pie ticības. Gregorisko dziedājumu skaistums mani ļoti dziļi aizkustināja – gan klausoties, gan dziedot. Šad tad kopā ar citiem universitātes studentiem es braucu uz tradicionālo latīņu Misi, un man bija svarīgi iepazīties ar šo seno kristiešu tradīciju.
Pēc bakalaura iegūšanas es sāku strādāt. Man bija projekts Francijā. Vienā vasarā pēc darba projekta beigām un pirms maģistra studijām, kurām bija jānotiek Beļģijā, es meklēju, kur palikt, un gribēju iepazīties ar Eiropas katoļu mantojumu, brīvprātīgi strādājot kādā klosterī. Nezinu, cik daudziem klosteriem es rakstīju, bet daudzi teica, ka varēšot uz nedēļu vai tikai uz pāris dienām. Tas nebūtu bijis praktiski. Tad viens atbildēja ļoti laipni un teica: “Nāciet un palieciet, cik ilgi gribat; ja gribat, varat strādāt, bet varat arī neko nedarīt. Jūs esat laipni gaidīts.” Tā bija Fontgomboltas abatija,[3] un izrādījās, ka tā bija – un joprojām ir – ļoti tradicionāls klosteris, kuram jau kopš 1960. gadiem ir pāvesta atļauja turpināt izmantot seno latīņu ritu. Tātad viņi nav nekādi šķeltnieki. Daudzus gadus vēlāk es atradu ne tikai vienu, bet kādas piecas draudzes Oksfordā, kur var regulāri apmeklēt šo ritu. Kopš tā laika man ir bijusi iespēja iepazīties ar daudziem lajiem un priesteriem, kuri svin vai apmeklē šādas Mises, un es augstu vērtēju šo Misi kā skaistu kristiešu tradīcijas sastāvdaļu un arī evaņģelizācijas līdzekli.
Mēģināšu izskaidrot, ko es ar to domāju.
I Latīņu Mise ir Baznīcas koklēšana
Sākšu ar salīdzinājumu – ar latviešu tautas mūziku. Mēs darām labi un pareizi, kopjot latviešu tautas tradīcijas, dejas un dziesmas – piemēram, kokles mūziku. Pastāv, protams, daudzas kora kompozīcijas no agrīnā 20. gadsimta vai vēlīnā 19. gadsimta. Bet dziesmas no Pirmās un Otrās Atmodas, no Brīvības laika vai no trimdas nav vienīgās mūsu mantojumā. Ir arī dainas, kuras mūsu senči daudzu paaudžu gaitā dziedāja un nodeva tālāk un kuras Krišjānis Barons rūpīgi apkopoja un sakrāja. Līdz ar dainām pie mums nonāca daudzas senas melodijas. Tās var dzirdēt gan svētkos, gan folkloras pasākumos, gan dažās ģimenēs. Tās var arī dzirdēt dažās kulturāli ļoti nozīmīgās grupās – tādās kā “Skandinieki” vai “Grodi”. Arī modernie tautas mūzikas virzieni izaug no senās kultūras augsnes: padomājiet par grupu “Tautumeitas”. Grupas “Tautumeitas” skanējums ir vienlaikus sens un nepārprotami moderns. Bet ir skaidrs, ka tīrākā, senākā tautas mūzika ir kaut kādā veidā pamatīgāka un bez tās nebūtu arī otrās – modernās. Abi varianti var būt labi, abi var būt skaisti, bet senākajā ir kaut kas īpašs un neaizstājams. Latviešiem visumā ir skaidrs, ka šo seno ir vērts rūpīgi glabāt un cienīt. Līdzīgi ir skaidrs, ka ir vērts mēģināt saprast šīs dziesmas un dziedāšanas tradīciju.[4]
Kā mēs, latvieši, mīlam klausīties koklēšanu un dainu dziedāšanu, tāpat mums, katoļiem, manuprāt, ir jāmīl, jāciena, jāmēģina saprast un mīlestībā jāsvin tas Euharistijas rits, kas reiz baroja mūsu ticību cauri gadsimtiem. Lai būtu skaidrs: es neteicu, ka ir jāsvin tikai senais rits, ka jāklausās tikai “Skandinieki” (vai pat “Tautumeitas”). Kā jau sacīju, es pats visbiežāk apmeklēju Novus ordo Mises. Bet ir jābūt vietai arī tradicionālajai latīņu Misei.
II Latīņu Mises senums to padara par mūžības ikonu
Cits iemesls aizstāvēt seno Misi izriet no pašas Mises senatnes. Pats tās vecums liecina par noteiktu stabilitāti. Protams, elementi vecajā ritā ir mainījušies, jo Mise ir dzīva, organiska tradīcija, kas augusi gadsimtu gaitā. Tāpat kā gotiskā katedrāle, senā Mise gan lēni tapa, gan lēni mainījās, un tādējādi ir kā mūžības ikona lēnā kustībā. Tā arī rāda uz Dievu un liecina par Dieva stabilitāti, par Viņa nemainīgumu – un Viņa nemainīgo mīlestību uz mums. Laikmetā, kad viss šķiet mainīgs, tā ir liela svētība.
Daudzas no senajām lūgšanām izteica mūsu brāļi un māsas Kristū, kad slēpās katakombās, bēgot no pagānu romiešu vajāšanas. Manuprāt, ja Romas ķēniņam nepatīk veids, kādā kristieši slavē Kungu, tad tas prima facie ir pierādījums, ka tas ir labs veids, kā slavēt Kungu. Senās lūgšanas ir ļoti bagātas; var pat runāt par veselu katehēzi.
III Latīņu Mise ir evaņģelizācijas līdzeklis
Latīņu Mises skaistums gan vēsturiski, gan mūsdienās ir piesaistījis daudzus cilvēku un viņus atvēris ticībai Kristum. Pat nezinot latīņu valodu, cilvēki no citām kultūrām caur gregorisko mūziku var sadzirdēt, kā notiek kaut kas svarīgs un garīgi dziļš. Ar laiku var saprast ne tikai bagātās lūgšanas no pirmajiem kristietības gadsimtiem, bet arī liturģiskās kustības un žestus, kas pavada dziedājumus un kas simboliskā veidā atkārto pestīšanas stāstu no Radīšanas līdz Atklāsmei.[5]
Esmu iepazinies ar daudziem cilvēkiem, kuriem patīk un kurus fascinē tradicionālie dziedājumi. Varu minēt konkrētu piemēru, savu draugu, jaunieti, kuram bija grūti justies Dieva klātbūtnē parastos dievkalpojumos, bet kurš garīgi atvērās, kad dzirdēja gregoriskos dziedājumus. Daži apgalvo, ka gregorika ir intelektuāla mūzika: kad tā skan, ķermenis klusē, bet gars runā. Varbūt tā arī ir. Piebildīšu, ka gregorika “runā” valodā, kas ir līdzīga visām tradicionālajām tautas mūzikas valodām – valodā, kas runā uz sirdi, kas spēj tajā iekļūt.
Saprotu, ka daudziem ir tieši otrādi. Viņiem gregoriskie dziedājumi nepatīk vai arī viņi domā, ka nepatīk, – ka tas ir atsvešinošs dziedājumu veids. Labi, ka viņiem ir tik daudz citu iespēju justies Baznīcā “kā mājās”. Bet man šķiet, ka ir svarīgi neaizmirst par pārējiem, uz kuriem mūsu Kungs runā caur seno Misi un senajiem dziedājumiem. Viņu ir daudz vairāk, nekā mēs varbūt bijām domājuši. Ja ir vērts baznīcā spēlēt ģitāru, lai Kungs uzrunātu dažas dvēseles, tad kāpēc nav vērts dziedāt latīniski, lai uzrunātu citas?
IV Latīņu Mise ir pieprasīta dažās zemēs jauniešu vidū
Varu arī liecināt, ka tas jaunietis, kuru minēju, nav izolēts gadījums. Franču klosterī, kurā es uzturējos, bija 80 mūki – daudzi no viņiem bija 20, 30 vai 40 gadus veci. Uz vienas Oksfordas ielas, kas varbūt ir tikai divus kilometrus gara, atrodas apmēram sešas katoļu baznīcas. Piecas no tām svin tradicionālo latīņu Misi vismaz vairākas reizes gadā, bet trīs no tām svin šo Misi vismaz katru svētdienu, ja ne biežāk. (Vienā citā baznīcā svin tradicionālo dominikāņu latīnisko ritu, kas ir līdzīgs, bet nav gluži tas pats.)
Var iebilst, ka tā ir īpaša vieta, un tā tas arī ir. Oksfordas Universitātē paši anglikāņi – protestanti – trīs reizes gadā svin savu dievkalpojumu latīņu valodā.
Bet kas iet uz šīm Misēm? Noteikti ne tikai latīņu valodas profesori. Jā, studenti un profesori iet, bet arī strādnieku ģimenes un cilvēki ar visdažādākajām dzīvēm un pieredzi. Viens no regulārākajiem nācējiem vienā tādā Misē bija kāds kungs, kas bija notetovēts no galvas līdz kājām, kā no motociklistu bandas. Acīmredzami latīņu Mise uzrunā dažādus cilvēkus.[6]
V Latīņu Mise un Novus ordo viens otru var veselīgi ietekmēt
Visbeidzot, gribu pieminēt dažas lietas par attiecībām starp Vetus ordo un Novus ordo jeb Veco Misi un Jauno Misi. Domāju, ka tās viena otru var bagātināt, un, ciktāl saprotu, tāds arī bija pāvesta Benedikta XVI mērķis, kad viņš mudināja priesterus un bīskapus iepazīties ar šo Misi.
Tradicionālā latīņu Mise ar saviem žestiem, kustībām, dziedājumiem, vīraku un orientāciju pret Dievu tabernākulā ļoti labi atgādina jaunajai Misei, ja tā var teikt, ka liturģija ir darbs Dievam – tā ir Dieva tautas kalpošana Dievam. Tā nav saruna starp priesteri un tautu. Viss ir orientēts uz Dievu: Dievs ir svēts un ārpus ikdienas kārtības. Jebkura Mise ir – un tā arī jābūt – ārpus ikdienas kārtības un darba dienas banalitātes. Dažreiz izmanto daudz latīņu valodas, bet ar jaunajiem tekstiem, kā, piemēram, Čikagā.[7] Bet arvien vairāk Anglijā un ASV var redzēt Novus ordo Mises, kas, lai gan svinētas angliski, pielieto latīņu Mises estētiku un tādējādi piedāvā kaut ko, kas ļoti skaisti atspoguļo dažus tradīcijas elementus.
Vienlaikus man šķiet, ka Novus ordo var pamudināt tradicionālo Misi dziedāt nedaudz vairāk – jo daudzas vecās Mises lūgšanas tiek skaitītas klusi, atkarībā no tā, kā priesteris un draudze to svin. Bet šīs lūgšanas ir dārgas un skaistas, un man šķistu lieliski, ja Vecajā Misē vairāk dziedātu.
* * *
Ceru, ka šī nelielā, mērenā, vidusceļa latīņu Mises aizstāvība pamudinās Latvijas katoļus un nekatoļus iepazīties ar šo seno tradīciju – mūsu katoļu dainu skapi. Un ceru, ka mēs kā Baznīca varēsim atkal atrast vietu šim dievkalpojuma veidam – citu veidu starpā –, lai slavētu un pasludinātu pasaulei mūsu Kungu Jēzu.
[1] Šis jautājums fascinēja pat Holivudu: https://www.youtube.com/watch?v=L9up_t8w2ic
[2] https://www.ncregister.com/commentaries/agatha-christie-letter-2-0-father-raymond-de-souza-tlm
[3] https://abbaye-fontgombault.fr/website/pages/EN/accueil.html
[4] Skat., piemēram, sv. Misi Adventa laikā Losandželosā: https://www.youtube.com/watch?v=Jdfm2g3RoNo ; kartūziešu brāļi dzied himnu “Te Deum”: https://www.youtube.com/watch?v=OilWu7y1IR0 ; benediktiešu māsas dzied: https://www.youtube.com/watch?v=9lbr-3O3nlQ (šajā klosterī ir viena mana draudzene).
[5] Pievērsiet uzmanību žestiem šajā klipā: https://www.youtube.com/watch?v=ZNnHhnKBtLw
[6] “The Religious Hippie”: The Traditional Latin Mass Explained: https://www.youtube.com/watch?v=uGtyd9_RCyo