Apsesdēls, īstajā vārdā Augusts Apsītis (1880–1932), bija latviešu dzejnieks, rakstnieks un sabiedriskais darbinieks; dzīves beigās pievērsās dievturībai. Šī izjustā un stilistiski interesantā eseja par latviešu iedabu publicēta žurnālā “Latvijas saule”, Nr. 41, 1926. gadā. Pārpublicējot teksts pielāgots mūsdienu rakstībai, daļēji arī interpunkcijas likumiem ar mērķi novērst pārpratumus, taču atstāti vairāki Apsesdēla lietoti apvidvārdi.
Citu, daudzos novērojumos līdzīgu Paula Jureviča mēģinājumu aprakstīt latviešu iedabu var lasīt šeit: https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-1 un šeit: https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-2. Vācu/poļu aristokrāta Gustava Manteifeļa 19. gadsimtā sniegto Latgalē dzīvojošo latviešu aprakstu, kurā arī uzsvērta latviešu “izteiktā nevēlēšanās biedroties”, skatīt šeit: https://telos.lv/latviesi-latgale/

Kā savas iedabas – savas dziļākās, intīmākās dzīves – izpausmi latviets norāda dziesmu. “Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju, dziedot nāvi ieraudzīju”… saka tas dainās. Tā latviets – īsts “dziedātāju putns”. Ka šajā dziedāšanā divi momenti – dziesmas darināšana, sacerēšana un jau gatavas atkārtošana (“dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā manis darināta”), tas nu mūs neskar. Atšķirība te ne pašā iedabā, bet gan viņas nokrāsā, kāpenībā.

Galvenais, ka dziesma un dziedāšana – jūtu izpaudums. Reizumis vai nevietis padižodamies, ka “latvju tauta dziedātaja” jeb arī “dziesmu tauta”, latviets tikai apliecina šo tautu – jutēju. Dziedātāja viņa tikai savos dziļumos jutēja būdama. Latvju tauta – jūtu tauta.

Jūtu iezīmes meklēdami, nu atdursimies, ka viņām – ne pagātnes, nedz nākotnes. Tās dzīvo tikai tagadnē. Varam sacīt – tās viena dzīva tagadne, viens plūstošs mirklis. Gan atkārtojami izdziedātas dziesmas vārdi, bet izjustas jūtas nav vairs pārjūtamas.

“Dziedot mūžu nodzīvoju”. Pareizāki sakot – latviets savu mūžu izdzied. Mūžs, dzīve – tā viņa dziesma. Bet tad arī otrādi: – dziesma viņa mūžs, viņa laiks. Šīs dziesmas laiks, kā redzējām, nemitīga tagadne. Tā savas dzīves iedabā latvis tuvojas sapnim, kur arī nav cita laika kā vien tagadne.

Gara mantas pārcilājot, mēdz aizrādīt – latvim neesot epa. Kas nu šis eps? – Notikums; pagātne. Bet dziesma – notikums; tagadne. Ja nu latvietis jutējs – un tāds viņš izrādās – un viņa dzījols (“elements”) dziesma, tad saprotams, viņam nav un nevar būt epa; viņš nespēj to radīt. Dziesmu darina jutējs, epu kaldina darītājs. Bet jutējs nav darītājs.

Mēdz aizrādīt uz episkiem elementiem dainās. Šos “elementus” varētu uzlūkot vai nu kā sena sabrukuša epa atlikas, vai arī nākama topoša epa aizdīgņus. Patiesībā, turpretim, ne viens, nedz otrs. Šis tā domātais “episkais elements” ne drupas; ne aizdīgņi. Eps viņi nekad nevarēja būt, un no viņiem eps izaugt nevarēja, jo savā dziļākā kolā[1] tie nevis episki, bet gan liriski. Viņu episkums tīri ārējas – teikt – dabas.

Latvjiem epa nav. Eps pagātne, bet pagātne – vēsture. Tā izlobās, ka latvim nav vēstures, ka dzīvi tas uztver ne kā vēsturi, bet plūdošu mirkli. Pats viņš šai plūdumā jūtas savdabīgs – sevī vesels un noslēgts pašums, kam ne pagātnes, nākotnes, – diena tikai tagadne. Tam nav ko atcerēties, nav kā ilgoties. Viņš dzīvo viszinībā, kas tuvāka nojautai, ne zināšanai.

Spilga ilustrācija tam visam – latvju raksts. Viņš nesākas nekur, neturpinās un arī nebeidzas nekur. Viņš vienkārši ir. Kurais tā elements sevī noslēgts un nobeigts; kurais krīt sevī, ne pasaulē.

Te izvirzās kļūmīgs jautājums: vai tad, sevī krizdams, šis elements nenoliegtu pārējos, nesagāztu zīmējumu? – Nebūt! – Viņš balstās tajos, bet viņš spēj būt un ir arī bez tiem. Viņam tos vajaga tikai vairāk izcelties, izvirzīties; sevi piepildīt. Kā līdzekļus ceļam sevī pašā viņam tos vajaga. Bet – viņš jau ir arī sevī pašā. Tā kurais elements sevī un viss latvju raksts – narciskas dabas. Tādas pat, kā viņa radītājs – latvis.

Šī narciskā daba arī vainīga latviešu savstarpējā, tīri latviskā nesaticībā: narciskas dabas būdams, viņš vēl pārāki bērns, kur piekāpties, atteikties. Kā bērns tas ietiepjas savā un tītas; kā bērns tas iedomīgs. Tāpēc latvietis mīl stāvēt un cīnīties kurais par sevi – cik viņam spēka –, ne visi par kuro, un kurais par visiem. Latvis – sevmīlis. Sevmīļa daba veidojusi viņa pagātni, veido tagadni.

Šaušalīgi kaili un asi šo sevmīļa dabu latvietis izsaka savā “ne mana cūka, ne mana druva”. Te visā spilgumā atklājas viņa asociālais gars.

Šis asociālais gars, kas bieži var izrādīties kaitīgāks kā pretsociālais, latvī izauga tam pārāks vienpatnis stāvam. Savās līdumnieka gaitās viņš bija pārāk tālu no citiem, lai cilvēku padarītu savu ienaidnieku, to ienīstu, bet, ienaidnieka neturēdams, tas nevarēja arī drauga iemantot. Sabiedriskās jūtas var izaugt tikai no pretsabiedriskām, kā senākām, dziļākam. Ja nu latvim nebij šo pirmējo, tam nebij ko pacelt, ko sublimēt sabiedriskās jūtās. Viņš izveidojās asociāls. Šo asociālību dzīvē var bieži vien pārprast un arī pārprot kā antisociālību, pretsabiedriskumu.

Latvim nav tēla. Tēlam pretim viņa paša dzīvais stāvs. Stingā momenta vietā – kustīga rotaļa: tēls, kustība, dziesma – viss kopā. Šo tēlu – cilvēka ķermeni – viņa kustībā nes dziesma. Nes garā mūža darbā un īsā rotaļā. Bet kā no rotaļas nav izgājis tēls, tā no dziesmas nav atdalījusies “tīrā” mūzika. Arī “tīrā” deja ne. Latviets nevarēja to radīt: viss viņam rotaļā kā dzīvā organismā, ko tas nespēja saraustīt, jo pats viņš vēl viengabals. Viņš nemāk viens, nemāk arī divatā diet. Rotaļa tam deja, kur – jebšu pūlī – viņš nepazūd sev, nezaudē, neaizmirst savu savkurību. Viņš nespiežas pārāk tuvi “dejas” biedram, arī pārāk tālu neaizvirzās. Rokas garumā. Abus tos vieno – roka rokā. Stāvi nesaskaras, nesalejas. Tā rotaļa – dzīvs raksts. Ik elements rakstā – cilvēks. Abos viņā – rakstā un rotaļā – viena un tā pate acīmredzama iedaba – savkurība.

Rotaļā aiztverts arī dramatiskais moments.

Tēlniecība, deja, daiļruna, mūzika – prasās, cik tas latvim uzpotēts un – ko viņš kurā spēj sasniegt? – Tas ir – cik jau rotaļa viņā dvēsiski (psihiski) sabrukusi savkurās sadaļās, šās sadaļas atraisījušās, kļuvušas patstāvīgas un viena vai otra spēj vai spējusi izkopties uz citu rēķina?

Stipras pazīmes, ka kurmēram vēl latviets savā iedabā rotaļnieks–aktieris, ne tēlnieks. Bet kas gan aktieris, ja ne visnarciskākais tips, visaugstākā dziesma sevī par sevi? – Pats viņš dziesma, pats šās dziesmas dziedātājs. Tā viņš – vistagadnējākā tagadne.

Ja nu latviets savā iedabā aktieris, kur tad viņa nacionālais teātris, viņa dramatiskais uzvedums? Šis teātris tam “pasaule”, luga – visa viņa dzīve. Ja profesionālais aktieris dzīvi spēlē, latviets, sacīsim, spēli dzīvo. Tautas apjomā ņemot, viņš nav teātri radījis; nav vēl to no sevis izdabūjis, ārpusē kur projicējis. Tāpēc viņš “spēldzīvo”. Šo “spēldzīvi” viņš uztvēris un apliecina savos sakāmos vārdos, kā: “jo pliks, jo traks”, “neēdis var pār tīrumu pāriet, pliks nepāries” u. c. Viņš spēlē paēdušu, apģērbušos, – spēlē tādu, kas daudz ko var atļauties. Šo “spēldzīvi” redzam visur ikdienas dzīvē: – vairāk vai mazāk, bet latviets vienumēr ko tēlo, vienumēr viņš kādā lomā. Bet šī loma var būt “objektīva”, pasauļup virzīta. No pasaules tā iekšup virzīta. Šī loma – viņš pats.  

Citi iet pasaulē laimes meklēt. Latvim tās nevajaga: laime viņš pats sevī.

Citi ceļ atziņu sistēmas, viņam tās – liekas: nekādi pēdējie principi viņam nav jāmeklē, nekādi galējie jautājieni jāatrisina.

Tur iet sevis meklētāji. Latvim tie sveši: ne viņš zudis sev, ne tam sevis jāmeklē. Viņš vienumēr pats sev rokā.

Viņš ir – viņš pats.

Bet šis pats tam iekšēji nabags.

Savkurība, narcisms, individuālisms – saukts viņš kā nesaukts, viņš tomēr latvim uzspiests zīmogs, bet reizē arī kurmēram viedogs, no kura jāaplūko, no kura raugoties jāmēģina izprast visa viņa kultūra – tapusī un topošā.

Bet šī pate arī viņa biosociālpsihiskā slimība, kas jāpārvar. Par to jāpadomā, un nopietni jāpadomā, visiem kultūras darbiniekiem, bet jo īpaši tautas audzinātājiem vārda gan visplašākā, gan arī visšaurākā jēgumā. Narcisms jāpaceļ mīlā, lai latvim iedotu objektīvu pasauli, pašu tā padarot bagātāku, sabiedrisku un līdz ar to augstākas kultūras spējīgu.

[1] Kodolā.