Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Frīdriha Šillera 1781. gada lugu “Laupītāji”. Iesākumā Bičevskis ieskicē lugas novietojumu vācu literatūras vēsturē un norāda, ka šis darbs ir nosacīti piemirsts, kā arī apraksta lugas tapšanas apstākļus. Irbe spilgti raksturo vētrainās reakcijas uz lugas pirmuzvedumu un pārstāsta sižetu, uzsverot lugas morālo ambivalenci un ievadošo uzskaņojumu “pret tirāniem”. Lācis meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc šī luga savulaik bijusi tik iecienīta latviešu literātu aprindās, norādot, ka izslavētie laupītāji nemaz netiek romantizēti, bet viņu cīņa par sociālo taisnīgumu drīzāk ir tikai aizsegs personisku ambīciju apmierināšanai. Bičevskis norāda uz lugā redzamajiem mēģinājumiem pārvarēt nihilismu un pasaulsuzskatu sadursmi, skatot lugu kā “ideju drāmu”. Irbe apgalvo, ka luga nav par sacelšanos pret pastāvošo kārtību, bet gan par vienas aristokrātiskas ģimenes iekšējo konfliktu. Mēģinot saprast lugas noslēgumu, Lācis uzsver “Laupītāju” kristīgās tēmas, piemēram, vainas apziņu, piedošanas un izlīguma meklējumus, kā arī pakļaušanos augstāka likuma autoritātei. Bičevskis piebilst, ka Šillera galvenais varonis Mors noslēgumā tomēr rīkojas kā Kanta autonomais subjekts. Irbe uzsver Šillera teksta patosu un aizraujošo iedarbību, taču vienlaikus atgādina, ka vēlāk Šillers nosodīja Franču revolūciju, kuras vadoņi tieši atsaucās uz Šilleru. Lācis piedāvā lugas sociopolitisko lasījumu, kurā šķetināts jautājums par to, kādai jābūt īstai, morāli atbildīgai un uzliktos pienākumus pildošai sabiedrības elitei, bet vienlaikus lugas pievilcību latviešu acīs saskata tās kristīgi piētiskajā morālajā patosā, kas kritizē tādus sabiedriskos iedibinājumus, kuri neatbilst saviem augstajiem ideāliem. Bičevskis šo domu turpina, stāstot, kā Latvijā piētistu radikāli reliģiskās kritikas idejas vēlāk pārtapa sociālismā, un apraksta Šillera māksliniecisko tehniku, kurā ģēnijs darbojas kā izteiksmīgs neapzinātā medijs. Noslēgumā Irbe izsaka atzinību par vēsturisko aristokrātu patronāžas iespaidu un skata Šillera dzīvi kā zīmīgu liecību tam, ka 19. gs. vācu zemes nebūt nebija tik apspiedošas, kā varētu nojaust no teksta. Saruna noslēdzas ar aicinājumu apzināt cilvēka tumšās un tirāniskās dziņas, pirms mēģināt reformēt sabiedriskās institūcijas.
Literatūra:
Frīdrihs Šillers, Laupītāji. Luga piecos cēlienos. Tulkojusi Ērika Lūse, Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.
Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.
Ierakstīts studijā “Ambona”.
