Pēteris RadziņŔ Izklāsti

Ukraina un Baltija

Ä¢enerālis Pēteris RadziņŔ 1920. gadā publicēja divus rakstus par Ukrainu, kas tolaik bija lÄ«dzÄ«gās izŔķiroŔās krustcelēs, kādās atrodas Å”odien, radot savādu sajÅ«tu, ka vēsture atkārtojas. RadziņŔ (1880ā€“1930) bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas armijas Ä£enerālis un komandieris no 1924. lÄ«dz 1928. gadam, LāčplÄ“Å”a Kara ordeņa kavalieris, vairāku vēstures un militāro grāmatu autors un kara zinÄ«bu pasniedzējs. 1918. gada martā RadziņŔ iestājās Ukrainas valsts hetmaņa Pavlo Skoropadska armijā, kur bija Ä¢enerālÅ”tāba Organizācijasā€“apmācÄ«bas daļas priekÅ”nieks. Tur viņŔ dienēja lÄ«dz hetmaņa kriÅ”anai 1918. gada decembrÄ«. Tajā paŔā mēnesÄ« viņŔ iestājās Ukrainas Tautas Republikas (Simona Petļuras) armijā, kur bija Ä¢enerālÅ”tāba priekÅ”nieka palÄ«gs un dienēja lÄ«dz 1919. gada septembrim, kad ukraiņu armija tika sakauta. Raksti pārpublicēti no grāmatas Ä¢enerāļa Pētera Valdemāra Radziņa rakstu krājums, sast. Agris PurviņŔ, Valmiera, 2016. Latvijā darbojas Ä¢enerāļa Pētera Radziņa biedrÄ«ba, kas arÄ« izdevusi Å”o lielisko grāmatu un kurai pateicamies par sadarbÄ«bu.

Baltijas valstis un Ukraina[1]

Ukrainas neatkarÄ«ba tika proklamēta jau 1917. gada vasarā, t. i., agrāk nekā Latvijas un Igaunijas. Vājās Latvija un Igaunija, iesākdamas atklātu neatkarÄ«bas cīņu daudz vēlāk, ar Anglijas un Francijas pabalstu sasnieguÅ”as lielas sekmes, kamēr ukraiņiem veicas grÅ«ti un ne Anglija, nedz Francija viņus ne tikai kā nepabalsta, bet pat ignorē. Ukraiņi ved nepārtrauktu karu ar padomju Krieviju, sākot jau no 1917. gada; viņi visu laiku cenÅ”as dabÅ«t Antantes pabalstu, bet pēdējā izliekas nedzirdam ukraiņu lÅ«gumus, neraugoties uz to, ka ukraiņi izdod milzu summas ārzemju informācijai. Šādu Antantes nelabvēlÄ«gu izturÄ“Å”anos pret Ukrainu, kur tanÄ« pat laikā Antante pabalsta Baltijas valstis, ļoti bieži mēdz izskaidrot ar ukraiņu politiku, bet man Ŕķiet, ka Å”e ir pavisam citi iemesli un ka zināt Å”os iemeslus Baltijas valstÄ«m ir no liela svara.

Diezgan bieži dzirdētas domas, ka Antante neuzskatot ukraiņus par atseviŔķu tautu, bet pieskaitot tos krieviem. PatiesÄ«bā Antantes valdÄ«bas ļoti labi pazÄ«st Ukrainu un 1917. gada beigās tās veda sarunas ar ukraiņiem un solÄ«ja tiem pabalstu karam pret padomju Krieviju, protams, zem zināmiem noteikumiem. Å ie noteikumi Ukrainas nacionālistiem likās nepieņemami, un ukraiņi griezās pēc pabalsta pie Vācijas. Kad pēdējā pabalstÄ«ja Ukrainu, tad Ukrainu pazina visa Eiropa, bet lÄ«dzko Vācija bija uzvarēta, Antante par Ukrainu nelikās ne zinis. Izejot no Ŕā, bieži dzird spriežam, ka taisni tādēļ ukraiņus nepabalstot, ka tie gājuÅ”i kopā ar Vāciju. Bet, pirmkārt, arÄ« somi meklēja pēc pabalsta pie Vācijas un daudz cieŔāk sasaistÄ«jās uz laiku ar pēdējo nekā Ukraina ā€“ un tomēr Somiju atbalsta, bet Ukrainu nē.

Runājot par Ukrainu, jānosauc daži faktori, caur kuriem Ukraina stipri atŔķiras no Baltijas valstīm. Tie ir Ŕādi:
Ukraiņu tauta ir lÄ«dz 40 miljonu liela, tātad daudzreiz lielāka nekā visas Baltijas tautas kopā. CittautieÅ”u Ukrainā ir samērā ļoti vājÅ” procents. Tātad, ja ukraiņiem izdotos nodibināt un nodroÅ”ināt savu valsti, tā bÅ«tu apdzÄ«vota no ļoti vienāda elementa. Ukraina aptvertu Ŕādas vecās Krievijas guberņas ā€“ VolÄ«nijas, Podolijas, Kijevas, Hersonas, Čerņigovas (bez ziemeļu apriņķiem), Poltavas, Harkovas, Jekaterinoslavas un Taurijas (Krimas pussalas likteni atstājot neizŔķirtu). Tās ir bijuŔās impērijas bagātākās guberņas, tā sauktais melnzemes apgabals. Å inÄ«s robežās Ukrainai bÅ«tu milzÄ«gas lauksaimniecÄ«bas bagātÄ«bas (labÄ«ba, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagātÄ«bas ā€“ labākās akmeņogles un dzelzs, kā arÄ« bagāta rÅ«pniecÄ«ba, labākās Melnās jÅ«ras ostas (Odesa, Nikolajeva, Hersona). Ja no Krievijas atņem augŔā minētās guberņas, tad tā paliek ievērojami mazāka, nabadzÄ«gāka un paliek neizdevÄ«gā Ä£eogrāfiskā stāvoklÄ«: tai nepietiek savas maizes un tā jāieved pa garu ceļu no SibÄ«rijas, cukurs jāpērk un jāieved, priekÅ” Maskavas un Pēterpils fabriku rajoniem akmeņogles un dzelzs jāpiegādā no tāliem Urāliem. Ostu Krievijai nebÅ«tu, izņemot ieslēgto no visām pusēm Pēterpili, Baltās jÅ«ras un japāņiem aizžogotā Klusā okeāna ostas (ja Ukraina kļūs neatkarÄ«ga, tad atŔķelsies no Krievijas arÄ« Donas kazaki). Tādā gadÄ«jumā Krievija nebÅ«tu vis vairs lielvalsts, bet, pēc spēka un bagātÄ«bas rēķinot, otrās Ŕķiras valsts. Lai gan Krievijā iedzÄ«votāju skaits paliktu gandrÄ«z 2Ā½ reizes lielāks nekā Ukrainā, tad tomēr militārā spēka ziņā Krievijai nebÅ«tu pārsvara pār Ukrainu, jo pēdējā pilnÄ«gi vientautÄ«bas iedzÄ«votāji, tā bagāta zeme, tai samērā daudz mazāka teritorija ar samērā daudziem un labiem dzelzsceļiem un Å«dens ceļiem, kamēr Krievijā vēl paliktos daudz sveÅ”tautieÅ”u, iedzÄ«votāji izkaisÄ«ti pa plaÅ”u teritoriju ar sliktiem ceļiem (izņemot centru), tad visa tauta ļoti nabadzÄ«ga un viņas lielākā daļa stāv uz daudz zemākas kultÅ«ras pakāpes nekā ukraiņi. Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozÄ«mē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzÄ«gs no Krievijas un, bÅ«dama patstāvÄ«ga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā. Å o apstākli Antante ļoti labi zināja. Tāpēc Antante neatrada par iespējamu pabalstÄ«t Ukrainu, kad Krievijas jautājums nebija izŔķirts. Ja Ukraina bÅ«tu dabÅ«jusi pabalstu morāliskā un kaut cik materiālā ziņā, tā bÅ«tu faktiski kļuvusi neatkarÄ«ga un noorganizējusies. PagājuÅ”o 2ā€“3 gadu laikā tā bÅ«tu tā nostiprinājusies no iekÅ”ienes un no ārienes, ka tanÄ« laikā, kad tiktu izŔķirts Krievijas jautājums, Ukraina pati lemtu par savu likteni un neļautu nevienam no ārienes nosacÄ«t par savu nākamÄ«bu. Vārdu sakot ā€“ Krievijas jautājuma izŔķirÅ”anas laikā Ukraina jau bÅ«tu spējÄ«ga pati noteikt savu virzienu, savu politiku. Igaunija, Latvija, Lietuva un pat pa daļai Somija var dzÄ«vot gadu un desmit gadus patstāvÄ«gi, un tomēr, ja tās netiks aizsargātas no lielākas valsts, tās nebÅ«s spējÄ«gas nosargāt savu likteni. PriekÅ” Å”o valstu nospieÅ”anas nevajadzētu par militāru spēku ā€“ tās ekonomiskā ceļā var nospiest divi lielie kaimiņi ā€“ Krievija un Vācija. Tāpēc Antante atrada par iespējamu pabalstÄ«t Ŕīs mazās valstis arÄ« pirms Krievijas jautājuma izŔķirÅ”anas. Ja nākamÄ«bā, pie Krievijas jautājuma nokārtoÅ”anas, Ŕīs mazās valstis izrādÄ«tos par nevajadzÄ«gām vai kaitÄ«gām, tad tās viegli var arÄ« nodzēst no Eiropas politiskās kartes.

Tātad jākonstatē, ka Baltijas valstu nākamÄ«ba vēl nav izŔķirta, tāpēc arÄ« viņas vēl nav atzÄ«tas de jure. Baltijas valstu likteni lems Antante tanÄ« brÄ«dÄ«, kad Krievijā nodibināsies pastāvÄ«ga valdÄ«ba, kuru lielvalstis atzÄ«s.

Pie Baltijas valstu likteņa izŔķirÅ”anas galveno lomu spēlēs Å”o valstu dzÄ«ves spējÄ«ba, kuru vērtēs pēc valstu iekŔējās kārtÄ«bas, likumÄ«bas, ekonomiskās dzÄ«ves spējÄ«bas un militārā spēka stāvokļa. Zināms, militārais spēks, ņemot katru valsti atseviŔķi, nevar bÅ«t lielais, bet, ja Baltijas valstis turas cieŔā savienÄ«bā, tad Å”o valstu kopējo spēku nevar ignorēt. Pie Baltijas valstu spēka nozÄ«mes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā bÅ«s atdalÄ«ta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienÄ«bai, tad savienotais spēks bÅ«s pietiekoÅ”s priekÅ” patstāvÄ«gas aizsargāŔanas, Å”im spēkam nedrÄ«kstēs uzbrukt. Tātad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izŔķirs arÄ« Baltijas valstu likteni. Es turu Å”e par vajadzÄ«gu atgādināt, ka Baltijas valstu liktenis vēsturē jau reiz ticis izŔķirts Ukrainā: caur 1709. gada uzvaru pie Poltavas Krievija pievienoja sev Baltijas jÅ«ras piekrasti, kura pirms tam piederēja zviedriem. Baltijas liktenis arÄ« tad izŔķīrās reizē ar Ukrainas likteni (hetmaņa Mazepas dumpis pret Krieviju tika likvidēts). Par otru svarÄ«gu faktoru pie Baltijas valstu likteņa izŔķirÅ”anas bÅ«s tās attiecÄ«bas, kā pret viņām izturēsies viņu lielie kaimiņi ā€“ Krievija, Polija un Vācija: ja divi no Å”iem kaimiņiem pabalstÄ«s Baltijas valstis vai vismaz izturēsies pret tām labvēlÄ«gi, tad treÅ”ais nebÅ«s spējÄ«gs kaitēt.

Tātad jaunajām valstÄ«m, lai nodroÅ”inātu savu patstāvÄ«bu un neatkarÄ«bu, ir vajadzÄ«gs radÄ«t dzÄ«ves spējÄ«bu ā€“ radÄ«t valstisku darbÄ«bu visos arodos un bÅ«t militāri stipram. Visām jaunajām valstÄ«m jārada cieÅ”a savienÄ«ba no Ziemeļu okeāna lÄ«dz Melnajai jÅ«rai. Nekas vēl nav galÄ«gi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem ā€“ ir jāstrādā tikpat centÄ«gi un ar tādu pat patriotismu kā paŔā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslÄ«dēt no rokām.

Ko mēs mācāmies no Ukrainas pēdējo gadu vēstures[2]

I

LÄ«dz revolÅ«cijai cilvēki, kuri Ukrainā nebija dzÄ«vojuÅ”i, nevarēja nemaz iedomāties, ka starp lielkrievu un ukraini ir gandrÄ«z tāda pat starpÄ«ba, kā starp latvieti un lietuvieti. Agrākā Krievijas valsts rÅ«pÄ«gi slēpa visu, kas varēja norādÄ«t uz to, ka Krievijā dzÄ«vo ne tikai krievi, bet arÄ« citas tautas. Skolās mēs mācÄ«jāmies pazÄ«t melnzemes joslu un mazkrievus, bet literatÅ«rā mēs tikai pie krievu klasiÄ·iem retumis sastopam vārdu ā€žUkrainaā€. Tomēr vārds ā€žUkrainaā€ mums bija un palika tik sveÅ”s, ka mēs to uzņēmām par literatÅ«ras ziedu, bet ne par patiesÄ«bas apzÄ«mējumu.

Neskatoties uz to, tā sauktajā Mazkrievijā arvienu bija dzÄ«va ideja par neatkarÄ«gu ā€žUkrainuā€. Tiesa, Å”o ideju uzturēja tikai viena iedzÄ«votāju daļa, tā sauktā ā€žneatkarÄ«go partijaā€ (samostijņiki). Å Ä« partija pa lielākai daļai sastāvēja no mazākiem muižniekiem, zemākiem ierēdņiem, skolotājiem utt., vispārÄ«gi no cilvēkiem, kuriem bija tuvāki sakari ar tautu, kuri pazina un mÄ«lēja savu tautu. Daudziem no viņiem nācās par to panest dažādas nepatikÅ”anas. Tā Ukrainas inteliÄ£ences daļa, kurai rÅ«pēja tikai spÄ«doÅ”a karjera un dzÄ«ves ērtÄ«bas, vairs nesaucās par ukraiņiem, jo ukraiņu literatÅ«ra bija aizliegta un ukrainiski runāt bija atļauts tikai sādžās. Tādēļ arÄ« neatkarÄ«go partijā nebija daudz inteliÄ£entu spēku. VienkārŔā tauta pa daļai bija aizmirsusi veco Ukrainu ar brÄ«vo Aizkrāces nometni. VienkārÅ”ajai tautai vairāk rÅ«pēja dieniŔķā maize nekā tas, kādēļ pār viņu valda ā€žkacapsā€ (lielkrievs), bet nevis paÅ”u ukrainis. ā€žKacapuā€ ukrainis mÄ«lēja, bet, tā kā visa administrācija un muižnieki vai nu izsitās par ā€žkacapiemā€, vai arÄ« tādi patiesÄ«bā bija, tad ienaids pret Å”iem ā€žkacapiemā€, muižniekiem un kapitālistiem bija vispārējs. Šā iemesla dēļ propaganda par Ukrainas neatkarÄ«bu, t. i., nacionālā propaganda, gluži dabÄ«gi apvienojās ar sociālo propagandu un ideja par cīņu dēļ neatkarÄ«bas sakusa ar ideju par cīņu ar muižniekiem, kapitālistiem un pat inteliÄ£enci. Å o abu ideju sakuÅ”ana ir nodarÄ«jusi un vēl tagad nodara lielus zaudējumus cīņai dēļ neatkarÄ«bas.

Kad Krievija pēc sakauÅ”anas Tālajos Austrumos no jauna vērsa savu skatu uz Tuvajiem Austrumiem, tur Donavas monarhijas slāvu zemēs sākta ievest panslāvisma idejas, lai apvienotu visas slāvu zemes zem viena cara sceptera, Austroungārija uz to atbildēja ar Ukrainas idejas uzstādÄ«Å”anu, sākdama to ieviest dzÄ«vē caur GalÄ«ciju uz Austrumiem. GalÄ«cijā ukraiņi dabÅ«ja dažādas politiskas tiesÄ«bas uz poļu rēķina: vidus un augstskolās ieveda mācÄ«bu pasniegÅ”anu ukraiņu valodā. Par propagandistiem tika paņemti Ukrainas inteliÄ£ences labākie spēki, kā profesors ProÅ”evskis un citi.

Neskatoties uz to, paŔā Krievijas Ukrainā lÄ«dz revolÅ«cijai Ukrainas neatkarÄ«bas ideja bija tikai neatkarÄ«gs jauks sapnis. Revolucionārās brÄ«vÄ«bas un tautu paÅ”noteikÅ”anās lozungs atvēra neatkarÄ«gajiem plaÅ”u darbÄ«bas lauku. Austroungārija un Vācija, protams, savos personÄ«gos nolÅ«kos sāka arÄ« enerÄ£isku Ukrainas propagandu kara gÅ«stekņu ā€“ ukraiņu starpā un vēlāk sāka no Å”iem gÅ«stekņiem sastādÄ«t pat kara pulkus Ukrainai.

Bet reālus spēkus un lÄ«dzekļus priekÅ” Ukrainas valsts neatkarÄ«gie ieguva tikai pēc tam, kad 1917. gadā iesākās krievu armijas sabrukums un virspavēlniecÄ«ba nolēma cīņāpret lielniecisma ideju uzstādÄ«t nacionālisma ideju. Iesākās karaspēka nodaļu un pat fronÅ”u nacionalizÄ“Å”ana. Tad arÄ« visa dienvidrietumu un Rumānijas fronte tika nacionalizētas. Bet no ļaužu masas, kuru aizrāvusi propaganda, Ä«sā laikā nav iespējams radÄ«t armiju. Lai gan ukraiņu karspēka nodaļas nebija lielinieciskas, bet daudz ko no pēdējām arÄ« neatŔķīrās. 1918. gadā lielinieki sasniedza Kijevu, pēc niknām ielu kaujām ieņēma to un ukraiņi atgāja uz Žitomiru ā€“ Koveļu. Ukrainas Centrālā Rada, pārliecinājusies savā nespēkā, nāca pie slēdziena, ka tikai ārzemnieku palÄ«dzÄ«ba var glābt Ukrainu no lieliniekiem. Tā kā reālu palÄ«dzÄ«bu ar bruņotu spēku tad varēja sniegt tikai centrālās valstis, ukraiņi griezās pie Vācijas.

TieŔām, Vācija arÄ« sniedza Å”o palÄ«dzÄ«bu ātri un enerÄ£iski. Atriezusies Kijevā vācu Å”tiku apsardzÄ«bā un uzņemdamās plaÅ”as un visai bagātas zemes pārvaldÄ«bu, Centrālā Rada uzņēma sociālā ziņā demokrātisku, bet nacionālā ā€“ pavisam Å”ovinistisku kursu. Lai tiktu augstākos valsts amatos, nevajadzēja zināŔanas un piedzÄ«vojumus (pieredzi. A. P.), vajadzēja bÅ«t tikai demokrātam un Ä«stam ukrainim. Pateicoties Å”im apstāklim, ļoti atbildÄ«gus un augstus amatus ieņēma dažādi avantÅ«risti un spekulanti. Å ie avantÅ«risti maz ko saprata no valsts darÄ«Å”anām un maz viņiem rÅ«pēja dzimtenes labklājÄ«ba, bet par to viņi jo vairāk rÅ«pējās par savām personÄ«gām interesēm un ļoti labi saprata valsts mantu pārvērst par savu Ä«paÅ”umu. Å o iemeslu dēļ Centrālā Rada drÄ«z vien zaudēja savu autoritāti, cieņu un visu Ŕķiru iedzÄ«votāju, pat vācu uzticÄ«bu. Dažādu likumu, pavēļu un rÄ«kojumu tika izdots bez skaita, bet tie nebija saskaņoti un bieži vien runāja viens otram pretÄ«. Vienas ministrijas orgāni bremzēja otras ministrijas orgānu darbÄ«bu. PēdÄ«gi nepārdomātais agrārlikums un rÄ«kojumi agrārjautājumā radÄ«ja pilnÄ«gu neuzticÄ«bu kā zemniekos, tā arÄ« muižniekos. Pēc lÄ«guma ar Vāciju, Ukrainai vajadzēja zināmos termiņos piegādāt Vācijai zināmu daudzumu labÄ«bas, bet, pateicoties pilnÄ«gai nemākulÄ«bai valsti pārvaldÄ«t, labÄ«ba netika piegādāta. Bet par to Centrālā Rada, turēdama valdÄ«bas grožus savās rokās vienÄ«gi pateicoties vācu Å”tikiem, uzsāka slepenas sarunas par vācieÅ”u izdzÄ«Å”anu no Ukrainas ar otro poļu korpusu, kurÅ” arÄ« tajā laikā gāja cauri Ukrainai. Saprotams, Ŕīs sarunas nepalika noslēpums.

Tuvojās sējas laiks. Agrārlikuma un rÄ«kojumu nenoteiktÄ«bas dēļ ne zemes Ä«paÅ”nieki, ne arÄ« bezzemnieki nezināja, kam zeme pieder un kam tā jāapsēj. Å is stāvoklis uztrauca kā zemes Ä«paÅ”niekus, tā arÄ« vācieÅ”us. Pēdējie labÄ«bu nebija dabÅ«juÅ”i, bet neraža draudēja, ka arÄ« nākotnē to nedabÅ«s. Tādā kārtā kopÄ«gas intereses tuvināja vācieÅ”us zemes Ä«paÅ”niekiem ā€“ labÄ«bas ražotājiem. Ukrainas lielgruntnieki un kapitālisti nodibināja ā€žrÅ«pniecÄ«bastirdzniecÄ«basfinanÅ”u savienÄ«buā€. Å Ä« savienÄ«ba sasauca aprīļa mēneÅ”a beigās Kijevā labÄ«bas ražotāju kongresu. Tai laikā gan Kijevā visas sapulces bija noliegtas, labÄ«bas ražotāju priekÅ”stāvji, kurus vadÄ«ja minētā savienÄ«ba un pabalstÄ«ja vācieÅ”i, 29. aprÄ«lÄ« tomēr sapulcējas cirka ēkā, kur Ukrainas iedzÄ«votāju vairākuma Ŕķiras priekÅ”stāvji pieņēma rezolÅ«ciju par neuzticÄ«bas izteikÅ”anu Centrālajai Radai un ievēlēja par Ukrainas pārvaldnieku Skoropadski.

NākoÅ”ajā dienā sapulcējas Centrālā Rada, lai apspriestu raduÅ”os stāvokli. Vācu zaldātu nodaļa ielenca ēku, kurā Ŕī sapulce notika, un arestēja dažus Radas locekļus un ministrus, kurus apvainoja kriminālnoziegumos. Pēc tam Centrālā Rada pasludināja sevi par atceltu. Tā notika apvērsums bez Ŕāviena, bez trokŔņa un bez kādām baumām.

Kriminālnoziegumos apvainotos bijuÅ”os ministrus tiesāja atklātā tiesas sēdē. Lasot apvainoto izteikumus, kurus nodrukāja Kijevas laikraksti, tie atstāj humoristisku nostāstu iespaidu, tik naivi, lai neteiktu vairāk, tie ir. Å im pirmajam valsts nodibināŔanas mēģinājumam, liekas, vajadzēja ukraiņus pārliecināt, ka, lai kādu darbu sekmÄ«gi veiktu, ir vajadzÄ«gs, lai Å”o darbu vadÄ«tu piedzÄ«vojuÅ”i lietpratēji, ka, ja jÅ«ras nespeciālists nevar vadÄ«t kuÄ£i pa Dņestru, tad jo bēdÄ«gāks iznākums var bÅ«t, ja valsts kuÄ£a vadÄ«bu nodod cilvēkiem, kuri no valsts darÄ«Å”anām neko nejēdz.

II

Hetmaņa Ukraina

Hetmanis Skoropadskis, ieņēmis Ukrainas troni, izsacÄ«ja paÅ”us labākos un visiem pieņemamos vēlējumus, aizmirsdams, ka ar labiem vēlējumiem arÄ« elle ir bruģēta. BÅ«dams viens no lielākajiem zemes Ä«paÅ”niekiem Ukrainā, krievu dienesta kavalērijas oficieris, bet cilvēks ar vāju gribas spēku, hetmanis Skoropadskis padevās pilnÄ«gi ā€žProtofisā€ (rÅ«pniecÄ«bas, tirdzniecÄ«bas un finanÅ”u sabiedrÄ«ba) iespaidam, jo vairāk tāpēc, ka ā€žProtofisā€ izvirzÄ«ja viņa kandidatÅ«ru uz hetmaņa posteni. Tāpēc arÄ« hetmaņa politika pēc savas bÅ«tÄ«bas bija tā pati ā€žProtofisā€ politika. Ja vēsturnieki, aprakstÄ«dami Burbonu restaurāciju, saka, ka franču muižnieki revolÅ«cijas laikā nekā (laba) nav mācÄ«juÅ”ies un nekā (slikta) nav aizmirsuÅ”i, tad to jo vairāk var attiecināt uz ā€žProtofisā€. ā€žProtofisā€ ne domāt nedomāja par tik nepiecieÅ”amajām agrārreformām. Pats hetmanis bija par reformām, bet viņu izveÅ”anu dzÄ«vē aizvien atlika. Viens no ā€žProtofisā€ locekļiem, 400 000 desetÄ«nu zemes Ä«paÅ”niekiem, izteicās: ā€žNevienas desetÄ«nas no savas zemes es zemniekiem neatdoÅ”uā€. Pēc pārdzÄ«votās revolÅ«cijas ā€žProtofisā€ domāja uzturēt zemē kārtÄ«bu pēc 1906. gada parauga ar soda ekspedÄ«cijām. Tā kā vācieÅ”i atteicās no uzstāŔanās ar soda ekspedÄ«cijām, tad Å”im nolÅ«kam tika formētas atseviŔķas nodaļas un komandantu sotņas no brÄ«vprātÄ«gajiem oficieriem. Zināms, Å”ajās sotņās un soda ekspedÄ«cijās tika uzņemti tikai tie oficieri, kuri nevarēja atrast sev citu darbu, tas ir, sliktākie. Zem ā€žProtofisā€ iespaida guberņu un apriņķu administrācija tika vervēta no paÅ”iem melnsimtnieciskajiem elementiem, viņu administratÄ«vajām spējām nepiegriežot nekādu vērÄ«bu. Varas vÄ«ru patvaļu var raksturot Ŕādi fakti. Kādā Harkovas guberņas muižā nozuda cÅ«ka. Muižas Ä«paÅ”nieks, turklāt arÄ« cukura fabrikants, bÅ«dams iekÅ”lietu ministra labs paziņa, telegrafē ministram, ka sādžā nav vairs viss kārtÄ«bā, sākoties lielnieciski nemieri un tāpēc nepiecieÅ”ams izsÅ«tÄ«t uz sādžu rotu vācieÅ”u. Apriņķa priekÅ”nieks turpretim ziņo, ka viss ir mierÄ«gi, nekādu vācieÅ”u nav vajadzÄ«gs, jo tas tikai velti uztrauktu iedzÄ«votāju prātus. Tomēr vācieÅ”u rota tiek atsÅ«tÄ«ta un, segdamies zem viņas, vietējā soda ekspedÄ«cijas nodaļa, neatradusi cÅ«kas zagli, izper treÅ”o daļu vÄ«rieÅ”u sādžā. Kāds no soda ekspedÄ«cijas priekÅ”niekiem savu varonÄ«bu raksturoja Ŕādi: ā€žKad lietainā laikā man nākas braukt pa sādžām un miestiņiem, es savus zābakus citādi netÄ«ru ā€“ žīdiem un huligāniem es pavēlu nolaizÄ«t ar mēli dubļus no maniem zābakiemā€. To runāja vidēja mūža krievu kapitāns. TanÄ« pat laikā visur un pār visu valdÄ«ja pilnÄ«ga spekulācijas un kukuļoÅ”anas bakhanāle. Ierēdņi ar nelielām algām un lÄ«dzekļiem žūpoja pa restorāniem un kabarē, maksādami par pusdienām un vakariņām tÅ«kstoÅ”iem rubļus.

Militārā ziņā hetmaņa valdÄ«ba turpināja Centrālās Radas programmu ar visām viņas negatÄ«vām un pozitÄ«vām Ä«paŔībām. Jāpiemin, ka Centrālā Rada bija uzsākusi kolosālus organizācijas darbus. Visas krievu karaspēka daļas, kas Å”ai laikā vēl bija palikuÅ”as Ukrainā ā€“ veselas divÄ«zijas un korpusi (zināms, viņu materiālā daļa, oficieru sastāvs un neliels kareivju skaits) ā€“ tika ieskaitÄ«ti Ukrainas dienestā. Tā kā kara ministrs kā kabineta loceklis bija reizē politisks darbinieks, tad viss armijas radÄ«Å”anas un veidoÅ”anas darbs faktiski atradās Ä£enerālÅ”tāba priekÅ”nieka rokās. Par Ä£enerālÅ”tāba priekÅ”nieku bija jauns krievu Ä£enerālÅ”tāba pulkvežleitnants. ViņŔ nostādÄ«ja lietu tik veikli un taktiski, ka par viņu daudz vecākie Ä£enerālÅ”tāba pulkveži un Ä£enerāļi nejutās apvainoti, redzot priekÅ”galā jaunāku virsnieku. Ukrainas Ä£enerālÅ”tābā pamazām salasÄ«jās krievu Ä£enerālÅ”tāba labākie spēki; visi viņi strādāja ļoti produktÄ«vi, atstājot Ä£enerālÅ”tāba priekÅ”niekam politisko darbu. Cik Centrālās Radas ministrijās valdÄ«ja Å”ovinisms pret visu krievisko, tikpat daudz tolerances bija Ä£enerālÅ”tābā; Å”eit prasÄ«ja tikai pēc talantiem, kas vēlas strādāt zemes labā.

Hetmaņa laikā tika turpināta Ŕī pati politika. Organizējot atseviŔķus kadrus un nākamās armijas materiālo pusi, armiju komplektēt un formēt Centrālā Rada nevēlējās, baidoties, ka armija var izcelt kontrrevolÅ«ciju. ArÄ« hetmanis izvairÄ«jās no Ŕī darba, bet jau aiz gluži pretējiem iemesliem ā€“ baidÄ«damies, ka armija var izvest kontrrevolÅ«ciju. Visvarenais ā€žProtofisā€ paziņoja, ka armijas uzturÄ“Å”anai viņŔ naudas nedos, ka armija viņam nav vajadzÄ«ga, jo viņa zemes un kapitālus apsargās vācieÅ”i vismaz vēl piecu gadu laikā. JāpiezÄ«mē, ka ā€žProtofisā€ sastāvēja no muižniekiem un kapitālistiem, kas sevi skaitÄ«ja par Ä«stiem krieviem. Tādējādi krievu ļaudis, kaut gan sirdÄ« vācus neieredzēja, labprāt bija ar mieru dzÄ«vot vācu Å”tika aizsardzÄ«bā, lai tikai ne par matu nebÅ«tu jāpiekāpjas savās tiesÄ«bās un privilēģijās iedzÄ«votāju labā.

No 1918. gada pavasara lÄ«dz pat vēlai ziemai Ukraina bija vienÄ«gā laimÄ«gā mala agrākās krievu Ä·eizaristes robežās, kur varēja dzÄ«vot pilnÄ«gi mierÄ«gi un dabÅ«t visu nepiecieÅ”amo par samērā lētām cenām. Tāpēc uz Ukrainu traucās ļaudis no visām bijuŔās Krievijas malām. Ukrainā aizvien vairāk sanāca krievu inteliÄ£ence ar ā€žapvienotās, nedalāmās Krievijasā€ orientāciju. Å ie ļaudis izmantoja visus Ukrainas miera un kārtÄ«bas labumus, jo rijÄ«gi viņi ēda Ukrainas maizi, bet tanÄ« pat laikā uz katra soļa lamāja Ukrainu kā tādu; visus, kas nesa Ukrainas formu, viņi sauca par nodevējiem. Å Ä« krievu inteliÄ£ence bija tik tuvredzÄ«ga, ka apzinÄ«gi aizcirta zaru, uz kura pati sēdēja.

JÅ«nijā un jÅ«lijā bija pilnÄ«ga iespēja pārveidot Ukrainu par spēcÄ«gu valsti, kura pēc pāris mēneÅ”iem bÅ«tu spējÄ«ga uzturēt kārtÄ«bu zemes iekÅ”ienē un nebaidÄ«ties arÄ« lielinieku uzbrukuma no ārienes. Å im nolÅ«kam vajadzēja tikai Ä«stenot zemes reformu ā€“ kaut nelielu daļu no kroņa un muižnieku zemes nodot fermeriem pret mērenu atlÄ«dzÄ«bu. NedarÄ«dams ne to, ne Å”o, neuzrādÄ«dams vispār nekādu noteiktu virzienu iekŔējā politikā, hetmanis beidzot nonāca starp divām ugunÄ«m.

Centrālās Radas piekritēji pēc viņas padzÄ«Å”anas mazliet pieklusa, bet ieročus nenolika; viņi organizēja sistemātisku propagandu pa visu zemi. Viņi apvainoja hetmani un tā valdÄ«bu, ka politiski ekonomiskajā dzÄ«ve tiek atjaunots ne vien vecais režīms, bet dzimtbÅ«Å”ana (eksekÅ«cijas pret zemniekiem); apsverot lietu no nacionālā viedokļa, hetmanis parādÄ«jis sevi ne vien par rusofÄ«lu, bet rÄ«kojies viscaur kā maskēts krievu Ä£enerālgubernators. VienÄ«gi nacionālajai propagandai 1918. gadā iespaida nebija, bet apmierinājusies ar ekonomisko un sociālo, viņa uzrādÄ«ja labas sekmes.

No otras puses, aizvien vairāk no Krievijas ieplÅ«stoŔā inteliÄ£ence apvainoja hetmani nodevÄ«bā pret Krieviju. Darbā tika laistas visprovokatÄ«vākās baumas. Runāja, piemēram, par kādu Ä£enerāļa Deņikina rÄ«kojumu, ka visi Ä£enerālÅ”tāba oficieri, kuri lÄ«dz zināmam laikam nebÅ«s atstājuÅ”i apkaunojoÅ”o un nodevÄ«go dienestu Ukrainas armijā, tiks izsludināti par valsts nodevējiem utt. Bet neskatoties uz visu to, vienlaikus ar Ŕādām baumām un aÄ£itācijām, Deņikina oficieri pilnā formā staigāja brÄ«vi par Kijevu. Kijevā pat atklāti rÄ«kojās brÄ«vprātÄ«go armijas vervÄ“Å”anas birojs; vēl vairāk ā€“ Ukrainas valdÄ«ba brÄ«vprātÄ«go armijai izsniedza dažādus kara materiālus.

Centrālās Radas piekritēji, tā saucamie ā€žneatkarÄ«gieā€, Å”inÄ« brÄ«dÄ« izrādÄ«ja diezgan daudz takta un sapratnes. Viņi sacÄ«ja tā: ā€žHetmani padzÄ«t ir pilnÄ«gi mÅ«su spēkā; bet mēs to nedarÄ«sim vismaz lÄ«dz tam laikam, kamēr viņŔ kaut cik vēl rÄ«kosies kā ukrainis; jo saceļoties patlaban pret hetmani, mÅ«s aprÄ«s lielinieki.ā€

Turpretim krievu inteliÄ£ences domas bija tās, ka labāk, lai valda lielinieki, tikai ne patstāvÄ«ga, pat ne autonoma Ukraina. Vasarā pie varas esoŔā Ukrainas inteliÄ£ence arÄ« nedomāja par pilnÄ«gu patstāvÄ«bu, bet aprobežojās ar autonomijas prasÄ«bām. Turpretim vairums no valdÄ«bas un seviŔķi kara partija pat nepulējās atrisināt nākoŔās attiecÄ«bas starp Krieviju un Ukrainu, bet strādāja ar vienÄ«go nolÅ«ku ā€“ uzturēt Å”ai bagātā zemē kārtÄ«bu un glābt no lielinieku posta. Militārajās aprindās tika pat izvirzÄ«ts samierināŔanās projekts caur apģērba formu: pēc vācu parauga, nest pie cepures divas kokardes ā€“ krievu un ukraiņu. Pie Deņikina nosÅ«tÄ«ja delegācijas ā€“ bet viss velti; tuvināŔanās un apvienoÅ”anās nevarēja notikt, jo par daudz kareiviski bija noskaņoti Ukrainā dzÄ«vojoÅ”ie Krievijas pavalstnieki. Mani visvairāk pārsteidza tas, kāpēc Å”ie kareiviskie oficieri un Ä£enerāļi necÄ«nÄ«jās Deņikina armijas rindās pret lieliniekiem, bet sēdēja Kijevā, Odesā un citās pilsētās, nodarbodamies ar diezgan aizdomÄ«gu spekulāciju. Viņi bija atvēruÅ”i veselu rindu atklāto namu, spēļu zāļu un tējnÄ«cu; klubos kā priekÅ”nieki sēdēja cienÄ«jami Ä£enerāļi, pat ar Jura krustiem pie krÅ«tÄ«m, bet visa administrācija un kalpotāji sastāvēja no oficieriem. Kijevā dzÄ«voja ne mazāk par 10 tÅ«kstoÅ”iem krievu oficieru, Odesā 10 tÅ«kstoÅ”i un ne mazums citās pilsētās.

Spekulācija, žūpoÅ”ana, izŔķērdÄ«ga dzÄ«ve lielajos centros, patvaļa un kukuļu ņemÅ”ana pie administrācijas, reformu un likumÄ«bas trÅ«kums ā€“ viss tas drÄ«z vien panāca loÄ£isko atbalsi. Vairākās vietās notika sacelÅ”anās, dažās par diezgan lielos apmēros. Piemēram, jÅ«lijā sākās lieli nemieri Kijevas guberņas dienvidos. Å Ä« sacelÅ”anās TaraŔčanskas apriņķī organizatoriski saplÅ«da kara vienÄ«bā (ā€žTaraŔčanskas divÄ«zijaā€) un, veikli manevrējot, izvairÄ«jās no sekojoŔā vācu karaspēka; viņa pārcēlās pār Dņepru un 10ā€“12 tÅ«kstoÅ”us liela atstāja Ukrainas robežas, pāriedama pie lieliniekiem. JÅ«lijā sekoja sacelÅ”anās Svenigorodskas apriņķī. Nemiernieki uzbruka turpat esoÅ”ai oficieru nodaļai, kura kopā ar divām pienākuŔām vācu rotām ieslēdzās cukurfabrikā. Pēc triju dienu ielenkÅ”anas ieslēguÅ”ies padevās Å«dens trÅ«kuma dēļ. Visi Å”ie nemieri un sacelÅ”anās galu galā tika likvidēti no vācu karaspēka. ValdÄ«ba un krievu inteliÄ£ence ticēja, ka vācu militārie spēki vēl ilgi viņus apsargās no paÅ”u pilsoņiem, tāpēc nepiegrieza nekādu vērÄ«bu nemieriem ā€“ vētras vēstneÅ”iem. Nopietnākie un tālredzÄ«gākie ļaudis neatlaidÄ«gi pieprasÄ«ja valsts pārvaldÄ«Å”anu noorganizēt tā, lai vismaz iekŔējo kārtÄ«bu varētu uzturēt paÅ”u spēkiem. Tika iesniegti dažādi jauninājumi un reformu projekti, bet visi viņi atdÅ«rās uz nepārvaramiem ŔķērŔļiem un aprakās papÄ«ru blāķos.

Avots: https://uk.m.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%D0%B9%D0%BB:Bobrovytsia.jpg

III

Hetmaņa un brīvprātīgo laikmets

Å is laikmets bija Ä«ss, toties pilns dziļu pārdzÄ«vojumu. Kad sākās vācu satriekÅ”ana rietumos, uzliesmoja revolÅ«cija Bulgārijā, kad visiem palika skaidrs, ka Vācijas varenÄ«bai tuvojas gals un tātad uz viņas atbalstu zuda Ukrainas cerÄ«bas, ā€“ Å”ad un tad hetmaņa galminieki atminējās, ka viņiem nav armijas, bet armija tomēr visā drÄ«zumā bÅ«s vajadzÄ«ga. Iesākās drudžains darbs, lai radÄ«tu kaut jel kādu armiju. LÄ«dz Å”im Ukrainā bija saformēts astoņu korpusu, četru kavalērijas divÄ«ziju un atseviŔķās apvienotās (kājnieku un jātnieku) divÄ«zijas oficieru un instruktoru kadrs, un vienÄ«gi pēdējā bija ap 2Ā½ tÅ«kstoÅ”u Å”tiku ā€“ tāds, lÅ«k, viss Ukrainas bruņotais spēks, ko savā piecus mēneÅ”us ilgajā valdÄ«Å”anas laikā bija organizējusi hetmaņa valdÄ«ba, zināms, neskaitot viņa komandantu nodaļas un sotņas no brÄ«vprātÄ«gajiem, lielāko tiesu oficieriem.

Runājot ar PuÅ”kina vārdiem, ā€žjau zemē slepus nemiers augaā€ (ā€žUkraina gluho volnovalasā€). Å is nemiers nāca no divām pusēm: no ā€žapvienotās, nedalāmās Krievijasā€ un, savukārt, no neatkarÄ«gās Ukrainas piekritējiem. Abas puses vēlējās hetmaņa valdÄ«bas gāŔanu: pirmā ā€“ lai pievienotu Ukrainu Krievijai, otrā ā€“ lai nodibinātu Å”auri nacionālu valdÄ«bu. Bet bija arÄ« treŔā puse ā€“ lielinieki, kuri uzmanÄ«gi sekoja notikumiem un lēja Å«deni uz nacionālā Å”ovinisma dzirnavām. Kā pirmie uzstājās Deņikina sekmju sadroÅ”inātie rusofÄ«li. Iesākās stipra aÄ£itācija starp oficieriem; viņus baidÄ«ja ar to, ka Deņikins ātri vien ienāks Kijevā un nodos tiesai visus hetmaņa oficierus par valsts nodevÄ«bu; tāpēc katra godÄ«ga oficiera pienākums novilkt ukraiņu formu un vai nu laisties uz Donu, vai kā civilam cilvēkam gaidÄ«t Deņikina ieraÅ”anos Kijevā. Å ai propagandai bija sekmes, oficieri jau sāka runāt par pievienoÅ”anos Deņikinam. TanÄ« pat laikā uz hetmani darÄ«ja spiedienu arÄ« visspēcÄ«gā ā€žRÅ«pnieku, tirgotāju, finanÅ”u savienÄ«baā€. Kad revolÅ«cija iedegās arÄ« paŔā Vācijā un uz viņas Å”tikiem zuda pēdējās cerÄ«bas, tad hetmanis Skoropadskis paziņoja, ka viņŔ ir krievu Ä£enerālis un pārvalda Ukrainu tikai lÄ«dz satversmes sapulcei. LÄ«dz ar to Deņikina piekritējiem tika atļauts pa visu Ukrainu formēt brÄ«vprātÄ«go nodaļas ar tiesÄ«bām uzturēt viņas no valsts kases. Liekas, rusofÄ«liem nu vajadzēja bÅ«t apmierinātiem, bet patiesÄ«bā ne rusofÄ«lus, ne arÄ« paÅ”u Deņikinu tas vēl neapmierināja: brÄ«vprātÄ«gie sāka izrādÄ«t vēl lielāku naidu pret ukraiņu oficieriem, bet hetmaņa nosÅ«tÄ«to misiju Deņikins uzņēma ļoti nedraudzÄ«gi.

Tad galÄ«gi zuda Ukrainas patstāvÄ«bas partiju pacietÄ«ba un arÄ« viņas uzstājās atklāti. OktobrÄ« Belaja Cerkovjē (Bila Cerkva) notika sacelÅ”anās pret hetmani un jaunas valdÄ«bas ā€“ direktorijas ā€“ izsludināŔana ar Petļuru priekŔā. Å Ä« savā sākumā ne visai plaŔā sacelÅ”anās nevarēja tomēr tikt likvidēta, jo hemanim nebija organizēta karaspēka, bet vācieÅ”i jau atteicās iejaukties Ukrainas iekŔējās lietās, ā€“ viņiem paÅ”u mājās bija revolÅ«cija, otrkārt, Kijevā formējās tiem naidÄ«ga brÄ«vprātÄ«go armija. Tā kā brÄ«vprātÄ«gie hetmani neatzina, tad visu zemes bruņoto spēku ā€“ kā brÄ«vprātÄ«go, tā arÄ« ukraiņu ā€“ priekÅ”galā tika nolikts grāfs Kellers. ViņŔ bija braÅ”s karavÄ«rs, bet vājÅ” organizators un vēl vājāks kā politiÄ·is. Tomēr, bÅ«dams tikai nomināli padots hetmanim, viņŔ bija zemes faktiskais valdnieks. BrÄ«vprātÄ«gie ieņēma aizvien naidÄ«gākas pozÄ«cijas. Šādu tādu brÄ«vprātÄ«go nodaļu, družīnu un organizāciju Å”tābi auga kā sēnes, kaut gan Å”tiku skaits viņās auga apbrÄ«nojami lēni.

Petļuras sacelÅ”anās auga, pletās plaÅ”umā, apdraudot jau paÅ”u Kijevu; tiesa, no sākuma tā parādÄ«jās atseviŔķu neorganizētu nodaļu rÄ«cÄ«bā: katrs no Petluras piekritējiem ar hetmani neapmierinātajos apgabalos savervēja atseviŔķu nodaļu un katrs ar savu nodaļu devās kopējā virzienā uz Kijevu, jo tur viņus gaidÄ«ja bagāts laupÄ«jums. DrÄ«z vien pie nemierniekiem parādÄ«jās arÄ« organizācija: viņu priekÅ”galā stājās direktorija no pieciem locekļiem ar Petļuru kā pirmo. TanÄ« pat laikā Petļura skaitÄ«jās arÄ« par karaspēka virspavēlnieku ā€“ Golovnij Ataman. Viņa Å”tāba priekÅ”nieks un faktiskais kara darbÄ«bas vadÄ«tājs bija Ä£enerālis Ozeckis, pārnācējs no Centrālās Radas un hetmaņa galvenā Å”tāba, cilvēks diezgan viltÄ«gs un divkosÄ«gs, tomēr ne jau tik gudrs, izbijis krievu dienesta gvards. Pret Petļuru izsÅ«tÄ«tajām brÄ«vprātÄ«go nodaļām sākumā bija zināmas sekmes, bet paÅ”u iedzÄ«votāju naidÄ«gā izturÄ“Å”anās pret tiem, kā arÄ« disciplÄ«nas trÅ«kums viņu rindās, izjauca tālākās sekmes. Pateicoties ārkārtÄ«gai nolaidÄ«bai, pie Poltavas brÄ«vprātÄ«gie tika divreiz sakauti un drÄ«z vien Kijeva no Dņepras labā krasta bija ielenkta. Bet hetmanis un Kellera pēcnācējs kņazs Dolgorukijs griezās pēc palÄ«dzÄ«bas pie vācieÅ”iem. Pēc ilgām sarunām vācieÅ”i piekrita. Viņi gāja uzbrukumā un mazliet atspieda Petļuras karaspēku, bet pēc tam uzbrukumu pārtrauca, jo starp kņazu Dolgorukiju un vācu Å”tābu bija izcēluŔās nesaskaņas; kņazs Dolgorukijs, kā Rurika pēcnācējs, nebija varējis apslēpt savu augstprātÄ«bu vācu Ä£enerāļiem. Neskatoties uz to, vācieÅ”i tomēr paziņoja Petļuram, ka Kijevā viņu nelaidÄ«s, un norādÄ«ja uz lÄ«niju, kurai Petļuras karaspēks nedrÄ«kst pāri iet; uz Ŕīs lÄ«nijas vācieÅ”i izlika visai retas sargu nodaļas, kuras tomēr bija pietiekoÅ”i spēcÄ«gas lÄ«nijas nodroÅ”ināŔanai. Tai paŔā laikā iesākās sacelÅ”anās arÄ« Dņepras kreisajā krastā, tomēr viņas neattÄ«stÄ«jās tik spēji un cīņa ar tām sākumā ritēja sekmÄ«gi, bet uz novembra beigām petļurieÅ”i arÄ« Å”e sāka jau tuvoties Kijevai.

Kijeva, vēl tikai janvārÄ« un februārÄ« pārlaidusi lielinieku briesmas, uz novembra vidu sāka atkal dzÄ«vot drudžainas dienas. Restorānos un klubos plÄ«tēja brÄ«vprātÄ«gie, bet avÄ«zēs rakstÄ«ja par to, ka petļurieÅ”u bandas drÄ«z bÅ«s galÄ«gi iznÄ«cinātas; tak lielgabalu dunoņa nāca aizvien tuvāk pilsētai un maize ar katru dienu palika dārgāka. Pēc tam, kad Odesā izkāpuÅ”ie franču spēki kņazam Dolgorukijam apsolÄ«ja palÄ«dzÄ«bu, viņa attiecÄ«bas ar vācieÅ”iem palika vēl sliktākas. Taču solÄ«jums palika tikai solÄ«jums, un vācieÅ”i turklāt paziņoja, ka naktÄ« uz 8. decembri viņi noņem savas sargu nodaļas un kārtÄ«bu Kijevā uzturēs tikai tajās vietās, kur atrodas viņu karaspēks. Kņazs Dolgorukijs, pilnÄ«gi saprazdams savu spēku vājumu, tomēr neko nedarÄ«ja, lai atvilktu un glābtu savus karavÄ«rus, labi zinādams, ka brÄ«vprātÄ«gos sagaida petļurieÅ”u nikna atriebÄ«ba. Kad 8. decembrÄ« plkst. 11 dienā Dolgorukijam tika ziņots, ka Petļuras karaspēks laužas jau pilsētā, viņŔ ievaicājies tikai: ā€žBet ko tad vācieÅ”i?ā€ ā€“ un izgājis, pamezdams visu savam liktenim. Vai priekÅ”nieks var pamest tā savus apakÅ”niekus, neaprādÄ«dams (nepaskaidrodams. A. P.) pat apstākļus, un cerēt vēl kādreiz izmantot viņu uzticÄ«bu? Å ie karavÄ«ri bija mobilizēti un viņus piespieda cÄ«nÄ«ties ne priekÅ” sevis, bet priekÅ” Dolgorukija, un vairākums viņu bija tādi pat nabagi kā petļurieÅ”i.

Kā uz burvju zižļa mājienu stundas laikā Kijevā izgaisa visi brÄ«vprātÄ«go mundieri, bet, ja kāds vēl nepaspēja noslēpt piederÄ«bas zÄ«mes pie brÄ«vprātÄ«go armijas, izrēķināŔanās ar viņu bija Ä«sa. DrausmÄ«ga bija nakts no 8. uz 9. decembri Kijevā, nemitÄ«ga Å”audÄ«Å”anās uz ielām un pa mājām. Daudz lÄ«Ä·u vairākas dienas gulēja uz ceļu bruÄ£iem, seviŔķi pa pilsētas nomalēm.

Tā tika nogāzta hetmaņa valdība, jo nekā (slikta) viņa nebija aizmirsusi no cara režīma laikiem un nekā (laba) nebija mācījusies revolūcijas laikā.

IV

Ieņēmis Kijevu un visu Ukrainas teritoriju, Petļuras karaspēks tanÄ« pat laikā ieguva visus hetmaņa valdÄ«bas lÄ«dzekļus un bagātÄ«bas. Tā kā sacelÅ”anās pret hetmani sākās no zemes nomalēm virzienā uz centru, tad, protams, hetmaņa piekritēji izvest neko nevarēja. Petļuras rÄ«cÄ«bā pārgāja diezgan labi nostādÄ«tas finanses (100 karbovanci = 120 vācu markas), samērā labi dzelzceļi (ripoŔā materiāla netrÅ«ka), bagātÄ«ga kara manta ā€“ ieroču un Å”aujamo lÄ«dzekļu krājumi, apģērbs un uzturs 500 000 lielai armijai, pilnÄ«gi organizēti kadri priekÅ” 8 korpusiem, 3 kavalērijas divÄ«zijām ar attiecÄ«go tehnisko karaspēka daudzumu, teicams Ä£enerālÅ”tābs un bez tam labi izveidots valsts aparāts. Petļuram atlika tikai ar vajadzÄ«go mākslu visu izmantot, lai dzÄ«ve ietu normālu gaitu un nostiprinātos jaunā kārtÄ«ba. ArÄ« ārējā politikā stāvoklis bija jo labvēlÄ«gs. Kā redzējām, Odesā izceltais Sabiedroto karaspēks hetmanim nepalÄ«dzēja, jo ieskaitÄ«ja viņu par vācu draugu un ielikto, turpretim Petļura kā hetmaņa pretinieks reizē ar to tika turēts par vācu ienaidnieku un sākumā Sabiedrotie uz viņu skatÄ«jās labvēlÄ«gi; Å”o stāvokli vajadzēja izmantot. Turpretim Petļura neizmantoja labvēlÄ«go situāciju, bet gluži otrādi ā€“ Odesas tuvumā iznāca Sabiedroto un Petļuras karaspēku sadursme, un taisni pēdējā vainas dēļ. Å inÄ« ziņā ar Petļuras valdÄ«bu notika tas pats, kas raksturÄ«gs priekÅ” visām jaunizveidotām valstÄ«m ar nepiedzÄ«vojuŔām valdÄ«bām priekÅ”galā: petļurieÅ”u valsts vÄ«ri, nogāzuÅ”i hetmani, uzlidoja tik augstu, ka vairs zemi zem sevis neredzēja; sakā€™, mēs gudrākie un stiprākie par visiem, mums nav no citiem ko bÄ«ties un lieki pie citiem atbalstu meklēt ā€“ ā€žmums nevajag nekādu orientāciju, mums paÅ”iem sava orientācijaā€.

12. decembrÄ« Kijevā svinÄ«gi ienāca Petļura. SvinÄ«gi bija organizēta saņemÅ”ana, tomēr Kijevas iedzÄ«votāji nevis uzgavilēja, bet bija pat ļoti drÅ«mi, jo nevajadzēja seviŔķas tālredzÄ«bas, lai saprastu, ka vēlākais pēc diviem mēneÅ”iem Kijevā Ŕādā pat kārtā ienāks lielinieki. Tādu pārliecÄ«bu iedzÄ«votājos nostiprināja petļurieÅ”u karaspēks un valdÄ«bas rÄ«kojumi. BrÄ«vprātÄ«gi Petļuras rindās sanākuÅ”ais karaspēks, aizdomÄ«ga nemiera pilns, bija rekrutēts vai nu no bezdarbniekiem (kas negribēja strādāt, kaut pieprasÄ«jums pēc strādniekiem Ukrainā bija jo liels), vai arÄ« no lauku darbus beiguÅ”ajiem, kas tagad vēlējās iedzÄ«voties ar laupÄ«Å”anu. Oficieru sastāvs bija no ļaužu vidus, kuriem pie hetmaņa nelaimējās un vienÄ«gi tāpēc, ka viņi vai nu patvarÄ«gi sev piesavinājās vairākas činas (amatus), vai arÄ« savā darbā nekā nejēdza. Ieejot Kijevā, petļurieÅ”u karaspēks bija sagrupēts trijos korpusos: 1) Sečas strēlnieki, 2) MelnjÅ«rieÅ”i un 3) AizkrācieÅ”i. Pirmo komandēja austrieÅ”u oberleitnants Konovalecs, otro ā€“ krievu dienesta praporŔčiks PeļeŔčuks, treÅ”o ā€“ krievu dienesta pulkvežleitnants Balbačans. Bez tam vēl pastāvēja vesela sērija dažādu nodaļu, kuras komandēja nevienam nepazÄ«stami, pat lasÄ«t un rakstÄ«t nepratēji, staiguļi. Atkārtojās tas pats, kas Centrālās Radas laikā: atnāk pie ā€žAugstās Direktorijasā€ locekļa vai neizglÄ«tota ministra kāds nepazÄ«stams subjekts un, dÅ«ri pret krÅ«tÄ«m sizdams, apgalvo, ka viņŔ ir viens ļoti godÄ«gs un gudrs ukrainis, ka hetmaņa laikā viņŔ par savām nacionālajām tieksmēm vajāts, bet tagad grib kalpot un palÄ«dzēt Ukrainai ā€“ viņŔ organizēs ļoti stipru karaspēku, pārvaldÄ«s apriņķi vai rÅ«pniecÄ«bas apgabalu utt. Å im subjektam noticēja, viņŔ dabÅ«ja avansu un bieži vien aizbrauca uz neatgrieÅ”anos; bet notika arÄ« tā, ka, izmantodams savas pilnvaras, viņŔ nodarbojās ar ā€žrekvizÄ“Å”anuā€. Avansus un pilnvaras jo vairāk saņēma dažādi Direktorijas locekļu un ministru radinieki vai pazÄ«stami. Augstākā vara kā agrāk palika ā€žaugstai direktorijaiā€, ministrijas sastādÄ«jās sociālistiskas. NekavējoÅ”i tika izdots likums par zemes nacionalizāciju. Å is likums izrādÄ«jās tikpat pazudinoÅ”s priekÅ” Petļuras, kā savā laikā agrārreformu trÅ«kums priekÅ” hetmaņa: visa Ukarainas zemniecÄ«ba sāka izturēties naidÄ«gi pret Petļuru.

Kamēr valdÄ«ba Kijevā svinēja savu uzvaru pār hetmani un GalÄ«cijas apvienoÅ”anos ar Ukrainu (GalÄ«ciju pievienoja Ukrainai zem Ukrainas Tautas republikas Rietumu apgabala vārda ar plaÅ”as autonomijas tiesÄ«bām) ā€“ ziemeļos un rÄ«tos sāka kustēties lielinieki. JāatzÄ«mē, hetmaņa valdÄ«ba bija noslēgusi ar lieliniekiem kaut ko pamieram lÄ«dzÄ«gu, tāpēc Ukraina lieliniekiem zināmā mērā bija pieejama un to viņi plaÅ”i izmantoja savus propagandas un organizāciju dibināŔanas mērÄ·iem. Nākot pie varas Petļuras sociālistiskajai valdÄ«bai, lielinieki ārkārtÄ«gi veikli un saprātÄ«gi izmantoja apstākļus sev par labu ā€“ kā politiskā, tā militārā ziņā. Politikas laukā lielinieku aÄ£itatori maskējās par Ä«stiem ukraiņiem, bet aÅ”i uzbruka visam tam, kas sekmēja likumÄ«bu un kārtÄ«bu, saucot to par hetmaņa kārtÄ«bu un veco režīmu. Tā kā Petļura nevarēja uzreiz radÄ«t savu jauno valsts aparātu, jo tas prasa ilgāku laiku un daudz intensÄ«vāku pūļu, viņŔ izmantoja hetmaņa valsts iestādes, apmainÄ«dams tajās tikai neuzticamo un kaitÄ«go darbinieku daļu ar jaunu. To uztvēra un savukārt izmantoja lielinieki valstiskās kārtÄ«bas jaukÅ”anas propagandai. Ja kāds pÅ«lējās ievest un nostiprināt disciplÄ«nu karaspēkā, lielinieku aÄ£itatori acumirklÄ« brēca: ā€žTas ir vecais režīms, tas ir kaut kas sliktāks par hetmaņa laikiem! Mums ir apzinÄ«ga tautas armija, mums lieka katra piespiedu disciplÄ«na! Mums ir un bÅ«s apzinÄ«bas disciplÄ«na!ā€ Å o lielinieku aÄ£itāciju pabalstÄ«ja ļoti daudzi goda vÄ«ri no ukraiņiem, nezinādami, ko dara; sacelÅ”anās laikā viņi bija ieņēmuÅ”i augstus posteņus, tas bija pāri viņu piedzÄ«vojumiem un zināŔanām; juzdami, ka pie tiesiskas valsts iekārtas un dzÄ«ves viņi savus posteņus nevarēs paturēt un tomēr nevēlēdamies viņus pamest, ā€“ tie neapzinÄ«gi pieslējās lielinieku aÄ£itācijai.

Militārā ziņā lielinieki izmantoja robežu neaizsargāŔanu no ukraiņiem varas pārņemÅ”anas laikā, piepludināja pierobežu apgabalus ar saviem aÄ£itatoriem, organizēja sacelÅ”anās uz vietām un pamazām jau sāka ieņemt pierobežu pilsētas. Kad petļurieÅ”u valdÄ«ba pieprasÄ«ja Maskavā, uz kāda pamata tiek pārkāpti pamiera noteikumi starp Ukrainu un padomju Krieviju, Čičerins atbildēja, ka viņam ne prātā nenākot pārkāpt pamiera lÄ«gumu; neviena padomju karaspēka daļa vēl Ukrainas robežas neesot pārgājusi, bet gan pēc viņa (Čičerina) ziņām, dažas Ukrainas pilsētas un apriņķi paÅ”i sevi izsludinot par lieliniekiem un paÅ”i pievienojoties padomju Krievijai. Pamatojoties uz tautu paÅ”noteikÅ”anās tiesÄ«bām, viņŔ (Čičerins) esot spiests tos pieņemt, lai ievestu tur kārtÄ«bu un noorganizÄ“Å”anos, un tāpēc esot ļoti iespējams, ka padomju karaspēks ieņemÅ”ot no Ukrainas atkrituÅ”os un padomju Krievijai pievienojoÅ”os ciemus un pilsētas. Tādejādi galu galā iznāca, ka nevis Maskava, bet it kā Ukraina uzsāka karu ar padomju Krieviju. Tas arÄ« notika jau pirms ziemas svētkiem.

Pret lieliniekiem tika virzÄ«ti MelnjÅ«ras un Aizkrāces korpusi un visas dažnedažādās nodaļas, kas atradās uz Dņepras kreisā krasta. Sākumā ukraiņiem bija zināmas sekmes. Bet drÄ«z vien apstākļi mainÄ«jās. NelaimÄ«gais zemes socializācijas likums, no vienas puses, disciplÄ«nas trÅ«kums armijā, laupÄ«Å”anas kāre pie kareivjiem un virsniekiem, no otras ā€“ noveda pie tā, ka Čerņigovas un Harkovas iedzÄ«votāji savu ā€žtautas armijuā€ sāka uzskatÄ«t par ļaunāko ienaidnieku: ja kādā attālākā sādžā nonāca izlÅ«ki vai mazāka nodaļa, iedzÄ«votāji naktÄ« viņus apsita. TiklÄ«dz atdÅ«rās uz pirmajām neveiksmēm, tad ātru, bet ne visai izveicÄ«gu roku organizētais karaspēks, bÅ«dams bez lietpratÄ«gas vadÄ«bas, padevās pilnÄ«gai patvaļai. LaupÄ«Å”ana vairojās, jo atkāpjoties to darÄ«t bija daudz izdevÄ«gāk, nekā uz priekÅ”u ejot; iedzÄ«votāju naids pret karaspēku auga augumā. Jau pēc jaunā gada armijas aizmugurē uzliesmoja sacelÅ”anās, bet 1919. gada janvāra vidÅ« visu Dņepras kreiso krastu pārņēma lielinieku nemieri un sacelÅ”anās. Bet nelaime nenāk viena. TanÄ« pat laikā iesākās cīņas arÄ« vakara frontē ar Poliju. GalÄ«cieÅ”i, turēdami Ä»vovu par savu galvaspilsētu, bija to jau bezmaz ieņēmuÅ”i, bet tika no poļiem atkal izsisti. Cīņas starp galÄ«cieÅ”iem un poļiem pēc tam turpinājās ar svārstÄ«gām sekmēm te vienā, te otrā pusē. Tā kā galÄ«cieÅ”i bija Ukrainas sastāvdaļa, Petļuram nācās pagarināt galÄ«cieÅ”u flangu un ieņemt fronti no GalÄ«cijas robežām lÄ«dz Pripetai, kur agrāk, lÄ«dz maija mēnesim notika tikai ukraiņu un poļu izlÅ«ku sadursmes.

Cīņas lielinieku frontē atklāja Petļuram visa viņa improvizētā karaspēka, revolucionāro vadoņu, partizānu un atseviŔķo nodaļu vājumu. Petļura nu ar steigu sāka savā dienestā uzaicināt visus viņam nenaidÄ«gos hetmaņa un krievu oficierus, seviŔķi no Ä£enerālÅ”tāba. Bet bija jau mazliet par vēlu. Nevar radÄ«t armiju dažās nedēļās, nevar pārorganizēt karaspēku, kas atrodas cīņā, bet, galvenais, nevar izveidot kaujas spējÄ«gu armiju bez stingras disciplÄ«nas un kārtÄ«bas. Bez tam vairums bijuÅ”o hetmaņa oficieru, lieliniekiem tuvojoties, bija izklÄ«duÅ”i ā€“ cits uz Donu, cits uz ārzemēm, bet cits jau vienkārÅ”i nolÄ«dis par mierÄ«gu zemes arāju. Neviens no senajiem oficieriem negribēja kalpot karaspēka daļā, kur vairums kā jauno, tā vecāko virsnieku ā€“ cilvēki ar tumÅ”u un nezināmu pagātni. Man personÄ«gi nācās bÅ«t pie galda, kur MelnjÅ«ras korpusa komandieris bija sapulcinājis sev padotos virsniekus: es skatÄ«jos uz viņiem un neticēju, ka tā ir Ä«stenÄ«ba, un ne murgi; no viņu sejām un sarunām es pārliecinājos, ka atrodos starp laupÄ«tāju virsniekiem.

V

Uz janvāra beigām Kijevas iedzÄ«votāji dzirdēja atkal lielgabalu dunoņu: Kijevai tuvojās lielinieki. Petļuras karaspēks cieta zaudējumus visās frontēs. Redzēdama, ka armijā nav kaut kas kārtÄ«bā, bet nesaprazdama lietas Ä«sto bÅ«tÄ«bu, Petļuras valdÄ«ba domāja iznÄ«cināt visus ļaunumus ar frontu (korpusu) pavēlnieku apmaiņu kreisajā krastā: viens pakaļ otram tika arestēti vēl mēnesi atpakaļ par tautas vadoņiem suminātie atamani ā€“ AizkrācieÅ”u komandieris Balbačans un MelnjÅ«rieÅ”u komandieris PeļeŔčuks. Tak ne viņos slēpās ukraiņu karaspēka neveiksmes, bet gan visā Å”ai karaspēka organizācijā un paŔā vadÄ«bā. Bieži vien tālāk no militāriem stāvoÅ”ie ļaudis domā, ka vajag tikai bÅ«t varonÄ«gam, apķērÄ«gam un viltÄ«gam cilvēkam, tad viņŔ ā€“ slavens oficieris! Tā domāja arÄ« Ukrainas valdÄ«ba. Bet tā, lÅ«k, tas pavisam nav. Vispirms oficierim jāpazÄ«st sava lieta, sava uzdevumi: nepietiek ar personÄ«gu piemēru savus 100ā€“200 cilvēkus izvest cīņā, bet personÄ«go piemēru vajag rādÄ«t disciplÄ«nā un ne tika rādÄ«t piemēru, bet arÄ« spēt iemācÄ«t uz to savus kareivjus, iet izlÅ«kos, apsardzÄ«bā, sakaru uzturÄ“Å”anā, prast uzbrukt un atkāpties pie katriem apstākļiem. Ukraiņu oficieri to nemācēja, viņi prata tikai uzmundrināt kareivjus, laupÄ«t un izvest salaupÄ«to. IzrādÄ«jās, ka visiem ir daudz salaupÄ«tu mantu, kura jānogādā mājās ā€“ un Å”o mantu viņi sargāja vairāk nekā dzimtenes stepes un laukus. Bez tam ukraiņu, kā arÄ« visi revolucionārā kārtā ā€žiesvētÄ«tieā€ oficieri, nemācēja savus kareivjus audzināt, kaut gan kareivju audzināŔana nav mazāk svarÄ«ga par viņu apmācÄ«Å”anu. Pats Petļura saprata savu kara neveiksmju galvenos cēloņus, tāpēc viņŔ par Ä£enerālÅ”tāba priekÅ”nieku iecēla krievu Ä£enerālÅ”tāba Ä£enerāli Bronski ā€“ karstu patriotu, seviŔķi godprātÄ«gu, gudru un enerÄ£isku cilvēku[3], par aktÄ«vās armijas faktisko vadoni krievu Ä£enerālÅ”tāba Ä£enerāli Sinklēru, uz daudzām atbildÄ«gām vietām piedzÄ«vojuÅ”us oficierus; bet visu Å”o personu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«ba bija stipri ierobežota, un tikai pēc valdÄ«bas pārcelÅ”anās no Kijevas uz Viņņicu (februāra pirmajās dienās) viņi savas idejas pa daļai varēja izvest dzÄ«vē. 10. februārÄ« lielinieki ieņēma Kijevu, bet februāra otrā pusē uzsāka tālāku uzbrukumu. Jau no decembra beigām Petļura veda sarunas ar Odesā stāvoÅ”ajiem Sabiedroto spēkiem; uz Odesu izbrauca Ä£enerālis Grekovs, no Odesas atbrauca franču kapitāns grāfs LanÅ”erons, bet sarunas palika tikai par izrunāŔanos, jo viens no direktorijas locekļiem, Vinničenko, pastāvēja uz to, ka jāsaprotas ar lieliniekiem un kopēji jāsatriec kā poļi, tā franči. Ukrainas armija kusa kā sniegs maija saulē, daļa izklÄ«da pa mājām, daļa pārgāja pie lieliniekiem. Pateicoties Vinničenko orientācijai uz lielinieku pusi, viņŔ tika izraidÄ«ts no direktorijas, ā€“ tas bija vinnests, bet tanÄ« pat laikā no izsitumu tÄ«fa nomira Ä£enerālis Bronskis ā€“ un tā bija paspēle. Viņa vietnieks Å aible, kaut arÄ« tikpat gaiÅ”a personÄ«ba, tomēr pateicoties savam neukrainiskajam uzvārdam, nebaudÄ«ja tādus autoritāti un uzticÄ«bu kā Bronskis.

Ņemot vērā lielinieku tuvoÅ”anos Viņņicai, kā arÄ« lielinieciskās sacelÅ”anās iespējamÄ«bu uz vietas, marta pirmajās dienas Ukrainas valdÄ«ba evakuējās tālāk uz vakariem ā€“ Petļura pārcēlās uz aktÄ«vās armijas Å”tābu, visas ministrijas uz KameņecPodoļsku. Bet aiz sevis atstātais tālums ilgi viņus nenodroÅ”ināja no lieliniekiem; lielinieku aÄ£itatori pa Ukrainas dzelzceļiem brauca ar tādu pat ātrumu kā Ukrainas valdÄ«ba, sarÄ«kodami karaspēka aizmugurē sacelÅ”anās un nemierus; tāpēc arÄ« karaspēka daļas iznÄ«ka tikpat ātri, cik ātri tās novembra mēnesÄ« tika radÄ«tas. Marta beigās Petļura ar aktÄ«vās armijas Å”tābu pārcēlās uz Voločinsku pie paŔām GalÄ«cijas robežām. Pēc dažām dienām jau KameņecPodoļska ar ministrijām pa Ukrainas teritoriju bija atgriezta no Voločinskas, t. i., no Petļuras un armijas Å”tāba, kamēr paÅ”ai KameņecPodoļskai tuvojās lielinieki un arÄ« vietējie lielinieki pilsētā gatavojās uz sacelÅ”anos. Likās, ka Ukrainai jau sit pēdējā stunda. Petļura jau pārbrauca uz GalÄ«ciju, no KamaņecPodoļskas sākās paniska bēgÅ”ana uz GalÄ«ciju un Rumāniju, bet tie, kam nebija nekādus lÄ«dzekļu priekÅ” bēgÅ”anas, to starpā arÄ« ministrijas, taisÄ«jās pāriet lielinieku pusē.

Poļu frontē no GalÄ«cijas robežām lÄ«dz Pripetai un lielinieku ziemeļu frontei jau no decembra mēneÅ”a vidus stāvēja neliela karaspēka grupa zem atamana (krievu praporŔčika) Oskolko vadÄ«bas: janvāra vidÅ« Å”tāba priekÅ”nieks turp nosÅ«tÄ«ja enerÄ£isku un darbÄ«gu krievu Ä£enerālÅ”tāba Ä£enerāli Agaņejevu. ViņŔ ātri iemantoja atamana Oskolko uzticÄ«bu un tikpat ātri uzsāka karaspēka organizÄ“Å”anu un vadÄ«bu. Un lÅ«k, Å”inÄ« laikā, kad viss Ukrainas karaspēks bija zaudējis katru cīņas spēju un neizturēja ne mazāko ienaidnieka spiedienu, Oskolko pulki sāka dauzÄ«t lieliniekus uz visām pusēm. Petļura atkal varēja atgriezties no GalÄ«cijas Ukrainā; ministrijas KameņecPodoļskā tika atsvabinātas un aprīļa pirmajās dienās pārcēlās uz Rovno (Rivne). Rovno kabinets tika pārveidots, sociālistu vietā pie varas nāca nacionālisti. Iesākās valsts darbs. Oskolko karavÄ«ru skaits auga, viņŔ vairāk un vairāk paplaÅ”ināja Ukrainas teritoriju un viņa aizsardzÄ«bā tika sakārtotas pārējās karaspēka daļas. AtbrÄ«votajā teritorijā ieveda kārtÄ«bu un organizāciju, atlika tikai turpināt darbu tādā paŔā garā. Bet Oskolko un Agaņejeva lauri nedeva mieru aktÄ«vās armijas Å”tāba priekÅ”nieka atamana Osecka godkārÄ«bai un patmÄ«lÄ«bai. TanÄ« laikā, kad Oskolko karaspēks jau tuvojās Kijevai, atrazdamies no viņas tikai kādas 29 verstis, kad Å”ie kara pulki divu nedēļu laikā bija saņēmuÅ”i vairāk par 10 000 gÅ«stekņu, daudz lielgabalu un pārējā kara materiāla, kad atlika tikai attÄ«stÄ«t un izmantot sekmes, ā€“ Oseckis iesāka intrigas pret Oskolko, apvainodams pēdējo pavēļu neizpildÄ«Å”anā. Å ie izmeklÄ“Å”anas apvainojumi neapstiprinājās, tomēr Oskolko un Agaņejevs tika atstādināti no vietas. Oskolko vēl mēģināja pretoties, jo viņu atbalstÄ«ja ministri, bet ciezdams neveiksmi, bija spiests kopā ar Agaņejevu bēgt. Ne visai ilgi pēc tam Rovno varēja palikt arÄ« valdÄ«ba. Nacionālais kabinets par Oskolko atbalstÄ«Å”anu un tieksmēm noslēgt ar poļiem mieru tika atstādināts un pie varas stājās atkal sociālisti. Tak tÅ«liņ viņiem arÄ« nācās pārcelties no Rovno uz Voločinsku, t. i., uz paŔām valsts robežām, bet pēc divām nedēļām lielinieki jau tuvojās Voločinskai un valdÄ«ba bija spiesta pamest savas zemes robežas, lai patvertos GalÄ«cijā. Pēc izbraukÅ”anas no Rovno Ukrainas valdÄ«ba veda pilnÄ«gu staigules klejotājas dzÄ«vi, ā€“ vagonos, jo, pirmkārt, nekur nevarēja palikt ilgāk uz vietas. No Voločinskas viņa pārcēlās uz Zoločivu, bet jau jÅ«nijā poļu armija ar ievērojamiem spēkiem uzsāka uzbrukumu un jÅ«tamā kārtā sāka spiest galÄ«cieÅ”us. Tad Ukrainas valdÄ«ba pārbrauca uz Ternopoli, jo pēdējai tuvojās poļi. Bet kurp gan doties no Ternopoles? Voločinska ieņemta no lieliniekiem, DienvidgalÄ«cija gan vēl pagaidām brÄ«va, bet skaidrs kā diena, ka arÄ« turpu poļi ies. Å inÄ« laikā vēlreiz Petļuram uzsmaidÄ«ja laime. Ukrainas karspēka atliekām izdevās izsist lieliniekus no Voločinskas, bet uz Poliju aizsÅ«tÄ«tā misija ziņoja, ka poļi ir ar mieru uzsākt sarunas un slēgt pamieru. Tad petļurieÅ”u valdÄ«ba devās uz Voločinsku, pie kam brauciens no Ternopoles uz turieni brÄ«niŔķā kārtā nobeidzās laimÄ«gi: viss ceļŔ no Ternopoles bija pilns ar vilcieniem, bet poļu priekÅ”posteņi atradās tikai 10 metrus no Ŕī ceļa, un neviens viņiem neliedza sagÅ«stÄ«t Å”os vilcienus Voločinskā Petļura iesāka sarunas ar poļiem un lÄ«dz ar to sarāva sakarus ar GalÄ«ciju, kuru poļi bija sākuÅ”i iekarot. Poļi apsolÄ«jās Ukrainas robežas no GalÄ«cijas nepārkāpt, un tādejādi Petļuram atlika viena vienÄ«gā lielinieku fronte. Ukrainas iedzÄ«votāji, izbaudÄ«juÅ”i lielinieku paradÄ«zi, ar prieku saņēma Petļuras karaspēku un visādi viņu pabalstÄ«ja ā€“ gan brÄ«vprātÄ«gi iestājoties armijā, gan izsniedzot viņai maizi, ieročus un visu nepiecieÅ”amo. Pateicoties Ŕādai iedzÄ«votāju pretimnākÅ”anai, Petļuras karaspēks steidzÄ«gi virzÄ«jās uz priekÅ”u. Pēc Voločinskas ieņēma Proskurovu, bet no DienvidgalÄ«cijas uzbrÅ«koÅ”ie petļurieÅ”i ieņēma KameņecPodoļsku, kurp pārbrauca arÄ« valdÄ«ba.

Komunisma ievieŔana Padomju Ukrainā[4]

Sākot no 1918. gada, Padomju Krievija ir vairākas reizes iekarojusi un pazaudējusi Ukrainu. Tagadējā Ukrainas padomju valdÄ«ba ir ceturtā pēc skaita. Komunisma lielākie pretinieki Ukrainā ir zemnieki: visas sacelÅ”anās pret padomju valdÄ«bu tika sāktas no zemniekiem. Tādēļ tagadējā Ukrainas padomju valdÄ«ba vispirms ķērusies pie komunisma izplatÄ«Å”anas uz laukiem, Poltavas, Kijevas un Čerņigovas guberņās ir ļoti daudz hutoru (atseviŔķu māju) saimniecÄ«bu. Å Ä«s atseviŔķās saimniecÄ«bas ir nodibinātas no senajiem Dņepras (Aizkrāces) kazakiem vēl tajos laikos, kad Å”ie kazaki veda pastāvÄ«gus karus ar tatāriem un turkiem. Å ie seno kazaku pēcnācēji, bÅ«dami savu zemesgabalu dzimtÄ«paÅ”nieki un vezdami atseviŔķas saimniecÄ«bas, dzÄ«vo samērā bagāti nekā sādžu zemnieki. Viens no padomju Ukrainas priekÅ”stāvjiem privātā sarunā izteicies, ka Poltavas, Kijevas un Čerņigovas guberņās bez žēlastÄ«bas tiekot pirmā kārtā iznÄ«cināti visi Å”ie veco kazaku pēcnācēji ar viņu atseviŔķajām saimniecÄ«bām. Jekaterinoslavas un Hersonas guberņās, kur Ŕādu atseviŔķu saimniecÄ«bu ir ļoti maz, tiekot strādāts citādi: katrā sādžā ir daļa samērā bagātu zemnieku un daļa nabadzÄ«gāku, Å”is apstāklis esot ļoti izdevÄ«gs, lai savestu nabadzÄ«gākos ar bagātākajiem karā ā€“ tas tiekot izvests dzÄ«vē un rezultāti esot apmierinoÅ”i, jo dažās sādžās jau notiekot pilsoņu karÅ”, un tādas sādžas esot viegli pārvaldāmas ā€“ tās vairs neesot spējÄ«gas ne pretoties, nedz arÄ« noslēpt kādu nebÅ«t darbÄ«bu, kura tiktu virzÄ«ta pret padomju varu. LÄ«dz Å”im Ukrainas zemnieks bija visspēcÄ«gākais padomju valdÄ«bas ienaidnieks, jo Ukrainas sādža bija pilnÄ«gi vienprātÄ«ga; tādēļ komunismu ideju izplatÄ«tāji tagad vispirms cenÅ”as Å”o sādžu saskaldÄ«t savstarpēji naidÄ«gās daļās. Savstarpēji apkarojoÅ”ies sādžinieki vairs nespēs pretoties komunistiem. Kad Ukrainas priekÅ”stāvim ticis aizrādÄ«ts, ka caur Ŕādu darbÄ«bu var tikt izputinātas visas Ukrainas labÄ«bas bagātÄ«bas, tad padomju Ukrainas priekÅ”stāvis atbildējis, ka ar maizes trÅ«kumu un pat ar badu nav ko rēķināties, kad jārēķinās ar padomju valdÄ«bas varas nostiprināŔanu, jo, ja Krievijā bÅ«tu skatÄ«juÅ”ies uz maizes trÅ«kumu un badu, tad arÄ« tur nebÅ«tu nostiprināta padomju vara.

Visas skolas Ukrainā esot slēgtas, jo visi lÄ«dzÅ”inējie skolotāji esot izrādÄ«juÅ”ies par pilnÄ«gi nederÄ«giem priekÅ” komunistu valdÄ«bas; jauni skolotāji ā€“ komunisti vēl neesot sagatavoti. Ukrainas skolotāji jau no seniem laikiem bija galvenie ukraiņu nacionālo ideju izplatÄ«tāji; tie piederēja pa lielākai daļai pie Ukrainas sociāldemokrātu partijas. Tā kā komunisms neatzÄ«st nekādu nacionālu ideju, tad nacionālistiskā skolu mācÄ«ba arÄ« nevar tikt pielaista.

LiteratÅ«ra ukraiņu valodā tiekot izplatÄ«ta ļoti plaÅ”os apmēros, bet, zināms, tikai komunistiska. Kad Ukrainas priekÅ”stāvim ticis piebilsts, ka Austrijā tagad esot sagatavots ļoti daudz skolas grāmatu ukraiņu valodā un ka tādēļ padomju valdÄ«ba varētu pirkt Ŕīs grāmatas izglÄ«tÄ«bas izplatÄ«Å”anai Ukrainā, jo kā zinÄ«bas, tā arÄ« pirmmācÄ«ba arÄ« pie komunistiem nevarētu bÅ«t citāda, kā tā ir vispār. Padomju Ukrainas priekÅ”stāvis nav tam piekritis: pat vienkārŔā aritmētiskā uzdevumā varot bÅ«t komunismam kaitÄ«gas idejas, par piemēru, ja teikts, ka Francijā dzelzceļa vilciens noiet 500 kilometrus 6 stundās, cik stundas tad vilciens ietu no Kijevas lÄ«dz Poltavai? No tāda uzdevuma skolēns varētu nākt pie slēdziena, ka imperiālistiskajā Francijā vilcieni esot ātrāki nekā komunistiskajā Krievijā.

Ukrainā tagad novietots daudz karaspēka. Pirmkārt, Ukrainā ir daudz maizes, otrkārt, ir vajadzÄ«gs nostiprināt padomju valdÄ«bu pret stÅ«rgalvÄ«gajiem ukraiņiem un, treÅ”kārt, tas ir izdevÄ«gi tādēļ, ka ukraiņi ienÄ«st krievus ā€“ krievu karaspēku; tādēļ ar Å”o karaspēku var vieglāk pārvaldÄ«t naidÄ«gos iedzÄ«votājus, un nekādā ziņā nevar notikt kāda nebÅ«t kopdarbÄ«ba starp karaspēku un iedzÄ«votājiem, lai nostātos pret komunismu.

[1] Latvijas Kareivis, Nr. 176 (1920, 21. septembris)

[2] Latvijas Kareivis, Nr. 1, 4, 6, 9, 12 (1920).

[3] Pierunādams mani iestāties ukraiņu dienestā, Ä£enerālis Bronskis sacÄ«ja: ā€žPalÄ«dzat JÅ«s tagad mums (Ukrainai), varbÅ«t ka arÄ« mēs palÄ«dzēsim kādreiz jums, latvieÅ”iem.ā€

[4] Latvijas Kareivis, Nr. 27 (1921, 4. februāris).

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: