Ģenerālis Pēteris Radziņš 1920. gadā publicēja divus rakstus par Ukrainu, kas tolaik bija līdzīgās izšķirošās krustcelēs, kādās atrodas šodien, radot savādu sajūtu, ka vēsture atkārtojas. Radziņš (1880–1930) bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas armijas ģenerālis un komandieris no 1924. līdz 1928. gadam, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, vairāku vēstures un militāro grāmatu autors un kara zinību pasniedzējs. 1918. gada martā Radziņš iestājās Ukrainas valsts hetmaņa Pavlo Skoropadska armijā, kur bija Ģenerālštāba Organizācijas–apmācības daļas priekšnieks. Tur viņš dienēja līdz hetmaņa krišanai 1918. gada decembrī. Tajā pašā mēnesī viņš iestājās Ukrainas Tautas Republikas (Simona Petļuras) armijā, kur bija Ģenerālštāba priekšnieka palīgs un dienēja līdz 1919. gada septembrim, kad ukraiņu armija tika sakauta. Raksti pārpublicēti no grāmatas Ģenerāļa Pētera Valdemāra Radziņa rakstu krājums, sast. Agris Purviņš, Valmiera, 2016. Latvijā darbojas Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, kas arī izdevusi šo lielisko grāmatu un kurai pateicamies par sadarbību.

Baltijas valstis un Ukraina[1]

Ukrainas neatkarība tika proklamēta jau 1917. gada vasarā, t. i., agrāk nekā Latvijas un Igaunijas. Vājās Latvija un Igaunija, iesākdamas atklātu neatkarības cīņu daudz vēlāk, ar Anglijas un Francijas pabalstu sasniegušas lielas sekmes, kamēr ukraiņiem veicas grūti un ne Anglija, nedz Francija viņus ne tikai kā nepabalsta, bet pat ignorē. Ukraiņi ved nepārtrauktu karu ar padomju Krieviju, sākot jau no 1917. gada; viņi visu laiku cenšas dabūt Antantes pabalstu, bet pēdējā izliekas nedzirdam ukraiņu lūgumus, neraugoties uz to, ka ukraiņi izdod milzu summas ārzemju informācijai. Šādu Antantes nelabvēlīgu izturēšanos pret Ukrainu, kur tanī pat laikā Antante pabalsta Baltijas valstis, ļoti bieži mēdz izskaidrot ar ukraiņu politiku, bet man šķiet, ka še ir pavisam citi iemesli un ka zināt šos iemeslus Baltijas valstīm ir no liela svara.

Diezgan bieži dzirdētas domas, ka Antante neuzskatot ukraiņus par atsevišķu tautu, bet pieskaitot tos krieviem. Patiesībā Antantes valdības ļoti labi pazīst Ukrainu un 1917. gada beigās tās veda sarunas ar ukraiņiem un solīja tiem pabalstu karam pret padomju Krieviju, protams, zem zināmiem noteikumiem. Šie noteikumi Ukrainas nacionālistiem likās nepieņemami, un ukraiņi griezās pēc pabalsta pie Vācijas. Kad pēdējā pabalstīja Ukrainu, tad Ukrainu pazina visa Eiropa, bet līdzko Vācija bija uzvarēta, Antante par Ukrainu nelikās ne zinis. Izejot no šā, bieži dzird spriežam, ka taisni tādēļ ukraiņus nepabalstot, ka tie gājuši kopā ar Vāciju. Bet, pirmkārt, arī somi meklēja pēc pabalsta pie Vācijas un daudz ciešāk sasaistījās uz laiku ar pēdējo nekā Ukraina – un tomēr Somiju atbalsta, bet Ukrainu nē.

Runājot par Ukrainu, jānosauc daži faktori, caur kuriem Ukraina stipri atšķiras no Baltijas valstīm. Tie ir šādi:
Ukraiņu tauta ir līdz 40 miljonu liela, tātad daudzreiz lielāka nekā visas Baltijas tautas kopā. Cittautiešu Ukrainā ir samērā ļoti vājš procents. Tātad, ja ukraiņiem izdotos nodibināt un nodrošināt savu valsti, tā būtu apdzīvota no ļoti vienāda elementa. Ukraina aptvertu šādas vecās Krievijas guberņas – Volīnijas, Podolijas, Kijevas, Hersonas, Čerņigovas (bez ziemeļu apriņķiem), Poltavas, Harkovas, Jekaterinoslavas un Taurijas (Krimas pussalas likteni atstājot neizšķirtu). Tās ir bijušās impērijas bagātākās guberņas, tā sauktais melnzemes apgabals. Šinīs robežās Ukrainai būtu milzīgas lauksaimniecības bagātības (labība, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagātības – labākās akmeņogles un dzelzs, kā arī bagāta rūpniecība, labākās Melnās jūras ostas (Odesa, Nikolajeva, Hersona). Ja no Krievijas atņem augšā minētās guberņas, tad tā paliek ievērojami mazāka, nabadzīgāka un paliek neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī: tai nepietiek savas maizes un tā jāieved pa garu ceļu no Sibīrijas, cukurs jāpērk un jāieved, priekš Maskavas un Pēterpils fabriku rajoniem akmeņogles un dzelzs jāpiegādā no tāliem Urāliem. Ostu Krievijai nebūtu, izņemot ieslēgto no visām pusēm Pēterpili, Baltās jūras un japāņiem aizžogotā Klusā okeāna ostas (ja Ukraina kļūs neatkarīga, tad atšķelsies no Krievijas arī Donas kazaki). Tādā gadījumā Krievija nebūtu vis vairs lielvalsts, bet, pēc spēka un bagātības rēķinot, otrās šķiras valsts. Lai gan Krievijā iedzīvotāju skaits paliktu gandrīz 2½ reizes lielāks nekā Ukrainā, tad tomēr militārā spēka ziņā Krievijai nebūtu pārsvara pār Ukrainu, jo pēdējā pilnīgi vientautības iedzīvotāji, tā bagāta zeme, tai samērā daudz mazāka teritorija ar samērā daudziem un labiem dzelzsceļiem un ūdens ceļiem, kamēr Krievijā vēl paliktos daudz sveštautiešu, iedzīvotāji izkaisīti pa plašu teritoriju ar sliktiem ceļiem (izņemot centru), tad visa tauta ļoti nabadzīga un viņas lielākā daļa stāv uz daudz zemākas kultūras pakāpes nekā ukraiņi. Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama patstāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudē visu savu lomu Eiropā. Šo apstākli Antante ļoti labi zināja. Tāpēc Antante neatrada par iespējamu pabalstīt Ukrainu, kad Krievijas jautājums nebija izšķirts. Ja Ukraina būtu dabūjusi pabalstu morāliskā un kaut cik materiālā ziņā, tā būtu faktiski kļuvusi neatkarīga un noorganizējusies. Pagājušo 2–3 gadu laikā tā būtu tā nostiprinājusies no iekšienes un no ārienes, ka tanī laikā, kad tiktu izšķirts Krievijas jautājums, Ukraina pati lemtu par savu likteni un neļautu nevienam no ārienes nosacīt par savu nākamību. Vārdu sakot – Krievijas jautājuma izšķiršanas laikā Ukraina jau būtu spējīga pati noteikt savu virzienu, savu politiku. Igaunija, Latvija, Lietuva un pat pa daļai Somija var dzīvot gadu un desmit gadus patstāvīgi, un tomēr, ja tās netiks aizsargātas no lielākas valsts, tās nebūs spējīgas nosargāt savu likteni. Priekš šo valstu nospiešanas nevajadzētu par militāru spēku – tās ekonomiskā ceļā var nospiest divi lielie kaimiņi – Krievija un Vācija. Tāpēc Antante atrada par iespējamu pabalstīt šīs mazās valstis arī pirms Krievijas jautājuma izšķiršanas. Ja nākamībā, pie Krievijas jautājuma nokārtošanas, šīs mazās valstis izrādītos par nevajadzīgām vai kaitīgām, tad tās viegli var arī nodzēst no Eiropas politiskās kartes.

Tātad jākonstatē, ka Baltijas valstu nākamība vēl nav izšķirta, tāpēc arī viņas vēl nav atzītas de jure. Baltijas valstu likteni lems Antante tanī brīdī, kad Krievijā nodibināsies pastāvīga valdība, kuru lielvalstis atzīs.

Pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas galveno lomu spēlēs šo valstu dzīves spējība, kuru vērtēs pēc valstu iekšējās kārtības, likumības, ekonomiskās dzīves spējības un militārā spēka stāvokļa. Zināms, militārais spēks, ņemot katru valsti atsevišķi, nevar būt lielais, bet, ja Baltijas valstis turas ciešā savienībā, tad šo valstu kopējo spēku nevar ignorēt. Pie Baltijas valstu spēka nozīmes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā būs atdalīta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienībai, tad savienotais spēks būs pietiekošs priekš patstāvīgas aizsargāšanas, šim spēkam nedrīkstēs uzbrukt. Tātad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni. Es turu še par vajadzīgu atgādināt, ka Baltijas valstu liktenis vēsturē jau reiz ticis izšķirts Ukrainā: caur 1709. gada uzvaru pie Poltavas Krievija pievienoja sev Baltijas jūras piekrasti, kura pirms tam piederēja zviedriem. Baltijas liktenis arī tad izšķīrās reizē ar Ukrainas likteni (hetmaņa Mazepas dumpis pret Krieviju tika likvidēts). Par otru svarīgu faktoru pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas būs tās attiecības, kā pret viņām izturēsies viņu lielie kaimiņi – Krievija, Polija un Vācija: ja divi no šiem kaimiņiem pabalstīs Baltijas valstis vai vismaz izturēsies pret tām labvēlīgi, tad trešais nebūs spējīgs kaitēt.

Tātad jaunajām valstīm, lai nodrošinātu savu patstāvību un neatkarību, ir vajadzīgs radīt dzīves spējību – radīt valstisku darbību visos arodos un būt militāri stipram. Visām jaunajām valstīm jārada cieša savienība no Ziemeļu okeāna līdz Melnajai jūrai. Nekas vēl nav galīgi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem – ir jāstrādā tikpat centīgi un ar tādu pat patriotismu kā pašā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslīdēt no rokām.

Ko mēs mācāmies no Ukrainas pēdējo gadu vēstures[2]

I

Līdz revolūcijai cilvēki, kuri Ukrainā nebija dzīvojuši, nevarēja nemaz iedomāties, ka starp lielkrievu un ukraini ir gandrīz tāda pat starpība, kā starp latvieti un lietuvieti. Agrākā Krievijas valsts rūpīgi slēpa visu, kas varēja norādīt uz to, ka Krievijā dzīvo ne tikai krievi, bet arī citas tautas. Skolās mēs mācījāmies pazīt melnzemes joslu un mazkrievus, bet literatūrā mēs tikai pie krievu klasiķiem retumis sastopam vārdu „Ukraina”. Tomēr vārds „Ukraina” mums bija un palika tik svešs, ka mēs to uzņēmām par literatūras ziedu, bet ne par patiesības apzīmējumu.

Neskatoties uz to, tā sauktajā Mazkrievijā arvienu bija dzīva ideja par neatkarīgu „Ukrainu”. Tiesa, šo ideju uzturēja tikai viena iedzīvotāju daļa, tā sauktā „neatkarīgo partija” (samostijņiki). Šī partija pa lielākai daļai sastāvēja no mazākiem muižniekiem, zemākiem ierēdņiem, skolotājiem utt., vispārīgi no cilvēkiem, kuriem bija tuvāki sakari ar tautu, kuri pazina un mīlēja savu tautu. Daudziem no viņiem nācās par to panest dažādas nepatikšanas. Tā Ukrainas inteliģences daļa, kurai rūpēja tikai spīdoša karjera un dzīves ērtības, vairs nesaucās par ukraiņiem, jo ukraiņu literatūra bija aizliegta un ukrainiski runāt bija atļauts tikai sādžās. Tādēļ arī neatkarīgo partijā nebija daudz inteliģentu spēku. Vienkāršā tauta pa daļai bija aizmirsusi veco Ukrainu ar brīvo Aizkrāces nometni. Vienkāršajai tautai vairāk rūpēja dienišķā maize nekā tas, kādēļ pār viņu valda „kacaps” (lielkrievs), bet nevis pašu ukrainis. „Kacapu” ukrainis mīlēja, bet, tā kā visa administrācija un muižnieki vai nu izsitās par „kacapiem”, vai arī tādi patiesībā bija, tad ienaids pret šiem „kacapiem”, muižniekiem un kapitālistiem bija vispārējs. Šā iemesla dēļ propaganda par Ukrainas neatkarību, t. i., nacionālā propaganda, gluži dabīgi apvienojās ar sociālo propagandu un ideja par cīņu dēļ neatkarības sakusa ar ideju par cīņu ar muižniekiem, kapitālistiem un pat inteliģenci. Šo abu ideju sakušana ir nodarījusi un vēl tagad nodara lielus zaudējumus cīņai dēļ neatkarības.

Kad Krievija pēc sakaušanas Tālajos Austrumos no jauna vērsa savu skatu uz Tuvajiem Austrumiem, tur Donavas monarhijas slāvu zemēs sākta ievest panslāvisma idejas, lai apvienotu visas slāvu zemes zem viena cara sceptera, Austroungārija uz to atbildēja ar Ukrainas idejas uzstādīšanu, sākdama to ieviest dzīvē caur Galīciju uz Austrumiem. Galīcijā ukraiņi dabūja dažādas politiskas tiesības uz poļu rēķina: vidus un augstskolās ieveda mācību pasniegšanu ukraiņu valodā. Par propagandistiem tika paņemti Ukrainas inteliģences labākie spēki, kā profesors Proševskis un citi.

Neskatoties uz to, pašā Krievijas Ukrainā līdz revolūcijai Ukrainas neatkarības ideja bija tikai neatkarīgs jauks sapnis. Revolucionārās brīvības un tautu pašnoteikšanās lozungs atvēra neatkarīgajiem plašu darbības lauku. Austroungārija un Vācija, protams, savos personīgos nolūkos sāka arī enerģisku Ukrainas propagandu kara gūstekņu – ukraiņu starpā un vēlāk sāka no šiem gūstekņiem sastādīt pat kara pulkus Ukrainai.

Bet reālus spēkus un līdzekļus priekš Ukrainas valsts neatkarīgie ieguva tikai pēc tam, kad 1917. gadā iesākās krievu armijas sabrukums un virspavēlniecība nolēma cīņāpret lielniecisma ideju uzstādīt nacionālisma ideju. Iesākās karaspēka nodaļu un pat fronšu nacionalizēšana. Tad arī visa dienvidrietumu un Rumānijas fronte tika nacionalizētas. Bet no ļaužu masas, kuru aizrāvusi propaganda, īsā laikā nav iespējams radīt armiju. Lai gan ukraiņu karspēka nodaļas nebija lielinieciskas, bet daudz ko no pēdējām arī neatšķīrās. 1918. gadā lielinieki sasniedza Kijevu, pēc niknām ielu kaujām ieņēma to un ukraiņi atgāja uz Žitomiru – Koveļu. Ukrainas Centrālā Rada, pārliecinājusies savā nespēkā, nāca pie slēdziena, ka tikai ārzemnieku palīdzība var glābt Ukrainu no lieliniekiem. Tā kā reālu palīdzību ar bruņotu spēku tad varēja sniegt tikai centrālās valstis, ukraiņi griezās pie Vācijas.

Tiešām, Vācija arī sniedza šo palīdzību ātri un enerģiski. Atriezusies Kijevā vācu štiku apsardzībā un uzņemdamās plašas un visai bagātas zemes pārvaldību, Centrālā Rada uzņēma sociālā ziņā demokrātisku, bet nacionālā – pavisam šovinistisku kursu. Lai tiktu augstākos valsts amatos, nevajadzēja zināšanas un piedzīvojumus (pieredzi. A. P.), vajadzēja būt tikai demokrātam un īstam ukrainim. Pateicoties šim apstāklim, ļoti atbildīgus un augstus amatus ieņēma dažādi avantūristi un spekulanti. Šie avantūristi maz ko saprata no valsts darīšanām un maz viņiem rūpēja dzimtenes labklājība, bet par to viņi jo vairāk rūpējās par savām personīgām interesēm un ļoti labi saprata valsts mantu pārvērst par savu īpašumu. Šo iemeslu dēļ Centrālā Rada drīz vien zaudēja savu autoritāti, cieņu un visu šķiru iedzīvotāju, pat vācu uzticību. Dažādu likumu, pavēļu un rīkojumu tika izdots bez skaita, bet tie nebija saskaņoti un bieži vien runāja viens otram pretī. Vienas ministrijas orgāni bremzēja otras ministrijas orgānu darbību. Pēdīgi nepārdomātais agrārlikums un rīkojumi agrārjautājumā radīja pilnīgu neuzticību kā zemniekos, tā arī muižniekos. Pēc līguma ar Vāciju, Ukrainai vajadzēja zināmos termiņos piegādāt Vācijai zināmu daudzumu labības, bet, pateicoties pilnīgai nemākulībai valsti pārvaldīt, labība netika piegādāta. Bet par to Centrālā Rada, turēdama valdības grožus savās rokās vienīgi pateicoties vācu štikiem, uzsāka slepenas sarunas par vāciešu izdzīšanu no Ukrainas ar otro poļu korpusu, kurš arī tajā laikā gāja cauri Ukrainai. Saprotams, šīs sarunas nepalika noslēpums.

Tuvojās sējas laiks. Agrārlikuma un rīkojumu nenoteiktības dēļ ne zemes īpašnieki, ne arī bezzemnieki nezināja, kam zeme pieder un kam tā jāapsēj. Šis stāvoklis uztrauca kā zemes īpašniekus, tā arī vāciešus. Pēdējie labību nebija dabūjuši, bet neraža draudēja, ka arī nākotnē to nedabūs. Tādā kārtā kopīgas intereses tuvināja vāciešus zemes īpašniekiem – labības ražotājiem. Ukrainas lielgruntnieki un kapitālisti nodibināja „rūpniecībastirdzniecībasfinanšu savienību”. Šī savienība sasauca aprīļa mēneša beigās Kijevā labības ražotāju kongresu. Tai laikā gan Kijevā visas sapulces bija noliegtas, labības ražotāju priekšstāvji, kurus vadīja minētā savienība un pabalstīja vācieši, 29. aprīlī tomēr sapulcējas cirka ēkā, kur Ukrainas iedzīvotāju vairākuma šķiras priekšstāvji pieņēma rezolūciju par neuzticības izteikšanu Centrālajai Radai un ievēlēja par Ukrainas pārvaldnieku Skoropadski.

Nākošajā dienā sapulcējas Centrālā Rada, lai apspriestu radušos stāvokli. Vācu zaldātu nodaļa ielenca ēku, kurā šī sapulce notika, un arestēja dažus Radas locekļus un ministrus, kurus apvainoja kriminālnoziegumos. Pēc tam Centrālā Rada pasludināja sevi par atceltu. Tā notika apvērsums bez šāviena, bez trokšņa un bez kādām baumām.

Kriminālnoziegumos apvainotos bijušos ministrus tiesāja atklātā tiesas sēdē. Lasot apvainoto izteikumus, kurus nodrukāja Kijevas laikraksti, tie atstāj humoristisku nostāstu iespaidu, tik naivi, lai neteiktu vairāk, tie ir. Šim pirmajam valsts nodibināšanas mēģinājumam, liekas, vajadzēja ukraiņus pārliecināt, ka, lai kādu darbu sekmīgi veiktu, ir vajadzīgs, lai šo darbu vadītu piedzīvojuši lietpratēji, ka, ja jūras nespeciālists nevar vadīt kuģi pa Dņestru, tad jo bēdīgāks iznākums var būt, ja valsts kuģa vadību nodod cilvēkiem, kuri no valsts darīšanām neko nejēdz.

II

Hetmaņa Ukraina

Hetmanis Skoropadskis, ieņēmis Ukrainas troni, izsacīja pašus labākos un visiem pieņemamos vēlējumus, aizmirsdams, ka ar labiem vēlējumiem arī elle ir bruģēta. Būdams viens no lielākajiem zemes īpašniekiem Ukrainā, krievu dienesta kavalērijas oficieris, bet cilvēks ar vāju gribas spēku, hetmanis Skoropadskis padevās pilnīgi „Protofis” (rūpniecības, tirdzniecības un finanšu sabiedrība) iespaidam, jo vairāk tāpēc, ka „Protofis” izvirzīja viņa kandidatūru uz hetmaņa posteni. Tāpēc arī hetmaņa politika pēc savas būtības bija tā pati „Protofis” politika. Ja vēsturnieki, aprakstīdami Burbonu restaurāciju, saka, ka franču muižnieki revolūcijas laikā nekā (laba) nav mācījušies un nekā (slikta) nav aizmirsuši, tad to jo vairāk var attiecināt uz „Protofis”. „Protofis” ne domāt nedomāja par tik nepieciešamajām agrārreformām. Pats hetmanis bija par reformām, bet viņu izvešanu dzīvē aizvien atlika. Viens no „Protofis” locekļiem, 400 000 desetīnu zemes īpašniekiem, izteicās: „Nevienas desetīnas no savas zemes es zemniekiem neatdošu”. Pēc pārdzīvotās revolūcijas „Protofis” domāja uzturēt zemē kārtību pēc 1906. gada parauga ar soda ekspedīcijām. Tā kā vācieši atteicās no uzstāšanās ar soda ekspedīcijām, tad šim nolūkam tika formētas atsevišķas nodaļas un komandantu sotņas no brīvprātīgajiem oficieriem. Zināms, šajās sotņās un soda ekspedīcijās tika uzņemti tikai tie oficieri, kuri nevarēja atrast sev citu darbu, tas ir, sliktākie. Zem „Protofis” iespaida guberņu un apriņķu administrācija tika vervēta no pašiem melnsimtnieciskajiem elementiem, viņu administratīvajām spējām nepiegriežot nekādu vērību. Varas vīru patvaļu var raksturot šādi fakti. Kādā Harkovas guberņas muižā nozuda cūka. Muižas īpašnieks, turklāt arī cukura fabrikants, būdams iekšlietu ministra labs paziņa, telegrafē ministram, ka sādžā nav vairs viss kārtībā, sākoties lielnieciski nemieri un tāpēc nepieciešams izsūtīt uz sādžu rotu vāciešu. Apriņķa priekšnieks turpretim ziņo, ka viss ir mierīgi, nekādu vāciešu nav vajadzīgs, jo tas tikai velti uztrauktu iedzīvotāju prātus. Tomēr vāciešu rota tiek atsūtīta un, segdamies zem viņas, vietējā soda ekspedīcijas nodaļa, neatradusi cūkas zagli, izper trešo daļu vīriešu sādžā. Kāds no soda ekspedīcijas priekšniekiem savu varonību raksturoja šādi: „Kad lietainā laikā man nākas braukt pa sādžām un miestiņiem, es savus zābakus citādi netīru – žīdiem un huligāniem es pavēlu nolaizīt ar mēli dubļus no maniem zābakiem”. To runāja vidēja mūža krievu kapitāns. Tanī pat laikā visur un pār visu valdīja pilnīga spekulācijas un kukuļošanas bakhanāle. Ierēdņi ar nelielām algām un līdzekļiem žūpoja pa restorāniem un kabarē, maksādami par pusdienām un vakariņām tūkstošiem rubļus.

Militārā ziņā hetmaņa valdība turpināja Centrālās Radas programmu ar visām viņas negatīvām un pozitīvām īpašībām. Jāpiemin, ka Centrālā Rada bija uzsākusi kolosālus organizācijas darbus. Visas krievu karaspēka daļas, kas šai laikā vēl bija palikušas Ukrainā – veselas divīzijas un korpusi (zināms, viņu materiālā daļa, oficieru sastāvs un neliels kareivju skaits) – tika ieskaitīti Ukrainas dienestā. Tā kā kara ministrs kā kabineta loceklis bija reizē politisks darbinieks, tad viss armijas radīšanas un veidošanas darbs faktiski atradās ģenerālštāba priekšnieka rokās. Par ģenerālštāba priekšnieku bija jauns krievu ģenerālštāba pulkvežleitnants. Viņš nostādīja lietu tik veikli un taktiski, ka par viņu daudz vecākie ģenerālštāba pulkveži un ģenerāļi nejutās apvainoti, redzot priekšgalā jaunāku virsnieku. Ukrainas ģenerālštābā pamazām salasījās krievu ģenerālštāba labākie spēki; visi viņi strādāja ļoti produktīvi, atstājot ģenerālštāba priekšniekam politisko darbu. Cik Centrālās Radas ministrijās valdīja šovinisms pret visu krievisko, tikpat daudz tolerances bija ģenerālštābā; šeit prasīja tikai pēc talantiem, kas vēlas strādāt zemes labā.

Hetmaņa laikā tika turpināta šī pati politika. Organizējot atsevišķus kadrus un nākamās armijas materiālo pusi, armiju komplektēt un formēt Centrālā Rada nevēlējās, baidoties, ka armija var izcelt kontrrevolūciju. Arī hetmanis izvairījās no šī darba, bet jau aiz gluži pretējiem iemesliem – baidīdamies, ka armija var izvest kontrrevolūciju. Visvarenais „Protofis” paziņoja, ka armijas uzturēšanai viņš naudas nedos, ka armija viņam nav vajadzīga, jo viņa zemes un kapitālus apsargās vācieši vismaz vēl piecu gadu laikā. Jāpiezīmē, ka „Protofis” sastāvēja no muižniekiem un kapitālistiem, kas sevi skaitīja par īstiem krieviem. Tādējādi krievu ļaudis, kaut gan sirdī vācus neieredzēja, labprāt bija ar mieru dzīvot vācu štika aizsardzībā, lai tikai ne par matu nebūtu jāpiekāpjas savās tiesībās un privilēģijās iedzīvotāju labā.

No 1918. gada pavasara līdz pat vēlai ziemai Ukraina bija vienīgā laimīgā mala agrākās krievu ķeizaristes robežās, kur varēja dzīvot pilnīgi mierīgi un dabūt visu nepieciešamo par samērā lētām cenām. Tāpēc uz Ukrainu traucās ļaudis no visām bijušās Krievijas malām. Ukrainā aizvien vairāk sanāca krievu inteliģence ar „apvienotās, nedalāmās Krievijas” orientāciju. Šie ļaudis izmantoja visus Ukrainas miera un kārtības labumus, jo rijīgi viņi ēda Ukrainas maizi, bet tanī pat laikā uz katra soļa lamāja Ukrainu kā tādu; visus, kas nesa Ukrainas formu, viņi sauca par nodevējiem. Šī krievu inteliģence bija tik tuvredzīga, ka apzinīgi aizcirta zaru, uz kura pati sēdēja.

Jūnijā un jūlijā bija pilnīga iespēja pārveidot Ukrainu par spēcīgu valsti, kura pēc pāris mēnešiem būtu spējīga uzturēt kārtību zemes iekšienē un nebaidīties arī lielinieku uzbrukuma no ārienes. Šim nolūkam vajadzēja tikai īstenot zemes reformu – kaut nelielu daļu no kroņa un muižnieku zemes nodot fermeriem pret mērenu atlīdzību. Nedarīdams ne to, ne šo, neuzrādīdams vispār nekādu noteiktu virzienu iekšējā politikā, hetmanis beidzot nonāca starp divām ugunīm.

Centrālās Radas piekritēji pēc viņas padzīšanas mazliet pieklusa, bet ieročus nenolika; viņi organizēja sistemātisku propagandu pa visu zemi. Viņi apvainoja hetmani un tā valdību, ka politiski ekonomiskajā dzīve tiek atjaunots ne vien vecais režīms, bet dzimtbūšana (eksekūcijas pret zemniekiem); apsverot lietu no nacionālā viedokļa, hetmanis parādījis sevi ne vien par rusofīlu, bet rīkojies viscaur kā maskēts krievu ģenerālgubernators. Vienīgi nacionālajai propagandai 1918. gadā iespaida nebija, bet apmierinājusies ar ekonomisko un sociālo, viņa uzrādīja labas sekmes.

No otras puses, aizvien vairāk no Krievijas ieplūstošā inteliģence apvainoja hetmani nodevībā pret Krieviju. Darbā tika laistas visprovokatīvākās baumas. Runāja, piemēram, par kādu ģenerāļa Deņikina rīkojumu, ka visi ģenerālštāba oficieri, kuri līdz zināmam laikam nebūs atstājuši apkaunojošo un nodevīgo dienestu Ukrainas armijā, tiks izsludināti par valsts nodevējiem utt. Bet neskatoties uz visu to, vienlaikus ar šādām baumām un aģitācijām, Deņikina oficieri pilnā formā staigāja brīvi par Kijevu. Kijevā pat atklāti rīkojās brīvprātīgo armijas vervēšanas birojs; vēl vairāk – Ukrainas valdība brīvprātīgo armijai izsniedza dažādus kara materiālus.

Centrālās Radas piekritēji, tā saucamie „neatkarīgie”, šinī brīdī izrādīja diezgan daudz takta un sapratnes. Viņi sacīja tā: „Hetmani padzīt ir pilnīgi mūsu spēkā; bet mēs to nedarīsim vismaz līdz tam laikam, kamēr viņš kaut cik vēl rīkosies kā ukrainis; jo saceļoties patlaban pret hetmani, mūs aprīs lielinieki.”

Turpretim krievu inteliģences domas bija tās, ka labāk, lai valda lielinieki, tikai ne patstāvīga, pat ne autonoma Ukraina. Vasarā pie varas esošā Ukrainas inteliģence arī nedomāja par pilnīgu patstāvību, bet aprobežojās ar autonomijas prasībām. Turpretim vairums no valdības un sevišķi kara partija pat nepulējās atrisināt nākošās attiecības starp Krieviju un Ukrainu, bet strādāja ar vienīgo nolūku – uzturēt šai bagātā zemē kārtību un glābt no lielinieku posta. Militārajās aprindās tika pat izvirzīts samierināšanās projekts caur apģērba formu: pēc vācu parauga, nest pie cepures divas kokardes – krievu un ukraiņu. Pie Deņikina nosūtīja delegācijas – bet viss velti; tuvināšanās un apvienošanās nevarēja notikt, jo par daudz kareiviski bija noskaņoti Ukrainā dzīvojošie Krievijas pavalstnieki. Mani visvairāk pārsteidza tas, kāpēc šie kareiviskie oficieri un ģenerāļi necīnījās Deņikina armijas rindās pret lieliniekiem, bet sēdēja Kijevā, Odesā un citās pilsētās, nodarbodamies ar diezgan aizdomīgu spekulāciju. Viņi bija atvēruši veselu rindu atklāto namu, spēļu zāļu un tējnīcu; klubos kā priekšnieki sēdēja cienījami ģenerāļi, pat ar Jura krustiem pie krūtīm, bet visa administrācija un kalpotāji sastāvēja no oficieriem. Kijevā dzīvoja ne mazāk par 10 tūkstošiem krievu oficieru, Odesā 10 tūkstoši un ne mazums citās pilsētās.

Spekulācija, žūpošana, izšķērdīga dzīve lielajos centros, patvaļa un kukuļu ņemšana pie administrācijas, reformu un likumības trūkums – viss tas drīz vien panāca loģisko atbalsi. Vairākās vietās notika sacelšanās, dažās par diezgan lielos apmēros. Piemēram, jūlijā sākās lieli nemieri Kijevas guberņas dienvidos. Šī sacelšanās Taraščanskas apriņķī organizatoriski saplūda kara vienībā („Taraščanskas divīzija”) un, veikli manevrējot, izvairījās no sekojošā vācu karaspēka; viņa pārcēlās pār Dņepru un 10–12 tūkstošus liela atstāja Ukrainas robežas, pāriedama pie lieliniekiem. Jūlijā sekoja sacelšanās Svenigorodskas apriņķī. Nemiernieki uzbruka turpat esošai oficieru nodaļai, kura kopā ar divām pienākušām vācu rotām ieslēdzās cukurfabrikā. Pēc triju dienu ielenkšanas ieslēgušies padevās ūdens trūkuma dēļ. Visi šie nemieri un sacelšanās galu galā tika likvidēti no vācu karaspēka. Valdība un krievu inteliģence ticēja, ka vācu militārie spēki vēl ilgi viņus apsargās no pašu pilsoņiem, tāpēc nepiegrieza nekādu vērību nemieriem – vētras vēstnešiem. Nopietnākie un tālredzīgākie ļaudis neatlaidīgi pieprasīja valsts pārvaldīšanu noorganizēt tā, lai vismaz iekšējo kārtību varētu uzturēt pašu spēkiem. Tika iesniegti dažādi jauninājumi un reformu projekti, bet visi viņi atdūrās uz nepārvaramiem šķēršļiem un aprakās papīru blāķos.

III

Hetmaņa un brīvprātīgo laikmets

Šis laikmets bija īss, toties pilns dziļu pārdzīvojumu. Kad sākās vācu satriekšana rietumos, uzliesmoja revolūcija Bulgārijā, kad visiem palika skaidrs, ka Vācijas varenībai tuvojas gals un tātad uz viņas atbalstu zuda Ukrainas cerības, – šad un tad hetmaņa galminieki atminējās, ka viņiem nav armijas, bet armija tomēr visā drīzumā būs vajadzīga. Iesākās drudžains darbs, lai radītu kaut jel kādu armiju. Līdz šim Ukrainā bija saformēts astoņu korpusu, četru kavalērijas divīziju un atsevišķās apvienotās (kājnieku un jātnieku) divīzijas oficieru un instruktoru kadrs, un vienīgi pēdējā bija ap 2½ tūkstošu štiku – tāds, lūk, viss Ukrainas bruņotais spēks, ko savā piecus mēnešus ilgajā valdīšanas laikā bija organizējusi hetmaņa valdība, zināms, neskaitot viņa komandantu nodaļas un sotņas no brīvprātīgajiem, lielāko tiesu oficieriem.

Runājot ar Puškina vārdiem, „jau zemē slepus nemiers auga” („Ukraina gluho volnovalas”). Šis nemiers nāca no divām pusēm: no „apvienotās, nedalāmās Krievijas” un, savukārt, no neatkarīgās Ukrainas piekritējiem. Abas puses vēlējās hetmaņa valdības gāšanu: pirmā – lai pievienotu Ukrainu Krievijai, otrā – lai nodibinātu šauri nacionālu valdību. Bet bija arī trešā puse – lielinieki, kuri uzmanīgi sekoja notikumiem un lēja ūdeni uz nacionālā šovinisma dzirnavām. Kā pirmie uzstājās Deņikina sekmju sadrošinātie rusofīli. Iesākās stipra aģitācija starp oficieriem; viņus baidīja ar to, ka Deņikins ātri vien ienāks Kijevā un nodos tiesai visus hetmaņa oficierus par valsts nodevību; tāpēc katra godīga oficiera pienākums novilkt ukraiņu formu un vai nu laisties uz Donu, vai kā civilam cilvēkam gaidīt Deņikina ierašanos Kijevā. Šai propagandai bija sekmes, oficieri jau sāka runāt par pievienošanos Deņikinam. Tanī pat laikā uz hetmani darīja spiedienu arī visspēcīgā „Rūpnieku, tirgotāju, finanšu savienība”. Kad revolūcija iedegās arī pašā Vācijā un uz viņas štikiem zuda pēdējās cerības, tad hetmanis Skoropadskis paziņoja, ka viņš ir krievu ģenerālis un pārvalda Ukrainu tikai līdz satversmes sapulcei. Līdz ar to Deņikina piekritējiem tika atļauts pa visu Ukrainu formēt brīvprātīgo nodaļas ar tiesībām uzturēt viņas no valsts kases. Liekas, rusofīliem nu vajadzēja būt apmierinātiem, bet patiesībā ne rusofīlus, ne arī pašu Deņikinu tas vēl neapmierināja: brīvprātīgie sāka izrādīt vēl lielāku naidu pret ukraiņu oficieriem, bet hetmaņa nosūtīto misiju Deņikins uzņēma ļoti nedraudzīgi.

Tad galīgi zuda Ukrainas patstāvības partiju pacietība un arī viņas uzstājās atklāti. Oktobrī Belaja Cerkovjē (Bila Cerkva) notika sacelšanās pret hetmani un jaunas valdības – direktorijas – izsludināšana ar Petļuru priekšā. Šī savā sākumā ne visai plašā sacelšanās nevarēja tomēr tikt likvidēta, jo hemanim nebija organizēta karaspēka, bet vācieši jau atteicās iejaukties Ukrainas iekšējās lietās, – viņiem pašu mājās bija revolūcija, otrkārt, Kijevā formējās tiem naidīga brīvprātīgo armija. Tā kā brīvprātīgie hetmani neatzina, tad visu zemes bruņoto spēku – kā brīvprātīgo, tā arī ukraiņu – priekšgalā tika nolikts grāfs Kellers. Viņš bija brašs karavīrs, bet vājš organizators un vēl vājāks kā politiķis. Tomēr, būdams tikai nomināli padots hetmanim, viņš bija zemes faktiskais valdnieks. Brīvprātīgie ieņēma aizvien naidīgākas pozīcijas. Šādu tādu brīvprātīgo nodaļu, družīnu un organizāciju štābi auga kā sēnes, kaut gan štiku skaits viņās auga apbrīnojami lēni.

Petļuras sacelšanās auga, pletās plašumā, apdraudot jau pašu Kijevu; tiesa, no sākuma tā parādījās atsevišķu neorganizētu nodaļu rīcībā: katrs no Petluras piekritējiem ar hetmani neapmierinātajos apgabalos savervēja atsevišķu nodaļu un katrs ar savu nodaļu devās kopējā virzienā uz Kijevu, jo tur viņus gaidīja bagāts laupījums. Drīz vien pie nemierniekiem parādījās arī organizācija: viņu priekšgalā stājās direktorija no pieciem locekļiem ar Petļuru kā pirmo. Tanī pat laikā Petļura skaitījās arī par karaspēka virspavēlnieku – Golovnij Ataman. Viņa štāba priekšnieks un faktiskais kara darbības vadītājs bija ģenerālis Ozeckis, pārnācējs no Centrālās Radas un hetmaņa galvenā štāba, cilvēks diezgan viltīgs un divkosīgs, tomēr ne jau tik gudrs, izbijis krievu dienesta gvards. Pret Petļuru izsūtītajām brīvprātīgo nodaļām sākumā bija zināmas sekmes, bet pašu iedzīvotāju naidīgā izturēšanās pret tiem, kā arī disciplīnas trūkums viņu rindās, izjauca tālākās sekmes. Pateicoties ārkārtīgai nolaidībai, pie Poltavas brīvprātīgie tika divreiz sakauti un drīz vien Kijeva no Dņepras labā krasta bija ielenkta. Bet hetmanis un Kellera pēcnācējs kņazs Dolgorukijs griezās pēc palīdzības pie vāciešiem. Pēc ilgām sarunām vācieši piekrita. Viņi gāja uzbrukumā un mazliet atspieda Petļuras karaspēku, bet pēc tam uzbrukumu pārtrauca, jo starp kņazu Dolgorukiju un vācu štābu bija izcēlušās nesaskaņas; kņazs Dolgorukijs, kā Rurika pēcnācējs, nebija varējis apslēpt savu augstprātību vācu ģenerāļiem. Neskatoties uz to, vācieši tomēr paziņoja Petļuram, ka Kijevā viņu nelaidīs, un norādīja uz līniju, kurai Petļuras karaspēks nedrīkst pāri iet; uz šīs līnijas vācieši izlika visai retas sargu nodaļas, kuras tomēr bija pietiekoši spēcīgas līnijas nodrošināšanai. Tai pašā laikā iesākās sacelšanās arī Dņepras kreisajā krastā, tomēr viņas neattīstījās tik spēji un cīņa ar tām sākumā ritēja sekmīgi, bet uz novembra beigām petļurieši arī še sāka jau tuvoties Kijevai.

Kijeva, vēl tikai janvārī un februārī pārlaidusi lielinieku briesmas, uz novembra vidu sāka atkal dzīvot drudžainas dienas. Restorānos un klubos plītēja brīvprātīgie, bet avīzēs rakstīja par to, ka petļuriešu bandas drīz būs galīgi iznīcinātas; tak lielgabalu dunoņa nāca aizvien tuvāk pilsētai un maize ar katru dienu palika dārgāka. Pēc tam, kad Odesā izkāpušie franču spēki kņazam Dolgorukijam apsolīja palīdzību, viņa attiecības ar vāciešiem palika vēl sliktākas. Taču solījums palika tikai solījums, un vācieši turklāt paziņoja, ka naktī uz 8. decembri viņi noņem savas sargu nodaļas un kārtību Kijevā uzturēs tikai tajās vietās, kur atrodas viņu karaspēks. Kņazs Dolgorukijs, pilnīgi saprazdams savu spēku vājumu, tomēr neko nedarīja, lai atvilktu un glābtu savus karavīrus, labi zinādams, ka brīvprātīgos sagaida petļuriešu nikna atriebība. Kad 8. decembrī plkst. 11 dienā Dolgorukijam tika ziņots, ka Petļuras karaspēks laužas jau pilsētā, viņš ievaicājies tikai: „Bet ko tad vācieši?” – un izgājis, pamezdams visu savam liktenim. Vai priekšnieks var pamest tā savus apakšniekus, neaprādīdams (nepaskaidrodams. A. P.) pat apstākļus, un cerēt vēl kādreiz izmantot viņu uzticību? Šie karavīri bija mobilizēti un viņus piespieda cīnīties ne priekš sevis, bet priekš Dolgorukija, un vairākums viņu bija tādi pat nabagi kā petļurieši.

Kā uz burvju zižļa mājienu stundas laikā Kijevā izgaisa visi brīvprātīgo mundieri, bet, ja kāds vēl nepaspēja noslēpt piederības zīmes pie brīvprātīgo armijas, izrēķināšanās ar viņu bija īsa. Drausmīga bija nakts no 8. uz 9. decembri Kijevā, nemitīga šaudīšanās uz ielām un pa mājām. Daudz līķu vairākas dienas gulēja uz ceļu bruģiem, sevišķi pa pilsētas nomalēm.

Tā tika nogāzta hetmaņa valdība, jo nekā (slikta) viņa nebija aizmirsusi no cara režīma laikiem un nekā (laba) nebija mācījusies revolūcijas laikā.

IV

Ieņēmis Kijevu un visu Ukrainas teritoriju, Petļuras karaspēks tanī pat laikā ieguva visus hetmaņa valdības līdzekļus un bagātības. Tā kā sacelšanās pret hetmani sākās no zemes nomalēm virzienā uz centru, tad, protams, hetmaņa piekritēji izvest neko nevarēja. Petļuras rīcībā pārgāja diezgan labi nostādītas finanses (100 karbovanci = 120 vācu markas), samērā labi dzelzceļi (ripošā materiāla netrūka), bagātīga kara manta – ieroču un šaujamo līdzekļu krājumi, apģērbs un uzturs 500 000 lielai armijai, pilnīgi organizēti kadri priekš 8 korpusiem, 3 kavalērijas divīzijām ar attiecīgo tehnisko karaspēka daudzumu, teicams ģenerālštābs un bez tam labi izveidots valsts aparāts. Petļuram atlika tikai ar vajadzīgo mākslu visu izmantot, lai dzīve ietu normālu gaitu un nostiprinātos jaunā kārtība. Arī ārējā politikā stāvoklis bija jo labvēlīgs. Kā redzējām, Odesā izceltais Sabiedroto karaspēks hetmanim nepalīdzēja, jo ieskaitīja viņu par vācu draugu un ielikto, turpretim Petļura kā hetmaņa pretinieks reizē ar to tika turēts par vācu ienaidnieku un sākumā Sabiedrotie uz viņu skatījās labvēlīgi; šo stāvokli vajadzēja izmantot. Turpretim Petļura neizmantoja labvēlīgo situāciju, bet gluži otrādi – Odesas tuvumā iznāca Sabiedroto un Petļuras karaspēku sadursme, un taisni pēdējā vainas dēļ. Šinī ziņā ar Petļuras valdību notika tas pats, kas raksturīgs priekš visām jaunizveidotām valstīm ar nepiedzīvojušām valdībām priekšgalā: petļuriešu valsts vīri, nogāzuši hetmani, uzlidoja tik augstu, ka vairs zemi zem sevis neredzēja; sak’, mēs gudrākie un stiprākie par visiem, mums nav no citiem ko bīties un lieki pie citiem atbalstu meklēt – „mums nevajag nekādu orientāciju, mums pašiem sava orientācija”.

12. decembrī Kijevā svinīgi ienāca Petļura. Svinīgi bija organizēta saņemšana, tomēr Kijevas iedzīvotāji nevis uzgavilēja, bet bija pat ļoti drūmi, jo nevajadzēja sevišķas tālredzības, lai saprastu, ka vēlākais pēc diviem mēnešiem Kijevā šādā pat kārtā ienāks lielinieki. Tādu pārliecību iedzīvotājos nostiprināja petļuriešu karaspēks un valdības rīkojumi. Brīvprātīgi Petļuras rindās sanākušais karaspēks, aizdomīga nemiera pilns, bija rekrutēts vai nu no bezdarbniekiem (kas negribēja strādāt, kaut pieprasījums pēc strādniekiem Ukrainā bija jo liels), vai arī no lauku darbus beigušajiem, kas tagad vēlējās iedzīvoties ar laupīšanu. Oficieru sastāvs bija no ļaužu vidus, kuriem pie hetmaņa nelaimējās un vienīgi tāpēc, ka viņi vai nu patvarīgi sev piesavinājās vairākas činas (amatus), vai arī savā darbā nekā nejēdza. Ieejot Kijevā, petļuriešu karaspēks bija sagrupēts trijos korpusos: 1) Sečas strēlnieki, 2) Melnjūrieši un 3) Aizkrācieši. Pirmo komandēja austriešu oberleitnants Konovalecs, otro – krievu dienesta praporščiks Peļeščuks, trešo – krievu dienesta pulkvežleitnants Balbačans. Bez tam vēl pastāvēja vesela sērija dažādu nodaļu, kuras komandēja nevienam nepazīstami, pat lasīt un rakstīt nepratēji, staiguļi. Atkārtojās tas pats, kas Centrālās Radas laikā: atnāk pie „Augstās Direktorijas” locekļa vai neizglītota ministra kāds nepazīstams subjekts un, dūri pret krūtīm sizdams, apgalvo, ka viņš ir viens ļoti godīgs un gudrs ukrainis, ka hetmaņa laikā viņš par savām nacionālajām tieksmēm vajāts, bet tagad grib kalpot un palīdzēt Ukrainai – viņš organizēs ļoti stipru karaspēku, pārvaldīs apriņķi vai rūpniecības apgabalu utt. Šim subjektam noticēja, viņš dabūja avansu un bieži vien aizbrauca uz neatgriešanos; bet notika arī tā, ka, izmantodams savas pilnvaras, viņš nodarbojās ar „rekvizēšanu”. Avansus un pilnvaras jo vairāk saņēma dažādi Direktorijas locekļu un ministru radinieki vai pazīstami. Augstākā vara kā agrāk palika „augstai direktorijai”, ministrijas sastādījās sociālistiskas. Nekavējoši tika izdots likums par zemes nacionalizāciju. Šis likums izrādījās tikpat pazudinošs priekš Petļuras, kā savā laikā agrārreformu trūkums priekš hetmaņa: visa Ukarainas zemniecība sāka izturēties naidīgi pret Petļuru.

Kamēr valdība Kijevā svinēja savu uzvaru pār hetmani un Galīcijas apvienošanos ar Ukrainu (Galīciju pievienoja Ukrainai zem Ukrainas Tautas republikas Rietumu apgabala vārda ar plašas autonomijas tiesībām) – ziemeļos un rītos sāka kustēties lielinieki. Jāatzīmē, hetmaņa valdība bija noslēgusi ar lieliniekiem kaut ko pamieram līdzīgu, tāpēc Ukraina lieliniekiem zināmā mērā bija pieejama un to viņi plaši izmantoja savus propagandas un organizāciju dibināšanas mērķiem. Nākot pie varas Petļuras sociālistiskajai valdībai, lielinieki ārkārtīgi veikli un saprātīgi izmantoja apstākļus sev par labu – kā politiskā, tā militārā ziņā. Politikas laukā lielinieku aģitatori maskējās par īstiem ukraiņiem, bet aši uzbruka visam tam, kas sekmēja likumību un kārtību, saucot to par hetmaņa kārtību un veco režīmu. Tā kā Petļura nevarēja uzreiz radīt savu jauno valsts aparātu, jo tas prasa ilgāku laiku un daudz intensīvāku pūļu, viņš izmantoja hetmaņa valsts iestādes, apmainīdams tajās tikai neuzticamo un kaitīgo darbinieku daļu ar jaunu. To uztvēra un savukārt izmantoja lielinieki valstiskās kārtības jaukšanas propagandai. Ja kāds pūlējās ievest un nostiprināt disciplīnu karaspēkā, lielinieku aģitatori acumirklī brēca: „Tas ir vecais režīms, tas ir kaut kas sliktāks par hetmaņa laikiem! Mums ir apzinīga tautas armija, mums lieka katra piespiedu disciplīna! Mums ir un būs apzinības disciplīna!” Šo lielinieku aģitāciju pabalstīja ļoti daudzi goda vīri no ukraiņiem, nezinādami, ko dara; sacelšanās laikā viņi bija ieņēmuši augstus posteņus, tas bija pāri viņu piedzīvojumiem un zināšanām; juzdami, ka pie tiesiskas valsts iekārtas un dzīves viņi savus posteņus nevarēs paturēt un tomēr nevēlēdamies viņus pamest, – tie neapzinīgi pieslējās lielinieku aģitācijai.

Militārā ziņā lielinieki izmantoja robežu neaizsargāšanu no ukraiņiem varas pārņemšanas laikā, piepludināja pierobežu apgabalus ar saviem aģitatoriem, organizēja sacelšanās uz vietām un pamazām jau sāka ieņemt pierobežu pilsētas. Kad petļuriešu valdība pieprasīja Maskavā, uz kāda pamata tiek pārkāpti pamiera noteikumi starp Ukrainu un padomju Krieviju, Čičerins atbildēja, ka viņam ne prātā nenākot pārkāpt pamiera līgumu; neviena padomju karaspēka daļa vēl Ukrainas robežas neesot pārgājusi, bet gan pēc viņa (Čičerina) ziņām, dažas Ukrainas pilsētas un apriņķi paši sevi izsludinot par lieliniekiem un paši pievienojoties padomju Krievijai. Pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, viņš (Čičerins) esot spiests tos pieņemt, lai ievestu tur kārtību un noorganizēšanos, un tāpēc esot ļoti iespējams, ka padomju karaspēks ieņemšot no Ukrainas atkritušos un padomju Krievijai pievienojošos ciemus un pilsētas. Tādejādi galu galā iznāca, ka nevis Maskava, bet it kā Ukraina uzsāka karu ar padomju Krieviju. Tas arī notika jau pirms ziemas svētkiem.

Pret lieliniekiem tika virzīti Melnjūras un Aizkrāces korpusi un visas dažnedažādās nodaļas, kas atradās uz Dņepras kreisā krasta. Sākumā ukraiņiem bija zināmas sekmes. Bet drīz vien apstākļi mainījās. Nelaimīgais zemes socializācijas likums, no vienas puses, disciplīnas trūkums armijā, laupīšanas kāre pie kareivjiem un virsniekiem, no otras – noveda pie tā, ka Čerņigovas un Harkovas iedzīvotāji savu „tautas armiju” sāka uzskatīt par ļaunāko ienaidnieku: ja kādā attālākā sādžā nonāca izlūki vai mazāka nodaļa, iedzīvotāji naktī viņus apsita. Tiklīdz atdūrās uz pirmajām neveiksmēm, tad ātru, bet ne visai izveicīgu roku organizētais karaspēks, būdams bez lietpratīgas vadības, padevās pilnīgai patvaļai. Laupīšana vairojās, jo atkāpjoties to darīt bija daudz izdevīgāk, nekā uz priekšu ejot; iedzīvotāju naids pret karaspēku auga augumā. Jau pēc jaunā gada armijas aizmugurē uzliesmoja sacelšanās, bet 1919. gada janvāra vidū visu Dņepras kreiso krastu pārņēma lielinieku nemieri un sacelšanās. Bet nelaime nenāk viena. Tanī pat laikā iesākās cīņas arī vakara frontē ar Poliju. Galīcieši, turēdami Ļvovu par savu galvaspilsētu, bija to jau bezmaz ieņēmuši, bet tika no poļiem atkal izsisti. Cīņas starp galīciešiem un poļiem pēc tam turpinājās ar svārstīgām sekmēm te vienā, te otrā pusē. Tā kā galīcieši bija Ukrainas sastāvdaļa, Petļuram nācās pagarināt galīciešu flangu un ieņemt fronti no Galīcijas robežām līdz Pripetai, kur agrāk, līdz maija mēnesim notika tikai ukraiņu un poļu izlūku sadursmes.

Cīņas lielinieku frontē atklāja Petļuram visa viņa improvizētā karaspēka, revolucionāro vadoņu, partizānu un atsevišķo nodaļu vājumu. Petļura nu ar steigu sāka savā dienestā uzaicināt visus viņam nenaidīgos hetmaņa un krievu oficierus, sevišķi no ģenerālštāba. Bet bija jau mazliet par vēlu. Nevar radīt armiju dažās nedēļās, nevar pārorganizēt karaspēku, kas atrodas cīņā, bet, galvenais, nevar izveidot kaujas spējīgu armiju bez stingras disciplīnas un kārtības. Bez tam vairums bijušo hetmaņa oficieru, lieliniekiem tuvojoties, bija izklīduši – cits uz Donu, cits uz ārzemēm, bet cits jau vienkārši nolīdis par mierīgu zemes arāju. Neviens no senajiem oficieriem negribēja kalpot karaspēka daļā, kur vairums kā jauno, tā vecāko virsnieku – cilvēki ar tumšu un nezināmu pagātni. Man personīgi nācās būt pie galda, kur Melnjūras korpusa komandieris bija sapulcinājis sev padotos virsniekus: es skatījos uz viņiem un neticēju, ka tā ir īstenība, un ne murgi; no viņu sejām un sarunām es pārliecinājos, ka atrodos starp laupītāju virsniekiem.

V

Uz janvāra beigām Kijevas iedzīvotāji dzirdēja atkal lielgabalu dunoņu: Kijevai tuvojās lielinieki. Petļuras karaspēks cieta zaudējumus visās frontēs. Redzēdama, ka armijā nav kaut kas kārtībā, bet nesaprazdama lietas īsto būtību, Petļuras valdība domāja iznīcināt visus ļaunumus ar frontu (korpusu) pavēlnieku apmaiņu kreisajā krastā: viens pakaļ otram tika arestēti vēl mēnesi atpakaļ par tautas vadoņiem suminātie atamani – Aizkrāciešu komandieris Balbačans un Melnjūriešu komandieris Peļeščuks. Tak ne viņos slēpās ukraiņu karaspēka neveiksmes, bet gan visā šai karaspēka organizācijā un pašā vadībā. Bieži vien tālāk no militāriem stāvošie ļaudis domā, ka vajag tikai būt varonīgam, apķērīgam un viltīgam cilvēkam, tad viņš – slavens oficieris! Tā domāja arī Ukrainas valdība. Bet tā, lūk, tas pavisam nav. Vispirms oficierim jāpazīst sava lieta, sava uzdevumi: nepietiek ar personīgu piemēru savus 100–200 cilvēkus izvest cīņā, bet personīgo piemēru vajag rādīt disciplīnā un ne tika rādīt piemēru, bet arī spēt iemācīt uz to savus kareivjus, iet izlūkos, apsardzībā, sakaru uzturēšanā, prast uzbrukt un atkāpties pie katriem apstākļiem. Ukraiņu oficieri to nemācēja, viņi prata tikai uzmundrināt kareivjus, laupīt un izvest salaupīto. Izrādījās, ka visiem ir daudz salaupītu mantu, kura jānogādā mājās – un šo mantu viņi sargāja vairāk nekā dzimtenes stepes un laukus. Bez tam ukraiņu, kā arī visi revolucionārā kārtā „iesvētītie” oficieri, nemācēja savus kareivjus audzināt, kaut gan kareivju audzināšana nav mazāk svarīga par viņu apmācīšanu. Pats Petļura saprata savu kara neveiksmju galvenos cēloņus, tāpēc viņš par ģenerālštāba priekšnieku iecēla krievu ģenerālštāba ģenerāli Bronski – karstu patriotu, sevišķi godprātīgu, gudru un enerģisku cilvēku[3], par aktīvās armijas faktisko vadoni krievu ģenerālštāba ģenerāli Sinklēru, uz daudzām atbildīgām vietām piedzīvojušus oficierus; bet visu šo personu rīcības brīvība bija stipri ierobežota, un tikai pēc valdības pārcelšanās no Kijevas uz Viņņicu (februāra pirmajās dienās) viņi savas idejas pa daļai varēja izvest dzīvē. 10. februārī lielinieki ieņēma Kijevu, bet februāra otrā pusē uzsāka tālāku uzbrukumu. Jau no decembra beigām Petļura veda sarunas ar Odesā stāvošajiem Sabiedroto spēkiem; uz Odesu izbrauca ģenerālis Grekovs, no Odesas atbrauca franču kapitāns grāfs Lanšerons, bet sarunas palika tikai par izrunāšanos, jo viens no direktorijas locekļiem, Vinničenko, pastāvēja uz to, ka jāsaprotas ar lieliniekiem un kopēji jāsatriec kā poļi, tā franči. Ukrainas armija kusa kā sniegs maija saulē, daļa izklīda pa mājām, daļa pārgāja pie lieliniekiem. Pateicoties Vinničenko orientācijai uz lielinieku pusi, viņš tika izraidīts no direktorijas, – tas bija vinnests, bet tanī pat laikā no izsitumu tīfa nomira ģenerālis Bronskis – un tā bija paspēle. Viņa vietnieks Šaible, kaut arī tikpat gaiša personība, tomēr pateicoties savam neukrainiskajam uzvārdam, nebaudīja tādus autoritāti un uzticību kā Bronskis.

Ņemot vērā lielinieku tuvošanos Viņņicai, kā arī lielinieciskās sacelšanās iespējamību uz vietas, marta pirmajās dienas Ukrainas valdība evakuējās tālāk uz vakariem – Petļura pārcēlās uz aktīvās armijas štābu, visas ministrijas uz KameņecPodoļsku. Bet aiz sevis atstātais tālums ilgi viņus nenodrošināja no lieliniekiem; lielinieku aģitatori pa Ukrainas dzelzceļiem brauca ar tādu pat ātrumu kā Ukrainas valdība, sarīkodami karaspēka aizmugurē sacelšanās un nemierus; tāpēc arī karaspēka daļas iznīka tikpat ātri, cik ātri tās novembra mēnesī tika radītas. Marta beigās Petļura ar aktīvās armijas štābu pārcēlās uz Voločinsku pie pašām Galīcijas robežām. Pēc dažām dienām jau KameņecPodoļska ar ministrijām pa Ukrainas teritoriju bija atgriezta no Voločinskas, t. i., no Petļuras un armijas štāba, kamēr pašai KameņecPodoļskai tuvojās lielinieki un arī vietējie lielinieki pilsētā gatavojās uz sacelšanos. Likās, ka Ukrainai jau sit pēdējā stunda. Petļura jau pārbrauca uz Galīciju, no KamaņecPodoļskas sākās paniska bēgšana uz Galīciju un Rumāniju, bet tie, kam nebija nekādus līdzekļu priekš bēgšanas, to starpā arī ministrijas, taisījās pāriet lielinieku pusē.

Poļu frontē no Galīcijas robežām līdz Pripetai un lielinieku ziemeļu frontei jau no decembra mēneša vidus stāvēja neliela karaspēka grupa zem atamana (krievu praporščika) Oskolko vadības: janvāra vidū štāba priekšnieks turp nosūtīja enerģisku un darbīgu krievu ģenerālštāba ģenerāli Agaņejevu. Viņš ātri iemantoja atamana Oskolko uzticību un tikpat ātri uzsāka karaspēka organizēšanu un vadību. Un lūk, šinī laikā, kad viss Ukrainas karaspēks bija zaudējis katru cīņas spēju un neizturēja ne mazāko ienaidnieka spiedienu, Oskolko pulki sāka dauzīt lieliniekus uz visām pusēm. Petļura atkal varēja atgriezties no Galīcijas Ukrainā; ministrijas KameņecPodoļskā tika atsvabinātas un aprīļa pirmajās dienās pārcēlās uz Rovno (Rivne). Rovno kabinets tika pārveidots, sociālistu vietā pie varas nāca nacionālisti. Iesākās valsts darbs. Oskolko karavīru skaits auga, viņš vairāk un vairāk paplašināja Ukrainas teritoriju un viņa aizsardzībā tika sakārtotas pārējās karaspēka daļas. Atbrīvotajā teritorijā ieveda kārtību un organizāciju, atlika tikai turpināt darbu tādā pašā garā. Bet Oskolko un Agaņejeva lauri nedeva mieru aktīvās armijas štāba priekšnieka atamana Osecka godkārībai un patmīlībai. Tanī laikā, kad Oskolko karaspēks jau tuvojās Kijevai, atrazdamies no viņas tikai kādas 29 verstis, kad šie kara pulki divu nedēļu laikā bija saņēmuši vairāk par 10 000 gūstekņu, daudz lielgabalu un pārējā kara materiāla, kad atlika tikai attīstīt un izmantot sekmes, – Oseckis iesāka intrigas pret Oskolko, apvainodams pēdējo pavēļu neizpildīšanā. Šie izmeklēšanas apvainojumi neapstiprinājās, tomēr Oskolko un Agaņejevs tika atstādināti no vietas. Oskolko vēl mēģināja pretoties, jo viņu atbalstīja ministri, bet ciezdams neveiksmi, bija spiests kopā ar Agaņejevu bēgt. Ne visai ilgi pēc tam Rovno varēja palikt arī valdība. Nacionālais kabinets par Oskolko atbalstīšanu un tieksmēm noslēgt ar poļiem mieru tika atstādināts un pie varas stājās atkal sociālisti. Tak tūliņ viņiem arī nācās pārcelties no Rovno uz Voločinsku, t. i., uz pašām valsts robežām, bet pēc divām nedēļām lielinieki jau tuvojās Voločinskai un valdība bija spiesta pamest savas zemes robežas, lai patvertos Galīcijā. Pēc izbraukšanas no Rovno Ukrainas valdība veda pilnīgu staigules klejotājas dzīvi, – vagonos, jo, pirmkārt, nekur nevarēja palikt ilgāk uz vietas. No Voločinskas viņa pārcēlās uz Zoločivu, bet jau jūnijā poļu armija ar ievērojamiem spēkiem uzsāka uzbrukumu un jūtamā kārtā sāka spiest galīciešus. Tad Ukrainas valdība pārbrauca uz Ternopoli, jo pēdējai tuvojās poļi. Bet kurp gan doties no Ternopoles? Voločinska ieņemta no lieliniekiem, Dienvidgalīcija gan vēl pagaidām brīva, bet skaidrs kā diena, ka arī turpu poļi ies. Šinī laikā vēlreiz Petļuram uzsmaidīja laime. Ukrainas karspēka atliekām izdevās izsist lieliniekus no Voločinskas, bet uz Poliju aizsūtītā misija ziņoja, ka poļi ir ar mieru uzsākt sarunas un slēgt pamieru. Tad petļuriešu valdība devās uz Voločinsku, pie kam brauciens no Ternopoles uz turieni brīnišķā kārtā nobeidzās laimīgi: viss ceļš no Ternopoles bija pilns ar vilcieniem, bet poļu priekšposteņi atradās tikai 10 metrus no šī ceļa, un neviens viņiem neliedza sagūstīt šos vilcienus Voločinskā Petļura iesāka sarunas ar poļiem un līdz ar to sarāva sakarus ar Galīciju, kuru poļi bija sākuši iekarot. Poļi apsolījās Ukrainas robežas no Galīcijas nepārkāpt, un tādejādi Petļuram atlika viena vienīgā lielinieku fronte. Ukrainas iedzīvotāji, izbaudījuši lielinieku paradīzi, ar prieku saņēma Petļuras karaspēku un visādi viņu pabalstīja – gan brīvprātīgi iestājoties armijā, gan izsniedzot viņai maizi, ieročus un visu nepieciešamo. Pateicoties šādai iedzīvotāju pretimnākšanai, Petļuras karaspēks steidzīgi virzījās uz priekšu. Pēc Voločinskas ieņēma Proskurovu, bet no Dienvidgalīcijas uzbrūkošie petļurieši ieņēma KameņecPodoļsku, kurp pārbrauca arī valdība.

Komunisma ieviešana Padomju Ukrainā[4]

Sākot no 1918. gada, Padomju Krievija ir vairākas reizes iekarojusi un pazaudējusi Ukrainu. Tagadējā Ukrainas padomju valdība ir ceturtā pēc skaita. Komunisma lielākie pretinieki Ukrainā ir zemnieki: visas sacelšanās pret padomju valdību tika sāktas no zemniekiem. Tādēļ tagadējā Ukrainas padomju valdība vispirms ķērusies pie komunisma izplatīšanas uz laukiem, Poltavas, Kijevas un Čerņigovas guberņās ir ļoti daudz hutoru (atsevišķu māju) saimniecību. Šīs atsevišķās saimniecības ir nodibinātas no senajiem Dņepras (Aizkrāces) kazakiem vēl tajos laikos, kad šie kazaki veda pastāvīgus karus ar tatāriem un turkiem. Šie seno kazaku pēcnācēji, būdami savu zemesgabalu dzimtīpašnieki un vezdami atsevišķas saimniecības, dzīvo samērā bagāti nekā sādžu zemnieki. Viens no padomju Ukrainas priekšstāvjiem privātā sarunā izteicies, ka Poltavas, Kijevas un Čerņigovas guberņās bez žēlastības tiekot pirmā kārtā iznīcināti visi šie veco kazaku pēcnācēji ar viņu atsevišķajām saimniecībām. Jekaterinoslavas un Hersonas guberņās, kur šādu atsevišķu saimniecību ir ļoti maz, tiekot strādāts citādi: katrā sādžā ir daļa samērā bagātu zemnieku un daļa nabadzīgāku, šis apstāklis esot ļoti izdevīgs, lai savestu nabadzīgākos ar bagātākajiem karā – tas tiekot izvests dzīvē un rezultāti esot apmierinoši, jo dažās sādžās jau notiekot pilsoņu karš, un tādas sādžas esot viegli pārvaldāmas – tās vairs neesot spējīgas ne pretoties, nedz arī noslēpt kādu nebūt darbību, kura tiktu virzīta pret padomju varu. Līdz šim Ukrainas zemnieks bija visspēcīgākais padomju valdības ienaidnieks, jo Ukrainas sādža bija pilnīgi vienprātīga; tādēļ komunismu ideju izplatītāji tagad vispirms cenšas šo sādžu saskaldīt savstarpēji naidīgās daļās. Savstarpēji apkarojošies sādžinieki vairs nespēs pretoties komunistiem. Kad Ukrainas priekšstāvim ticis aizrādīts, ka caur šādu darbību var tikt izputinātas visas Ukrainas labības bagātības, tad padomju Ukrainas priekšstāvis atbildējis, ka ar maizes trūkumu un pat ar badu nav ko rēķināties, kad jārēķinās ar padomju valdības varas nostiprināšanu, jo, ja Krievijā būtu skatījušies uz maizes trūkumu un badu, tad arī tur nebūtu nostiprināta padomju vara.

Visas skolas Ukrainā esot slēgtas, jo visi līdzšinējie skolotāji esot izrādījušies par pilnīgi nederīgiem priekš komunistu valdības; jauni skolotāji – komunisti vēl neesot sagatavoti. Ukrainas skolotāji jau no seniem laikiem bija galvenie ukraiņu nacionālo ideju izplatītāji; tie piederēja pa lielākai daļai pie Ukrainas sociāldemokrātu partijas. Tā kā komunisms neatzīst nekādu nacionālu ideju, tad nacionālistiskā skolu mācība arī nevar tikt pielaista.

Literatūra ukraiņu valodā tiekot izplatīta ļoti plašos apmēros, bet, zināms, tikai komunistiska. Kad Ukrainas priekšstāvim ticis piebilsts, ka Austrijā tagad esot sagatavots ļoti daudz skolas grāmatu ukraiņu valodā un ka tādēļ padomju valdība varētu pirkt šīs grāmatas izglītības izplatīšanai Ukrainā, jo kā zinības, tā arī pirmmācība arī pie komunistiem nevarētu būt citāda, kā tā ir vispār. Padomju Ukrainas priekšstāvis nav tam piekritis: pat vienkāršā aritmētiskā uzdevumā varot būt komunismam kaitīgas idejas, par piemēru, ja teikts, ka Francijā dzelzceļa vilciens noiet 500 kilometrus 6 stundās, cik stundas tad vilciens ietu no Kijevas līdz Poltavai? No tāda uzdevuma skolēns varētu nākt pie slēdziena, ka imperiālistiskajā Francijā vilcieni esot ātrāki nekā komunistiskajā Krievijā.

Ukrainā tagad novietots daudz karaspēka. Pirmkārt, Ukrainā ir daudz maizes, otrkārt, ir vajadzīgs nostiprināt padomju valdību pret stūrgalvīgajiem ukraiņiem un, treškārt, tas ir izdevīgi tādēļ, ka ukraiņi ienīst krievus – krievu karaspēku; tādēļ ar šo karaspēku var vieglāk pārvaldīt naidīgos iedzīvotājus, un nekādā ziņā nevar notikt kāda nebūt kopdarbība starp karaspēku un iedzīvotājiem, lai nostātos pret komunismu.

[1] Latvijas Kareivis, Nr. 176 (1920, 21. septembris)

[2] Latvijas Kareivis, Nr. 1, 4, 6, 9, 12 (1920).

[3] Pierunādams mani iestāties ukraiņu dienestā, ģenerālis Bronskis sacīja: „Palīdzat Jūs tagad mums (Ukrainai), varbūt ka arī mēs palīdzēsim kādreiz jums, latviešiem.”

[4] Latvijas Kareivis, Nr. 27 (1921, 4. februāris).