Ä¢enerÄlis PÄteris RadziÅÅ” 1920. gadÄ publicÄja divus rakstus par Ukrainu, kas tolaik bija lÄ«dzÄ«gÄs izŔķiroÅ”Äs krustcelÄs, kÄdÄs atrodas Å”odien, radot savÄdu sajÅ«tu, ka vÄsture atkÄrtojas. RadziÅÅ” (1880ā1930) bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas armijas Ä£enerÄlis un komandieris no 1924. lÄ«dz 1928. gadam, LÄÄplÄÅ”a Kara ordeÅa kavalieris, vairÄku vÄstures un militÄro grÄmatu autors un kara zinÄ«bu pasniedzÄjs. 1918. gada martÄ RadziÅÅ” iestÄjÄs Ukrainas valsts hetmaÅa Pavlo Skoropadska armijÄ, kur bija Ä¢enerÄlÅ”tÄba OrganizÄcijasāapmÄcÄ«bas daļas priekÅ”nieks. Tur viÅÅ” dienÄja lÄ«dz hetmaÅa kriÅ”anai 1918. gada decembrÄ«. TajÄ paÅ”Ä mÄnesÄ« viÅÅ” iestÄjÄs Ukrainas Tautas Republikas (Simona Petļuras) armijÄ, kur bija Ä¢enerÄlÅ”tÄba priekÅ”nieka palÄ«gs un dienÄja lÄ«dz 1919. gada septembrim, kad ukraiÅu armija tika sakauta. Raksti pÄrpublicÄti no grÄmatas Ä¢enerÄļa PÄtera ValdemÄra RadziÅa rakstu krÄjums, sast. Agris PurviÅÅ”, Valmiera, 2016. LatvijÄ darbojas Ä¢enerÄļa PÄtera RadziÅa biedrÄ«ba, kas arÄ« izdevusi Å”o lielisko grÄmatu un kurai pateicamies par sadarbÄ«bu.
Baltijas valstis un Ukraina[1]
Ukrainas neatkarÄ«ba tika proklamÄta jau 1917. gada vasarÄ, t. i., agrÄk nekÄ Latvijas un Igaunijas. VÄjÄs Latvija un Igaunija, iesÄkdamas atklÄtu neatkarÄ«bas cÄ«Åu daudz vÄlÄk, ar Anglijas un Francijas pabalstu sasnieguÅ”as lielas sekmes, kamÄr ukraiÅiem veicas grÅ«ti un ne Anglija, nedz Francija viÅus ne tikai kÄ nepabalsta, bet pat ignorÄ. UkraiÅi ved nepÄrtrauktu karu ar padomju Krieviju, sÄkot jau no 1917. gada; viÅi visu laiku cenÅ”as dabÅ«t Antantes pabalstu, bet pÄdÄjÄ izliekas nedzirdam ukraiÅu lÅ«gumus, neraugoties uz to, ka ukraiÅi izdod milzu summas Ärzemju informÄcijai. Å Ädu Antantes nelabvÄlÄ«gu izturÄÅ”anos pret Ukrainu, kur tanÄ« pat laikÄ Antante pabalsta Baltijas valstis, ļoti bieži mÄdz izskaidrot ar ukraiÅu politiku, bet man Ŕķiet, ka Å”e ir pavisam citi iemesli un ka zinÄt Å”os iemeslus Baltijas valstÄ«m ir no liela svara.
Diezgan bieži dzirdÄtas domas, ka Antante neuzskatot ukraiÅus par atseviŔķu tautu, bet pieskaitot tos krieviem. PatiesÄ«bÄ Antantes valdÄ«bas ļoti labi pazÄ«st Ukrainu un 1917. gada beigÄs tÄs veda sarunas ar ukraiÅiem un solÄ«ja tiem pabalstu karam pret padomju Krieviju, protams, zem zinÄmiem noteikumiem. Å ie noteikumi Ukrainas nacionÄlistiem likÄs nepieÅemami, un ukraiÅi griezÄs pÄc pabalsta pie VÄcijas. Kad pÄdÄjÄ pabalstÄ«ja Ukrainu, tad Ukrainu pazina visa Eiropa, bet lÄ«dzko VÄcija bija uzvarÄta, Antante par Ukrainu nelikÄs ne zinis. Izejot no Å”Ä, bieži dzird spriežam, ka taisni tÄdÄļ ukraiÅus nepabalstot, ka tie gÄjuÅ”i kopÄ ar VÄciju. Bet, pirmkÄrt, arÄ« somi meklÄja pÄc pabalsta pie VÄcijas un daudz cieÅ”Äk sasaistÄ«jÄs uz laiku ar pÄdÄjo nekÄ Ukraina ā un tomÄr Somiju atbalsta, bet Ukrainu nÄ.
RunÄjot par Ukrainu, jÄnosauc daži faktori, caur kuriem Ukraina stipri atŔķiras no Baltijas valstÄ«m. Tie ir Å”Ädi:
UkraiÅu tauta ir lÄ«dz 40 miljonu liela, tÄtad daudzreiz lielÄka nekÄ visas Baltijas tautas kopÄ. CittautieÅ”u UkrainÄ ir samÄrÄ Ä¼oti vÄjÅ” procents. TÄtad, ja ukraiÅiem izdotos nodibinÄt un nodroÅ”inÄt savu valsti, tÄ bÅ«tu apdzÄ«vota no ļoti vienÄda elementa. Ukraina aptvertu Å”Ädas vecÄs Krievijas guberÅas ā VolÄ«nijas, Podolijas, Kijevas, Hersonas, ÄerÅigovas (bez ziemeļu apriÅÄ·iem), Poltavas, Harkovas, Jekaterinoslavas un Taurijas (Krimas pussalas likteni atstÄjot neizŔķirtu). TÄs ir bijuÅ”Äs impÄrijas bagÄtÄkÄs guberÅas, tÄ sauktais melnzemes apgabals. Å inÄ«s robežÄs Ukrainai bÅ«tu milzÄ«gas lauksaimniecÄ«bas bagÄtÄ«bas (labÄ«ba, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagÄtÄ«bas ā labÄkÄs akmeÅogles un dzelzs, kÄ arÄ« bagÄta rÅ«pniecÄ«ba, labÄkÄs MelnÄs jÅ«ras ostas (Odesa, Nikolajeva, Hersona). Ja no Krievijas atÅem augÅ”Ä minÄtÄs guberÅas, tad tÄ paliek ievÄrojami mazÄka, nabadzÄ«gÄka un paliek neizdevÄ«gÄ Ä£eogrÄfiskÄ stÄvoklÄ«: tai nepietiek savas maizes un tÄ jÄieved pa garu ceļu no SibÄ«rijas, cukurs jÄpÄrk un jÄieved, priekÅ” Maskavas un PÄterpils fabriku rajoniem akmeÅogles un dzelzs jÄpiegÄdÄ no tÄliem UrÄliem. Ostu Krievijai nebÅ«tu, izÅemot ieslÄgto no visÄm pusÄm PÄterpili, BaltÄs jÅ«ras un japÄÅiem aizžogotÄ KlusÄ okeÄna ostas (ja Ukraina kļūs neatkarÄ«ga, tad atŔķelsies no Krievijas arÄ« Donas kazaki). TÄdÄ gadÄ«jumÄ Krievija nebÅ«tu vis vairs lielvalsts, bet, pÄc spÄka un bagÄtÄ«bas rÄÄ·inot, otrÄs Ŕķiras valsts. Lai gan KrievijÄ iedzÄ«votÄju skaits paliktu gandrÄ«z 2½ reizes lielÄks nekÄ UkrainÄ, tad tomÄr militÄrÄ spÄka ziÅÄ Krievijai nebÅ«tu pÄrsvara pÄr Ukrainu, jo pÄdÄjÄ pilnÄ«gi vientautÄ«bas iedzÄ«votÄji, tÄ bagÄta zeme, tai samÄrÄ daudz mazÄka teritorija ar samÄrÄ daudziem un labiem dzelzsceļiem un Å«dens ceļiem, kamÄr KrievijÄ vÄl paliktos daudz sveÅ”tautieÅ”u, iedzÄ«votÄji izkaisÄ«ti pa plaÅ”u teritoriju ar sliktiem ceļiem (izÅemot centru), tad visa tauta ļoti nabadzÄ«ga un viÅas lielÄkÄ daļa stÄv uz daudz zemÄkas kultÅ«ras pakÄpes nekÄ ukraiÅi. Krievija, zaudÄjot Ukrainu, zaudÄ pusi no sava spÄka un paliek pilnÄ vÄrda nozÄ«mÄ par Äzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzÄ«gs no Krievijas un, bÅ«dama patstÄvÄ«ga, tÄ sÄktu spÄlÄt lielu lomu visÄ Eiropas politikÄ. Krievija bez Ukrainas, turpretim, zaudÄ visu savu lomu EiropÄ. Å o apstÄkli Antante ļoti labi zinÄja. TÄpÄc Antante neatrada par iespÄjamu pabalstÄ«t Ukrainu, kad Krievijas jautÄjums nebija izŔķirts. Ja Ukraina bÅ«tu dabÅ«jusi pabalstu morÄliskÄ un kaut cik materiÄlÄ ziÅÄ, tÄ bÅ«tu faktiski kļuvusi neatkarÄ«ga un noorganizÄjusies. PagÄjuÅ”o 2ā3 gadu laikÄ tÄ bÅ«tu tÄ nostiprinÄjusies no iekÅ”ienes un no Ärienes, ka tanÄ« laikÄ, kad tiktu izŔķirts Krievijas jautÄjums, Ukraina pati lemtu par savu likteni un neļautu nevienam no Ärienes nosacÄ«t par savu nÄkamÄ«bu. VÄrdu sakot ā Krievijas jautÄjuma izŔķirÅ”anas laikÄ Ukraina jau bÅ«tu spÄjÄ«ga pati noteikt savu virzienu, savu politiku. Igaunija, Latvija, Lietuva un pat pa daļai Somija var dzÄ«vot gadu un desmit gadus patstÄvÄ«gi, un tomÄr, ja tÄs netiks aizsargÄtas no lielÄkas valsts, tÄs nebÅ«s spÄjÄ«gas nosargÄt savu likteni. PriekÅ” Å”o valstu nospieÅ”anas nevajadzÄtu par militÄru spÄku ā tÄs ekonomiskÄ ceÄ¼Ä var nospiest divi lielie kaimiÅi ā Krievija un VÄcija. TÄpÄc Antante atrada par iespÄjamu pabalstÄ«t Ŕīs mazÄs valstis arÄ« pirms Krievijas jautÄjuma izŔķirÅ”anas. Ja nÄkamÄ«bÄ, pie Krievijas jautÄjuma nokÄrtoÅ”anas, Ŕīs mazÄs valstis izrÄdÄ«tos par nevajadzÄ«gÄm vai kaitÄ«gÄm, tad tÄs viegli var arÄ« nodzÄst no Eiropas politiskÄs kartes.
TÄtad jÄkonstatÄ, ka Baltijas valstu nÄkamÄ«ba vÄl nav izŔķirta, tÄpÄc arÄ« viÅas vÄl nav atzÄ«tas de jure. Baltijas valstu likteni lems Antante tanÄ« brÄ«dÄ«, kad KrievijÄ nodibinÄsies pastÄvÄ«ga valdÄ«ba, kuru lielvalstis atzÄ«s.
Pie Baltijas valstu likteÅa izŔķirÅ”anas galveno lomu spÄlÄs Å”o valstu dzÄ«ves spÄjÄ«ba, kuru vÄrtÄs pÄc valstu iekÅ”ÄjÄs kÄrtÄ«bas, likumÄ«bas, ekonomiskÄs dzÄ«ves spÄjÄ«bas un militÄrÄ spÄka stÄvokļa. ZinÄms, militÄrais spÄks, Åemot katru valsti atseviŔķi, nevar bÅ«t lielais, bet, ja Baltijas valstis turas cieÅ”Ä savienÄ«bÄ, tad Å”o valstu kopÄjo spÄku nevar ignorÄt. Pie Baltijas valstu spÄka nozÄ«mes vislielÄko lomu spÄlÄs Ukraina: ja tÄ bÅ«s atdalÄ«ta no Krievijas un vÄl pievienosies Baltijas valstu savienÄ«bai, tad savienotais spÄks bÅ«s pietiekoÅ”s priekÅ” patstÄvÄ«gas aizsargÄÅ”anas, Å”im spÄkam nedrÄ«kstÄs uzbrukt. TÄtad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izŔķirs arÄ« Baltijas valstu likteni. Es turu Å”e par vajadzÄ«gu atgÄdinÄt, ka Baltijas valstu liktenis vÄsturÄ jau reiz ticis izŔķirts UkrainÄ: caur 1709. gada uzvaru pie Poltavas Krievija pievienoja sev Baltijas jÅ«ras piekrasti, kura pirms tam piederÄja zviedriem. Baltijas liktenis arÄ« tad izŔķīrÄs reizÄ ar Ukrainas likteni (hetmaÅa Mazepas dumpis pret Krieviju tika likvidÄts). Par otru svarÄ«gu faktoru pie Baltijas valstu likteÅa izŔķirÅ”anas bÅ«s tÄs attiecÄ«bas, kÄ pret viÅÄm izturÄsies viÅu lielie kaimiÅi ā Krievija, Polija un VÄcija: ja divi no Å”iem kaimiÅiem pabalstÄ«s Baltijas valstis vai vismaz izturÄsies pret tÄm labvÄlÄ«gi, tad treÅ”ais nebÅ«s spÄjÄ«gs kaitÄt.
TÄtad jaunajÄm valstÄ«m, lai nodroÅ”inÄtu savu patstÄvÄ«bu un neatkarÄ«bu, ir vajadzÄ«gs radÄ«t dzÄ«ves spÄjÄ«bu ā radÄ«t valstisku darbÄ«bu visos arodos un bÅ«t militÄri stipram. VisÄm jaunajÄm valstÄ«m jÄrada cieÅ”a savienÄ«ba no Ziemeļu okeÄna lÄ«dz Melnajai jÅ«rai. Nekas vÄl nav galÄ«gi nobeigts un nodibinÄts, vÄl ir pÄragri atdusÄties uz lauriem ā ir jÄstrÄdÄ tikpat centÄ«gi un ar tÄdu pat patriotismu kÄ paÅ”Ä sÄkumÄ. CitÄdi visi iekarojumi un ieguvumi var izslÄ«dÄt no rokÄm.
Ko mÄs mÄcÄmies no Ukrainas pÄdÄjo gadu vÄstures[2]
I
LÄ«dz revolÅ«cijai cilvÄki, kuri UkrainÄ nebija dzÄ«vojuÅ”i, nevarÄja nemaz iedomÄties, ka starp lielkrievu un ukraini ir gandrÄ«z tÄda pat starpÄ«ba, kÄ starp latvieti un lietuvieti. AgrÄkÄ Krievijas valsts rÅ«pÄ«gi slÄpa visu, kas varÄja norÄdÄ«t uz to, ka KrievijÄ dzÄ«vo ne tikai krievi, bet arÄ« citas tautas. SkolÄs mÄs mÄcÄ«jÄmies pazÄ«t melnzemes joslu un mazkrievus, bet literatÅ«rÄ mÄs tikai pie krievu klasiÄ·iem retumis sastopam vÄrdu āUkrainaā. TomÄr vÄrds āUkrainaā mums bija un palika tik sveÅ”s, ka mÄs to uzÅÄmÄm par literatÅ«ras ziedu, bet ne par patiesÄ«bas apzÄ«mÄjumu.
Neskatoties uz to, tÄ sauktajÄ MazkrievijÄ arvienu bija dzÄ«va ideja par neatkarÄ«gu āUkrainuā. Tiesa, Å”o ideju uzturÄja tikai viena iedzÄ«votÄju daļa, tÄ sauktÄ āneatkarÄ«go partijaā (samostijÅiki). Å Ä« partija pa lielÄkai daļai sastÄvÄja no mazÄkiem muižniekiem, zemÄkiem ierÄdÅiem, skolotÄjiem utt., vispÄrÄ«gi no cilvÄkiem, kuriem bija tuvÄki sakari ar tautu, kuri pazina un mÄ«lÄja savu tautu. Daudziem no viÅiem nÄcÄs par to panest dažÄdas nepatikÅ”anas. TÄ Ukrainas inteliÄ£ences daļa, kurai rÅ«pÄja tikai spÄ«doÅ”a karjera un dzÄ«ves ÄrtÄ«bas, vairs nesaucÄs par ukraiÅiem, jo ukraiÅu literatÅ«ra bija aizliegta un ukrainiski runÄt bija atļauts tikai sÄdžÄs. TÄdÄļ arÄ« neatkarÄ«go partijÄ nebija daudz inteliÄ£entu spÄku. VienkÄrÅ”Ä tauta pa daļai bija aizmirsusi veco Ukrainu ar brÄ«vo AizkrÄces nometni. VienkÄrÅ”ajai tautai vairÄk rÅ«pÄja dieniÅ”Ä·Ä maize nekÄ tas, kÄdÄļ pÄr viÅu valda ākacapsā (lielkrievs), bet nevis paÅ”u ukrainis. āKacapuā ukrainis mÄ«lÄja, bet, tÄ kÄ visa administrÄcija un muižnieki vai nu izsitÄs par ākacapiemā, vai arÄ« tÄdi patiesÄ«bÄ bija, tad ienaids pret Å”iem ākacapiemā, muižniekiem un kapitÄlistiem bija vispÄrÄjs. Å Ä iemesla dÄļ propaganda par Ukrainas neatkarÄ«bu, t. i., nacionÄlÄ propaganda, gluži dabÄ«gi apvienojÄs ar sociÄlo propagandu un ideja par cÄ«Åu dÄļ neatkarÄ«bas sakusa ar ideju par cÄ«Åu ar muižniekiem, kapitÄlistiem un pat inteliÄ£enci. Å o abu ideju sakuÅ”ana ir nodarÄ«jusi un vÄl tagad nodara lielus zaudÄjumus cÄ«Åai dÄļ neatkarÄ«bas.
Kad Krievija pÄc sakauÅ”anas TÄlajos Austrumos no jauna vÄrsa savu skatu uz Tuvajiem Austrumiem, tur Donavas monarhijas slÄvu zemÄs sÄkta ievest panslÄvisma idejas, lai apvienotu visas slÄvu zemes zem viena cara sceptera, AustroungÄrija uz to atbildÄja ar Ukrainas idejas uzstÄdīŔanu, sÄkdama to ieviest dzÄ«vÄ caur GalÄ«ciju uz Austrumiem. GalÄ«cijÄ ukraiÅi dabÅ«ja dažÄdas politiskas tiesÄ«bas uz poļu rÄÄ·ina: vidus un augstskolÄs ieveda mÄcÄ«bu pasniegÅ”anu ukraiÅu valodÄ. Par propagandistiem tika paÅemti Ukrainas inteliÄ£ences labÄkie spÄki, kÄ profesors ProÅ”evskis un citi.
Neskatoties uz to, paÅ”Ä Krievijas UkrainÄ lÄ«dz revolÅ«cijai Ukrainas neatkarÄ«bas ideja bija tikai neatkarÄ«gs jauks sapnis. RevolucionÄrÄs brÄ«vÄ«bas un tautu paÅ”noteikÅ”anÄs lozungs atvÄra neatkarÄ«gajiem plaÅ”u darbÄ«bas lauku. AustroungÄrija un VÄcija, protams, savos personÄ«gos nolÅ«kos sÄka arÄ« enerÄ£isku Ukrainas propagandu kara gÅ«stekÅu ā ukraiÅu starpÄ un vÄlÄk sÄka no Å”iem gÅ«stekÅiem sastÄdÄ«t pat kara pulkus Ukrainai.
Bet reÄlus spÄkus un lÄ«dzekļus priekÅ” Ukrainas valsts neatkarÄ«gie ieguva tikai pÄc tam, kad 1917. gadÄ iesÄkÄs krievu armijas sabrukums un virspavÄlniecÄ«ba nolÄma cÄ«ÅÄpret lielniecisma ideju uzstÄdÄ«t nacionÄlisma ideju. IesÄkÄs karaspÄka nodaļu un pat fronÅ”u nacionalizÄÅ”ana. Tad arÄ« visa dienvidrietumu un RumÄnijas fronte tika nacionalizÄtas. Bet no ļaužu masas, kuru aizrÄvusi propaganda, Ä«sÄ laikÄ nav iespÄjams radÄ«t armiju. Lai gan ukraiÅu karspÄka nodaļas nebija lielinieciskas, bet daudz ko no pÄdÄjÄm arÄ« neatŔķīrÄs. 1918. gadÄ lielinieki sasniedza Kijevu, pÄc niknÄm ielu kaujÄm ieÅÄma to un ukraiÅi atgÄja uz Žitomiru ā Koveļu. Ukrainas CentrÄlÄ Rada, pÄrliecinÄjusies savÄ nespÄkÄ, nÄca pie slÄdziena, ka tikai Ärzemnieku palÄ«dzÄ«ba var glÄbt Ukrainu no lieliniekiem. TÄ kÄ reÄlu palÄ«dzÄ«bu ar bruÅotu spÄku tad varÄja sniegt tikai centrÄlÄs valstis, ukraiÅi griezÄs pie VÄcijas.
TieÅ”Äm, VÄcija arÄ« sniedza Å”o palÄ«dzÄ«bu Ätri un enerÄ£iski. Atriezusies KijevÄ vÄcu Å”tiku apsardzÄ«bÄ un uzÅemdamÄs plaÅ”as un visai bagÄtas zemes pÄrvaldÄ«bu, CentrÄlÄ Rada uzÅÄma sociÄlÄ ziÅÄ demokrÄtisku, bet nacionÄlÄ ā pavisam Å”ovinistisku kursu. Lai tiktu augstÄkos valsts amatos, nevajadzÄja zinÄÅ”anas un piedzÄ«vojumus (pieredzi. A. P.), vajadzÄja bÅ«t tikai demokrÄtam un Ä«stam ukrainim. Pateicoties Å”im apstÄklim, ļoti atbildÄ«gus un augstus amatus ieÅÄma dažÄdi avantÅ«risti un spekulanti. Å ie avantÅ«risti maz ko saprata no valsts darīŔanÄm un maz viÅiem rÅ«pÄja dzimtenes labklÄjÄ«ba, bet par to viÅi jo vairÄk rÅ«pÄjÄs par savÄm personÄ«gÄm interesÄm un ļoti labi saprata valsts mantu pÄrvÄrst par savu Ä«paÅ”umu. Å o iemeslu dÄļ CentrÄlÄ Rada drÄ«z vien zaudÄja savu autoritÄti, cieÅu un visu Ŕķiru iedzÄ«votÄju, pat vÄcu uzticÄ«bu. DažÄdu likumu, pavÄļu un rÄ«kojumu tika izdots bez skaita, bet tie nebija saskaÅoti un bieži vien runÄja viens otram pretÄ«. Vienas ministrijas orgÄni bremzÄja otras ministrijas orgÄnu darbÄ«bu. PÄdÄ«gi nepÄrdomÄtais agrÄrlikums un rÄ«kojumi agrÄrjautÄjumÄ radÄ«ja pilnÄ«gu neuzticÄ«bu kÄ zemniekos, tÄ arÄ« muižniekos. PÄc lÄ«guma ar VÄciju, Ukrainai vajadzÄja zinÄmos termiÅos piegÄdÄt VÄcijai zinÄmu daudzumu labÄ«bas, bet, pateicoties pilnÄ«gai nemÄkulÄ«bai valsti pÄrvaldÄ«t, labÄ«ba netika piegÄdÄta. Bet par to CentrÄlÄ Rada, turÄdama valdÄ«bas grožus savÄs rokÄs vienÄ«gi pateicoties vÄcu Å”tikiem, uzsÄka slepenas sarunas par vÄcieÅ”u izdzīŔanu no Ukrainas ar otro poļu korpusu, kurÅ” arÄ« tajÄ laikÄ gÄja cauri Ukrainai. Saprotams, Ŕīs sarunas nepalika noslÄpums.
TuvojÄs sÄjas laiks. AgrÄrlikuma un rÄ«kojumu nenoteiktÄ«bas dÄļ ne zemes Ä«paÅ”nieki, ne arÄ« bezzemnieki nezinÄja, kam zeme pieder un kam tÄ jÄapsÄj. Å is stÄvoklis uztrauca kÄ zemes Ä«paÅ”niekus, tÄ arÄ« vÄcieÅ”us. PÄdÄjie labÄ«bu nebija dabÅ«juÅ”i, bet neraža draudÄja, ka arÄ« nÄkotnÄ to nedabÅ«s. TÄdÄ kÄrtÄ kopÄ«gas intereses tuvinÄja vÄcieÅ”us zemes Ä«paÅ”niekiem ā labÄ«bas ražotÄjiem. Ukrainas lielgruntnieki un kapitÄlisti nodibinÄja ārÅ«pniecÄ«bastirdzniecÄ«basfinanÅ”u savienÄ«buā. Å Ä« savienÄ«ba sasauca aprīļa mÄneÅ”a beigÄs KijevÄ labÄ«bas ražotÄju kongresu. Tai laikÄ gan KijevÄ visas sapulces bija noliegtas, labÄ«bas ražotÄju priekÅ”stÄvji, kurus vadÄ«ja minÄtÄ savienÄ«ba un pabalstÄ«ja vÄcieÅ”i, 29. aprÄ«lÄ« tomÄr sapulcÄjas cirka ÄkÄ, kur Ukrainas iedzÄ«votÄju vairÄkuma Ŕķiras priekÅ”stÄvji pieÅÄma rezolÅ«ciju par neuzticÄ«bas izteikÅ”anu CentrÄlajai Radai un ievÄlÄja par Ukrainas pÄrvaldnieku Skoropadski.
NÄkoÅ”ajÄ dienÄ sapulcÄjas CentrÄlÄ Rada, lai apspriestu raduÅ”os stÄvokli. VÄcu zaldÄtu nodaļa ielenca Äku, kurÄ Å”Ä« sapulce notika, un arestÄja dažus Radas locekļus un ministrus, kurus apvainoja kriminÄlnoziegumos. PÄc tam CentrÄlÄ Rada pasludinÄja sevi par atceltu. TÄ notika apvÄrsums bez Å”Äviena, bez trokÅ”Åa un bez kÄdÄm baumÄm.
KriminÄlnoziegumos apvainotos bijuÅ”os ministrus tiesÄja atklÄtÄ tiesas sÄdÄ. Lasot apvainoto izteikumus, kurus nodrukÄja Kijevas laikraksti, tie atstÄj humoristisku nostÄstu iespaidu, tik naivi, lai neteiktu vairÄk, tie ir. Å im pirmajam valsts nodibinÄÅ”anas mÄÄ£inÄjumam, liekas, vajadzÄja ukraiÅus pÄrliecinÄt, ka, lai kÄdu darbu sekmÄ«gi veiktu, ir vajadzÄ«gs, lai Å”o darbu vadÄ«tu piedzÄ«vojuÅ”i lietpratÄji, ka, ja jÅ«ras nespeciÄlists nevar vadÄ«t kuÄ£i pa DÅestru, tad jo bÄdÄ«gÄks iznÄkums var bÅ«t, ja valsts kuÄ£a vadÄ«bu nodod cilvÄkiem, kuri no valsts darīŔanÄm neko nejÄdz.
II
HetmaÅa Ukraina
Hetmanis Skoropadskis, ieÅÄmis Ukrainas troni, izsacÄ«ja paÅ”us labÄkos un visiem pieÅemamos vÄlÄjumus, aizmirsdams, ka ar labiem vÄlÄjumiem arÄ« elle ir bruÄ£Äta. BÅ«dams viens no lielÄkajiem zemes Ä«paÅ”niekiem UkrainÄ, krievu dienesta kavalÄrijas oficieris, bet cilvÄks ar vÄju gribas spÄku, hetmanis Skoropadskis padevÄs pilnÄ«gi āProtofisā (rÅ«pniecÄ«bas, tirdzniecÄ«bas un finanÅ”u sabiedrÄ«ba) iespaidam, jo vairÄk tÄpÄc, ka āProtofisā izvirzÄ«ja viÅa kandidatÅ«ru uz hetmaÅa posteni. TÄpÄc arÄ« hetmaÅa politika pÄc savas bÅ«tÄ«bas bija tÄ pati āProtofisā politika. Ja vÄsturnieki, aprakstÄ«dami Burbonu restaurÄciju, saka, ka franÄu muižnieki revolÅ«cijas laikÄ nekÄ (laba) nav mÄcÄ«juÅ”ies un nekÄ (slikta) nav aizmirsuÅ”i, tad to jo vairÄk var attiecinÄt uz āProtofisā. āProtofisā ne domÄt nedomÄja par tik nepiecieÅ”amajÄm agrÄrreformÄm. Pats hetmanis bija par reformÄm, bet viÅu izveÅ”anu dzÄ«vÄ aizvien atlika. Viens no āProtofisā locekļiem, 400 000 desetÄ«nu zemes Ä«paÅ”niekiem, izteicÄs: āNevienas desetÄ«nas no savas zemes es zemniekiem neatdoÅ”uā. PÄc pÄrdzÄ«votÄs revolÅ«cijas āProtofisā domÄja uzturÄt zemÄ kÄrtÄ«bu pÄc 1906. gada parauga ar soda ekspedÄ«cijÄm. TÄ kÄ vÄcieÅ”i atteicÄs no uzstÄÅ”anÄs ar soda ekspedÄ«cijÄm, tad Å”im nolÅ«kam tika formÄtas atseviŔķas nodaļas un komandantu sotÅas no brÄ«vprÄtÄ«gajiem oficieriem. ZinÄms, Å”ajÄs sotÅÄs un soda ekspedÄ«cijÄs tika uzÅemti tikai tie oficieri, kuri nevarÄja atrast sev citu darbu, tas ir, sliktÄkie. Zem āProtofisā iespaida guberÅu un apriÅÄ·u administrÄcija tika vervÄta no paÅ”iem melnsimtnieciskajiem elementiem, viÅu administratÄ«vajÄm spÄjÄm nepiegriežot nekÄdu vÄrÄ«bu. Varas vÄ«ru patvaļu var raksturot Å”Ädi fakti. KÄdÄ Harkovas guberÅas muiÅ¾Ä nozuda cÅ«ka. Muižas Ä«paÅ”nieks, turklÄt arÄ« cukura fabrikants, bÅ«dams iekÅ”lietu ministra labs paziÅa, telegrafÄ ministram, ka sÄdÅ¾Ä nav vairs viss kÄrtÄ«bÄ, sÄkoties lielnieciski nemieri un tÄpÄc nepiecieÅ”ams izsÅ«tÄ«t uz sÄdžu rotu vÄcieÅ”u. ApriÅÄ·a priekÅ”nieks turpretim ziÅo, ka viss ir mierÄ«gi, nekÄdu vÄcieÅ”u nav vajadzÄ«gs, jo tas tikai velti uztrauktu iedzÄ«votÄju prÄtus. TomÄr vÄcieÅ”u rota tiek atsÅ«tÄ«ta un, segdamies zem viÅas, vietÄjÄ soda ekspedÄ«cijas nodaļa, neatradusi cÅ«kas zagli, izper treÅ”o daļu vÄ«rieÅ”u sÄdžÄ. KÄds no soda ekspedÄ«cijas priekÅ”niekiem savu varonÄ«bu raksturoja Å”Ädi: āKad lietainÄ laikÄ man nÄkas braukt pa sÄdžÄm un miestiÅiem, es savus zÄbakus citÄdi netÄ«ru ā žīdiem un huligÄniem es pavÄlu nolaizÄ«t ar mÄli dubļus no maniem zÄbakiemā. To runÄja vidÄja mūža krievu kapitÄns. TanÄ« pat laikÄ visur un pÄr visu valdÄ«ja pilnÄ«ga spekulÄcijas un kukuļoÅ”anas bakhanÄle. IerÄdÅi ar nelielÄm algÄm un lÄ«dzekļiem žūpoja pa restorÄniem un kabarÄ, maksÄdami par pusdienÄm un vakariÅÄm tÅ«kstoÅ”iem rubļus.
MilitÄrÄ ziÅÄ hetmaÅa valdÄ«ba turpinÄja CentrÄlÄs Radas programmu ar visÄm viÅas negatÄ«vÄm un pozitÄ«vÄm Ä«paŔībÄm. JÄpiemin, ka CentrÄlÄ Rada bija uzsÄkusi kolosÄlus organizÄcijas darbus. Visas krievu karaspÄka daļas, kas Å”ai laikÄ vÄl bija palikuÅ”as UkrainÄ ā veselas divÄ«zijas un korpusi (zinÄms, viÅu materiÄlÄ daļa, oficieru sastÄvs un neliels kareivju skaits) ā tika ieskaitÄ«ti Ukrainas dienestÄ. TÄ kÄ kara ministrs kÄ kabineta loceklis bija reizÄ politisks darbinieks, tad viss armijas radīŔanas un veidoÅ”anas darbs faktiski atradÄs Ä£enerÄlÅ”tÄba priekÅ”nieka rokÄs. Par Ä£enerÄlÅ”tÄba priekÅ”nieku bija jauns krievu Ä£enerÄlÅ”tÄba pulkvežleitnants. ViÅÅ” nostÄdÄ«ja lietu tik veikli un taktiski, ka par viÅu daudz vecÄkie Ä£enerÄlÅ”tÄba pulkveži un Ä£enerÄļi nejutÄs apvainoti, redzot priekÅ”galÄ jaunÄku virsnieku. Ukrainas Ä£enerÄlÅ”tÄbÄ pamazÄm salasÄ«jÄs krievu Ä£enerÄlÅ”tÄba labÄkie spÄki; visi viÅi strÄdÄja ļoti produktÄ«vi, atstÄjot Ä£enerÄlÅ”tÄba priekÅ”niekam politisko darbu. Cik CentrÄlÄs Radas ministrijÄs valdÄ«ja Å”ovinisms pret visu krievisko, tikpat daudz tolerances bija Ä£enerÄlÅ”tÄbÄ; Å”eit prasÄ«ja tikai pÄc talantiem, kas vÄlas strÄdÄt zemes labÄ.
HetmaÅa laikÄ tika turpinÄta Ŕī pati politika. OrganizÄjot atseviŔķus kadrus un nÄkamÄs armijas materiÄlo pusi, armiju komplektÄt un formÄt CentrÄlÄ Rada nevÄlÄjÄs, baidoties, ka armija var izcelt kontrrevolÅ«ciju. ArÄ« hetmanis izvairÄ«jÄs no Ŕī darba, bet jau aiz gluži pretÄjiem iemesliem ā baidÄ«damies, ka armija var izvest kontrrevolÅ«ciju. Visvarenais āProtofisā paziÅoja, ka armijas uzturÄÅ”anai viÅÅ” naudas nedos, ka armija viÅam nav vajadzÄ«ga, jo viÅa zemes un kapitÄlus apsargÄs vÄcieÅ”i vismaz vÄl piecu gadu laikÄ. JÄpiezÄ«mÄ, ka āProtofisā sastÄvÄja no muižniekiem un kapitÄlistiem, kas sevi skaitÄ«ja par Ä«stiem krieviem. TÄdÄjÄdi krievu ļaudis, kaut gan sirdÄ« vÄcus neieredzÄja, labprÄt bija ar mieru dzÄ«vot vÄcu Å”tika aizsardzÄ«bÄ, lai tikai ne par matu nebÅ«tu jÄpiekÄpjas savÄs tiesÄ«bÄs un privilÄÄ£ijÄs iedzÄ«votÄju labÄ.
No 1918. gada pavasara lÄ«dz pat vÄlai ziemai Ukraina bija vienÄ«gÄ laimÄ«gÄ mala agrÄkÄs krievu Ä·eizaristes robežÄs, kur varÄja dzÄ«vot pilnÄ«gi mierÄ«gi un dabÅ«t visu nepiecieÅ”amo par samÄrÄ lÄtÄm cenÄm. TÄpÄc uz Ukrainu traucÄs ļaudis no visÄm bijuÅ”Äs Krievijas malÄm. UkrainÄ aizvien vairÄk sanÄca krievu inteliÄ£ence ar āapvienotÄs, nedalÄmÄs Krievijasā orientÄciju. Å ie ļaudis izmantoja visus Ukrainas miera un kÄrtÄ«bas labumus, jo rijÄ«gi viÅi Äda Ukrainas maizi, bet tanÄ« pat laikÄ uz katra soļa lamÄja Ukrainu kÄ tÄdu; visus, kas nesa Ukrainas formu, viÅi sauca par nodevÄjiem. Å Ä« krievu inteliÄ£ence bija tik tuvredzÄ«ga, ka apzinÄ«gi aizcirta zaru, uz kura pati sÄdÄja.
JÅ«nijÄ un jÅ«lijÄ bija pilnÄ«ga iespÄja pÄrveidot Ukrainu par spÄcÄ«gu valsti, kura pÄc pÄris mÄneÅ”iem bÅ«tu spÄjÄ«ga uzturÄt kÄrtÄ«bu zemes iekÅ”ienÄ un nebaidÄ«ties arÄ« lielinieku uzbrukuma no Ärienes. Å im nolÅ«kam vajadzÄja tikai Ä«stenot zemes reformu ā kaut nelielu daļu no kroÅa un muižnieku zemes nodot fermeriem pret mÄrenu atlÄ«dzÄ«bu. NedarÄ«dams ne to, ne Å”o, neuzrÄdÄ«dams vispÄr nekÄdu noteiktu virzienu iekÅ”ÄjÄ politikÄ, hetmanis beidzot nonÄca starp divÄm ugunÄ«m.
CentrÄlÄs Radas piekritÄji pÄc viÅas padzīŔanas mazliet pieklusa, bet ieroÄus nenolika; viÅi organizÄja sistemÄtisku propagandu pa visu zemi. ViÅi apvainoja hetmani un tÄ valdÄ«bu, ka politiski ekonomiskajÄ dzÄ«ve tiek atjaunots ne vien vecais režīms, bet dzimtbūŔana (eksekÅ«cijas pret zemniekiem); apsverot lietu no nacionÄlÄ viedokļa, hetmanis parÄdÄ«jis sevi ne vien par rusofÄ«lu, bet rÄ«kojies viscaur kÄ maskÄts krievu Ä£enerÄlgubernators. VienÄ«gi nacionÄlajai propagandai 1918. gadÄ iespaida nebija, bet apmierinÄjusies ar ekonomisko un sociÄlo, viÅa uzrÄdÄ«ja labas sekmes.
No otras puses, aizvien vairÄk no Krievijas ieplÅ«stoÅ”Ä inteliÄ£ence apvainoja hetmani nodevÄ«bÄ pret Krieviju. DarbÄ tika laistas visprovokatÄ«vÄkÄs baumas. RunÄja, piemÄram, par kÄdu Ä£enerÄļa DeÅikina rÄ«kojumu, ka visi Ä£enerÄlÅ”tÄba oficieri, kuri lÄ«dz zinÄmam laikam nebÅ«s atstÄjuÅ”i apkaunojoÅ”o un nodevÄ«go dienestu Ukrainas armijÄ, tiks izsludinÄti par valsts nodevÄjiem utt. Bet neskatoties uz visu to, vienlaikus ar Å”ÄdÄm baumÄm un aÄ£itÄcijÄm, DeÅikina oficieri pilnÄ formÄ staigÄja brÄ«vi par Kijevu. KijevÄ pat atklÄti rÄ«kojÄs brÄ«vprÄtÄ«go armijas vervÄÅ”anas birojs; vÄl vairÄk ā Ukrainas valdÄ«ba brÄ«vprÄtÄ«go armijai izsniedza dažÄdus kara materiÄlus.
CentrÄlÄs Radas piekritÄji, tÄ saucamie āneatkarÄ«gieā, Å”inÄ« brÄ«dÄ« izrÄdÄ«ja diezgan daudz takta un sapratnes. ViÅi sacÄ«ja tÄ: āHetmani padzÄ«t ir pilnÄ«gi mÅ«su spÄkÄ; bet mÄs to nedarÄ«sim vismaz lÄ«dz tam laikam, kamÄr viÅÅ” kaut cik vÄl rÄ«kosies kÄ ukrainis; jo saceļoties patlaban pret hetmani, mÅ«s aprÄ«s lielinieki.ā
Turpretim krievu inteliÄ£ences domas bija tÄs, ka labÄk, lai valda lielinieki, tikai ne patstÄvÄ«ga, pat ne autonoma Ukraina. VasarÄ pie varas esoÅ”Ä Ukrainas inteliÄ£ence arÄ« nedomÄja par pilnÄ«gu patstÄvÄ«bu, bet aprobežojÄs ar autonomijas prasÄ«bÄm. Turpretim vairums no valdÄ«bas un seviŔķi kara partija pat nepulÄjÄs atrisinÄt nÄkoÅ”Äs attiecÄ«bas starp Krieviju un Ukrainu, bet strÄdÄja ar vienÄ«go nolÅ«ku ā uzturÄt Å”ai bagÄtÄ zemÄ kÄrtÄ«bu un glÄbt no lielinieku posta. MilitÄrajÄs aprindÄs tika pat izvirzÄ«ts samierinÄÅ”anÄs projekts caur apÄ£Ärba formu: pÄc vÄcu parauga, nest pie cepures divas kokardes ā krievu un ukraiÅu. Pie DeÅikina nosÅ«tÄ«ja delegÄcijas ā bet viss velti; tuvinÄÅ”anÄs un apvienoÅ”anÄs nevarÄja notikt, jo par daudz kareiviski bija noskaÅoti UkrainÄ dzÄ«vojoÅ”ie Krievijas pavalstnieki. Mani visvairÄk pÄrsteidza tas, kÄpÄc Å”ie kareiviskie oficieri un Ä£enerÄļi necÄ«nÄ«jÄs DeÅikina armijas rindÄs pret lieliniekiem, bet sÄdÄja KijevÄ, OdesÄ un citÄs pilsÄtÄs, nodarbodamies ar diezgan aizdomÄ«gu spekulÄciju. ViÅi bija atvÄruÅ”i veselu rindu atklÄto namu, spÄļu zÄļu un tÄjnÄ«cu; klubos kÄ priekÅ”nieki sÄdÄja cienÄ«jami Ä£enerÄļi, pat ar Jura krustiem pie krÅ«tÄ«m, bet visa administrÄcija un kalpotÄji sastÄvÄja no oficieriem. KijevÄ dzÄ«voja ne mazÄk par 10 tÅ«kstoÅ”iem krievu oficieru, OdesÄ 10 tÅ«kstoÅ”i un ne mazums citÄs pilsÄtÄs.
SpekulÄcija, žūpoÅ”ana, izŔķÄrdÄ«ga dzÄ«ve lielajos centros, patvaļa un kukuļu ÅemÅ”ana pie administrÄcijas, reformu un likumÄ«bas trÅ«kums ā viss tas drÄ«z vien panÄca loÄ£isko atbalsi. VairÄkÄs vietÄs notika sacelÅ”anÄs, dažÄs par diezgan lielos apmÄros. PiemÄram, jÅ«lijÄ sÄkÄs lieli nemieri Kijevas guberÅas dienvidos. Å Ä« sacelÅ”anÄs TaraÅ”Äanskas apriÅÄ·Ä« organizatoriski saplÅ«da kara vienÄ«bÄ (āTaraÅ”Äanskas divÄ«zijaā) un, veikli manevrÄjot, izvairÄ«jÄs no sekojoÅ”Ä vÄcu karaspÄka; viÅa pÄrcÄlÄs pÄr DÅepru un 10ā12 tÅ«kstoÅ”us liela atstÄja Ukrainas robežas, pÄriedama pie lieliniekiem. JÅ«lijÄ sekoja sacelÅ”anÄs Svenigorodskas apriÅÄ·Ä«. Nemiernieki uzbruka turpat esoÅ”ai oficieru nodaļai, kura kopÄ ar divÄm pienÄkuÅ”Äm vÄcu rotÄm ieslÄdzÄs cukurfabrikÄ. PÄc triju dienu ielenkÅ”anas ieslÄguÅ”ies padevÄs Å«dens trÅ«kuma dÄļ. Visi Å”ie nemieri un sacelÅ”anÄs galu galÄ tika likvidÄti no vÄcu karaspÄka. ValdÄ«ba un krievu inteliÄ£ence ticÄja, ka vÄcu militÄrie spÄki vÄl ilgi viÅus apsargÄs no paÅ”u pilsoÅiem, tÄpÄc nepiegrieza nekÄdu vÄrÄ«bu nemieriem ā vÄtras vÄstneÅ”iem. NopietnÄkie un tÄlredzÄ«gÄkie ļaudis neatlaidÄ«gi pieprasÄ«ja valsts pÄrvaldīŔanu noorganizÄt tÄ, lai vismaz iekÅ”Äjo kÄrtÄ«bu varÄtu uzturÄt paÅ”u spÄkiem. Tika iesniegti dažÄdi jauninÄjumi un reformu projekti, bet visi viÅi atdÅ«rÄs uz nepÄrvaramiem ŔķÄrŔļiem un aprakÄs papÄ«ru blÄÄ·os.
III
HetmaÅa un brÄ«vprÄtÄ«go laikmets
Å is laikmets bija Ä«ss, toties pilns dziļu pÄrdzÄ«vojumu. Kad sÄkÄs vÄcu satriekÅ”ana rietumos, uzliesmoja revolÅ«cija BulgÄrijÄ, kad visiem palika skaidrs, ka VÄcijas varenÄ«bai tuvojas gals un tÄtad uz viÅas atbalstu zuda Ukrainas cerÄ«bas, ā Å”ad un tad hetmaÅa galminieki atminÄjÄs, ka viÅiem nav armijas, bet armija tomÄr visÄ drÄ«zumÄ bÅ«s vajadzÄ«ga. IesÄkÄs drudžains darbs, lai radÄ«tu kaut jel kÄdu armiju. LÄ«dz Å”im UkrainÄ bija saformÄts astoÅu korpusu, Äetru kavalÄrijas divÄ«ziju un atseviŔķÄs apvienotÄs (kÄjnieku un jÄtnieku) divÄ«zijas oficieru un instruktoru kadrs, un vienÄ«gi pÄdÄjÄ bija ap 2½ tÅ«kstoÅ”u Å”tiku ā tÄds, lÅ«k, viss Ukrainas bruÅotais spÄks, ko savÄ piecus mÄneÅ”us ilgajÄ valdīŔanas laikÄ bija organizÄjusi hetmaÅa valdÄ«ba, zinÄms, neskaitot viÅa komandantu nodaļas un sotÅas no brÄ«vprÄtÄ«gajiem, lielÄko tiesu oficieriem.
RunÄjot ar PuÅ”kina vÄrdiem, ājau zemÄ slepus nemiers augaā (āUkraina gluho volnovalasā). Å is nemiers nÄca no divÄm pusÄm: no āapvienotÄs, nedalÄmÄs Krievijasā un, savukÄrt, no neatkarÄ«gÄs Ukrainas piekritÄjiem. Abas puses vÄlÄjÄs hetmaÅa valdÄ«bas gÄÅ”anu: pirmÄ ā lai pievienotu Ukrainu Krievijai, otrÄ ā lai nodibinÄtu Å”auri nacionÄlu valdÄ«bu. Bet bija arÄ« treÅ”Ä puse ā lielinieki, kuri uzmanÄ«gi sekoja notikumiem un lÄja Å«deni uz nacionÄlÄ Å”ovinisma dzirnavÄm. KÄ pirmie uzstÄjÄs DeÅikina sekmju sadroÅ”inÄtie rusofÄ«li. IesÄkÄs stipra aÄ£itÄcija starp oficieriem; viÅus baidÄ«ja ar to, ka DeÅikins Ätri vien ienÄks KijevÄ un nodos tiesai visus hetmaÅa oficierus par valsts nodevÄ«bu; tÄpÄc katra godÄ«ga oficiera pienÄkums novilkt ukraiÅu formu un vai nu laisties uz Donu, vai kÄ civilam cilvÄkam gaidÄ«t DeÅikina ieraÅ”anos KijevÄ. Å ai propagandai bija sekmes, oficieri jau sÄka runÄt par pievienoÅ”anos DeÅikinam. TanÄ« pat laikÄ uz hetmani darÄ«ja spiedienu arÄ« visspÄcÄ«gÄ āRÅ«pnieku, tirgotÄju, finanÅ”u savienÄ«baā. Kad revolÅ«cija iedegÄs arÄ« paÅ”Ä VÄcijÄ un uz viÅas Å”tikiem zuda pÄdÄjÄs cerÄ«bas, tad hetmanis Skoropadskis paziÅoja, ka viÅÅ” ir krievu Ä£enerÄlis un pÄrvalda Ukrainu tikai lÄ«dz satversmes sapulcei. LÄ«dz ar to DeÅikina piekritÄjiem tika atļauts pa visu Ukrainu formÄt brÄ«vprÄtÄ«go nodaļas ar tiesÄ«bÄm uzturÄt viÅas no valsts kases. Liekas, rusofÄ«liem nu vajadzÄja bÅ«t apmierinÄtiem, bet patiesÄ«bÄ ne rusofÄ«lus, ne arÄ« paÅ”u DeÅikinu tas vÄl neapmierinÄja: brÄ«vprÄtÄ«gie sÄka izrÄdÄ«t vÄl lielÄku naidu pret ukraiÅu oficieriem, bet hetmaÅa nosÅ«tÄ«to misiju DeÅikins uzÅÄma ļoti nedraudzÄ«gi.
Tad galÄ«gi zuda Ukrainas patstÄvÄ«bas partiju pacietÄ«ba un arÄ« viÅas uzstÄjÄs atklÄti. OktobrÄ« Belaja CerkovjÄ (Bila Cerkva) notika sacelÅ”anÄs pret hetmani un jaunas valdÄ«bas ā direktorijas ā izsludinÄÅ”ana ar Petļuru priekÅ”Ä. Å Ä« savÄ sÄkumÄ ne visai plaÅ”Ä sacelÅ”anÄs nevarÄja tomÄr tikt likvidÄta, jo hemanim nebija organizÄta karaspÄka, bet vÄcieÅ”i jau atteicÄs iejaukties Ukrainas iekÅ”ÄjÄs lietÄs, ā viÅiem paÅ”u mÄjÄs bija revolÅ«cija, otrkÄrt, KijevÄ formÄjÄs tiem naidÄ«ga brÄ«vprÄtÄ«go armija. TÄ kÄ brÄ«vprÄtÄ«gie hetmani neatzina, tad visu zemes bruÅoto spÄku ā kÄ brÄ«vprÄtÄ«go, tÄ arÄ« ukraiÅu ā priekÅ”galÄ tika nolikts grÄfs Kellers. ViÅÅ” bija braÅ”s karavÄ«rs, bet vÄjÅ” organizators un vÄl vÄjÄks kÄ politiÄ·is. TomÄr, bÅ«dams tikai nominÄli padots hetmanim, viÅÅ” bija zemes faktiskais valdnieks. BrÄ«vprÄtÄ«gie ieÅÄma aizvien naidÄ«gÄkas pozÄ«cijas. Å Ädu tÄdu brÄ«vprÄtÄ«go nodaļu, družīnu un organizÄciju Å”tÄbi auga kÄ sÄnes, kaut gan Å”tiku skaits viÅÄs auga apbrÄ«nojami lÄni.
Petļuras sacelÅ”anÄs auga, pletÄs plaÅ”umÄ, apdraudot jau paÅ”u Kijevu; tiesa, no sÄkuma tÄ parÄdÄ«jÄs atseviŔķu neorganizÄtu nodaļu rÄ«cÄ«bÄ: katrs no Petluras piekritÄjiem ar hetmani neapmierinÄtajos apgabalos savervÄja atseviŔķu nodaļu un katrs ar savu nodaļu devÄs kopÄjÄ virzienÄ uz Kijevu, jo tur viÅus gaidÄ«ja bagÄts laupÄ«jums. DrÄ«z vien pie nemierniekiem parÄdÄ«jÄs arÄ« organizÄcija: viÅu priekÅ”galÄ stÄjÄs direktorija no pieciem locekļiem ar Petļuru kÄ pirmo. TanÄ« pat laikÄ Petļura skaitÄ«jÄs arÄ« par karaspÄka virspavÄlnieku ā Golovnij Ataman. ViÅa Å”tÄba priekÅ”nieks un faktiskais kara darbÄ«bas vadÄ«tÄjs bija Ä£enerÄlis Ozeckis, pÄrnÄcÄjs no CentrÄlÄs Radas un hetmaÅa galvenÄ Å”tÄba, cilvÄks diezgan viltÄ«gs un divkosÄ«gs, tomÄr ne jau tik gudrs, izbijis krievu dienesta gvards. Pret Petļuru izsÅ«tÄ«tajÄm brÄ«vprÄtÄ«go nodaļÄm sÄkumÄ bija zinÄmas sekmes, bet paÅ”u iedzÄ«votÄju naidÄ«gÄ izturÄÅ”anÄs pret tiem, kÄ arÄ« disciplÄ«nas trÅ«kums viÅu rindÄs, izjauca tÄlÄkÄs sekmes. Pateicoties ÄrkÄrtÄ«gai nolaidÄ«bai, pie Poltavas brÄ«vprÄtÄ«gie tika divreiz sakauti un drÄ«z vien Kijeva no DÅepras labÄ krasta bija ielenkta. Bet hetmanis un Kellera pÄcnÄcÄjs kÅazs Dolgorukijs griezÄs pÄc palÄ«dzÄ«bas pie vÄcieÅ”iem. PÄc ilgÄm sarunÄm vÄcieÅ”i piekrita. ViÅi gÄja uzbrukumÄ un mazliet atspieda Petļuras karaspÄku, bet pÄc tam uzbrukumu pÄrtrauca, jo starp kÅazu Dolgorukiju un vÄcu Å”tÄbu bija izcÄluÅ”Äs nesaskaÅas; kÅazs Dolgorukijs, kÄ Rurika pÄcnÄcÄjs, nebija varÄjis apslÄpt savu augstprÄtÄ«bu vÄcu Ä£enerÄļiem. Neskatoties uz to, vÄcieÅ”i tomÄr paziÅoja Petļuram, ka KijevÄ viÅu nelaidÄ«s, un norÄdÄ«ja uz lÄ«niju, kurai Petļuras karaspÄks nedrÄ«kst pÄri iet; uz Ŕīs lÄ«nijas vÄcieÅ”i izlika visai retas sargu nodaļas, kuras tomÄr bija pietiekoÅ”i spÄcÄ«gas lÄ«nijas nodroÅ”inÄÅ”anai. Tai paÅ”Ä laikÄ iesÄkÄs sacelÅ”anÄs arÄ« DÅepras kreisajÄ krastÄ, tomÄr viÅas neattÄ«stÄ«jÄs tik spÄji un cÄ«Åa ar tÄm sÄkumÄ ritÄja sekmÄ«gi, bet uz novembra beigÄm petļurieÅ”i arÄ« Å”e sÄka jau tuvoties Kijevai.
Kijeva, vÄl tikai janvÄrÄ« un februÄrÄ« pÄrlaidusi lielinieku briesmas, uz novembra vidu sÄka atkal dzÄ«vot drudžainas dienas. RestorÄnos un klubos plÄ«tÄja brÄ«vprÄtÄ«gie, bet avÄ«zÄs rakstÄ«ja par to, ka petļurieÅ”u bandas drÄ«z bÅ«s galÄ«gi iznÄ«cinÄtas; tak lielgabalu dunoÅa nÄca aizvien tuvÄk pilsÄtai un maize ar katru dienu palika dÄrgÄka. PÄc tam, kad OdesÄ izkÄpuÅ”ie franÄu spÄki kÅazam Dolgorukijam apsolÄ«ja palÄ«dzÄ«bu, viÅa attiecÄ«bas ar vÄcieÅ”iem palika vÄl sliktÄkas. TaÄu solÄ«jums palika tikai solÄ«jums, un vÄcieÅ”i turklÄt paziÅoja, ka naktÄ« uz 8. decembri viÅi noÅem savas sargu nodaļas un kÄrtÄ«bu KijevÄ uzturÄs tikai tajÄs vietÄs, kur atrodas viÅu karaspÄks. KÅazs Dolgorukijs, pilnÄ«gi saprazdams savu spÄku vÄjumu, tomÄr neko nedarÄ«ja, lai atvilktu un glÄbtu savus karavÄ«rus, labi zinÄdams, ka brÄ«vprÄtÄ«gos sagaida petļurieÅ”u nikna atriebÄ«ba. Kad 8. decembrÄ« plkst. 11 dienÄ Dolgorukijam tika ziÅots, ka Petļuras karaspÄks laužas jau pilsÄtÄ, viÅÅ” ievaicÄjies tikai: āBet ko tad vÄcieÅ”i?ā ā un izgÄjis, pamezdams visu savam liktenim. Vai priekÅ”nieks var pamest tÄ savus apakÅ”niekus, neaprÄdÄ«dams (nepaskaidrodams. A. P.) pat apstÄkļus, un cerÄt vÄl kÄdreiz izmantot viÅu uzticÄ«bu? Å ie karavÄ«ri bija mobilizÄti un viÅus piespieda cÄ«nÄ«ties ne priekÅ” sevis, bet priekÅ” Dolgorukija, un vairÄkums viÅu bija tÄdi pat nabagi kÄ petļurieÅ”i.
KÄ uz burvju zižļa mÄjienu stundas laikÄ KijevÄ izgaisa visi brÄ«vprÄtÄ«go mundieri, bet, ja kÄds vÄl nepaspÄja noslÄpt piederÄ«bas zÄ«mes pie brÄ«vprÄtÄ«go armijas, izrÄÄ·inÄÅ”anÄs ar viÅu bija Ä«sa. DrausmÄ«ga bija nakts no 8. uz 9. decembri KijevÄ, nemitÄ«ga Å”audīŔanÄs uz ielÄm un pa mÄjÄm. Daudz līķu vairÄkas dienas gulÄja uz ceļu bruÄ£iem, seviŔķi pa pilsÄtas nomalÄm.
TÄ tika nogÄzta hetmaÅa valdÄ«ba, jo nekÄ (slikta) viÅa nebija aizmirsusi no cara režīma laikiem un nekÄ (laba) nebija mÄcÄ«jusies revolÅ«cijas laikÄ.
IV
IeÅÄmis Kijevu un visu Ukrainas teritoriju, Petļuras karaspÄks tanÄ« pat laikÄ ieguva visus hetmaÅa valdÄ«bas lÄ«dzekļus un bagÄtÄ«bas. TÄ kÄ sacelÅ”anÄs pret hetmani sÄkÄs no zemes nomalÄm virzienÄ uz centru, tad, protams, hetmaÅa piekritÄji izvest neko nevarÄja. Petļuras rÄ«cÄ«bÄ pÄrgÄja diezgan labi nostÄdÄ«tas finanses (100 karbovanci = 120 vÄcu markas), samÄrÄ labi dzelzceļi (ripoÅ”Ä materiÄla netrÅ«ka), bagÄtÄ«ga kara manta ā ieroÄu un Å”aujamo lÄ«dzekļu krÄjumi, apÄ£Ärbs un uzturs 500 000 lielai armijai, pilnÄ«gi organizÄti kadri priekÅ” 8 korpusiem, 3 kavalÄrijas divÄ«zijÄm ar attiecÄ«go tehnisko karaspÄka daudzumu, teicams Ä£enerÄlÅ”tÄbs un bez tam labi izveidots valsts aparÄts. Petļuram atlika tikai ar vajadzÄ«go mÄkslu visu izmantot, lai dzÄ«ve ietu normÄlu gaitu un nostiprinÄtos jaunÄ kÄrtÄ«ba. ArÄ« ÄrÄjÄ politikÄ stÄvoklis bija jo labvÄlÄ«gs. KÄ redzÄjÄm, OdesÄ izceltais Sabiedroto karaspÄks hetmanim nepalÄ«dzÄja, jo ieskaitÄ«ja viÅu par vÄcu draugu un ielikto, turpretim Petļura kÄ hetmaÅa pretinieks reizÄ ar to tika turÄts par vÄcu ienaidnieku un sÄkumÄ Sabiedrotie uz viÅu skatÄ«jÄs labvÄlÄ«gi; Å”o stÄvokli vajadzÄja izmantot. Turpretim Petļura neizmantoja labvÄlÄ«go situÄciju, bet gluži otrÄdi ā Odesas tuvumÄ iznÄca Sabiedroto un Petļuras karaspÄku sadursme, un taisni pÄdÄjÄ vainas dÄļ. Å inÄ« ziÅÄ ar Petļuras valdÄ«bu notika tas pats, kas raksturÄ«gs priekÅ” visÄm jaunizveidotÄm valstÄ«m ar nepiedzÄ«vojuÅ”Äm valdÄ«bÄm priekÅ”galÄ: petļurieÅ”u valsts vÄ«ri, nogÄzuÅ”i hetmani, uzlidoja tik augstu, ka vairs zemi zem sevis neredzÄja; sakā, mÄs gudrÄkie un stiprÄkie par visiem, mums nav no citiem ko bÄ«ties un lieki pie citiem atbalstu meklÄt ā āmums nevajag nekÄdu orientÄciju, mums paÅ”iem sava orientÄcijaā.
12. decembrÄ« KijevÄ svinÄ«gi ienÄca Petļura. SvinÄ«gi bija organizÄta saÅemÅ”ana, tomÄr Kijevas iedzÄ«votÄji nevis uzgavilÄja, bet bija pat ļoti drÅ«mi, jo nevajadzÄja seviŔķas tÄlredzÄ«bas, lai saprastu, ka vÄlÄkais pÄc diviem mÄneÅ”iem KijevÄ Å”ÄdÄ pat kÄrtÄ ienÄks lielinieki. TÄdu pÄrliecÄ«bu iedzÄ«votÄjos nostiprinÄja petļurieÅ”u karaspÄks un valdÄ«bas rÄ«kojumi. BrÄ«vprÄtÄ«gi Petļuras rindÄs sanÄkuÅ”ais karaspÄks, aizdomÄ«ga nemiera pilns, bija rekrutÄts vai nu no bezdarbniekiem (kas negribÄja strÄdÄt, kaut pieprasÄ«jums pÄc strÄdniekiem UkrainÄ bija jo liels), vai arÄ« no lauku darbus beiguÅ”ajiem, kas tagad vÄlÄjÄs iedzÄ«voties ar laupīŔanu. Oficieru sastÄvs bija no ļaužu vidus, kuriem pie hetmaÅa nelaimÄjÄs un vienÄ«gi tÄpÄc, ka viÅi vai nu patvarÄ«gi sev piesavinÄjÄs vairÄkas Äinas (amatus), vai arÄ« savÄ darbÄ nekÄ nejÄdza. Ieejot KijevÄ, petļurieÅ”u karaspÄks bija sagrupÄts trijos korpusos: 1) SeÄas strÄlnieki, 2) MelnjÅ«rieÅ”i un 3) AizkrÄcieÅ”i. Pirmo komandÄja austrieÅ”u oberleitnants Konovalecs, otro ā krievu dienesta praporÅ”Äiks PeļeÅ”Äuks, treÅ”o ā krievu dienesta pulkvežleitnants BalbaÄans. Bez tam vÄl pastÄvÄja vesela sÄrija dažÄdu nodaļu, kuras komandÄja nevienam nepazÄ«stami, pat lasÄ«t un rakstÄ«t nepratÄji, staiguļi. AtkÄrtojÄs tas pats, kas CentrÄlÄs Radas laikÄ: atnÄk pie āAugstÄs Direktorijasā locekļa vai neizglÄ«tota ministra kÄds nepazÄ«stams subjekts un, dÅ«ri pret krÅ«tÄ«m sizdams, apgalvo, ka viÅÅ” ir viens ļoti godÄ«gs un gudrs ukrainis, ka hetmaÅa laikÄ viÅÅ” par savÄm nacionÄlajÄm tieksmÄm vajÄts, bet tagad grib kalpot un palÄ«dzÄt Ukrainai ā viÅÅ” organizÄs ļoti stipru karaspÄku, pÄrvaldÄ«s apriÅÄ·i vai rÅ«pniecÄ«bas apgabalu utt. Å im subjektam noticÄja, viÅÅ” dabÅ«ja avansu un bieži vien aizbrauca uz neatgrieÅ”anos; bet notika arÄ« tÄ, ka, izmantodams savas pilnvaras, viÅÅ” nodarbojÄs ar ārekvizÄÅ”anuā. Avansus un pilnvaras jo vairÄk saÅÄma dažÄdi Direktorijas locekļu un ministru radinieki vai pazÄ«stami. AugstÄkÄ vara kÄ agrÄk palika āaugstai direktorijaiā, ministrijas sastÄdÄ«jÄs sociÄlistiskas. NekavÄjoÅ”i tika izdots likums par zemes nacionalizÄciju. Å is likums izrÄdÄ«jÄs tikpat pazudinoÅ”s priekÅ” Petļuras, kÄ savÄ laikÄ agrÄrreformu trÅ«kums priekÅ” hetmaÅa: visa Ukarainas zemniecÄ«ba sÄka izturÄties naidÄ«gi pret Petļuru.
KamÄr valdÄ«ba KijevÄ svinÄja savu uzvaru pÄr hetmani un GalÄ«cijas apvienoÅ”anos ar Ukrainu (GalÄ«ciju pievienoja Ukrainai zem Ukrainas Tautas republikas Rietumu apgabala vÄrda ar plaÅ”as autonomijas tiesÄ«bÄm) ā ziemeļos un rÄ«tos sÄka kustÄties lielinieki. JÄatzÄ«mÄ, hetmaÅa valdÄ«ba bija noslÄgusi ar lieliniekiem kaut ko pamieram lÄ«dzÄ«gu, tÄpÄc Ukraina lieliniekiem zinÄmÄ mÄrÄ bija pieejama un to viÅi plaÅ”i izmantoja savus propagandas un organizÄciju dibinÄÅ”anas mÄrÄ·iem. NÄkot pie varas Petļuras sociÄlistiskajai valdÄ«bai, lielinieki ÄrkÄrtÄ«gi veikli un saprÄtÄ«gi izmantoja apstÄkļus sev par labu ā kÄ politiskÄ, tÄ militÄrÄ ziÅÄ. Politikas laukÄ lielinieku aÄ£itatori maskÄjÄs par Ä«stiem ukraiÅiem, bet aÅ”i uzbruka visam tam, kas sekmÄja likumÄ«bu un kÄrtÄ«bu, saucot to par hetmaÅa kÄrtÄ«bu un veco režīmu. TÄ kÄ Petļura nevarÄja uzreiz radÄ«t savu jauno valsts aparÄtu, jo tas prasa ilgÄku laiku un daudz intensÄ«vÄku pūļu, viÅÅ” izmantoja hetmaÅa valsts iestÄdes, apmainÄ«dams tajÄs tikai neuzticamo un kaitÄ«go darbinieku daļu ar jaunu. To uztvÄra un savukÄrt izmantoja lielinieki valstiskÄs kÄrtÄ«bas jaukÅ”anas propagandai. Ja kÄds pÅ«lÄjÄs ievest un nostiprinÄt disciplÄ«nu karaspÄkÄ, lielinieku aÄ£itatori acumirklÄ« brÄca: āTas ir vecais režīms, tas ir kaut kas sliktÄks par hetmaÅa laikiem! Mums ir apzinÄ«ga tautas armija, mums lieka katra piespiedu disciplÄ«na! Mums ir un bÅ«s apzinÄ«bas disciplÄ«na!ā Å o lielinieku aÄ£itÄciju pabalstÄ«ja ļoti daudzi goda vÄ«ri no ukraiÅiem, nezinÄdami, ko dara; sacelÅ”anÄs laikÄ viÅi bija ieÅÄmuÅ”i augstus posteÅus, tas bija pÄri viÅu piedzÄ«vojumiem un zinÄÅ”anÄm; juzdami, ka pie tiesiskas valsts iekÄrtas un dzÄ«ves viÅi savus posteÅus nevarÄs paturÄt un tomÄr nevÄlÄdamies viÅus pamest, ā tie neapzinÄ«gi pieslÄjÄs lielinieku aÄ£itÄcijai.
MilitÄrÄ ziÅÄ lielinieki izmantoja robežu neaizsargÄÅ”anu no ukraiÅiem varas pÄrÅemÅ”anas laikÄ, piepludinÄja pierobežu apgabalus ar saviem aÄ£itatoriem, organizÄja sacelÅ”anÄs uz vietÄm un pamazÄm jau sÄka ieÅemt pierobežu pilsÄtas. Kad petļurieÅ”u valdÄ«ba pieprasÄ«ja MaskavÄ, uz kÄda pamata tiek pÄrkÄpti pamiera noteikumi starp Ukrainu un padomju Krieviju, ÄiÄerins atbildÄja, ka viÅam ne prÄtÄ nenÄkot pÄrkÄpt pamiera lÄ«gumu; neviena padomju karaspÄka daļa vÄl Ukrainas robežas neesot pÄrgÄjusi, bet gan pÄc viÅa (ÄiÄerina) ziÅÄm, dažas Ukrainas pilsÄtas un apriÅÄ·i paÅ”i sevi izsludinot par lieliniekiem un paÅ”i pievienojoties padomju Krievijai. Pamatojoties uz tautu paÅ”noteikÅ”anÄs tiesÄ«bÄm, viÅÅ” (ÄiÄerins) esot spiests tos pieÅemt, lai ievestu tur kÄrtÄ«bu un noorganizÄÅ”anos, un tÄpÄc esot ļoti iespÄjams, ka padomju karaspÄks ieÅemÅ”ot no Ukrainas atkrituÅ”os un padomju Krievijai pievienojoÅ”os ciemus un pilsÄtas. TÄdejÄdi galu galÄ iznÄca, ka nevis Maskava, bet it kÄ Ukraina uzsÄka karu ar padomju Krieviju. Tas arÄ« notika jau pirms ziemas svÄtkiem.
Pret lieliniekiem tika virzÄ«ti MelnjÅ«ras un AizkrÄces korpusi un visas dažnedažÄdÄs nodaļas, kas atradÄs uz DÅepras kreisÄ krasta. SÄkumÄ ukraiÅiem bija zinÄmas sekmes. Bet drÄ«z vien apstÄkļi mainÄ«jÄs. NelaimÄ«gais zemes socializÄcijas likums, no vienas puses, disciplÄ«nas trÅ«kums armijÄ, laupīŔanas kÄre pie kareivjiem un virsniekiem, no otras ā noveda pie tÄ, ka ÄerÅigovas un Harkovas iedzÄ«votÄji savu ātautas armijuā sÄka uzskatÄ«t par ļaunÄko ienaidnieku: ja kÄdÄ attÄlÄkÄ sÄdÅ¾Ä nonÄca izlÅ«ki vai mazÄka nodaļa, iedzÄ«votÄji naktÄ« viÅus apsita. TiklÄ«dz atdÅ«rÄs uz pirmajÄm neveiksmÄm, tad Ätru, bet ne visai izveicÄ«gu roku organizÄtais karaspÄks, bÅ«dams bez lietpratÄ«gas vadÄ«bas, padevÄs pilnÄ«gai patvaļai. LaupīŔana vairojÄs, jo atkÄpjoties to darÄ«t bija daudz izdevÄ«gÄk, nekÄ uz priekÅ”u ejot; iedzÄ«votÄju naids pret karaspÄku auga augumÄ. Jau pÄc jaunÄ gada armijas aizmugurÄ uzliesmoja sacelÅ”anÄs, bet 1919. gada janvÄra vidÅ« visu DÅepras kreiso krastu pÄrÅÄma lielinieku nemieri un sacelÅ”anÄs. Bet nelaime nenÄk viena. TanÄ« pat laikÄ iesÄkÄs cÄ«Åas arÄ« vakara frontÄ ar Poliju. GalÄ«cieÅ”i, turÄdami Ä»vovu par savu galvaspilsÄtu, bija to jau bezmaz ieÅÄmuÅ”i, bet tika no poļiem atkal izsisti. CÄ«Åas starp galÄ«cieÅ”iem un poļiem pÄc tam turpinÄjÄs ar svÄrstÄ«gÄm sekmÄm te vienÄ, te otrÄ pusÄ. TÄ kÄ galÄ«cieÅ”i bija Ukrainas sastÄvdaļa, Petļuram nÄcÄs pagarinÄt galÄ«cieÅ”u flangu un ieÅemt fronti no GalÄ«cijas robežÄm lÄ«dz Pripetai, kur agrÄk, lÄ«dz maija mÄnesim notika tikai ukraiÅu un poļu izlÅ«ku sadursmes.
CÄ«Åas lielinieku frontÄ atklÄja Petļuram visa viÅa improvizÄtÄ karaspÄka, revolucionÄro vadoÅu, partizÄnu un atseviŔķo nodaļu vÄjumu. Petļura nu ar steigu sÄka savÄ dienestÄ uzaicinÄt visus viÅam nenaidÄ«gos hetmaÅa un krievu oficierus, seviŔķi no Ä£enerÄlÅ”tÄba. Bet bija jau mazliet par vÄlu. Nevar radÄ«t armiju dažÄs nedÄļÄs, nevar pÄrorganizÄt karaspÄku, kas atrodas cÄ«ÅÄ, bet, galvenais, nevar izveidot kaujas spÄjÄ«gu armiju bez stingras disciplÄ«nas un kÄrtÄ«bas. Bez tam vairums bijuÅ”o hetmaÅa oficieru, lieliniekiem tuvojoties, bija izklÄ«duÅ”i ā cits uz Donu, cits uz ÄrzemÄm, bet cits jau vienkÄrÅ”i nolÄ«dis par mierÄ«gu zemes arÄju. Neviens no senajiem oficieriem negribÄja kalpot karaspÄka daļÄ, kur vairums kÄ jauno, tÄ vecÄko virsnieku ā cilvÄki ar tumÅ”u un nezinÄmu pagÄtni. Man personÄ«gi nÄcÄs bÅ«t pie galda, kur MelnjÅ«ras korpusa komandieris bija sapulcinÄjis sev padotos virsniekus: es skatÄ«jos uz viÅiem un neticÄju, ka tÄ ir Ä«stenÄ«ba, un ne murgi; no viÅu sejÄm un sarunÄm es pÄrliecinÄjos, ka atrodos starp laupÄ«tÄju virsniekiem.
V
Uz janvÄra beigÄm Kijevas iedzÄ«votÄji dzirdÄja atkal lielgabalu dunoÅu: Kijevai tuvojÄs lielinieki. Petļuras karaspÄks cieta zaudÄjumus visÄs frontÄs. RedzÄdama, ka armijÄ nav kaut kas kÄrtÄ«bÄ, bet nesaprazdama lietas Ä«sto bÅ«tÄ«bu, Petļuras valdÄ«ba domÄja iznÄ«cinÄt visus ļaunumus ar frontu (korpusu) pavÄlnieku apmaiÅu kreisajÄ krastÄ: viens pakaļ otram tika arestÄti vÄl mÄnesi atpakaļ par tautas vadoÅiem suminÄtie atamani ā AizkrÄcieÅ”u komandieris BalbaÄans un MelnjÅ«rieÅ”u komandieris PeļeÅ”Äuks. Tak ne viÅos slÄpÄs ukraiÅu karaspÄka neveiksmes, bet gan visÄ Å”ai karaspÄka organizÄcijÄ un paÅ”Ä vadÄ«bÄ. Bieži vien tÄlÄk no militÄriem stÄvoÅ”ie ļaudis domÄ, ka vajag tikai bÅ«t varonÄ«gam, apÄ·ÄrÄ«gam un viltÄ«gam cilvÄkam, tad viÅÅ” ā slavens oficieris! TÄ domÄja arÄ« Ukrainas valdÄ«ba. Bet tÄ, lÅ«k, tas pavisam nav. Vispirms oficierim jÄpazÄ«st sava lieta, sava uzdevumi: nepietiek ar personÄ«gu piemÄru savus 100ā200 cilvÄkus izvest cÄ«ÅÄ, bet personÄ«go piemÄru vajag rÄdÄ«t disciplÄ«nÄ un ne tika rÄdÄ«t piemÄru, bet arÄ« spÄt iemÄcÄ«t uz to savus kareivjus, iet izlÅ«kos, apsardzÄ«bÄ, sakaru uzturÄÅ”anÄ, prast uzbrukt un atkÄpties pie katriem apstÄkļiem. UkraiÅu oficieri to nemÄcÄja, viÅi prata tikai uzmundrinÄt kareivjus, laupÄ«t un izvest salaupÄ«to. IzrÄdÄ«jÄs, ka visiem ir daudz salaupÄ«tu mantu, kura jÄnogÄdÄ mÄjÄs ā un Å”o mantu viÅi sargÄja vairÄk nekÄ dzimtenes stepes un laukus. Bez tam ukraiÅu, kÄ arÄ« visi revolucionÄrÄ kÄrtÄ āiesvÄtÄ«tieā oficieri, nemÄcÄja savus kareivjus audzinÄt, kaut gan kareivju audzinÄÅ”ana nav mazÄk svarÄ«ga par viÅu apmÄcīŔanu. Pats Petļura saprata savu kara neveiksmju galvenos cÄloÅus, tÄpÄc viÅÅ” par Ä£enerÄlÅ”tÄba priekÅ”nieku iecÄla krievu Ä£enerÄlÅ”tÄba Ä£enerÄli Bronski ā karstu patriotu, seviŔķi godprÄtÄ«gu, gudru un enerÄ£isku cilvÄku[3], par aktÄ«vÄs armijas faktisko vadoni krievu Ä£enerÄlÅ”tÄba Ä£enerÄli SinklÄru, uz daudzÄm atbildÄ«gÄm vietÄm piedzÄ«vojuÅ”us oficierus; bet visu Å”o personu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«ba bija stipri ierobežota, un tikai pÄc valdÄ«bas pÄrcelÅ”anÄs no Kijevas uz ViÅÅicu (februÄra pirmajÄs dienÄs) viÅi savas idejas pa daļai varÄja izvest dzÄ«vÄ. 10. februÄrÄ« lielinieki ieÅÄma Kijevu, bet februÄra otrÄ pusÄ uzsÄka tÄlÄku uzbrukumu. Jau no decembra beigÄm Petļura veda sarunas ar OdesÄ stÄvoÅ”ajiem Sabiedroto spÄkiem; uz Odesu izbrauca Ä£enerÄlis Grekovs, no Odesas atbrauca franÄu kapitÄns grÄfs LanÅ”erons, bet sarunas palika tikai par izrunÄÅ”anos, jo viens no direktorijas locekļiem, VinniÄenko, pastÄvÄja uz to, ka jÄsaprotas ar lieliniekiem un kopÄji jÄsatriec kÄ poļi, tÄ franÄi. Ukrainas armija kusa kÄ sniegs maija saulÄ, daļa izklÄ«da pa mÄjÄm, daļa pÄrgÄja pie lieliniekiem. Pateicoties VinniÄenko orientÄcijai uz lielinieku pusi, viÅÅ” tika izraidÄ«ts no direktorijas, ā tas bija vinnests, bet tanÄ« pat laikÄ no izsitumu tÄ«fa nomira Ä£enerÄlis Bronskis ā un tÄ bija paspÄle. ViÅa vietnieks Å aible, kaut arÄ« tikpat gaiÅ”a personÄ«ba, tomÄr pateicoties savam neukrainiskajam uzvÄrdam, nebaudÄ«ja tÄdus autoritÄti un uzticÄ«bu kÄ Bronskis.
Å emot vÄrÄ lielinieku tuvoÅ”anos ViÅÅicai, kÄ arÄ« lielinieciskÄs sacelÅ”anÄs iespÄjamÄ«bu uz vietas, marta pirmajÄs dienas Ukrainas valdÄ«ba evakuÄjÄs tÄlÄk uz vakariem ā Petļura pÄrcÄlÄs uz aktÄ«vÄs armijas Å”tÄbu, visas ministrijas uz KameÅecPodoļsku. Bet aiz sevis atstÄtais tÄlums ilgi viÅus nenodroÅ”inÄja no lieliniekiem; lielinieku aÄ£itatori pa Ukrainas dzelzceļiem brauca ar tÄdu pat Ätrumu kÄ Ukrainas valdÄ«ba, sarÄ«kodami karaspÄka aizmugurÄ sacelÅ”anÄs un nemierus; tÄpÄc arÄ« karaspÄka daļas iznÄ«ka tikpat Ätri, cik Ätri tÄs novembra mÄnesÄ« tika radÄ«tas. Marta beigÄs Petļura ar aktÄ«vÄs armijas Å”tÄbu pÄrcÄlÄs uz VoloÄinsku pie paÅ”Äm GalÄ«cijas robežÄm. PÄc dažÄm dienÄm jau KameÅecPodoļska ar ministrijÄm pa Ukrainas teritoriju bija atgriezta no VoloÄinskas, t. i., no Petļuras un armijas Å”tÄba, kamÄr paÅ”ai KameÅecPodoļskai tuvojÄs lielinieki un arÄ« vietÄjie lielinieki pilsÄtÄ gatavojÄs uz sacelÅ”anos. LikÄs, ka Ukrainai jau sit pÄdÄjÄ stunda. Petļura jau pÄrbrauca uz GalÄ«ciju, no KamaÅecPodoļskas sÄkÄs paniska bÄgÅ”ana uz GalÄ«ciju un RumÄniju, bet tie, kam nebija nekÄdus lÄ«dzekļu priekÅ” bÄgÅ”anas, to starpÄ arÄ« ministrijas, taisÄ«jÄs pÄriet lielinieku pusÄ.
Poļu frontÄ no GalÄ«cijas robežÄm lÄ«dz Pripetai un lielinieku ziemeļu frontei jau no decembra mÄneÅ”a vidus stÄvÄja neliela karaspÄka grupa zem atamana (krievu praporÅ”Äika) Oskolko vadÄ«bas: janvÄra vidÅ« Å”tÄba priekÅ”nieks turp nosÅ«tÄ«ja enerÄ£isku un darbÄ«gu krievu Ä£enerÄlÅ”tÄba Ä£enerÄli AgaÅejevu. ViÅÅ” Ätri iemantoja atamana Oskolko uzticÄ«bu un tikpat Ätri uzsÄka karaspÄka organizÄÅ”anu un vadÄ«bu. Un lÅ«k, Å”inÄ« laikÄ, kad viss Ukrainas karaspÄks bija zaudÄjis katru cÄ«Åas spÄju un neizturÄja ne mazÄko ienaidnieka spiedienu, Oskolko pulki sÄka dauzÄ«t lieliniekus uz visÄm pusÄm. Petļura atkal varÄja atgriezties no GalÄ«cijas UkrainÄ; ministrijas KameÅecPodoļskÄ tika atsvabinÄtas un aprīļa pirmajÄs dienÄs pÄrcÄlÄs uz Rovno (Rivne). Rovno kabinets tika pÄrveidots, sociÄlistu vietÄ pie varas nÄca nacionÄlisti. IesÄkÄs valsts darbs. Oskolko karavÄ«ru skaits auga, viÅÅ” vairÄk un vairÄk paplaÅ”inÄja Ukrainas teritoriju un viÅa aizsardzÄ«bÄ tika sakÄrtotas pÄrÄjÄs karaspÄka daļas. AtbrÄ«votajÄ teritorijÄ ieveda kÄrtÄ«bu un organizÄciju, atlika tikai turpinÄt darbu tÄdÄ paÅ”Ä garÄ. Bet Oskolko un AgaÅejeva lauri nedeva mieru aktÄ«vÄs armijas Å”tÄba priekÅ”nieka atamana Osecka godkÄrÄ«bai un patmÄ«lÄ«bai. TanÄ« laikÄ, kad Oskolko karaspÄks jau tuvojÄs Kijevai, atrazdamies no viÅas tikai kÄdas 29 verstis, kad Å”ie kara pulki divu nedÄļu laikÄ bija saÅÄmuÅ”i vairÄk par 10 000 gÅ«stekÅu, daudz lielgabalu un pÄrÄjÄ kara materiÄla, kad atlika tikai attÄ«stÄ«t un izmantot sekmes, ā Oseckis iesÄka intrigas pret Oskolko, apvainodams pÄdÄjo pavÄļu neizpildīŔanÄ. Å ie izmeklÄÅ”anas apvainojumi neapstiprinÄjÄs, tomÄr Oskolko un AgaÅejevs tika atstÄdinÄti no vietas. Oskolko vÄl mÄÄ£inÄja pretoties, jo viÅu atbalstÄ«ja ministri, bet ciezdams neveiksmi, bija spiests kopÄ ar AgaÅejevu bÄgt. Ne visai ilgi pÄc tam Rovno varÄja palikt arÄ« valdÄ«ba. NacionÄlais kabinets par Oskolko atbalstīŔanu un tieksmÄm noslÄgt ar poļiem mieru tika atstÄdinÄts un pie varas stÄjÄs atkal sociÄlisti. Tak tÅ«liÅ viÅiem arÄ« nÄcÄs pÄrcelties no Rovno uz VoloÄinsku, t. i., uz paÅ”Äm valsts robežÄm, bet pÄc divÄm nedÄļÄm lielinieki jau tuvojÄs VoloÄinskai un valdÄ«ba bija spiesta pamest savas zemes robežas, lai patvertos GalÄ«cijÄ. PÄc izbraukÅ”anas no Rovno Ukrainas valdÄ«ba veda pilnÄ«gu staigules klejotÄjas dzÄ«vi, ā vagonos, jo, pirmkÄrt, nekur nevarÄja palikt ilgÄk uz vietas. No VoloÄinskas viÅa pÄrcÄlÄs uz ZoloÄivu, bet jau jÅ«nijÄ poļu armija ar ievÄrojamiem spÄkiem uzsÄka uzbrukumu un jÅ«tamÄ kÄrtÄ sÄka spiest galÄ«cieÅ”us. Tad Ukrainas valdÄ«ba pÄrbrauca uz Ternopoli, jo pÄdÄjai tuvojÄs poļi. Bet kurp gan doties no Ternopoles? VoloÄinska ieÅemta no lieliniekiem, DienvidgalÄ«cija gan vÄl pagaidÄm brÄ«va, bet skaidrs kÄ diena, ka arÄ« turpu poļi ies. Å inÄ« laikÄ vÄlreiz Petļuram uzsmaidÄ«ja laime. Ukrainas karspÄka atliekÄm izdevÄs izsist lieliniekus no VoloÄinskas, bet uz Poliju aizsÅ«tÄ«tÄ misija ziÅoja, ka poļi ir ar mieru uzsÄkt sarunas un slÄgt pamieru. Tad petļurieÅ”u valdÄ«ba devÄs uz VoloÄinsku, pie kam brauciens no Ternopoles uz turieni brÄ«niÅ”Ä·Ä kÄrtÄ nobeidzÄs laimÄ«gi: viss ceļŔ no Ternopoles bija pilns ar vilcieniem, bet poļu priekÅ”posteÅi atradÄs tikai 10 metrus no Ŕī ceļa, un neviens viÅiem neliedza sagÅ«stÄ«t Å”os vilcienus VoloÄinskÄ Petļura iesÄka sarunas ar poļiem un lÄ«dz ar to sarÄva sakarus ar GalÄ«ciju, kuru poļi bija sÄkuÅ”i iekarot. Poļi apsolÄ«jÄs Ukrainas robežas no GalÄ«cijas nepÄrkÄpt, un tÄdejÄdi Petļuram atlika viena vienÄ«gÄ lielinieku fronte. Ukrainas iedzÄ«votÄji, izbaudÄ«juÅ”i lielinieku paradÄ«zi, ar prieku saÅÄma Petļuras karaspÄku un visÄdi viÅu pabalstÄ«ja ā gan brÄ«vprÄtÄ«gi iestÄjoties armijÄ, gan izsniedzot viÅai maizi, ieroÄus un visu nepiecieÅ”amo. Pateicoties Å”Ädai iedzÄ«votÄju pretimnÄkÅ”anai, Petļuras karaspÄks steidzÄ«gi virzÄ«jÄs uz priekÅ”u. PÄc VoloÄinskas ieÅÄma Proskurovu, bet no DienvidgalÄ«cijas uzbrÅ«koÅ”ie petļurieÅ”i ieÅÄma KameÅecPodoļsku, kurp pÄrbrauca arÄ« valdÄ«ba.
Komunisma ievieÅ”ana Padomju UkrainÄ[4]
SÄkot no 1918. gada, Padomju Krievija ir vairÄkas reizes iekarojusi un pazaudÄjusi Ukrainu. TagadÄjÄ Ukrainas padomju valdÄ«ba ir ceturtÄ pÄc skaita. Komunisma lielÄkie pretinieki UkrainÄ ir zemnieki: visas sacelÅ”anÄs pret padomju valdÄ«bu tika sÄktas no zemniekiem. TÄdÄļ tagadÄjÄ Ukrainas padomju valdÄ«ba vispirms Ä·Ärusies pie komunisma izplatīŔanas uz laukiem, Poltavas, Kijevas un ÄerÅigovas guberÅÄs ir ļoti daudz hutoru (atseviŔķu mÄju) saimniecÄ«bu. Å Ä«s atseviŔķÄs saimniecÄ«bas ir nodibinÄtas no senajiem DÅepras (AizkrÄces) kazakiem vÄl tajos laikos, kad Å”ie kazaki veda pastÄvÄ«gus karus ar tatÄriem un turkiem. Å ie seno kazaku pÄcnÄcÄji, bÅ«dami savu zemesgabalu dzimtÄ«paÅ”nieki un vezdami atseviŔķas saimniecÄ«bas, dzÄ«vo samÄrÄ bagÄti nekÄ sÄdžu zemnieki. Viens no padomju Ukrainas priekÅ”stÄvjiem privÄtÄ sarunÄ izteicies, ka Poltavas, Kijevas un ÄerÅigovas guberÅÄs bez žÄlastÄ«bas tiekot pirmÄ kÄrtÄ iznÄ«cinÄti visi Å”ie veco kazaku pÄcnÄcÄji ar viÅu atseviŔķajÄm saimniecÄ«bÄm. Jekaterinoslavas un Hersonas guberÅÄs, kur Å”Ädu atseviŔķu saimniecÄ«bu ir ļoti maz, tiekot strÄdÄts citÄdi: katrÄ sÄdÅ¾Ä ir daļa samÄrÄ bagÄtu zemnieku un daļa nabadzÄ«gÄku, Å”is apstÄklis esot ļoti izdevÄ«gs, lai savestu nabadzÄ«gÄkos ar bagÄtÄkajiem karÄ ā tas tiekot izvests dzÄ«vÄ un rezultÄti esot apmierinoÅ”i, jo dažÄs sÄdžÄs jau notiekot pilsoÅu karÅ”, un tÄdas sÄdžas esot viegli pÄrvaldÄmas ā tÄs vairs neesot spÄjÄ«gas ne pretoties, nedz arÄ« noslÄpt kÄdu nebÅ«t darbÄ«bu, kura tiktu virzÄ«ta pret padomju varu. LÄ«dz Å”im Ukrainas zemnieks bija visspÄcÄ«gÄkais padomju valdÄ«bas ienaidnieks, jo Ukrainas sÄdža bija pilnÄ«gi vienprÄtÄ«ga; tÄdÄļ komunismu ideju izplatÄ«tÄji tagad vispirms cenÅ”as Å”o sÄdžu saskaldÄ«t savstarpÄji naidÄ«gÄs daļÄs. SavstarpÄji apkarojoÅ”ies sÄdžinieki vairs nespÄs pretoties komunistiem. Kad Ukrainas priekÅ”stÄvim ticis aizrÄdÄ«ts, ka caur Å”Ädu darbÄ«bu var tikt izputinÄtas visas Ukrainas labÄ«bas bagÄtÄ«bas, tad padomju Ukrainas priekÅ”stÄvis atbildÄjis, ka ar maizes trÅ«kumu un pat ar badu nav ko rÄÄ·inÄties, kad jÄrÄÄ·inÄs ar padomju valdÄ«bas varas nostiprinÄÅ”anu, jo, ja KrievijÄ bÅ«tu skatÄ«juÅ”ies uz maizes trÅ«kumu un badu, tad arÄ« tur nebÅ«tu nostiprinÄta padomju vara.
Visas skolas UkrainÄ esot slÄgtas, jo visi lÄ«dzÅ”inÄjie skolotÄji esot izrÄdÄ«juÅ”ies par pilnÄ«gi nederÄ«giem priekÅ” komunistu valdÄ«bas; jauni skolotÄji ā komunisti vÄl neesot sagatavoti. Ukrainas skolotÄji jau no seniem laikiem bija galvenie ukraiÅu nacionÄlo ideju izplatÄ«tÄji; tie piederÄja pa lielÄkai daļai pie Ukrainas sociÄldemokrÄtu partijas. TÄ kÄ komunisms neatzÄ«st nekÄdu nacionÄlu ideju, tad nacionÄlistiskÄ skolu mÄcÄ«ba arÄ« nevar tikt pielaista.
LiteratÅ«ra ukraiÅu valodÄ tiekot izplatÄ«ta ļoti plaÅ”os apmÄros, bet, zinÄms, tikai komunistiska. Kad Ukrainas priekÅ”stÄvim ticis piebilsts, ka AustrijÄ tagad esot sagatavots ļoti daudz skolas grÄmatu ukraiÅu valodÄ un ka tÄdÄļ padomju valdÄ«ba varÄtu pirkt Ŕīs grÄmatas izglÄ«tÄ«bas izplatīŔanai UkrainÄ, jo kÄ zinÄ«bas, tÄ arÄ« pirmmÄcÄ«ba arÄ« pie komunistiem nevarÄtu bÅ«t citÄda, kÄ tÄ ir vispÄr. Padomju Ukrainas priekÅ”stÄvis nav tam piekritis: pat vienkÄrÅ”Ä aritmÄtiskÄ uzdevumÄ varot bÅ«t komunismam kaitÄ«gas idejas, par piemÄru, ja teikts, ka FrancijÄ dzelzceļa vilciens noiet 500 kilometrus 6 stundÄs, cik stundas tad vilciens ietu no Kijevas lÄ«dz Poltavai? No tÄda uzdevuma skolÄns varÄtu nÄkt pie slÄdziena, ka imperiÄlistiskajÄ FrancijÄ vilcieni esot ÄtrÄki nekÄ komunistiskajÄ KrievijÄ.
UkrainÄ tagad novietots daudz karaspÄka. PirmkÄrt, UkrainÄ ir daudz maizes, otrkÄrt, ir vajadzÄ«gs nostiprinÄt padomju valdÄ«bu pret stÅ«rgalvÄ«gajiem ukraiÅiem un, treÅ”kÄrt, tas ir izdevÄ«gi tÄdÄļ, ka ukraiÅi ienÄ«st krievus ā krievu karaspÄku; tÄdÄļ ar Å”o karaspÄku var vieglÄk pÄrvaldÄ«t naidÄ«gos iedzÄ«votÄjus, un nekÄdÄ ziÅÄ nevar notikt kÄda nebÅ«t kopdarbÄ«ba starp karaspÄku un iedzÄ«votÄjiem, lai nostÄtos pret komunismu.
[1] Latvijas Kareivis, Nr. 176 (1920, 21. septembris)
[2] Latvijas Kareivis, Nr. 1, 4, 6, 9, 12 (1920).
[3] PierunÄdams mani iestÄties ukraiÅu dienestÄ, Ä£enerÄlis Bronskis sacÄ«ja: āPalÄ«dzat JÅ«s tagad mums (Ukrainai), varbÅ«t ka arÄ« mÄs palÄ«dzÄsim kÄdreiz jums, latvieÅ”iem.ā
[4] Latvijas Kareivis, Nr. 27 (1921, 4. februÄris).