Nesavlaicīgas pārdomas

                                                                     Felix qui potuit boni
Fontem uisere lucidum
Felix qui potuit grauis
Terrae soluere uincula.[1]

                                                              Happy the man who could
Reach the crystal fount of good:
happy he who could shake off
the chains of matter and of earth.[2]

Kreisajā pusē augstu pret staigni pelēkajām debesīm slejas mēmu piļu fasādes un torņi, kas siluetos atgādina bērnu pilināto smilšu būvju torņus vasaras pludmalē. Piļu mēmums ir tāds, kāda reiz bija draudīgi mīksto putekļu klusēšana tāltālas pagātnes pagultē. Putekļu kamoliem bija vārds Ziepjukaķis, un pret tiem cīņā devās slīps saules stars, kas izlauzās caur pievērtajiem slēģiem un asā leņķī aizslīdēja pa grīdu. Mazliet savādi, ka nekad man nav ienācis prātā pagriezt galvu, paskatīties un pabrīnīties, ka iepretī pilīm ielas labās puses vispār nemaz nav. Tur ir nekas.

Dažreiz iela ieved starp augstiem namiem, ko rotā bezkrāsainiem, pērļainiem reklāmuzrakstiem notetovēti veikalu skatlogi. Pelēkums tik daudzveidīgi niansēts, bet mīksts, it kā pūkains, it kā pelējums. Ir pēdējā stunda. Man jātiek stacijā vai autoostā, jāpagūst nopirkt biļete un iekāpt, un aizbraukt, un nonākt jau citā autoostā, kur būs vēlreiz jāpārsēžas.

Autoostas kases telpa ir otrajā stāvā, tur var nonākt pa daudzām kāpnēm, kas nereti ved arī uz leju. Bet kases vienmēr ir ciet, lodziņā uzraksts, ka kaut kad būs vaļā, un var redzēt, ka tur dziļumā kādi rīkojas. Uzgaidāmajā telpā daži snauž, un gaiss dūc zemā, nedzirdamā frekvencē, ik pa brīdim mirkšķinās dienasgaismas spuldzes pie griestiem. Taču biļeti var nopirkt ārā, kioskā blakus autoostai. Iestājos rindā.

Tad jau (tomēr) vilcienā vai kādā garā istabā pie klāta galda, kur daudzi sasēdušies. Vakariņas laikam beigušās, jo uz galda tikai netīri šķīvji ar ēdienu paliekām, pilni pelnutrauki un tukšas glāzes.

Noeju pagrabstāvā, kur ir trīs vai četras ēdnīcas, visas ciet, tikai gala istabā (aiz stūra) aiz ēdienu izsniegšanas lodziņa saplākšņa aizbīdņa vīd gaisma. Es klauvēju, un viņas atver. Pazīst mani, smaidīgas, aizsteidzas kaut ko uzlikt uz šķīvja.

Visi sapulcējušies blakusistabā un sastājušies aplī. Tikai A. sēž dziļā klubkrēslā, no pelēkas somiņas izvelk cigarešu paciņu un padod to tuvāk stāvošajam. Tas paņem cigareti un paciņu padod tālāk. Es ienāku, nestājos aplī, bet nometos sēdus uz grīdas blakus klubkrēslam. A. man kaut ko saka, taču skaņas nav. Skaņas nav nekad.

Smilšu kāpas un sarūsējuši dzelzs plākšņu žogi. Augsti pamestu rūpnīcu korpusi. Tāltālu pamalē līča aprises un spoži dzelteni apgaismota ostmala. Var saskatīt kuģus un ceļamkrānus. Man jānokļūst tajā ostā, rāpjoties stāvajos smilšu kalnos, lavierējot starp lūžņiem un eļļainām peļķēm. Bet man rāda ceļu. Tā ir paveca sieviete ar neizteiksmīgu seju, nedaudz kumpu muguru, vidēja auguma. Galvā pelēks lakatiņš, mugurā pelēki svārki un tikpat pelēka, cieši sapogāta jaka. Rupjas, pelēkas “bomvillas” zeķes un smagas, melnas vīriešu kurpes. Pie rokas brūna, sen formu zaudējusi tirgussoma. Pa laikam viņa atskatās un māj, lai neatpalieku. Man kājas slīd peļķēs un grimst smiltīs, viņa iet viegli kā slīdēdama visam pāri.

Tad pamostos.

Sapņi ir mūsu neatņemama daļa. Var teikt, ka tie esam mēs paši. Arī tad, ja nepiederam pie tiem retajiem, kopš dzimšanas filozofiski taujājošajiem, ko nemitīgi nodarbina “pamatjautājumi” (kas ir esošais, kāpēc viss ir, kas es tāds esmu un tamlīdzīgi), tik un tā pamostoties vaicājam – kas tas bija, ko gan tas varētu nozīmēt. Kopš Artemidora laikiem (un vēl senāk) katru rītu miljoni cilvēku uzdod sev jautājumus par nozīmi. Arī tad, un tas notiek visbiežāk, ja mirkli pēc atmošanās saprotam, ka sapnis izgaisis it kā bez pēdām, sajūta saka, ka kaut kas bija, iespējams, kaut kas ļoti svarīgs.

Dzirdēts teiciens, ka miegs ir nāves (būšanas mirušam) brālēns. Nezinu, vai tā tas ir, gan jau psihologi un neirofiziologi par to izteikušies ne reizi vien. Taču es ticu, ka sapņi, piemēram, tādi, kādu fragmentus sakompilēju šī rakstiņa sākumā, var sniegt norādes par vēl nepiedzīvotajiem piedzīvojumiem, jā, arī par “dzīvi” neizbēgamajā aizkapa valstībā. Neiedziļinoties jautājumā, pateikšu vien, ka man tuvāka Junga, nevis Freida pieeja sapņu interpretācijai.[3]

Tāpat kā par sapņu tulkošanu, arī par to, kas būs pēc nāves, aizdomājas visi. Saglabājies hagiogrāfisks nostāsts, kā svētā Sholastika, svētā Benedikta dvīņumāsa, lai turpinātu sarunas par gaidāmajiem Debesu dzīves priekiem, ar lūgšanas palīdzību izsaukusi pamatīgu negaisu, tādējādi uz visu nakti aizkavējot brāļa promiešanu.[4] Iespējams, ka abu svēto dvīņu saruna risinājās par kaut ko skaidri zināmu, jau kā drošu apsolījumu gara acīm skatāmu. Līdzīgi ar drošu zināšanu šīszemes dzīvošanas beigām tuvojās čaņ Lielmeistars Huinens[5] un vēl gana daudzi daždažādās pasaules malās. Tomēr vairumam no mums šādu zināšanu trūkst, un nākas iztēloties un minēt.

Populārākais minētājs, vismaz mums ierastākajā eiropeiskās kultūras lokā, bez šaubām, ir Dante. Tik populārs, ka viņa minējumus daudzi visos laikos uzskatījuši un uzskata par baltu patiesību. Bet netrūkst arī citu. Mazāk izvērsts, savā ziņā specifiskāks darbs, piemēram, ir angļu garīdznieka, teologa un literāta Džona Henrija Ņūmena (1801–1890) dzejojums, savveida dramatiska poēma “Gerontija sapnis” (The Dream of Gerontius, 1865). Arī šajā darbā tiek saskatīta Dantes ietekme, taču pētnieki izceļ ko citu – paralēles ar svētās Katrīnas no Dženovas (1447–1510) mācekļa Etores Vernacas poēmu Tratatto.[6] Bet tas nu tā. Džons Henrijs Ņūmens, kuru pāvests Francisks iecēla svēto kārtā 2019. gada 13. oktobrī, ir viens no stilā spožākajiem angļu Viktorijas laika prozistiem un pamanāms dzejas meistars.[7]

Dzejdarbu “Gerontija sapnis” var pārstāstīt dažos teikumos. Kāds vispārināts cilvēks vārdā Gerontijs (vārds ar grieķisko sakni jau pats norāda uz lielu vecumu) mirst, saņem pēdējos sakramentus un par viņu tiek aizlūgts. Pirms pašas nomiršanas viņš vēl dzird priestera un citu klātesošo lūgšanas. Nomiris, nu jau kā dvēsele, viņš sava visa mūža garumā klātbijušā sargeņģeļa pavadībā dodas uz Šķīstītavu, lai tur šķīstīšanās ugunī izdedzinātu grēkus un būtu gatavs stāties Pēdējās Tiesas priekšā. Pa ceļam eņģeļa pavadītā dvēsele sastopas ar ļaunajiem gariem (dēmoniem), kas mēģina noniecināt ticīgo pūliņus, izsmej svētos un svētumu. Eņģelis paskaidro, ka zemesdzīves laikā ļaunajiem gariem ir spēks novirzīt parastos, svārstīgos cilvēkus uz neceļiem, bet te – “debesīs” – pa ceļam uz Šķīstītavu, viņu pūliņi ir veltīgi. Arī Gerontijs (dvēsele) atzīst, ka ļaunie gari šajā vietā ir gļēvi un tie ārdās bezspēcīgās dusmās. Pamazām tuvojas pēdējais slieksnis, aiz kura dvēsele tiks svērta, lai noteiktu Šķīstītavā pavadāmo (izciešamo) laiku. Gerontijs laimīgs ar prieku dodas pretī atsvabinošajai ugunij.

Dažādos pantmēros meistarīgi vārsmotais “Gerontija sapnis” ne velti ir nosaukts par sapni. Kardināls Ņūmens, neapšaubāmi pārliecināti ticīgs vīrs, droši ticēja arī Šķīstītavas doktrīnai, tomēr bija pietiekami pazemīgs, lai dvēseles ceļa uz “debesīm” aprakstu neabsolutizētu kā kaut ko pēdējās instances pasludinātu. Sapnis pieļauj interpretācijas plašumu un nerēķināšanos ar “fizikas likumiem”. Un sapņa mehāniku Ņūmens izspēlē arī šķietamā paradoksā: “Es iemigu. Un tagad jūtos možs. / Kāds savāds možums. Es sevī jaužu / neizsakāmu vieglumu un brīvības sajūtu, / it kā es beidzot būtu pats, / kāds nekad agrāk neesmu bijis. / Cik kluss visapkārt! / Nav sadzirdams vairs laika skrējiens. / Nedz savu elpu jūtu vars, nedz pulsa dunoņu, / viens mirklis neatšķiras vairs no nākamā. / Man bija sapnis: it kā kāds klusi nočukstētu: / “Viņš ir projām” un telpu piešalkotu klusa nopūta. / Un tad skaidri sadzirdamā priesterbalsī / atskanētu “Subvenite”,[8] un visi mestos ceļos lūgšanā.”[9]

Tātad, no ceļā esošās dvēseles “skatpunkta” raugoties, uz visiem laikiem atmestā zemesdzīve ir tikai savāds sapnis. No tā atmodies, ceļinieks nonāk vidē, ko sargeņģelis skaidri definē – nemateriālajā pasaulē, kur laika un telpas dimensijas nosaka vien dzīvā doma; tās aug vai sarūk tik dēļ domas intensitātes; laiks vairs nav konstants lielums; garais ir īss, ātrais ir lēns, tuvais ir tāls, viss atkarīgs no tā vai cita saprāta; ikviens ir pats savas hronoloģijas noteicējs.[10]

Mūsu, fiziski dzīvo, skatījumā sargeņģeļa izskaidrotie debesceļojuma apstākļi tieši līdzinās tam, ko piedzīvojam sapņos. Turklāt, kā poēmas gaitā noskaidrojam, ķermeni atstājušajai dvēselei vairs nav mums ierasto maņu: redzes, dzirdes, taustes, garšas un ožas (jo nav taču attiecīgo orgānu). Dvēsele, kā paskaidro eņģelis, tagad mājo zīmju un tipizāciju valstībā, kas ir svēto patiesību priekšstatījumi. Dvēselei nav tiesību sarunāties ar kādu, izņemot tikai ar sevi. Taču, lai tā spētu noturēties un nesalūzt tādā izolācijā, “debesis” tai piešķir parasto piecu maņu šķitumu – savveida sapņus, caur kuriem tā tomēr spēj uztvert lielo zīmju tēlus, kaut arī mīklaini neskaidrus. Eņģelis salīdzina dvēseles stāvokli ar gadījumiem, kad cilvēks turpina just amputētu roku vai kāju. Mirušā dvēselei taču ir amputēts viss ķermeniskais, un tā tas būs līdz laiku beigām, kad tā tērpsies jaunā miesā.[11] Vai līdzīgā kārtā, kad sakām, ka redzam sapņus, mēs neatzīstam, ka runājam par redzēšanas šķitumu, kas tik vien ļauj kā uztvert zīmju neskaidrās aprises?

Daudziem jo daudziem kardināla Ņūmena “Gerontija sapnis” pazīstams angļu komponista Edvarda Elgara vērienīgās un vietumis visai patētiskās oratorijas (1900) veidolā.[12] Tiesa gan, komponists dzejdarbu pamatīgi īsinājis. Tas, protams, bijis nepieciešams muzikālā pavediena vērpšanai, taču būtu interesanti paanalizēt, kāpēc ārpus oratorijas palicis tas vai cits fragments. Kāda zīmīga detaļa: Edvards Elgars nomira 1934. gada februārī. Vienā no pēdējām sarunām ar ārstējošo ārstu Arturu Tomsonu viņš esot pilnībā noliedzis pēcnāves dzīvi: “Es ticu, ka tur nav nekā, tikai pilnīga aizmirstība.”[13]

1934. gadā, kad aiz muguras bija Pirmais pasaules karš, kad vecās Eiropas tik tikko zaļot atsākušajās, vēl baismīgās brūces nesadziedējušajās krāsmatās pilnā sparā rosījās fašisti, nacisti, komunisti un modernisti, neticība pēcnāves dzīvei jau bija kļuvusi par normu. Tiesa, modernistiskās šaubas neradās divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, tās sagatavoja viss “garais” deviņpadsmitais gadsimts. Interesanti atcerēties, ka 1919. gadā Tomass Stērnss Eliots rakstīja garāku dzejoli “Gerontions” – arī par veca vīra tuvošanos “mūža mājām”. Gerontions vēl dzīves laikā bija pazaudējis redzi, ožu, dzirdi, garšu un tausti.[14] Maņas viņam bija atrofējušās bez cerībām tās atgūt citā pasaulē. Dzejoļa varonis, kā raksta Eliota biogrāfs Lindals Gordons, var tikt pielīdzināts tādam, kurš, no slāpēm agonizēdams izkaltušā zemē, mirāžās vēl skata ūdeni.[15] Savādi, ka, radījis Gerontionu, zināmā mērā kardināla Ņūmena poēmas varoņa Gerontija pretmetu, Eliots tikpat kā nekad un nekur nav pieminējis nedz Ņūmena dzejdarbu, nedz tā autoru.

Ņūmena Gerontiju gaida pestījoša atbrīvošanās no sārņiem un tikai izredzētajiem saprotama svētlaimes valstība. Eliota Gerontionu turpretī – ja aizņemamies kaut ko no Ovīdija Metamorfozēm – mūžīga nīkuļošana vietā, kur raudot trīsuļo bezasiņu dvēseles,[16] starp citām arī Tantals, kurš cieš nebeidzamas slāpes, lai arī ir iegremdēts ūdenī. Tiklīdz viņš pieliecas, lai padzertos, ūdens aizplūst. Un tā līdz pasaules galam.

Vai raudošajām bezasiņu dvēselēm ir kādas izredzes? Acīmredzot ir jānāk kaut kam varenākam par cilvēkiem, kuri iedomājušies sevi par pusdieviem. Atcerēsimies Orfeju, upes dieva un mūzas dēlu, un viņa neveiksmi, mēģinot izglābt mirušo valstībā nonākušo mīļoto Eiridīki. Platons raksta, ka Orfejs, profesionāls mūziķis – kitarēds, izrādījies par gļēvu, jo ar viltu ielavījies mirušo valstībā, nevis godam tur nonācis, upurējot sevi cildenā mērķa vārdā.[17]

Ja šo nesavlaicīgo pārdomu nobeigumā atgriežos pie sākuma – pie sapņos savādi ieskicētām pēcnāves perspektīvām, kādas nu kuram tās ir, tad atliek viens vienīgs jautājums: vai esam gatavi jelko upurēt, lai tiktu cauri raudošo bezasiņu dvēseļu virmojumam, kas čab kā krītošas lapas mežā vēlā rudenī? Nezinu.



[1] Boethius, Consolatio Philosophiae: https://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus%3Atext%3A1999.02.0121%3Abook%3D3%3Asectio%3DM12

Ar šīm rindiņām sākas Boēcija Filozofijas mierinājuma XII “dzejas nodaļa”, kurā, galvenokārt balstoties uz Ovīdija Metamorfozēm, viņš atstāsta notikumu ar Orfeju un Eiridīki. Nodaļa beidzas ar brīdinošu pamācību:
uos haec fabula respicit
quicumque in superum diem
mentem ducere quaeritis;

nam qui Tartareum in specus
uictus lumina flexerit,
quicquid praecipuum trahit
perdit dum uidet inferos.

Respektīvi, šis stāstiņš attiecas arī uz tiem, kas meklē pēc augstākā: tiklīdz kāds, ļaujoties iegribām, paveras atpakaļ uz elli, visi garīgie centieni izčākst kā nebijuši.

[2] Boethius. The Consolation of Philosophy. Translated by W[ilbraham] V[iliers] Cooper. Book III, Met. XII. London: J. M. Dent and Co. Aldine House, 1902.
https://www.exclassics.com/consol/cons6.htm

[3] “Jungs un Freids bija vienisprātis, ka sapņošana ir psihes zemapzinīgo spēku darbības jēgpilns produkts un ka tā sakņojas dziļi mūsu sugas evolucionārajā bioloģijā. Pamatatšķirība starp Freida un Junga teorijām bija šāda: Freids lūkojās atpakaļ un fokusējās uz sapņu kauzālajiem avotiem agrīnajās dzīves pieredzēs. Jungs skatījās uz priekšu un mēģināja saprast, kurp sapņi varētu aizvest un ko tie varētu atklāt par indivīda dzīvi nākotnē.” Skat. Kelly Bulkeley, Jung’s Theory of Dreams: A Reappraisal. Part 1: New appreciation for his approach to the nature and meanings of dreams. https://www.psychologytoday.com/us/blog/dreaming-in-the-digital-age/202003/jung-s-theory-dreams-reappraisal-0

[4] Gregors Lielais, Par svētā Benedikta dzīvi un brīnumdarbiem. No: Svētais Benedikts un viņa Regula. No angļu valodas tulkojis un komentējis Pēteris Bankovskis. Rīga: KALA Raksti, 2013, 49.–50. lpp.

[5] [Huinens vaicā mācekļiem:] “Par ko tagad tik žēli raudat? Vai uztraucaties par to, ka nezinu, kurp dodos? Es jau nu zinu gan. Ja nezinātu, kurp eju, tad nebūtu varējis jums to iepriekš pavēstīt. Šaubu nav, jūs raudat tāpēc, ka nezināt, kurp dodos. Ja zinātu, tad neraudātu un neskumtu.” Altāra sūtra. No: Mahājānas budistu teksti. Sirds sūtra, Dimanta sūtra, Altāra sūtra. Anša Zundes filozofiskā apdare un redakcija ar Agitas Baltgalves padomiem. Rīga: Intelekts, 2021, 240. lpp.

[6] Juan R. Vélez, Newman’s Theology in the Dream of Gerontius. In: New Blackfriars, Vol. 82, No. 967, 2001, pp. 387–398.

[7] Sal. ar Joseph Pearce, Literary Giants. Literary Catholics. San Francisco: Ignatius Press, 2005, pp. 26, 27.

[8] Lūgšana: Subvenite sancti dei occurrite angeli domini / Suscipientes animam eius / Offerentes eam in conspectu altissimi.

[9] John Henry Newman, The Dream of Gerontius by Cardinal Newman. With Music by Edward Elgar. Middlesex. By Premium Scholars’ Edition. Second Edition, 2018, p. 40.

[10] Sal. ar ibid., p. 50.

[11] Sal. ar ibid., pp. 59, 60.

[12] 2019. gada 16. martā Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars” Edvarda Elgara oratoriju atskaņoja solisti Rihards Mačanovskis, Tūri Dede, Marks Vailds, Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Risto Josta vadībā. Liepājas atskaņojumu var noklausīties šeit:
https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-koncertzales/edvarda-elgara-oratorija-gerontija-sapnis-liepajas-koncertzale-l.a117042/

[13] Sal. ar ibid., p. 117.

[14] T.S. Eliot, The Complete Poems and Plays, 1909–1950. New York, San Diego: Harcourt Brace & Company, 1980, p. [23].

[15] Lyndall Gordon, T. S. Eliot. An Impefect Life. New York, London: W.W. Norton & Company, 2000, p. 168.

[16] …exsangues flebant animae. No: P. OVIDII NASONIS METAMORPHOSES, Ovidijs. Metamorfōzas. Otrs pārlabots un papildināts iespiedums. Izskaidrojis A[ugusts] Ģiezens. Rīga: Krājumā A. Gulbja apgādniecībā, 1930, 32. lpp.

[17] Dzīres, 179d-e. Platons. Menons. Dzīres. No sengrieķu valodas tulkojis Gustavs Lukstiņš. Rīga: Zvaigzne, 1980, 68. lpp.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: