Ultrasonogrāfija

Fragments no Ebijas Džonsones (Abby Johnson), ASV organizācijas un klīniku tīkla “Ģimenes plānošana” (Planned Parenthood) bijušās darbinieces autobiogrāfijas Neplānoti (Unplanned). Tas ir stāsts par kādu sievieti, kura, aktīvi darbodamās tā saukto “reproduktīvo tiesību” kustībā un ar feministiskiem argumentiem iestādamās “par sievietes izvēli”, kādā dienā gandrīz nejauši bija spiesta tuvplānā vērot, kas ir tas, ko viņa aizstāv. Džonsones grāmatas tulkojums drīzumā iznāks apgādā “KALA raksti”.

Šerila pabāza galvu manā kabinetā: “Ebij, izmeklējumu telpā vajadzīgs vēl viens cilvēks. Vai tu esi brīva?” Pārsteigta es pacēlu acis no dokumentiem: “Protams.”

Kaut arī organizācijā Ģimenes plānošana es strādāju jau astoņus gadus, mani nekad nebija aicinājuši izmeklējumu telpā, lai palīdzētu mediķu komandai aborta veikšanas laikā, un man nebija ne jausmas, kāpēc es biju nepieciešama tagad. Abortos asistēja prakses māsiņas, nevis pārējais klīnikas personāls. Būdama šīs Braienas klīnikas Teksasā direktore, es drīkstēju pildīt jebkura darbinieka pienākumus, izņemot, protams, medicīniska rakstura manipulācijas, ko veica ārsti un māsiņas. Pāris gadījumos pēc pacientes lūguma es biju palikusi kopā ar viņu vai turējusi viņai roku procedūras laikā, taču tikai tad, ja biju jau iepriekš bijusi šīs sievietes konsultante, strādājusi ar viņu uzņemšanā un sniegusi informāciju.

Taču šodien nebija tāds gadījums. Tad kāpēc viņiem vajadzēja mani? Šodien Braienas klīnikā abortus veikt bija ieradies ārsts, kas te iepriekš bijis tikai divas vai trīs reizes. Viņam bija privāta abortu prakse apmēram 150 km attālumā. Kad es ar viņu pirms pāris nedēļām runāju par darbu, viņš pastāstīja, ka savā praksē veic abortus ar ultrasonogrāfijas palīdzību, jo šāda aborta procedūra samazina komplikāciju risku sievietei. Tā kā šī metode ļauj ārstam redzēt, ko tieši viņš dara dzemdē, pastāv mazāka iespējamība pārdurt dzemdes sieniņu, kas ir viens no aborta riskiem. Es respektēju šo izvēli. Jo vairāk bija iespējams darīt, lai garantētu sievietes drošību un veselību, jo labāk. Vismaz, ciktāl tas attiecās uz mani. Taču es paskaidroju, ka mūsu klīnikā nebija tādu noteikumu. Ārsts to saprata un teica, ka pieturēsies pie parastās procedūras, tomēr mēs vienojāmies, ka viņš drīkstēs izmantot ultrasonogrāfu, ja jutīs, ka konkrētajā situācijā tas būtu pamatoti.

Cik man zināms, mūsu klīnikā mēs nekad neveicām abortus ar ultrasonogrāfijas palīdzību. Aborti pie mums notika katru otro sestdienu, un mūsu Ģimenes plānošanas filiālē nospraustais mērķis bija šajās dienās veikt no divdesmit piecām līdz trīsdesmit piecām procedūrām. Mums patika, ja ap diviem viss bija galā. Parastā procedūra aizņēma aptuveni desmit minūtes, bet ultrasonogrāfs to par kādām piecām minūtēm pagarināja. Ja mēģini saplānot trīsdesmit piecus abortus vienā dienā, šīs papildu minūtes uzkrājas.

Pie apskates telpas es uz brīdi saminstinājos. Man nekad nebija paticis tajā ieiet aborta procedūras laikā. Galīgi nebiju sajūsmā par to, kas notika aiz šīm durvīm. Taču, tā kā mums visiem bija jābūt gataviem jebkurā laikā pielikt roku, lai darbs būtu padarīts, es atgrūdu vaļā durvis un devos iekšā.

Paciente jau bija saņēmusi anestēziju. Viņa bija pie samaņas, taču miegaina. Ārsta lampas spožā gaisma spīdēja viņai tieši virsū. Sieviete bija sagatavota, instrumenti bija kārtīgi izlikti traukā ārstam pa rokai, un prakses medmāsa līdzās operāciju galdam gatavoja ultrasonogrāfijas aparātu.

“Šai pacientei es veikšu ultrasonogrāfijas vadītu abortu. Man nepieciešams, lai jūs pieturētu ultrasonogrāfa zondi,” ārsts paskaidroja. Kamēr ņēmu rokās ultrasonogrāfa zondi un noregulēju ierīci, es strīdējos pati ar sevi. Es negribu būt šeit. Es negribu piedalīties aborta veikšanā. Nē, nepareizā attieksme. Man ir jābūt gatavai šādam uzdevumam. Dziļi ievilku elpu un centos klausīties mūziku, kas no radio klusi skanēja fonā. Tā ir laba iespēja mācīties. Es nekad iepriekš neesmu redzējusi abortu, ko veic ar ultrasonogrāfijas palīdzību, es sev sacīju. Varbūt tas man palīdzēs konsultēt sievietes. Es nepastarpināti uzzināšu, kāda ir šī drošākā procedūra. Turklāt pēc pāris minūtēm viss būs galā.

Es nevarēju iedomāties, kā nākamās desmit minūtes satricinās manu vērtību pamatus un izmainīs manas dzīves gaitu. Jau iepriekš reizēm biju veikusi diagnosticējošās ultrasonogrāfijas klientēm. Tas bija viens no pakalpojumiem, ko mēs piedāvājām, lai apstiprinātu grūtniecību un noteiktu tās ilgumu. Tas, ka sagatavošanās ultrasonogrāfijas veikšanai bija pazīstama, atvieglināja manu neērtības sajūtu par to, ka atrados šajā telpā. Es uzsmērēju lubrikantu uz pacientes vēdera, tad kustināju zondi, līdz uz ekrāna parādījās viņas dzemde, un tad to apturēju pozīcijā, kas uzrādīja augļa attēlu.

Es domāju, ka ieraudzīšu to pašu, ko biju redzējusi iepriekšējās sonogrāfijās. Parasti atkarībā no tā, cik grūtniecība bija ilga un kā auglis bija pagriezies, es vispirms ieraudzīju kāju, galvu vai kādu daļu no krūšukurvja, un man bija mazliet jāpamanevrē, lai iegūtu labāko iespējamo attēlu. Taču šoreiz attēlā nekā netrūka. Es varēju redzēt veselu, nevainojamu bērniņa profilu.

Gluži kā Greisa, kad bija divpadsmit nedēļas veca, es nodomāju, atcerēdamās pašu pirmo reizi, kad ieraudzīju savu meitu, ērti iekārtojušos manā dzemdē; tas bija pirms trim gadiem. Attēls, ko redzēju savā priekšā tagad, izskatījās tāds pats, tikai skaidrāks, asāks. Mani pārsteidza kāda nianse. Es varēju skaidri saskatīt galvas profilu, abas rokas, kājas un pat sīciņus roku un kāju pirkstiņus. Nevainojami.

Un tad tikpat ātri jauko atmiņu plūdumu par Greisu aizstāja trauksmes uzliesmojums. Ko es ieraudzīšu? Man sažņaudzās vēders. Es negribu redzēt, kas tūlīt notiks.

Pieņemu, ka tas izklausās dīvaini no profesionāles, kura jau divus gadus vadījusi Ģimenes plānošanas klīniku, konsultējusi sievietes krīzes situācijās, pierakstījusi uz abortiem, pārskatījusi klīnikas ikmēneša budžeta atskaites, pieņēmusi darbā un apmācījusi personālu. Taču dīvaini vai ne, fakts bija vienkāršs – mani nekad nebija interesējusi abortu veicināšana. Es biju pievienojusies organizācijai Ģimenes plānošana pirms astoņiem gadiem, ticot, ka klīnikas uzdevums galvenokārt ir novērst negribētas grūtniecības gadījumus, tādējādi samazinot abortu skaitu. Vismaz tāds noteikti bija mans mērķis. Es ticēju, ka šī organizācija glābj dzīvības – sievietēm, kuras, nesaņemot mūsu sniegtos pakalpojumus, varētu vērsties pēc palīdzības pie kāda pagrīdes miesnieka. Tas viss man izskrēja cauri smadzenēm, kamēr es uzmanīgi turēju zondi vajadzīgajā vietā.

“Trīspadsmit nedēļas,” dzirdēju māsiņu sakām pēc tam, kad viņa bija veikusi mērījumus, lai noteiktu augļa vecumu.

“Labi,” ārsts teica, skatoties uz mani. “Vienkārši turiet zondi šajā vietā procedūras laikā, lai es varu redzēt, ko daru.”

Apskates telpas vēsais gaiss man uzdzina drebuļus. Manas acis joprojām bija kā piekaltas šī nevainojami veidotā bērniņa attēlam. Tad uz video ekrāna es pamanīju kaut kā cita attēlu. Kanula – salmiņam līdzīgs instruments, kas ir piestiprināts pie sūknēšanas caurules, – bija ievietota dzemdē un tuvojās bērniņa sānam. Uz ekrāna tā izskatījās pēc iebrucēja. Tā bija nevietā. Nepareizi. Tā vienkārši izskatījās nepareizi.

Mana sirds sāka dauzīties. Laiks apstājās. Es negribēju skatīties, bet es negribēju arī pārstāt skatīties. Es nevarēju neskatīties. Es biju šausmās, taču vienlaicīgi tas mani fascinēja gluži kā lūriķi, kurš piebremzē, braucot garām šausmīgai auto avārijai un nevēlas redzēt sakropļotu ķermeni, bet tomēr skatās. Es pievērsu skatienu pacientes sejai. No viņas acu kaktiņiem ritēja asaras. Es redzēju, ka viņai sāp. Māsiņa nosusināja sievietes seju ar salveti.

“Vienkārši elpojiet!” māsiņa maigi pamācīja. “Elpojiet!”

“Tas gandrīz ir galā,” es nočukstēju. Es vēlējos turpināt skatīties uz viņu, taču manas acis atgriezās pie attēla uz ekrāna.

No sākuma šķita, ka mazulītis neapzinās kanulas klātbūtni. Tā viegli pieskārās mazulīša sānam, un uz īsu brīdi es izjutu atvieglojumu. Protams, es nodomāju. Auglis nejūt sāpes. Es biju par to atkal un atkal pārliecinājusi neskaitāmas sievietes, kā man to mācīja Ģimenes plānošanā. Augļa audi neko nejūt, kad tos izņem. Saņemies, Ebij! Tā ir vienkārša, ātra medicīniska procedūra. Mana galva smagi strādāja, lai kontrolētu reakciju, taču es nespēju nokratīt iekšēju nemieru, kas ātri vien pārvērtās par šausmām, skatoties ekrānā.

Nākamā kustība bija mazās pēdiņas pēkšņa saraušanās, it kā mazais būtu sācis spārdīties, lai tiktu prom no viņu taustošā iebrucēja. Kanulai iespiežoties dziļāk, mazais sāka cīnīties, lai pagrieztos un izlocītos. Man bija skaidrs, ka auglis jūt kanulu un viņam šī sajūta nepatīk. Tad es izdzirdēju ārsta balsi, no kuras iztrūkos.

“Darbini iekšā!” viņš jautri teica māsai. Tas nozīmēja, ka māsai jāieslēdz sūknēšana. Aborta laikā sūknēšanu neieslēdz, kamēr ārstam nav skaidrs, ka instruments ir novietots tieši vajadzīgajā vietā. Es pēkšņi sajutu vēlmi kliegt: “Izbeidziet!” Sakratīt sievieti un teikt: “Paskaties, kas notiek ar tavu bērnu! Mosties! Pasteidzies! Apturi viņus!”

Tomēr, kamēr domās izteicu šos vārdus, es paskatījos pati uz savu roku, kas turēja zondi. Es pati biju viena no viņiem – tiem, kuri veica procedūru. Manas acis atkal pievērsās ekrānam. Ārsts jau bija sācis kustināt kanulu, un nu es varēju redzēt, kā sīkais ķermenītis ap to šausmīgi raustās. Pavisam īsu brītiņu izskatījās, ka mazais tiek izgriezts kā trauklupata, izspiests un saplacināts. Tad ķermenītis sačokurojās un sāka pagaist kanulā manu acu priekšā. Pēdējais, ko es redzēju, bija sīks, nevainojami veidots mugurkauls, kas tika iesūkts caurulē, un tad viss bija prom. Dzemde bija tukša. Pilnīgi tukša.

Es neticībā sastingu. Pati to neapzinoties, atlaidu zondi. Tā noslīdēja no pacientes vēdera un nošļūca uz viņas kājas. Es jutu, kā dauzās mana sirds. Tā sitās tik stipri, ka jutu spēcīgu pulsāciju kaklā. Centos dziļi ievilkt gaisu, bet šķita, ka nevaru nedz ieelpot, nedz izelpot. Es joprojām skatījos uz ekrānu, kaut arī tas tagad bija melns, jo biju pazaudējusi attēlu. Es neko nespēju uztvert. Jutos pārāk apstulbusi un satricināta, lai kustētos. Apzinājos, kā ārsts un māsiņa strādājot pļāpā, taču tas izklausījās kā tāls un neskaidrs fona troksnis, ko grūti saklausīt caur asins pulsāciju manis pašas ausīs.

Iztēlē es atkal redzēju, kā sīkais ķermenītis tika sakropļots un izsūkts, un Greisas pirmo ultrasonogrāfijas attēlu, kad viņa bija apmēram tādā pašā izmērā. Un savās atmiņās es dzirdēju vienu no daudzajiem strīdiem ar Dagu, manu vīru, par abortu.

“Kad tu biji stāvoklī ar Greisu, tas nebija auglis, tas bija bērniņš,” Dags teica. Jutos, kā saņēmusi zibens spērienu: viņam bija taisnība! Tas, kas bija šīs sievietes ķermenī vēl pirms brīža, bija dzīvs. Tie nebija vienkārši audi, vienkāršas šūnas. Tas bija cilvēka bērns, kurš cīnījās par dzīvību! Viņš šo cīņu zaudēja vienā acumirklī. Tas, ko es gadiem ilgi biju teikusi cilvēkiem, tas, kam es ticēju, ko mācīju un aizstāvēju, ir meli.

Pēkšņi es jutu, kā ārsts un māsa uz mani skatās, un tiku izrauta no pašas domām. Pamanīju, ka zonde guļ uz sievietes kājas, un neveikli mēģināju to nolikt atpakaļ vietā. Taču nu man trīcēja rokas.

“Ebij, vai ar jums viss kārtībā?” ārsts jautāja. Māsiņa nobažījusies vēroja manu seju.

“Jā, man viss kārtībā.” Es joprojām nebiju, kā pienākas, novietojusi zondi un nu biju noraizējusies, jo ārsts nevarēja redzēt dzemdes iekšpusi. Mana labā roka turēja zondi, un mana kreisā plauksta piesardzīgi novietojās uz sievietes siltā vēdera. Es uzlūkoju viņas seju. Viņa raudāja vēl vairāk, un seja bija saviebta sāpēs. Es pārvietoju zondi, līdz uzķēru viņas nu jau tukšās dzemdes attēlu. Manas acis atkal pievērsās manām rokām. Es paskatījos uz tām, it kā rokas pat nepiederētu man.

Cik daudz posta šīs rokas nodarījušas pēdējos astoņos gados? Cik daudzas dzīvības izdzēstas to dēļ? Ne tikai manu roku, bet arī manu vārdu dēļ. Kā būtu, ja es būtu zinājusi patiesību un būtu to pateikusi visām šīm sievietēm? Kā būtu?

Es biju noticējusi meliem. Tik ilgi es biju akli reklamējusi uzņēmuma vadlīnijas. Kāpēc? Kāpēc es nebiju meklējusi patiesību pati? Kāpēc es biju aizbāzusi ausis pret argumentiem, kurus dzirdēju? Mīļais Dievs, ko es esmu izdarījusi?

Mana roka joprojām bija uz pacientes vēdera, un man bija tāda sajūta, it kā es tikko būtu viņai kaut ko ar šo roku atņēmusi. Es viņu aplaupīju. Un mana roka sāka sāpēt. Es sajutu īstas, fiziskas sāpes. Un tieši tur, stāvot pie galda ar savu roku uz raudošas sievietes vēdera, no pašām manis dzīlēm iznira šī doma:

Nekad vairs! Nekad vairs!

Es kustējos automātiski. Kamēr māsiņa apkopa sievieti, es izslēdzu utrasonogrāfijas iekārtu, tad viegli pamodināju pacienti, kas bija nespēcīga un miegaina. Es palīdzēju viņai piecelties sēdus, palīdzēju pārsēsties ratiņkrēslā un aizvedu viņu uz pēcoperāciju telpu. Es viņai apliku vieglu segu. Tāpat kā daudzas citas pacientes, ko biju redzējusi iepriekš, viņa turpināja raudāt, jūtot acīmredzamas emocionālas un fiziskas sāpes. Es darīju, ko varēju, lai viņa justos labāk.

Bija pagājušas desmit, katrā ziņā ne vairāk kā piecpadsmit minūtes, kopš Šerila man palūdza doties palīdzēt uz apskates telpu. Un šajās nedaudzajās minūtēs viss bija mainījies. Drastiski. Savā prātā atkārtoti redzēju, kā mazais grozījās un cīnījās. Un pacienti. Jutos tik vainīga. Es biju viņai atņēmusi kaut ko vērtīgu, bet viņa to pat nezināja.

Kā es līdz tam nonācu? Kā pieļāvu, ka kaut kas tāds notiek? Es biju ieguldījusi sevi, savu sirdi, savu karjeru Ģimenes plānošanā, jo uztraucos par sievietēm krīzes situācijās. Bet nu es pati biju krīzē.

Kad atskatos uz šo 2009. gada septembra nogales dienu, es redzu, cik Dievs ir gudrs, neatklājot mums nākotni. Ja jau tajā brīdī es būtu zinājusi, kādas vētras būs jāpārcieš, man varbūt nebūtu bijis drosmes iet uz priekšu. Tā kā es to nezināju, man vēl nebija jāatrod drosme, tomēr centos saprast, kā tik tālu esmu nonākusi – kā tas nācās, ka dzīvoju melos, izplatīju melus un sāpināju tās pašas sievietes, kurām vēlējos palīdzēt?

Es izmisīgi gribēju zināt, ko darīt tālāk. Šis ir mans stāsts.



Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: