Laulība kā visaptveroša savienība

Publicējam vēl vienu fragmentu no izdevniecības “Kodoka” izdotās grāmatas Kas ir laulība? Vīrieša un sievietes savienības aizstāvība. Iepriekš publicēto fragmentu skatīt šeit: https://telos.lv/valsts-un-lauliba/

Grāmata nopērkama “Jāņa Rozes grāmatnīcā” un “Kodoka” tiešsaistes veikalā: https://veikals.kodoka.lv

Kas īsti ir laulība? Kā jau nosaukums vedina domāt, šī grāmata mēģina uz šo jautājumu atbildēt. Vienā teikumā sacīsim tā: laulība ir visaptveroša divu cilvēku savienība.

Nav iespējams diviem cilvēkiem būt kā vienam jeb vienotiem ikvienā šī vārda nozīmē, nebeidzot būt diviem atsevišķiem cilvēkiem. Šāda veida vienotība arī nav vēlama. Laulība nav visaptveroša šādā nozīmē. Labiem laulātajiem nevajag noteikti strādāt vienā un tajā pašā profesijā vai spēlēt vienu un to pašu mūzikas instrumentu. Ikviena kopība veidojas no vienošanās tiekties pēc noteiktiem labumiem un veikt noteiktas darbības, pildot saistības, kas atbilst šīm darbībām un labumiem. Tātad laulība ir visaptveroša šajās trīs jebkuras savienības pamata pazīmēs: vienojoša darbība, vienojoši labumi vai mērķi un vienojošas saistības. Pirmkārt, tā savieno divus cilvēkus to pamata dimensijās, garā un ķermenī; otrkārt, tā savieno tos pēcnācēju radīšanā, ģimenes dzīvē un kopīgā sadzīvē; un, treškārt, tā savieno tos paliekoši un izslēdzot citus partnerus.

Savienojošas darbības: garā un ķermenī

Atšķirībā no parastas draudzības, laulība savieno divus cilvēkus visās viņu pamata dimensijās. Tā ietver divu cilvēku prāta un gribas savienību, kas īstenojas kopīgā sadzīvē un kopīgā līdzekļu izmantošanā. Taču laulība ietver arī ķermenisku savienību. Tas ir tāpēc, ka ķermenis ir būtiska es daļa. Ķermenis nav kā transportlīdzeklis, kuru vada “īstais” es – prāts. Ķermenis arī nav vienkārši uzvelkams kā apģērba gabals. Ja kāds sasit jūsu mašīnu, viņš sabojā jūsu īpašumu, taču, ja viņš sagriež jūsu kāju, viņš ievaino jūs pašu. Tā kā ķermenis ir daļa no cilvēka personas, pastāv atšķirība starp vandalismu un vardarbību – starp īpašuma sabojāšanu un ķermeņa ievainošanu.

Šis arguments jau ir ticis plaši izvērsts,[i] taču to var paspilgtināt, pievēršoties dažiem no tā izrietošiem morāliem atzinumiem. Piemēram, var jautāt, kas spīdzināšanu padara īpaši ļaunu un perversu? Jo tā pavērš noteiktus cilvēka aspektus (ķermeni un izjūtas) pret citiem viņa aspektiem (vēlmēm, izvēlēm, gribu). Kāpēc izvarošana ir īpaši ļauna rīcība pat tad, ja upuris ir bezsamaņas stāvoklī, nekad par to neuzzina un negūst paliekošas traumas? Jo tā ikvienā gadījumā ietver sliktu un ļaunprātīgu izturēšanos pret cilvēku, nevis, piemēram, viņam piederošā īpašuma (ķermeņa) aizņemšanos un tad atdošanu atpakaļ neskartā stāvoklī. Pievēršoties šim argumentam pozitīvākā izpratnē, var sacīt, ka laulātie, lūkojoties uz saviem pēcnācējiem kā cilvēkiem, kuros ir daļa no abiem vecākiem, šos pēcnācējus, radušos no viņu mīlestības, redz kā unikālas un ārkārtīgi skaistas būtnes. Savukārt tie laulātie pāri, kuri izrādās neauglīgi, savu neauglību skata kā traģisku ierobežojumu pat tad, ja ir iespējams adoptēt. Jaunajiem vecākiem ir svarīgi, kurš dzemdību nodaļā ir tieši viņu zīdainis. Lai kur vien raudzītos, visur mēs redzam iemiesotības jeb būšanas ķermenī un tās vērtības apliecinājumus.

Šīs iemiesotības dēļ jebkurai divu cilvēku savienībai, lai tā būtu visaptveroša, ir jāiekļauj ķermeniska savienība. Ja tā to neiekļauj, tad tā izslēdz nozīmīgu ikviena cilvēka būtības daļu.

Pieņemsim, ka vīrietim un sievietei ir tādas attiecības, kuras izslēdz citus partnerus, un ka šīs attiecības balstās dziļās, intīmās sarunās. Viņi sola viens otram runāt par savām visslēptākajām bēdām un priekiem un runāt par tām tikai viens ar otru, līdz nāve tos šķirs. Vai tas nozīmē, ka viņi ir laulāti? Protams, nē. Ja dziļās, intīmās sarunas aizvietotu ar kādu izteikti ķermenisku darbību, kas nav dzimumattiecības, viņi tik un tā nebūtu laulāti. Laulība pieprasa citu dzimumattiecību partneru izslēgšanu, tas ir, noteiktu ķermenisku savienību. Bet kas padara dzimumattiecības tik īpašas? Ķermeņi taču var pieskarties un mijiedarboties dažādos veidos. Tad kāpēc seksuāla savienība spēj divus cilvēkus savienot it kā vienā ķermenī (jeb “padarīt par vienu miesu”, kā teikts jūdu senajos rakstos) tā, kā to nespēj nekas cits?

Aplūkosim vienkāršāku gadījumu. Ir kaut kas tāds, kas cilvēka orgānus – sirdi, kuņģi, plaušas u. tml. – savieno tādā veidā, ka padara par vienu ķermeni, vienu organisku substanci. Bet kas tas ir? Tā nav atrašanās vienlaikus noteiktā telpā, jo kaudzē sakrauti akmeņi neveido vienu neorganisku substanci. Tas arī nav kopīgs ģenētiskais kods, jo vienas olšūnas dvīņiem ir gandrīz viens DNS kods, bet viņi nav viens ķermenis; arī pārstādīta sirds ir daļa no jaunā ķermeņa, taču tai ir cits DNS kods.

Tā ir kopīga darbība, kas nodrošina vienotību, – darbība ar kopīgu mērķi. Divas lietas ir daļa no lielāka veseluma – tās kļūst par vienu –, ja tās darbojas kā viens; un tās darbojas kā viens, ja tās saskaņoti darbojas tāda mērķa sasniegšanai, kas ietver tās abas. Karburators kādā Detroitas rūpnīcā un pārnesumu kārba Hailandpārkā ir divas atsevišķas lietas; kad tās saliek kopā, lai tās kopīgi darbotos ietveroša mērķa (ērtas pārvietošanās) labad, tās veido vienu automašīnu, piemēram, “Ford Model T”.

Organiska vienība ir līdzīga, tikai spēcīgāka. Henrija Forda iecere (cilvēka izvēle) uzspiež dažādajām “Model T” detaļām vienotību. Savukārt dzīva ķermeņa daļu vienotība nāk no dabas. Šīs daļas ir dabiski nepilnīgas, kad ir šķirtas, un dabiski lielākas nekā tikai atsevišķo daļu summa, kad tās darbojas vienoti un kopā.

Īsi sakot, cilvēka orgāni veido vienu ķermeni tāpēc, ka tie saskanīgi darbojas sava kopā veidotā veseluma bioloģiskā mērķa labad: uzturēt viņa dzīvību. Tieši tāpat, lai panāktu divu indivīdu organisku savienību, viņu ķermeņiem saskanīgi jādarbojas viņu kopā veidotā veseluma kopīgā bioloģiska mērķa labad. Kad viņi to dara, tā nav vienkārši pieskaršanās vai savīšanās. Viņu savienība nav tikai izjusta vai metaforiska. Lai arī ierobežota, tā ir tikpat reāla kā viena ķermeņa orgānu vienotība.

Starp diviem cilvēkiem šāda savienība nav iespējama ar tādu funkciju starpniecību kā, piemēram, gremošana; gremošanai katrs indivīds ir dabiski pašpietiekams. Taču ir viens aspekts, kurā šāda augstāka ķermeniska savienošanās ir iespējama. Ir viena bioloģiska funkcija, kuras izpildīšanai ir nepieciešams partneris, – tā ir pēcnācēju radīšana. Tikai dzimumaktā vīrieša un sievietes ķermeņi, pateicoties dzimumu papildināmībai, darbojas saskaņotā vienotībā, kas vērsta uz bioloģisko vairošanos – funkciju, kuru neviens no partneriem nespēj veikt viens pats. Partneru saskaņotā darbība bioloģiski ir pirmais solis garajā pēcnācēju radīšanas procesā. Iesaistoties tajā, partneri ir vienoti, nevis tikai saskaras. Tie šajā procesā ir vienoti tā kā katra atsevišķa cilvēka sirds, plaušas un citi orgāni, – tie saskaņoti darbojas visa veseluma bioloģiskā labuma vārdā. Šeit veselums ir abu laulāto pāris un kopīgais bioloģiskais labums ir pēcnācēju radīšana.

Taču ķermeniskā saskaņotība ir iespējama arī tad, ja mērķis netiek sasniegts. Pāra ķermeniskā savienošanās notiek katrā dzimumaktā, pat ja nenotiek bērna ieņemšana. Tā ir viņu saskaņotība kopīga mērķa labad, kas veido šo savienību. Mērķa sasniegšana padziļina šo savienību, bet nav tai obligāti nepieciešama.

Ir kas īpašs tajā, kāda veida akts ir tas, kurš izraisa bērna ieņemšanu – proti, dzimumakts. Juridiskās un filozofiskās tradīcijas ilgstoši šo aktu ir dēvējušas par radīšanas aktu.[ii] Tad un tikai tad, ja dzimumakts ir brīva un mīloša laulāto atdevības izpausme, tas ir arī laulības akts. Citiem vārdiem sakot, laulības akts ietver īpaši laulībai raksturīgo rīcību (ķermenisku savienošanos dzimumaktā), izvēlētu īpaši laulībai raksturīgu iemeslu dēļ: padarīt laulāto mīlestību konkrētu, savienoties tā, kā spēj laulātie, un paplašināt savu sirds un prāta savienību ķermeniskā savienībā.

Visas personu savienības ir vērtīgas pašas par sevi, nevis kā līdzekļi citiem mērķiem. Tāpēc vīra un sievas mīloša ķermeniska savienošanās dzimumaktā un īpašās attiecības, ko tā apstiprina, ir vērtīgas, pat ja mērķis nav bērna ieņemšana vai bērna ieņemšana nenotiek.

Taču divi vīrieši, divas sievietes un lielākas cilvēku grupas nespēj sasniegt organisku ķermenisku savienību. Nav tāda ķermeniska labuma un funkcijas, kuras vārdā viņu ķermeņi varētu saskaņoti darboties. Bauda kā līdzeklis dziļākas pieķeršanās radīšanai nevar pildīt šo lomu vairāku iemeslu dēļ. Labumam ir jābūt īsteni kopīgam un jāattiecas uz pāri kā vienu veselumu, taču emocionālie stāvokļi ir privāti un sniedz (ja vispār sniedz) labumu partneriem tikai individuāli. Labumam ir jābūt ķermeniskam, bet bauda kā tāda ir indivīda pieredzes aspekts. Patiesam labumam ir jābūt vērtīgam pašam par sevi, taču bauda ir labums tikai tad, ja tā pavada kādu citu, neatkarīgu labumu.[iii] Lai arī bauda un apmierinājums padziļina un bagātina laulāto savienību, kur tāda jau nodibināta, tie nevar kalpot par tās pamatu. Tie nevar pastāvēt paši par sevi.

Tikai ķermeniski saskaņota darbība, vērsta uz pēcnācēju radīšanu, ļauj rasties organiskai ķermeniskai savienībai. Vienalga, vai citas darbības ir labas, sliktas vai neitrālas, tās nerada īstu ķermenisku savienību. Tāpēc attiecības, kuras tās mēģina stiprināt, vienalga, vai tās ir labas vai sliktas, nevar būt laulāto attiecības, jo jēdziens “laulāts” apzīmē kaut ko visaptverošu un visaptverošs ietver ķermenisko.

Visaptveroši vienojoši labumi: pēcnācēju radīšana un kopdzīve

Līdzās laulāto savienošanai viņu pamata dimensijās (ķermenī un garā) laulība tos vieno arī ikviena pamata labuma sasniegšanā. Laulībai īpaši nepieciešama plaša un vispusīga sadarbošanos kopīgā sadzīvē, jo laulība ir unikālā veidā pakārtota bērnu radīšanai un audzināšanai. Tā kā šo atziņu bieži pārprot, tas ir jāpaskaidro. Nav tiesa, ka tikai laulātie varētu gribēt, izlemt radīt vai audzināt bērnus kopā. Pamata arguments ir šis: neatkarīgi no cilvēku lēmumiem un vēlmēm laulība pēc būtības ir tāda savienība, kas paplašinās un sasniedz savu piepildījumu, kad tiek ieņemti un audzināti bērni. Pēcnācēji ir visaptverošais ģimenes labums, kas bagātina laulību kā tādu, un bērnu trūkums ir trūkums laulībai tādā veidā, kāds nav spēkā attiecībā uz, piemēram, labākajiem draugiem un dzīvokļa vai komandas biedriem. Vairums cilvēku, runājot par laulību, atzīst šī fakta patiesumu. Pareiza laulības izpratne vislabāk arī spēj to izskaidrot.

Ar “kopīgu sadzīvi” mēs saprotam ko vairāk par laipnu nejaukšanos citu lietās, ko divi ne pārāk atbilstoši dzīvokļa biedri varētu panākt, nodzīvojot pusgadu kopā. Laulātie savienojas kā veselums (savā garā un ķermenī), taču tieši viņu kā bērnu vecāku pienākumi liek pamatu īpašajām laulības vajadzībām. Laulībai nepieciešama saskaņota darbība un saderība abu laulāto dzīvē visā kopumā, kā arī pozitīva sadarbība galvenajās cilvēka attīstības dimensijās (kas ir arī galvenās bērna attīstības dimensijas): fiziskā, intelektuālā, sociālā, morālā, estētiskā un tamlīdzīgi. Visos šajos veidos tie labumi, uz kuriem tiecas laulība, ir visaptveroši.

Kad ir definēta kopīga sadzīve, var redzēt, ka tā var būt vai nu neobligāts bonuss, vai arī smacējošs šķērslis tādām attiecībām, kuru pamatā nav ģimenes saites – piemēram, audzinot bērnu ar savu studiju laiku dzīvokļa vai istabas biedru. Tad kas ir tas, kas padara laulību šādā nozīmē atšķirīgu? Nepietiek vienkārši izlemt audzināt bērnus, lai audzinātāji kļūtu par laulātajiem. Piemēram, trīs mūki, kuri izlemj rūpēties par bāreni, tādējādi nekļūst par laulātajiem. Arī bērnu audzināšana kā tāda nav nepieciešama būšanai laulāto attiecībās.

Tādējādi likumu kodekss jau gadsimtiem ilgi ir uzskatījis tieši dzimumaktu, nevis adopciju, ieņemšanu vai bērna dzimšanu kā notikumu, kurš konsumē laulību. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka arī neauglīgu pāru laulību atzīst par laulību.[iv] Šeit mēs nemēģinām aizstāvēt ideju, ka laulības attiecības un visaptverošais bērnu audzināšanas labums vienmēr iet roku rokā. Tieši pretēji, tie sader kopā kā cimds ar roku: pēcnācēju rašanās īpaši bagātina laulību; laulība ir īpaši piemērota pēcnācēju audzināšanai, un pēdējā savukārt veido laulības normatīvo ietvaru.

Daudzsološāks veids, kā izskaidrot saikni starp laulību un ģimeni, ir apskatīt to kā cita veida saites, kas caur noteiktām darbībām ir īpaši saistītas ar noteiktiem labumiem. Piemēram, parasta draudzība ir cilvēku prāta, gara un gribas savienība, kurā katrs no draugiem mācās pazīt un tiekties pēc tā, kas otram cilvēkam ir labs. Draudzība tādējādi tiek apstiprināta, un draugi vislabāk un patiesāk sadraudzējas tieši sarunās un kopīgās nodarbēs. Akadēmiskas attiecības visvairāk īstenojas kopīgā pētnieciskā darbā, atklājumos un publikācijās, savukārt teātra trupas attiecības – kopīgos mēģinājumos un izrādēs. Citiem vārdiem sakot, ir skaidri redzamas paralēles starp kopīgo labumu, kuram ir pakārtota personu savstarpējā saikne, un darbību, kurā tā visvairāk īstenojas. Nav gluži tā, ka noteiktas darbības simbolizē attiecīgo attiecību veidu. Tās daļēji veido to. Futbola komanda ar savām spēlēm un treniņiem ne tikai parāda pārējai pasaulei, kas tā tāda ir. Precīzāk būtu teikt, ka spēles spēlēšana ir veids, kā komandas biedri padara sevi par to, kam kopīgi nolēmuši nodoties.

Ja ir kāda pamata saikne starp visaptverošo pēcnācēju radīšanas labumu (un līdz ar to ģimenes dzīvi) un laulības saiti, tad vajadzētu arī būt paralēlai saiknei starp vairošanos un to darbību, kas veido, uztur spēkā un iemieso laulību. Ja konjugālais laulības skatījums ir pareizs, tad šī saistība ir acīmredzama. Pēcnācēju radīšana ir labums, kas īsteno un paplašina laulību, jo tā īsteno un paplašina to aktu, kas iemieso jeb konsumē laulības solījumu. Šis akts ir dzimumakts – ģeneratīvais jeb radošais akts. No otras puses, ja vīrietis un sieviete apņemas veidot tāda veida savienību, kura rod piepildījumu ģimenes dzīves labumā, tad dzimumakts – tāda veida akts, kurš rod piepildījumu bērna ieņemšanā, – ir tas, kurš unikālā veidā iemieso un uztur spēkā savstarpējo apņemšanos. Ķermeniskā līmenī tas atspoguļo to īpašo saikni, kuru laulātie no brīvas gribas ir nodibinājuši. Laulība ir pakārtota ģimenes dzīvei tāpēc, ka laulāto mīlestības akts rada jaunu dzīvību; viens un tas pats akts gan apstiprina laulību, gan rada pēcnācējus. Tāpēc laulība ir mīloša divu cilvēku gara un ķermeņa savienība, kas rod piepildījumu bērnu radīšanā un audzināšanā.

Divu vīriešu vai divu sieviešu, vai arī vairāk nekā divu cilvēku attiecības neatkarīgi no to morālā statusa nevar būt laulība, jo tām trūkst šīs neatņemamās sasaistes ar pēcnācēju radīšanu. Jebkuras seksuālas darbības, ko partneri veic, nebūs organiska ķermeniska savienība un nebūs pakārtotas pēcnācēju radīšanai; tātad tās neiemieso to apņemšanos, kas ir pakārtota ģimenes dzīvei, proti, laulības solījumu. Nav pārsteidzoši, ka anglosakšu vispārējo tiesību tradīcijā tieši dzimumakts (nevis jebkāda cita savstarpēja stimulācija, arī tad, ja vīrietis un sieviete jau ir juridiskā laulībā) tiek atzīts par laulību konsumējošu aktu.

Tas nenozīmē, ka neauglīgi pāri nevar laulāties. Pievērsīsimies atkal salīdzinājumam ar sportu: tāda veida sadarbība, kas pārveido kādu grupu par, piemēram, futbola komandu, lielākoties ir vērsta uz uzvaru spēlē. Komandas biedri attīsta savas atlētiskās prasmes un dalās ar tām tādā veidā, kas ir vislabāk piemērots godīgi gūtai uzvarai, – piemēram, ar cītīgiem, neatlaidīgiem treniņiem un sportisko garu. Bet šāda komandas biedru attīstība un dalīšanās ir iespējama un vērtīga pati par sevi – pat tad, ja viņi kādu spēli neuzvar.

Laulāto sadarbība gan sadzīvē, gan intīmajā dzīvē ir īpaši pakārtota bērnu radīšanai un audzināšanai. Laulātie attīsta katrs sevi un dalās ar šo attīstību veidā, kas ir vislabāk piemērots labai bērnu audzināšanai – piemēram, dalot kopīgu sadzīvi un uzturot pastāvīgas, citus partnerus izslēdzošas attiecības. Taču šāda attīstība un dalīšanās, arī radošā akta ķermeniskā savienība, ir iespējama un vērtīga pati par sevi arī tad, ja nenotiek bērna ieņemšana.

Profesors Kendži Jošino iebilst, ka no salīdzinājuma ar futbolu izriet, ka neauglīgi pāri kaut kādā veidā ir „zaudētāji”.[v] Taču šī analoģija neko tādu nenozīmē, jo neauglība nekādā veidā neatspoguļo laulāto pūles vai raksturu. Taču nevar noliegt, ka daudzi neauglīgi pāri ir gatavi atzīt: neauglība viņiem nozīmē kaut kā būtiska zaudējumu, nelaimīgu trūkumu. Tās dēļ laulātā pāra savienībai nav iespējams kļūt jaunā un burtiskā veidā iemiesotai.

No otras puses, bērnu radīšanai (pat tad, ja tā ir iespējama) nav obligāti jābūt pašam nozīmīgākajam laulības aspektam, un tai arī nevajadzētu būt vienīgajai laulības jēgai. Visaptveroša savienošanās ir vērtīga pati par sevi īpašā veidā, un tā to arī vajadzētu uztvert. Uztvert to kā vienīgi līdzekli pēcteču radīšanai nozīmē mazināt laulāto mīlestības nozīmi. Arī šeit ir spēkā salīdzinājums ar sportu: uzvara nav vienīgais komandas mērķis, un īstenībā koncentrēšanās tikai uz uzvaru var graut komandas biedru pieredzes nozīmi, mazināt biedriskumu un spēles patiku. Taču, novedot šo salīdzinājumu līdz tā loģiskajam iznākumam, futbolā, tāpat kā laulībā, mērķim ir svarīga loma pat tad, ja tas nav sasniedzams. Ja vienpadsmit cilvēki nenolemj vienoties kopīgai darbībai ar mērķi uzvarēt (ja viņi, piemēram, vienkārši skraida apkārt laukumam), viņi nevar īstenot un iemantot spēles īpašo labumu. Viņi nav īsta komanda. Un, ja divi cilvēki nenolemj kopīgi savienoties darbībā, kas pakārtota radīšanai (šī darbība ir dzimumakts), viņi nevar īstenot laulības īpašo labumu. Gribēta vai negribēta, sasniegta vai nesasniegta, bērnu radīšana un uzvara spēlē īpašā veidā nošķir un definē noteiktu praksi, veidojot un ietekmējot attiecīgās darbības – tās darbības, kuras neatraujami piešķir šai praksei daļu no tās īpašās vērtības.

Tagad varam pievērsties citām unikālām laulības pazīmēm, kuras iepriekš tikai īsi pieminējām. Kopīga dzīvošana, uz ko aicina lielākā daļa kopību, ir savā mērogā ierobežota, jo arī tās kopīgās vērtības, kuras definē šīs kopienas, ir ierobežotas. (Piemēram, sportisks gars un dzīšanās pēc prasmīga izpildījuma ir vērtības, kuras definē futbola līgu. Šīs vērtības savukārt visdrīzāk pieprasa regulāru iknedēļas vai ikmēneša tikšanos, taču nedzīvošana ar savu futbola komandas biedru nerada nekādus zaudējumus. Ikdienas dzīves dalīšana starp cilvēkiem, kuri nav laulāti, pat tad, ja ir iespējama, parasti netiek prasīta.) Taču laulība vieno laulātos prātā, garā un ķermenī un ir nevis pakārtota viena vai otra cilvēka vērtībai, bet gan vērsta uz pilnīgotu, jaunu kopību un jaunu dzīves centru. Tādēļ tā jau savā būtībā pieprasa tādu plaša mēroga dzīves dalīšanu, kāda nepieciešama, lai palīdzētu cilvēkiem jaunajā, laulāto statusā attīstīt spējas tiekties pēc ikviena pamata labuma un to iemantot. Laulātie gūst labumu kā laulātie no ikvienas sadarbības – no intelektuālas nodarbes, no kopīgas atpūtas un tamlīdzīgi.

Kas ir laulība, un kādam vajadzētu būt laulības tiesiskajam statusam? Tie ir jautājumi par pamata vērtībām – par to, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu darīt. Tādēļ tos nevar atrisināt, vadoties vienīgi pēc sociālo zinātņu aprakstošajiem vērojumiem, tieši tāpat kā veselības aprūpes likumu morālo ietvaru nevar izvērtēt, vadoties pēc zāļu ražotāju norādēm par vielu iedarbību un sekām. Grūti iedomāties, ka kāds, kurš nedaudz padomājis, varētu noliegt: ja četru cilvēku veiktai bērnu audzināšanai būtu tāds pats iznākums kā divu cilvēku veiktai, tad gan mūsu, gan revizionisma skatījums būtu spiests noliegt, ka laulība paredz monogāmiju.

Turpretī, ja bērnu audzināšana (mātes un tēva sadarbība) tiešām īpašā un unikālā veidā sniedz laulības piepildījumu, ir tikai dabiski gaidīt, ka tieši laulība ir piemērota bērnu audzināšanai. Arī socioloģiskie pētījumi parāda, ka bērniem klājas vislabāk, ja tos audzina laulāti bioloģiskie vecāki. Tātad bērnu audzināšana ne tikai padziļina un paplašina laulību – arī bērni gūst labumu no vecāku laulātības.



[i] Skat. David Braine, The Human Person: Animal and Spirit (Notre Dame, Ind.: University of Notre Dame Press, 1994).

[ii] Skat. Thomas Laqueur, Making Sex: Body and Gender from the Greeks to Freud (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1990), p. 48.

[iii] Sal. ar Patrick Lee, Robert George, Body-Self Dualism, pp. 95–115, pp. 176–197.

[iv] Oksfordas angļu valodas vārdnīcā viena no definīcijām vārdam consummation ir “laulības piepildīšana dzimumakta ceļā”, “[t]he completion of marriage by sexual intercourse”, Oxford English Dictionary, 2nd ed. (Oxford: Clarendon Press, 1989), vol. 3, p. 803. Senākais šī vārda lietojums Anglijas likumos atrodams 1548. gadā. Tas ir Akts 2-3 Edw. VI, c. 23 § 2: “Spriedums par laulībām, laulāšanu, kopdzīvi, dzimumu savienību un savienošanos, kad kļūst par vīru un sievu”. Šis Akts vairāku gadsimtu gaitā Anglijā ienesa virkni juridisku principu. Arī mūsdienās “laulības konsumācija” ģimenes likumā tiek uzskatīta par “pirmo dzimumaktu starp vīru un sievu pēc laulāšanas”. Black’s Law Dictionary, 9th ed. (St. Paul, Minn.: West, 2009), p. 359.

[v] Skat. Kenji Yoshino, “The Best Argument against Gay Marriage: And Why It Fails”, Slate 13.12.2010.: http://www.slate.com/articles/news_ and_politics/jurisprudence/2010/12/the_best_argument_against_gay_ marriage.html.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: