Rūta Kaminska, Anita Bistere, Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos, Rīga: Neputns, 2021, 511 lpp.

Latvijas sakrālās arhitektūras un mākslas pieminekļiem veltīto izdevumu sērija “Mākslas pieminekļi Latvijā” aizsākās 2006. gadā, un tās grāmatu skaits nesen ir pārsniedzis pirmo desmitu. 2021. gadā iznākusī grāmata (11. pēc kārtas), par kuru rakstīta šī recenzija, veltīta baznīcām, kuras atrodas vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos un noslēdz Latgales baznīcām veltīto sērijas daļu.[1]

Lai gan šīs sērijas ietvaros grāmatas publicējuši arī vairāki citi autori, mākslas vēsturnieces un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes darbinieces Rūtas Kaminskas un pārvaldes bijušās darbinieces Anitas Bisteres[2] kopdarbība ir radījusi gandrīz pusi no sērijas grāmatām. Rūta Kaminska ir arī visas sērijas iniciatore un zinātniskā redaktore. Šāds skatījums uz sakrālo arhitektūru un mākslu kā pētniecības objektu ir varējis rasties tikai ilgstošas kultūras mantojuma institucionālas pārvaldes rezultātā. Grāmatas satura veidošanā izmantoti pieminekļu dokumentācijas centra foto, plāni un uzmērījumi un cita veida informācija no arhīva materiāliem jeb tā sauktajām “baznīcu lietām”, kuras veidojuši Latvijas pieminekļu aizsardzības dienesta darbinieki jau no 1920. gadiem. Ir tikai likumsakarīgi, ka pēc laika ir radusies vēlme plašāku publiku iepazīstināt ar gadu gaitā savākto materiālu, kas turklāt būtu uzticamāks un faktiem bagātāks avots par nelieliem tūrisma ceļvežiem. Šī grāmata pieder nevis pie kristīgās, bet gan pie mākslas literatūras. Piemēram, tajā starp uzziņām nebūs atrodami svēto dzīvju apraksti vai lokālas leģendas.

Mākslas vēsturniece Rūta Kaminska jau pirms darba pie šīs sērijas bija ilgstoši un nopietni pievērsusies katoļu baznīcas mantojuma izpētei Latgalē, publicējot grāmatas par 18. gadsimta glezniecību Latgalē un poļu baznīcas mākslu Latvijā, kā arī rakstus par atsevišķām ar šo mantojumu saistītām tēmām. Tikmēr mākslas vēsturnieces Anitas Bisteres specializācija ir pareizticīgo baznīcu vēsture, kuras pētniecībai viņa pievērsusies jau savā maģistra darbā “Pareizticīgo koka baznīcu arhitektūra Latgalē 18. gs.–1940. g.” (2006).

Balvu un Ludzas rajoniem veltītajā sējumā aplūkotas 66 sakrālās celtnes — katoļu, luterāņu un pareizticīgo baznīcas, lūgšanu nami, kapelas un sinagogas. Grāmatas struktūru veido ievada daļa, kurā autores paskaidro grāmatas tapšanas nosacījumus un cēloņus, kā arī sniedz ieskatu reģiona vēsturē un atsevišķu konfesiju specifikā, nosauc izcilākos piemērus (Pasienes katoļu, Ludzas pareizticīgo u. c. baznīcas), kā arī reģionā darbojošos arhitektu un mākslinieku vārdus. Pēc ievada daļas seko 66 baznīcu apskati, bet grāmatas nobeigumā atrodams objektu un izmantotās literatūras saraksts, terminu vārdnīca, personu rādītājs un kopsavilkums angļu un krievu valodās. Grāmatā izmantoto fotogrāfiju autore lielākoties ir Marika Vanaga. Atsevišķos gadījumos izmantotas Anitas Bisteres un grāmatas dizaineres Intas Sarkanes fotogrāfijas, kā arī senākas fiksācijas no dokumentācijas centra arhīva. Attēlos galvenokārt redzami kopskati, nevis detaļu tuvplāni.

Līdzīgi kā darbā ar arhīvu, arī grāmatā izmantota šķietami savstarpēji nodalītu objektu aplūkošanas pieeja, vidēji vienai baznīcai veltot 2–4 lpp., ieskaitot attēlus. Pievērsta uzmanība celtņu arhitektūrai, iekšējai un ārējai apdarei un mākslas un amatniecības priekšmetiem tajās. Baznīcas kārtotas alfabētiskā secībā, kā to pieņemts darīt enciklopēdiskos izdevumos. Saistībā ar grāmatā izmantoto vēsturisko rajonu, nevis aktuālo novadu dalījumu lasītājs droši vien iedomāsies par ilgstoši apspriesto administratīvi teritoriālo reformu, kas kā jebkuras personīgās ērtības ietekmējošas izmaiņas raisīja un joprojām raisa Latvijas iedzīvotājos satraukumu un sašutumu. Grāmatas autores uz šīm pārmaiņām reaģē ar konservatīvu piesardzību: “Mūsdienu arvien mainīgajā novadu robežu kartē, ko nosaka administratīvi teritoriālo reformu process, šāda atkāpe nesenajā vēsturē iezīmē stabilāku dalījumu un norāda uz piederību noteiktiem kultūrvēsturiskajiem centriem.” (7. lpp.)

Autores raksta, ka grāmatā izmantotais teritoriālais kritērijs “ļāvis vienuviet raksturot visu konfesiju uzkrāto mākslas mantojumu” (7. lpp.). Šī pieeja šķiet loģiska, lemjot par sērijas veidošanu kopumā, taču nepaskaidro, kāpēc sējuma ietvaros nevarētu veikt tematisku papildu grupēšanu, piemēram, vadoties pēc baznīcu stilistiskajām atšķirībām vai hronoloģijas.

Grāmatas nosaukumā izmantotais vārds “mantojums” ir norāde uz kultūras mantojuma pārvaldi, kuras atlases filtrs ir “celtnes, kuras ieguvušas kultūras pieminekļa statusu, [..] par pamatu liekot mākslinieciskās kvalitātes kritēriju” (8. lpp.). Sakrālo celtņu apraksti veidoti pēc vienota principa, sniegtas uzziņas par ēkas vēsturi, rūpīgi aprakstīti lietotie celtniecības materiāli, nosauktas arhitektūras detaļas, iezīmēts baznīcu tapšanas laiks un cēloņi, norādītas atkāpes no ierastajiem celtniecības vai mākslinieciskajiem paņēmieniem, ja tādas ir. Pēdējā rindkopā celtne tipoloģizēta pēc kādas plašākas vienojošas pazīmes (“baznīcas pēc Pirmā pasaules kara”, “tautas celtniecības paņēmieni”, “retrospektīvisma strāvojums”, “pārveidota sākotnēji citas funkcijas celtne” u. tml.) un pieminēts, ar ko tā izceļas Latvijas kontekstā. Kvalitatīvais novērtējums pārsvarā izteikts vien ar pāris īpašības vārdiem, tādiem kā “amatniecisks”, “pieticīgs”, “lakonisks”, īpaši augsts vērtējums izteikts ar vārdiem “izcils” un “nozīmīgs”. Lietišķajā valodā un jēdzienu lietojumā saskatāma arī saistība ar autoru profesionālo ievirzi, jo kultūras mantojuma pārvalde kultūras pieminekļiem atkarībā no to vērtīguma nosaka aizsardzības statusu – valsts nozīmes, vietējās nozīmes utt.[3] 

Grāmatas tapšanā, neskaitot iepriekš minēto pieminekļu dokumentācijas centra arhīvu, izmantoti arī Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas valstu arhīvu materiāli. No grāmatām visbiežāk izmantotas tādas, kas sniedz vispārēju ieskatu katoļu un pareizticīgo baznīcu vēsturē. Pie avotiem svešvalodās pieminamas vairākas poļu autoru publikācijas. Viena grāmata un viena publikācija par ebrejiem Latvijā, kā arī Ludzas lielās sinagogas restaurācijas dokumentācija autorēm noderējusi, lai aprakstītu sinagogas. Tekstā nav dotas atsauces uz literatūras sarakstu, līdz ar to par katra atsevišķā avota noderīgumu grāmatas kontekstā spriest nav iespējams, taču, visticamāk, grāmatas un citi publicētie avoti galvenokārt izmantoti, lai iezīmētu plašāku vēsturisko kontekstu, kamēr arhīvu materiāli vairāk palīdzējuši konkrētu baznīcu izpētē.

Salīdzinoši palūkojoties uz līdzīga rakstura grāmatām, jāatzīmē, ka fotogrāfs un kultūras pieminekļu pētnieks Vitolds Mašnovskis laika posmā no 2005. līdz 2007. gadam publicējis četrus apjomīgus sējumus ar nosaukumu Latvijas luterāņu baznīcas. Taču, kā recenzijā par tiem norāda mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, lai gan Mašnovskis ir labs fotogrāfs, viņa grāmatās publicētas daudzas nepārbaudītas un pretrunīgas ziņas, kas neļauj šos sējumus izmantot kā autoritatīvu un citējamu avotu bez papildu pārbaudes.[4] Šos pašus noniecinātos sējumus Rūta Kaminska un Anita Bistere kā informācijas avotu ir izmantojušas savā grāmatā, taču par viņu veidoto sēriju šādas piezīmes no citu pētnieku vidus nav vērojamas, un arī šīs recenzijas autore nav pamanījusi, ka grāmatā būtu sastopamas nepiedodamas atkāpes no nopietnas pētnieciskās pieejas.[5]

Grāmatas un visas sērijas dizaina autore ir Inta Sarkane, kurai ir liela pieredze dažādu mākslas izdevumu – katalogu, grāmatu, žurnālu – dizaina veidošanā.[6] Viņas rokraksts grāmatas noformējumā ir atpazīstams – raksturīgais burtu fonts, vairāku krāsu virsraksti, teksta samērīgais izvietojums attiecībā pret attēliem, attēlu paraksti slīprakstā u. tml.  

Grāmatas Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos vāka noformējumā vārda “mantojums” burtu izretinājums un sarkanā krāsa, pretstatā pārējā virsraksta baltajiem burtiem un kompaktumam, uzsver, cik mantojums ir svarīgs un vienlaikus apdraudēts, pievērš lasītāja uzmanību un liek aizdomāties par to, vai mūsdienu sabiedrība dara pietiekami, lai pienācīgi parūpētos par tā saglabāšanu. Uz vāka izmantotās baznīcu interjera detaļas izaug no tumsas, it kā tās negaidīti tiktu izceltas no aizmirstības. Aizmugurējais vāks, kuru rotā apzeltītie Valdnieka vārti ikonostasā no Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcas, uzrāda pavisam citādu, daudz krāšņāku realitāti, kāda varētu atvērties lasītājam pēc visa uzzinātā.

Inta Sarkane sarkanus akcentus mēdz izmantot arī citu savā grāmatu dizainā. Piemēram, Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmatas 365 Dienas filmas (2005) vāka noformējumā sarkanā krāsa izmantota vārdiem “365” un “filmas”; līdzīgi izmantota arī pāreja no gaismas uz tumsu, izceļot tikai atsevišķus objektus vai detaļas, pārējo vāka daļu ietinot ēnās. Taču jau iepriekš pārbaudītās metodes nepadara dizaina vēstījumu mazāk iedarbīgu sakrālās arhitektūras un mākslas mantojuma izdevuma noformējumā.

Salīdzinot dizainu ar Vitolda Mašnovska sējumiem Latvijas luterāņu baznīcas, kuru veidojusi dizaina aģentūra “DUE”,^[7] sērija “Mākslas pieminekļi Latvijā” liekas lietišķāka un mūsdienīgāka. Latvijas luterāņu baznīcas 4. sējumam uz vāka redzamais Johana Kristofa Broces zīmējums – baznīca lauku ainavā ar ratiem, zirdziņiem un zemniekiem priekšplānā – rada pavisam citu, viegli pastorālu un nostalģisku noskaņu, akcentējot luterāņu baznīcu vēsturi Latvijā kā daļu no vācbaltiešu mantojuma.

No vietējo nozares kolēģu vidus pirmo sērijas grāmatu par Daugavpils rajonu recenzējusi mākslas vēsturniece Elita Grosmane.[8] Pirmo iespaidu aprakstus savulaik sērijai veltījuši arī literāti – Inese Zandere,[9] Anna Rancāne[10] un Pauls Bankovskis,[11] vairākos “Neatkarīgās Rīta Avīzes” grāmatu apskatos sērijai veltījis uzmanību Arno Jundze.[12] Autori norāda, ka kopā ar grāmatu var apceļot Latviju; Zandere uzsver arī kvalitatīvo un patīkamo grāmatas dizainu.

Nopietnāko analīzi par konkrēto sējumu svešvalodā pavisam nesen, 2023. gadā,[13] veicis poļu vēsturnieks Pāvels Jeziorskis (Paweł Jeziorski), kurš šīs sērijas grāmatas recenzē ar zināmu regularitāti. Par sējumu lielāko vērtību Jeziorskis uzskata pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu fotogrāfijas, kuras uzņēmuši Latvijas pieminekļu aizsardzības dienesta darbinieki, kā arī iegūto faktuālo informāciju no viņu sastādītajiem ziņojumiem, bet izsaka kritiku par nepietiekami veltītu uzmanību reģiona sinagogām un uniātu baznīcām.

Baznīcu inventarizācija kā daļa no sakrālā kultūras mantojuma izpētes un tam veltītu publikāciju pirmsākumi meklējami Zviedrijā. Pirmās grāmata sērijā Zviedrijas baznīcu mākslas vēstures inventarizācija (Sveriges Kyrkor, konsthistoriskt inventarium) iznāca 1912. gadā.[14] Pirmajās grāmatās katrai no baznīcām veltītas aptuveni 20–50 lpp., kurās aprakstīta ēkas vēsture, tās iekārta, mākslas darbi, liturģiskie priekšmeti, kā arī no apkārtnes norobežotā baznīcas dārza teritorija ar mūri. Ar baznīcu izpēti kā daļu no kultūras mantojuma nodarbojas arī Polijā un Lietuvā.[15]

Salīdzinot ar izdevumu sēriju “Lietuvas sakrālā māksla” (Lietuvos sakralinė dailė), kuru kopš 1996. gada izdod Lietuvas kultūras pētījumu institūts, var labāk novērtēt ieguvumus, kādus sniedz lielāka vai mazāka detalizācijas pakāpe. Tā, piemēram, 2022. gadā izdotajā Šauļu dekanātam veltītajā sējumā[16] aplūkotas 4 baznīcas un 3 nelielāki objekti (divas kapličas un memoriāls piemineklis), taču sējums ir ne tikai izmēros lielāks, bet arī tekstuāli apjomīgāks. Vienai baznīcai veltītas 50–200 lapaspuses. Sniegts ne tikai vispārējs vēsturisks ieskats, bet atsevišķos pētnieciskos rakstos aplūkoti altāri, skulptūras, liturģiskie trauki, tekstilijas u. c. priekšmeti. Akadēmiskā pieeja atspoguļojas arī tekstā lietotajā atsauču sistēmā un garajā izmantotās literatūras sarakstā ar konkrētiem arhīvu fondu lietu atšifrējumiem. Sējumam tekstus radījuši kopā 11 autori. Nelielais aplūkoto baznīcu skaits tomēr nosaka, ka šī grāmata nav īsti noderīga kā tūrisma ceļvedis, lai gan, protams, uz aprakstītajām baznīcām ir iespējams doties. Galvenais uzsvars likts uz akadēmisko pētniecību, saturs daudz vairāk pielāgots salīdzinoši šaurākam profesionāļu lokam, kuri pievērš lielu uzmanību priekšmetu datējumiem, izmēriem u. tml. Sējumā iekļauti 412 attēli, nedaudz mazāk par 100 attēliem katrai baznīcai. Salīdzinoši Balvu un Ludzas sakrālajam mantojumam veltītajā sējumā ir 640 attēli, kas būtu vidēji 10 attēli katrai baznīcai.

Jādomā, ka arī Latvijas sakrālā mantojuma pētniecēm savulaik vajadzēja pieņemt lēmumu par grāmatā aplūkoto baznīcu apskata detalizācijas līmeni, izvērtējot gan savus spēkus, gan pieejamo finansējumu. Latvijas gadījumā izšķirošs izrādījies ne tikai pētnieku trūkums, bet arī drošības jautājums. Kā intervijā atzīst Rūta Kaminska “Reizēm cilvēki vienkārši baidās – nevēlas, lai vērtīgie priekšmeti tiktu publicēti visai elementāra iemesla dēļ: tās ir bailes tikt apzagtiem. Nelietīgu cilvēku dēļ radusies liela piesardzība. Tāpēc cenšamies izvērtēt, ko varam atļauties publicēt un ko tomēr labāk nē.”[17] Skumji jāsecina, ka nevis izcilu mākslas objektu trūkums, bet gan zems sabiedrības morāles līmenis nav ļāvis latviešu lasītājiem uzzināt par vietējo sakrālo mantojumu pilnībā. Tas ir tas pats iemesls, kura dēļ daudzas baznīcas ārpus dievkalpojumu laikiem ir slēgtas un nav pieejamas nejaušiem garāmgājējiem, pat ja tie saņēmušies nokļūt līdz attālākam lauku nostūrim.

Pārdomās par to, kā top šādi apjomīgi kultūras mantojuma pētījumi, vēlos lasītāju iepazīstināt ar sērijas Zviedrijas baznīcu mākslas vēstures inventarizācija (1912) pirmās grāmatas ievadā minētajiem apsvērumiem, kuri varētu būt noderīgi ikvienam pētniekam brīžos, kad jāapdomā ķeršanās pie vērienīga projekta.

“Monumentālais Hildebranda darbs Zviedrija viduslaikos (Sveriges medeltid) savulaik tika radīts ar pilnīgi citu mērķi, un tas ir tikai daļēji saistīts ar to, ko mēs plānojam izdarīt sērijā Mākslas vēstures inventarizācija Zviedrijā. Šajā projektā, kura pirmais sējums šobrīd tiek stādīts priekšā publikai, paredzēta visaptveroša pieeja, zinātniski un vienoti aprakstot baznīcu mākslas pieminekļus visas valsts mērogā. Projekts veicams, nopietni izvērtējot, vai tā uzdevumus iespējams veikt saprātīgā laika periodā, tomēr nodrošinot pietiekami izsmeļošu informatīvo aprakstu. Projektā paredzēts iesaistīt virkni pētnieku no visas valsts. Lai process noritētu raiti, vienlaikus tiek strādāts pie daudziem sējumiem. Plānojam, ka apraksti un zīmējumi taps uz vietas. Pētnieku sagatavotie materiāli tiks apkopoti un salāgoti vienotā formā, projekta vadītājiem redakcionāli uzraugot procesu. Vispiemērotākais publikāciju rāmis, mūsuprāt, ir turēšanās pie senā teritoriālā iedalījuma, papildus nodalot lauku reģiona baznīcas no pilsētu baznīcām. Publikāciju (bukletu) apjoms veidojams tāds, lai tas būtu salīdzinoši lēts un to varētu atļauties iegādāties draudzes. Publikācijas paredzēts apvienot lielākos sējumos, kuriem tiks veidota atsevišķa titullapa, piešķirta kopēja paginācija, satura rādītājs, kā arī sniegts rezumējums par reģionu kopumā. Kad projekts būs noslēdzies, paredzēts veidot vēl vienu plašāku kopsavilkumu par situāciju valstī kopumā un apskatīt to Eiropas mākslas vēstures kontekstā. Kopsavilkumi par katru baznīcu iztulkoti arī vāciski, lai ārzemju publikācijās tiktu ņemts vērā arī mūsu valsts mākslas vēstures materiāls.”[18]

Runājot par saprātīgo laika periodu, jāpaskaidro, ka darbs par Zviedrijas baznīcām 112 gadus vēlāk joprojām nav noslēdzies, kaut arī tā uzsācēji Sigurds Kurmans (1879–1966) un Džonijs Rūsvals (1879–1965) jau sen ir miruši. Līdz mūsdienām sērijā publicēti 240 sējumi. Jaunākais no tiem par Lundas katedrāli tapis 2023. gadā.[19]

Līdz ar to, ņemot vērā specifiskā uzdevuma laikietilpīgumu, līdz šim publicētais sērijā “Mākslas pieminekļi Latvijā” vērtējams ar pienācīgu atzinību un pateicību. Jācer, ka arī turpmāk Latvijā darbs pie baznīcu izpētes neapstāsies un sērija veiksmīgi turpināsies.

Tiem, kuri pēc grāmatas izlasīšanas vēlētos arī paši doties ceļojumā, lai tuvāk iepazītu sakrālo mantojumu un, iespējams, aizlūgtu par to, lai šajā pārbaudījumu pilnajā laikā latvieši saglabātu savu ticību un zemi neskartu, rosinu vadīties pēc sekojošiem kritērijiem:

Sākumam izraudzīties kādas nomaļākas baznīcas, kuru pieticīgais iekārtojums raksturo nelielas, bet izturīgas un dzīvotspējīgas draudzes cenšanos ar ierobežotiem līdzekļiem gādāt par savu dievnamu. Tāda varētu būt, piemēram, Rugāju katoļu baznīca (par baznīcu pārveidota 20. gs. pirmās puses dzīvojamā māja, ar lakonisku interjeru – sienas apšūtas ar skaidu plāksnēm, bet griestus un altāra daļas sienas sedz lakots finieris) vai Kārsavas luterāņu baznīca bez torņa. Proti, baznīcas, kurās vieglāk atcerēties, ka saturs ir svarīgāks par formu.

Lai apdomātu ar sabiedrības šķelšanos un vienotību saistītus jautājumus, ieteiktu apmeklēt kādu pareizticīgo vai vecticībnieku baznīcu. Piemēram, Brodlaižā atrodas viena no vecākajām koka pareizticīgo (sākotnēji uniātu) baznīcām Latvijas teritorijā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Vizuāli interesants ir arī Kārsavas pareizticīgo dievnams, kas 20. gs. 80. gadu pārbūves rezultātā ieguvis senkrievu sakrālajai koka arhitektūrai raksturīgo veidolu.

Bet noslēgumam izraudzīties kādu majestātisku un bagātīgi rotātu baznīcu, piemēram, dominikāņu ordeņa celto baznīcu Pasienē, neogotikas baznīcu no neapmestiem ķieģeļiem Viļakā vai Ludzas katoļu vai pareizticīgo baznīcas, kas priecētu gan acis, gan garu un sniegtu tik nepieciešamo iedrošinājumu un paļāvību pirms atgriešanās ikdienas gaitās.

[1] 2022. gadā iznākusi arhitektūras vēstures pētnieka Jāņa Zilgalvja grāmata, kura veltīta sakrālās arhitektūras un mākslas mantojumam vēsturiskajā Ogres rajonā.

[2] Šobrīd mākslas vēsturniece Anita Bistere strādā Rundāles pils muzejā.

[3] Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi, likumi.lv. – 2021. – 26. okt. Publ. :https://likumi.lv/ta/id/327240-kulturas-piemineklu-uzskaites-aizsardzibas-izmantosanas-un-restauracijas-noteikumi (sk. 02.01.2024.).

[4] Dainis Bruģis, “Entuziasta darbs un valsts kultūrpolitika. Recenzija par Vitolda Mašnovska enciklopēdiju Latvijas luterāņu baznīcas”, Mākslas Vēsture un Teorija. – 2006. – Nr. 5. – 82.–85. lpp.

[5] Nedaudz kritiskāk būtu aplūkojami Mārītes Putniņas veidotie šīs sērijas sējumi, kuri nav recenzijas uzmanības centrā.

[6] Laikā no 1998.–2005. gadam viņa strādājusi par māksliniecisko redaktori mākslas žurnālā Studija un ir daudzu izdevniecības “Neputns” grāmatu dizaina autore – Asnate Smeltere, Piecdesmit gadi Rīgas Modē (2019); Inita Saulīte-Zandere, Elegantā Rīga. Kultūrvēsturisks stāsts par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.–1940. gadā, (2022) u. c.

[7]  “Dizaina iepirkumi kā sajūtu māksla”, zurnalsiepirkumi.lv – 2017. – 5. okt. Publ.: https://zurnalsiepirkumi.lv/?p=8618 (sk. 02.01.2024.).

[8] Elita Grosmane, “Paraugs, kas prasa turpinājumu”, Diena. – 2006. – 22. dec.

[9] Inese Zandere, “Inese Rūta Kaminska, Anita Bistere. “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”, Rīgas Laiks. – 2006. Publ.: https://www.rigaslaiks.lv/agora/ruta-kaminska-anita-bistere-sakralas-arhitekturas-un-makslas-mantojums-daugavpils-rajona-4583 (sk. 02.01.2024.).

[10] Anna Rancāne, “Dievmātes smaids Latvijas sejā”, Diena. – 2006. – 19. dec. Publ.: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/dievmates-smaids-latvijas-seja-12998206

[11] Pauls Bankovskis, “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajā Preiļu rajonā”, Ir. – 2008. – 26. jūn. Publ.: https://ir.lv/2013/06/26/sakralas-arhitekturas-un-makslas-mantojums-vesturiskaja-preilu-rajona-2/ (sk. 02.01.2024.).

[12] Arno Jundze, “Grāmata: Dievnami Jēkabpils un Aizkraukles pusē”, Neatkarīgā Rīta avīze. – 2018. – 21. mar.  Publ.: https://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/gramatu-apskats/240181-gramata-dievnami-jekabpils-un-aizkraukles-puse.htm

[13] Paweł Jeziorski, “Mākslas pieminekļi Latvijā”, Zapiski Historyczne, 2023, t. 88, z. 2, s. 155–158. Publ.:  https://www.ceeol.com/search/journal-detail?id=2048 (sk. 12.01.2024.).

[14] “Sveriges Kyrkor”, vitterhetsakademien.se – 2016. Publ.: https://www.vitterhetsakademien.se/publikationer/publikationskatalog/sveriges-kyrkor.html (sk. 02.01.2024.).

[15] Liega Piešiņa, “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē un Latvijas apbalvojumu vēsture”, klasika.lsm.lv  – 2015. – 18. mar. Publ.: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/sakralas-arhitekturas-un-makslas-mantojums-zemgale-un-latvijas-a.a49772/ (sk. 02.01.2024.).

[16] Lietuvos sakralinė dailė, Lietuvos kultūros tyrimų institutas, t. II, d. 2, kn. 3. Publ.: https://www.lkti.lt/lietuvos-sakraline-daile-t-ii-d-2-kn-3/ (sk. 02.01.2024.).

[17] Liega Piešiņa, “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē un Latvijas apbalvojumu vēsture”, klasika.lsm.lv  – 2015. – 18. mar. Publ.: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/sakralas-arhitekturas-un-makslas-mantojums-zemgale-un-latvijas-a.a49772/ (sk. 02.01.2024.).

[18] Sigurd Curman, Johnny Roosval, Sveriges Kyrkor, konsthistoriskt inventarium – Stockholm: P . A. Norstedt & Söners Förlag, 1912 – I-X p.

[19] “Sveriges kyrkor, konsthistoriskt inventarium”, raa.libguides.com. Publ.: https://raa.libguides.com/c.php?g=679196&p=4844622 (sk. 02.01.2024.).