Kristietis un taisnāka kara meklējumi. 2. daļa

Raksta pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/kristietis-taisnaks-kars-1

3.1. Bībele

Bībele min daudzus dažādus karus un rāda diezgan atšķirīgu attieksmi pret kariem. Neskaitot iepriekš jau pieminēto svēto karu, Vecā Derība velta daudz dārgā rakstāmā materiāla Dāvida vareno karavīru (2.Sam 23:8–39, 1.Lk 11:12–47) un Salamana kara ratu (1.Ķēn 10:26) aprakstam. Šādai, uz laicīgo valdnieku ieradumiem balstītai Israēla vai Jūdas valdnieku muskuļu demonstrēšanas vai ieroču žvadzināšanas praksei nav saiknes ar Vecajā Derībā atrodamo taisnāka kara aprakstu.

Vecajā Derībā ir lasāms par Ābrahāma veikto brāļadēla Lata atsvabināšanu, kurai seko svētības saņemšana no Melhisedeka (1.Moz 14). Šī aina ilustrē Dieva ļaužu bruņotu cīņu, kas izriet no tuvākmīlestības, bez tiešas Dieva pavēles (tātad tā nav svēta). Vēl vairāk, ar šādu karadarbību noteikti ir saistīta kāda nepilnība un grēki, taču paša motīva (karošanas iemesla) – tuvākmīlestības – dēļ cīņu pavada Dieva atbalsts un svētība.

No šādas personiskas rūpes – tuvākmīlestības – ir atvasināta karošana par savu tautu un valsti un centieni ar ieročiem rokās atjaunot karadarbības sagrauto Dieva kārtību. Ābrahāma karagājiens Lata glābšanai dod pamatu taisnīga kara aprakstam, vērtējot šāda kara iemeslus un īstenojumu: (1) tā ir aizsardzība (pat preventīva, t. i., uzbrūkoša), bet nav agresīvs uzbrukums; (2) to nemotivē vēlme iedzīvoties (laupīt),[1] kaut zināma maksa var tikt paģērēta mērķa sasniegšanai; un (3) tā ir gudra (profesionāla?), jo piedalās sagatavoti vadoņi un karavīri (tādējādi mazinot karavīru un no karošanas izrietošos nejaušos civilos upurus).[2] Apskatāmajam jautājumam tas ir būtiski, tāpēc vēlreiz izcelšu: līdzās pamatotajam iemeslam iesaistīties karadarbībā (tuvākmīlestībai pret Latu), Ābrahāmam piemita arī prasme karot tā, lai gūtu panākumus. Tāpēc konkrētās cīņas nepilnību un grēku piedošana un tai sekojošā Melhisedeka svētība ir nopietns arguments par taisnas karošanas bibliskumu un nopietna alternatīva nepretošanās (kviētisma) idejām kristietībā.

Jaunās Derības kontekstā taisna kara ideju var raksturot ar diviem formulējumiem, kas abi atbalsta iepriekš teikto par taisnīgu karu. Vispirms Jānis Kristītājs[3] pieprasa no karavīriem (un arī citiem spēku struktūru pārstāvjiem) Kristus nedaudz vēlāk mācīto ētiku – mīlestību uz Dievu un uz savu tuvāko.[4] Tas pats atrodams vienā no Jaunās Derības visbiežāk citētajām vietām, kur ir runa par valsts un Baznīcas attiecībām: “Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Lk 20:25 un paralēlvietās). Sarunas kontekstā Jēzus Kristus uzrāda ne tik vien viltnieku – farizeju un valdības vīru sūtīto – apzināti Jēzus uzķeršanai formulēto jautājumu, bet arī apstiprina Dieva kārtību laicīgas valstības sfērā. Šeit konkrēti dotā atbilde par nodokļiem būtībā skar daudz plašāku valsts un Baznīcas attiecību sfēru[5] un skaidro arī politikas rīku – karu.

Tātad bibliski karošana taisnīgā karā ir iespējama, tai pat ir jābūt gatavam, tomēr izšķirošs ir motīvs un tā nedrīkst notikt bez kristieša personīgas un padziļinātas izmeklēšanas – gan par konkrēto karu politiskā līmenī, gan arī personisko karošanu konkrētā vietā un laikā.

Taisnīgas karošanas jautājumam tomēr ir jāpievieno četras svarīgas atrunas.

Pirmkārt, arī nekarošana var būt leģitīma kristieša izvēle (tā ir ciešanu uzņemšanās, savu interešu neaizsargāšana, sal. ar Mt 5:38–47). Kviētisms gan nonāk pretrunā ar tuvākmīlestības principu, ja ar to aizbildina necīnīšanos par citu cilvēku.[6]

Otrkārt, karošana ir galējs līdzeklis, par kuru augstāk tiek vērtēta iespējama mierpilna piekāpšanās (sal. ar Rm 12:21). Svētīgāka un taisnāka ir atriebības atstāšana Dievam (Rm 12:19, kas atspoguļo 5.Moz 32:35, sal. 1.1).[7] Uz to norāda arī Jēzus savā runā par svētību, kuru saņems (un sniegs!) miera nesēji (Mt 5:9).

Treškārt, karošanas taisnumu galējā autoritātē nosaka Dievs (un tādā gadījumā karošana ir Dieva pavēlēta un izriet no Viņa apsolījuma)[8] un cilvēka vērtējumi ir vien tuvāki vai tālāki patiesības minējumi.

Ceturtkārt, kad ir runa par taisnu karu, pat šāda fakta konstatācija nenozīmē, ka absolūti viss šādā karā darītais ir bijis taisns. Kara taisnumu nemazina atsevišķu karavīru vai pat grupu veikti noziegumi. Vēl vairāk: visdrīzāk šādi noziegumi būs. Kara taisnumu mazina noziegumu slēpšana un tolerēšana.

3. Taisnāka/taisna kara vienkārša formula

Kristieša (kristīgās civilizācijas pārstāvja) meklējumi pēc iespējami taisnāka/taisna kara sakņojas Bībeles atklāsmē un tai vairāk vai mazāk atbilstošā tradīcijā, kurā karš nav Dieva gribēta, bet līdz laiku galam klātesoša realitāte – no elkdievības un tuvākmīlestības sairuma izrietošs grēku kamols un kolektīvs ļaunums. Taisnāka kara meklējumu gaitā jāsecina: lai gan dažādās reliģijās un pat kristietības vēsturē ir minēta vārdkopa svētais karš, bibliskajā tradīcijā tā ir lietojama vienīgi attiecībā uz konkrētu notikumu pagātnē: Israēla ieiešanu Apsolītajā zemē – eksoda noslēdzošo daļu. Savukārt taisnīga/taisna karošana ir spēka kā pēdējās iespējas pielietojums tādā karā, kas pamatots Dieva radītās kārtības atjaunošanā un kalpojot savam tuvākajam.

Dieva radītās kārtības aizstāvība ir centieni uzturēt un vairot visu labo, pretojoties ikvienai destrukcijai un postam. Kā viss ar militāro jomu saistītais, šis princips ietiecas ikvienā politiskā spektra jomā, jo Dieva kārtības aizsardzība sākas jau ar skolotāja un policista darbu.

Ar ieroci rokās iestāties par savu tuvāko nozīmē sevi veltīt kalpošanai, savu ērtību, labklājības, veselības un varbūt pat dzīvības ziedošanu. Vēl vairāk, tā ir ne tikai iestāšanās par savu tuvāko aiz muguras, bet arī sava pretinieka atturēšana no viņa nodomātā ļaunuma pastrādāšanas un tādējādi palīdzība viņam neizpildīt viņa ļauno nolūku. Šādā brīdī taisna kara karavīrs ir tiesīgs pielietot visas militārās prasmes.

Kā jebkas šajā grēka cauraustajā pasaulē, pat Bībeles mācības kontekstā īstenots taisnīgs/taisns karš ir ar savām robežām. Tas var būt vien ierobežoti taisns, jo jebkura karadarbība neizbēgami nes sev līdzi pat tikai kļūdas vai nejaušības dēļ radītas ciešanas un postu, kas pats par sevi nav un nevar būt Dievam tīkams darbs. Tāpēc piedalīšanās, cenšoties praktiski uzturēt Dieva doto kārtību (tas ir, mieru) un rūpējoties par tuvāko, kristietim uzliek pienākumu reaģēt uz neizbēgamo ļaunumu karā: individuāli – piektā baušļa izpratnes ietvaros un politiski – kā amatpersonai meklējot pēc iespējas cilvēciskāku karošanas formu, kā arī apzinoties savu grēcību un paļaujoties uz Dieva žēlastību Pestītājā – Jēzū Kristū. Uz to lai Dievs katru taisnu karotāju svētī, uztur un pasargā!

4. Ukraina un taisnais karš

Apzinoties, ka Krievijas propagandas dēļ – proti, tādēļ, ka tā, pēc pašas apgalvotā, cīnās svētā karā, [9] – Ukrainā notiekošā kara pilnvērtīgs izvērtējums būs iespējams vien ar laika distanci, te pievienošu īsu teoloģisku vērtējumu. Lai risinātu jautājumu par taisno karu un Ukrainu, tālāk tekstā meklētas atbildes uz trim jautājumiem – par šī kara pasludināto svētumu un izvērtējamo taisnīgumu trīs elementos.

Viena vispārīgajam kontekstam svarīga nianse gan ir atrunājama tūlīt. Lai gan 2022. gada 24. februārī Krievija uzsāka pilna mēroga (neizsludinātu, bet konvencionālu) iebrukumu Ukrainā, Krievijas agresija nekonvencionālā jeb hibrīdkara formā ar dažāda līmeņa militāro iesaisti faktiski nostādīja abas valstis daļējā kara situācijā jau 2014. gada februāra noslēgumā, kad Krievija uzsāka Krimas okupāciju un aneksiju, kurai sekoja kaujas (ar daudzu Krievijas armijas vienību piedalīšanos) un iesaldētais konflikts Donbasā līdz 2022. gada 24. februārim. Daudzas no zemāk minētajām pazīmēm bija vērojamas jau pirms 24. februāra.

Vai karš Ukrainā var būt svēts?

Krievijā ir populāras signālfrāzes, kuras labprāt izmanto Otrā pasaules kara vēstures kontekstā, proti, apgalvojumi, ka šis, tāpat kā iepriekšējie, esot svēts karš. Turklāt šādus apgalvojumus var dzirdēt un lasīt ne tikai no politiķiem vai propagandistiem, bet arī no baznīcas pārstāvjiem.

Vispirms, sekojot Svētajiem Rakstiem, ārpus Vecās Derības eksoda nav svētu karu (sal. 1.2). Tāpēc, ja politiķu starpā šādus izteikumus vēl varētu norakstīt kā poētiski vai patriotiski motivējošus, vārdkopas lietojums garīdznieku un izglītotu kristiešu vidū izsauc raizes, jo tas nav biblisks. Tam trūkst ne tikai bibliski preskriptīva (priekšrakstoša), bet pat deskriptīva (aprakstoša) svara. To pat varētu raksturot kā Bībelei pretniecisku. Tas būtu ne tikai sauss teoloģisks secinājums (teorija, tā sacīt), bet secinājums ar iespējamām sekām (grēcinieka neatgriešanās gadījumā) Dieva tiesas priekšā par maldu mācīšanu (herēzi/ķecerību) vai pat apostāzi (atkrišanu no kristietības).

Šajā sakarā nepieciešams pakavēties pie viena ārkārtīgi svarīga ekleziālās politikas elementa. Pēdējos gadu desmitos viens no Krievijas valdības teju oficiālajiem apgalvojumiem ir bijis, ka Krievija balsta savu politiku kristīgās vērtībās. Ar šo tēzi Krievija ir paplašinājusi savu atbalstītāju skaitu starp bibliskās kristietības pārstāvjiem pasaulē.

Vērtējot šo Krievijas pretenziju, jāsecina, ka Krievijā tā nav pamatota ne teoloģiski, ne praktiski, jo vienīgā patiesi izceltā kristīgā vērtība – bibliska laulības aizsardzība, kaut daudzviet pasaulē vairs nav populāra (un šur tur pat sāk piedzīvot tiesisku vajāšanu),[10] Rietumu civilizācijā tomēr vēl nav pilnīgi noraidīta.  

Krievijas politikā plaši izplatītā kristietības tematika vairāk vērtējama kā vārdi bez seguma, jo tiešais un netiešais pravoslāvās baznīcas atbalsts (ievērosim, vienlaikus notiek ne vienas vien citas kristīgas, protestantu vai evaņģelikāļu, baznīcas slēptākas vai atklātākas vajāšanas) aprobežojas ar finanšu priekšrocībām, nevis plašu evaņģelizāciju ar vārdu un darbiem. Aiz afišētās kristietības Krievijas sabiedrība visumā ir tikpat sekularizēta, cik vidēji Rietumu pasaule.

Praktiskās pašas Krievijas reālijas – plaši izplatītā korupcija (7. baušļa zagšanas aizlieguma ignorēšana) un dažādu krāpšanu popularitāte (8. baušļa melošanas aizlieguma ignorēšana), kā arī labi zināmā visu varas līmeņu tolerance pret šīm parādībām Krieviju morālā ziņā nostāda tālu no kristietības ideāliem.

Vēl viens, jau daudz tiešāk ar karu Ukrainā saistīts elements ir apstāklis, ka tā sauktais svētais karš tiek vests pret tādu pašu pravoslāvu nāciju, par kādu sevi pozicionē Krievija.

Turklāt vidējais dievkalpojumu apmeklētāju skaits, kuru uzrāda aptaujas, un studentu daudzums garīgajos semināros Ukrainā proporcionāli varētu būt krietni augstāks nekā pašā Krievijā.

Līdzās šīm neatbilstībām pasludinātajam svētajam karam, ar kristīgu rīcību karā nav savienojami arī Krievijas armijas uzbrukumi civilajai sabiedrībai un tās pakļaušana vardarbībai.

Tādējādi Krievijas pretenzijas uz svētā kara karotāja statusu nekādi nav pamatotas. Nevar arī izslēgt, ka Ukrainas karotāju vidū kristiešu aktivitāte ir augstāka, turklāt Ukrainas puse, demonstrējot kristīgu pazemību, ar svētā kara vārdkopu nemētājas vai arī lieto to nesalīdzināmi retāk.

Vai karš Ukrainā vienā vai otrā pusē var tikt atzīts par taisnu?

Jau 3.1. sadaļā minēju, ka taisnā kara vērtējumu neietekmē atsevišķu noziedznieku rīcība (kas, pateicoties mūsdienu informācijas tehnoloģijām, nereti nonāk daudz plašākas cilvēku grupas rīcībā, nekā tas būtu nepieciešams vai pat pamatoti). Cilvēku grēcīguma dēļ šāda rīcība vienmēr ir sastopama abās karojošajās pusēs. Problēmu rada šādu noziedznieku un viņu pastrādāto noziegumu sistemātiska (valsts, armijas un citu iestāžu īstenota) noliegšana un slēpšana.

Turpmākajā ieskatā šis spriedums par taisno karu vadīsies no 3.1 sniegtā īsā apraksta par to, kāda tuvākmīlestības rosināta un prasmīga aktivitāte darīja patriarha Ābrahāma cīņu par brāļadēla Lata atbrīvošanu taisnu; proti, pats Dievs deva uzvaru un to svētīja.

Karš kā aizsardzība

Pirmais princips – aizsardzība. Jāsāk ar ļoti īsu abu pušu militāro doktrīnu un bruņoto spēku uzbūves raksturojumu. Kamēr Krievijas militārā doktrīna un politiskā retorika (īpaši propagandā) ir izteikti uzbrūkoša, Ukrainas militārā doma ir orientēta uz aizsardzību, kurā kā agresīvu varēja uzskatīt tikai Krievijas īstenotā hibrīdkara rezultātā kontrolētās Ukrainas teritorijas atgūšanu. Izrietoši Krievijas Federācijas bruņotie spēki bija nesalīdzināmi labāk bruņoti un (kā likās) trenēti veikt uzbrukumus, kamēr Ukrainas bruņotie spēki un sagatavotība bija paredzēta aizstāvībai. Visa 2021. gada laikā Krievija lēnām sakopoja militārās vienības ap Ukrainu, netieši rādot, kādi būs tās nolūki – ieiet Ukrainas teritorijā; vienlaikus Ukraina saglabāja mieru un nepadevās provokācijām.

Krievijas apgalvojums, ka uzbrukums esot preventīva aizsardzība, kuru izraisījusi Ukrainas rīcība, ir nepamatots, jo neviena neitrālas puses izlūkiestāde nespēja konstatēt Ukrainas gatavošanos iebrukumam Krievijā. Arī arguments par “krievvalodīgo aizstāvību” neiztur kritiku, jo, lai arī Ukrainā – suverēnā valstī – ir viena oficiālā valoda, krievu valodai nebija ierobežojumu ikdienas lietojumā vai informatīvajā telpā. Atsevišķas pārmērības un to tiesiskais interpretējums ir Ukrainas iekšējā lieta, un gadījumā, ja ar to tiešām bija problēmas, tas būtu jāatstāj neitrālu organizāciju izvērtējumam.

Karošanas kā aizsardzības principa kritērijam tādējādi pilnā mērā atbilst Ukraina, bet Krievija tam nekādi nekvalificējas.

Kara motīvs: politiskas vai individuālas laupīšanas elementi

Otrs princips, pēc kura jāizvērtē kara uzsākšanas motivācija, ir savtīguma aspekts: piemēram, vai mērķis ir laupīšana? Lai atbildētu uz šo jautājumu, abām karojošajām pusēm ir nepieciešams kritiski aplūkot kopējo (politisko) organizācijas līmeni, kā arī konkrētu karavīru darbību individuālajā līmenī.

Tā kā Ukraina negrasījās uzbrukt, to nevar apsūdzēt laupīšanas politikas īstenošanā Krievijā; tas nozīmētu pilnībā ignorēt elementāru loģiku. Deviņu mēnešu ilgušā kara laikā neviena Ukrainas vienība nav šķērsojusi Krievijas robežu, lai gan militārā ziņā tas būtu attaisnojams, jo Krievija Ukrainas apšaudīšanai izmanto savu teritoriju. (Iespējams, ka šādu attaisnotu aizsardzības rīcību Ukrainai nāksies veikt turpmākā kara gaitā). Arī pieļautie ukraiņu puses triecieni pa leģitīmiem militāriem mērķiem Krievijā – tilti, degvielas un kara materiālu noliktavas – atbilst izpratnei par attaisnojamu karadarbību. Ziņas par atsevišķiem kļūdainiem trāpījumiem Krievijā (ja tās nav propagandas radītas) ir izvērtējamas un iztiesājamas katra atsevišķi, ņemot vērā tehniskās vai cilvēciskās kļūdas, ja tādas ir. Pie taisna kara vērtējumu neietekmējošiem faktoriem te vēl jāpieskaita arī visa veida atsevišķu Ukrainas karavīru veiktie noziegumi: tie, protams, ir jāizvērtē tiesību aizsardzības iestādēm un vainīgie jāsauc pie atbildības. Taču līdz šim brīdim Ukrainas militārie spēki nav devuši pamatu spriedumam par savas valsts militārās vai politiskās vadības sistemātiski pieļautu laupīšanu (marodierismu).

Vienlaikus Krievijas pusē jau no paša sākuma viens no karošanas motīviem bija laupīšana. Vispirms, stratēģiskā līmenī, jo Krievijas sākotnējā vēlme bija nomainīt Ukrainas ievēlēto valdību (Krievijas prezidents, uzrunājot tautu un starptautisko sabiedrību 24. februāra rītā, šo valdību nosauca par “nacistiem” un “narkomāniem”) un Ukrainu aneksēt vai vismaz pievienot savas politiskās ietekmes sfērai. Stratēģiskajiem mērķiem izgāžoties, Krievijas rīcība mainījās, fokusējoties uz atsevišķu Ukrainas teritoriju (lielas Ukrainas daļas!) iekarošanu un tiešu vai netiešu[11] pārvaldi. Centieni leģitimēt savus iekarojumus noveda pie viltus referendumiem un starptautiski neatzītas Ukrainas daļu aneksijas 30. septembrī.

Līdzās šiem politiska līmeņa laupīšanas aktiem Krievijas armijas vadības praktiskā rīcība skaidri liecina par tās atbalstu individuālam karavīru marodierismam. Te nav runa par atsevišķu karavīru veiktiem noziegumiem, kuri diemžēl karā ir neizbēgami grēka dēļ, bet par sistēmisku teju visu līmeņu karavīru laupīšanas faktu tolerēšanu un, iespējams, arī atbalstīšanu. Uztverot karu kā personiskā labuma gūšanas avotu, Krievijas karavīri izlaupa pieejamos materiālos labumus (ieskaitot jenotus Hersonas Zooloģiskajā dārzā) un bez jebkādiem morāliem ierobežojumiem ar nežēlīgu vardarbību (arī seksuālu) terorizē mierīgos iedzīvotājus un karagūstekņus.

Atsevišķi jāizceļ, ka arī Krievijas armijas rindās noteikti ir godprātīgi karavīri, kuri savas atbildības un iespēju robežās saglabā morāli un karo taisni. Tomēr šādu atsevišķu cilvēku klātbūtne, lai cik liela tā būtu (un pārāk liela šobrīd tā neliekas), nemaina vispārējo vērtējumu; tā ir šo cilvēku personisks panākums un pelnīta balva, ja ne cilvēku, tad vismaz Dieva priekšā.

Cik gudra un profesionāla ir karaspēka vadība abās pusēs?

Līdz kara sākumam Krievijas labās izredzes iespējama militāra konflikta gadījumā lielākoties netika apšaubītas. Uzskatīja, ka Krievija ne tikai ir daudz pārāka bruņojuma ziņā (armijas lielumā un tehniskajā apgādē), bet arī tās karavīriem visos līmeņos ir nesalīdzināmi labāka sagatavotība. Šādu nostāju pauda ne tikai politiskie un militārie eksperti – to tiražēja arī Krievijas un globālie plašsaziņas līdzekļi. Īsumā, visi gaidīja, ka Kijiva kritīs trīs dienu vai pāris nedēļu laikā. Atbilstoši šādai prognozei, ASV diplomātiskā misija bija viena no pirmajām, kas jau 2022. gada janvārī evakuējās uz Ukrainas austrumiem. Tai sekoja lielākā daļa pārējo vēstniecību (diemžēl, arī Latvijas), un Kijivā palika vien nedaudzas, ieskaitot Igaunijas, Polijas un Gruzijas.[12] Tomēr kara gaita atklāja citu ainu, kas Krieviju no pašpasludinātās otrās pasaules armijas statusa lielākoties pamatoti degradēja līdz otrās armijas Ukrainā statusam.

Ņemot vērā Ukrainai nelabvēlīgo militāri matemātisko ciparu attiecību dzīvā spēka un tehnikas ziņā, tā ir parādījusi savas kaujas spējas nesalīdzināmi augstākā līmenī. Līdz desmitajam kara mēnesim Ukraina ir spējusi izcīnīt stratēģisku uzvaru pie Kijivas, neļaujot īstenot Krievijas stratēģisko mērķi – nomainīt Ukrainas valdību un panākt Baltkrievijas režīmam līdzīgas marionešu valdības izveidi. Tā ir izcīnījusi arī divas operacionālas uzvaras: Ukrainas ziemeļaustrumos (Harkivā) un dienvidrietumos (Hersonā). Turklāt Ukrainas militārā vadība ir pastāvīgi apliecinājusi savas rūpes par dzīvo spēku, pēc iespējas vairāk saudzējot karavīrus. To var labi redzēt, kad Ukrainas armija izvairās uzsākt uzbrukuma operācijas pilsētās, kurām nav militāra, bet ir tikai politisks mērķis. Līdzās šiem spīdošajiem militārajiem panākumiem aizsardzībā (īpaši jāizceļ īstenotā griba pasargāt gaisa spēku kaujas spējas) un uzbrukumā (jo sevišķi Harkivas operācijā) Ukrainas armija apzināti izvairās no tādas darbības, kas nodarītu nesamērojamu ļaunumu mierīgajiem iedzīvotājiem.

Turpretī Krievijas armija ir demonstrējusi ārkārtīgi nemākulīgu karošanu visos līmeņos, spējot parādīt tikai vienu atzīstamu uzvaru uzbrukumā (kara sākumā, kad tika ieņemti Ukrainas dienvidi) un vienu spēku atvilkšanā no Hersonas. Vispārējais nemākulības līmenis, kuru Krievija cenšas kompensēt uz dzīvā spēka lielgabalu gaļas rēķina, nodara daudz lielāku postu pašiem nekā ienaidniekam. Daudzas no uzvarām var aprakstīt kā Pirra uzvaras, proti, uzvaras, kurās ieguvums neatsver zaudējumus. Neveiksmīgs kara vešanas politikas solis ir arī Krievijas draudēšana ar kodolieročiem, kā arī netiešie kodoldraudi, ko rada Ukrainas kodolenerģijas objektu pārņemšana. Šīm ilggadējas korupcijas un karjerisma politikas radītajām Krievijas militārajām neveiksmēm nepieciešams pievienot arī teroristisko karadarbību, kas izpaužas kara noziegumu atbalstīšanā un apzinātos uzbrukumos civilajiem mērķiem.

Lai gan šobrīd vēl nav zināms kara iznākums, pirmajos deviņos kara mēnešos novērotais ļauj secināt, ka Ukraina militāri ir parādījusi profesionāli augstāku sniegumu, kā arī spējusi atbildīgi uzturēt aktīvu darbību, ierobežojot apzināta kaitējuma nodarījumu iedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai. Savukārt Krievijas bruņoto formējumu rīcība lielākoties atbilst karadarbībai, kuru morāli nosodīja jau dažādas starptautiskas konvencijas, un daudz neatšķiras no Otrā pasaules kara prakses. Tā ir kara vešana, kurā nemākulība savijas ar nežēlīgu rīcību pret savējiem, lai padotie kaujas laukā vairāk baidītos no saviem komandieriem, nevis no iespējamas sadursmes nestas nāves. Krievijas armija ved netaisnu un nemākulīgu karu – tādu, kādā PSRS jau pirms vairāk kā 80 gadiem zaudēja Somijā.

Klasiski bibliski vērtējot šo situāciju, jāatzīst, ka pirmajos deviņos kara mēnešos taisnāka (taisna!) kara principiem pilnībā atbilst Ukraina, taču nepavisam neatbilst Krievija. Ir arī prieks vērot, ka pasaulē dominējošais šī kara redzējums atbilst Bībeles mācībai par taisnu karu.



[1] Sal. ar Wayne Grudem, Politics According to the Bible, p. 389.

[2] Wayne Grudem, op. cit., pp. 389–399 uzskaita šādus kristīgus taisnā kara principus: 1) taisns iemesls (aizsardzība); 2) atbilstoša kara pieteikšanas autoritāte (likumīga valdība); 3) taisnīguma iemesli (pretinieka amoralitāte); 4) pareizi nolūki; 5) karš kā pēdējā iespēja risināt konfliktu; 6) iespēja gūt panākumus; 7) postījumu samērojamība; 8) pareizs garīgums (negribīgums karot, nevis vēlme nest postu).

[3] Lk 3:14: “Bet arī kareivji to (sal. ar 3:10) jautāja: “Ko tad mums būs darīt?” Un viņš tiem atbildēja: “Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.””

[4] Artūrs Džasts, Lūkas evaņģēlijs, 1:1–9.50, Rīga: LMF, 2001, 173., 174. lpp.

[5] Artūrs Džasts, Lūkas evaņģēlijs, 9:51–24:53, Rīga: LMF, 2003, 807. lpp.

[6] Dr. Mārtiņa Lutera Darbu izlase. 2. sējums, Rīga: LMF, 2021, 548. lpp.

[7] Šeit šī – Dievam atstājamā – atriebība ir formulēta juridiskā valodā: skat. Michael P. Middendorf, Romans 9–16, Saint Louis, MO: CPH, 2016, p. 1257, 1272. Pie šīs Rakstu vietas ir svarīgi piebilst, ka tūlīt pēc šīs pavēles seko nākamā (12:20): “uzvarēt ļaunu ar labu”, un 13:1–7, kas veltīta paklausībai valdībai.

[8] Dr. Mārtiņa Lutera Darbu izlase. 2. sējums, Rīga: LMF, 2021, 545. lpp.

[9] Krievijas agresīvā retorika laikā kopš 24. februāra jau vairākkārt ir mainījusi publiski pausto, pret ko Krievija Ukrainā cīnās. Savā 24. februāra uzrunā Krievijas prezidents kā ienaidnieku nosauca “nacistu un narkomānu kliķi”, taču kara gaitā Krievijas propaganda šo ienaidnieku nomainīja pret “ukraiņu armiju”, visu “ukraiņu tautu”, “NATO” un pat sātanu.

[10] Piemēram, Somijā par Bībeles citēšanu laulības kontekstā pie tiesiskas atbildības saukta parlamenta deputāte Peivi Resenena (Päivi Räsänen) un mācītājs Juhana Pojola (Juhana Pohjola). Lai arī spriedums bija attaisnojošs, lieta vairākkārt atgriezta atkārtotai izskatīšanai, tādējādi ne tikai radot precedentu iespējamai vajāšanai Bībeles mācības dēļ, bet arī apšaubot tiesiskas valsts pieņemta sprieduma pamatotību.

[11] Līdzīgi Luhanskas un Doņetskas apgabalu daļējai kontrolei laikā no 2014. gada, kuru gan teorētiski Krievijas vadība neatzina, bet kura bija praktiski konstatējama pat pēc ļoti vispārējas iepazīšanās ar situāciju.

[12] https://foreignpolicy.com/2022/04/19/diplomatic-life-returns-kyiv-embassies

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: