Vēstules imperatoram no provinces

Plīnijs Jaunākais (61–113) bija rakstnieks, jurists, tiesnesis un Romas impērijas amatpersona. Sākot no 110. gada līdz pat savai nāvei viņš bija tā dēvētais imperiālais pārvaldnieks jeb gubernators (legatus Augusti) Bitīnijas un Ponta provincē, kas atradās pie Melnās jūras mūsdienu Turcijas teritorijā. Būdams tik augstā amatā, viņš sarakstījās ar tā laika Romas imperatoru Trajānu (amatā 98–117) par dažādiem praktiskiem jautājumiem. Daļa no šī sarakstes ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Abi korespondences biedri būtu ārkārtīgi pārsteigti, uzzinot, ka divas nelielas vēstules no šīs sarakstes līdz pat šai dienai ir vieni no svarīgākajiem vēsturiskajiem dokumentiem Rietumu vēsturē. Tās ir vēstuļu X sējuma 96. un 97. vēstule – paši senākie romiešu dokumenti, kuros pieminēta savāda, bet biedējoša pagrīdes reliģiskā kustība – kristieši. 

Daži noderīgi fakti: Bitīnijas un Ponta province neatradās apustuļa Pāvila ceļojumu maršrutā; vēstuļu rakstīšanas gads ir 112., kas būtu tikai nedaudz vēlāks par parasti pieņemto Jāņa Evaņģēlija sarakstīšanas laiku. Pievērsiet uzmanību Plīnija vēstulē minētajām personām, kas bija atmetušas kristīgo ticību jau pirms divdesmit gadiem.   

Zīmīgs ir arī Plīnija novērojums, ka visā Romas impērijā jūtama reliģiska atjaunotne, un Plīnija cerība, ka šos kristiešus varēs pievērst atpakaļ vecajam labajam romiešu politeismam, kurā tempļos pielūdza gan dievus, gan arī imperatorus. Ievērības cienīga ir arī mērenā un pragmatiskā Trajāna attieksme: viņam nepatika ne anonīmo ziņotāju iesūtītie saraksti, ne brutāla kristiešu nogalināšana. Trajāns bija gudrs un prasmīgs valdnieks, kuru ne velti vēlākie romiešu annālisti min starp pieciem visu laiku labākajiem Romas imperatoriem. Viņa laikā impērija sasniedza savu maksimālo teritoriālo platību, piekopa sekmīgu demogrāfisko un sociālās labklājības politiku, kā arī veica tik grandiozus un daiļus būvniecības darbus, ka daži no tiem Romā aplūkojami vēl šodien. Turklāt: ko tad Trajānam ar kristiešiem bija darīt? Jebkāda pagrīdes pulcēšanās bija aizliegta, kā tas redzams arī citās vēstulēs attiecībā uz biedrībām; tāds vienkārši bija Romas likums. Un, tā kā Romā pastāvēja oficiālā valsts reliģija, bija saprotams arī, ka valdnieki nevarēja netraucēti ļaut izplatīties visādiem pagrīdes kultiem, jo īpaši tik stūrgalvīgiem kā kristieši. Ar mūsdienu acīm skatoties, var izteikt hipotēzi, ka, pat ja romieši būtu rīkojušies ar vislielāko brutalitāti, kristiešus vienkārši izkaujot un pašu Kristus vārdu aizliedzot lietot (salīdziniet ar imperatora Nērona veikto vajāšanu Romā pēc Romas ugunsgrēka 64. gadā), tas diez vai būtu palīdzējis apturēt šo kustību. Taču Trajāns un Plīnijs, lai gan viegli satraukti, pat nenoģida, ar ko viņiem īstenībā ir darīšana un kā drīz mainīsies, citējot imperatoru Trajānu, “laikmeta gars”.     

Lai vēstules par kristiešiem būtu redzamas un izprotamas visumā šarmanto romiešu reāliju kontekstā, ievietojām tās kopas vidū. Atlasīja un no latīņu valodas tulkoja A. Irbe.  

70. vēstule

C. Plīnijs imperatoram Trajānam. Kungs, kad meklēju vietu Prūsā, kur varētu uzcelt pirtis, kuras Jūs tik žēlīgi atļāvāt celt, man iepatikās kāda vieta. Tajā savulaik, kā stāsta, atradusies skaista māja, taču tagad tā ir neglītās drupās. Izvēloties šo vietu, mēs padarītu skaistu kādu neglītu pilsētas daļu, kā arī paplašinātu pašu pilsētu, nevienu namu nenojaucot, vienīgi pārbūvējot no vecuma sabrukušo smalkākā veidolā. Šīs mājas vēsture ir šāda: Klaudijs Poliains savā pēdējā gribā to novēlēja imperatoram Klaudijam, dodams rīkojumu kolonādē uzcelt viņam templi, bet pārējo namu izīrēt. Kādu laiku pilsēta no tā guva ienākumus, taču palēnām nams ar kolonādi, ko gan izlaupīja, gan pameta novārtā, pilnībā sabruka, tā ka šodien, ja neskaita zemi, no tā gandrīz nekas nav palicis pāri. Ja Jūs, Kungs, pilsētai atdosiet šo namu vai arī liksiet to pārdot, pilsēta to uzņems kā lielu pretimnākšanu tieši vietas izdevīguma dēļ. Es pats, ja dosiet man atļauju, domāju attīrītajā vietā ierīkot pirtis, tām apkārt uzcelt saviesīgas telpas un portiku veco celtņu vietā un iesvētīt tās Jūsu godam. Būve būs izsmalcināta un noteikti tā vērta, lai nestu Jūsu kā labdara vārdu. Nosūtu Jums pēdējās gribas norakstu, lai gan tajā ir kļūdas; tur Jūs redzēsiet, ka Poliains atstāja lielu daudzumu mēbeļu nama labiekārtošanai, taču šīs mēbeles, tāpat kā pats nams, tagad ir zudušas; piebilstu, ka, cik vien iespējams, centīšos tās atgūt.           

71. vēstule

Trajāns Plīnijam. Noteikti varam piršu celšanai Prūsā lietot šo pagalmu ar sabrukušo namu, kas, kā Tu raksti, ir bez iedzīvotājiem. Taču Tu īsti nepateici, vai imperatora Klaudija templis kolonādē tika pabeigts; jo, ja tas tika pabeigts un iesvētīts, tad, neatkarīgi no tā, ka tagad ir sabrucis, vieta joprojām ir viņam svēta.    

72. vēstule

C. Plīnijs imperatoram Trajānam. Daži cilvēki man prasa pieņemt lēmumus lietās, kurās prasītāji apgalvo, ka ir dzimuši kā brīvie, un pieprasa viņu dzimšanas stāvokļa tiesību atjaunošanu, tādējādi rīkojoties saskaņā ar precedentiem, kurus uzstāda Domitiāna vēstule Minicijam Rufam un amatā esošie prokonsuli pirms manis. Iepazinos ar Senāta rīkojumu šajās lietās, taču tur runāts tikai par prokonsulu pārvaldītām provincēm. Attiecīgi es šajā lietā nepieņēmu nekādus mērus, gaidot, lai Jūs, Kungs, norādītu, kā vēlaties, lai rīkojos.  

73. vēstule

Trajāns Plīnijam. Ja atsūtīsi man Senāta rīkojumu, kas Tev lika šaubīties, izvērtēšu, vai Tev jāizmeklē šie gadījumi, kuros personas apgalvo, ka ir dzimušas kā brīvie, un vai jāatjauno viņu īstā dzimšanas stāvokļa tiesības.

90. vēstule

Plīnijs imperatoram Trajānam. Kungs, Sinopes iedzīvotājiem trūkst ūdens, taču izskatās, ka labu un bagātīgu ūdens piegādi var nodrošināt no aptuveni sešpadsmit jūdžu liela attāluma. Taču nedaudz vairāk par jūdzi no avota ir bīstama, mīksta vieta, kuru es jau esmu licis apsekot, lai noskaidrotu, vai tur var būvēt akveduktu un vai vieta izturētu tā svaru. Līdzekļu būvniecībai mums netrūks, ja Jūs, Kungs, šo veselīgo un labvēlīgi novietoto koloniju žēlīgi atļausiet apgādāt ar ūdeni.   

91. vēstule

Trajāns Plīnijam. Kā jau esi sācis, dārgais Plīnij, turpini rūpīgi izpētīt, lai redzētu, vai šī aizdomīgā vieta varēs izturēt akvedukta svaru. Nav ne mazāko šaubu, ka Sinopes kolonija ir jāapgādā ar ūdeni, ja vien kolonija pati var segt nepieciešamās izmaksas. Šis uzlabojums būtiski vairos vietas veselīgumu un padarīs dzīvi tajā patīkamāku.  

92. vēstule

C. Plīnijs imperatoram Trajānam. Brīvpilsēta un sabiedrotā pilsēta Amisa, pateicoties Jūsu labvēlībai, dzīvo pati pēc saviem likumiem. Pievienoju šai vēstulei viņu biedrības ziņojumu par ziedojumu vākšanu, lai Jūs, Kungs, varētu izlemt, kādā veidā un cik lielā mērā to atļaut vai aizliegt.   

93. vēstule

Trajāns Plīnijam. Ja Amisas iedzīvotājiem, kuru ziņojumu Tu pievienoji vēstulei, likumos, kas nosaka viņu sadarbību ar mums, ir noteikts, ka viņi drīkst vākt ziedojumus, mums nav nekāda pamata to aizliegt, jo īpaši gadījumā, ja viņi šos ziedojumus izmanto nevis nemieru perināšanai un nelikumīgiem saietiem, bet gan, lai atbalstītu trūcīgos. Citās brīvpilsētās, kas ir pakļautas mūsu likumiem, šādas lietas ir jāaizliedz.

94. vēstule

C. Plīnijs imperatoram Trajānam. Kungs, es jau izsenis esmu apbrīnojis Svetoniju Trankvilu* – taisnīgāko, godīgāko un izglītotāko no visiem vīriem, kā arī viņa raksturu un rakstnieka dotības; esmu bijis viņa līdzgaitnieks un jo dziļāk esmu viņu iepazinis, jo vairāk esmu viņu iemīlējis. Ir divi iemesli, kāpēc viņam ir jāpiešķir “trīs bērnu vecāka” priekšrocības.** Pirmais ir tāds, ka viņš ir izpelnījies savu draugu visaugstāko vērtējumu, un otrais – ka viņam laulībā nav veicies. Tāpēc viņam ar mūsu palīdzību nākas cerēt no Jūsu labvēlības saņemt to, ko likteņa nežēlība viņam liegusi. Es zinu, Kungs, cik lielu labvēlību es lūdzu, tomēr to lūdzu no Jums, kurš allaž esat tik pretimnākošs visām manām vēlmēm. Turklāt Jūs varat redzēt, cik ļoti es to vēlos, jo, būdams tik tālu no Jums, tomēr izsaku šo lūgumu.    

(*) Svetonijs – ievērojams romiešu vēsturnieks.

(**) Trīs bērnu vecāki bija atbrīvoti no daļas nodokļu, savukārt laulātie bez pēcnācējiem bija spiesti daļu sava mantojuma atstāt valstij. Kā redzams, šādu statusu īpašos, retos gadījumos varēja piešķirt arī cilvēkiem bez bērniem.

95. vēstule

Trajāns Plīnijam. Mans dārgais Plīnij, Tu zini, cik reti es dāvāju šādas labvēlības. Senātā es bieži ziņoju, ka neesmu pārsniedzis to skaitu, kuru šim godājamam iedibinājumam minēju kā manā gadījumā pietiekamu. Tomēr esmu apmierinājis Tavu vēlmi un savā dienasgrāmatā ierakstījis, ka piešķirts “trīs bērnu vecāka” statuss Svetonijam Trankvilam ierastajā izpratnē.  

96. vēstule

C. Plīnijs imperatoram Trajānam. Esmu pieradis, Kungs, visos neskaidrajos jautājumos vērsties pie Jums pēc padoma. Kurš gan labāk varētu mani vadīt šaubās un pamācīt nezināšanā? Es nekad neesmu ņēmis dalību apsūdzēto kristiešu lietu izmeklēšanā, tāpēc nezinu, kā viņus parasti soda, cik smagi ir sodi un cik padziļinātai ir jābūt izmeklēšanai. Man nepavisam nav skaidrs, vai ir jāizdara kādi nošķīrumi pēc apsūdzēto vecuma; vai vārgie ir jāsoda tikpat smagi kā spēcīgie; vai ir jāapžēlo tas, kurš atsakās no ticības, vai arī tas, kurš bija pārliecināts kristietis, no atteikšanās neko neiegūst; vai pati saukšanās par kristieti, ja nav citu pārkāpumu, ir jāsoda vai arī jāsoda tikai par pārkāpumiem, kas darīti tās vārdā.

Kamēr gaidu Jūsu atbildi, ziņošu, kā esmu rīkojies tajos gadījumos, kad manā priekšā atvesti tie, kas apsūdzēti kā kristieši. Es viņiem jautāju, vai viņi ir kristieši. Ja viņi atbild apstiprinoši, es jautāju vēl otro un trešo reizi, piedraudot ar paredzēto sodu; ja viņi nepiekāpjas, lieku vest uz cietumu. Man nav šaubu, ka neatkarīgi no tā, kādus pārkāpumus viņi atzīst, noteikti ir jāsoda viņu nepiekāpība un nelokāmā stūrgalvība. Bija vēl citi ar līdzīgu neprātu, bet tie bija Romas pilsoņi, tāpēc liku viņus nosūtīt uz Romu. Drīz vien, kā parasti notiek, izplatoties ziņām par šo noziegumu, man nācās saskarties ar ļoti daudziem gadījumiem. Parādījās lapele bez autora vārda, kas saturēja daudzu cilvēku vārdus. Tos, kuri noliedza, ka ir vai ir bijuši kristieši, un piesauca dievus, atkārtojot vārdus pēc manis, kā arī godināja ar vīraku un vīnu Tavu attēlu, kuru īpaši biju licis atgādāt šim nolūkam līdz ar dievību statujām, uzskatīju par atbrīvojamiem, jo īpaši, ja viņi nolādēja Kristu, jo runā, ka tos, kas patiešām ir kristieši, nekādi neesot iespējams piespiest šādi rīkoties. Citi, kuru vārdus man pateica ziņotājs, sākumā apgalvoja, ka esot kristieši, bet pēc tam noliedza, sacīdami, ka senāk esot bijuši, bet tagad vairs neesot; daži esot atteikušies pirms trīs gadiem, citi senāk un vēl citi – jau pirms divdesmit gadiem. Šie visi pielūdza Jūsu attēlu un dievu statujas un teica sliktus vārdus par Kristu. Taču viņi apgalvoja, ka visa viņu vaina vai kļūda esot vienīgi tas, ka noteiktā dienā viņi bija raduši pulcēties pirms rītausmas, lai savā starpā dziedātu himnu Kristum, it kā viņš būtu dievs, un ka viņi nevis zvērējuši kopīgi pastrādāt kādus noziegumus, bet tieši pretēji – viņu zvērests esot bijis atturēties no zagšanas, laupīšanas, laulības pārkāpšanas un atkrišanas no ticības, kā arī izsniegt pie viņiem noglabāto naudu tad, kad liek nodot, kam pienākas. Kad šī saiešana beigusies, viņi parasti izklīduši, bet satikušies vēlāk, lai kopīgi paēstu, taču šī kopīgā maltīte bijusi parasta un nevainīga; turklāt arī to viņi pārtraukuši darīt pēc tam, kad es, pēc Jūsu pavēles, izdevu rīkojumu aizliegt jebkādas slepenas biedrības. Šīs liecības mani vēl vairāk pārliecināja, ka ir nepieciešams noskaidrot patiesību, tāpēc es pakļāvu mocībām divas verdzenes, kuras tika sauktas par “kalpotājām”, taču neatradu pie viņām neko citu, kā vien kroplīgu un pārspīlētu māņticību. Tāpēc es pārtraucu izmeklēšanu, lai vērstos pie Jums pēc padoma. Šis jautājums, manuprāt, ir Jūsu uzmanības vērts, jo īpaši tāpēc, ka ir tik daudz cilvēku, kas iesaistīti šajā bīstamajā lietā. Daudzi dažādu vecumu, dažādu kārtu un abu dzimumu ļaudis ir nonākuši briesmās, un tas neapstāsies. Šī māņticība ir izplatījusies kā slimība ne tikai pilsētās, bet arī ciematos un lauku apgabalos. Taču man joprojām šķiet, ka to var apturēt un vērst par labu. Ir skaidri redzams, ka gandrīz jau pamestie tempļi atkal pildās ar lūdzējiem, ka svētie riti, kuriem ilgu laiku ļāva palikt novārtā, šobrīd tiek atjaunoti, un ka upurdzīvniekus atkal var pārdot, lai gan vēl līdz nesenam laikam tiem ļoti reti varēja atrast pircēju. Tas viss liek spriest, ka lielu daudzumu cilvēku var atgriezt, ja tiek dota nožēlas iespēja.      

97. vēstule

Trajāns Plīnijam. Tu esi rīkojies pareizi, mans dārgais Plīnij, izmeklējot apsūdzības pret tiem, par kuriem Tev tiek ziņots kā par kristiešiem, jo nav iespējams pieņemt vienu vispārīgu mēru ar skaidrām vadlīnijām, lai risinātu šo jautājumu. Viņus nevajag mēģināt izķert; ja viņus pie Tevis atved un apsūdzība tiek pierādīta, viņi ir jāsoda; taču, ja kāds noliedz, ka viņš ir kristietis, un, pielūdzot mūsu dievus, skaidri parāda, ka viņš tāds nav, tad neatkarīgi no tā, cik lielas aizdomas kristu uz viņu pagātni, šīs nožēlas dēļ viņam jāpiedod. Taču bez autora vārda izplatītām lapelēm neviena nozieguma izmeklēšanā nedrīkst būt vispār nekāds svars – tādas lapeles ir piemēri pašām zemiskākajām rīcībām, kā arī neatbilst mūsu laikmeta garam.           

98. vēstule

C. Plīnijs imperatoram Trajānam. Kungs, Amastras pilsēta, kas ir gan daiļa, gan smalki apbūvēta, īpaši lepojas ar ļoti skaistu un garu ielu, taču gar šo ielu visā garumā plūst tā dēvētā upe, kas patiesībā ir smirdīgs notekgrāvis. Tā ne tikai apkauno pilsētu ar savu pretīgo izskatu, bet arī apdraud veselību baisās smakas dēļ. Tādējādi gan veselības, gan izskata dēļ būtu derīgi to pārsegt. Tā arī darīsim, ja dosiet mums atļauju, un vienlaikus parūpēsimies, lai tik lielam un svarīgam darbam netrūktu nepieciešamo naudas līdzekļu.           

99. vēstule

Trajāns Plīnijam. Saprotams, dārgais Plīnij, ka, ja šis grāvis, kas plūst cauri Amastras pilsētai, nepārsegts apdraud iedzīvotāju veselību, tas noteikti ir jāpārsedz. Ne mirkli nešaubos, ka, pateicoties Tev raksturīgajai centībai, naudas līdzekļi šim darbam noteikti atradīsies. 


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: