Veterāns

Smagās tērauda ārējās durvis atvērās un kontrolieris caur restotajām iekšdurvīm uzsauca:

– Ei, Veķeran, pakuj baul! Damoi poiģoš!

Viņš palūkojās uzraugā ar tukšu skatienu un klusējot pamāja ar galvu. Ne jau katru šeit tā uzrunāja. Citu būtu saukuši uzvārdā un skaidrojuši, ka laiks savākt personīgās mantas. Bet ne jau viņu. Pat starp osobistiem pret viņu izturējās kā pret retumu. Ja ne gluži ar cieņu, tad tomēr savādāk. Patiesībā jau viņš arī bija retums. Droši vien komandieris klusībā lepojās, ka Veterāns ir tieši viņa pārziņā. Tāpēc arī uzrunā kā vecu paziņu. Galu galā Veterāns pirmo reizi sēdēja jau tad, kad šis uzraugs vēl piedzimis nebija. Pirms diviem mēnešiem pagāja apaļi sešdesmit gadi, kopš Veterānu pirmo reizi iebāza aiz restēm. Tāpēc arī tā iesauka – Veterāns. Ja pierēķinātu klāt bērnu namā pavadītos gadus, sanāktu vēl vairāk. Arī tur logi bija ar restēm. Nebija vienīgi sargtorņu pa perimetru.

Vispār jau viņu vajadzēja atbrīvot tikai parīt. Taču soda izciešanas pēdējā diena iekrita svētdienā. Un kuram no lielajiem priekšniekiem gribas ķēpāt brīvdienu viena veca zeka dēļ. Visiem zināms, ka brīvdienās pat DPNK uz darbu nāk izgulēties un televizorā pablenzt. Galu galā arī cietuma (kuru reizēm vēl aizvien mēdza saukāt par koloniju) priekšnieka dežūrējošais palīgs cilvēks vien ir. Kur nu vēl sīkākie gariņi. Tie, kam jāķēpājas ar papīru parakstīšanu, kad kāds jālaiž ārā pa vārtiem.

Savācis savas nedaudzās mantas, viņš stāvēja pie restotajām durvīm un gaidīja. Hatas biedri tikmēr izteica veiksmes novēlējumus. Ja tajā pusē žogam pret tevi slikti izturas, nāc atkal atpakaļ. Gaidīsim. Protams, ka gaidīs. Kur nu paliks. Te jau visiem gari gadi sadoti. Līdz šim viņš tādus atpakaļ gaidītājus nekad nebija pievīlis. Ilgākais ārpus žoga pavadītais laiks bija seši mēneši. Parasti bija mazāk. Reizēm pavisam maz – dažas dienas… Kā toreiz, kad kaut kāds likteņa untums viņu bija iesēdinājis vilcienā, kurš devās uz Rīgu – šo tālo nomali pie Baltijas jūras. Diennakti vēlāk viņa brauciens beidzās Transporta milicijas kapezuhā… Kā jau sevišķi bīstamajam viņam pienācās ilgi gadi un stingrs režīms.

Atkal vērās durvis. Pāri pagalmam uz priekšniecības māju. Strups paraksts uz papīriem. Desmit latu pabalsts jaunas dzīves uzsākšanai. Tad – uz vārtiem. Piektdienas pēcpusdiena kā radīta pastaigai svaigā gaisā. Viņš lēnām sāka soļot uz pilsētas centra pusi. Kāda gan starpība, uz kurieni iet. Nekur jau viņu neviens negaida. Tāpat kā negaidīja toreiz, kad piecpadsmit gadu vecumā viņu pirmo reizi izstūma pa vārtiem pēc desmit mēnešiem nepilngadīgo kolonijā. No bērnu nama viņu gan pa vārtiem neizlaida. Viņš aizbēga. Kāpēc – īsti pats nezināja. Kad prasīja, teica, ka gribējis uz fronti. Ko gan citu viņš varēja teikt. Lai kaut ko gudru pateiktu, ir jāzina daudz vārdu. Viņš neko daudz nezināja. Nebija jau, kas iemāca.

Pa tiltu šķērsojis Gauju, viņš iegāja kādā veikalā un nozaga pudeli degvīna. Ne jau tāpēc, ka gribētos piedzerties. Drīzāk gribējās izlocīt pirkstus pēc ilgas dīkstāves. Ja būtu gribējies ēst, viņš pievāktu arī kukuli maizes. Bet negribējās. Nez cik iedotu, ja uzreiz noķertu. Nesen zonā paklīda runas, ka jaunajā krimināllikumā nemaz vairs neesot panta par osobistiem. Bet mazums, ko runā. Varbūt tas izmuldēts tāpat, kā tās tukšās runas par amnestiju. No sākuma melsa, ka tāda būšot par godu jaunajai tūkstošgadei, tad baumoja, ka uz Rīgas 800 gadu svētkiem, visbeidzot gudri muldēja, ka sakarā ar iestāšanos tajā jaunajā savienībā jau nu točno daudzus palaidīšot mājas. Ne nu bija, nekā. Nevienu nekur nelaida. Tikai režīmu pastiprināja. Varbūt, ka tā recidīvistu lieta tāpat izmuldēta.

Līdz šim sevišķi bīstamā recidīvista nosaukums viņam bija devis drošu ilgtermiņa pajumti pat par sīku zādzību. Tāpēc jau viņš bija te iestrēdzis. Toreiz viņš ieradās Rīgā, pavisam muļķīgi iekrita (kurš gan iekrīt gudri) un “aizsēdējās”. Kad tika laukā, jau bija cita valsts, cita nauda, cita, pavisam nesaprotama, dzīve. Tik nesaprotama, ka ceļš atpakaļ uz Valmieras īpašā režīma zonu pie citiem sevišķi bīstamajiem likās vienīgais risinājums. Kaut gan – neko bīstamāku par zagšanu jau viņš vispār nepiekopa. Kas nu tur tik sevišķi bīstams… Tas duraks, kam agrā jaunībā ar parašas vāku bija gadījies ielauzt galvaskausu, jau neskaitījās. Pats uzprasījās. Nevajadzēja lamāt viņu par smirdošo hoholu. Tāpat arī tas kuce, kam gadījās ieslidināt spalviņu rīklē. Toreiz, kad visām valsts zonām no Baltās jūras līdz Kolimai vēlās pāri razborkas starp zagļiem un sukām. Ne tur kāds meklēja vainīgo, ne viņam ko prasīja. Dzīvi palikušie apraka noaktētos miroņus un dzīve turpinājās.

Ziemas diena pamazām apsīka. Kļuva vēsāks un tumšāks. Viņš uzkāpa kādas piecstāvu kāpņu telpas pašā augšā. Bēniņu durvis gan bija aizslēgtas, bet kāpņu laukumiņš to priekšā ērts un tīrs. Nakti pārlaist varēs. Gan jau rīt kaut ko izdomās. Viņš iekārtojās pusguļus uz sava mantu maisa. Nograuza pāris sausiņus, kas bija kabatā un ierāva pāris malkus no degvīna pudeles. Lai vēsumā vieglāk iemigt.

Pēdējā laikā pirms aizmigšanas viņš šad un tad redzēja tādu kā pussnauda sapni. Arī šoreiz viņš atkal uz mirkli bija tur – vēl pirms kritkām, zonām un bērnu nama. Viņš stāvēja pie loga. Laikam uzrāpies uz krēsla, jo citādi galva palodzei pāri nebūtu sniegusies. Aiz loga bija gaiša, saulaina vasaras diena. Un tumša, melna zeme pagalmā. Zāles, pat ne nātres vai dadža lapas tur neredzēja. To nebija. Vairs nebija… Aiz muguras kaut kas sakustējās. Viņš pagrieza galvu, bet nekā neredzēja. Saskatīt traucēja vai nu gaismēnas, vai saulē apžilbušās actiņas. Tomēr viņš zināja, ka pavērtajās istabas durvīs kāds stāv un skatās uz viņu.

Viņš bieži bija centies atcerēties vēl kaut ko. Tomēr citas atmiņas pie viņa nenāca. Ne nomodā, ne miegā. Ja neskaita to graudu. Uz ceļa bija zirgu mēslu čupa. Laikam garām ciematam bija virzījusies kāda karaspēka daļa. Zirgābolos bija grauds. Vesels un nesairis. Tāds liels un dzeltens. Viņš jau grasījās to bāzt siekalām pārplūdušajā mutē. Bet tad uzradās kāds cits zēns, kuram bija atlicis vairāk spēka un viņam to atņēma. Citu atmiņu par laiku pirms tam nebija. Pēc tam bija bērnu nams. Tur reizēm deva ēst. Reizēm sita vai vēl kaut ko… To bija pavisam pretīgi atcerēties un nekādā gadījumā nedrīkstēja pieminēt cietumā. Kopumā jau gan nebija nemaz tik slikti. Ar dažiem bērniem viņš pat tā kā sadraudzējās. Krietna puse no viņa bēdu brāļiem gan pazuda, kad viņi kaut kur bēga pa ļaužu pilniem lielceļiem garām sagrautām mājām un cilvēku līķiem. Virs galvām trauca krustiem rotātas lidmašīnas, kas špļāva uguni. Iztukšojušas rīkles, tās reizēm sacentās savā starpā, zemā lidojumā sitot bēgošos ļaudis ar riteņiem.

No snauda viņu iztraucēja kāds troksnis. Varbūt aiz bēniņu durvīm grabinājās žurka. Varbūt vējš raustīja jumta notekcauruli. Viņš nodrebinājās. Ārā bija noslīdējis krietni zem nulles un arī kāpnēs nebija vairs silti. Protams, ar viņa Kolimas salto vēju rūdījumu par to nav jābēdā. Cik nav nācies gulēt ar sniegu pieputinātās kamerās, kurām izsistie logu stikli aizstāti ar papildus restēm. Viņš patukšoja pudeli un laidās atkal snaudā.

Saulainais pagalms atkal bija viņa acu priekšā. Viņš atkal pagriezās, sekojot saulstaru zibšņiem uz istabas sienām. Šoreiz gaismēnas krita kaut kā nedaudz savādāk. Viņš ieraudzīja to, ko bija centies saskatīt tik daudzas reizes. Pavērtajās istabas durvīs stāvēja jauna sieviete noskrandušā apģērbā un sāpju izmocītu seju. Viņas lūpas pavērās un pār tām pārvēlās kluss čuksts.

– Dēliņ…

Morga sanitāri lādēdamies stiepa uz leju pa kāpnēm kramā sasalušo līķi. Viens no viņiem, kaut ko murminādams par veco bezpajumtes sprāgoni, iebāza roku Veterāna vateņa iekškabatā un izvilka desmit latu banknoti. Vismaz kaut kas, sanitārs pie sevis nodomāja.



Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: