Ko nozīmē Baznīcas šķirtība no valsts. 2. daļa

Raksta pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/baznicas-skirtiba-1. Telos sarunu ar raksta autoru par baznīcu tiesību jautājumiem var dzirdēt šeit: https://telos.lv/saruna-par-satversmes-99-pantu

“Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.
Baznīca ir atdalīta no valsts.”
Latvijas Republikas Satversmes 99. pants.

Ievada vietā

Mēs dzīvojam laikā, kad tautas (suverēna) tiesības, kas deklarētas Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk  – Satversme) sāk atšķirties no tām, kas pastāv reālajā dzīvē. Pilsoņu praktiskās iespējas ietekmēt valsti ir tuvu nullei, jo reālu instrumentu, kā to izdarīt, nav. Tās ir veiksmīgi “nobloķētas”. Par valsts pārvaldes optimizāciju, vēlēšanu modeļu maiņu un citiem uzlabojumiem politiķi runā pirmsvēlēšanu laikā. Pēc vēlēšanām runātais izplēn koalīcijas vai sadarbību padomēs, kā arī opozīcijas bezspēcības nolemtībā. Arī individuāli mēģinājumi “izsisties” caur šobrīd biezo valsts pārvaldes sienu ir lemti neveiksmei. Šī laika procesi sabiedrībā aizvien biežāk sāk atgādināt Kafkas Procesā radīto sirreālo nolemtības sajūtu (“prāvas gaita tiek slēpta gan no publikas, gan arī apsūdzētā”; “prāvas noslēdzošie tiesas lēmumi netiek darīti zināmi atklātībai, tie nav pieejami pat tiesnešiem”; “visi ierēdņi ir aizkaitināti pat tad, kad tie izskatās mierīgi” u. tml.).

Satversmes simtgadē bieži skandētie vārdi par tās unikalitāti liek aizdomāties par notiekošā saistību ar konstitucionālo regulējumu. Satversmes normas ir kļuvušas par tādiem kā “pieturas punktiem” – nevis rīcības aksiomām, kā sākotnēji bija iecerēts. Satversme līdzinās svētku rotājumam, ko piesauc gadadienās, taču praksē amatpersonas tajā ieskatās, nevis domājot, kā izpildīt valsts pamatlikumā noteikto, bet gan, kā kaut cik ciešamā formātā salāgot tur rakstīto ar Eiropas Savienības regulējumu. Satversmes “radošai interpretācijai” attīstoties, acīmredzami sāk parādīties attiecīgajai politiskajai situācijai lietderīgs skaidrojums. Spilgtākais “radošas interpretācijas” piemērs ir Satversmes tiesas Satversmes 110. panta skaidrojums: žonglējot ar skaidri rakstīto, tiesneši nonāca pie pretējiem secinājumiem – tā, lai tie būtu atbilstoši ES un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei.  

Reliģijas brīvības saturs un tvērums ir noteikts pirmās paaudzes pilsoniskajās un politiskajās cilvēktiesībās, kā arī autoritatīvi izklāstīts starpvalstu konvencijās, dažāda līmeņa tiesu nolēmumos un mācību grāmatās. Turpretī Latvijas Republikas Satversmes pants “Baznīca ir atdalīta no valsts” (turpmāk tekstā – Šķirtība) ir iekšējās politiskās sistēmas prakses, nevis Eiropas Komisijas vai starptautisku līgumu interpretācijas jautājums. Šķirtības jēdziens ir atkarīgs no saprātīgas amatpersonu pieejas. Ja pieeja nav saprātīga, par Satversmes garu kļūst amatpersonu pieņēmumi un viedokļi, nevis tiesiski pamatoti argumenti.

Manuprāt, šobrīd Šķirtības jēdzienam, kas mūsu Satversmē tika iekļauts, lai aizsargātu baznīcas, pamazām tiek gatavots jauns saturs. Tāpēc arī raksta pirmajā daļā kritizēju Valsts prezidenta Egila Levita teikto Aglonas svētkos, ka no Šķirtības izrietot reliģijas brīvība. Nē, reliģijas brīvības aprises veido Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Savukārt Šķirtība ir konstitucionāla garantija, kas cita starpā sargā baznīcu reliģisko autonomiju.

Šajā raksta turpinājumā es centīšos saprast, kāds ir valsts skatījums uz Šķirtību, vērtējot gan normatīvi tiesisko regulējumu, gan arī praksi. Lai paveiktu iecerēto, vispirms izvērtēsim reliģiskās organizācijas to normatīvā regulējuma gaismā.

Reliģisko organizāciju klasifikācija, kas izriet no normatīvā regulējuma

Reliģiskās organizācijas tiek reģistrētas Uzņēmumu reģistrā kā juridiskās personas. Tās tiek reģistrētas arī Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu maksātājas. Līdzīgi kā citas organizācijas, arī reliģiskās organizācijas slēdz darba līgumus ar saviem darbiniekiem, mēdz būt atbildētāji vai prasītāji tiesā un, kā ikviens cits, var gan sagaidīt dažādus kontrolētājus, gan saņemt sodus. Vienlaikus valsts uztic tām laulāt savus pilsoņus, pieļauj grēksūdzes noslēpuma aizsardzību, ļauj garīdzniekiem neliecināt par dzirdēto, kā arī atļauj skolās mācīt ticības mācību. Lai kāda būtu katra atsevišķa cilvēka attieksme pret reliģiju, ir jāsaprot, ka reliģiskās organizācijas Latvijā bauda īpašu aizsardzību no valsts puses un šī aizsardzība ir dažāda līmeņa. Ņemot vērā specifisko valsts “aizsardzības režīmu”, ko var saukt arī par “atzīšanas pakāpi”, reliģiskās organizācijas Latvijā ir iedalāmas trīs grupās. Pirmajā grupā ir Romas katoļi. Otrajā grupā evaņģēliskie luterāņi, pareizticīgie, septītās dienas adventisti, baptisti, metodisti, vecticībnieki un ebreji.[1] Trešajā grupā ir visas pārējās reliģiskās organizācijas, kas reģistrējušās saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu.

(1) Romas katoļu baznīca. Šī ir vienīgā no visām baznīcām, kurai Latvijā ir atzīts publisko tiesību statuss. Praksē tas nozīmē, ka valsts ir atzinusi: šī baznīca pastāvēja vēl pirms Latvijas valsts izveidošanās. No publisko tiesību statusa izriet zināmas baznīcas privilēģijas, piemēram, “paziņošanas institūts”. “Paziņošana” nozīmē tiesības nepildīt veselu virkni birokrātisku nosacījumu, lai iegūtu valsts reģistra iestādes labvēlīgu lēmumu, bet rakstiski informēt par notikušu juridisku faktu, kurš valstij kā tāds ir jāpieņem (Sk. līguma 2., 5. un 24. pantu). Šis statuss un vēl virkne tikai Romas katoļiem paredzētu tiesību izriet no 2000. gadā parakstītā Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu (turpmāk – Katoļu Līgums). Ir svarīgi atzīmēt, ka uz katoļiem attiecas arī Reliģisko organizāciju likums, tomēr tas attiecas tikai uz to tiesību daļu, kas nav atrunāta šajā līgumā.

(2) Reliģiskās organizācijas, kuru statuss nostiprināts ar speciāliem baznīcu likumiem (turpmāk – SBL). Romas katoļu šo organizāciju vidū nav, jo viņiem ir līgums ar Svēto krēslu. Pašu SBL rašanās cēlonis ir minētā līguma noslēgšana. Aizvainotas par šādu Latvijas valdības īpašo labvēlību, ietekmīgākās Latvijas baznīcas izcīnīja, ka 2004. gadā šādus līgumus parakstīja ar septiņu konfesiju baznīcām. To izdarīja toreizējais Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers. Vēlāk izrādījās, ka no juridiskā aspekta šie līgumi ir diskutabli un skarbajās diskusijās starp Valsts kanceleju un Saeimas juridisko biroju neviena no pusēm nebija pārliecināma. Nelīdzēja arī Egila Levita kunga atzinums par šādu līgumu tiesiskumu un juridisko dabu. Kā kompromiss tika piedāvāts politisks lēmums pieņemt SBL, ko sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Saeimas Juridisko komisiju, Juridisko biroju un baznīcām arī izstrādāja un pieņēma (2007–2008). Šis risinājums tika ietverts Reliģisko organizāciju likuma 5. pantā “Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati”. Valdības līgumi, kas vēlāk pārtapa par SBL, tika pieņemti par visām 1937. gada Civillikumā[2] minētajām konfesijām: septītās dienas adventistiem, baptistiem, ev. luterāņiem, metodistiem, pareizticīgiem, vecticībniekiem un ebrejiem.[3]

SBL palīdzēja konkrētām organizācijām nostiprināt praktiskas lietas – piemēram, reliģiskas svētvietas (Valgundes klostera) tiesisko statusu pareizticīgajiem. Tomēr lielākoties līgumi tikai atzina to, kas jau bija uzskaitīts citos likumos.[4] Nevarētu gan teikt, ka SBL ir tikai formāls citos likumos ietvertu normu apkopojums. SBL izvērtās par izteiktu valstiskās cieņas apliecinājumu reliģiskajām organizācijām. Šīs organizācijas SBL tika nosauktas par “tradicionālām” (SBL 2. pants). Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā tika nostiprināts šo baznīcas galvu sevišķais (ekskluzīvais) statuss. Tas noteica, ka attiecīgās baznīcas galva ir vienīgais lēmējs par dotās reliģiskās organizācijas garīdznieka kalpošanas uzsākšanu, grozīšanu un atbrīvošanu no kalpošanas (attiecīgi 14. un 15. pants). SBL ir nozīmīgi, pirmkārt, ar to, ka papildus Satversmes 99. pantam tajos tika atzīta attiecīgo baznīcu autonomija.

Attiecīgi trešajā grupā ir visas reliģiskās organizācijas, kas reģistrētas Reliģisko organizāciju likuma un likuma “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” noteiktajā kārtībā. Šīs trešās grupas organizācijām nav liegts, līdzīgi otrās grupas baznīcām, prasīt sev SBL un iegūt šāda tipa “aizsardzības režīmu”, tomēr līdz šim neviena organizācija tādu vēlmi nav izrādījusi.

Baznīcu autonomijas princips kā Šķirtības tvēruma elements

Lai arī Satversmē to burtiski izlasīt nevar (kā var, piemēram, Ungārijas vai Polijas gadījumā), baznīcu autonomijas princips izriet no Satversmes 99. panta. To Latvijā ir atzinusi, lai arī nav izvērsusi tiesa.[5] Raksta pirmajā daļā jau minēju, ka, Satversmes 99. panta redakciju apspriežot, deputāts Kārlis Čerāns centās panākt, lai vārds “autonomija” būtu tieši ierakstīts Satversmē. Taču konstitucionālais likumdevējs, cenšoties ievērot Satversmes lakonisma principu, to neļāva izdarīt. Čerāna kolēģis profesors Ilmārs Bišers, kurš vadīja attiecīgo Saeimas Juridiskās komisijas darba grupu, faktiski deva nepārprotamu mājienu, ka autonomijas princips jau ir ietverts Satversmes panta galīgajā redakcijā “Baznīca ir atdalīta no valsts”.

Lai gan vārds “autonomija” nav izlasāms 1991. gada likumā “Par reliģiskajām organizācijām”, to var skaidri saskatīt likuma 2. panta pirmajā daļā. Tur laicīgums tiek sasaistīts ar aizliegumu valstij iejaukties reliģisko organizācijo darbībā. Reliģisko organizāciju likums, kas aizstāj šo likumu, turpina tradīciju vārdu “autonomija” nepieminēt, taču to tāpat var skaidri nolasīt. Ir runa par likuma 5. un 14. pantiem, kur skaidri ierakstīta reliģisko organizāciju autonomijas būtība: reliģiskajām organizācijām tiek garantētas tiesības darboties, pamatojoties uz saviem kanoniskajiem noteikumiem, savukārt valsts no savas puses apņemas neiejaukties reliģisko organizāciju darbībā. Turklāt 5. panta otrās daļas otrais teikums paredz, ka ne tikai valstij vai pašvaldībai, bet arī “sabiedriskajām un citām organizācijām” nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju darbībā. Šeit svarīgi piezīmēt, ka minētais regulējums šobrīd ir spēkā.

Atsevišķas un individuālas autonomijas garantijas Romas katoļu Baznīcai noteiktas Katoļu Līgumā un SBL. Tās ir, piemēram, “tiesības interpretēt Svētos rakstus”. Tās ir arī tiesības brīvi noteikt savu iekšējo pārvaldi un tiesības uz izglītības iestāžu autonomiju. Par autonomiju liecina arī tas, ka baznīcu lēmumi kanoniskajos jautājumos nav pārsūdzami valsts iestādēs. Sevišķs autonomijas elements ir publisko tiesību subjekta statuss, kas Romas katoļu Baznīcu pielīdzina (!!!) valstij jau a priori nozīmē. Tas pēc būtības norāda, ka Romas katoļu baznīcas autonomija Latvijā ir pati augstākā.  

Valsts politika un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesības uz autonomiju

Šobrīd Eiropā notiek karš. Karo Krievija pret Ukrainu, taču, lai arī Latvija karā tieši nav iejaukta, Latvija aktīvi palīdz Ukrainai. Kara ietekme ir jūtama mediju telpā, inflācijā un arī starpnacionālo attiecību jomā. Kara ietekmi mēs varam novērot 14. Saeimas vēlēšanu rezultātos, kā arī nesen aktualizētajā Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā. Valsts prezidenta Egila Levita rosinātie grozījumi šajā likumā ir zīmīgs apliecinājums problēmām, kas Latvijā plosa Šķirtības izpratni. Tie norāda uz valsts visatļautību un baznīcas neaizsargātību.

2022. gada septembra sākumā valsts prezidents pēkšņi nāca klajā ar iniciatīvu atdalīt Latvijas Pareizticīgo Baznīcu (turpmāk – LPB) no Krievijas “mātes” baznīcas. Šis likums lielā steigā tika pieņemts 8. septembrī (vienā dienā – divos lasījumos). E. Levita kungs pats savus iniciētos grozījumus, ko Saeima pieņēma 8. septembrī, izsludināja jau 9. septembrī, lai tie stātos spēkā 10. septembrī. Ar apbrīnojamu likumdevēja ātrumu pāris dienu laikā tika pieņemts likums, kura ārkārtējā steidzamība nav pamatota. Nebija dzirdamas nekādas debates, un abi balsojumi bija teju vienbalsīgi. Kad jautāju kādai no Saeimas deputātēm, kas balsoja “par” grozījumiem LPB likumā, vai viņai nešķiet aizdomīgi, ka pati LPB nav neko paudusi šajā sakarā, saņēmu atbildi: “Kā gan citādi es varēju balsot!? Mani uzreiz padarītu par krievu ietekmes aģentu. Gan jau tur komisijā zina, ko dara.”

Tiešām, ko gan mēs varam gribēt no politiķiem, kuriem bija paniskas bailes pāris nedēļas pirms parlamenta vēlēšanām tikt apsūdzētiem prokremliskumā un stigmatizētiem. Bet kā ar Juridisko komisiju? Kā ar Tieslietu ministriju? Un kā galu galā ar pašu Valsts prezidentu? E. Levita paziņojumā, kas vienlaikus kalpoja par likuma grozījumu pamatojumu, bija teikts, ka LPB tagad būšot pilnīgi patstāvīga un baznīca kļūšot neatkarīga; tāpat tikšot izslēgta jebkāda Maskavas patriarha ietekme. Paziņojumā prezidents uzstājās arī pašu pareizticīgo vietā, apgalvojot, ka “atteikšanās no jebkādas saiknes ar Maskavas patriarhu ir būtisks jautājums mūsu pareizticīgajiem”, un piebilstot, ka tas esot nozīmīgi arī sabiedrībai un nacionālajai drošībai.[6]

Zīmīgi, ka pati LPB vadība par šo baznīcai nozīmīgo jautājumu ielika ziņu savā mājas lapā tikai divas dienas pēc likuma pieņemšanas. Lakoniskajā LPB Sinodes paziņojumā teiks, ka likuma grozījumi tapuši pēc Valsts prezidenta iniciatīvas un valsts noteikusi, ka baznīca tagad “ir juridiski neatkarīga no jebkura baznīcas centra, kas atrodas ārpus Latvijas”. Turpat LPB paziņo, ka “statusa maiņa nemaina pareizticīgo ticību, dogmas, […] rituālus, tradīcijas un iekšējo baznīcas dzīvi” un baznīca aicina stingri ievērot Latvijas valsts likumus. Arī no 20. oktobra LPB paziņojuma, kuru var lasīt turpat baznīcas mājas lapā, var skaidri saprast, ka grozījumi nav tapuši pēc LPB iniciatīvas, bet “pēc Latvijas Republikas prezidenta Egila Levita kunga iniciatīvas” un baznīcas koncils ir spiests pakļauties likumam. LPB koncila lēmumā parādās arī intriģējoša ziņa par “Latvijas Republikas Ministru Kabineta vēstuli Svētīgākajam Patriarham Kirilam”. To esot parakstījuši Koncila delegāti, kuri (vai drīzāk Ministru kabinets?) vērsušies “pie Svētīgākā Patriarha Kirila par LPB statusa kanonisku risinājumu.”[7] Būs interesanti uzzināt, ar ko beigsies šī pareizticīgo epopeja. Nez, vai jau no sākuma bija iecerēts, ka pēc Saeimas steigā pieņemtajiem likuma grozījumiem Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam būs jāvēršas pie Krievijas atbildīgās amatpersonas ar šādu lūgumu. Interesanti arī būs, ko šajā sakarā galu galā teiks “Svētīgākais Patriarhs”.

E. Levita kunga izsludinātie grozījumi ir bezprecedenta iejaukšanās baznīcas autonomijā. Turklāt daudziem ir paslīdējis garām, ka šo grozījumu sakarā no likuma nemanot ir pazudis autonomijas formulējums, kas bija ietverts LPB likuma sākotnējā redakcijā.

Iepriekš 3. panta “Baznīcas statuss” trešās daļas redakcija skanēja šādi:

(3) Baznīca pilnā mērā realizē tās statūtos noteiktās pašvaldīšanas un pašnoteikšanās tiesības.

Šobrīd spēkā esošā 3. panta “Baznīcas statuss” trešās daļas redakcija (pēc 2022. gada grozījumiem) ir šāda:

(3) Baznīcu vada Baznīcas galva, kas ir neatkarīgs no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas.

Uzskatu, ka Latvijas valsts ir rīkojusies antikonstitucionāli un pretēji Pareizticīgo Baznīcas likumam, jo Satversmes 99. panta otrajā teikumā ietvertā Šķirtība ietver sevī arī autonomiju, bet pareizticīgo SBL 3. panta 7. daļā noteiktais, ka baznīcas lēmumi kanoniskajos jautājumos nav pārsūdzami valsts iestādēs, ir jāsaprot tādā veidā, ka valsts nevar iejaukties kanoniskajos jautājumos. Šis diemžēl ir ļoti nelāgs precedents, kas arī turpmāk var valsti mudināt iejaukties baznīcu kanoniskajās lietās.

Kurš var garantēt, ka rīt Valsts prezidents nenāks klajā ar priekšlikumu beidzot pāriet no Jūlija kalendāra uz Gregora kalendāru? Pamatojumu atrast nemaz nebūtu grūti. Ir vien jāpalasa Saeimas stenogrammas katra gada janvāra sākumā pēdējo divdesmit gadu garumā. Kā labi zināms, partijai “Saskaņa”, kas tagad Saeimā vairs nav pārstāvēta, ik gadus bija tradīcija iesniegt priekšlikumu likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” un rosināt par svētku dienu noteikt arī pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētku dienu – 7. janvāri. Parasti pret šiem priekšlikumiem iebilda sakot, ka Latvija tad līdzinātos Krievijai u. tml. Var viegli iztēloties priekšlikumu bez debatēm pāris lasījumos ar stundas atstarpi atbrīvoties no Krievijas ietekmes un tālāk visiem bez stresa atzīmēt Ziemassvētkus vienā dienā. Piebildīšu, ka šī gada septembra lēmums ir tiešā pretrunā ar Satversmes tiesas vērtējumu, cik plaši likumdevējs ir tiesīgs izmantot politiskos apsvērumus, lai attaisnotu savu rīcību.[8]

Latvijas ev. luteriskās baznīcas autonomija praksē 

Diemžēl šāda iejaukšanās baznīcu autonomijā un baznīcu likumu pārkāpums nav pirmais precedents. Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) likums, Saeimas žargonā runājot, šobrīd ir “uzkāries”. To apliecina arī šī gada pavasarī pieņemtie grozījumi Reliģisko organizāciju likumā. Likumā, kas attiecas uz visām valsts reliģiskajām organizācijām, tika iekļauta vienīgi luterāņu baznīcai nepieciešama juridiska veidojuma (“nodaļas”) veidošanas iespējamība. Šeit jāpaskaidro, ka pēc 32 gadu ilgas vilcināšanās valsts pieņēma Pēterbaznīcas likumu, kuras pārvaldību tikai formāli uzticēja LELB. Lai varētu apgūt ievērojamus VFR finanšu līdzekļus (paredzētus baznīcas restaurācijai), vienā juridiskā formā tika apvienotas autonoma vācu draudze un LELB draudze. Reliģisko organizāciju likums un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas likums šādu formu neparedz, taču, lai gan jaunu formu no loģikas un likumdošanas tehnikas viedokļa būtu jāiekļauj attiecīgajā SBL, tā tika iekļauta vispārējā likumā.[9]

Tas liecina par juridisko haosu, ko valsts ievieš pašas radītajā kārtībā. Iemesls, kāpēc valsts izvēlējās LELB likumu neaiztikt, ir nevēlēšanās atkal atsākt sāpīgu diskusiju, kas notika 2018. gadā un patiesībā nav noslēgusies joprojām. LELB 12. Saeimā mēģināja grozīt pati savu likumu, bet Saeimas vairākums to neļāva izdarīt.

Tā kā saskaņā ar Saeimas kārtības rulli likumdošanas tiesības ir deputātiem, grozījumus LELB likumā iniciēja dažādu frakciju deputāti, viņu vidū arī šī raksta autors. Tas bija pragmatisks risinājums, jo, lai arī pats likums bija tapis, balstoties uz valdības un baznīcas 2004. gada līgumu, un izstrādāts 2008. gadā, sadarbojoties baznīcas un Saeimas komisijai, likuma grozīšanas iniciatīvas baznīcai nav. Tomēr grozījumi tika apstiprināti baznīcas bīskapu kolēģijā, kurus bija sagatavojusi īpaša baznīcas tiesību komisija. Šī, protams, ir pilnīgi atšķirīga situācija no tās, kas aprakstīta iepriekšējā apakšnodaļā, – jo grozījumus Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā pati baznīca bija spiesta akceptēt vien post factum.

2018. gada aprīlī LELB arhibīskaps Jānis Vanags vērsās pie Saeimas (visām Saeimas frakcijām), lūdzot atbalstīt likuma grozījumus. Grozījumos baznīca bija iecerējusi sev līdzīgas tiesības kā Romas katoļu baznīcai (draudžu reģistrāciju aizvietot ar paziņošanu, tā mazinot birokrātiju un lieku dokumentu formēšanu) un bija sagatavojusi jaunu LELB preambulu. Citējot arhibīskapa vēstulē Saeimai norādīto, preambulā aprakstīti ar baznīcu saistīti vēsturiski un juridiski fakti, kas, pēc arhibīskapa vārdiem, nostiprinātu baznīcas tiesisko stāvokli.[10]

Lai arī deputāti ar balsu pārsvaru 2018. gada 19. aprīlī nobalsoja grozījumus nodot atbildīgajai Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, bija skaidrs, ka, lai grozījumus pieņemtu, deputātu balsu nepietiktu. Baznīcas griba tika noraidīta, un Saeimas atbalsts, kas, kā rakstīja arhibīskaps savā vēstulē Saeimai, būtu Dievam par godu un cilvēkiem par svētību, netika iegūts. Kā lielākais oponents pret likumprojektu uzstājās “Jaunās Vienotības” frakcija, kas uzņēmās minēto likumdošanas iniciatīvu norakt. Vēlāk grozījumiem zuda atbalsts arī pārējās frakcijās. Galvenais sašutums raisījās nevis par luterāņu vēlmi iegūt analoģiskas tiesības kā Romas katoļu baznīcai, kuras valsts gan nebija gatava atbalstīt, bet par preambulas formulējumiem. “Jaunā Vienotība”, kuras deputāts Hosams Abu Meri likumprojektu bija parakstījis, taču vēlāk atsauca savu parakstu, šādi reaģēja uz LELBP (agrāk LELBāL – Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas; šobrīd saīsinājums ir no Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Pasaulē) protestiem, kuriem pievienojās ārzemju latvieši un liberālie Latvijas mediji.[11] Kā jau minēju, luterāņu gadījums ir atšķirīgs, jo šajā gadījumā runa ir par liberālās kristietības “karu” pret saviem “dabiskajiem ienaidniekiem” – konservatīvajiem un tradicionālajiem kristiešiem,[12] taču abi gadījumi ir saistīti tajā ziņā, ka speciālajos konkrētām baznīcām pieņemtajos likumos valsts nerēķinās ar pašas baznīcas gribu, šādi rupji pārkāpjot baznīcas autonomijas būtību.

Augšminētais gadījums, manuprāt, nebūtu pilnībā aplūkots, ja netiktu pieminēts zīmīgs Satversmes tiesas spriedums tajā pašā 2018. gada pavasarī (2018. gada 26. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-18-01), kas arī saistīts ar baznīcām. Neiedziļinoties šajā spriedumā, vien vēlos norādīt, ka starp pieaicinātajām organizācijām, kuras sniedza savu viedokli (bez Saeimas, Tieslietu ministrijas un Tiesībsarga) bija LELBP un LELB, kā arī Latvijas Pareizticīgā Baznīca un Latvijas autonomā pareizticīgā Baznīca. Jāsaka, ka parasti Satversmes tiesas spriedumos pie pieaicinātām personām (ja tādas ir) tiek vien lakoniski norādīts organizācijas nosaukums, nevis garāki vērtējumi par tās statusu – it īpaši, ja tie ir diskutabli. Tā, piemēram, Spriedumā ir rakstīts, ka lietā ir pieaicinātā persona – reliģiska savienība (baznīca) “Latvijas Pareizticīgā baznīca”, nesniedzot nekādu vērtējumu par tās statusu vai statusa izmaiņām pirmskara Latvijā. Tieši tāpat bija ar pieaicināto personu – reliģisko savienību (baznīcu) “Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu”. Taču, turpat spriedumā minot pieaicināto personu – reliģisko kopienu “Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas” (tagad, kā jau minēts, LELBP), aprakstā parādās novērtējums, kurš redzams zemāk. Šis novērtējums ir sprieduma konstatējošajā daļā, attiecīgi to nevar apstrīdēt. Konkrētajā tiesvedībā tam nebija nozīmes, taču tas var izrādīties ļoti noderīgs, kādā tiesā pārliecinot par LELBP juridiskā statusa nozīmi un lomu.

Izvilkums no Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01:

[…] Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, darbojoties ārpus okupētās Latvijas robežām, esot nodrošinājusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada satversmes, tradīciju un administratīvo pamatprincipu nepārtrauktību. […][13]

Izvilkums no LELB grozījumiem, kurus Saeima nepieņēma:

[…] Atbilstoši 1928. gada Baznīcas satversmei Baznīca ir apvienojusi visus evaņģēliski luteriskās ticības iedzīvotājus Latvijā arī laika posmā no 1940. līdz 1991. gadam. […] ar šo likumu apstiprina Baznīcas darbības nepārtrauktību Latvijā […] un “baznīca ir vienīgā tiesību pārmantotāja tai Baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam.”

Formulējumi ir uzkrītoši līdzīgi, vai ne? Ir runa par divām dažādām luterāņu baznīcām, kuras abas sevi uzskata par tiesību pārmantotājām no pirmsokupācijas laika un attiecīgi par īstajām Latvijas luterāņu baznīcām. Atšķirība tikai, ka vienā gadījumā (LELBP) formulējums ir ietverts Satversmes tiesas spriedumā un tātad ir valsts akceptēts, taču otrā gadījumā (LELB) tās ir vien pašas baznīcas un Saeimas arhīvā glabātas atziņas, kas speciālajā luterāņiem veltītajā likumā tā arī neiekļuva.

Satversmes tiesa būtībā ir oficiāli paaugstinājusi LELBP statusu pār LELB statusu – ko vairums Latvijas luterāņu, visdrīzāk, pat nezina un par ko nav bijusi nekāda sabiedrības un pašu ticīgo diskusija. Lūk, ko tagad Latvijā var panākt ar labu lobiju, pazīšanos likumdevēju un tiesu varas aprindās un prasmīgu advokātu izvēli.

Šķirtība “zem lupas” festivālā “Lampa”

Ko īsti nozīmē Šķirtība un kā to izprast – šis jautājums mani savulaik nodarbināja, pildot Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieka amatu jau pirms divdesmit gadiem un liekas saistošs vēl joprojām. Kad pērn Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina (partiju apvienība “Attīstībai/Par”) mani laipni uzaicināja piedalīties publiskā diskusijā par zīmīgu tēmu “Vai Latvijā baznīca ir nošķirta no politikas?”,[14] es, ilgi nedomājot, piekritu.

Vienlaikus apzinājos, ka diskusija, kas ieplānota Cēsīs sarunu festivāla “Lampa” ietvaros, būs ar izteikti liberālu ievirzi. Tā arī izrādījās. Diskusiju vadīja Andris Šuvajevs (šobrīd 14. Saeimas deputāts no partijas “Progresīvie”). Absolūtais vairums no diskusijas klātienes vērotājiem bija jaunieši, kuri vīpsnāja, kad cits diskusijas dalībnieks – Andis Kudors – pieminēja ģimeni kā valstiski aizsargājamu vērtību. Konkrētā diskusija, līdzīgi kā citas sarunas, kurās saduras polarizējoši viedokļi, nenoslēdzās ar viena viedokļa triumfējošu uzvaru. Katrs palika pie sava sākotnējā ieskata. Tomēr diskusija man ir palikusi atmiņā. Lai gan tā ritēja viegli un draudzīgā gaisotnē, manu uzmanību saistīja daži jautājumi – nostādnes, kuras bija balstītas noliegumā un kurās ar neapbruņotu aci varēja samanīt “noliegšanas – izslēgšanas kultūras” iespaidu.

Nelielai atkāpei uzsvēršu, ka sarunu festivāls “Lampa” nav nekāds margināls notikums. Festivālam nevar atrast analogu Latvijā nedz apmeklētības, nedz ilguma, nedz arī aplūkojamo tēmu plašuma ziņā. “Lampas” ietekmi pasvītro apstāklis, ka to atbalsta virkne nozīmīgu sponsoru kā no privātā, tā arī valsts sektora un tajā parasti piedalās augstas valsts amatpersonas un politiķi. Viņi piedalās tāpēc, lai tiktu sadzirdēti plašākā auditorijā. Nereti idejas, kas uzpeld “Lampas” domnīcās, neizskan nejauši. Tās pēcāk parādās publiskā vidē jau noslīpētākā formātā – kā atsevišķu politisku organizāciju priekšlikumi. Tās arī nereti veido valdošo viedokli dažādu profesionālu ekspertu slēdzienos. Dažkārt šīs atziņas izskan pat augstu amatpersonu vēstījumos. Īsi sakot, mazajai Latvijas sabiedriskajai telpai “Lampa” ir tāds kā liberālās domas poligons, kura ietekmi būtu bezrūpīgi ignorēt.

Ņemot vērā “tiesību inflāciju” (Rodžera Skrūtona apzīmējums plašai un aizvien plašākai cilvēktiesību interpretācijai)[15] un pēdējā laikā pieaugošo tiesu aktīvismu kreisi progresīvā virzienā, man ir bažas, ka Šķirtība var kļūt par nākamo Pandoras lādi. Šīs bažas stiprina arī apstāklis, ka mūsu valsts tiesas līdz šim par Šķirtību nav sniegušas itin nekādus skaidrojumus.

Visbeidzot, manas izjūtas, kas gan nav balstītas socioloģiskās aptaujās vai antropoloģiskos pētījumos, bet tikai personīgos novērojumos, liecina, ka tradicionālās baznīcas Latvijā kļūst aizvien vājākas. Tās aktīvi tiek marginalizētas. Ievirzītie un dažos gadījumos pat kristīgajai reliģijai atklāti naidīgie jautājumi, kas saistīja manu uzmanību “Lampas” diskusijā, bija šādi:

(1) Vai Saeimas komisijas sēdēs vispār vajadzētu aicināt garīdzniekus (piemēram, kad parlamenta komisija apspriež grūtniecības pārtraukšanas jautājumu un tā ētisko dimensiju)?

(2) Vai, aicinot garīdzniekus uz Saeimu, nevajadzētu viņiem aizliegt ierasties, tērptiem garīdznieku apģērbā?

(3) Vai nevajadzētu atcelt speciālos likumus, kas tikuši pieņemti šī gadsimta pirmajā dekādē par ev. luterāņu, pareizticīgo, baptistu u. c. baznīcām?

Pirmie divi jautājumi ir fokusēti uz likumdevēju, tomēr tos var vispārināt, attiecinot arī uz pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm. Šiem trim jautājumiem kopīgais ir baznīcu ekskluzivitātes un īpašā statusa noliegšana. Pēdējais, trešais jautājums, būtībā rezumē pirmo divu jautājumu pamata tēzi – reliģiskās organizācijas nav pelnījušas nekādu speciālu regulējumu un tās būtu jānivelē līdz parastu biedrību vai asociāciju līmenim.

Ja seko šim domu gājienam, tad, pilnībā atmetot vēsturiskos, kultūras, kulta praktizēšanas un paražu aspektus, varam pieņemt, ka baznīcas ir tikai viens no daudzajiem iespējamajiem cilvēku biedrošanās veidiem. Cilvēki, kas burā, var apvienoties jahtklubos, lopkopji var izveidot savas asociācijas, kartupeļu audzētāji un pārstrādātāji – savas arodbiedrības. Tad kamdēļ kristiešus būtu kaut kā īpaši jāizdala un jādod viņiem vārds, lai izteiktos, par, piemēram, ētiskajiem vai jēgas jautājumiem?

Mēģināšu paskaidrot “Lampas” jautājumos ieausto ideju, izmantojot analoģiju ar biedrībām un pielāgojoties diskusijas arhitektu domāšanai. Reliģijas vietā ņemsim ziedu audzēšanu un pieņemsim, ka Saeimā tiek apspriesti grozījumi Augu aizsardzības likumā. Visticamāk, uzaicināt uz debatēm kādu atsevišķu biedrību, piemēram kaņepju vai gladiolu audzēšanas biedrību, diez vai būtu racionāli. Likumdevējam pilnīgi pietiktu ar to institūciju, kas pārrauga šo procesu. Augu gadījumā tā būtu Zemkopības ministrija (reliģijas gadījumā tā būtu Tieslietu ministrija). Ja nu tomēr kaut kāda iemesla dēļ deputātiem būtu jāuzaicina pārstāvji no gladiolu audzēšanas biedrības, tad, visticamāk, Saeimas komisijas telpās viņus negaidīs dārznieka drēbēs ar dārza šķērēm pie sāniem. Tāpat ir skaidrs, ka Augu aizsardzības likums ir pietiekams normatīvs regulējums un atsevišķi (speciāli) likumi par kaņepēm, narcisēm, dālijām un citiem augiem ir ne tikai nevajadzīgi, bet pat kaitīgi. Šādu tiesību aktu pārpilnība nevajadzīgi izdalītu konkrētu ziedu veidus un traucētu valsts praktizētajai vienveidīgajai pieejai.

Jautājumi atklāj skaidru tendenci visas reliģiskās organizācijas, kā jaunās, tā tradicionālās, pielīdzināt interešu vai pat hobiju klubiem. Baznīcas aizstāv noteiktas metafiziskas un ētiskas dogmas un nosprauž robežas, taču mūsdienu liberālisms ir pret jebkādām robežām un pret formām; tas aktīvi – un, protams, vispār nedomājot par ilgtermiņa sekām – atbalsta sociālo normu irdināšanu, garīgās dzīves trivializēšanu un subjektīvu vēlmju apmierināšanu attiecīgos interešu klubos.[16]

Noslēguma vai drīzāk daudzpunktes vietā

Vēl pirms divdesmit gadiem tradicionālo baznīcu vadība izmisīgi meklēja atbildi un jautājumu, ko nozīmē: “baznīca ir atdalīta no valsts”.[17] Tagad, skatoties uz amatpersonu rīcību un pretrunīgo izpratni, šādu jautājumu valsts amatpersonām labāk neuzdot, ja vien negribam nokļūt tiesiskās “lamatās”. Pavisam nesen mani pārņēma šausmas, pirmspēdējā 14. Saeimas sēdē klausoties kāda deputāta pamatojumu, kāpēc Civillikuma 51. pants būtu papildināms ar dievturu konfesiju, kurai valsts tad attiecīgi uzticētu laulību reģistrāciju.[18] Dievturiem uzticēt laulību reģistrāciju vajagot tāpēc, ka esot cilvēki, kuri gan nav dievturi, bet labprāt savu kāzu ceremoniju gribētu nosvinēt latviskās tradīcijās… Respektīvi, nav nekāda juridiska kopsakara, nav nekādas saiknes ar valsts atbildību un rūpīgu analīzi, veidojot jaunu deleģējumu… Tad kādas te kristīgajām bazīcām var būt pretenzijas uz darbošanos publiskā jomā un savas autonomijas aizsardzību? Un kāda tad ir robeža, aiz kuras valsts vairs nedrīkstētu iejaukties baznīcu dzīvē?

Pēdējais jautājums šķiet īpaši interesants, jo ne tikai jau pieminētie, bet arī virkne citu gadījumu pēdējā laikā liecina, ka izpildvara un tiesu vara gandrīz vai apzināti orientējas uz Šķirtības ignorēšanu. Piemēram, Valsts ieņēmumu dienests, apkarojot noziedzīgi iegūtus līdzekļus, pirms pāris gadiem veica kratīšanu Romas katoļu baznīcas telpās, liekot arhibīskapam taisnoties par ticīgo saziedotajiem līdzekļiem. Valsts ieņēmumu dienests vēlas padarīt skaidrus baznīcas ziedojumus un izdevumus. Vai nebūtu labāk sakārtot un vienkāršot šobrīd komplicēto pašnodarbināto sfēru – tā vietā, lai prasītu atskaites par svecēm pie ikonām? Tāpat man dara raizes “Jaunās paaudzes” vadītāja stāstītais, ka pēc Ģenerālprokurora Jura Stukāna kunga rīkojuma vairākus mēnešus slepeni tika ierakstīti un konspektēti kādas evaņģēliskās draudzes garīdznieka sprediķi, lai pēcāk atsevišķus spilgtākos izteikumus izmantotu tiesā kā pamatojumu draudzes slēgšanai. Šķiet, draudze bija pieļāvusi vairākus administratīvus pārkāpumus saistībā ar Covid-19 ārkārtējās situācijas ierobežojumiem. Tādēļ arī ģenerālprokurors cenšas šo organizāciju slēgt un garīdznieka brīvā sludināšana tam labi noder.[19]

Bet kur tajā visā paliek Šķirtība un nolūks, ar kādu to savulaik ierakstīja Satversmē?



[1] Vienkāršākai uztverei rakstā uzskaitītas konfesijas, nevis organizāciju nosaukumi. Šobrīd vēl nav precedenta, ka vienā konfesijā (piemēram, baptistu) būtu reģistrētas divas reliģiskas savienības (baznīcas) un par katru Saeima būtu pieņēmusi atsevišķu likumi. Šāda situācija gan nākotnē ir iespējama. Likumu pilnajos nosaukumos šie organizāciju nosaukumi ir ietverti; šīs organizācijas attiecīgi ir Septītās Dienas Adventistu Latvijas draudžu savienība, Latvijas Baptistu draudžu savienība, Latvijas Apvienotā Metodistu Baznīca, Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca, Latvijas Pareizticīgā Baznīca, Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīca un Rīgas ebreju reliģiskā draudze.

[2] Civillikuma 53. pants nosaka, ka laulājamiem ir tiesības salaulāties vai nu dzimtsarakstu nodaļā, vai arī pie garīdznieka. Saskaņā ar Civillikuma 51. pantu, ja laulājamie pieder pie luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu un Mozus ticīgo (jūdaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, izsludināšanu veic pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem.

[3] Par to var pārliecināties, ieskatoties likumprojektu anotācijās, kurās norādīts, ka likumprojekti tiek balstīti uz Latvijas Republikas Ministru kabineta 2004. gada 8. jūnijā parakstītajiem sadarbības līgumiem un to principiem. Anotācijās tāpat norādīts, ka tie izstrādāti, lai regulētu Latvijas Republikas un attiecīgā reliģiskā centra attiecības, nosakot tā likumīgo stāvokli un statusu, kā arī ievērojot ilglaicīgu pastāvēšanu un izplatību Latvijas Republikas teritorijā. Jautājumā par likumu iespējamo ietekmi uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību rakstīts, ka likumprojekts sekmēs sabiedrības socializāciju un reliģiskās pārliecības brīvības īstenošanu.

[4] SBL nostiprināja virkni tiesību, kas attiecīgajām organizācijām jau bija (un arī palika) nostiprinātas citos likumos (Civillikumā, Civilprocesa likumā, Kriminālprocesa likumā, Ministru kabineta noteikumos u. c.) vai bija pašsaprotams. Šīs tiesības ir veikt reliģiskās apbedīšanas ceremonijas pašvaldību ierīkotajās kapsētās pašvaldību noteiktajā kārtībā. SBL aizliedza garīdzniekam pieprasīt, lai tas izpauž savas garīgās darbības rezultātā uzzinātās ziņas pat tad, ja šis garīdznieks ir liecinieks vai procesa dalībnieks tiesā. Visos SBL (izņēmums ir ebreji, kuri atteicās) ir nostiprinātas tiesības uz kapelāna darbību Nacionālajos bruņotajos spēkos, lidostās, ostās, sauszemes transporta stacijās, ārstniecības, medicīniskās aprūpes, sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījuma vietās. SBL nostiprināja tiesības mācīt ticības mācību skolās un reģistrēt laulības ar juridiskām sekām, kā arī tiesības izglītot reliģiskās organizācijas darbībai nepieciešamos darbiniekus un garīdzniekus (mācītājus).

[5] Reliģisku kopienu autonomija ir jārespektē un jāaizsargā no nepamatotas valsts iejaukšanās. Sk. Augstākās tiesas 30.06.2020. spriedums Nr. SKA-233/2020 (A420307816), kurā tiesa atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 26. aprīļa sprieduma lietā “İzzettin Doğan and Others v. Turkey”, pieteikums Nr. 62649/10, 93. punkts.

[6] https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidenta-egila-levita-pazinojums-par-grozijumiem-latvijas-pareizticigas-baznicas-likuma

[7] Skat. http://www.pravoslavie.lv/index.php?newid=9700; arī https://zinas.tv3.lv/latvija/latvijas-pareizticiga-baznica-prasa-neatkaribu-no-krievijas-baznicas/

[8] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, no vienas puses, attiecībā uz politiskiem apsvērumiem likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, taču, no otras puses, šī brīvība nav neierobežota. Likumdevējs nevar savu rīcības brīvību izmantot patvaļīgi vai pretēji vispārējiem tiesību principiem, citām Satversmes normām, tajā ietvertajām vērtībām un Eiropas Savienības tiesībām. (Skat. Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2018-16-03, punkts 15.1). Arī jomās, kurās likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, tā pieņemtajam tiesiskajam regulējumam jābūt pamatotam ar racionāliem apsvērumiem un vērstam uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Likumdevējam, lemjot par valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu un pieņemot politiski lietderīgāko lēmumu, jāņem vērā dažāda rakstura apsvērumi un kompleksi jāsaskaņo atšķirīgas intereses. Citstarp likumdevējam, pieņemot šādus lēmumus, jāņem vērā gan nepieciešamība nodrošināt vietējo demokrātiju, ievērojot iedzīvotāju demokrātiskās līdzdalības tiesības, gan arī apsvērumi, kas saistīti ar visas valsts sociālekonomisko attīstību un demogrāfisko situāciju. (Skat. Satversmes tiesas 2021. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2020-37-0106, punkts 19).

[9] Starp korekcijām un uzlabojumiem šajos Reliģisko organizāciju likuma grozījumos parādās viens visai būtisks jauninājums – iespēja veidot nodaļu. Papildus esošiem reliģisko organizāciju veidiem tika ieviesta nodaļa, ko var veidot atsevišķas draudzes. Šī kādas baznīcas organizatoriskā struktūra ir ar atsevišķu pārvaldības kārtību un arī pārvaldes institūciju. Šāda juridiska forma tika ieviesta, jo beidzot pēc trīsdesmit gadu ilgām pūlēm š. g. pavasarī pieņēma Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu un tā pārvaldību nodeva struktūrai, kas apvieno gan ev. luterisko, gan vācu ev. luterisko draudzi. Skat. https://likumi.lv/ta/id/331454-grozijumi-religisko-organizaciju-likuma; https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/ar-svetku-dievkalpojumu-un-vacijas-prezidenta-klatbutni-peterbaznica-nodota-jaunajam-ipasniekam.a462507/

[10] https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm&nr=959cde22-d8f2-494e-bfd2-48720028fc31

[11] https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/128397/likuma-grib-nostiprinat-lelb-statusu; https://ir.lv/2018/04/24/atklats-un-nepamatots-uzbrukums-latviesu-baznicai/; https://www.dvcv.lv/2018/04/29/;

[12] Labi šos procesus aprakstījis Voldemārs Lauciņš. Skat. V. Lauciņš, “Divas Latvijas luterānisma sejas”, https://telos.lv/divas-latvijas-luteranisma-sejas/

[13] https://likumi.lv/ta/id/298702-par-religisko-organizaciju-likuma-7-panta-otras-dalas-un-8-panta-ceturtas-dalas-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-99-un

[14] https://festivalslampa.lv/lv/programma/pasakumi/1529

[15] R. Skrūtons, Kā būt konservatīvam. Rīga: Kodoka, 2021, 108. lpp.

[16] P. Denīns, Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi. Rīga: Kodoka, 2022, 20.–22., 24. lpp.

[17] LELB arhibīskaps Jānis Vanags rakstīja: “Nez vai šobrīd Latvijā kāds var paskaidrot, ko tas [“Baznīca ir atdalīta no valsts”] nozīmē” (Skat. E. Bergrāvs, Valsts un cilvēks. Pārskats un nākotnes perspektīvas. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2004. XIII, XVI lpp.)

[18] https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/411996109B75C32FC22588DF00323DB3?OpenDocument; https://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/31504-dievturu-garidzniekiem-planots-noteikt-tiesibas-laulat-ar-juridisku-speku

[19] Skat. https://www.delfi.lv/news/national/politics/tiesa-neizbeidz-jaunas-paaudzes-darbibu-prokuratura-iesniedz-protestu.d?id=54591918

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: