Līdz šim Latvijas kultūras kontekstā Voldemārs Irbe galvenokārt apskatīts kā unikāls 20. gadsimta mākslinieks. Viņa pasteļa tehnikā veidotie impresionisma un reālisma darbi ir atzīti kā nozīmīgas Latvijas kultūrainavas liecības. Nereti piemin viņa nekopto ārieni un sociāli nepieņemamās prakses (piemēram, mazgāšanos tikai reizi gadā, staigāšanu visu gadu ar basām kājām), bet visbiežāk tām nav meklēti nekādi tālāki izskaidrojumi. “Irbīte” (Voldemāra Irbes iesauka) publiskajā telpā ir ticis dēvēts par savādnieku, kura uzvedība (atšķirībā no viņa radītajiem mākslas darbiem) nav jāuztver nopietni. Šī raksta ietvaros vēlos sīkāk apskatīt tieši šo Voldemāra Irbes dzīves aspektu – viņa reliģiskās dzīves un neierastās prakses nozīmi. Manuprāt, Voldemārs Irbe nebija vienkārši savādnieks vai vientiesis. Viņš darbojās noteiktas kristīgās tradīcijas ietvaros, un šo tradīciju dēvē par “Kristus dēļ vientiesīgajiem”.
Īsumā par Kristus dēļ vientiesīgajiem
Kristus dēļ vientiesīgie ir Austrumu baznīcas hagiogrāfijas svēto kategorija, kas sevī vienlaicīgi apvieno milzīgas pretrunas un darbojas ar mērķi izaicināt cilvēku priekšstatus par viņu vietu pasaulē. Kristīgi reliģiskajā sistēmā viņi reizēm spēlē līdzīgu lomu kā galma āksti karaļa absolūtās varas sistēmā. Vēstures gaitā šie svētie vientieši nereti ir tīši pārkāpuši dotās sabiedrības uzvedības normas, lai norādītu uz augstāku patiesību, kas slēpjas aiz ikdienas racionalitātes un pragmatisma. Nereti šie dīvaiņi ir ļāvuši ieskatīties apofātiskajā kristietības tradīcijā (“Dieva būtība ir vārdos neizsakāma”), kas apstiprina, ka svētums bieži vien ir apslēpts.
Kristus dēļ vientiesīgie bija (un varbūt joprojām ir) indivīdi, kurus raksturo izteikti ekscentriska rīcība, vienlaikus iekšēji mēģinot sasniegt reliģisko pilnīgas pakļautības Dievam ideālu. Lai gan daudzi no šiem vientiesīgajiem šodien ir ieguvuši svētā statusu (it īpaši Austrumu Pareizticīgajā baznīcā), tomēr ne visi ir kanonizēti.
Kristus dēļ vientiesīgais nekad neatklāj savus nodomus un misiju citiem. Viņš darbojas slēpti un labprātīgi ļauj sabiedrībai to tiesāt, nicināt, pat sist un pazemot. Kristus dēļ vientiesīgais vienmēr darbojas viens. Viņš nevāc sev sekotājus, necenšas reformēt baznīcu vai izraisīt politisku apvērsumu. Viņš vienmēr ir dotās kristīgās tradīcijas loceklis un redz sevi kā tādu pat tad, ja viņa rīcība liecina par pretējo (vai pat pārkāpj baznīcas noteiktos kanonus). Nereti vērojama spriedze starp Kristus dēļ vientiesīgajiem un baznīcu, tomēr cauri vēstures gaitai abas puses spējušas viena otru godāt un apbrīnot. Par spīti pretrunām, šī tradīcija nav izmirusi un ir izpelnījusies lielu Austrumu baznīcas ticīgo atzinību.
Protams, rodas jautājums – kā un kādēļ šāda tradīcija izveidojās? Te ir svarīgi pievērsties bibliskajiem motīviem. Jau Vecās derības praviešu dzīvēs ir sastopamas epizodes, kurās aprakstītas paradoksālas vai pārsteidzošas darbības. Piemēram, Hozeja pieņēma prostitūtu sev par sievu (Hoz 1:2), Jesaja staigāja apkārt kails (Jes 20:2), Jeremija nēsāja jūgu ap kaklu (Jer 27:2), Zedekija nēsāja metāla ragus (3. Ķēn 22:11) un Ecehiēls gulēja 390 dienas uz sava kreisā sāna un 40 uz labā (Eceh. 4:4-6). Jaunajā Derībā Kristu apraksta kā skandālu, provokāciju un klupšanas akmeni pasaulei. Kristus krusts ir izsmiekla un paradoksa centrālais objekts – Pasaules Ķēniņš, kurš attēlots kā zemākais noziedznieks. Tieši krusta simbols ir tas, kas pastiprina ideju par ķēniņisku svētumu, kura izpausme pasaulē ir neparasta. Tālākā kristīgās reliģijas gājumā tas tikai apstiprināja uzskatu, ka Dievs pie cilvēka nāk pārsteidzošos veidos un ka svētumu ir ļoti viegli nepamanīt vai pārprast. Apustulis Pāvils šo domu attīsta tālāk, paužot, ka Dievs šīs pasaules gudrību ir padarījis par muļķību. Lai gan minētajos bibliskajos piemēros Kristus dēļ vientiesīgā koncepcija nekur skaidri netiek aprakstīta, tās sēklas nenoliedzami ir atrodamas bibliskajā mantojumā.
Kristus dēļ vientiesīgo tradīcija attīstījās un izteiktāk nostiprinājās tieši Austrumu kristietībā, nevis Rietumos. Austrumu kristīgajā pasaules redzējumā veidojās daudz spēcīgāka apziņa, ka pasaule ir pilna ar svētumu, kas gaida iespēju parādīties un atklāties. Rietumu kristīgā tradīcija svētumam sāka piešķirt noteiktu, precīzu formu (daļēji balstoties arī Romas likumu tradīcijā), turpretī Bizantijas tradīcijā svētumu piedēvēja ļoti lielam skaitam cilvēku, kā arī dažādām lokācijām un objektiem. Pētnieks Pīters Brauns uzskata, ka tā rezultātā, atšķirībā no “precīzajiem Rietumiem”, arī nostiprinājās Austrumu kristietības “svētuma paradokss”. Austrumi pieņēma un integrēja domu, ka Dieva svētums nav ievietojams noteiktās formās vai formulās. Šajā tradīcijā arī radās pirmie Kristus dēļ vientiesīgie.[1]
Emesas Simeons jeb Simeons Vientiesīgais (mūsu ēras 6. gs.) bija viens no nozīmīgākajiem Kristus dēļ vientiesīgo arhetipiem. Simeons bija mūks, kurš kļuva par nopietnu izaicinājumu Emesas pilsētai Sīrijā un visai kristīgajai pasaulei. Simeona uzvedība bija patiesi ekstrēma. Viņa misija, piemēram, iesākās ar to, ka viņš pie pilsētas atrada mirušu suni, apsēja virvi ap suņa kāju un sāka skriet apkārt, velkot suni sev aiz muguras. Viņš ienāca pilsētā un nonāca pie kādas skolas. Kad vietējie bērni redzēja Simeonu ar suņa līķi, tie sāka viņu saukt par stulbu, dzinās viņam pakaļ un viņu piekāva. Šāda reakcija, šķiet, bija tieši tas, ko Simeons vēlējās panākt. Nākamajā dienā viņš devās uz tirgu un apgāza maiznieka galdus – arī tie viņu piekāva. Neilgi pēc tam viņš dabūja pupiņu pārdevēja darbu, bet drīz vien viņu no tā atlaida, jo viņš visas pupiņas bija izdalījis par velti. Par šo pārkāpumu Simeonam izplūkāja bārdu. Stāsta, ka Simeons bieži ņēmis akmeņus un metis tos katram, kurš centies šķērsot pilsētas laukumu. Reizēm, kad viņam bija nepieciešams nokārtot dabiskās vajadzības, viņš bez jebkāda kauna to publiski darījis pilsētas laukumā (gluži kā kinisma aizsācējs Diogens). Kad kāds mūks devās pie Simeona pēc padoma, Simeons viņu iepļaukāja tik stipri, ka mūka vaigi bija sarkani vēl trīs dienas. Šīs ir tikai dažas (un ne tās vulgārākās) Simeona dzīves epizodes, bet tās visai skaidri iezīmē šī vientiesīgā Kristus sekotāja uzdevumu un lomu – izaicināt sabiedrības drošos un komfortablos pieņēmumus par to, ko nozīmē sastapties ar svēto. Saskarsme ar šādu cilvēku izraisa trauksmi, apbrīnu vai šausmas, bet tieši tāda bija Kristus dēļ vientiesīgo loma.
Ar katru nākamo gadsimtu Kristus dēļ vientiesīgo tradīcija attīstījās un virzījās arvien vairāk uz Rietumiem – tuvāk Centrāleiropai. Senajā Kijevas Rusas teritorijā un tai pieguļošajās zemēs svēto vientiešu koncepcija ļoti viegli un plaši integrējās gan baznīcā, gan sabiedrībā. Līdzīgi kā grieķu valodā, arī krievu valodā pat bija īpašs vārds, kas apzīmēja šādus cilvēkus – юродивый (iurodivye). Lai gan citviet Kristus dēļ vientiesīgao tradīcija lielā mērā izzuda no kristīgās pasaules viduslaiku beigu periodā, slāvu teritorijas to attīstīja un saglabāja līdz pat mūsdienām.
Vēl šodien ir dzīvs stāsts par Svētīto Nikolaju Vientiesi, kurš pasargāja Pleskavu no Ivana Bargā karadarbības. Nikolajs izrādīja tiešu opozīciju cara autoritātei pat tad, kad tas jau bija ieradies Pleskavā ar visu karaspēku. Nikolajs nostājās viens pats pret vareno caru – gan izmēdot viņu, gan pareģojot Ivana Bargā skumjo likteni. Tā Nikolajs panāca, ka Ivans Bargais atstāj Pleskavu un to neizposta. Laikā starp 14. un 17. gadsimtu Krievijas Pareizticīgajā baznīcā daudzi Kristus dēļ vientiesīgie tika pasludināti par svētajiem.
Neskatoties uz Kristus dēļ vientiesīgo popularitāti tautā, tie bieži sastapās ar cara valdības vai pašas baznīcas pretestību. Pēteris Lielais tos necieta, tādēļ izmantoja baznīcas autoritāti, lai ierobežotu svēto vientiešu praksi un viņu biežo parādīšanos. Apsūdzību varēja celt pat par tik niecīgu pārkāpumu kā staigāšana basām kājām (kas bija bieža Kristus dēļ vientiesīgo prakse). 18. gadsimta vidū apstākļi atkal atļāva šai parādībai attīstīties: Katrīna Lielā ierobežoja plašās svēto vientiešu vajāšanas, un 18. gadsimta beigās sāka parādīties garīgi slimo klīnikas, kas lēnām vedināja uz iejūtīgāku sabiedrības attieksmi pret dažāda veida vientiešiem.[2] Kad boļševiki nāca pie varas, atkal parādījās agresīvi valsts varas mēģinājumi apspiest svēto vientiesību. Bija salīdzinoši viegli tēlot vientiesi cara Nikolaja laikā, bet to darīt padomju varas laikā bija praktiski neiespējami.
Voldemārs Irbe
Voldemārs Irbe bija izcils 20. gadsimta pasteļu glezniecības virtuozs. Šodien Latvijas Nacionālais mākslas muzejs glabā vairāk kā 200 Voldemāra Irbes radīto zīmējumu un gleznu. Pieminot nozīmīgo mākslinieku, uz Brīvības un Šarlotes ielas stūra Rīgā uzstādīts tēlnieka Andra Vārpas veidotais Voldemāra Irbes piemineklis. Līdztekus mākslinieciskajam devumam, pašam Irbem, iespējams, daudz nozīmīgāka bija viņa reliģiski askētiskā un provokatīvā prakse un dzīves veids. Voldemārs Irbe nebija parasts dīvainis – viņš tiecās iemiesot Kristus dēļ vientiesīgā ideālu.
Irbe piedzima 1893. gadā un uzauga trūcīgā ģimenē kā septītais bērns. Irbes tēvs smagi strādāja Rīgā par mālderi, savukārt māte, kura audzināja bērnus, bija kalpone dažādās Beļavas un Zeltiņu pagastu saimnieku mājās. Irbem īpaši nepadevās un neinteresēja skolas mācību viela (viņš pavadīja vienā klasē veselus trīs gadus). Viņš izrādīja padziļinātu interesi tikai par diviem priekšmetiem – mākslu un ticības mācību. Abi šie intereses priekšmeti arī vēlāk viņa dzīvē spēlēja galveno lomu. Pabeidzis skolu, 1911. gadā Irbe iestājās Jūlija Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcā, kas tolaik bija viena no prestižākajām privātajām mākslas studijām Rīgā. Tur Irbe apguva pamatus savai mākslinieciskajai praksei, kuru attīstīja visas dzīves garumā. Voldemāra Irbes ģimene bija pareizticīga, un baznīcas pieredze ielika viņā ļoti dziļus pamatus. Tā arī kļuva par patvērumu brīžos, kad Irbes dzīve sagriezās kājām gaisā.
Viena no lielākajām Irbes dzīves traģēdijām bija tēva pašnāvība. Tā notika 1915. gadā – šķiet, ģimenes ekonomisko grūtību dēļ. Šis notikums ļoti iespaidoja Irbi, jo tēva nāvē viņš daļēji vainoja arī sevi. Tas bija brīdis, kad Irbe aktīvāk sāka iet baznīcā, līdz divdesmit divu gadu vecumā iestājās Rīgas Sv. Alekseja pareizticīgo klosterī. No tā brīža arī sākās izteiktāks Irbes reliģiskās dzīves gājums.
Pirmā pasaules kara sākumā Rīgas klosteris tika pārcelts uz Krievijas vidieni. Voldemāram Irbem klostera vadība izsniedza dokumentus, kas viņam ļāva brīvi ceļot pa Krievijas teritoriju, apciemojot citus klosterus Sanktpēterburgā un Maskavā. Vēlāk, cenšoties aizceļot līdz Ēģiptei, Irbe nonāca pat Novijafonas pareizticīgo klosterī Abhāzijā (Gruzijā), Melnās jūras piekrastē. Par ceļa izdevumiem viņš norēķinājās, zīmējot matrožu portretus. Irbe pats rakstīja, ka nesaprot, kas ar viņu noticis – varbūt tas esot bijis “Kaukāza gaiss”, bet Irbi pārņēmušas skumjas un viņš no sirds ilgojies pēc mājām – pēc mātes, brāļa un Latvijas.[3] Līdzīgi kā Sīmanis Vientiesīgais, arī Irbe tomēr nebija radīts klostera dzīvei. Klostera tēvs Sīmanis esot Irbem sacījis: “Tu neesi nekāds cilvēks, tu esi putns. Cilvēkam vajaga palikt kā akmenim uz vietas, bet tu gribi tikai skraidīt.” Ne velti Irbe vēlāk bija zināms savas nerimstošās “tecēšanas” dēļ. Tā nu Irbe paņēma pasi un devās atpakaļ uz mājām cauri kara plosītajai Austrumeiropai. 1916. gadā viņš atgriezās Rīgā. Tālāko dzīvi Irbe pavadīja Rīgā, un pilsēta kļuva par viņa radošās un garīgās dzīves centru.
Atgriežoties Rīgā, karš vēl nebija noslēdzies un kara komisija vēlējās Irbi mobilizēt armijai. Taču Irbem jau bija izveidojusies spēcīga garīgā un ētiskā pārliecība par kara ļaunumu un postu. Irbe skaidri pauda, ka nevēlas nevienu nogalināt, tādēļ, lai izvairītos no militārā dienesta, sevi armijas komisijas ārstu priekšā nodēvēja par “idiotu”. Šī ir pirmā epizode, kurā Irbe apzināti iemiesoja “vientieša” lomu augstāka ētiska un garīga mērķa labad. Arī vairākus gadus vēlāk Irbe Rīgas Latviešu biedrības publikas priekšā apgalvoja to pašu, ko bija sacījis ārstiem: “Bībeli es vērtēju visaugstāk, Kristus mācību arī visaugstāk. Es izpildu Kristus mācību “Tev nebūs nokaut”.” Irbes psihiskās veselības jautājums būtu apspriežams padziļinātāk, jo galu galā ārstu komisija Irbi tiešām atzina par slimu, tomēr nevar noliegt, ka arī pēc šīs epizodes viņš nemitīgi svārstījās starp saprāta un neprāta kategorijām. Neilgi pēc iznākšanas no slimnīcas Irbe ieguva mākslas pasniedzēja vietu trijās bēgļu pamatskolās, bet no visām tika atlaists savas netīrās ārienes dēļ. Šīs skolas bija vienīgā un pēdējā oficiālā viņa darba vieta. Pēc tās pamešanas Irbe kļuva par mākslinieku – ubagu.
Rīgas iedzīvotāju vidū Irbe sāka kļūt aizvien pazīstamāks, bet ne vienmēr tas bija saistīts ar viņa māksliniecisko darbību. Piemēram, par viņa pirmo izstādi Karlīnes (tagad Miera) ielā 2 nebija vērojama izteikta sabiedrības interese. Taču citi pamanīja, ka viņš dzīvo stingri noslēgtu un reliģiozu dzīvi. Daži žurnālisti pat apgalvoja, ka Irbes izstādē jūtama “baznīcas atmosfēra”. Šo baznīcas atmosfēru Irbe ienesa visur, kur vien gāja, jo katram sastaptajam cilvēkam viņš centās būt dzīva liecība par laicīgās pasaules niecību. Pēc savas ārienes Irbe atgādināja pravieti vai svēto – viņš bija tērpts noskrandušā mūka mētelī ar kapuci; viņa bārda un mati bija nekopti; viņam nerūpēja ķermeņa higiēna, tāpēc viņš izdvesa nepatīkamu aromātu. Visbeidzot, viņš visu gadu staigāja pa Rīgas ielām ar basām kājām. Vienalga, ziema vai vasara, – divdesmit gadus Irbe bija sastopams ar plikām kājām. Neapauto kāju dēļ bija mainījusies arī Irbes gaita – pa Rīgas ielām viņš tecēja uz kāju pirkstgaliem. Neliela atsauce uz baskāju Irbīti atrodama arī Vizmas Belševicas darbā Bille:
“Sniegs baltām lēkšķēm krita Irbīša garajos, vai līdz pusmugurai, matos un bārdā, bet viņš nelikās manām ne sniegu, ne gājējus, kuri cits smīnēdams, cits ar žēlumu, noskatījās; Irbīša acis redzēja kaut ko tālu, pašam vien zināmu. Nodriskātais mētelis sajozts ar auklu, padusē kāds avīzē ievīstīts ciets papīrs, laikam glezna, un basās, zili melnās kājas pelēkā sniega putrā…”[4]
Šādu savādnieku nevarēja nepamanīt. Viņš sevī iemiesoja pretmetu tā laika Rīgas sabiedrībai. Irbe bija kā skabarga visiem – kā dzīvs atgādinājums, ka pastāv augstāka realitāte un cilvēks šajā pasaulē ir tikai pīslis. Šis atgādinājums daudzus iepriecināja, bet citus kaitināja. Irbi nebija iespējams ignorēt, un gluži kā Sauls ieguva sev jaunu vārdu, kad sāka kalpot Kristum, tā arī Irbe savas vientiesības, nepieradinātības un dīvainās gaitas dēļ izpelnījās rīdzinieku doto mīļvārdiņu – Irbīte.
1924. gadā Irbe sāka aktīvi ņemt dalību Rīgas sabiedriskās domas veidošanā, uzstājoties ar priekšlasījumiem Rīgas latviešu biedrības nama sanāksmēs. Lai gan Irbe pats tās dēvēja par “lekcijām”, nereti tās līdzinājās nelieliem sprediķiem, jo izskatīja garīga, reliģiska un ētiska rakstura jautājumus. Katrā Irbītes runā vai vēlāk izdotajos nelielajos rakstu darbos (izņemot esejas “Par glezniecību” un “Reklāma”) ir pieminēts Dievs vai citētas (dažkārt neprecīzi) dažādas Bībeles rakstu vietas. Irbes izvēlētās tēmas bija plašas – no skaistuma un patiesības līdz mežonīgumam un ļaunumam. Lai par ko Irbe nerunātu, viņš vienmēr atsaucās uz Kristus, apustuļa Pāvila, apustuļa Jāņa, Zālamana vai Vecās derības praviešu sacīto. Piemēram, kādā publiskā uzrunā Rīgas latviešu biedrības namā Irbe pasludināja: “Mēs varam būt cik bagāti mantā vaj zinībās, bet mēs esam nabagi priekš pasaules, ja mums nebūs tā lielā mīlestības mācība, ko atstājis Jēzus.” Irbes runas aicināja dzīvot drosmīgu, tikumīgu un ticības vadītu dzīvi, kā arī nezaudēt cerības grūtībās un nesekot pasaules spiedienam. Līdztekus regulārajiem sprediķiem Irbe turpmākajos sešos gados izdeva 28 rakstu darbus (visi bija nelielas brošūriņas vai pat flajerīši uz vienas lapas), kas līdz šai dienai kalpo kā bagātīgākais Irbes dzīves filozofijas resurss.
Vērts arī pieminēt, ka Irbe pats bija šīs sludinātāja lomas iniciators un sponsors. Viņš pats izplatīja savas mazās brošūras Rīgas ielās, un pats arī maksāja par to drukāšanu. Irbes rocība bija ļoti niecīga, bet viņam piederēja divas mīļas lietas – Kr. Barona izdotie Latvju dainu kopotie raksti un klavieres (klavierspēli viņš apguva pašmācības ceļā, jo vēlējās iemācīties spēlēt Mocartu, Šūbertu un dažādas latviešu dziesmas). Diemžēl, nespēdams samaksāt akciju sabiedrībai “Golts un Jurjāns” par lielo nodrukāto brošūriņu skaitu (vietām minēts pat skaitlis 30 000 eksemplāru), Irbem nācās atvadīties no mīļotajām klavierēm. Tā laika Rīgas sabiedrība neizrādīja lielu interesi par Irbes sacīto, tādēļ pēc vairāku gadu aktīviem pravietošanas centieniem Irbes publiskā sludināšana Rīgas ielās mitējās.
Gadiem ejot, Irbe paguva būt visur. Viņš mēdza sastapt cilvēkus un zīmēt vai visās Rīgas nomalēs – Iļģuciemā, Purvciemā, Zasulaukā, Katlakalnā, Sarkandaugavā, Vecmīlgrāvī, Juglā un pat labi koptajā Mežaparkā; viņš brauca arī uz Jūrmalu un Tukumu. Irbe arvien vairāk sāka kļūt par nozīmīgu Rīgas daļu, un vietējie iedzīvotāji pie viņa pierada. Daži pat sāka apgalvot, ka Irbe kļuvis par Rīgas zināmāko cilvēku. Arī ekonomiskās krīzes grautajos 1930. gados un vēlāk – kara plosītajos 1940. gados Irbe nemainīja savu uzticamo misiju – mēģināt padarīt ikdienišķo, zemo un necilo skaistu un vērtīgu: “Vaj mēs negribētu tagad, tāpat kā mazs bērns, skatīties nevis ar aprēķinu, bet kā viss ir labs?” Irbes kā meistarīga mākslinieka reputācija nostiprinājās, un viņa loma Rīgas atmiņās kļuva paliekoša.
Irbes dzīve izdzisa pavisam pēkšņi 1944. gada 10. oktobrī. Irbe, kurš visu dzīvi bija sludinājis nevardarbību, galu galā pats no tās gāja bojā. Viņš mira uz Brīvības un Matīsa ielas stūra – mirklī, kad kāda kaujas lādiņa šķemba trāpīja viņam galvā. Apzinoties dzīves trauslumu, Irbīte bija sacījis: “Dzīve ir kā vijoļu stīga – var radīt visskaistākās skaņas un var pārraut.”
Citu liecības par svēto vientiesi
Ir saglabājušās vairāku rīdzinieku liecības par Irbīti, kuras vēl precīzāk iezīmē šī savādā vientieša lomu dažādu cilvēku dzīvēs.
Irbes prakse staigāt basām kājām visu gadu bija patiess “brīnums”, it īpaši pēc mūsdienu medicīnas standartiem. Nav noslēpums, ka, atšķirībā no Austrumu zemju klimata apstākļiem, ziemā Rīgā nereti bija -25°C. Šāda askēze neizbēgami radīja ārkārtīgu fizisku diskomfortu Irbes ikdienas dzīvē (arī iekštelpās viņš nekad nevalkāja apavus), un, lai to paveiktu, bija nepieciešama milzīga disciplīna un paškontrole. Irbe pats taisnojās, ka viņš nenēsājot apavus tāpēc, lai “darbus ārpus mājas padarītu ātrāk”, bet būtu naivi to uztvert par īsto pamatojumu šai izvēlei. Ir skaidri nojaušams, ka šāda izvēle panāca tieši pretējo. Šī askētiskā prakse bija tieša sasaiste ar Kristus dēļ vientiesīgo tradīciju, kurā daudzi no svētajiem vientiešiem visu gadu staigāja basām kājām.
Atteikšanās no materiāliem labumiem bija ļoti izteikta tēma gan Irbes sludinātajos sprediķos, gan viņa paša dzīvē. Tā perfekti sasaucās ar Irbes mīļotā Diogena mācību un visu plašo Kristus dēļ vientiesīgo tradīciju. Nerūpējoties par materiālām vajadzībām, Irbe ieguva brīvību, kuru pamanīja un novērtēja arī citi: “Visa Rīga viņam piederēja. Viņš nebija nabags – viņš bija brīvs.”[5]
Irbe mazgājās tikai reizi gadā pirms Lieldienām. Tas padarīja Irbi par cilvēku, ar kuru citiem nebija viegli komunicēt. Vilhelms Purvītis, kurš interesējās par Irbes mākslas darbiem, lika Irbītei stāvēt ārā uz ielas, kamēr pats iekštelpās pētīja atnestos darbus. Nemazgāšanās bija apzināta Irbes izvēle, un tā kalpoja kā izaicinājums gan viņam pašam, gan arī pārējai sabiedrībai, kurā viņš aktīvi ņēma dalību.
Kādu dienu policijas darbinieki savāca Irbi pret viņa gribu, ar varu piespieda ieiet pirtī, nodzina viņam matus un bārdu, kā arī sadedzināja viņa drēbes. Lai gan Irbe šo pāridarījumu ļoti pārdzīvoja, raudāja un divas dienas pavadīja pilnīgi slims, viņš visu panesa ar laipnību un pazemību, uzskatīdams, ka viņa uzdevums esot nepretoties ļaunumam ar varu.
Irbe lielāko savas dzīves daļu nodzīvoja Rīgā, Brīvības ielā 103 – tur viņam ar māti bija neliels dzīvoklis, kurā Irbe bija ierīkojis savu mākslinieka darbnīcu un personālizstādi. Dzīvokļa trīs telpu sienas bija pilnībā noklātas ar Irbes zīmējumiem un gleznojumiem, kas visbiežāk ietvēra ikdienišķas sadzīves ainas – tirgus ļaudis, veļas mazgātuvi, ziedus vāzē, lauku viensētas klusās ainavas, dinamisko krogu apmeklētāju portretus u. c. Darbi ievērojami atšķīrās savos izmēros – mazākie bieži bija tikai sērkociņu kastītes lielumā, kamēr lielākie bija pat metru plati. Izstādē, kā apgalvoja pats autors, kopā esot izstādīti 4739 darbi.[6] Mākslas darbu pārdošana gan ieņēma ļoti dažādus formātus – bija reizes, kad Irbe savus mazākos un necilākos darbiņus dāvāja par velti. Visbiežāk gan viņš par saviem darbiem prasīja “mazu, melnu naudiņu”, bet citkārt Irbes izcilākos darbus cilvēki un pat muzeji iegādājās arī par vairākiem rubļiem. Tomēr pazemība Irbes dzīvē parādījās ne tikai viņa nekoptās ārienes vai noplukušās vides kontekstā, bet arī pašā mākslinieciskajā praksē. Jau minējām Irbes šķietami necilo mākslas darbu stilistiku, tomēr pastāv liecības, kas norāda, ka izvēle zīmēt un gleznot reālisma stilistikā bijusi saistīta ar paša Irbes grēkapziņu. Viņš apgalvoja, ka nejūtoties cienīgs gleznot ar eļļas krāsām un, vēl vairāk, nejūtoties cienīgs gleznot baznīcas svētos.
Gluži kā Sv. Sīmanis Vientiesīgais, arī Irbe devās uz “grēcīgām” vietām, lai tur satiktu un zīmētu pilsētas iedzīvotājus. Tā kā Irbe bija veģetārietis (līdzīgi Austrumu kristīgās baznīcas mūkiem) un nelietoja alkoholu,[7] viņa klātbūtne bāros nereti kļuva par netiešu apmeklētāju provokāciju. Irbe varēja izraisīt konfliktus ar krogu apmeklētājiem pat pret savu gribu. Gleznotājs Artūrs Jūrasteters, piemēram, stāsta:
“Irbītis ienācis kādā Dzirnavu ielas dzertuvē. Viņš, kā parasti, apstaigājis dzīrotājus un piedāvājis savu mantu. Iedzērēji šoreiz bijuši citādi noskaņoti. Tie par bilžu pirkšanu neinteresējušies nemaz, bet ar bravūru piedāvājuši Irbītim dzeramo. Irbītis jau no piedzīvojumiem zinājis, ka šādos gadījumos atteikties nedrīkst, glāzīti paņēmis, bet pacēlis to augstāk, nekā mutei būtu bijis vajadzīgs, – un ielējis pusi tās satura savos pinkainajos matos, bet otru pusi aiz apkakles. Tad noteicis: “Tas ir labs priekš tiem kukaiņiem.””[8]
Irbe pārcieta ne tikai verbālus pārmetumus un izsmieklu, bet arī dažādus vardarbības aktus. Ne visi cilvēki, kuri satika Irbi, izjuta pret viņu labvēlību vai žēlumu. Pats Irbe atstāsta šādu atgadījumu:
“Reiz, skrienot pa Tērbatas ielu, man pretim nāca kāds vecāks vīrs un uzmina man uz kājas, acīmredzot tīši un ar nolūku. Sāpes lielas nejutu; bet man ienāca prātā agrāk mamas dots padoms: “Ja tev kāds uzmin tīši uz kājas, tad min viņam pretim.” Bet, ja es viņam būtu atdarījis, viņš būtu man iesitis, jo uz to viņš bija jau sagatavojies. Tad man ienāca prātā: ja es varu paciest mūsu klimatu un basām kājām skriet pa sniegu un pie tam cilvēki man dara tik daudz laba… Arī Kristus teica: “Tev būs piedot ne tikai septiņas, bet septiņdesmit septiņas reizes.””
Šeit arvien vairāk sāk parādīties smagums, kuru Voldemārs Irbe panesa savā ikdienā. Viena no aizkustinošākajām un sāpīgākajām liecībām ir Mārtiņa Kalandruvas stāstījums par reizēm, kad viņš sastapās ar Irbi:
“[Irbīte] sēdēja grāvmalā pie asfaltēta ceļa un klusā nodabā darīja savu darbu. “Redzi!” mans draugs sacīja. “Skaties! Tas cilvēks ir laimīgs. Viņu nekas nevar satriekt. Viņš uzticīgi kalpo savam Dievam.”
Nebija draugs savu sakāmo pabeidzis, kad no meža izbrauca pajūgs. Labi barots zirgs, četri stipri auto riteņi, vezums pils ar jauniem, saules aprautiem dēļiem un uz tiem cilvēks. Dēļu vezums piegriezās tuvāk tai vietai, kur sēdēja maestro, un cilvēks sāka rīkoties. Viņš sita ar pamatīgu pātagu gleznotājam pa galvu. Šmiuks, šmiuks, šmiuks! Sita ar pratēja, ar labi ievingrināta cilvēka roku. Redzēju, ka Irbītis saķēra galvu, un tad mēs izskrējām uz ceļa. Vīrs – nu es viņu skaidri redzēju – tā ap piecdesmit, drūms, ciets, kā no pelēka akmens izcirsts, – paslējās uz ceļgaliem. “Nāciet, nāciet!” viņš teica un ar roku taustījās pa vezumu. Pamanīju uz dēļiem pāris pagaru dakšu. Ja viņš ņēma vienas no tām, es ar savu kaplīti viņam nevarēju tikt klāt, taču turpat ceļmalā bija paprāvas šķembas. Satvēru vienu, bet tad iejaucās gleznotājs.
– Nē! Nesvied! – viņš sauca brīnum stipru balsi. (Parasti maestro balss nebija visai skanīga.) – Neaiztiec viņu! Tas ir nelaimīgs cilvēks. Liec akmeni nost!
Es paklausīju.
Meistars pienāca man klāt. Tādu es viņu nekad nebiju redzējis. Tas bija pavisam cits Irbe. Apjucis, bēdu pilns, nokaunējies, it kā pats pastrādājis kādu nelietību. Laikam jau kaunējās tā sitēja vietā.
– Tu redzi, – viņš teica, – nekas jau nav. Acis viņš man neizsita. Es jau vēl redzu pasauli… Viņš ir nelaimīgs. Viņu kaut kas briesmīgi grauž.
Maestro novērsās, ātri savāca savas mantiņas un, ne uz vienu pusi neskatīdamies, aizsteidzās pa bezgalgaro gatvi uz Rīgu.”[9]
Šīs ir tikai dažas no dokumentētajām vardarbības epizodēm Irbes dzīvē. Nav grūti iztēloties, cik bieži tās varēja atgadīties, kad nebija neviena liecinieka. Irbi neapcēla tikai skarbi kungi, mākslinieki vai policisti. Gluži kā Sv. Andreju Vientiesīgo, viņu bieži apcēla mazi bērni. Aleksandrs Pelēcis, kurš regulāri apciemoja Irbi, kad tas gleznoja Ķemeros, atstāsta šādu notikumu:
“Mūs bija apsēduši priekšpilsētas puikas. Viņiem likās, ka der pārmācīt savādo veci, kas te apsēdies zem viņu vītoliem, mālē viņu akas un uzbur uz kartona viņu mammas un vecāsmātes. Zeņķi grāba dubļus saujās un meta mums.
– Paej nostan – tie dubļi man domāti! Tev pašam vēlāk metīs tev domātos… – teica mākslinieks un ar uzkritušo dūņu piku uz kartona izkrāsoja vienai nēšu sievai lindrakus.
– Viss noder gleznai – arī nievas, kas tiek mestas…”[10]
Te varbūt parādās viena no lielākajām atšķirībām starp Kristus dēļ vientiesīgajiem un Voldemāru Irbi. Lai gan svētie vientieši bieži redzēja pasauli kā samaitātu un liekulīgu (un ar savu misiju bija gatavi to izsmiet), Irbe tai skatījās pāri un centās atrast skaistumu šīs samaitātības vidū. Irbe nenāca Rīgas sabiedrībā ar mērķi to izsmiet no kādas garīgi augstākas pozīcijas. Tieši otrādi – viņš nāca parādīt, ka skaistums un sastapšanās ar svētumu ir iespējama sīkākajās detaļās. Irbes māksliniecisko daiļradi nav iespējams skatīt atrauti no viņa pasaules redzējuma un no tā, ka Irbes vērtējumā visa radība ir pilna Dieva godības:
“Kādu rītu, iziedams uz ielas, ieraugu Irbīti un dzirdu, ka viņš skaļi domā. Caur tumšām eglēm laužas rīta saules gaišums, Irbītis plātās rokām un runā ar sevi. Ieraudzījis mani, viņš paskaidro: “Vai redzi, kas tur caur mežu laužas laukā? Cik tas ir vareni!” Rāda man ar roku uz saules gaišumu, kas spiežas caur Ķemeru tumšajām eglēm. “Nu labi, Irbīt, uztaisi to skaisto skatu gleznā, tev taču krāsas pie rokas,” skubinu viņu. “Nē! Nē! Es to nevaru. To nevar neviens. Dievs radīja gaismu!” Tā Irbītis bija aizrāvies ar rīta gaismu un nejuta ap sevi vairs apkārtni.”[11]
Ar kājām uz zemes, ar galvu debesīs
Voldemārs Irbe bija paradoksu pilns tēls – vienlaikus gan savādnieks, gan arī senas kristīgas tradīcijas turpinātājs, vienlaikus gan sens, gan jauns un neparasts. Ar savu dzīvi, darbiem un vārdiem viņš savā īpašā veidā mēģināja parādīt, ko nozīmē būt “pasaulē” un vienlaikus nebūt tajā.
Viņš pats būtu gribējis, lai viņa dzīvi skata kā atgādinājumu par kristīgās ticības pašu pamatu – Jēzu Kristu. Galu galā Kristus ir tas, kurš ir visu paradoksu atrisinājums. Viņā apvienojas debesis un zeme, nāve un dzīvība, dotais brīdis un mūžība, mītiskais un vēsturiskais, grēcinieks un svētais, vergs un ķēniņš, cilvēks un Dievs. Varbūt, skatoties uz Voldemāru Irbi, mums ir iespēja saskatīt daļiņu no Kristus un zīmīgo, Latvijas vēsturē neparasto liecību, kuru šis gleznotājs atstājis.
[1] Peter Brown, “Eastern and Western Christendom in Late Antiquity: A Parting of the Ways”, Society and the Holy in Late Antiquity, USA: Berkeley, 1982, pp. 179–188.
[2] Andrew Thomas, The Holy Fools: A Theological Enquiry, University of Nottingham, 2009, p. 345.
[3] Voldemārs Irbe, Iz manas dzīves, Rīga: B. izd., 1928.
[4] Vizma Belševica, Bille, Rīga: Jumava, 1992, 18. lpp.
[5] Maris Vētra, “Rīga toreiz. Atmiņas”, Liesma, 1994, 146.–151. lpp.
[6] “V. Irbes zīmējumu izstāde”, Sikspārnis, 66, 1924, 27. aug., 4. lpp.
[7] Vera Cekule, “Pasteļu glezniecības meistars”, Voldemārs Irbe. Atmiņas. Atziņas. Vērojumi. Nostāsti. Fakti. ed., Guntars Pupa, Rīga: Preses Nams, 1995, 106. lpp.
[8] Kārlis Neilis, Irbītis, 154–161. lpp.
[9] Mārtiņš Kalandruva, “Piecas tikšanās”, Zvaigzne,21, 1978, 22.–23. lpp.
[10] Aleksandrs Pelēcis, Karogs, 9, 1985, 16.–17. lpp.
[11] Jānis Ezergailis, “Mākslinieks baskājis”, Jaunā Gaita, 103, 1975, 44.–45. lpp.