Šķiet, ka par joku jau ir kļuvusi frāze, ka Eiropai ir pēdējais brīdis pamosties. To parasti piemin tad, kad ASV prezidenta administrācija dod mājienus, ka Eiropas Savienībai būtu pašai vairāk jāiegulda savā aizsardzībā, bet tās imigrācijas un zaļā kursa politika kaitē drošības interesēm. Eiropas pamošanās tiek piesaukta jau kopš 2014. gada, kad Krievijas Federācija anektēja Krimu un uzsāka karu Donbasā. Kopš tā laika Eiropas Savienības (ES) politika drīzāk ir atgādinājusi vēlīnās Romas impērijas tā dēvēto “strausa politiku” – romiešu autori rakstīja, ka tas ir labākais laiks Romas vēsturē, kamēr faktiski pie vārtiem un aiz tiem jau pulcējās barbaru masas.
Prioritāšu nesakritība starp deklarētajiem mērķiem un acīmredzamām eksistenciālām vajadzībām ir uzkrītoša. Piemēram, ESG (Vides, sociālās un pārvaldības) prasības noved pie tā, ka daudziem ES aizsardzības nozares piegādātājiem un mazajiem ražotājiem bankas atsaka kredītus vai pat bankas kontus, jo ES ilgtspējas klasifikācija ietekmē finansētāju lēmumus, kuri uzskata militāro nozari par “neilgtspējīgu”. Tas kavē finansējuma pieejamību nozarei, kuras uzdevums būtu nodrošināt ES militāro spēju pieaugumu.[1] Lieki piebilst, ka arī bruņošanās ir Latvijas prioritāte. Un, kamēr Eiropa satraucas par ilgtspēju, kurai var kaitēt lodes, kuras tik ātri nepārvēršas kompostā, Krievijas Federācija piesārņo Ukrainas zemi un debesis ar visu iespējamo militāro tehnoloģiju atliekām, apdraudot arī daudzu Eiropas valstu eksistenci pēc būtības.
Līdztekus militārajam aspektam “zaļā kursa” nesakritība ar realitāti īpaši absurdi izskatās tad, kad to mēģina piemērot vienai no zaļākajām valstīm Eiropas Savienībā – Latvijai. 2023. gadā atjaunojamie enerģijas avoti veidoja 43,5 % no Latvijas enerģijas patēriņa, kas gandrīz sasniedz 44,3 % mērķi 2025. gadam un ievērojami pārsniedz ES vidējo, kas ir tikai 23 %.[2] Latvija šobrīd rada aptuveni 0,4 % no Eiropas Savienības neto siltumnīcefekta gāzu emisijām.[3] Neatverot neauglīgo diskusiju par to, vai cilvēku radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas vispār ir galvenais globālās sasilšanas iemesls, Latvijas līdzdalība ES līmenī, nerunājot nemaz par pasaules mērogu, burtiski ir tuvu nullei. Tāpēc fanātisms un iztapība, ar kādu Latvijas politiķi sola valsti padarīt par vēl “zaļāku”, līdzinās Latvijas Komunistiskās partijas līdera Arvīda Pelšes centieniem pārdēvēt Rīgu par Gagarinu.
Klimatneitralitātes un ekonomiskās ilgtspējas likums
Pagājušā gada 12. decembrī spēkā stājās “Klimatneitralitātes un ekonomiskās ilgtspējas likums”.[4] Tā mērķis ir 2050. gadā sasniegt klimatneitralitāti, vienlaikus it kā stiprinot ekonomisko konkurētspēju, – savstarpēji izslēdzoši mērķi. Likuma izstrādes dokumentos nav atrodami aprēķini, kas rādītu ietekmi uz konkurētspējas pieaugumu, un netiek analizēti iespējamie negatīvie scenāriji. Šis likums paredz līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 17 % tādās nozarēs kā enerģētika, transports, rūpniecība, lauksaimniecība un atkritumu apsaimniekošana – Latvijas tautsaimniecībai un nodarbinātībai fundamentālās sfērās. Taču plašākā kontekstā likums attiecas uz visu tautsaimniecību, jo nav tādas nozares, kuru neskartu enerģētika. Latvijas uzņēmējus, kuru dzīves jau sarežģī pārregulācija un nemitīgās nodokļu politikas izmaiņas, šis likums nostāda izvēles priekšā – vai nu ieguldījumi tehnoloģijās, vai darbības mēroga samazināšana. Ja lielākām ārzemju korporācijām šīs likuma normas un no tām izrietošos tehnoloģiskos ieguldījumus sasniegt ir vienkāršāk, tad mazajiem un vidējiem uzņēmējiem šādi lēmumi var nozīmēt darbības izbeigšanos. Tā vietā, lai paļautos uz brīvā tirgus spēju veicināt pozitīvas tehnoloģiskās pārmaiņas, kas vēstures gaitā ir bijis vienīgais attīstību virzošais faktors, tiks uzspiesta lielāka kontrole, kas negatīvi ietekmēs kopējo tautsaimniecības stāvokli.
Īsteni orveliskā valodā tiek skaidrots, ka darbinieki pieredzēs “taisnīgu pārkārtošanos”, kaut gan likumprojekta anotācijā apgalvots, ka likums neietekmēs darba tirgu. Likumprojekta virzības gaitā dominēja biedēšana ar ES soda naudām, taču medaļas otra puse – iespējamie zaudējumi Latvijas tautsaimniecībai – pat netika izskatīti.
Tikmēr galvenais tā dēvēto klimatneitrālo tehnoloģiju – saules paneļu, elektrotransporta bateriju un ar tām saistīto izejmateriālu – ražotājs pasaulē ir Ķīna,[5] kas vienlaikus ir arī lielākais siltumnīcefekta gāzu emisiju radītājs.[6] Tas nozīmē, ka ES un Latvijas apņēmība samazināt emisijas balstās uz tehnoloģijām, kuru ražošana koncentrēta valstī ar augstāko globālo piesārņojuma līmeni. Tā rezultātā emisijas nevis tiks samazinātas, bet gan emisiju avoti tiks pārvietoti ārpus ES robežām, piemēram, uz Ķīnu, kuras industrija varēs izplesties, kamēr mūsu tautsaimniecībai un uzņēmējiem tiks uzlikts nesamērīgs slogs.
Transporta enerģijas likums
No šī gada 1. janvāra spēkā ir stājies arī “Transporta enerģijas likums”.[7] Tas attiecas praktiski uz visu iekšdedzes dzinēju izmantošanu – sākot ar vieglajiem auto un dzelzceļu, beidzot ar lauksaimniecības tehniku, mežsaimniecību un atpūtas kuģiem. Arī šī likuma ietekme skars ikvienu mobilitātes un saimnieciskās darbības veidu Latvijā.
Likums paredz obligātas prasības degvielas importētājiem un tirgotājiem – biodegvielu piejaukumu, uzlādes un alternatīvās infrastruktūras izbūvi, kā arī detalizētu ziņošanu un būtiskas sankcijas par neizpildi. Sagaidāms, ka tas novedīs pie degvielas un transporta pakalpojumu sadārdzinājuma, kas tālāk ietekmēs jau tā augsto inflāciju Latvijā. Likums nosaka, ka valstspilsētās līdz 2030. gadam 30% sabiedriskā transporta jāizmanto atjaunojamā enerģija vai elektroenerģija. Jau šobrīd sabiedriskā transporta sistēma Latvijā saskaras ar uzturēšanas problēmām, taču šie mērķi ir jāsasniedz nepilnu četru gadu laikā.
Arī šī likuma gadījumā ES un Latvijas lēmumu pieņēmēji fundamentāli neuzticas pašu pilsoņu un uzņēmēju spējai spriest, kurās tehnoloģijās ir vērts ieguldīt, tā vietā nosakot “piecgades plānus četros gados” ar sankcijām par šo mērķu nesasniegšanu. Ņemot vērā Latvijas niecīgo lomu ES un pasaules oglekļa emisiju kopējā statistikā, šiem plāniem ir tikai nosacīta saistība ar planētas atmosfēras sastāvu, toties tie ir cieši saistīti ar vēlmi kontrolēt, izdabāt un izvirzīt mērķus, kuriem grūti saskatīt racionālu pmatojumu. Tikmēr Krievija un Ķīna savās militārajās mācībās emisijas neskaita…
Pasaules piesārņojuma patiesie avoti
Pārmērīgā koncentrēšanās uz oglekļa emisijām klimata aktīvistu darbībā ir savāda fiksācija. Neviens nevar noliegt, ka augu un dzīvnieku sugu daudzveidības izzušana un reāls fiziskais piesārņojums, kuru rada pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums, labklājības līmeņa kāpums, urbanizācija un migrācija, ir nopietna problēma. Atbilde, iespējams, slēpjas tajā, ka reāla piesārņojuma mazināšana prasītu mainīt pasaules globālo ekonomisko sistēmu, kas balstās garās piegādes ķēdēs un globālisma ideoloģijā, kura nacionālu valstu iedzīvotājus tiecas pārveidot par “pasaules pilsoņiem”. Bet vispirms tas prasītu fundamentālu vērtību maiņu, kas nav savienojama ar valdošo ideoloģiju.
Vistīrākā pārtika un vismazāk piesārņojuma rodas no protekcioniskas pieejas un vietējo ražotāju iesaistes, kas nodrošina īsas piegādes ķēdes. Tāpat piesārņojumu samazina ilgtspējīgi materiāli un būvniecība, kas kalpo paaudzēm, t. i., klasiskā amatniecība. Taču mūsdienu kreisais aktīvisms ir cieši saistīts ar globālo patērētāju kultūru – jaunāko viedtālruņu lietošanu, bezdvēseliskām stikla augstceltnēm ar problemātisku iekšējās temperatūras regulāciju, dārgo lates dzērienu patēriņu globālās kafejnīcu ķēdēs un citiem labumiem, kurus nodrošina īpaši izšķērdīgi ražošanas veidi trešās pasaules valstīs, bieži vien saistīti ar vergu darbaspēku. Šī liekulība kļūst acīmredzama pēc nelielas analīzes, un tai tiek “pretnostatīta” fanātiska aktivitāte citos jautājumos, kas palīdz apklusināt pašu sirdsapziņu.
Pat “ekoloģiskā” pārtika bieži vien ir daudzkārt kaitīgāka videi nekā klasiskā lauksaimniecība. Piemēram, mandeļu piena avots lielākoties ir Kalifornijas mandeļu plantācijas. Šis dzēriens tiek pasniegts kā ilgtspējīgs un “zaļš” produkts, bet patiesībā rada ievērojamu piesārņojumu un spiedienu uz dabas resursiem. Lai izaudzētu vienu mandeli, nepieciešami trīs līdz četri litri ūdens,[8] kas sausās Kalifornijas apstākļos nozīmē gruntsūdeņu pazemināšanos un vietējo ūdens resursu noplicināšanu. Intensīva monokultūru audzēšana un pesticīdu lietošana kaitē bišu populācijai un degradē augsni, savukārt mehāniskā ražas novākšana piesārņo gaisu ar ķīmisko vielu atliekām. Ja pieņemam, ka arī emisijas ir būtiska problēma, tad tās rada šajā industrijā izmantotie ūdens sūkņi, traktortehnika un globālais transports. Šis “zaļais” produkts patiesībā rada ievērojamu ekoloģisko slogu.
Nozīmīgs un varbūt neizbēgams piesārņojuma pieauguma avots ir vairāku miljardu cilvēku izcelšana no absolūtās nabadzības un viņu pāreja uz vidusšķiru tādās valstīs kā Ķīna, Indija, Dienvidkoreja u. c. Kreisajiem aktīvistiem trūkst ideoloģiskas konsekvences, domājot par šo acīmredzamo bezprecedenta panākumu pasaules vēsturē. Vai būtu humāni atgriezt šos cilvēkus feodālismā? Vēl viens piesārņojuma avots ir imigrācija: globālo patērētāju skaita pieaugumu un no tā izrietošo piesārņojumu veicina ne tikai bagātības pieaugums nabadzīgākās zemēs, bet arī miljonu cilvēku pārvietošana no trešās pasaules uz pirmo.
Atgriešanās pie nacionālromantiskā ekoloģisma
Vēsturiski ekoloģijas kustība ar “atgriešanos pie dabas” 19. gadsimtā bija cieši saistīta ar nacionālromantisma idejām, kas bija opozīcijā industriālās revolūcijas izraisītajām sociālajām un vides pārmaiņām. Toreiz par emisijām neviens nerunāja, bet dziļi intuitīvā līmenī saprata, ka saikne ar tēvzemi un tautu ir arī saikne ar dzīvo dabu. Atbilstoši šai perspektīvai arī tautas saglabāšanas prioritāte ir daļa no ekoloģijas, un tās nedrīkst nonākt pretrunā. Tādēļ likumi, kas būtiski apdraud tautas kopējo labumu, nevar nest labumu arī videi kopumā.
Mums ir nepieciešamas nevis ES direktīvas, bet nacionālā ekoloģija, kas balstīta reālā pasaules situācijas izvērtēšanā, ņemot vērā dažādu piesārņojuma avotu ietekmi – piemēram, globālās patērētāju kultūras, trešās pasaules ražošanas metožu, urbanizācijas un migrācijas radīto slogu. Tā ir ekoloģija, kas apvieno protekcionismu, vietējo ražošanu, īsas piegādes ķēdes un sabiedrības interešu aizsardzību.
Latvijai šāda pieeja ir īpaši svarīga, jo latviešu tauta kā etnoss pats ir ierakstāms cilvēces “Sarkanajā grāmatā” kā apdraudēts pasaules mērogā. ES klimata mērķi nedrīkst veicināt mūsu tautas pozīciju vājināšanu, vienlaikus stiprinot pasaules lielāko piesārņotājvalstu ekonomikas. Ilgtspēja nav no cilvēkiem atbrīvota teritorija. Patiesa ilgtspēja prasa vienlaikus aizsargāt gan dabu, gan arī tautu, kuru daba ir veidojusi.
[1] https://www.euronews.com/my-europe/2025/03/31/european-defence-smes-must-ramp-up-but-the-struggle-to-access-money-is-real-heres-why?utm_source=chatgpt.com
[2] https://www.latvia.eu/latvias-renewable-energy/
[3] https://www.europarl.europa.eu/thinktank/lv/document/EPRS_BRI(2024)767177
[4] https://likumi.lv/ta/id/364967-klimatnoturibas-un-ekonomiskas-ilgtspejas-likums
[5] https://ember-energy.org/latest-updates/chinas-clean-technology-exports-hit-record-high-in-august-reaching-20bn/
[6] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-05-06/china-s-emissions-now-exceed-all-the-developed-world-s-combined
[7] https://likumi.lv/ta/id/364968-transporta-energijas-likums
[8] https://farmonaut.com/usa/amount-of-water-to-produce-almonds-ca-almond-water-use-2025